Anotācija (ex-ante)

Noteikumi, paredz, ka personas ar garīga rakstura traucējumiem, lai saņemtu sociālos pakalpojumus, līdz ar citiem dokumentiem iesniedz sociālajā dienestā arī psihiatra atzinumu. 
Taču uz psihiatra konsultācijām ir rindas, un ne vienmēr šo atzinumu ir iespējams saņemt nekavējoties vai samērīgi īsā laikā. Turklāt ne visos gadījumos personas ar garīga rakstura traucējumiem ir regulārā psihiatra uzraudzībā, jo īpaši, ja traucējums saistīts ar garīgās attīstības vai ģenētiskiem  traucējumiem, kur nav nepieciešama medikamentoza ārstēšana. Tādējādi arī psihiatram nav informācijas, lai pilnvērtīgi  vērtētu klienta psihisko stāvokli un riskus. Tāpat bērna psihisko attīstību bērniem līdz 4 gadu vecumam psihiatri lielākoties nevērtē. 
Līdz brīdim, kamēr klients ar garīga rakstura traucējumiem neiesniedz sociālajā dienestā psihiatra atzinumu, sociālajam dienestam nav tiesību pieņemt lēmumu par sociālā pakalpojumu piešķiršanu, kas atsevišķos gadījumos, piemēram, aprūpes mājās pakalpojuma gadījumā var būtiski pasliktināt klienta situāciju. 
Psihiatra atzinuma 5. punktā norāda kontrindikācijas sociālo pakalpojumu saņemšanai. Viena no kontrindikācijām ir, ja personai ar tiesas lēmumu ir noteikti medicīniska rakstura piespiedu līdzekļi. Taču  Nacionālais psihiskās veselības centrs līdz 2025. gada 1. oktobrim īstenoja pilotprojektu, kura ietvaros tika aprobēts starpinstitucionālas sadarbības  modelis personām, kurām tiesa ir noteikusi stacionāro medicīniska rakstura piespiedu līdzekli. Minētā modeļa ietvaros personai, kurai ir noteikta piespiedu ārstēšana, ir iespējas nodrošināt ārstēšanu ambulatori. Ambulatorās ārstēšanas posmā klientam ir noteikti stingri pienākumi – regulāras vizītes, terapijas līdzestības uzraudzība, piemēram, noteiktos gadījumos ķīmiski toksikoloģiskās analīzes un terapeitisko medikamentu monitorēšana ar papildu finansējumu. Ja klients savus pienākumus izpilda, nav pamata liegt viņam saņemt nepieciešamos sociālos pakalpojumus, ja viņa dzīvesvietas pašvaldība tos nodrošina. Ja persona saņem viņa vajadzībām atbilstošu sociālo pakalpojumu, iespējams novērst pakalpojumus saņemšanas pārrāvumus (ja klients ir bijis sociālo pakalpojumu saņēmējs), stabilizēt vai uzlabot sociālo funkcionēšanu.
Labklājības ministrija 2025.gada 19.martā organizēja diskusiju par psihiatra atzinuma nepieciešamību un kontrindikāciju noteikšanu sociālo pakalpojumu saņemšanā. Diskusijā piedalījās Psihiatru asociācijas, Nacionālā psihiskās veselības centra, Veselības ministrijas un pašvaldības sociālo dienestu pārstāvji. Diskusijā vienojās, ka ambulatoro medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu gadījumā nav kontrindikāciju sociālo pakalpojumu saņemšanai. Tāpat tika diskutēts par to, ka psihiatra atzinums ir nepieciešams, ja pakalpojums tiek sniegts ar izmitināšanu. Ja pakalpojumu var saņemt neatstājot savu dzīvesvietu (piemēram, aprūpes mājās, dienas a prūpes centra vai specializētās darbnīcas pakalpojumu gadījumā), psihiatra atzinumam nav tik būtiska nozīme. Ja sociālajam dienestam vai sociālo pakalpojuma sniedzējam ir pamatotas šaubas par personas garīgo veselību, tad var veidot sadarbību ar ārstniecības personām un pārbaudīt psihisko veselību. 
Ja persona saņem pakalpojumu ar izmitināšanu, tad pakalpojuma sniedzējam būtiska ir personai noteiktā ārstēšana, lai vajadzības gadījumā nodrošinātu klientam nepieciešamo atbalstu. 

Izslēgt no noteikumiem prasību iesniegt psihiatra atzinumu, ja persona ar garīga rakstura traucējumiem vēlas saņemt  aprūpes mājās, dienas aprūpes centra vai specializētās darbnīcas pakalpojumu, kā arī precizēt psihiatra atzinuma formu (noteikumu 1.pielikums), atstājot 5. punktā kā kontrindikāciju tikai tos gadījumus, kad personai ar tiesas lēmumu ir noteikti medicīniska rakstura piespiedu līdzekļi  ar ievietošanu stacionārā (psihiatriskajā vai speciālajā psihiatriskajā  slimnīcā), kā arī papildināt 7.punktu, paredzot, ka psihiatrs norāda informāciju par ieteicamo terapiju, ja persona vēlas  saņemt pakalpojumu grupu mājā (dzīvoklī), pusceļa mājā,  īslaicīgās sociālās aprūpes pakalpojumu, atelpas brīža pakalpojumu, pansijas pakalpojumu vai pakalpojumu ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā) sociālo pakalpojumu ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā, vai bērnam ar garīga rakstura traucējumiem no četru gadu vecuma nepieciešams pakalpojums ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā.
Minētais risinājums neaizliedz sociālajam dienestam pieprasīt psihiatra izziņu no klienta pēc nepieciešamības, ja pakalpojuma sniegšanas procesā darbinieks konstatē nepieciešamību. Minētais risinājums ļaus sociālajam dienestam piešķirt sociālo pakalpojumu ātrāk un efektīvāk

Atbilstoši noteikumu 9. punktam sociālos pakalpojumus persona pieprasa tās pašvaldības sociālajā dienestā (turpmāk – sociālais dienests), kuras teritorijā deklarēta personas dzīvesvieta, vai normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos vēršas tieši pie pakalpojuma sniedzēja. Sociālais dienests mēneša laikā pēc noteikumu 10. punktā minēto dokumentu saņemšanas novērtē personas un tās ģimenes locekļu, kā arī apgādnieka (ja pienākums maksāt par pakalpojumu ir arī apgādniekam) maksātspēju, aizpildot normatīvajā aktā par mājsaimniecības materiālās situācijas izvērtēšanu un sociālās palīdzības saņemšanu noteikto iztikas līdzekļu deklarācijas daļu par ienākumiem. Materiālā stāvokļa izvērtēšanas kārtība jeb iztikas līdzekļu deklarācijas aizpildīšanas kārtība ir noteikta Ministru kabineta 17.12.2020. noteikumos Nr. 809 “Noteikumi par mājsaimniecības materiālās situācijas izvērtēšanu un sociālās palīdzības saņemšanu”. Šobrīd noteikumi neatdala apgādnieka un personas, kura vēlas saņemt sociālo pakalpojumu ienākumu izvērtēšanu, taču praksē minētais regulējums tiek dažādi interpretēts. Atbilstoši Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā noteiktajam personai, kura vēlas saņemt sociālos pakalpojumus vērtē kopējo maksātspēju, tai skaitā uztura līgumus un uzkrājumus, taču apgādniekiem vērtē tikai ienākumus. Ņemot vērā minēto, ir nepieciešams nodalīt noteikumos apgādnieka un personas izvērtēšanu.
Gadījumā, ja apgādnieks un klients ir deklarēti dažādās pašvaldībās, tad materiālā stāvokļa izvērtēšanu veic abas pašvaldības - attiecīgi  katra par savā pašvaldībā deklarēto personu. Pašvaldības sociālo dienestu rīcība minētājos gadījumos nav precīzi noteikta. Līdz ar to praksē pašvaldībām ir izvēles iespēja, kā rīkoties, piemēram, klienta deklarētās dzīvesvietas pašvaldības sociālais dienests var apgādnieka deklarētās dzīvesvietas sociālajam dienestam iesniegt pieprasījumu izvērtēt konkrētās personas maksātspēju vai pieprasīt informāciju par atbilstību trūcīgas mājsaimniecības statusam, vai arī lūgt pašu apgādnieku vērsties savas deklarētas dzīvesvietas pašvaldības sociālajā dienestā, lai tas izvērtētu maksātspēju. Ja persona atbildīs trūcīgas mājsaimniecības  statusam, tad sociālais dienests pieņems lēmumu  par personas atbilstību trūcīgas mājsaimniecības statusam. Savukārt, ja persona neatbildīs minētam statusam, klienta deklarētās dzīvesvietas sociālajam dienestam būs jāizvērtē apgādnieka maksātspēja, bet apgādniekam (atbilstoši likumā noteiktajam), ir jāiesniedz informācija par saviem ienākumiem – informācija par aizpildīto iztikas līdzekļu deklarācijas ienākumu daļu atbilstoši MK noteikumos Nr. 809  noteiktajam. Saņemot minēto informāciju, klienta deklarētas dzīvesvietas sociālais dienests izvērtēs apgādnieka maksātspēju atbilstoši Ministru kabineta 27.05.2003 noteikumiem Nr.275 "Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu samaksas kārtība un kārtība, kādā pakalpojuma izmaksas tiek segtas no pašvaldības budžeta" (turpmāk - MK noteikumiem Nr. 275), kā arī vērtēs, vai personas mājsaimniecība jau neveic maksājumus par citiem mājsaimniecības locekļiem vai apgādājamajiem, un sagatavos atzinumu par to, kādā apmērā apgādnieks spēj veikt maksājumu par apgādājamajam nodrošināto sociālo pakalpojumu, ņemot vērā Ministru kabineta 27.05.2003 noteikumos Nr.275 "Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu samaksas kārtība un kārtība, kādā pakalpojuma izmaksas tiek segtas no pašvaldības budžeta" noteiktos nosacījumus. Likuma  8. panta astotajā daļā noteikts, ka  personas apgādnieku, kuriem ir pienākums maksāt par pakalpojumu, pienākums ir ne retāk kā reizi gadā institūcijai, kura pieņem lēmumu par personas apgādniekiem veicamajiem maksājumiem, iesniegt informāciju par saviem ienākumiem.
Šobrīd normatīvie akti nenoteic, kādā veidā tiek izvērtēta apgādnieku, kuru dzīvesvieta ir ārpus Latvijas. Ja apgādnieks dzīvo ārvalstīs, sociālajam dienestam visdrīzāk nebūs informācijas par ārvalstī esošas personas ienākumiem no darba algas, saņemamajiem sociālajiem pabalstiem (kā personai ar nepietiekamiem iztikas līdzekļiem) un citiem papildu apstākļiem, tādējādi visa informācija par ienākumiem ir jāsniedz pašai personai -  bankas izraksti, atbildīgo iestāžu sociālā atbalsta maksājumi un cita informācija. Ja apgādnieks nespēj pamatoti apliecināt, ka viņa ienākumi nav pietiekami, lai samaksātu par citai personai nodrošinātajiem sociālajiem pakalpojumiem, tad viņa interesēs ir savākt un iesniegt nepieciešamo informāciju. Ja apgādnieks pats ārvalstīs ir sociālā atbalsta saņēmējs kā persona, kura negūst pietiekamus ienākumus, tad to apliecina arī sociālie transfēri, kurus viņš saņem. Ministru kabineta 2000. gada 22. augusta noteikumu Nr. 291 “Kārtība, kādā apliecināmi dokumentu tulkojumi valsts valodā” 4. punktā noteikts, ka valsts un pašvaldību iestādes, tiesas un tiesu sistēmai piederīgās iestādes, kā arī valsts un pašvaldību uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības) dokumentu svešvalodā izskata, ja fiziskā vai juridiskā persona dokumentu ir iesniegusi iestādē atbilstoši tās kompetencei, pievienojot arī dokumenta tulkojumu valsts valodā. Minētais nozīmē, ka fiziska persona var arī pati pārtulkot iesniedzamo dokumentu, apliecinot tulkojuma pareizību un uzņemoties atbildību. Tādējādi Sociālais dienests var nepieprasīt notariāli apliecinātu tulkojumu valsts valodā.
Ja apgādnieks nesadarbojas, nesniedz nepieciešamo informāciju vai iesniegtā informācija nav pietiekoša, sociālajam dienestam būs pamats uzskatīt, ka personai nav grūtību samaksas veikšanā un nav nepieciešama pašvaldības līdzekļu piesaiste sociālā pakalpojuma pilnai samaksai. 

Noteikumu 11.5. punktā ir nepieciešams atrunāt, ka vērtējot klienta maksātspēju vērtē klienta mājsaimniecības ienākumus un uzkrājumus, proti, kopējo maksātspēju sociālā pakalpojuma apmaksai un, ja klienta mājsaimniecības ienākumi ir nepietiekami sociālā pakalpojuma apmaksai sociālajam dienestam ir jāvērtē vai par pakalpojumu var samaksāt klienta apgādnieki, tāpēc noteikumi ir jāpapildina ar apakšpunktiem (11.5.¹, 11.¹, 11.² ), kas paredzēs, ja pienākums maksāt par personai sniegto sociālo pakalpojumu ir apgādniekam, tad sociālais dienests novērtē apgādnieka mājsaimniecības ienākumus, aizpildot normatīvajā aktā par mājsaimniecības materiālās situācijas izvērtēšanu un sociālās palīdzības saņemšanu noteikto iztikas līdzekļu deklarācijas daļu par ienākumiem. Ja apgādnieks un persona nedzīvo vienas pašvaldības administratīvajā teritorijā, apgādnieka mājsaimniecības ienākumu novērtēšanu veic tās pašvaldības sociālais dienests, kuras teritorijā ir deklarēta apgādnieka dzīvesvieta, un nodod izvērtējumu sociālajam dienestam, kas pieņem lēmumu par sociālā pakalpojuma piešķiršanu un apgādnieka maksātspēju atbilstoši sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu samaksas kārtībā un kārtībā, kādā pakalpojuma izmaksas tiek segtas no pašvaldības budžeta, noteiktajām prasībām. Apgādnieka, kurš dzīvo ārvalstīs un Latvijā nav deklarējis dzīvesvietu, maksātspēju novērtē sociālais dienests, kas izskata šo noteikumu 10. punktā minētos dokumentus, ņemot vērā apgādnieka iesniegtos dokumentus par viņa ienākumiem.
Gadījumos, kad klients un viņa apgādnieks dzīvo dažādās pašvaldībās un apgādnieks vēršas savas pašvaldības sociālajā dienestā, lai veiktu ienākumu izvērtēšanu, primārā sadarbība jānodrošina starp abu pašvaldību sociālajiem dienestiem. Šādās situācijās informācijas apmaiņa, tostarp par apgādnieka ienākumiem un citiem nepieciešamajiem apstākļiem, nodrošināma savstarpēji iestāžu līmenī, vēlams elektroniskā veidā, lai mazinātu administratīvo slogu apgādniekam.
Vienlaikus praksē var būt arī gadījumi, kad apgādnieks pats personīgi iesniedz nepieciešamos dokumentus, tomēr tas nav uzskatāms par primāro risinājumu. Pamatprincips ir iestāžu savstarpēja sadarbība un informācijas nodošana, nodrošinot efektīvu procesu un klientam un apgādniekam iespējami vienkāršotu iesaisti.

Atbalsta intensitātes skala (turpmāk - Skala)  ir ASV izveidots izvērtēšanas instruments, kas primāri tika veidots un paredzēts personu ar intelektuālās attīstības traucējumiem vērtēšanai.  Latvijā Skalu uzsāka izmantot deinstitucionalizācijas procesā, vērtējot gan personas ar intelektuālās attīstības traucējumiem, gan personas ar psihiskām saslimšanām. Turklāt metodes izstrādātāji uzsver, ka Skala būtu jāizmanto kopā ar uz personu vērsto plānošanu. Tas ir nepieciešams, lai  identificētu plašāku personas vajadzību amplitūdu un  precīzāk noteiktu, kāds atbalsts būs nepieciešams personai, atstājot ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju.  Skala  tiek piemērota dzīvesvietā nodrošināmo sociālo pakalpojumu gadījumā un nav izmantojama ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās. Ņemot vērā to, ka aprūpes līmeni var noteikt ne tikai ar Skalas palīdzību, bet arī ar  noteikumu 2. vai 3. pielikumu, tad Skalas izmantošana pēc Deinstitucionalizācijas projektu īstenošanas  ir būtiski samazinājusies. Turklāt ir beidzies Skalas izmantošanas tiesību laiks un Latvija nav plānojusi to atjaunot augsto izmaksu dēļ. Skalas uzturēšanas izmaksas ir apmēram 5 tūkstoši eiro gadā. Turklāt pašvaldību sociālajos dienestos ir bijusi darbinieku maiņa un no 40 apmācītajiem darbiniekiem, kuri ir tiesīgi izmantot Skalu,  ir palikuši tikai 8 darbinieki. Tādējādi vairs nav aktuāla Skalas izmantošanas iespēja, vērtējot klientu aprūpes līmeni. 

Izslēgt no noteikumiem punktus vai precizēt tos punktus, kuros  ir minēta Atbalsta intensitātes skala (22., 23., 25. punkts).

Noteikumu  2. un 3.pielikumā  piezīmju daļā norādīts punktu sadalījums pa aprūpes līmeņiem, tostarp noteikts, ka 1. aprūpes līmeni nosaka sākot no 99 procentiem. Ja personai pašaprūpes spējas ir traucētas tikai vien procenta apjomā, tas faktiski ir pilnībā spējīgs par sevi parūpēties, tādējādi piedāvāt viņam aprūpes pakalpojumu ir nelietderīgi, turklāt var radīt pašvaldībām nepamatotu finansiālo slogu, nodrošinot objektīvi nepamatotus sociālos pakalpojumus. 

Precizēt 2. un 3. pielikuma piezīmju daļu, nosakot, ka 1, aprūpes līmenis tiek noteikts sākot no 90%. Ja klienta funkcionālo spēju apjoms pārsniedz 90% apjomu, aprūpes līmenis netiek noteikts.

 Noteikumu 22. punktā noteiks, ka klienta vajadzību izvērtēšanu un aprūpes līmeņa noteikšanu var veikt pašvaldības sociālā dienesta vai tā pakalpojuma sniedzēja speciālisti, ar kuru sociālais dienests noslēdzis līgumu par klientu vajadzību izvērtēšanu un aprūpes līmeņa noteikšanu, kā arī  ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas speciālisti, tai skaitā šo noteikumu 4. pielikumā minēto institūciju speciālisti. Taču sociālie darbinieki strādā arī slimnīcās. Nereti klienta vajadzību izvērtēšana ir nepieciešama tieši brīdī, kad klients vēl atrodas slimnīcā un steidzami ir jālemj par piemērotākā sociālā pakalpojuma piešķiršanu. Tādējādi šādas tiesības ir jādod arī slimnīcu sociālajiem darbiniekiem, kas būtiski uzlabotu lēmuma pieņemšanas procesa virzību, ietaupītu klienta dzīvesvietas sociālā dienesta darbinieku laiku un līdzekļus (piemēram, lai nokļūtu no attālākas pašvaldības uz slimnīcu Rīgā).  Slimnīca nav sociālo pakalpojumu sniedzējs, tādējādi nav iespējams piemērot noteikumu  22.1.apakšpunkta nosacījumus un slēgt līgumu par klienta vajadzību izvērtēšanu un aprūpes līmeņa noteikšanu.

Papildināt noteikumus ar 22.4..apakšpunktu, paredzot, ka klienta vajadzību izvērtēšanu un aprūpes līmeņa noteikšanu var veikt arī stacionārās medicīniskās iestādes (slimnīcas)  sociālie darbinieki.

Noteikumu 5. pielikuma “No valsts budžeta finansēta ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas pakalpojuma sniegšanā iesaistītā personāla skaits un kvalifikācija” paredz logopēda piesaisti. Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās atrodas personas ar smagām pamata diagnozēm, tai skaitā ir klienti ar  komunikācijas un rīšanas (prebisfāgijas) traucējumiem. Šādu klientu aprūpei ir nepieciešami ārstnieciski pasākumi, kurus, saskaņā ar normatīvajiem aktiem, drīkst nodrošināt tikai audiologopēds.
Atšķirībā no logopēda, kas ir pedagogs, audiologopēds ir funkcionālais speciālists ar ārstniecības personas statusu. Audiologopēds var sniegt:
• rīšanas terapiju (disfāgijas profila klientiem), novēršot aspirācijas pneimonijas risku;
• runas un komunikācijas terapiju klientiem ar afāziju, dizartriju u.c.;
• alternatīvās komunikācijas apmācību klientiem ar smagiem traucējumiem;
• personāla apmācību saziņā ar klientiem un aprūpē.
Tādējādi ir lietderīgi dot iespēju aprūpes centriem izēvelēties piesaistīta logopēdu vai  audiologopēdu, ja ir tāda nepieciešamība un iespēja.

Papildināt noteikumu 5.pielikumā attiecīgajās ailēs aiz vārda "Logopēds" ar vārdiem  "vai audiologopēds".