Anotācija (ex-ante)

Saskaņā ar Direktīvas Nr. 2025/1 3.panta 1. un 2.punktu ikviena dalībvalsts izraugās vienu vai izņēmuma kārtā vairākas noregulējuma iestādes, kas ir pilnvarotas piemērot noregulējuma instrumentus un īstenot noregulējuma tiesības. Noregulējuma iestādes ir valstu centrālās bankas, kompetentās ministrijas, publiskas pārvaldes iestādes vai iestādes, kurām uzticētas publiskas pārvaldes pilnvaras.
Ar šo likumprojektu par apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību noregulējuma iestādi Latvijas Republikā tiek noteikta Latvijas Banka.
Ņemot vērā to, ka Latvijas Bankai jau šobrīd saskaņā ar Kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību darbības atjaunošanas un noregulējuma likumu ir piešķirtas kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību noregulējuma iestādes pilnvaras, tad būtu lietderīgi Latvijas Bankai noteikt pilnvaras arī apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību jautājumos.
Pārņemot Direktīvas Nr. 2025/1 prasības, likumprojekts paredz darbības atjaunošanas pasākumu un noregulējuma darbību piemērošanu šādām Latvijas Republikā reģistrētām vienībām:
                 1) apdrošināšanas sabiedrībām un pārapdrošināšanas sabiedrībām;
                 2) apdrošināšanas mātes sabiedrībām un pārapdrošināšanas mātes sabiedrībām;
                 3) apdrošināšanas pārvaldītājsabiedrībām un jauktām finanšu pārvaldītājsabiedrībām;
                 4) mātes apdrošināšanas pārvaldītājsabiedrībām un mātes jauktām finanšu pārvaldītājsabiedrībām;
                 5) galējām mātes sabiedrībām, kuras ir Eiropas Savienības mātes apdrošināšanas pārvaldītājsabiedrības un Eiropas Savienības mātes jauktas finanšu pārvaldītājsabiedrības;
                  6) ārvalsts apdrošinātāju filiālēm un ārvalsts pārapdrošinātāju filiālēm.

Likumprojekta 2. panta piektā daļa paredz, ka, lai nodrošinātu Eiropas Savienības dalībvalstīs vienotu, efektīvu un konstruktīvu darbības atjaunošanas un noregulējuma praksi un vienveidīgu un konsekventu tieši piemērojamo Eiropas Savienības tiesību aktu piemērošanu, Latvijas Bankai ir tiesības noteikt apdrošināšanas un pārapdrošināšanas jomu regulējošās prasības, kas izriet no EAAPI pieņemtajiem lēmumiem, pamatnostādnēm un ieteikumiem.
EAAPI ir institūcija, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra regulu (ES) Nr. 1094/2010, ar ko izveido Eiropas Uzraudzības iestādi (Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestādi), groza lēmumu Nr. 716/2009/EK un atceļ Komisijas lēmumu 2009/79/EK (turpmāk – regula Nr.1094/2010).
Direktīvā Nr. 2025/1 jau šobrīd tiek paredzētas tiesības EAAPI noteiktos jautājumos izstrādāt gan regulatīvo tehnisko standartu projektus, gan pamatnostādnes.
Direktīvas Nr. 2025/1 87. apsvērumā attiecībā uz EAAPI pamatnostādnēm skaidrots, ka EAAPI būtu jāveicina noregulējuma iestāžu prakses konverģence, izmantojot pamatnostādnes, kas izdotas saskaņā ar regulas Nr. 1094/2010 16. pantu. Konkrētāk, EAAPI būtu jāprecizē viss turpmāk minētais: a) sīkāka informācija par kritērijiem, kas attiecas uz vienkāršotu pienākumu piemērošanu konkrētām sabiedrībām; b) virkne preventīvu darbības atjaunošanas plānu scenāriju un kvalitatīvo un kvantitatīvo rādītāju minimālais saraksts; c) kritisko funkciju noteikšanas kritēriji; d) papildu jautājumi un kritēriji attiecībā uz noregulējamības novērtējumu; e) informācija par pasākumiem, kuru mērķis ir pārvarēt vai novērst šķēršļus noregulējamībai, un apstākļiem, kādos var piemērot katru pasākumu; un f) kā informācija jāsniedz kopsavilkuma vai apkopojuma veidā konfidencialitātes prasību ievērošanas nolūkā.
Ņemot vērā minēto, likumprojektā iekļauti konkrēti pilnvarojumi Latvijas Bankai izdot ārējo normatīvo aktu (noteikumus) tajos jautājumos, kuros saskaņā ar Direktīvu Nr. 2025/1 ietverto pilnvarojumi EAAPI izdos pamatnostādnes.
Vienlaikus ir jāņem vērā, ka EAAPI, pamatojoties uz regulā Nr.1094/2010 noteikto kompetenci, arī turpmāk varētu izdot pamatnostādnes, ieteikumus un lēmumus darbības atjaunošanas un noregulējuma jomā, tādēļ likumprojekta 2. panta piektajā daļā ir ietverts atbilstošs deleģējums, kas paredz Latvijas Bankai tiesības šādos gadījumos izdot attiecīgu ārējo normatīvo aktu (noteikumus).

Ar Direktīvas Nr. 2025/1 87. pantu veikti grozījumi Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 6. jūnija direktīvas 2002/47/EK par finanšu nodrošinājuma līgumiem 1. pantā, kas nosaka minētās direktīvas piemērošanas jomu.
Atbilstoši Direktīvas Nr. 2025/1 76. apsvērumā skaidrotajam, ja tiek nodoti daži, bet ne visi grūtībās nonākušās apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības aktīvi, tiesības un saistības, ir lietderīgi noteikt aizsardzības pasākumus, lai novērstu saistīto saistību vai saistīto tiesību un līgumu sadalīšanu, tostarp līgumus ar vienu un to pašu darījumu partneri, uz kuriem attiecas nodrošinājuma līgumi, līgumi par finanšu nodrošinājumu īpašumtiesību nodošanas veidā, vienošanās par ieskaitu, savstarpējā ieskaita līgumi un strukturēti finanšu līgumi. Šādu aizsardzības pasākumu piemērošanas gadījumā noregulējuma iestādēm vajadzētu būt pienākumam visus saistītos līgumus nodot nodrošinājuma līguma ietvaros vai tos visus atstāt tai apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrībai, kuras aktīvi, tiesības vai saistības ir nodotas.
Ņemot vērā minēto, Direktīvas Nr. 2025/1 87. pantā ietvertās prasības pārņemtas likumprojekta 2. panta sestajā daļā, kas noteic, ka, piemērojot šajā likumā paredzēto kapitāla instrumentu un atbilstīgo saistību norakstīšanu un konvertēšanu vai īstenojot noregulējuma tiesības, ierobežojumiem, kas attiecas uz finanšu nodrošinājuma līguma izpildi un finanšu ķīlas līguma ietekmi, kā arī izslēdzošā ieskaita vai savstarpējās dzēšanas noteikumiem, nepiemēro Finanšu nodrošinājuma likuma 6., 7., 8. un 9. pantu.

Atsevišķās Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvās (direktīvā 2004/25/EK, direktīvā 2007/36/EK un direktīvā (ES) 2017/1132) ir ietverti noteikumi par to sabiedrību akcionāru un kreditoru aizsardzību, uz kuriem attiecas minēto direktīvu darbības joma. Situācijā, kad noregulējuma iestādēm jārīkojas ātri, minētie noteikumi varētu traucēt efektīvu noregulējuma darbību un noregulējuma iestāžu noregulējuma instrumentu un tiesību piemērošanu (sk. Direktīvas Nr. 2025/1 90. apsvērumu).
Ar Direktīvas Nr. 2025/1 88., 89. un 91. pantu veikti grozījumi minētajās direktīvās, nosakot, ka atsevišķas šajās direktīvās noteiktās prasības nepiemēro tajos gadījumos, kad piemēro noregulējuma instrumentus, tiesības un mehānismus, kas paredzēti Direktīvā Nr. 2025/1.
Ņemot vērā minēto, likumprojektā noteikti attiecīgi izņēmumi no Akcijas atpirkšanas likumā, Komerclikumā un Finanšu instrumentu likumā ietverto prasību piemērošanas, likumprojekta 2. panta septītajā daļā paredzot, ka piemērojot noregulējuma instrumentus un īstenojot noregulējuma tiesības un mehānismus saskaņā ar šo likumu, nepiemēro Akciju atpirkšanas likuma 4. panta pirmajā daļā noteikto obligātā piedāvājuma izteikšanas pienākumu, Komerclikumā  un  Finanšu instrumentu tirgus likumā noteiktās prasības akcionāru sapulču sasaukšanai un sapulcē pieņemto lēmumu publiskošanai, kā arī Komerclikuma C daļā noteiktās reorganizācijas prasības.

Atbilstoši likumprojektā paredzētajam ikviena apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrība, ievērojot likumprojektā noteiktos izņēmumus, izstrādā un aktualizē preventīvo darbības atjaunošanas plānu, kas ietver pasākumus, kas apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrībai veicami, lai atjaunotu savu finansiālo stāvokli pēc tā būtiskas pasliktināšanās. Preventīvā darbības atjaunošanas plāna izstrādi, aktualizēšanu un īstenošanu uzskata par pārvaldības sistēmas pamatelementiem Apdrošināšanas un pārapdrošināšanas likuma 53. panta izpratnē. Atbilstoši likumprojektā noteiktajam, Latvijas Banka apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrībām piemēros preventīvās darbības atjaunošanas plānošanas prasības, ņemot vērā sabiedrību lielumu, komercdarbības modeli, riska profilu, savstarpējās saistības ar citām regulētām komercsabiedrībām un aizstājamību, to nozīmi valsts ekonomikā un to pārrobežu darbību, jo īpaši nozīmīgu pārrobežu darbību.

Atbilstoši likumprojekta 9. pantā noteiktajam, Latvijas Banka izstrādās noregulējuma plānu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrībām, kuras atbilst šādiem kritērijiem:
1) pastāv lielāka iespējamība, ka, salīdzinot ar citām apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrībām, attiecīgās apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības finanšu grūtību gadījumā noregulējuma darbība būtu sabiedrības interesēs;
2) Latvijas Banka uzskata, ka apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrība veic kritiski svarīgu funkciju.

Veicot novērtējumu par apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības atbilstību iepriekš minētajiem kritērijiem, Latvijas Banka ņems vērā nepieciešamību sasniegt noregulējuma mērķus un apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības lielumu, komercdarbības modeli, riska profilu, savstarpējās saistības ar citām regulētām komercsabiedrībām un aizstājamību, un pārrobežu darbību.

Saskaņā ar likumprojektā paredzēto, Latvijas Banka nodrošinās, ka prasība izstrādāt noregulējuma plānu attiecas vismaz uz:
1) 40 procentiem Latvijas Republikā reģistrēto apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību no dzīvības apdrošināšanas tirgus, aprēķinot tirgus daļu, pamatojoties uz bruto tehnisko rezervju apmēru;
2) 40 procentiem Latvijas Republikā reģistrēto apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību no nedzīvības apdrošināšanas tirgus, aprēķinot tirgus daļu, pamatojoties uz bruto parakstīto prēmiju apmēru.
Mazām un nesarežģītām sabiedrībām noregulējuma plānošanas prasības netiks piemērotas, izņemot gadījumus, ja Latvijas Banka uzskatīs, ka šī sabiedrība rada īpašu risku valsts vai reģionālajā līmenī.

Likumprojekta IV nodaļā ietvertas prasības noregulējamības novērtējumam, kurš tiek veikts vienlaikus ar noregulējuma plāna izstrādi un aktualizēšanu. Veicot noregulējamības novērtējumu, Latvijas Banka novērtēs, kādā mērā apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrību, kura neietilpst grupā, ir iespējams noregulēt, nesniedzot valsts atbalstu un ņemot vērā iespējamo Apdrošināto aizsardzības fonda izmantošanu, tajā skaitā noregulējuma instrumentu piemērošanas un noregulējuma tiesību īstenošanas finansēšanai. Apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrība būs uzskatāma par noregulējamu, ja būs iespējams un ticams, ka var uzsākt šīs apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības maksātnespējas procesu vai noregulēt to, piemērojot noregulējuma instrumentus un īstenojot noregulējuma tiesības.

Tāpat likumprojektā paredzētas prasības gan attiecībā uz grupas preventīvajiem darbības atjaunošanas plāniem, gan grupas noregulējuma plāniem.
Saskaņā ar Direktīvas Nr. 2025/1 12. apsvērumā norādīto ar grupu saistītas vienības grūtības var ātri ietekmēt visas grupas maksātspēju un darbības. Tāpēc ir jāievieš preventīvas darbības atjaunošanas un noregulējuma plānošanas prasības grupai. Turklāt noregulējuma iestāžu rīcībā vajadzētu būt efektīviem rīcības līdzekļiem attiecībā uz minētajām vienībām, lai noteiktu korektīvus pasākumus, kuros ņemta vērā visu grupas vienību finansiālā stabilitāte, novērstu šķēršļus noregulējamībai grupas kontekstā un izveidotu konsekventu noregulējuma shēmu grupai kopumā, jo īpaši pārrobežu kontekstā. Tāpēc preventīvās darbības atjaunošanas un noregulējuma plānošanas un noregulējamības prasības un noregulējuma režīms būtu jāpiemēro arī mātes sabiedrībām, pārvaldītājsabiedrībām un citām grupas vienībām, tostarp apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību ārpus Eiropas Savienības dibinātām filiālēm.

Atbilstoši likumprojektā paredzētajam Latvijas Bankai būs tiesības apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrībai, apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas mātes sabiedrībai vai pārvaldītājsabiedrībai, kas atbilst noregulējuma piemērošanas nosacījumiem, piemērot vienu vai vairākus šādus noregulējuma instrumentus:
1) atlikušo saistību izpildes instrumentu;
2) uzņēmuma pārdošanas instrumentu;
3) pagaidu sabiedrības instrumentu;
4) aktīvu un saistību nodalīšanas instrumentu;
5) norakstīšanas vai konvertācijas instrumentu.
Noregulējuma instrumenti būs piemērojami atsevišķi vai jebkādā kombinācijā, izņemot aktīvu un saistību nodalīšanas instrumentu, kuru varēs piemērot tikai kopā ar kādu citu noregulējuma instrumentu.

Tāpat norādāms, ka, atbilstoši Direktīvas Nr. 2025/1 34. apsvērumā skaidrotajam, noregulējuma instrumentu un tiesību izmantošana var skart apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību akcionāru un kreditoru tiesības. Akcionāru īpašumtiesības jo īpaši ietekmē noregulējuma iestāžu tiesības bez akcionāru piekrišanas nodot apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības akcijas vai visus tās aktīvus vai daļu no tiem privātam pircējam. Turklāt tiesības izlemt, kuras saistības nodot, lai nodrošinātu pakalpojumu nepārtrauktību un izvairītos no negatīvas ietekmes uz apdrošinājuma ņēmējiem, apdrošināšanas atlīdzības saņēmējiem un cietušajām personām, reālo ekonomiku vai finanšu stabilitāti kopumā, varētu skart vienlīdzīgu attieksmi pret kreditoriem. Tādēļ noregulējuma instrumenti būtu jāpiemēro tikai tām apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrībām, kuras nonāk vai, iespējams, nonāks finanšu grūtībās, un tikai tad, ja tas ir nepieciešami un samērīgi, lai sasniegtu noregulējuma mērķus, kas ir sabiedrības interesēs, ņemot vērā mērķi – aizsargāt kolektīvās apdrošinājuma ņēmēju, apdrošināšanas atlīdzības saņēmēju un prasītāju intereses. Atsevišķām kādas konkrētas personas vai grupas interesēm nevajadzētu gūt pārsvaru pār kolektīvajām attiecīgās sabiedrības apdrošinājuma ņēmēju, apdrošināšanas atlīdzības saņēmēju un prasītāju interesēm.

Direktīvā Nr. 2025/1 tāpat kā Direktīvā Nr. 2014/59/ES ietvertais regulējums pēc būtības ir vērsts uz to, ka zaudējumus pirmām kārtām ir jāsedz akcionāriem un ka kreditori zaudējumus sedz pēc akcionāriem, ar noteikumu, ka nevienam no kreditoriem nerodas lielāki zaudējumi par tiem, kas tam rastos, ja apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrība būtu likvidēta parastā maksātnespējas procedūrā saskaņā ar principu, ka nevienam kreditoram nevajadzētu būt sliktākā situācijā kā parastā maksātnespējas procedūrā (princips “neviens kreditors nav sliktākā situācijā”) (sk. arī Direktīvas Nr. 2025/1 8.apsvērumu).
Saskaņā ar Direktīvas Nr. 2025/1 48. apsvērumā norādīto, katrā dalībvalstī ir jāizveido finansēšanas mehānismi, lai izmaksātu kompensāciju apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību apdrošinājuma ņēmējiem, apdrošināšanas atlīdzības saņēmējiem un prasītājiem un apmierinātu citu kreditoru un akcionāru prasījumus saskaņā ar principu “neviens kreditors nav sliktākā situācijā”. Minētie prasījumi būtu jānosaka saskaņā ar kreditoru hierarhiju parastajā maksātnespējas procedūrā, lai nodrošinātu, ka vispirms likumprojektā noteiktā kompensācija tiek izmaksāta apdrošinājuma ņēmējiem, apdrošināšanas atlīdzības saņēmējiem vai prasītājiem. Lai gan būtu jāizvairās tieši absorbēt apdrošināšanas sabiedrības zaudējumus, Latvijas Banka varēs izmantot finansēšanas mehānismus, lai finansētu arī citas izmaksas, kas saistītas ar noregulējuma instrumentu izmantošanu kā galējo līdzekli tādā mērā, kāds ir nepieciešams noregulējuma mērķu sasniegšanai, un ciktāl tiek pilnībā ievēroti noregulējuma principi.

Atbilstoši likumprojektā paredzētajam, noregulējuma finansēšanai, tajā skaitā ar noregulējuma instrumentu piemērošanu saistītu izmaksu segšanai, tiks izmantoti Apdrošināšanas un pārapdrošināšanas likumā noteiktā Apdrošināto aizsardzības fonda līdzekļi. Pienākums veikt iemaksas noregulējuma finansēšanas mehānismos būs tikai Latvijas Republikā licencētām apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrībām un ārvalsts apdrošinātāju un pārapdrošinātāju filiālēm.

XIV nodaļa.
Likumprojekta 91. panta pirmā daļa paredz sankciju uzskaitījumu, kuras Latvijas Banka ir tiesīga piemērot, atbilstoši Direktīvas Nr. 2025/1 82. panta 2. punkta un 83. panta 2. punkta “a”, “d”, “e” un “f” apakšpunktos noteiktajam. Likumprojekta 91. panta pirmās daļas 1. punkts paredz brīdinājuma piemērošanu. Minētā brīdinājuma piemērošana izriet no Direktīvas Nr. 2025/1 83. panta 2. punkta “a” apakšpunkta, kurā tas ir noformulēts kā "publisks paziņojums". ES normatīvajos aktos lietotais apzīmējums "publisks paziņojums" Latvijas tiesību sistēmā pēc būtības atbilst brīdinājumam. Likumprojekta 91. panta pirmās daļas 2., 3. un 4. punkts paredz soda naudas piemērošanu par pārkāpumu atbildīgajai personai, kas ietver gan par pārkāpumu atbildīgo fizisko personu, gan par pārkāpumu atbildīgo juridisko personu. Terminu “fiziskā persona” un “juridiskā persona” lietojums nodaļā “Atbildība” izvēlēts apzināti, ņemot vērā subjektu loku, kuriem piemēro Direktīvas Nr. 2025/1 prasības, tad fiziskā persona var būt padomes loceklis, valdes loceklis, kā arī augsta līmeņa vadītājs (piemēram, divīzijas līderis, departamenta direktors, nodaļas vadītājs u.c.). Juridiskā persona attiecīgi var būt kāda no likumprojekta 2. panta otrajā daļā minētajām Latvijas Republikā reģistrētām vienībām.
Likumprojekta 91. panta otrā daļas 1. punkts paredz administratīvo pasākumu – Latvijas Bankai tiesības pieprasīt, lai par pārkāpumu atbildīgā fiziskā vai juridiskā persona nekavējoties izbeidz attiecīgo darbību. Minētais administratīvais pasākums izriet no Direktīvas Nr. 2025/1 83. panta 2. punkta “b” apakšpunkta. Minētais administratīvais pasākums ir vērsts uz tūlītēju pārkāpuma novēršanu. Tāpat likumprojekta 91. panta otrās daļas 2. punkts paredz administratīvo pasākumu, proti, Latvijas Bankai tiesības noteikt pagaidu aizliegumu par pārkāpumu atbildīgajai fiziskajai personai, veikt tai noteiktos pienākumus līdz pārkāpuma novēršanas brīdim vai galīgā nolēmuma spēkā stāšanās brīdim, bet ne ilgāk kā divus gadus. Administratīvais pasākums izriet no Direktīvas Nr. 2025/1 83. panta 2. punkta “c” apakšpunkta un tiek papildināts ar piebildi “bet ne ilgāk kā divus gadus” nolūkā noteikt pagaidu aizlieguma maksimālo termiņu, tādejādi nodrošinot tiesisko noteiktību. Administratīvā pasākuma piemērošanas mērķis ir, lai uz personas pagaidu atstatīšanas no pienākumu veikšanas laiku, tiktu pienācīgā kārtībā nodrošināti, piemēram, iekšējie procesi, uzlabots pārvaldības modelis un persona atturēta no līdzīgu pārkāpumu izdarīšanas vai iekšējo procesu sakārtošanas traucēšanas, kā arī veiktas citas darbības administratīvā pasākuma mērķa nodrošināšanai. Tāpat jāuzsver, ka administratīvos pasākumus piemēro par personas jau izdarītu pārkāpumu par kuru nav samērīgi piemērot sodoša rakstura sankciju (brīdinājums, soda nauda), ja uz to nepieciešams reaģēt, lai ierobežotu vai novērstu iespējamo kaitējumu sabiedrības interesēm. Administratīvajiem pasākumiem nav sodoša rakstura, jo tie būtiski neietekmē personas reputāciju un nerada būtiskas nelabvēlīgas ekonomiskās sekas, kā tas būtu gadījumos, ja personai tiktu piemērotas likumprojektā paredzētās sankcijas (brīdinājums, soda nauda).
Likumprojekta 91. panta trešā daļa nosaka, ka administratīvo pasākumu piemērošanu, proti, to var piemērot atsevišķi vai papildus sankcijām.
Likumprojekta 91. panta ceturtā daļa paredz Latvijas Bankai pienākumu ņemt vērā visus apstākļus, piemērojot sankcijas vai administratīvos pasākumus. Šāds pienākums izriet no Direktīvas Nr. 2025/1 86. panta un pēc būtības atbilst Latvijas Bankas likuma 62. panta trešajā daļā noteiktajiem kritērijiem.
Likumprojekta 91. panta piektā daļa nodrošina augstāku tiesiskās skaidrības pakāpi, likuma tekstā identificējot budžetu, kuram piekrīt soda naudas maksājums. Konkrētās sankcijas tiek piemērotas, īstenojot finanšu tirgus uzraudzību, kas ir publiski tiesisks pienākums. Līdz ar to arī šādu līdzekļu saņēmējs ir valsts pamatbudžets, nevis konkrēta iestāde.
Likumprojekta 92. pants paredz iespējamo pārkāpumu uzskaitījumu, kurš būtībā izriet no Direktīvas Nr. 2025/1 83. panta 1. punkta “a”, “b” un “c” apakšpunkta.
Likumprojekta 93. pants paredz informēšanu par piemērotajām sankcijām un administratīvajiem pasākumiem. Šāda regulējums izriet no Direktīvas Nr. 2025/1 84. panta, kā arī no 85. panta 1. punkta. Informēšana par piemērotajām sankcijām un administratīvajiem pasākumiem jau ir spēkā esoša prasība arī citos finanšu tirgus normatīvajos aktos un tā ir vispārēja kārtība finanšu tirgus normatīvo aktu piemērošanā. Attiecībā uz fizisko personu datu apstrādi jāuzsver, ka Direktīvas Nr. 2025/1 84. panta 1. un 2. punkts pats par sevi paredz Latvijas Bankai tiesības veikt fizisko personu datu apstrādi, tai skaitā publicēšanai. Attiecībā uz samērīgumu jāuzsver, ka Direktīvas Nr. 2025/1 84. panta 1. punkts jau uzliek pienākumu "Šādu publicēšanu veic bez nevajadzīgas kavēšanās pēc tam, kad fiziskā vai juridiskā persona ir informēta par minēto administratīvo sodu vai citu administratīvo pasākumu. ". Piemēram, Eiropas Centrālās bankas 2023. gada 25. maija regula (ES) 2023/1092, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2157/1999 par Eiropas Centrālās bankas pilnvarām piemērot sankcijas (ECB/1999/4) (ECB/2023/13) [https://eurlex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX:32023R1092] izvērsti atspoguļo to pieeju, kura pamato informācijas par piemēroto sodu un administratīvo pasākumu publicēšanu. Tajā skaitā runa ir gan par tirgus dalībnieku skaidru izpratni, kāda ir piemēroto sodu prakse par līdzvērtīgiem nodarījumiem, gan par kompetentās iestādes vienveidīgas pieejas sodīšanā ieturēšanu, gan šīs iestādes atbildību par saviem lēmumiem. Vienlaikus arī pieminētās ECB regulas apsvērumos norādīts: "Ņemot vērā finanšu tirgu īpatnības, sankciju informācijas publicēšanai būtu jāpiemēro rūpīgi noteikti izņēmumi, lai ņemtu vērā pamatotas tirgus, drošības un uzņēmējdarbības intereses. Jo īpaši, ja publicēšana apdraudētu finanšu tirgu vai finanšu sistēmas stabilitāti vai notiekošu kriminālizmeklēšanu vai radītu nesamērīgu kaitējumu attiecīgajam uzņēmumam, informācijas par sankciju publicēšana būtu jāanonimizē vai jāatliek, ja šādi apstākļi varētu beigt pastāvēt pieņemamā laikposmā. Tas atspoguļo vispārēji piemērojamo proporcionalitātes principu. Visbeidzot, izņēmums būtu jānosaka arī tad, ja publicēšanas dēļ tiktu atklāta konfidenciāla informācija un ECB uzskata, ka risku leģitīmām sabiedrības interesēm drošības jomā nav iespējams mazināt.". Šāda pieeja pilnībā atbilst arī ECB praksei un ES tiesību principiem – izsvērt individuāli šādas pieejas samērīgumu. Samērīguma princips konkrēti būtu katrā gadījumā jāvērtē atbilstoši rīcības: 1) leģitīmajam mērķim, 2) pieejamajiem līdzekļiem konkrētā mērķa (finanšu vienību un visa finanšu tirgus digitālās darbības noturības nodrošināšana) sasniegšanā, 3) labākajai atbilstībai un iedarbīgākajam risinājumam, 4) izsverot privātpersonai radītos ierobežojumus pret sabiedrības kopējām interesēm un sasniegto labumu.
Likumprojekta 94. panta pirmā, otrā, trešā un ceturtā daļa paredz noilguma termiņu lietu ierosināšanai par šā likumprojekta pārkāpumiem, paredzot Latvijas Bankai terminētu laika posmu, lai reaģētu uz finanšu tirgus dalībnieku pārkāpumiem. Piecu gadu termiņš lietas ierosināšanai no pārkāpuma izdarīšanas dienas un divu gadu termiņš sankciju un administratīvo pasākumu piemērošanai paredzēts, lai noteiktu samērīgus termiņus Latvijas Bankai īstenot tai deleģētās funkcijas finanšu tirgus uzraudzībā, vienlaikus nodrošinot tiesisko noteiktību finanšu tirgus dalībniekiem, proti, noteikta laika robežu esamība stimulē reaģēšanu uz pārkāpumiem (lietas ierosināšanu) un lēmuma pieņemšanu, kas pārkāpumu gadījumā finanšu tirgus dalībniekiem ļauj rēķināties ar sekām paredzamā nākotnē. Tāpat likumprojekta 94. panta piektā daļa paredz iespēju Latvijas Bankai pagarināt lēmuma pieņemšanas termiņu, proti, administratīvā akta izdošanas termiņu, kas ir divi gadi, ir iespējams pagarināt uz laiku, kas nepārsniedz vēl vienu papildu gadu, tajās administratīvajās lietās, kurās nepieciešama ilgstoša faktu konstatācija. Līdz ar to arī administratīvajās lietās būs nepieciešams iegūt informāciju starptautiskās sadarbības ietvaros. Šāda informācijas apmaiņa mēdz būt laikietilpīga. Paredzētais procesuālā termiņa pagarināšanas princips atbilst citu finanšu tirgus dalībnieku darbību regulējošajos nozaru normatīvajos aktos noteiktajam. (skat., piemēram, Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma 82. panta piekto daļu: https://likumi.lv/ta/id/178987#p82 vai Vērtspapīrošanas likuma 29. panta ceturto daļu: https://likumi.lv/ta/id/342836#p29).
Likumprojekta 95. pants nosaka Latvijas Bankas izdotā administratīvā akta apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas kārtību. Latvijas Bankas izdotie administratīvie akti ir apstrīdami vispārējā kārtībā, tāpēc projektā par to nav paredzēts īpašs regulējums. Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 76. panta otro daļu administratīvo aktu var apstrīdēt padotības kārtībā augstākā iestādē. Likumā vai Ministru kabineta noteikumos var būt noteikta cita iestāde, kurā attiecīgo administratīvo aktu var apstrīdēt. Ja tādas nav vai tā ir Ministru kabinets, administratīvo aktu var apstrīdēt tajā iestādē, kura izdevusi šo aktu, vai uzreiz pārsūdzēt tiesā. Ja administratīvo aktu apstrīd iestādē, kura to izdevusi, uz apstrīdēšanas procesu attiecas noteikumi, kas šajā likumā paredzēti attiecībā uz augstāku iestādi. Latvijas Bankas likuma 50. panta pirmā daļa paredz, ka Latvijas Bankas padome izveido komiteju, kuru pilnvaro pieņemt finanšu tirgus un Latvijas Bankas uzraudzīto finanšu tirgus dalībnieku darbību regulējošos likumos noteiktos lēmumus, tostarp lēmumus par sankciju piemērošanu un lēmumus par Latvijas Bankas uzraudzīto finanšu tirgus dalībnieku tiesību, saistību izpildes un darbības ierobežojumiem. Saskaņā ar Latvijas Bankas likuma 50. panta piekto daļu minētās komitejas lēmumu var apstrīdēt Latvijas Bankas padomē Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Ja par pārkāpumiem atbildību piemēros Latvijas Bankas likuma 50. panta pirmajā daļā minētā komiteja, tās lēmumi būs apstrīdami Latvijas Bankas padomē saskaņā ar minētā likuma 50. panta piekto daļu. Savukārt, ja attiecīgo atbildību piemēros Latvijas Bankas padome, tad tās lēmumi būs apstrīdami Latvijas Bankas padomē vai uzreiz pārsūdzami tiesā, atbilstoši Administratīvā procesa likuma 76. panta otrās daļas noteikumiem. Attiecībā uz pārsūdzēšanu ir paredzēts, ka pieteikums jāiesniedz Administratīvajā apgabaltiesā. Šāds risinājums attiecībā uz Latvijas Bankas lēmumu pārsūdzēšanu uzreiz Administratīvajā apgabaltiesā izriet no administratīvā procesa efektivizēšanas koncepcijas, proti, risinājuma variants attiecas uz tādiem institūciju orgāniem, kas sastāv no īpašā kārtībā ieceltiem kvalificētiem attiecīgās jomas ekspertiem, pieņem lēmumu koleģiāli, ir funkcionāli neatkarīgi un spēj nodrošināt atklātu un objektīvu procesa norisi. Koncepcija šādas institūcijas, to skaitā Latvijas Banku, dēvē par quasi tiesām, kuru lēmumi jau paši par sevi ir pielīdzināmi pirmās instances tiesas nolēmumiem, tādēļ pārsūdzami uzreiz apgabaltiesā. Attiecībā uz likumprojekta 95. panta otro daļu, kura paredz, ka Latvijas Bankas izdotu administratīvo aktu pārsūdzēšana tiesā neaptur tā darbību jāuzsver, ka šāds izņēmums no noteiktās Administratīva procesa likuma vispārējās kārtības ir noteikts, lai nodrošinātu tiesisko noteiktību un aizsargātu būtiskas sabiedrības intereses, jo iestādes pienākums sabiedrības interesēs ir nodrošināt tiesību normu tiesisku un efektīvu piemērošanu publiski tiesiskajās attiecībās. Proti, finanšu tirgus uzraudzībā ir noteiktas situācijas, kur ir nepieciešams tūlītējs risinājums, lai tā sekas neietekmētu ekonomiskās, finanšu vai citas norises valstī, kā rezultātā nav iespējams radīt tādu situāciju, kad administratīvā akta darbība tiek apturēta, kā rezultātā visiem finanšu tirgus dalībniekiem var tikt apdraudētā ne tikai finanšu stabilitāte, bet arī tiesiskā noteiktība.

Skat. 1.3. sadaļas daļu "Problēmas un risinājumi".