Anotācija (ex-ante)

1. Kredītiestāžu likuma 71. pants noteic, ka klients zaudē prasījuma tiesības pret kredītiestādi, ja 60 gadu laikā nav veikti nekādi darījumi ar šo noguldījumu. Maksājumu kontam tā ir diena, kad klienta uzdevumā veikts pēdējais darījums ar šo noguldījumu. Savukārt  Kredītiestāžu likuma 72. pants nosaka, ka noguldījumi, attiecībā uz kuriem iestājies noilgums, ieskaitāmi kredītiestādes ienākumos.

Praksē aizvien vairāk ir gadījumu, kad kredītiestāžu klienti, atstājot kontos nelielus atlikumus, darījumus neveic, bet sadarbību ar kredītiestādi arī neizbeidz. Tā rezultātā kredītiestādei ilgstoši jāuzglabā dati par šo klientu, jāiekļauj informācija par šiem neaktīvajiem kontiem pārskatos, ko iesniedz uzraudzības iestādēm, kā arī jāveic uzskaite un maksājumi valsts noguldījumu garantiju fondā, jo prasījuma tiesības noilgst tikai 60 gadu laikā. Šajā laikā no kontā esošajiem līdzekļiem tiek iekasētas kredītiestādes noteikta komisijas maksa līdzīgi kā tas ir Lietuvas un Igaunijas praksē, kur jautājums par noguldījuma noilgumu netiek regulēts vispār. Lai to novērstu, kredītiestādes pēc noteiktu kritēriju iestāšanās kontu slēdz, naudu pārceļot uz tehniskajiem kontiem. Konts tiek slēgts arī gadījumos, kad tajā esošais noguldījums vairs nesedz kredītiestādes ikmēneša komisija maksu par konta uzturēšanu. Tomēr tas nerisina jautājumu par ilgstošu klientu datu uzglabāšanu.

No iepriekš minētā var secināt, ka nosakot tiesību aktos ļoti garu noilguma termiņu, kā tas ir Latvijas gadījumā, sekas ir līdzīgas ar situāciju, kad valsts attiecīgo jautājumu neregulē vispār. Tādējādi, lai esošo regulējumu padarītu efektīvāku, būtu jāparedz īsāks noilguma termiņš un vadoties no citu valstu prakses – paredzēt kredītiestādēm pienākumu atgādināt noguldītājiem par tuvojošos noilguma termiņu, tādējādi uzliekot kredītiestādēm veikt samērīgas administratīvas darbības, lai nodrošinātu noguldītāju informētību.

Likumprojekta 3. pantā ir iekļauti grozījumi Kredītiestāžu likuma 71. pantā, izsakot to jaunā redakcijā, un likumprojekta 4. pantā ir ietverts grozījums Kredītiestāžu likuma 72. pantā, izsakot to jaunā redakcijā.

Konkrētais risinājums paredz līdzšinējā un likumprojektā arī turpmāk paredzētajā kārtībā nodalīt divas situācijas. Proti, situācijas, kad:
1) fiziska persona ir dzīva un nav veikusi aktīvas darbības ar noguldījumu kredītiestādē,
2) fiziska persona ir mirusi un tās mantinieki nav uzsākuši mantojuma procesu, kas būtu pamats mantiniekiem saņemt mantojuma atstājēja – fiziskas personas – kredītiestādē esošo noguldījumu.
Attiecīgi katru situāciju noregulējot atsevišķā Kredītiestāžu pantā, tādējādi padarot tiesību normu piemērošanu skaidrāku un situāciju nodalīšanu strukturētāku.

Likumprojekts nodrošinās skaidru un samērīgu kārtību gadījumos, kad pēc ilgstošas klienta neaktivitātes iestājas noilgums un klienta noguldījums piekristu valstij. Nedz šā brīža kārtība, nedz arī ar likumprojektu paredzētās izmaiņas nav vērstas uz klientu rīcībā esošo noguldījumu nodošanu valstij situācijās, kad klienta attiecības ar kredītiestādi ir aktīvas. Piemērojot normas par maksājumu kontu atlikumu noilgumu un līdzekļu piekritību valstij, neaktivitāte tiek vērtēta klienta attiecību līmenī vienas kredītiestādes ietvaros, nevis izolēti katram maksājumu kontam. Līdz ar to apstāklis, ka konkrētajā kredītiestādē atsevišķs maksājumu konts ilgstoši netiek izmantots, pats par sevi nav pamats šajā kontā esošo noguldījumu piekritības normas piemērošanai, ja vienlaikus tajā pašā kredītiestādē klients uztur aktīvas norēķinu attiecības citā maksājumu kontā (piemēram, regulāri veic maksājumus, izmanto maksājumu karti vai citādi apliecina attiecību aktivitāti). Šāda pieeja stiprina tiesisko noteiktību un samērīgumu, vienlaikus ļaujot kredītiestādēm racionālāk pārvaldīt ilgstoši neizmantotu maksājumu kontu un noguldījuma izmaksas prasījumu datus un tādējādi mazināt administratīvo slogu.

Otrkārt, likumprojekts precizē noguldījumu piederību situācijās, kad pēc juridiskās personas likvidācijas vai cita tiesību subjekta, kas reģistrēts Uzņēmumu reģistra reģistros kredītiestādes rīcībā ir palikuši attiecīgās personas noguldījumi –  šādi noguldījumi piekrīt valstij. Šis princips kā speciālā tiesību norma ir piemērojama tikai attiecībā uz noguldījumiem (prasījuma tiesība uz noguldījumu tai skaitā uz noguldījuma izmaksu) kredītiestādēs, nevis jebkuru mantu vai prasījumu. Pārējās juridiskās personas vai cita tiesību subjekta, kas reģistrēts Uzņēmumu reģistra reģistros mantas piekritību joprojām nosaka Civillikuma 417. pants, kā arī citi speciālie likumi un, ja tiesību normas to pieļauj, arī dibināšanas akts vai statūti, kas var paredzēt atšķirīgu piekritības kārtību. Grozījums neietekmē kreditoru prasījumu apmierināšanu juridiskās personas vai cita tiesību subjekta, kas reģistrēts Uzņēmumu reģistra reģistros likvidācijas procesā un ir piemērojams tikai pēc likvidācijas pabeigšanas, ja noguldījumu līdzekļi vēl joprojām atrodas kredītiestādes rīcībā..

Šādi gadījumi visbiežāk ir raksturīgi vienkāršotās likvidācijas gadījumos, bet nav izslēgti arī gadījumi, kad šādu kārtību piemēro arī juridiskās personas maksātnespējas procesa gadījumos, jo, kā skaidro Finanšu nozares asociācija, praksē pastāv gadījumi, kad pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa noslēgšanas un juridiskās personas izslēgšanas no komercreģistra, noguldījumi tiek saglabāti kredītiestādes kontos.

Lai konstatētu, vai tiesību subjekts ir juridiskā persona, speciālajā tiesību aktā tieši jāparedz šāds statuss. Uzņēmumu reģistra vestajos reģistros kā juridiskās personas tiek reģistrētas: sabiedrība ar ierobežotu atbildību, akciju sabiedrība un Eiropas komercsabiedrība (Komerclikuma 135. pants); individuālie (ģimenes) uzņēmumi un zemnieka vai zvejnieka saimniecības saskaņā ar likuma “Par individuālo (ģimenes) uzņēmumu un zemnieka vai zvejnieka saimniecību” 8. panta trešo daļu, kā arī kooperatīvās sabiedrības un Eiropas kooperatīvās sabiedrības (Kooperatīvo sabiedrību likuma 3. pants); biedrības un nodibinājumi (Biedrību un nodibinājumu likuma 3. pants), kā arī arodbiedrības vai to apvienības un arodbiedrību patstāvīgās vienības (Arodbiedrību likuma 10. panta pirmā daļa un 11. panta pirmā daļa); reliģiskās organizācijas un to iestādes (Reliģisko organizāciju likuma 13. panta pirmā daļa), kā arī katoļu baznīcas publisko tiesību juridiskās personas saskaņā ar likuma “Par Latvijas Republikas un Svētā Krēsla līgumu” 1.² panta otro daļu; politiskās partijas un politisko partiju apvienības (Politisko partiju likuma 3. pants).

Vienlaikus ne visos gadījumos pietiek ar speciālajā likumā ietvertu norādi, ka tiesību subjekts, reģistrējoties Uzņēmumu reģistra vestajos reģistros, iegūst juridiskās personas statusu, lai to uzskatītu par juridisku personu pēc būtības. Augstākās tiesas Senāts ir atzinis, ka zemnieka saimniecība, neraugoties uz minēto norādi likuma “Par individuālo (ģimenes) uzņēmumu un zemnieka vai zvejnieka saimniecību” 8. panta trešajā daļā, pēc savas konstrukcijas neatbilst juridiskās personas būtībai (skat. Senāta 2024. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. SKA-169/2024, A420159421, 9. punkts; Senāta 2009. gada 3. jūlija sprieduma lietā Nr. SKA-196/2009, A42123804, 15. punkts).

Tomēr arī šādos gadījumos praksē iespējamas situācijas, kad minētajiem tiesību subjektiem, tos izslēdzot no Uzņēmumu reģistra vestajiem reģistriem, kredītiestādēs saglabājas noguldījumu atlikumi. Līdz ar to šī likumprojekta mērķa sasniegšanai ir nepietiekami atsaukties tikai uz juridiskajām personām šaurā, formālā izpratnē. Proporcionāli un tiesību vienotības nolūkos būtu lietderīgi formulēt normas tā, lai tās attiektos arī uz tiesību subjektiem, kas ir reģistrēti Uzņēmumu reģistra vestajos reģistros, neatkarīgi no tā, vai konkrētais subjekts pēc būtības kvalificējams kā juridiska persona. Analoģiju šādai pieejai sniedz Oficiālās elektroniskās adreses likuma 1. panta pirmās daļas 4. punkts, kurā regulējuma adresāti definēti, atsaucoties uz Uzņēmumu reģistra reģistrāciju.

Treškārt, ar likumprojektu tiek noteikts jauns noilguma termiņš, kādā klients zaudē prasījuma tiesības attiecībā uz savu noguldījumu (tai skaitā uz noguldījuma izmaksu) pret kredītiestādi, proti, aizstājot termiņu 60 gadu laikā ar 10 gadu laikā, ja nav veikti nekādi darījumi ar šo noguldījumu. Savukārt gadījumos, kad klients – fiziskā persona – ir mirusi, likumprojekts paredz noteikt atšķirīgu noilguma termiņu 5 gadu apmērā. Šāds atšķirīgs noilguma termiņš situācijām, kad noguldītājs – fiziska persona – ir mirusi, tiek saskaņots ar šī brīža Civillikuma 685. panta regulējumu, kas nosaka, ka mantojuma prasība noilgst pēc piecu gadu notecējuma, tādējādi padarot nozaru speciālo tiesību normu piemērošanu skaidrāku un saskaņotāku ar vispārējo Civillikuma regulējumu mantojuma lietās.

Ceturtkārt, likumprojekts paredz noteikt kredītiestādēm pienākumu informēt noguldītājus par tuvojošos noilguma termiņa ar nosacījumu, ka vienu gadu pirms noguldījuma noilguma termiņa beigām noguldījuma apmērs kredītiestādē ir vismaz 10 euro. Noguldījuma apmēra summas noteikšanas mērķis ir kredītiestādēm likumprojektā paredzētā jaunā pienākuma samērīga un proporcionāla piemērošana. Papildus tam ir racionāli noteikt minimālo noguldījuma summas apmēru, pie kāda ir lietderīgi kredītiestādēm uzlikt pienākumu veikt aktīvas darbības, kas tostarp rada papildu izdevumus, lai sazinātos un informētu noguldītāju par noilguma termiņa tuvošanos.

Piektkārt, likumprojekts paredz atteikties no līdzšinējā noilguma iestāšanās seku kredītiestādes modeļa, kur noguldījums, iestājoties noilguma termiņam, piekrīt kredītiestādei un ieskaitāms tās ienākumos. Tā vietā likumprojekts paredz noteikt noilguma iestāšanās seku valsts modeli, paredzot, ka noguldījums, iestājoties noilguma termiņam, piekrīt valstij, izņemot gadījumu, kad mantinieki piecu gadu lakā no fiziskās personas nāves vai atzīšanas par mirušu pieprasa fiziskās personas noguldījuma izmaksu.

Likumprojektā paredzētā atteikšanās no līdzšinējā kredītiestādes modeļa pēc būtības skar kredītiestāžu īpašuma tiesības, kas izriet no Satversmes 105.panta. Proti, likumprojekts paredz, ka šobrīd kredītiestādes nākotnes ienākums no klienta noguldījuma, kam ir iestājies noilgums, turpmāk būs piekritīgs valstij noguldījuma summas apmērā. Likumprojektā noteiktā kredītiestāžu pamattiesību ierobežojums ir vērtējams kā īpašuma izmantošanas kontroles pasākums, nevis kā īpašuma atņemšana (Satversmes tiesas 2010.gada 6.oktobra sprieduma lietā Nr.2009-113-0106 15.punkts) un tā primārais leģitīmais mērķis ir sabiedrības labklājības veicināšana, jo, paredz noteikt, ka noilgušie noguldījumi piekrīt valstij, nevis kredītiestādēm. Šie finanšu līdzekļi var tikt novirzīti un efektīvi izmantoti sabiedrības kopējām vajadzībām, piemēram, veselības aprūpei, izglītībai, sociālajai aizsardzībai vai infrastruktūras attīstībai. Šāda regulējuma ieviešana nodrošina efektīvāku un taisnīgāku resursu sadali sabiedrībā kopumā. Otrs būtisks leģitīmais mērķis ir taisnīguma veicināšana finanšu sistēmā, jo līdzšinējā kārtība, kas paredzēja noguldījumu, kuriem iestājies noilgums, ieskaitīšanu kredītiestādes ienākumos, varētu tikt pamatoti uzskatīta par netaisnīgu, jo tā piešķir kredītiestādēm nepamatotu labumu, kas nav saistīts ar to sniegto pakalpojumu vai uzņēmējdarbību. Proti, kredītiestādes šādā gadījumā gūst materiālu labumu nevis pašu ekonomiskās darbības vai sniegtā pakalpojuma dēļ, bet gan tāpēc, ka noguldītājs nav to pieprasījis. Vērtējot likumprojekta ietekmi uz mantinieku tiesībām, jāatzīmē, ka pēc būtības mantinieku tiesības jau pašreizējā regulējumā ir ierobežotas, paredzot noguldījuma pāreju kredītiestādes īpašumā pēc noilguma termiņa iestāšanās. Likumprojektā paredzētais regulējums nemaina šo ierobežojumu principiāli, bet tikai paredz citu labuma guvēju – valsti kredītiestādes vietā. Papildus tam likumprojekts ievieš arī termiņa saīsinājumu no 60 gadiem uz 5 gadiem, kurā mantinieki var pieprasīt mirušās personas noguldījumu. Tomēr šis termiņa saīsinājums nebūtu uzskatāms par nesamērīgu vai būtisku tiesību ierobežojumu. Ierobežojuma leģitīmie mērķi – sabiedrības labklājības un taisnīguma veicināšana – tiek sasniegti, vienlaikus veicinot civiltiesiskās aprites noteiktību un stabilitāti. Mantojuma jautājumu sakārtošana īsi pēc mantojuma atstājēja nāves, nevis gadu desmitu garumā, atbilst civiltiesiskās aprites efektivitātes prasībām un veicina tiesisko noteiktību visām iesaistītajām pusēm. Kopumā vērtējot, šie mērķi ir uzskatāmi par leģitīmiem un atbilst Satversmes 116. pantā minētajiem pamattiesību ierobežošanas mērķiem – sabiedrības labklājības aizsardzībai un citu sabiedrības locekļu tiesību aizsardzībai.

Vērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, jāvērtē, pirmkārt, vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti un efektīvi leģitīmā mērķa sasniegšanai. Otrkārt, vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, kredītiestāžu tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Treškārt, vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par kredītiestāžu tiesībām nodarīto kaitējumu. Attiecībā uz pirmo kritēriju jāatzīst, ka noguldījumu, kuriem iestājies noilgums, pāreja valstij ir neapšaubāmi piemērots un efektīvs līdzeklis izvirzīto mērķu sasniegšanai. Šāds regulējums tiešā veidā nodrošina, ka finanšu līdzekļi nonāk valsts budžetā un var tikt mērķtiecīgi izmantoti sabiedrības vajadzībām, nevis kļūst par kredītiestādes papildu ienākumu, tādējādi veicinot sabiedrības labklājību. Vienlaikus šāds risinājums efektīvi novērš situāciju, kad kredītiestādes gūst nepamatotu labumu no noguldījumiem, kuriem iestājies noilgums, veicinot taisnīgumu finanšu sistēmā un sabiedrībā kopumā. Šis risinājums ir ne tikai piemērots, bet arī praktiski īstenojams, jo valstij un kredītiestādēm jau ir izveidoti mehānismi finanšu līdzekļu nodošanai valstij, piemēram vienkāršoti likvidēto juridisko personu gadījumā jau šobrīd kredītiestādes šādu likvidēto juridisko personu noguldījumu atlikumu nodod valstij.

Izvērtējot, vai nepastāv alternatīvi, kredītiestāžu tiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi, jāapsver vairāki iespējamie risinājumi. Pirmkārt, varētu tikt apsvērta noguldījumu daļēja pāreja valstij, piemēram, nosakot, ka daļa (piemēram, 20-30%) no noguldījuma piekrīt kredītiestādei kā atlīdzība par noguldījuma administrēšanu, bet pārējā daļa – valstij. Tomēr šāds risinājums būtu administratīvi sarežģītāks, radītu papildu izmaksas administrēšanā un būtu mazāk skaidrs un paredzams gan kredītiestādēm, gan noguldītājiem. Otrkārt, varētu tikt apsvērta speciāla mērķa fonda izveide, kurā tiktu novirzīti noguldījumi, kuriem iestājies noilgums, un kas tos izmantotu konkrētiem sabiedriskiem mērķiem, piemēram, finanšu pratības veicināšanai. Tomēr arī šāds risinājums būtībā neatšķirtos no noguldījumu pārejas valstij, jo arī šajā gadījumā kredītiestādes zaudētu tiesības uz šiem līdzekļiem, turklāt tiktu radīta papildu administratīvā slodze un izmaksas, kas saistītas ar šāda fonda izveidi un uzturēšanu. Treškārt, varētu tikt apsvērta garāka noilguma termiņa noteikšana, pirms noguldījums pāriet valstij. Tomēr šāds risinājums būtiski mazinātu regulējuma efektivitāti, jo ilgāku laiku liktu aizturēt līdzekļus, kuri varētu tikt izmantoti sabiedrības vajadzībām. Kopumā secināms, ka izvēlētais līdzeklis – noguldījumu pāreja valstij pēc noilguma iestāšanās – ir piemērotākais un efektīvākais izvirzīto leģitīmo mērķu sasniegšanai, un citi alternatīvi līdzekļi būtu mazāk efektīvi vai arī radītu līdzīgu ierobežojumu kredītiestāžu īpašuma tiesībām.

Vērtējot labuma un kaitējuma samērīgumu, sabiedrības ieguvumi ir kompleksi un būtiski. Pirmkārt, nepieprasītie noguldījumi finanšu līdzekļu veidā tiks izmantoti sabiedrības kopējām vajadzībām atbilstoši demokrātiski leģitimēta likumdevēja noteiktajām prioritātēm, nevis vienkārši palielina privātu uzņēmumu (kredītiestāžu) peļņu. Otrkārt, tiek stiprināts taisnīguma princips finanšu sistēmā, novēršot situāciju, kad kredītiestādes gūst nepamatotu labumu. Treškārt, tiek sekmēta efektīvāka resursu izmantošana valsts mērogā. Kredītiestāžu zaudējumi, savukārt, ietver tiesību zaudēšanu iegūt īpašumā noguldījumus, kuriem iestājies noilgums, kas ir bijis viens no to ienākumu avotiem, kā arī iespējamus papildu administratīvos izdevumus, kas saistīti ar sistēmu pielāgošanu jaunajam regulējumam. Jāņem vērā, ka pastāvošais tiesiskais regulējums jau paredz īpašuma tiesību ierobežojumu, nosakot noguldījuma pāreju privātas kredītiestādes īpašumā pēc noilguma termiņa iestāšanās. Likumprojekts nemaina pašu ierobežojuma principu, bet maina tikai tā labuma guvēju – noguldījums pāries nevis kredītiestādei, bet valstij. Šāda pieeja ir konstitucionāli pamatotāka, jo nodrošina, ka nepieprasītie noguldījumi tiek izmantoti sabiedrības kopējām vajadzībām, nevis privātu uzņēmumu peļņas palielināšanai, tādējādi veicinot sabiedrības labklājību un taisnīguma principu finanšu sistēmā. Tomēr jāatzīmē, ka kredītiestāžu zaudējumi ir ierobežoti un samērā nebūtiski attiecībā pret kopējo kredītiestāžu darbības apjomu un peļņu. Turklāt kredītiestādes joprojām saglabā tiesības administrēt noguldījumu un gūt no tā ienākumus komisijas maksas veidā visā periodā līdz noilguma termiņa iestāšanās brīdim, kas ir ievērojams laika periods. Kredītiestādes gūst peļņu no noguldījumiem to aktīvajā periodā, izmantojot šos līdzekļus kreditēšanai un citām finansiālām operācijām, un šīs iespējas netiek ierobežotas ar jauno regulējumu. Analizējot iepriekš minētos faktorus kopsakarā, var pamatoti secināt, ka sabiedrības ieguvumi no jaunā regulējuma ir ievērojami lielāki par kaitējumu, kas tiek nodarīts kredītiestāžu interesēm.

Ievērojot iepriekš minēto, var secināt, ka likumprojektā paredzētā kredītiestāžu īpašuma tiesību aprobežošana, mainot noguldījumu noilguma seku modeli no kredītiestādes modeļa uz valsts modeli, atbilst Satversmei un ir pamatota. Pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, tam ir leģitīmi mērķi (sabiedrības labklājības veicināšana un taisnīguma nodrošināšana), un tas atbilst samērīguma principam, jo ir piemērots un efektīvs līdzeklis leģitīmo mērķu sasniegšanai, nepastāv citi, mazāk ierobežojoši līdzekļi, kas būtu tikpat efektīvi minēto mērķu sasniegšanai, un sabiedrības ieguvumi no šī ierobežojuma ir acīmredzami un ievērojami lielāki par kaitējumu, kas tiek nodarīts kredītiestāžu ekonomiskajām interesēm. Šāda regulējuma ieviešana ne tikai uzlabos sabiedrības labklājību, bet arī veicinās taisnīgāku finanšu sistēmas darbību Latvijā.

Vienlaikus minams, ka tā kā Kredītiestāžu likuma 63.pants neparedz Valsts ieņēmumu dienestam  pieprasīt kredītiestādes rīcībā esošās neizpaužamās ziņas par kredītiestādēs esošajiem to fizisko personu naudas līdzekļu atlikumiem, attiecībā uz kuriem būs piemērojama likuma 71. panta piektā daļa, kas ar šiem grozījumiem noteiks, ka noguldījumi, attiecībā uz kuriem iestājies noilguma termiņš, piekrīt valsti, ir nepieciešamas papildināt Kredītiestāžu likuma 63.panta pirmo daļu ar jaunu punktu, kas šādas tiesības paredz Valsts ieņēmumu dienestam. Proti, Likumprojekta 1.pantā iekļaut grozījumu par Kredītiestāžu likuma 63.panta  pirmās daļas papildināšanu ar jaunu 23.¹ punktu.

Savukārt likuma pārejas noteikumos tiek noteikts, ka  Kredītiestāžu likuma 71. pantā noteiktais 10 gadu noilguma termiņš un 72. pantā noteiktais piecu gadu termiņš attiecībā uz fizisku personu, ar kuru kredītiestādei noslēgts līgums un kura mirusi vai atzīta par mirušu pirms attiecīgā grozījuma spēkā stāšanās, tiek skaitīts no attiecīgo grozījumu šā likuma 71. un 72. pantā spēkā stāšanās dienas.

2. Saskaņā ar Kredītiestāžu likuma 61. panta pirmo daļu kredītiestādes pienākums ir garantēt klienta personas, kontu, noguldījumu, izmantoto finanšu pakalpojumu, darījumu un citu kredītiestādes operāciju noslēpumu, tai skaitā neizpaust ziņas par klientu un viņa darījumiem, kuras kredītiestāde iegūst, sniedzot finanšu pakalpojumus saskaņā ar noslēgtajiem līgumiem (turpmāk — neizpaužamās ziņas). Savukārt Kredītiestāžu likuma 62. un 63. pants nosaka, kādos gadījumos un apjomā, kā arī kādām personām, sniedzamas kredītiestādes rīcībā esošās neizpaužamās ziņas, tostarp, valsts institūcijai, valsts amatpersonai vai citai iestādei un amatpersonai.

Šobrīd Kredītiestāžu likuma 64. panta pirmā un otrā daļa kopsakarā ar Krimināllikuma 200. panta pirmo daļu paredz kriminālatbildību par kredītiestādes rīcībā esošu neizpaužamu ziņu (konkrēti Kredītiestāžu likuma 64. panta normas tekstā – "ziņas par kredītiestādes klientu kontiem vai klientiem sniegtajiem finanšu pakalpojumiem") izpaušanu, kas izdarīta kā tīši vai netīši. Neskatoties uz to, ka Kredītiestāžu likuma 62. un 63. pantā  ir atrodams uzskaitījums kādā apmērā un  kādos gadījumos  kredītiestādei ir pienākums sniegt kredītiestādes rīcībā esošās neizpaužamās ziņas valsts institūcijai, valsts amatpersonai vai citai iestādei un amatpersonai, normās, kas nosaka kriminālatbildību, izņēmums attiecībā uz ziņu nodošanu šīm personām nav paredzēts. Proti, teorētiski kriminālatbildība var tikt piemērota arī gadījumā, ja, nododot ziņas valsts iestādei vai amatpersonai, kredītiestāžu darbinieks ir sniedzis ziņas plašākā apjomā, nekā valsts iestāde ir pieprasījusi.

Šobrīd nav izdalīti gadījumi, kad informācijas izpaušana notiek valsts institūciju pieprasījuma izpildes kontekstā, kas rada nesamērīgu risku kredītiestāžu darbiniekiem. Informācijas izpaušana valsts institūciju pieprasījuma izpildes kontekstā nav uzskatāma par sabiedriski bīstamu rīcību. Šādos gadījumos nav nodoma kaitēt kredītiestādes klientam, bet gan tiek veikta darbība, lai nodrošinātu sadarbību ar valsts institūcijām. Šādos gadījumos nav samērīgi noteikt kriminālatbildību. 

Arī kaimiņvalstīs - Lietuvā, Igaunijā un Zviedrijā, - par šādu pārkāpumu normatīvajos aktos nav paredzēta kriminālatbildība. Piemēram, Lietuvas Banku likuma 72. pants un Igaunijas Kredītiestāžu likuma 134.¹⁰ pants par prettiesisku kredītiestādes noslēpumu saturošu ziņu izpaušanu kredītiestādei, tās vadībai vai atbildīgajiem darbiniekiem nosaka administratīvo atbildību. Arī Zviedrijas likumā ir paredzēta administratīvā atbildība. Tāpat visu trīs valstu likumi paredz civiltiesisko atbildību.

Kredītiestāžu likuma 64. panta pirmā daļa un 1.¹ daļa satur novecojušu atsauci uz vainas formu - "tīši vai netīši", un tā pat nav atbilstoša Krimināllikuma 8. panta pirmajai daļai, kas nosaka, ka "par vainīgu noziedzīgā nodarījumā atzīstama tikai persona, kas to izdarījusi ar nodomu (tīši) vai aiz neuzmanības". Pie tam Kredītiestāžu likuma mērķis un būtība nav regulēt krimināltiesiskās vainas formu. To, kā jau minēts, nosaka Krimināllikums.

Ņemot vērā minēto, ir nepieciešams dekriminalizēt kredītiestādes rīcībā esošo neizpaužamo ziņu izpaušanu, ja valsts institūcijai, valsts amatpersonai vai citai iestādei un amatpersonai, kurai saskaņā ar Kredītiestāžu likuma 62. pantu vai 63. panta pirmo daļu ir tiesības saņemt kredītiestādes rīcībā esošās neizpaužamās ziņas, tās izpaudis kredītiestādes padomes vai valdes loceklis vai darbinieks, kā arī nepieciešams izslēgt no Kredītiestāžu likuma atsauci uz krimināltiesisko vainas formu.
 

Likumprojekta 2. pantā ir  iekļauti grozījumi Kredītiestāžu likuma 64. pantā, proti,  pirmajā daļā izslēgta norāde uz vainas formu un precizēta atsauce uz kredītiestādes rīcībā esošām neizpaužamām ziņām, kā arī papildināts pants ar jaunu 1.² daļu, kas noteic, ka kredītiestādes padomes vai valdes loceklis vai darbinieks, kas sniedz kredītiestādes rīcībā esošās neizpaužamās ziņas pēc tādas valsts institūcijas, valsts amatpersonas vai citas iestādes vai amatpersonas pieprasījuma, kurai saskaņā ar šā likuma 62. pantu vai 63. panta pirmo daļu ir tiesības saņemt kredītiestādes rīcībā esošās neizpaužamās ziņas, nav saucams pie kriminālatbildības par tādu ziņu sniegšanu, vienlaikus arī 64. panta 1.¹ daļā ir izslēdzot atsauci uz vainas formu.

Attiecīgi likumprojektā minētie atbilstošie grozījumi Kredītiestāžu likuma 64. pantā stājas spēkā vispārējā kārtībā.
 

3. Kā jau iepriekš anotācijas 1.3. punktā minēts, Kredītiestāžu likuma 63. panta pirmās daļas 21. punkts noteic, ka kredītiestādes rīcībā esošās neizpaužamās ziņas sniedzamas informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novēršanas institūcijai — saskaņā ar Informācijas tehnoloģiju drošības likumu pēc kredītiestādes iniciatīvas informācijas tehnoloģiju drošības incidenta vai incidenta aizdomu gadījumā, vai pamatojoties uz informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novēršanas institūcijas pieprasījumu. Savukārt Informācijas tehnoloģijas drošības likums ir zaudējis spēku ar 2024. gada 20. jūnija likumu - Nacionālās kiberdrošības likums, kas stājās spēkā 2024. gada 1. septembrī.

Nacionālās kiberdrošības likuma 9. panta pirmā daļa un otrās daļas 2. punkts noteic, ka kiberincidentu novēršanas institūcijas ir institūcijas, kas sniedz valsts un pašvaldību institūcijām atbalstu kiberdrošības jomā, uztur un aktualizē informāciju par kiberapdraudējumiem un sniedz fiziskajām un juridiskajām personām atbalstu kiberincidentu novēršanā. Kiberincidentu novēršanas institūciju uzdevumus veic Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūts — attiecībā uz valsts un pašvaldību institūcijām (izņemot valsts drošības iestādes un šīs daļas 1. punktā minētās institūcijas), kā arī privāto tiesību juridiskajām personām.

Uz kredītiestādi kā Nacionālās drošības likuma subjektu attiecas tajā ietvertais pienākums pamatojoties uz kiberincidentu novēršanas institūcijas pieprasījumu sniegt kredītiestādes rīcībā esošās neizpaužamās ziņas kiberapdraudējumu identificēšanai un novēršanai. No minētā izriet, ka kiberincidentu novēršanas institūcija kredītiestādēm ir Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūts. Līdz ar to, Kredītiestāžu likumā ir jāietver tiesību norma, kas noteic, ka kredītiestādes rīcībā esošās neizpaužamās ziņas sniedzamas arī Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūtam, proti, kiberincidentu novēršanas institūcijai.

Likumprojekta 1. pantā ir iekļauts grozījums Kredītiestāžu likuma 63. pantā, ar kuru pirmās daļas 21.punkts ir izteikts jaunā redakcijā, kas noteic, ka kredītiestādes rīcībā esošās neizpaužamās ziņas sniedzamas kiberincidentu novēršanas institūcijai — saskaņā ar Nacionālās kiberdrošības likumu pēc kredītiestādes kiberincidenta vai incidenta aizdomu gadījumā, vai pamatojoties uz kiberincidentu novēršanas institūcijas pieprasījumu.

Paredzēts, ka grozījums par Kredītiestāžu likuma 63. panta pirmās daļas 21. punkta jauno redakciju stājas spēkā vispārējā kārtībā.