Anotācija (ex-ante)

Ministru kabinets 2009.gada 25.jūnijā nolēma par Dienesta pārraudzības statusu sakarā ar to, ka ar 2009.gada 1.jūliju Dienestam tika pievienota cita, toreiz vides ministra pārraudzībā esoša, valsts pārvalde iestāde - Radiācijas drošības centrs (Ministru kabineta 2009.gada 28.maija rīkojums Nr.339 "Par Radiācijas drošības centra reorganizāciju"), jo Eiropas Savienības un starptautiskie normatīvie akti uzsver nacionālās radiācijas drošību uzraugošās institūcijas (regulatora) neatkarību.
Ar 2009.gada 1.jūliju stājās spēkā grozījumi Valsts pārvaldes iekārtas likuma 7.pantā, nosakot, ka tiešajā pārvaldē institucionālo padotību īsteno pakļautības formā, ja likumā nav noteikts citādi. Attiecīgi Dienesta pārraudzības statusa saglabāšanai vairs nav pietiekoši ar Ministru kabineta lēmumu, bet šis jautājums jālemj likumdevējam. 
Tomēr Dienests turpina pildīt nacionālās radiācijas drošības uzraudzības iestādes funkcijas un arvien starptautiskie normatīvie akti nosaka šādu regulatora neatkarības nepieciešamību:
1) Padomes 2013. gada 5. decembra Direktīvas 2013/59/Euratom, ar ko nosaka drošības pamatstandartus aizsardzībai pret jonizējošā starojuma radītajiem draudiem un atceļ Direktīvu 89/618/Euratom, Direktīvu 90/641/Euratom, Direktīvu 96/29/Euratom, Direktīvu 97/43/Euratom un Direktīvu 2003/122/Euratom, 76.panta 1.punktā ir noteikts, ka dalībvalstis izraugās kompetento iestādi, lai tā veiktu uzdevumus saskaņā ar šo direktīvu, un, ka dalībvalstis nodrošina kompetentās iestādes funkcionālu nodalīšanu no citām struktūrām vai organizācijām, kuras ir saistītas ar šajā direktīvā paredzēto praktisko darbību popularizēšanu vai izmantošanu, lai tādējādi nodrošinātu faktisku neatkarību no neatbilstīgas ietekmes uz tās reglamentēšanas funkciju.
2) Padomes 2011. gada 19. jūlija Direktīvas 2011/70/Euratom, ar ko izveido Kopienas sistēmu lietotās kodoldegvielas un radioaktīvo atkritumu atbildīgai un drošai apsaimniekošanai, 6.panta 2.punkts nosaka, ka dalībvalstis nodrošina kompetentās regulatīvās iestādes funkcionālu nodalīšanu no citām ar kodolenerģijas vai radioaktīvo materiālu izplatīšanu vai izmantošanu saistītām struktūrām vai organizācijām, tostarp ar elektroenerģijas ražošanu un radioaktīvo izotopu izmantošanu vai lietotās kodoldegvielas un radioaktīvo atkritumu apsaimniekošanu saistītām struktūrām vai organizācijām, lai tādējādi nodrošinātu tās efektīvu neatkarību no neatbilstīgas iejaukšanās to reglamentēšanas funkcijā.
3) Padomes 2009. gada 25. jūnija Direktīvas 2009/71/ Euratom, ar ko izveido Kopienas kodoliekārtu kodoldrošības pamatstruktūru, 5.panta 2.punktā ir noteikts, ka dalībvalstis nodrošina kompetentās regulatīvās iestādes faktisku neatkarību no nevēlamas ietekmes tās regulatīvo lēmumu pieņemšanā. Šajā nolūkā dalībvalstis nodrošina, lai valsts sistēmā būtu noteikts, ka kompetentā regulatīvā iestāde ir funkcionāli nodalīta no visām citām struktūrām vai organizācijām, kas saistītas ar kodolenerģijas izmantošanas veicināšanu vai izmantošanu, un, īstenojot savus regulatīvos pienākumus, tā neprasa un nesaņem norādes no nevienas šādas struktūras vai organizācijas.
Attiecīgi ar pārraudzības statusu Dienests spēj pierādīt Starptautiskajai atomenerģētikas aģentūrai un Eiropas Komisijai, ka Dienests nav pakļauts tiešiem uzdevumiem no citām iestādēm, tai skaitā ministrijas. Tāpēc pārraudzības statuss ir saglabājams arī turpmāk. 

Vides aizsardzības likuma 19.panta pirmā daļa tiek papildināta, nosakot, ka Dienests ir klimata un enerģētikas ministra pārraudzībā esoša iestāde. 

Pēc Aģentūras pievienošanas Dienestam Vides aizsardzības likumā iekļautās Aģentūras funkcijas pārņem Dienests. Neveicot grozījumus Vides aizsardzības likumā, sabiedrībai nebūs skaidra Dienesta izdoto lēmumu videi nodarītā kaitējuma jomā apstrīdēšanas kārtība, jo tāda kompetence būs noteikta likvidētai iestādei. Apstāklis, ka Dienests pārņem Aģentūras funkcijas, automātiski nenozīmē, ka Dienests iegūst arī augtākas iestādes statusu administratīvā procesa ietvaros. Vides aizsardzības likumā vēl ir minēts Aģentūras iepriekšējais (līdz 30.01.2025.) nosaukums - Vides pārraudzības valsts birojs. 

Vides aizsardzības likuma 27. un 28.pantā šobrīd ir noteikts, ka Dienesta izdotos administratīvos aktus, lai noteiktu atbildīgo personu par kaitējumu videi, kā arī noteiktu preventīvos, neatliekamos vai sanācijas pasākumus kaitējuma videi novēršanu varēs apstrīdēt
apstrīdēt Aģentūrā; savukārt Aģentūras lēmumu var pārsūdzēt tiesā. Likumprojekta 4. un 5.pants paredz grozījumus Vides aizsardzības likuma 27. un 28.pantā, nosakot, ka turpmāk Dienesta izdotos administratīvos aktus saistībā ar videi nodarītā kaitējuma novēršanu varēs apstrīdēt augstākā iestādē Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Augstākā iestāde par Dienesta pieņemtajiem lēmumiem saistībā ar vide nodarītā kaitējuma novēršanu būs noteikta Ministru kabineta 2004. gada 23. novembra noteikumos Nr. 962 "Valsts vides dienesta nolikums" (turpmāk - Dienesta nolikums) un tā būs Dienesta ģenerāldirektors.
Vienlaikus tiek izdarīti grozījumi arī Vides aizsardzības likuma 38. un 39.pantā, lai aktualizētu, ka turpmāk pēc Aģentūras pievienošanas Dienestam, likumā noteiktās funkcijas attiecībā uz ekomarķējuma un vides vadības un audita sistēmas pārraudzību veic Dienests. Vides aizsardzības likuma 38.pants paredz, ka personas sedz izmaksas par ekomarķējuma piešķiršanu saskaņā ar Ministru kabineta apstiprinātu maksas pakalpojumu cenrādi. Šādu kārtību ir paredzēts saglabāt arī turpmāk. Tomēr tā kā Vides aizsardzības likuma 38.panta 1.¹daļā, kas nosaka deleģējumu izdot Ministru kabineta noteikumus par Aģentūras maksas pakalpojumiem, tiek izdarīti grozījumi, maksas pakalpojumu cenrādis jau attiecībā uz Dienesta sniegtajiem pakalpojumiem ir jāapstiprina no jauna. Attiecīgi paredzēts, ka Dienests varēs sniegt maksas pakalpojumus saskaņā ar Ministru kabineta 2013.gada 17.septembra noteikumu Nr. 877 “Vides pārraudzības valsts biroja publisko maksas pakalpojumu cenrādis” līdz jaunu noteikumu pieņemšanai, bet ne ilgāk kā līdz 2026.gada 31.decembrim.