Anotācija

Skatuves mākslas darba autori
Atbilstoši Autortiesību likumam "autors" ir fiziskā persona, kuras radošās darbības rezultātā radīts konkrētais darbs (1. panta 1. punkts). Tādējādi, nosakot, vai cilvēka radošās darbības rezultāts ir atzīstams par "ar autortiesībām aizsargātu darbu" (autortiesību objektu), tiek vērtēts, vai tajā ir ieguldīta jaunrade.

Eiropas Savienības tiesa ir skaidrojusi, ka jaunrades noteikšanai jāņem vērā, cik lielā mērā autoram darba radīšanas procesā ir bijusi iespēja izdarīt brīvu izvēli un izpaust savu personību (sk., piemēram, 2011. gada 1. decembra spriedumu lietā C-145/10 Eva-Maria Painer v. Standard VerlagsGmbH un citi; pieejams http://curia.europa.eu).
Mūsdienās režisori parasti sniedz radošu ieguldījumu skatuves mākslas darbu veidošanā un tādējādi būtu uzskatāmi par autoriem Autortiesību likuma izpratnē. Taču praksē atsevišķi teātri to nepamatoti neatzīst, radot nevienlīdzīgu attieksmi pret personām, kuras sniedz radošu ieguldījumu iestudējuma tapšanā, kā rezultātā režisori saņem zemāku atlīdzību.

Skatuves mākslas darba režisors, kā galvenais iestudējuma vīzijas autors, veido katru iestudējuma aspektu – sākot no aktieru snieguma līdz pat vizuālajam un telpiskajam risinājumam uz skatuves. Režisors strādā gan ar lugas (dramatizējuma vai cita materiāla) interpretāciju, gan izrādes kopējo konceptuālo redzējumu, gan telpas un ritma kompozīciju, gan aktieru tēlu un šo tēlu savstarpējo attiecību veidošanu. Režisors apvieno radošās komandas (scenogrāfu, komponistu, horeogrāfu, gaismu mākslinieku u.c.) sniegumu vienotā veselumā.

Skatuves mākslas iestudējums nevar tapt bez režisora radošā ieguldījuma, un lielākoties režisoram ir iespēja veikt brīvas un radošas izvēles, kā arī viņa ieguldījumam var būt ļoti oriģināls raksturs ("režisora rokraksts"). Režisora radošais ieguldījums izpaužas kā dramaturģiskā teksta izteikšana skatuves mākslas formā, kas sevī ietver iestudējuma estētiku, izmantoto aktieru spēles veidu, vizuāli telpiskos un muzikālos risinājumus. Tādējādi režisors būtu uzskatāms par “autoru” Autortiesību likuma izpratnē, bet iestudējums uz skatuves (vai ārpus tās) – par autortiesību objektu.

Bieži skatuves mākslas iestudējums būs uzskatāms par atvasinātu darbu Autortiesību likuma 5. panta izpratnē, jo tas būs veidots uz cita oriģināldarba (piemēram, lugas vai dramatizējuma) pamata. Atbilstoši Autortiesību likuma 5. panta pirmās daļas 1. punktam "atvasināti darbi" ir tulkojumi un apdares, pārstrādāti darbi, anotācijas, referāti, kopsavilkumi, apskati, muzikāli aranžējumi, ekranizācijas un dramatizējumi un tamlīdzīgi darbi. Šādi darbi izmantojami, neaizskarot oriģināldarbu autoru tiesības, šajā kontekstā – iegūstot lugas autora atļauju konkrētās lugas iestudēšanai.

Taču nereti skatuves mākslas darba saturu veido visa radošā komanda iestudējuma tapšanas procesā (piemēram, "Latviešu mīlestība" Jaunajā Rīgas teātrī). Šajā gadījumā tas uzskatāms par autortiesību objektu Autortiesību likuma 4. panta 12. punkta izpratnē.

Lai nodrošinātu tiesisko skaidrību, nepieciešams papildināt Autortiesību likuma 7. panta pirmo daļu, kurā iekļauts autortiesību subjektu uzskaitījums, norādot minētajā uzskaitījumā arī skatuves mākslas darba autorus. Tāpat nepieciešams papildināt Autortiesību likumu ar jaunu 11.¹ pantu, kurā noteikts, ka skatuves mākslas darba autori ir dramaturgs, režisors, scenogrāfs, kostīmu mākslinieks, horeogrāfs, attiecīgajam skatuves mākslas darbam radīta muzikāla darba (ar tekstu vai bez tā) autors, kā arī citas personas, kas radošās darbības rezultātā devušas savu ieguldījumu darba tapšanā.

Galīgie civiltiesiskās aizsardzības līdzekļi
Visiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem ir kopīgi mērķi – apstādināt pārkāpumu, atlīdzināt tiesību īpašniekam, sodīt pārkāpējus un radīt pienācīgu prevenciju. Šobrīd Autortiesību likumā ietverti arī tādi līdzekļi, kas vispār nav uzskatāmi par tiesiskās aizsardzības līdzekļiem vai arī neatbilst šiem mērķiem vai Latvijas tiesību sistēmai.
Piemēram, Autortiesību likuma 69. panta pirmās daļas 1. punkts paredz tādu līdzekli kā tiesības tiesību subjektam "prasīt, lai persona, kura prettiesiski izmantojusi autortiesību vai blakustiesību objektu, atzīst autortiesību vai blakustiesību subjektu tiesības". Šis līdzeklis nesasniedz tiesiskās aizsardzības līdzekļu mērķus un nav izpildāms (nav saprotams, kādā veidā atbildētājam būtu jāīsteno atzīšana – mutiski, rakstiski vai ar kādām citām darbībām), tāpēc būtu izslēdzams.

Tāpat izslēdzams būtu 69. panta pirmās daļas 3. punkts, kas paredz tiesības "prasīt, lai persona, kura prettiesiski izmanto autortiesību vai blakustiesību objektu, atjauno iepriekšējo stāvokli, kāds bija līdz tiesību pārkāpšanai, un pārtrauc prettiesiskās darbības vai neapdraud radošo darbību". Vārdi "atjauno iepriekšējo stāvokli, kāds bija līdz tiesību pārkāpšanai" atspoguļo tiesiskās aizsardzības līdzekļu mērķi, bet neveido tiesiskās aizsardzības līdzekli. Nav skaidrs, kā būtu īstenojama "radošās darbības neapdraudēšana". Vienīgi vārdi "pārtrauc prettiesiskās darbības" atbilst tiesiskās aizsardzības līdzeklim un faktiski ir galīgā pienākumrīkojuma formulējums. (Pētersone Z. Intelektuālā īpašuma civiltiesiskās aizsardzības līdzekļi. Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2013. 222.–226. lpp.)

Piemērošanas direktīvas 11. pants paredz pienākumu dalībvalstīm nodrošināt, ka, ja tiesa ir pieņēmusi lēmumu, kurā konstatēts intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpums, tiesu iestādes var attiecībā uz pārkāpēju izdot izpildrakstu (precīzāks termins latviešu valodā – "pienākumrīkojums"), lai aizliegtu turpināt pārkāpuma darbības.
Šobrīd tiesības uz galīgo pienākumrīkojumu izriet no Autortiesību likuma 69. panta pirmās daļas 2., 3., 4. un 7. punkta, līdz ar to minētās tiesības "izmētātas" pa vairākām normām. Turklāt netiek paredzēts, kādi tiesiskās aizsardzības līdzekļi piemērojami, uz kāda pamata, kādā iestādē un kādā procesa stadijā. (Pētersone Z. Intelektuālā īpašuma civiltiesiskās aizsardzības līdzekļi. Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2013. - 31., 248. lpp.). Ar galīgo pienākumrīkojumu saprot galīgo civiltiesiskās aizsardzības līdzekli, ar kuru tiesa spriedumā uzliek pienākumu atbildētājam vai citai personai, kas veicina tiesību pārkāpumu, veikt noteiktas darbības autortiesību vai blakustiesību pārkāpuma pārtraukšanai (pozitīvais pienākumrīkojums) vai atturēties no prasītāja autortiesības vai blakustiesības pārkāpjošu konkrētu darbību veikšanas (negatīvais pienākumrīkojums). (Civilprocesa likuma komentāri, II daļa (29.–60.¹ nodaļa). Otrais papildinātais izdevums. Sagatavojis autoru kolektīvs. Prof. K. Torgāna un A. Laviņa zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2021. 191. lpp.). Angļu valodā (tostarp Piemērošanas direktīvas angļu valodas versijā) šo tiesiskās aizsardzības līdzekli apzīmē ar vārdu "injunction". Latviešu valodā, pēc Augstākās tiesas Civillietu departamenta senatores Z.Pētersones ierosinājuma, kopš 2008. gada tiek izmantots termins "pienākumrīkojums". Tas nostiprināts un skaidrots Augstākās tiesas Senāta judikatūrā. Kopš 2020. gada 6. marta termins "pienākumrīkojums" nostiprināts arī normatīvi – tas lietots Preču zīmju likumā. (Civilprocesa likuma komentāri, II daļa (29.–60.¹ nodaļa). Otrais papildinātais izdevums. Sagatavojis autoru kolektīvs. Prof. K. Torgāna un A. Laviņa zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2021. 168.–169. lpp.)

Šobrīd Autortiesību likuma 69. panta otrajā daļā noteikts, ka prasību tiesā var celt autortiesību un blakustiesību subjekti vai to pārstāvji, kā arī kolektīvā pārvaldījuma organizācijas, autortiesību un blakustiesību subjektu vārdā, attiecībā uz tiesībām, kas aizsargājamas Autortiesību kolektīvā pārvaldījuma likumā noteiktajā kārtībā.
Lai nodrošinātu pēc iespējas efektīvāku autortiesību un blakustiesību pārkāpumu novēršanu, būtu paredzamas arī licenciātu tiesības celt prasību tiesā ar autortiesību vai blakustiesību subjekta piekrišanu.

Nepieciešams pilnveidot arī Autortiesību likuma 69.¹ pantā "Zaudējumu atlīdzības un morālā kaitējuma apmēra noteikšanas kārtība" ietverto regulējumu.

Piemērošanas direktīvas 13. panta 1. punkts paredz dalībvalstīm pienākumu nodrošināt, ka kompetentās tiesu iestādes, saņemot cietušās puses iesniegumu, piespriež pārkāpējam, kas apzināti ir iesaistījies pārkāpjošā darbībā vai kam ir bijis pamats apzināties, ka minētā darbība ir pārkāpjoša, izmaksāt tiesību īpašniekam kompensāciju, kas atbilst pārkāpuma dēļ radītā kaitējuma apmēram. Nosakot kompensācijas apjomu, tiesu iestādes:
a) ņem vērā visus attiecīgos aspektus, piemēram, cietušajai pusei radītās negatīvās ekonomiskās sekas, tostarp zaudēto peļņu, pārkāpēja negodīgi gūto peļņu un attiecīgos gadījumos arī citus faktorus, kas nav ekonomiskie faktori, piemēram, tiesību īpašniekam pārkāpuma dēļ nodarīto morālo kaitējumu; vai
b) kā alternatīvu a) apakšpunktā minētajam attiecīgos gadījumos kaitējuma atlīdzinājumu nosaka kā vienreizēju maksājumu, pamatojoties uz noteiktiem faktoriem un noteikti ņemot vērā honorāru vai maksājumu summu, kas būtu saņemta, ja pārkāpējs būtu prasījis atļauju izmantot attiecīgās intelektuālā īpašuma tiesības.

Pirmkārt, lai attiecīgais pants atbilstu Piemērošanas direktīvas 13. panta 1. punkta prasībām, tajā jāparedz tiesības atlīdzināt mantisko kaitējumu (nevis tikai vienu no tā veidiem – zaudējumus) un nemantisko kaitējumu (nevis tikai morālo kaitējumu). Morālais kaitējums saskaņā ar Civillikuma 1635. pantā sniegto definīciju nav jebkurš nemantisks kaitējums, bet tikai fiziskas un garīgas ciešanas. Fiziskas vai garīgas ciešanas piemīt fiziskai personai, taču nemantiskais kaitējums var būt arī juridiskai personai (visbiežāk – kaitējums reputācijai). Tas ir, morālais kaitējums Civillikuma 1635. panta izpratnē ir tikai viens no nemantiskā kaitējuma veidiem. Taču juridiskai personai tāpat ir tiesības uz savu aizskarto tiesību aizsardzību. (Civilprocesa likuma komentāri, II daļa (29.–60.¹ nodaļa). Otrais papildinātais izdevums. Sagatavojis autoru kolektīvs. Prof. K. Torgāna un A. Laviņa zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2021. 195. un 198. lpp.)

Otrkārt, Autortiesību likuma 69.¹ panta otrā daļa paredz, ka, nosakot zaudējumu atlīdzības apmēru, var ņemt vērā arī tās personas negodīgi gūto peļņu, kura prettiesiski izmantojusi autortiesību vai blakustiesību objektu. Taču tas iespējams tikai izņēmuma gadījumā, jo pārkāpēja gūtā peļņa gandrīz nekad nav saistāma ar prasītāja zaudējumiem. Reizēm atbildētāja gūtajai peļņai var būt nozīme, lai aprēķinātu prasītāja iespējamos zaudējumus (negūto jeb atrauto peļņu), tomēr primāri atbildētāja negodīgi gūtās peļņas piedziņa ir atsevišķs tiesiskās aizsardzības līdzeklis, nevis zaudējumu atlīdzības apmēra noteikšanas metode. (Pētersone Z. Intelektuālā īpašuma civiltiesiskās aizsardzības līdzekļi. Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2013. 222.–268. lpp.)

Treškārt, Autortiesību likuma 69.¹ panta trešajā daļā noteikts, ka, ja zaudējumu atlīdzības apmēru nevar noteikt saskaņā ar šā panta otro daļu, zaudējumu atlīdzības apmērs nosakāms atbilstoši tai summai, kuru autortiesību vai blakustiesību subjekts varētu saņemt par autortiesību vai blakustiesību objekta atļaujas izsniegšanu, t.i. atbilstoši licences maksas metodei. Atbilstoši Piemērošanas direktīvas 13. panta 1. punktam licences maksas metodei jābūt norādītai kā alternatīvai, nevis pakārtotai mantiskā kaitējuma atlīdzināšanas metodei.

Visbeidzot, būtu jāparedz atbildētāja peļņas piedziņa kā mantiskā kaitējuma atlīdzināšanas metode. Lai gan atbildētāja peļņas piedziņai ir anglosakšu tiesību sistēmas izcelsme, šobrīd tā ir arī vairāku kontinentālās Eiropas valstu intelektuālā īpašuma tiesību sastāvdaļa. Restitūcija ir tikpat nozīmīgs princips kā kompensācija, un Civillikuma 2391. pants jau paredz atprasījumus netaisnas iedzīvošanās dēļ. Domājams, ka atbildētāja peļņas piedziņa šobrīd no Latvijas intelektuālā īpašuma tiesībām ir pazudusi nevis juridisku vai praktisku apsvērumu dēļ, bet gan tāpēc, ka Latvija, ieviešot Piemērošanas direktīvu, ir pārņēmusi minimālās prasības. Līdz ar to tā būtu atjaunojama kā alternatīva kaitējuma atlīdzināšanas metode. (Pētersone Z. Intelektuālā īpašuma civiltiesiskās aizsardzības līdzekļi. Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2013. 318.–320. lpp.)

Piemērošanas direktīvas 12. pants paredz dalībvalstīm iespēju noteikt, ka attiecīgos gadījumos un pēc tās personas lūguma, uz ko attiecas šajā iedaļā paredzētie pasākumi, kompetentās tiesu iestādes tā vietā, lai piemērotu šajā iedaļā paredzētos pasākumus, var minētajai vainīgajai personai likt izmaksāt finansiālu kompensāciju cietušajai pusei, ja vainīgā persona ir rīkojusies neapzināti un bez nolaidības, ja attiecīgo pasākumu veikšana minētajai personai radītu nesamērīgu kaitējumu un ja finansiālas kompensācijas izmaksa šķiet pieņemama. Tā kā šāda iespēja paredzēta Preču zīmju likumā (sk. 58. pantu), tā būtu paredzama arī Autortiesību likumā, lai nodrošinātu pēc iespējas vienveidīgu galīgo tiesiskās aizsardzības līdzekļu regulējumu visās intelektuālā īpašuma tiesību nozarēs.

Likumprojekta 1. pants paredz izteikt Autortiesību likuma 7. panta pirmo daļu jaunā redakcijā, papildinot šajā normā minēto autortiesību subjektu uzskaitījumu ar skatuves mākslas darba autoriem.

Likumprojekta 2. pants paredz papildināt Autortiesību likumu ar jaunu 11.¹ pantu "Skatuves mākslas darba autori", nosakot, ka skatuves mākslas darba autori ir dramaturgs, režisors, scenogrāfs, kostīmu mākslinieks, horeogrāfs, attiecīgajam skatuves mākslas darbam radīta muzikāla darba (ar tekstu vai bez tā) autors, kā arī citas personas, kas radošās darbības rezultātā devušas savu ieguldījumu darba tapšanā. Likumprojekta 2. pantā paredzētajā tiesību normā ietvertais autoru uzskaitījums nav izsmeļošs. Tā, piemēram, skatuves mākslas darba tekstuālās daļas radīšanā var būt iesaistīts arī tulkotājs, dramatizējuma un libreta autors. Tāpat bieži iestudējumu radīšanā piedalās video un gaismu mākslinieki. Vienlaikus jaunais 11.¹ pants veidots kā prezumpcija (līdzīgi kā Autortiesību likuma 11. pants, kurā noteikti audiovizuāla darba autori), ka tajā uzskaitītās personas uzskatāmas par skatuves mākslas darba autoriem, jo tās sniegušas savu radošo ieguldījumu skatuves mākslas darba tapšanā. Šī prezumpcija var tikt apgāzta, ja konkrētajos apstākļos secināms, ka kāda no iestudējuma tapšanā iesaistītajām personām nav devusi radošo ieguldījumu.

Likumprojekta 3. pants paredz izteikt Autortiesību likuma 68. panta pirmās daļas 1. punktu jaunā redakcijā, nosakot, ka viens no autortiesību un blakustiesību pārkāpumu veidiem var būt autortiesību un blakustiesību objektu izmantošana bez autortiesību un blakustiesību subjektu piekrišanas gadījumos, kad saskaņā ar likumu šāda piekrišana ir jāsaņem. Gadījumi, kad saskaņā ar likumu autortiesību vai blakustiesību subjekta piekrišana nav jāsaņem, noteikti Autortiesību likuma V nodaļā (autora mantisko tiesību ierobežojumi) un 54. pantā (blakustiesību subjektu tiesību ierobežojumi). Tādējādi ar precizēto normu tiek sekmēta tiesiskā skaidrība un vērsta tiesību piemērotāju uzmanība uz nepieciešamību ņemt vērā likuma regulējumu par autortiesību un blakustiesību ierobežojumiem, identificējot iespējamo autortiesību vai blakustiesību pārkāpumu.

Likumprojekta 4. pants paredz papildināt Autortiesību likumu ar jaunu 68.¹ pantu "Brīdinājums par autortiesību vai blakustiesību pārkāpumu". Šī panta mērķis ir sekmēt, lai pārkāpumi pēc iespējas biežāk tiktu novērsti labprātīgi, savstarpēji vienojoties, bez tiesas iesaistes. Par šādas tiesību normas nepieciešamību panākta vienošanās Kultūras ministrijas izveidotajā Darba grupā autortiesību normatīvā regulējuma pilnveidei, kurā piedalās visas ieinteresētās puses, ņemot vērā to, ka minētā norma ir autortiesību īpašnieku interesēs un ka Preču zīmju likuma 21. panta trešajā daļā ietverts līdzīgs regulējums. 
68.¹ panta pirmā daļa paredz tiesības autortiesību subjektam, blakustiesību subjektam vai licenciātam rakstveidā brīdināt personu, kura pārkāpj vai drīzumā pārkāps attiecīgā subjekta vai licenciāta tiesības. Šāda brīdinājuma nosūtīšana nav obligāta, un tā mērķis ir vērst pārkāpēja uzmanību, ka ir noticis (vai drīzumā notiks) pārkāpums. Brīdinājumā var ietvert prasību veikt noteiktas darbības vai atturēties no noteiktu darbību veikšanas autortiesību vai blakustiesību pārkāpuma pārtraukšanai vai iespējama pārkāpuma novēršanai, kā arī prasību atlīdzināt kaitējumu (t.i. prasības, kuras pēc sava satura atbilst pienākumrīkojumam vai  kaitējuma atlīdzības piedziņai).
68.¹ panta otrā daļa paredz, ka licenciātam, lai tas būtu tiesīgs nosūtīt brīdinājumu, ir pienākums izpildīt šā likuma 69. panta otrajā daļā minētās prasības (t.i. pienākums saskaņot plānoto rīcību ar autortiesību vai blakustiesību subjektu). Brīdinājumu ir tiesīga nosūtīt arī kolektīvā pārvaldījuma organizācija – attiecībā uz tās pārstāvētajiem autortiesību vai blakustiesību subjektiem.

Likumprojekta 5. pants paredz izteikt Autortiesību likuma 69. pantu jaunā redakcijā.
69. panta pirmajā daļā ietverts termina "prasība par autortiesību vai blakustiesību pārkāpuma novēršanu" skaidrojums, nosakot, ka tas ietver iespējamos prasību veidus autortiesību vai blakustiesību pārkāpuma gadījumā, proti, prasības par tās celšanas laikā notiekoša pārkāpuma izbeigšanu, pagātnē notikuša pārkāpuma atkārtošanās riska novēršanu, ar pārkāpumu nodarītā kaitējuma novēršanu (atlīdzināšanu) vai nākotnē ticami iespējama pārkāpuma novēršanu. "Nākotnē iespējams pārkāpums" ir gadījumā, kad subjekta tiesības var tikt pārkāptas vai tiks pārkāptas drīzumā, jo atbildētājs pats vai ar citas personas (starpnieka) palīdzību ir veicis darbības, kas atzīstamas par sagatavošanos autortiesību vai blakustiesību objekta nelikumīgai izmantošanai. (Civilprocesa likuma komentāri, II daļa (29.–60.¹ nodaļa). Otrais papildinātais izdevums. Sagatavojis autoru kolektīvs. Prof. K. Torgāna un A. Laviņa zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2021. 164. lpp.)
69. panta otrā daļa paredz, ka prasību par autortiesību vai blakustiesību pārkāpuma novēršanu var celt autortiesību subjekts, blakustiesību subjekts vai licenciāts ar autortiesību vai blakustiesību subjekta rakstveida piekrišanu. Minētā piekrišana nav nepieciešama izņēmuma licenciātam, ja tas rakstveidā lūdzis autortiesību vai blakustiesību subjektu celt prasību, bet autortiesību vai blakustiesību subjekts to saprātīgā termiņā nav izdarījis. Šī regulējuma mērķis ir novērst iespējamo interešu konfliktu starp autortiesību vai blakustiesību subjektu un licenciātu, ja prasības celšanas tiesības nav paredzētas licences līgumā starp minētajām pusēm.
69. panta trešā daļa paredz kolektīvā pārvaldījuma organizācijas tiesības celt prasību savā vārdā, bet pārstāvēto autortiesību vai blakustiesību subjektu labā. Tādējādi kolektīvā pārvaldījuma organizācija konkrētajā lietā būs prasītāja, bet attiecīgajam autortiesību vai blakustiesību subjektam nebūs lietas dalībnieka statusa.
69. panta ceturtā daļa paredz tiesības jebkuram licenciātam iestāties lietā un ar patstāvīgu prasījumu prasīt atlīdzību par kaitējumu, kas tam nodarīts ar autortiesību vai blakustiesību pārkāpumu. Šīs normas mērķis ir sekmēt, lai vienā lietā iesaistītas personas nepaustu atšķirīgas pozīcijas par to, vai pārkāpums būtu jāpārtrauc (lūdzot tiesu piemērot pretrunīgus pienākumrīkojumus), un lai visi ar konkrēto pārkāpumu saistītie jautājumi tiktu atrisināti vienas tiesvedības ietvaros. Licenciāts var iestāties lietā tikai tad, ja tā skar licencē vai licences līgumā ietvertās tiesības.
69. panta piektajā daļā saglabāts spēkā esošais regulējums par valsts nodevām autortiesību un blakustiesību pārkāpumu lietās.

Likumprojekta 6. pants paredz izteikt Autortiesību likuma 69.¹ pantu jaunā redakcijā, uzskaitot šajā pantā galīgos civiltiesiskās aizsardzības līdzekļu veidus un nodrošinot pilnīgāku atbilstību Piemērošanas direktīvas 11. un 13. pantam.
69.¹ panta pirmajā daļā noteikts, ka tiesa pēc autortiesību vai blakustiesību subjekta, kolektīvā pārvaldījuma organizācijas vai licenciāta lūguma var piemērot:
1) pienākumrīkojumu;
2) kaitējuma atlīdzības piedziņu.
69.¹ panta otrajā daļā skaidrots, ka kaitējuma atlīdzības piedziņa nav piemērojama nākotnē iespējama pārkāpuma gadījumā, kā arī ietverts termina "nākotnē iespējams pārkāpums" skaidrojums.
Praksē ir bijušas neskaidrības attiecībā uz pienākumrīkojuma un kaitējuma atlīdzības kombinēšanu. Pienākumrīkojums ir vērsts uz nākotni – tas aizliedz veikt darbības vai liek veikt darbības, lai pārkāpums turpmāk nenotiktu. Savukārt kaitējuma atlīdzināšana parasti ir vērsta uz pagātni. Līdz ar to kaitējuma atlīdzība var tikt spriedumā piemērota vienlaikus ar galīgo pienākumrīkojumu. (Civilprocesa likuma komentāri, II daļa (29.–60.¹ nodaļa). Otrais papildinātais izdevums. Sagatavojis autoru kolektīvs. Prof. K. Torgāna un A. Laviņa zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2021. 199. lpp.).
69.¹ panta trešajā daļā paredzēti t.s. papildu galīgie tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kuri piemērojami vienlaikus ar galīgo pienākumrīkojumu vai kaitējuma atlīdzību: kontrafakto eksemplāru atsaukšana, iznīcināšana, kā arī informācijas par tiesas spriedumu publiskošana.

Likumprojekta 7. pants paredz papildināt Autortiesību likumu ar jaunu 69.², 69.³ un 69.⁴ pantu.
69.² panta "Pienākumrīkojums un tā piemērošanas priekšnosacījumi" pirmajā daļā skaidrots termina "pienākumrīkojums" saturs atbilstoši Piemērošanas direktīvas 11. panta pirmajam teikumam, bet otrajā daļā noteikts, ka pienākumrīkojumu var piemērot arī personai, kuras sniegtie pakalpojumi tiek izmantoti autortiesību vai blakustiesību pārkāpuma izdarīšanai vai kura citādi padara iespējamu pārkāpuma izdarīšanu (t.i. – starpniekam, turklāt gan digitālā, gan analogā vidē) atbilstoši Piemērošanas direktīvas 11. panta pēdējam teikumam.
69.² panta trešā daļa paredz, ka pirms prasības celšanas tiesā pret starpniecības pakalpojumu sniedzēju Informācijas sabiedrības pakalpojumu likuma izpratnē autortiesību subjektam, blakustiesību subjektam vai licenciātam ir pienākums rakstveidā vērsties pie iespējamā pārkāpēja vai personas, kuras sniegtie pakalpojumi visvairāk sekmējuši autortiesību vai blakustiesību pārkāpšanu, tostarp mitināšanas pakalpojumu sniedzēja, ar lūgumu pārtraukt prettiesisko rīcību, kuras rezultātā tiek pārkāptas autortiesības vai blakustiesības. Tādējādi pirms vēršanās tiesā pret starpnieku digitālā vidē, tiesību īpašniekiem ir pienākums vispirms vērsties pie iespējamā pārkāpēja (piemēram, satura sniedzēja) vai personas, kura ir bijusi vistuvāk pārkāpuma izdarīšanai vai visciešāk saistīta ar to, un līdz ar to vislabāk informēta par pārkāpuma izdarīšanas apstākļiem.
Kultūras ministrijas izveidotajā Darba grupā autortiesību normatīvā regulējuma pilnveidei, kurā piedalās visas ieinteresētās puses, tika panākta vienošanās, ka 69.² panta trešajā daļā ietvertā norma nebūtu iekļaujama 68.¹ pantā “Brīdinājums par autortiesību vai blakustiesību pārkāpumu”, jo 68.¹ pants paredz brīvprātīgu iespēju brīdināt visa veida pārkāpējus, kamēr 69.² panta trešajā daļā noteikts pienākums vispirms vērsties pie iespējamā pārkāpēja. Turklāt minētais pienākums attiecas tikai uz gadījumu, kad plānots vērsties pret starpnieku digitālā vidē.

Likumprojekta 7. pantā iekļautais Autortiesību likuma 69.³ pants "Kaitējuma atlīdzība" nodrošina regulējuma pilnīgāku atbilstību Piemērošanas direktīvas 13. panta 1. punktam.
69.³ panta pirmā daļa paredz, ka autortiesību vai blakustiesību subjekts, kolektīvā pārvaldījuma organizācija vai licenciāts ir tiesīgs prasīt autortiesību vai blakustiesību pārkāpuma rezultātā nodarītā mantiskā kaitējuma un nemantiskā kaitējuma atlīdzību no personas, kura zināja vai kurai bija jāzina, ka tā pārkāpj autortiesības vai blakustiesības. Tādējādi šī norma paredz divus monetāros tiesiskās aizsardzības līdzekļus.
Atbilstoši 69.³ panta otrajai daļai tiesību subjekti un licenciāti par katru pārkāpumu var lūgt vienu no šādiem mantiskās atlīdzības veidiem:
1) zaudējumu atlīdzības piedziņu;
2) licences maksas (summas, kuru autortiesību vai blakustiesību subjekts varētu saņemt par autortiesību vai blakustiesību objekta izmantošanas tiesību piešķiršanu licenciātam) piedziņu;
3) tās peļņas piedziņu, kuru pārkāpuma rezultātā negodīgi guvusi persona, kas pārkāpusi autortiesības vai blakustiesības.
Ja tiek prasīta zaudējumu atlīdzība, visbiežāk tās aprēķināšanā ir izmantojama atrautās peļņas metode saskaņā ar vispārējiem Civillikumā noteiktajiem zaudējumu novērtēšanas noteikumiem par atrauto peļņu (Civillikuma 1786.–1792. pants).
Novērtējot atlīdzināmo kaitējumu pēc licences maksas metodes (tā dēvētā licences maksas fikcija), atlīdzības apmērs parasti būs summa, kuru autortiesību vai blakustiesību subjekts varētu saņemt par autortiesību vai blakustiesību objekta izmantošanas atļaujas izsniegšanu. Tas ir, summa, par kādu licenciārs un pārkāpējs slēgtu darījumu. (Civilprocesa likuma komentāri, II daļa (29.–60.¹ nodaļa). Otrais papildinātais izdevums. Sagatavojis autoru kolektīvs. Prof. K. Torgāna un A. Laviņa zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2021. 196. –197.lpp.).
Atbilstoši 69.³ panta trešajai daļai nemantiskā kaitējuma atlīdzības apmēru nosaka pēc tiesas ieskata.
69.³ panta ceturtā daļa paredz, ka, ja autortiesību subjekts, blakustiesību subjekts vai licenciāts ir nosūtījis brīdinājumu saskaņā ar šā likuma 68.¹ panta pirmo daļu, tiesa, lemjot par kaitējuma atlīdzību, ņem vērā šī brīdinājuma saņemšanas faktu. 
Tā kā saskaņā ar 69.³ panta pirmo daļu kaitējuma atlīdzību var prasīt tikai no personas, kura zināja vai kurai bija jāzina, ka tā pārkāpj autortiesības vai blakustiesības, iepriekš minētais brīdinājums ir viens no veidiem, kā tiesa var noteikt šī priekšnoteikuma (proti, ka persona zināja, ka tā pārkāpj autortiesības vai blakustiesības) izpildīšanos. Minētais priekšnoteikums izriet no Piemērošanas direktīvas 13. panta 1. punkta, un tas atspoguļo intelektuālā īpašuma tiesībām raksturīgo principu, ka kaitējuma atlīdzību var prasīt tikai par vainojamu pārkāpumu (European Copyright Law. A Commentary. Walter, M. M. (Ed.), Lewinski, S. (Ed.). New York: Oxford University Press, 2010. – p. 1307-1308). Līdzīgs regulējums ir arī Preču zīmju likuma 56. pantā.
Vienlaikus ņemams vērā, ka brīdinājuma nosūtīšana saskaņā ar 68.¹ panta pirmo daļu nav obligāta. Taču, tā kā prasītājam (piemēram, autortiesību vai blakustiesību subjektam) ir pienākums pierādīt, ka pārkāpējs zināja vai tam bija jāzina, ka tas pārkāpj autortiesības vai blakustiesības, autortiesību un blakustiesību subjekta interesēs ir šādu brīdinājumu nosūtīt.
Tāpat šajā sakarā būtu piemērojama Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2020. gada 3. decembra spriedumā SKC-12/2020 paustā atziņa, ka, esot pierādījumiem par atgādinājuma nosūtīšanu parādniekam, kreditoram nav pienākuma pierādīt faktu, ka parādnieks šo atgādinājumu patiešām saņēmis. Tādējādi, konstatējot, ka autortiesību un blakustiesību subjekts ir nosūtījis brīdinājumu, tiek pieņemts, ka pārkāpējs to ir saņēmis.

Likumprojekta 7. pantā iekļautais Autortiesību likuma 69.⁴ pants "Naudas kompensācija" paredz jaunu – alternatīvu – kompensācijas veidu (līdzīgi kā Preču zīmju likuma 58. pants, pārņemot Piemērošanas direktīvas 12. pantu), proti, tiesa pēc atbildētāja motivēta rakstveida lūguma tā vietā, lai piemērotu pienākumrīkojumu un papildu tiesiskās aizsardzības līdzekļus, var piedzīt naudas kompensāciju autortiesību subjekta, blakustiesību subjekta vai licenciāta labā, ja tiek konstatēti visi šie nosacījumi:
1) persona nezināja un tai nebija jāzina, ka tā pārkāpj autortiesības vai blakustiesības;
2) attiecīgo tiesiskās aizsardzības līdzekļu piemērošana pārkāpējam radītu nesamērīgu kaitējumu;
3) naudas kompensācija ir pietiekami apmierinošs līdzeklis.
Šādu kompensāciju ir tiesīgs prasīt tikai labticīgs pārkāpējs, kurš nevarēja zināt, ka  pārkāpj autortiesības vai blakustiesības. Tāpat jāvērtē, vai naudas kompensācija ir apmierinošs līdzeklis tiesību īpašniekam. Tādējādi tiesai ir atsevišķi jāizvērtē gan pārkāpēja intereses (t.i. viņa darbība labā ticībā), gan tās puses intereses, kuras tiesības ir pārkāptas.
Vienlaikus Piemērošanas direktīvas preambulas 25. apsvērumā norādīts, ka, ja viltoto preču komerciāla izmantošana vai pakalpojumu sniegšana rada citu likuma pārkāpumu, kas nav intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpums, vai var radīt kaitējumu patērētājiem, šāda preču izmantošana vai pakalpojumu sniegšana ir aizliegta. Līdz ar to iepriekš norādītajā gadījumā naudas kompensācija nav piemērojama, un secināms, ka naudas kompensāciju var piemērot tikai intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma gadījumā.
Piemērošanas direktīvas 12. pantā nav ietvertas norādes, kādam būtu jābūt naudas kompensācijas apmēram. Šādai kompensācijai katrā ziņā būtu jāietver licences maksa, kura pārkāpējam būtu bijusi jāmaksā tiesību īpašniekam, lai iegūtu atļauju attiecīgā darba izmantošanai. Taču atkarībā no katras konkrētās lietas apstākļiem, nosakot kompensāciju, ņem vērā arī tiesību īpašnieka zaudējumus. Vienlaikus šai normai nav sodoša rakstura, jo tikai labticīgs pārkāpējs var lūgt naudas kompensācijas piemērošanu (European Copyright Law. A Commentary. Walter, M. M. (Ed.), Lewinski, S. (Ed.). New York: Oxford University Press, 2010. – p. 1302-1304).