Anotācija (ex-ante)

Likumprojekta pieņemšana veicinās finansējuma pieejamību, izmantojot finanšu darījumus attiecībā uz kuriem sniegts nodrošinājums, tādējādi atvieglojot administratīvo slogu kreditoriem (aizdevējiem un ieguldītājiem) saistībā ar nodrošinājuma nodibināšanu, paredzot iespēju nodibināt nodrošinājumu uz citas personas – nodrošinājuma aģenta – vārda.

Vispārējā kārtība

Pašreizējā situācija
Nodrošinājuma aģenta iecelšanas nepieciešamība
Atbilstoši šobrīd spēkā esošajam normatīvajam regulējumam Latvijā par ķīlas ņēmēju var būt tikai tā persona, kuras prasījumu nodrošina ķīla, jeb citiem vārdiem sakot ķīlas ņēmējs var būt tikai pats kreditors. Civillikuma 1278.pants noteic, ka “Ķīlas tiesība ir tāda tiesība uz svešu lietu (841.pants), uz kuras pamata šī lieta nodrošina kreditoram viņa prasījumu tādā kārtā, ka viņš var no tās dabūt šā prasījuma samaksu”. Līdzīgi arī Komercķīlas likuma 6.pants noteic, ka “Komercķīlas ņēmējs ir persona, kas pieņem komercķīlu sava prasījuma nodrošināšanai”. Tādējādi cita trešā persona šobrīd nevar būt komercķīlas ņēmējs un attiecīgi arī nevar patstāvīgi izlietot tiesības, kas piemīt komercķīlas ņēmējam.
Minētais regulējums laika gaitā ir sevi apliecinājis kā veiksmīgs attiecībā uz tādiem darījumiem, kuros ir tikai viens kreditors. Taču finanšu jomā samērā bieži tiek slēgti darījumi, kuros ir vairāki kreditori un šādā situācijā var būt apgrūtināta tiesību uz ķīlu vai citu nodrošinājumu izmantošana. Visbiežāk sastopamās situācijas, kad ir vairāki kreditori, ir sindicēto aizdevumu gadījumā, proti, vienam parādniekam aizdevuma sniegšanai ir apvienojušies daudzi aizdevēji, un nodrošināto obligāciju emisijas gadījumā, proti, obligācijas, kuras tiek izplatītas ieguldītājiem, ir papildus nodrošinātas ar aktīviem, riska darījumiem vai galvojumu.
Prasījums, kas izriet no sindicētā aizdevuma, atrodas privāttiesiskajā apgrozībā, proti, tas ir tirgojams un var tikt nodots citai personai cesijas ceļā. Tāpat arī obligācijas ir tirgojami vērtspapīri un var tikt nodoti citām personām. Tādējādi gadījumos, kad ir vairāki kreditori, kuriem par labu sniegts nodrošinājums, iezīmējas divas galvenās problēmas.
Pirmkārt, ik reizi, kad mainās kāds no aizdevējiem, par labu jaunajam aizdevējam būtu publiskā reģistrā jāveic izmaiņas ierakstos par ķīlas tiesībām. Piemēram, Civillikuma 1367.pants noteic, ka “Hipotēka dod kreditoram lietu tiesību uz ieķīlāto nekustamo īpašumu tikai pēc ierakstīšanas zemes grāmatās”. Līdzīgi arī Komercķīlas likuma 35.pants noteic, ka “(1) Cedējot nodrošināto prasījumu, cesionāram tiek nodotas arī visas komercķīlas ņēmēja tiesības, ja vien cedents un cesionārs nav vienojušies citādi. (2) Ja cesionārs pārņem komercķīlas ņēmēja tiesības, komercķīlas ņēmējs (cedents) iesniedz pieteikumu cesijas reģistrēšanai.” Līdz ar to, lai ķīlas tiesības izlietotu, katrai kreditoru maiņai jābūt reģistrētai arī publiskajā reģistrā.
Otrkārt, kreditoru intereses ne vienmēr var sakrist. Turklāt kreditoriem var pat nebūt iespēju uzzināt, kas ir pārējie līdzkreditori, kuru prasījuma nodrošināšanai attiecīgais nodrošinājums ir sniegts, lai noskaidrotu viņu viedokli un saskaņotu kopīgu rīcību. Ja iestājas parādnieka saistību izpildes kavējums, tad daļa aizdevēju, iespējams, vēlētos uzsākt nodrošinājuma piespiedu izpildes pasākumus, kamēr tajā pat laikā daļa varētu nevēlēties nodrošinājuma piespiedu izpildes uzsākšanu vai vēlētos to veikt citā veidā. Attiecīgi pastāv augsts risks tam, ka varētu rasties no privātās apgrozības viedokļa nepieļaujama situācija, kad katrs aizdevējs pēc saviem ieskatiem būtu tiesīgs uzsākt piespiedu izpildi, t.i., prasītu sev apmierinājumu no ieķīlātās lietas un šajā nolūkā spertu visus vajadzīgos soļus lietas pārdošanai.
Minētā problēma nav raksturīgi tikai Latvijai, bet pastāv visās valstīs, kas pieder kontinentālās Eiropas tiesību lokam. Divas praksē izplatītākās metodes šīs problēmas risināšanai ir: 1) trasta nodibināšana (angļu valodā – a security trust) vai 2) paralēlā parāda nodibināšana (angļu valodā – a parallel debt), ieceļot nodrošinājuma aģentu (angļu valodā – security agent; collateral agent).
Lai gan trasta institūts ir izplatīts anglo-sakšu tiesību sistēmā, tas Latvijā un arī vairums kontinentālās Eiropas loka valstīs netiek normatīvi regulēts un atzīts. Līdz ar to praksē tiek izmantota tā saucamā “paralēlā parāda koncepcija”, kuras rašanās arī ir saistāma ar anglo-sakšu tiesību sistēmu. Paralēlā parāda nodibināšana izpaužas tādējādi, ka sākotnējie aizdevēji un ķīlas ņēmēji (visi kopā) līgumiski nodibina vēl vienu abstraktu parāda saistību attiecībā pret nodrošinājuma aģentu. Šīs saistības apjoms laika gaitā ir mainīgs, proti, tas atbilst attiecīgajā brīdī esošo aizņēmēja parādsaistību pret kreditoriem (aizdevējiem, ieguldītājiem) apjomam. Sākotnējā vienošanās starp aizņēmēju, aizdevējiem un nodrošinājuma aģentu skaidri un nepārprotami paredz, ka to summu, kas tiek atmaksātas aizdevējiem, apmērā tiek samazināts parādnieka parādsaistības apjoms pret nodrošinājuma aģentu, lai novērstu iespēju prasīt saistības izpildījumu no parādnieka divkāršā apmērā. Tādējādi paralēlā parāda nodibināšana nodrošina to, ka parādnieka parādsaistība attiecībā pret nodrošinājuma aģentu pastāv paralēli galvenajam jeb pamatparādam pret aizdevējiem.
Paralēlā parāda nodibināšana nodrošina to, ka nodrošinājuma aģents bauda likumā noteiktās kreditora tiesības. Proti, kreditoram likumā piešķirto tiesību apjomā nodrošinājuma aģents ir tiesīgs rīkoties ar nodrošinājumu. Tas nozīmē to, ka nodrošinājuma aģents attiecībās ar trešajām personām, t.i., ķīlas devēju rīkojas visu aizdevēju vārdā un interesēs, tostarp jautājumos saistībā ar nodrošinājuma pakļaušanu piespiedu izpildei. Tāpat publiskos reģistros kreditora (aizdevēja) maiņas gadījumā nav nepieciešams veikt izmaiņas par aizdevēju, jo kā aizdevējs ir reģistrēts nodrošinājuma aģents.
Vienošanās noteikumi, kas regulē paralēlo parādu un nodrošinājuma aģenta tiesības un pienākumus, tiek ietverti līgumā, bet obligāciju gadījumā šie noteikumi tiek iekļauti prospektā.
Paralēlā parāda koncepcijas izcelšanās ir saistāma ar anglo-sakšu tiesību sistēmu, kurā šādas līgumiskas konstrukcijas tiek akceptētas. Kontinentālās Eiropas tiesību loka sistēmā nepastāv normatīvais regulējums attiecībā uz paralēlo parādu (pretēji kā piemēram aizdevuma, galvojuma vai citiem Civillikumā regulētiem līgumiem), jo pastāv vispārīgs privāttiesību princips, ka atļauts viss, kas nav aizliegts. Vienlaikus kontinentālās Eiropas tiesību loka sistēmā ir atrodami noteikumi par to, ka saistību tiesību ietvaros mantiskas vērtības došanai jeb piešķiršanai ir nepieciešams tiesisks pamats (causa – latīņu val.), kas juridiski attaisno piešķīruma piešķiršanu. Pretstatā kauzāliem darījumiem pastāv arī abstrakti darījumi, kurā piešķīruma tiesiskais pamats ir atdalīts no darījuma satura un nav no tā redzams. Līdz ar to tiesību doktrīnā atrodami atšķirīgi viedokļi, vai līguma noteikumi par abstraktas saistības (t.i., paralēlā parāda saistības) nodibināšanu ir savienojami ar vispārējiem līgumtiesību principiem un vai šādi līgumi ir spēkā. Līdz ar to tirgus dalībnieki, kas izvēlas slēgt šādas vienošanās par paralēlā parāda nodibināšanu, visā Eiropā saskaras ar tiesisko nenoteiktību. Lai to mazinātu, darījumiem, ar kuriem tiek nodibināts paralēlais parāds, visbiežāk ir pārrobežu raksturs. Līdzēji parasti vienojas, ka piemērojamas ir citas valsts tiesības, proti, Anglijas vai ASV Ņujorkas štata tiesības. Dažādu kontinentālās Eiropas tiesību loka valstu praksē, t.i., tiesu judikatūrā tikpat kā nekur vai ļoti ierobežotā apjomā ir bijuši mēģinājumi pārbaudīt paralēlā parāda, kas nodibināts pēc šīs valsts vai ārvalsts likumiem, saistības spēkā esamību.

Situācija Latvijā
Latvijā vienoties par citas valsts, piemēram, Anglijas likumu piemērošanu, jautājumos, kas izriet no saistību tiesībām pieļauj Civillikuma 19.pants un Civilprocesa likuma 5.panta ceturtā daļa. Lai arī atsauce uz citas valsts piemērojamo likumu ļauj nodrošināt to, ka līguma spēkā neesamība netiks apšaubīta, tomēr finanšu tirgus dalībnieki ir pauduši bažas un norādījuši, ka pilnībā nav izslēgtas hipotētiskas varbūtības tam, ka nākotnē nodrošinājuma aģentam nerodas kādas grūtības izlietot tiesības tādā apjomā kā to paredz noslēgtais līgums. Piemēram, finanšu tirgus dalībnieki ir norādījuši, ka sindicēto aizdevumu gadījumos, ja vienošanās paredz Anglijas likuma piemērošanu, aizdevuma līgums tiek slēgts starp aizņēmēju, aizdevēju un nodrošinājuma aģentu, bet nodrošinājuma līgums tikai starp aizņēmēju un nodrošinājuma aģentu. Līdz ar to praksē zemesgrāmatā kā vienīgais ķīlas ņēmējs tiek norādīts nodrošinājuma aģents. Taču situācijās, kad vienošanās paredz Latvijas likuma piemērošanu, pastāv salīdzinoši augsta nenoteiktība attiecībā uz paralēlā parāda saistības spēkā esamību, tāpēc nodrošinājuma līgumu paraksta visi aizdevēji, kuri zemesgrāmatā tiek norādīti kā ķīlas ņēmēji un katra aizdevēja maiņas gadījumā nepieciešams veikt grozījumus zemesgrāmatu ierakstos.
Līdztekus paralēlā parāda nodibināšanai Latvijas tiesību sistēmā ir pieejamas arī citas alternatīvas, kuras var tikt izmantotas, lai kaut daļēji vienkāršotu un atvieglotu procesu, kādā vairāki aizdevēji jeb kreditori var vērst piespiedu izpildi pret nodrošinājumu. Nodrošinājuma aģenta iecelšana var tikt veikta gan atbilstoši Civillikuma regulējumam par pilnvarojumu (Civillikuma 2289.pants), gan arī par solidāru saistību nodibināšanu (Civillikuma 1669.pants). Taču šiem normatīvi regulētajiem tiesību institūtiem ir savi trūkumi, salīdzinot ar paralēlā parāda nodibināšanu līgumiskā ceļā.
Pilnvarojuma gadījumā ik reizi, kad mainās kāds no kreditoriem (notiek aizdevuma parāda cesija vai obligācijas nodošana), jaunā kreditora identitāte nodrošinājuma aģentam ir jānoskaidro, lai noslēgtu ar viņu vienošanos un tiktu izdota pilnvara. Ja kreditori ir no dažādām jurisdikcijām, tad attiecībā uz pilnvarojuma noformēšanu ir papildus jāievēro dokumentu legalizācijai nepieciešamais laiks un citas formalitātes. Turklāt pilnvarojuma esamība neizslēdz to, ka kāds no kreditoriem pats varētu izlietot savas tiesības un uzsākt piespiedu izpildes pasākumu īstenošanu.
Savukārt solidāras saistības gadījumā parādnieks visu aizdevuma summu var atdod vienam kreditoram, tāpēc visiem kreditoriem ir risks, ka kāds no kopkreditoriem kļūst maksātnespējīgs. Ja nodrošinājuma aģents tiek iecelts no kreditoru vidus, tad kopkreditori riskē ar to, ka nodrošinājuma aģenta personīgo saistību neizpildes gadījumā piedziņa var tikt vērsta arī uz līdzekļiem, kuri tiek atmaksāti izpildot sindicētā aizdevuma saistības.
Latvijā speciāla norma attiecībā uz nodrošinājuma aģenta funkciju īstenošanu šobrīd ir iekļauta tikai Kolektīvās finansēšanas pakalpojumu likuma 7.panta piektajā daļā, kura noteic: “Ja tiek sniegts nodrošinājums projekta īpašnieka saistību izpildei, tas tiek nostiprināts uz kolektīvās finansēšanas pakalpojumu sniedzēja vai tā izveidotas īpašam nolūkam dibinātas komercsabiedrības vārda, izdarot atzīmi, ka attiecīgā hipotēka vai komercķīla nodrošina ieguldītāja prasījumu. Nodrošinājumu, kas kalpo projekta īpašnieka saistību izpildei, neiekļauj kolektīvās finansēšanas pakalpojumu sniedzēja vai īpašam nolūkam dibinātas komercsabiedrības mantā, no kuras sedz kolektīvās finansēšanas pakalpojumu sniedzēja kreditoru prasījumus.”

Citu valstu prakse
Līdzīgi kā Latvijā arī vairums citās kontinentālās Eiropas tiesību loka valstīs darījumos, kad aizdevuma sniegšanā apvienojas vairāki aizdevēji, nodrošinājuma aģents tiek iecelts līgumiskā ceļā, veidojot tā saucamo paralēlo parādu. Nacionālo valstu likumi parasti nesatur īpašus noteikumus, kas attiektos uz pašu paralēlā parāda vienošanos. Izplatīta prakse ir līgumā vai prospektā norādīt, ka tiesiskajām attiecībām piemērojams Anglijas vai ASV Ņujorkas štata likums.
Valstīs, kur tiesību doktrīnā dominē viedoklis, ka paralēlā parāda nodibināšanas spēkā esamību nevar ietekmēt kādi īpaši nacionālo normatīvo aktu noteikumi par kauzāliem un/vai abstraktiem darījumiem, jo kā vieni, tā otri ir pieļaujami un spēkā esoši, ir izplatīta arī prakse norādīt, ka tiesiskajām attiecībām piemērojams šīs valsts likums – tā tas ir, piemēram, Vācijā. Līdz ar to Vācijā nav atrodams nekāds speciāls regulējums attiecībā uz nodrošinājuma aģentu, bet līgumu brīvības principa ietvaros vienošanās par paralēlā parāda nodibināšanu tiek slēgtas tāpat kā tas ir situācijās ar jebkuru citu sui generis līgumu, kas nebauda detalizētu tiesisko regulējumu. Lai gan arī Vācijā tiesu praksē nav skatītas lietas saistībā ar nodrošinājuma aģenta līgumiem, pastāv vispārpieņemts viedoklis, ka šāda līguma konstrukcija ir tiesiski iespējama un pilnībā saderīga ar nacionālajiem tiesību aktiem, neatkarīgi no tā vai piemērojamais likums saskaņā ar vienošanos ir noteikts Vācijas likums, vai ārvalsts (piemēram, Anglijas vai ASV Ņujorkas štata) likums.
Līdzīgi kā Vācijā arī daudzviet citās jurisdikcijās nepastāv nekāds īpašais normatīvais regulējums attiecībā uz nodrošinājuma aģentu. Taču atsevišķās kontinentālās Eiropas tiesību loka valstīs tomēr ir bijuši mēģinājumi radīt speciālu regulējumu, kas būtu vērsts uz to, lai vismaz daļēji mazinātu tirgus dalībnieku bažas attiecībā uz tiesisko nenoteiktību situācijā, kad paralēlā parāda līgumiskās saistības nodibināšanas ceļā tiek iecelt nodrošinājuma aģents, vai pat mēģinājumi radīt pilnīgi jaunu juridisko konstrukciju, kas, neizmantojot paralēlā parāda vienošanos, ļautu iecelt nodrošinājuma aģentu.
Francija normatīvo regulējumu, kas dod tiesības trešajām personām kreditora tiesību apjomā rīkoties ar nodrošinājumu, ir iekļāvusi Civilkodeksā. Sākotnējais 2008.gadā izstrādātais regulējums bija iekļauts Civilkodeksa 2328-1.pantā, bet tas tika atzīts par neveiksmīgu un 2017.gadā Civilkodeksa 2328-1.pants tika izslēgts, jauno regulējumu par nodrošinājuma aģentu 2017.gadā iekļaujot Civilkodeksa 2488-6 līdz 2488-12 pantā.
Ungārijā valstiskā līmenī kopumā tiek atzīta trastu veidošana un kopš 2014.gada Civilkodeksā ir iekļauts 5:96.pants, kurš veidots pēc līdzības ar trastu un regulē nodrošinājuma aģenta tiesības un pienākumus.
Arī Čehija 2014.gadā ir papildinājusi Civilkodeksu ar 2010.panta otru daļu, kas trešajai personai, kurai ir kreditori deleģējuši tiesības pārvaldīt parādu, piešķir kreditora tiesības attiecībās ar parādnieku vai nodrošinājuma sniedzēju.
Luksemburgā speciāls regulējums iekļauts divos likumos un attiecībā uz ļoti šauru gadījumu loku. Pirmkārt, speciālais regulējums pastāv attiecībā uz tādu nodrošinājumu, kas ir finanšu instruments vai prasība. Saskaņā ar Luksemburgas 2005.gada Nodrošinājuma likuma (angļu valodā - Collateral Act) 2.panta ceturto daļu finanšu instruments vai prasība var tikt sniegta kā nodrošinājums par labu personai, kura darbojas kā nodrošinājuma ņēmēja labuma guvējs (beneficiārs), fiduciārs vai trasts. Otrkārt, Luksemburgā līdztekus jau tradicionāli pastāvošajam galvojumam 2020.gadā tika ieviests pavisam jauns galvojuma veids tā saucamais “profesionālais galvojums”. Saskaņā ar Profesionālā galvojuma likuma (angļu valodā - Professional Payment Guarantees Act) 4.panta trešo daļu galvojums var tikt sniegts trešās personas, t.i., kreditora labuma guvēja (beneficiāra), fiduciāra vai trasta labā. Izņemot šos divus gadījumus, Luksemburgā nepastāv speciāls regulējums un kreditori sastopas ar zināmu tiesisko nenoteiktību, jo paralēlā parāda koncepcija tiesu praksē nav testēta.
Igaunijā attiecībā uz paralēlās parāda saistības nodibināšanu nepastāv normatīvais regulējums, tāpēc praksē visbiežāk līgumos tiek ietverta atsauce uz citu valstu piemērojamiem tiesību aktiem. Nav arī zināmi gadījumi tiesu praksē, kad paralēlā parāda saistības spēkā esamība būtu tikusi apšaubīta.
Līdzīga situācija ir Lietuvā, attiecībā uz kuru papildus atzīmējams, ka atsevišķi aspekti, kas saistīti ar ierakstu veikšanu un tiesību nostiprināšanu publiskajos reģistros par labu vairākiem aizdevējiem, ir regulēti Civilkodeksa 4.186.panta ceturtajā un piektajā daļā. Turklāt Lietuvā pastāv plašākas iespējas izmantot pilnvarojuma institūtu.
 

Nē

Regulējums skars fiziskās personas kā nodrošinājuma devējus

Regulējums skars juridiskās personas, kuras apvienojas ar citiem aizdevējiem sindicētā kredīta izsniegšanā

Finanšu un apdrošināšanas darbības

Sindicēto kredītu gadījumos ietekme būs attiecībā uz kredītiestādēm kā aizdevējiem 

Nē

Nē

Nē

-