Anotācija (ex-ante)

IVN direktīvā noteiktā IVN procedūra noslēdzas ar paredzētās darbības attīstības piekrišanas lēmumu - paredzētās darbības akceptu. IVN direktīva nosaka, ka dalībvalstis, ievērojot direktīvas un nacionālajos normatīvajos aktos noteiktās prasības, paredz kārtību, kādā tiek pieņemts lēmums par paredzētās darbības attīstību (jeb akceptu). Saskaņā ar IVN direktīvas 1. panta 2c) apakšpunktu “attīstības piekrišana” (Latvijas normatīvajos aktos pārņemts kā paredzētās darbības akcepts) nozīmē kompetentās iestādes vai iestāžu lēmumu, kas piešķir attīstītājam tiesības turpināt projektu.

Latvijā nostiprinātā vispārīgā prakse ir, ka akcepta lēmumu pieņem attiecīgā pašvaldība, kuras teritorijā ieplānota paredzētā darbība. Vienlaikus IVN likums pieļauj citus gadījumus, kad akcepta lēmumu pieņem cita likumā noteikta institūcija vai cita valsts institūcija (IVN likuma 22. panta otrā daļa), kā arī Ministru kabinets (IVN likuma 22. panta trešā, piektā daļa u.c. normas).

Vērtējot pieredzi kopš IVN likuma stāšanās spēkā secināms, ka akcepta lēmumu ir pieņēmušas pašvaldības vai Ministru kabinets. Ir bijušas citas ieceres, taču tās nav realizējušās (kur akceptu pieņemtu cita valsts institūcija, nevis kompetentā institūcija). Pašlaik IVN tiek veikts ELWIND atkrastes vēja elektrostaciju parkam un šādam projektam saskaņā ar IVN likuma 22. panta piekto daļu akcepta lēmumu pieņems Ministru kabinets. Tāpat Ministru kabinets pieņem paredzētās darbības akcepta lēmumu, ja paredzētajai darbībai piešķirts nacionālo interešu objekta statuss saskaņā ar Teritorijas attīstības plānošanas likumu.

Vairumā gadījumu paredzētās darbības akcepta lēmumu pieņem pašvaldības dome, t.i. politiskais līmenis. No informatīvā ziņojuma: "Pieredze ir parādījusi, ka gadījumā, ja pašvaldība pieņem lēmumu par paredzētās darbības akceptu, pastāv risks, ka lēmums ir balstīts nevis ietekmes uz vidi novērtējuma ziņojuma secinājumos un kompetentās institūcijas atzinumā, bet gan politiskos apsvērumos. IVN ziņojumu izskata arī valsts institūcijas, dodot savu atzinumu ekspertu līmenī par IVN ziņojumu un tā atbilstību darba programmai. Šajā gadījumā politisks viedoklis nevar ietekmēt IVN procesa rezultātu, it īpaši ņemot vērā, ka IVN tiek veikts tikai, lai novērtētu teritorijas plānojumā vai lokālplānojumā paredzētās atļautās izmantošanas īstenošanas nosacījumus un atrastu optimālus risinājumus. Proti, politiskais lēmums tiek pieņemts teritorijas plānošanas dokumentu izstrādes procesā, kad piedaloties sabiedrībai un, balstoties uz stratēģiskā IVN procesu, dome politiskajā līmenī apstiprina teritorijā pieļaujamo izmantošanu.

Neapšaubāmi pašvaldībai ir autonomās tiesības lemt par savas teritorijas attīstības jautājumiem, tāpat konceptuāli izšķirties par teritorijas izmantošanas aspektiem. Taču tas ir darāms teritorijas plānošanas procesā. Teritorijas plānošanas process ir komplicēts un laikietilpīgs un tā mērķis ir vienoties, lēmumā iesaistot pašvaldības iedzīvotājus un kompetentās institūcijas par pašvaldības attīstības jautājumiem, tai skaitā noteikt teritorijas izmantošanu. Teritorijas plānošanas dokumentiem – teritorijas plānojumiem un lokālplānojumiem – ir normatīvā akta spēks, tie tiek apstiprināti ar pašvaldības saistošajiem noteikumiem un ir apstrīdami Satversmes tiesā. Spēkā esošais teritorijas plānojums vai lokālplānojums rada ikvienam tiesisko paļāvību. [..]

Ja teritorijas plānojums vai lokālplānojums kā normatīvais akts atļauj konkrētu izmantošanu, kā arī plānotā būvniecības iecere pilnībā atbilst normatīvajam regulējumam, tai skaitā pārējiem teritorijas plānojuma nosacījumiem, politiskais lēmums nesniegt akceptu paredzētajai darbībai, balstoties uz sabiedrības iebildumiem, neatbilst labas pārvaldības principam un tiesiskās paļāvības principam."

Lai risinātu minēto problēmu, likumprojekts paredz, ka pēc grozījumu stāšanās spēkā akcepta lēmuma pieņēmēja funkciju pildīs kompetentā institūcija, t.i. EVA - sk. likumprojektā ietverto IVN likuma 6.¹ panta ceturto, sesto daļu, 14.² pantu, 21. pantu un 22. pantu u.c. Nacionāli svarīgu, stratēģisku projektu gadījumā kompetentajai institūcijai ir tiesības pieprasīt nozares ministrijai informēt Ministru kabinetu par konkrēto paredzēto darbību un kompetentās institūcijas viedokli par IVN ziņojumu. Netiek grozīts akcepta lēmuma pieņemšanas termiņš. Spēkā esošais regulējums, kas ietverts IVN likuma 6.¹ panta sestajā daļā, paredz, ka akcepta lēmumu pieņem attiecīgā pašvaldība, kuras teritorijā paredzēta darbība, vai Ministru kabinets, vai cita likumā noteiktā institūcija un šo lēmumu pieņem 60 dienās no IVN ziņojuma un citu dokumentu saņemšanas. Lai pieņemtu lēmumu lēmuma pieņēmējam vispusīgi jāizvērtē kompetentās institūcijas atzinums, kā arī sabiedrības viedoklis, tādēļ spēkā esošais regulējums paredz būtisku laiku lēmuma pieņemšanai - 60 dienas. Vienlaikus posms pirms akcepta lēmuma pieņemšanas ir IVN ziņojuma izvērtēšana no kompetentās institūcijas puses un kompetentās institūcijas atzinuma sagatavošana. Atzinuma izsniegšanai paredzēts laiks - 60 dienas. Savukārt likumprojekts paredz, ka akcepta lēmumu 60 dienu laikā pieņems kompetentā institūcija EVA un integrēs šajā lēmumā arī savu atzinumu par IVN ziņojumu - atzinums šajā gadījumā būs sadaļa lēmumā par paredzētās darbības akceptēšanu vai neakceptēšanu. Tādējādi IVN process tiek saīsināts par 60 dienām. Ņemot vērā, ka atzinums par IVN ziņojumu tiks integrēts paredzētās darbības akcepta lēmumā un atzinums vairs nebūs atsevišķs dokuments, no IVN likuma tiek paredzēts izslēgt atzinuma darbības termiņu (IVN likuma 20. panta vienpadsmitā daļa), bet lēmuma termiņš tāpat kā spēkā esošajā regulējumā netiek noteikts.

Šobrīd IVN jomas tiesību normās nostiprinātā prakse, ir, ka vispirms kompetentā institūcija sniedz atzinumu par IVN ziņojumu, bet pēc tam pašvaldība vai cita institūcija vai Ministru kabinets, ņemot vērā atzinumā ietverto kompetentās institūcijas viedokli, pieņem lēmumu akceptēt vai neakceptēt paredzēto darbību. Atbilstoši šī brīža normām kompetentās institūcijas atzinums ir starplēmums, kuru nevar pārsūdzēt. Pārsūdz akcepta lēmumu, kuru pieņem cita institūcija. Vienlaikus, ņemot vērā, ka akcepta lēmums ir balstīts atzinumā, t.i. vides prasībās, pārsūdzības gadījumā pašvaldības iesaista procesā arī kompetento institūciju, t.sk. kompetentā institūcija piedalās tiesā. Atbilstoši likumprojektā ietvertajiem grozījumiem, arī turpmāk akcepta lēmumu būs iespēja pārsūdzēt līdzšinējā kārtībā.

Ņemot vērā, ka kompetentā institūcija ir IVN procesa neatkarīgā puse atšķirībā no pašvaldības, sagaidāms, ka tiks stiprināta akcepta lēmumu objektivitāte, tādējādi stiprinot arī investoru un paredzētās darbības ierosinātāju tiesisko paļāvību, kā arī veicinās Latvijas investīciju vides stabilitāti un noteiktību projektiem, kas pakļaujas IVN likumam un IVN procesam.

Vienlaikus tiek izslēgta IVN likuma 20. pants par IVN atzinumu, kurā ietvertais regulējums atbilstoši nepieciešamībai ietverts IVN likuma 22. pantā, jo atzinums turpmāk būs paredzētās darbības akcepta lēmuma sastāvdaļa.

Tiek izslēgta arī 21. panta otrā daļa, kura noteic, ka gadījumā, ja paredzētās darbības ietekmes teritorija ir lielāka par akcepta lēmumu pieņēmušās pašvaldības teritoriju, galīgo akcepta lēmumu pieņem Ministru kabinets. Šāda vairākpakāpju akcepta lēmuma pieņemšana nav lietderīga un rada nepamatotu slogu akcepta lēmuma pieņēmējam. Norādāms, ka šāds nosacījums tika paredzēts, lai nodrošinātu akcepta lēmuma pieņemšanas objektivitāti, t.i., lai par darbību, kura ietekmēs vairāku pašvaldību teritoriju iedzīvotājus un vidi, akceptu nepieņemtu tikai viena pašvaldība, bet gan augstāks līmenis, trešā puse - Ministru kabinets. Likumprojekts paredz, ka akcepta lēmumu turpmāk vienmēr pieņems kompetentā institūcija, kura nepārstāv nevienas atsevišķas pašvaldības intereses, tādējādi KEM ieskatā objektivitāte akcepta lēmuma pieņemšanā tiks nodrošināta bez Ministru kabineta iesaistīšanas. Ministru kabinets nav tiesīgs atcelt kompetentās institūcijas lēmumu.

Papildus iepriekš minētajam tiek izslēgts IVN likuma 3. panta 8. punkts, kas spēkā esošajā IVN likuma redakcijā nosaka, ka paredzētās darbības ierosinātājs, lai tiktu novērsts interešu konflikts, nedrīkst pieņemt paredzētās darbības akcepta lēmumu. Turpmāk akcepta lēmumu pieņems kompetentā institūcija, kurai nav noteikta funkcija rosināt darbības, kurām var tikt piemērota IVN procedūra. Tāpat grozījums tiek veikts IVN likuma 14.² pantā, kurš spēkā esošajā redakcijā noteic, ka viens no IVN procesa posmiem ir paredzētās darbības akcepta lēmums, ņemot vērā, ka atzinums būs integrēts jeb ietverts lēmumā par paredzētās darbības akceptēšanu vai neakceptēšanu. Likumprojekts paredz, ka turpmāk paredzētās darbības akcepta lēmumu pieņems kompetentā institūcija.

Likumprojekts, papildus jau minētajiem grozījumiem, paredz precizēt IVN likuma 22. pantu atbilstoši tam, ka akcepta lēmumu pieņem tikai kompetentā institūcija. Tiek paredzēts noteikt arī, ka kompetentā institūcija pieņem akcepta lēmumu tikai par tādām darbībām, kuras atbilst attiecīgās pašvaldības teritorijas plānojumam vai lokālplānojumam (likumprojektā paredzētā IVN likuma 22. panta pirmā daļa). Tiek paredzēts izņēmums - darbības, kurām noteikts nacionālo interešu objekta statuss vai kas ar likumu noteiktas par nepieciešamām sevišķi svarīgu sabiedrības interešu nodrošināšanai.

Pašlaik atbilstoši IVN likuma 22. panta sestajā daļā dotajam deleģējumam par to, ka Ministru kabinets nosaka paredzētās darbības akceptēšanas kārtību ir spēkā Ministru kabineta 2015. gada 13. janvāra noteikumi Nr. 18 "Kārtība, kādā novērtē paredzētās darbības ietekmi uz vidi un akceptē paredzēto darbību" (turpmāk - MK noteikumi Nr. 18). Ministru kabineta noteikumus Nr. 18 būs nepieciešams izdot no jauna, ņemot vērā deleģējuma izteikšanu jaunā redakcijā un atbilstoši likumprojektā ietvertajām izmaiņām, lai jaunais regulējums (izmaiņas MK noteikumos Nr. 18) stātos spēkā vienlaikus ar IVN likuma grozījumu stāšanos spēkā.

Savukārt IVN likuma 26. panta otrās daļas pirmajā punktā tiek precizēts, ka ikvienam ir tiesības iesniegt sūdzību kompetentajai institūcijai par sabiedrības interešu pārkāpšanu vai ignorēšanu līdz brīdim, kad kompetentā institūcija pieņem akcepta lēmumu. Šobrīd spēkā esošais regulējums paredz, ka šo sūdzību var iesniegt līdz brīdim, kad kompetentā institūcija sniegusi atzinumu, kurš atbilstoši spēkā esošajam regulējumam ir pēdējais posms no kompetentās institūcijas puses IVN procesa ietvaros.

Noslēgumā grozījumi IVN likuma 27. panta otrajā un ceturtajā daļā izriet no tā, ka pēc Likumprojektā ietverto grozījumu stāšanās spēkā kompetentās institūcijas atzinums tiks integrēts lēmumā par paredzētās darbības akceptēšanu vai neakceptēšanu, kā arī no tā, ka visu paredzēto darbību lēmumus par to akceptēšanu vai neakceptēšanu pieņems kompetentā institūcija.

Saskaņā ar spēkā esošo regulējumu, ja pēc sākotnējā izvērtējuma veikšanas Valsts vides dienests (turpmāk - VVD) saskaņā ar IVN likuma 11. pantā minētajiem kritērijiem konstatē, ka paredzētajai darbībai novērtēta būtiska ietekme uz vidi, VVD pieņem lēmumu par IVN piemērošanu un paredzētajai darbībai attiecīgi nepieciešams veikt IVN procedūru.

Savukārt saskaņā ar IVN likuma 13. panta otro daļu, ja VVD konstatē, ka būtiska ietekme uz vidi nav paredzama, VVD sākotnējā izvērtējuma rezultātā pieņem lēmumu par IVN nepiemērošanu. Ja pieņemts lēmums nepiemērot IVN, VVD izdod tehniskos noteikumus saskaņā ar Ministru kabineta 2015. gada 27. janvāra noteikumiem Nr. 30 "Kārtība, kādā Valsts vides dienests izdod tehniskos noteikumus paredzētajai darbībai" (turpmāk - MK noteikumi Nr. 30).

Vienlaikus Latvijas Republikas Augstākā Tiesa ir analizējusi to, cik detalizēti sākotnējā izvērtējuma ietvaros ir nepieciešams noteikt un novērtēt katru iespējamo ietekmi: "[..] sākotnējā izvērtējuma mērķis ir tikai noteikt iespējamās ietekmes un to, vai tās varētu būt būtiskas, nevis precīzi dokumentēt ietekmju apjomu un definēt projekta īstenošanas noteikumus" (Senāta 2012. gada 30. oktobra sprieduma lietā Nr. SKA-139 (A42991709) 23. punkts.). "Sākotnējā izvērtējuma mērķis ir noskaidrot, vai būtu auglīga tik detalizēta informācijas iegūšana un analīze un tik plaša sabiedrības iesaistīšana, kāda tā ir ietekmes uz vidi novērtējuma procedūrā. Sākotnējā izvērtējuma iegūtajai informācijai ir jābūt pietiekami plašai, lai varētu pilnvērtīgi izlemt, vai darbības ietekme uz vidi ir pietiekami skaidra. Ja sākotnējais izvērtējums neuzrāda tādus izzināmos ietekmes jautājumus, kuru izpētei nozīmīga būtu pilnā ietekmes uz vidi novērtējuma procedūras veikšana, prasības paredzētajai darbībai ir nosakāmas reģionālās vides pārvaldes izdotajos tehniskajos noteikumos. Tātad vides institūcijas nezaudē iespēju atbilstoši veiktajam izvērtējumam uzstādīt prasības, lai nelabvēlīgā ietekme uz vidi būtu pēc iespējas mazāka un iekļautos normatīvo aktu noteiktajās robežās" (Senāta 2010. gada 23. decembra lēmuma lietā Nr. SKA-1064/2010 (A42991709) 11. un 13. punkts).

Tātad, tiesu praksē ir uzsvērts, ka IVN veikšana nav samērīga, ja paredzētās darbības ietekme ir apzināma un novēršama / samazināma citu, mazāk laikietilpīgu un ne tik dārgu procedūru ietvaros (sk. rekomendāciju 3.1.3.1. sadaļu).

Likumprojektā ietvertais risinājums paredz papildināt IVN likumu ar 13. panta 2.¹ daļu, nosakot, ka gadījumā, ja pēc sākotnējā izvērtējuma VVD pieņem lēmumu par to, ka IVN ir nepieciešams, pēc kā paredzētās darbības ierosinātājs iesniedz VVD informāciju par pasākumiem, kas paredzēti konstatētās negatīvās ietekmes samazināšanai vai novēršanai, VVD veic atkārtotu sākotnējo izvērtējumu un, ja būtiska ietekme uz vidi nav paredzama, pieņem lēmumu par IVN nepiemērošanu, kā arī izdod tehniskos noteikumus atbilstoši MK noteikumiem Nr. 30. Atkārtotu sākotnējo izvērtējumu veic saskaņā ar sākotnējā izvērtējuma veikšanas kārtību.

Informācija, kas būtu nepieciešama VVD, lai to izvērtētu un gūtu pārliecību, ka, ievērojot norādītos nosacījumus, būtiska ietekme uz vidi nav paredzama, var ietvert dažāda veida informāciju atkarībā no katra individuālā projekta un paredzētās darbības specifiskās ietekmes, t.sk. tie var būt papildu paredzēto tehnoloģiju apraksti, modelēšanas dati, aprēķini par piesārņojošo vielu emisijām utt.

Vienlaikus ierosinātājs ievēro IVN likuma 3. panta 7. punktā minēto, ka: "paredzēto darbību, kurai ir vai var būt būtiska ietekme uz vidi, aizliegts sadalīt vairākās darbībās, jo tādējādi netiek pienācīgi novērtēta paredzētās darbības kopīgā ietekme". Priekšlikums neattiecas uz paredzētās darbības sadalīšanu, bet gan tikai un vienīgi uz paredzētās darbības, t.sk. izmantoto tehnoloģiju pārveidošanu, samazināšanu utt., kā rezultātā samazinās ietekme uz vidi.

Papildus iepriekš minētajam, likumprojekts paredz papildināt IVN likuma 13. pantu ar 2.² daļu, kas noteic, ka gadījumā, ja derīgo izrakteņu ieguvi veic saskaņā ar zemes dzīļu izmantošanas licenci, tehniskos noteikumus neizdod. Pašlaik tehniskos noteikumus izdod tādai derīgo izrakteņu ieguvei, kuru veic saskaņā ar pašvaldības izdoto bieži sastopamo derīgo izrakteņu ieguves atļauju (t.i. tāda ieguve, kurai netiek izdota VVD licence). Gadījumā, ja derīgo izrakteņu ieguvei ir jāsaņem zemes dzīļu izmantošanas licence VVD izsniegti tehniskie noteikumi nav nepieciešami. Prasības, kas jāievēro derīgo izrakteņu ieguves procesā, iekļauj licences pielikumā. Ministru kabineta 2011. gada 6. septembra noteikumu Nr. 696  "Zemes dzīļu izmantošanas licenču un bieži sastopamo derīgo izrakteņu ieguves atļauju izsniegšanas kārtība, kā arī publiskas personas zemes iznomāšanas kārtība zemes dzīļu izmantošanai" 32.1. apakšpunkts nosaka, ka viens no licences pielikumiem ir zemes dzīļu izmantošanas nosacījumi (nosacījumi, kas jāievēro, izmantojot zemes dzīles).

Savukārt MK noteikumi Nr. 30 2. punktā iekļauts izņēmums attiecībā uz tehnisko noteikumu saņemšanu: "2. Tehniskajos noteikumos noteiktas vides aizsardzības prasības paredzētajai darbībai tās norises vietā. Minētās prasības ir saistošas personai, kas veic darbību. Tehniskie noteikumi ir nepieciešami darbībām, kurām pēc sākotnējā izvērtējuma veikšanas nav nepieciešams ietekmes uz vidi novērtējums saskaņā ar likumu “Par ietekmes uz vidi novērtējumu” (izņemot gadījumu, ja darbības veikšanai VVD jāsaņem zemes dzīļu izmantošanas licence), vai šo noteikumu pielikumā minētajām darbībām."

Papildus minētajam likumprojekts paredz veikt tehnisku pēc savas būtības un precizējošu grozījumu IVN likuma 13. panta otrajā daļā, nosakot, ka gadījumā, ja sākotnējā izvērtējuma rezultātā VVD konstatē, ka IVN nav nepieciešams un ka nav nepieciešamas tehniskajos noteikumos nosakāmas vides aizsardzības prasības, tehniskos noteikumus neizdod, t.i. tehniskajos noteikumos nedublē citur normatīvajos aktos jau ietvertas vides aizsardzības prasības.

Likumprojekts paredz precizējumus attiecībā uz sabiedrības informēšanas pasākumiem saistībā ar paziņojuma publicēšanu par paredzēto darbību un sabiedrības iespējām sniegt rakstveida priekšlikumus par šīs darbības iespējamo ietekmi uz vidi, ņemot vērā praksē konstatētos sarežģījumus efektīvi sasniegt sabiedrības pārstāvjus.

Šobrīd IVN likuma 15. panta pirmā daļa paredz individuālu to nekustamo īpašumu īpašnieku (valdītāju), kuru nekustamie īpašumi robežojas ar paredzētās darbības teritoriju, informēšanu. Saskaņā ar rekomendācijās ietverto aptaujāto ierosinātāju un IVN izstrādātāju viedokli, šīs prasības īstenošana ir saistīta ar sarežģījumiem tās izpildei, ņemot vērā personas datu aizsardzības nosacījumus. Saistībā ar Fizisko personu datu apstrādes likumu, to nevar darīt komersants, jo netiek piešķirta piekļuve personas datu reģistram, bet adreses var noskaidrot, un tas ir maksas pakalpojums. Rekomendācijās (sk. 27., 28. lpp.) secināts: "Lielākā daļa respondentu informāciju par robežojošos nekustamo īpašumu īpašniekiem (valdītājiem) pasūta Valsts vienotā datorizētā Zemesgrāmatā, bet daļa respondentu izmanto arī Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (turpmāk - PMLP) pakalpojumus. Pakalpojumi paliek dārgāki un to saņemšana laikietilpīga. Šis ir grūtākais jautājums visā procesā – to ietekmēt nav iespējams un pastāv risks nepagūt apziņot īpašniekus noteiktajos termiņos. Pašvaldības palīdzību izmanto 1 respondents, balstoties uz personīgiem kontaktiem. 3 respondentiem nav viedokļa šajā jautājumā. 8 gadījumos no 9, respondenti norāda, ka datu iegūšana ir sarežģīta sakarā ar datu aizsardzības ierobežojumiem. [..] Atbilstoši pašreizējai kārtībai par nekustamo īpašnieku (valdītāju) individuālu informēšanu ir atbildīgs ierosinātājs. Ierasti, lai varētu pierādīt individuālās informēšanas faktu, ierosinātājs vai IVN izstrādātājs (ierosinātāja uzdevumā) to nodrošina, izsūtot ierakstītas vēstules. Praksē ierosinātāji un IVN izstrādātāji sastopas ar problēmu, ka, pamatojoties uz personu datu aizsardzības prasībām, komersantam nav pieejama informācija par konkrēta nekustamā īpašuma īpašnieka (valdītāja) deklarēto adresi. Līdz ar to pakalpojums tiek pasūtīts PMLP, kura, savukārt, nevar paredzēt konkrētus informēšanas termiņus, lai nodrošinātu atbilstību IVN likuma prasībām un paziņojuma izsūtīšanu konkrētajā dienā."

Tāpat kā esošā regulējuma nepilnība ir konstatēta prasība, kas ietverta IVN likuma 15. panta pirmajā daļā un kas paredz, ka informētas tiek tās personas, kuru īpašumā vai valdījumā esošie nekustamie īpašumi robežojas ar paredzētās darbības teritoriju. Praksē vides aizsardzības kontrolējošās institūcijas konstatējušas, ka atsevišķos gadījumos ierosinātāji vai IVN izstrādātāji pieiet prasībai formāli, t.i. nodrošinot pieguļošā ceļa īpašnieku informēšanu, bet ne to nekustamo īpašumu īpašnieku (valdītāju) informēšanu, kas atrodas aiz ceļa un kurus paredzētās darbības īstenošana pēc būtības skartu vairāk nekā ceļa īpašnieku (valdītāju), sk. rekomendāciju 28.lpp.

Papildus iepriekš minētajam, secināts, ka esošās IVN likuma normas neparedz tādu ēku vai dzīvokļu īpašnieku un valdītāju informēšanu, kas atrodas uz tiem nekustamajiem īpašumiem, kas robežojas ar paredzētās darbības teritoriju, jo informēts tiek tikai robežojošās teritorijas īpašnieks.

Tāpat IVN jomā iesaistītās institūcijas un paredzēto darbību ierosinātāji atzīst, ka nepieciešams stiprināt pašvaldību centrālo lomu iedzīvotājiem pašvaldības teritorijas attīstībā, t.sk. nepieciešams stiprināt pašvaldības lomu kā galvenajam informācijas iegūšanas avotam par aktualitātēm un visu iedzīvotājam svarīgo pašvaldībā, t.sk. IVN jomā.

Lai risinātu minētās problēmas, likumprojekts paredz vairākus grozījumus IVN likumā.

Vispirms likumprojekts paredz izteikt IVN likuma 15. panta pirmo daļu jaunā redakcijā un papildināt 15. pantu ar jaunu 1.¹ daļu, kas noteic, ka turpmāk paziņojumus par paredzēto darbību var nosūtīt ierosinātājs vai pašvaldība pēc ierosinātāja pieprasījuma, mainot līdzšinējo kārtību, kad tos sūtīja tikai ierosinātājs, ņemot vērā, ka pašvaldībai ir pieejama informācija par tās teritorijā esošo nekustamo īpašumu īpašniekiem un to kontaktinformāciju. Grozījumi paredz, ka paziņojums par paredzēto darbību tiek nosūtīts ne tikai robežojošos nekustamo īpašumu īpašniekiem, bet arī to nekustamo īpašumu īpašniekiem, kurus no paredzētās darbības teritorijas atdala ceļš vai ūdenstece, kā arī uz šiem nekustamajiem īpašumiem izvietoto ēku un dzīvokļu īpašniekiem. Gadījumā, ja zemes vienība veido vienotu nekustamo īpašumu kopā ar ēku vai dzīvokli, tad vairāki paziņojumi vienam īpašniekam nav jāsūta. Jānorāda, ka, saskaņā ar spēkā esošo IVN likuma 14.² panta redakciju, IVN process sastāv no šādiem posmiem: paredzētās darbības sākotnējā sabiedriskā apspriešana, programmas izstrādāšana, ietekmes novērtējuma ziņojuma sagatavošana un sabiedriskā apspriešana, kompetentās institūcijas atzinums par minēto ziņojumu un paredzētās darbības akcepta lēmums. Saskaņā ar IVN likuma 5. pantu IVN un ietekmes sākotnējo izvērtējumu finansē paredzētās darbības ierosinātājs. Attiecīgi izmaksas, ja pašvaldībai tādas rodas saistībā ar paziņojumu nosūtīšanu, neskatoties uz to, ka izsūtīšanu veic pašvaldība, sedz ierosinātājs. Izmaksas, kuras sedz ierosinātājs, ir tiešās, ar paziņojumu nosūtīšanu tieši saistītas izmaksas, tajās nav iekļaujamas izmaksas par pašvaldības darbinieku darbu vai netiešās izmaksas, piemēram, telpu uzturēšanas vai citas līdzīgas izmaksas.

Likumprojekts paredz papildināt IVN likuma 15. pantu ar jaunu 1.² daļu, kas noteic, ka ierosinātājs pēc paziņojumu nosūtīšanas paredzētajai darbībai apkārtnē esošo nekustamo īpašumu īpašniekiem (valdītājiem) elektroniski iesniedz paziņojumu kompetentajai institūcijai un attiecīgajai pašvaldībai, kā arī publicē to vismaz vienā vietējā laikrakstā, lai sasniegtu iespējami plašāku personu loku. Tiek noteikts, ka paziņojumu pašvaldībai nosūta pēc apkārtnē esošo nekustamo īpašumu īpašnieku, valdītāju informēšanas (ne agrāk kā paziņojumi nosūtīti), lai nerastos situācijas, kad pašvaldība publicē paziņojumu savā vietnē un sākas noteiktā laika atskaite viedokļu sniegšanai, bet apkārtnē esošo īpašumu īpašniekiem vēl nav nosūtīti paziņojumi, jo tādējādi tiktu saīsināts laiks viedokļu sniegšanai. 

Ņemot vērā pašvaldības būtisko un pat centrālo lomu vietējās teritorijas attīstībā un sabiedrības interešu pārstāvībā, likumprojekts paredz, ka turpmāk paziņojums par sabiedrības līdzdalības iespējām tiks publicēts pašvaldības tīmekļvietnē un sabiedrības līdzdalības termiņš sāksies no paziņojuma publicēšanas pašvaldības tīmekļvietnē, nevis no publicēšanas vietējā laikrakstā. Likumprojekts piedāvā kā galveno informācijas publicēšanas platformu noteikt pašvaldības tīmekļa vietni, papildus paredzot, ka paziņojums par sabiedrības līdzdalības iespējām tiks publicēts arī vismaz vienā vietējā laikrakstā (saskaņā ar sabiedrību pārstāvošu organizāciju lūgumu) un pašvaldības izdotā informatīvajā izdevumā (ja pašvaldība tādu izdod). KEM ieskatā ir jāstiprina pašvaldības loma kā pieejamam aktuālākās informācijas avotam iedzīvotājiem par visiem pašvaldībai un iedzīvotājiem aktuālajiem jautājumiem attiecīgajā pašvaldībā. Tādējādi arī tiks samazināta informācijas sadrumstalotība, jo vienā pašvaldībā var būt pieejams liels skaits dažādu laikrakstu un izdevumu un vienā no tiem publicētu paziņojumu neredzēs citu izdevumu lasītāji. Ņemot vērā minēto, likumprojekts paredz papildināt IVN likuma 15. pantu ar jaunu  1.³ daļu. Vienlaikus, lai nodrošinātu paziņojuma publicēšanas izsekojamību un tiktu fiksēta diena, kad paziņojums publicēts pašvaldības tīmekļvietnē, likumprojekts noteic, ka pašvaldība nosūta informāciju par publicēto paziņojumu kompetentajai institūcijai un ierosinātājam, nosakot termiņu, ka pašvaldība informē kompetento institūciju un ierosinātāju par publicēto paziņojumu tās pašas dienas laikā, lai visas puses gūst pārliecību, ka paziņojums ir ievietots. Šobrīd pārliecība par publikāciju tiek gūta pēc paziņojuma publicēšanaas vietējā laikrakstā. Ja paziņojums tiek publicēt laikrakstā, tā publicēšanas brīdi ir vienkārši izsekot. Savukārt, ja laika atskaite sākas ar paziņojuma publicēšanu pašvaldības tīmekļvietnē, pārliecību par publikācijas veikšanas brīdi gūt ir sarežģītāk, tādēļ tiek piedāvāts, ka tās pašas dienas laikā par paziņojuma publicēšanu var pārliecināties gan ierosinātājs, gan kompetentā institūcija. Pašvaldībai jānodrošina iespēja kompetentajai institūcijai pārbaudīt informācijas ievietošana pašvaldības tīmekļvietnē, t.i. pašvaldībai jānodrošina, ka tās norādītā saite uz publikāciju tīmekļvietnē darbojas visu IVN procesa laiku. Vienlaikus likumprojektā tiek paturēta spēkā esošajā IVN likuma regulējumā ietvertā iespēja ierosinātājam publicēt ar IVN saistīto informāciju nevis savā, bet pilnvarotas personas tīmekļvietnē. Novērtējumu veic un IVN ziņojumu visbiežāk sagatavo ierosinātāja nolīgta persona, kas ierosinātāja uzdevumā, noteiktu pilnvaru ietvaros var veikt arī citas darbības, piemēram, organizēt sabiedrības līdzdalību, vienoties ar institūcijām par paziņojumu nosūtīšanu potenciāli ietekmēto īpašumu īpašniekiem vai valdītājiem u.c. Šajā gadījumā IVN likuma normas paredz, ka IVN ziņojumu var publicēt ierosinātāja tīmekļvietnē vai tā pilnvarotas personas tīmekļvietnē.

Likumprojekts paredz, ka sākotnējās sabiedrības informēšanas ietvaros ikviena persona 20 dienu laikā pēc paziņojuma publicēšanas pašvaldības tīmekļvietnē ir tiesīga sniegt rakstiskus priekšlikumus. Minētais termiņš šobrīd ir noteikts MK noteikumu Nr. 18 26. punktā. Minēto normu plānots iekļaut IVN likuma 15. panta 1.³ daļā un, veicot grozījumus MK noteikumos Nr. 18, svītrot no noteikumiem. 

Papildus iepriekš minētajam likumprojekts paredz iespēju robežās atteikties no papīra dokumentu aprites, lai mazinātu gan finanšu, gan materiālo resursu patēriņu. Tiek paredzēts atstāt papīra dokumentu apriti, posmā, kad ierosinātājs iesniedz pašvaldībai sabiedrības līdzdalībai nepieciešamos dokumentus - informāciju par paredzēto darbību un IVN ziņojumu, kā arī IVN ziņojuma iesniegšana kompetentajai institūcijai (15. panta 1.⁴ daļa, 17. panta otrā un septītā daļa) . Pašvaldībai iesniegtie dokumenti, kas nepieciešami gan sākotnējai sabiedrības informēšanai, gan sabiedriskajai apspriešanai, jādara pieejami iedzīvotājiem. Sākotnējās sabiedrības informēšanas posmā ierosinātājam pieejamā informācija var atšķirties gan no paredzētās darbības veida, gan no projekta stadijas un iepriekšējas izpētes. Vienlaikus ierosinātājam jānodrošina, ka sabiedrībai uz sākotnējās sabiedrības informēšanas brīdi ir pieejama iespējami plaša un paredzētās darbības būtību raksturojoša informācija, lai sabiedrības pārstāvjiem būtu iespēja vērtēt iespējamo ietekmju jomas. Norma par papīra dokumentu iesniegšanu pašvaldībā tiek atstāta, lai IVN dokumentus darītu pieejamus iespējami plašākai sabiedrības daļai, arī tiem iedzīvotājiem, kuriem, iespējams, nav personīgas pieejas datoram un internetam, lai varētu ērti izskatīt, piemēram, IVN ziņojumu. Vienlaikus nepieciešams neuzlikt papildu slogu uz pašvaldību, kurai nebūtu jānodrošina resursi un jādrukā IVN ziņojums, tādēļ norma paredz, ka dokumentus pašvaldībai iesniedz ierosinātājs.

Savukārt likumprojektā ietvertie grozījumi, kas paredz IVN likuma 22. panta izteikšanu jaunā redakcijā (sk. likumprojektā ietverto IVN likuma 22. panta sesto daļu), nosaka, ka gadījumā, ja IVN ziņojums tiek nosūtīts ierosinātājam pārstrādāšanai (spēkā esošā IVN likuma 20. panta ceturtā daļa nosaka gadījumus, kad IVN ziņojums ir jāpārstrādā un šos nosacījumus ir paredzēts ietvert IVN likuma 22. panta sestajā daļā, tos nemainot pēc būtības), ir obligāti jāorganizē sabiedriskā apspriešana. Pašreizējā IVN likuma 20. panta ceturtās daļas redakcija paredz, ka IVN ziņojuma pārstrādāšanas gadījumā kompetentā institūcija uzdod veikt atkārtotu sabiedrisko apspriešanu "ja nepieciešams", taču jānorāda, ka IVN ziņojuma pārstrāde nozīmē būtisku precizējumu nepieciešamību ziņojumā. Tādējādi KEM ieskatā IVN ziņojuma pārstrādes gadījumā būtu nepieciešams vienmēr veikt pārstrādātā ziņojuma sabiedrisko apspriešanu, nodrošinot sabiedrībai pieeju informācijai par aktuālajiem risinājumiem un sagaidāmo ietekmes līmeni. Atkārtotu sabiedrisko apspriešanu veic kārtībā, kādā veic sabiedrisko apspriešanu. Minētā norma par atkārtotu sabiedrisko apspriešanu attiecas uz gadījumiem, kad IVN ziņojums ir tik nepilnīgs, ka tas ir jāpārstrādā. Šie gadījumi ir minēti Likumprojektā ietvertajā 22. panta sestajā daļā. IVN ziņojuma labošana un precizēšana ir dabisks procesa posms, kurš nav par pamatu obligātai atkārtotai sabiedriskajai apspriešanai.

Papildus iepriekš norādītajam, likumprojekts paredz papildināt IVN likuma 15. pantu ar jaunu 4.¹ daļu, kura ietver pienākumu ierosinātājam izvietot paredzētās darbības plānotajā teritorijā informatīvu tāfeli (pēc līdzības ar būvtāfeli būvniecības procesa ietvaros). Šāds ierosinājums un uzdevums izriet no informatīvā ziņojuma, jo darba grupās izskanēja viedoklis, ka sabiedrība vēlas tikt uzskatāmāk iepazīstināta ar uzsākto IVN. 3.1.1.2. uzdevums informatīvajā ziņojumā noteic KEM: "Veicinot apkaimes iedzīvotāju iesaisti, normatīvajā regulējumā paredzēt izvietot zemes vienībā informatīvo tāfeli par IVN procesa uzsākšanu, izņemot lineāro būvju gadījumā". Nepieciešamā norma iekļauta likumprojektā ietvertajā IVN likuma 15 panta 4.¹ daļā, kas noteic, ka, pirms paziņojuma iesniegšanas kompetentajai institūcijai un pašvaldībai, ierosinātājs izvieto informatīvu tāfeli par uzsākto IVN procesu teritorijā, kurā plānota paredzētā darbība. Ja paredzētās darbības plānotā teritorija sastāv no vairākiem zemesgabaliem, informatīvo tāfeli izvieto pēc platības lielākajā zemesgabalā. Par Latvijas Republikas iekšējos jūras ūdeņos, teritoriālajā jūrā vai ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā paredzētajām darbībām informatīvu tāfeli neizvieto. Tāpat informatīvu tāfeli neizvieto par paredzētajām darbībām, kuras saistītas ar transporta un elektronisko sakaru tīklu un enerģijas pārvades būvju būvniecību. Prasības informatīvās tāfeles saturam tiks noteiktas regulējumā, kas aizstās MK noteikumus Nr. 18. Vienlaikus tiek paredzēts, ka tāfele nav jāizvieto darbībām, kas saistītas ar transporta un elektronisko sakaru tīklu un enerģijas pārvades būvju būvniecību, jo šādām darbībām ir specifiska teritorija, t.i. tā var varbūt ļoti gara, taču šaura josla, kura var atrasties vairāku pašvaldību teritorijās. Rosinātais grozījums paredz, ka ierosinātājam kopā ar paziņojuma iesniegšanu par sākotnējo sabiedrības informēšanu, jāinformē kompetentā institūcija un attiecīgā pašvaldība par izvietoto tāfeli. Sīkāku informāciju par tāfeles izvietošanas prasībām un citiem ar tāfeles izvietošanu saistītiem jautājumiem KEM iekļaus Ministru kabineta noteikumos, kuriem deleģējums ir ietverts jaunajā rosinātajā panta daļā.

Papildus iepriekš minētajam likumprojekts paredz izslēgt IVN likuma 15. panta otro daļu. Minētā norma ietver nosacījumu par to, ka sākotnējās sabiedrības līdzdalības procesā ir tiesīga piedalīties un izteikt savus priekšlikumus jebkura persona. Minētā norma uzskatāma par deklaratīvu, jo tā dublē IVN likuma 3. panta 4. punktu, kas noteic, ka: "4) sabiedrībai — fiziskajām un juridiskajām personām, kā arī to apvienībām, organizācijām un grupām (turpmāk — sabiedrība) ir tiesības iegūt informāciju par paredzētajām darbībām un piedalīties ietekmes novērtēšanā;". Tāpat minētā norma ietver nosacījumu, ka sākotnējā sabiedriskā apspriešana (sākotnējā sabiedrības informēšana) var tikt organizēta ne tikai pēc kompetentās institūcijas vai VVD lēmuma, bet arī pēc ierosinātāja vai pašvaldības pieprasījuma. Šāda norma uzskatāma par lieku, jo IVN likums neparedz neveikt sākotnējo sabiedrības informēšanu IVN procesa ietvaros, attiecīgi minētās normas izslēgšana nerada risku, ka sākotnējā sabiedrības informēšana varētu netikt veikta vai sabiedrība varētu netikt uzklausīta.

Latvijas tiesību aktos IVN jomā ir nostiprinātas plašas iespējas sabiedrībai piedalīties IVN procesā un iesniegt priekšlikumus saistībā ar paredzētās darbības iespējamo ietekmi uz vidi gan paredzētās darbības ietekmes novērtējuma sākotnējā sabiedriskajā apspriešanā, gan pēc IVN ziņojuma sagatavošanas (IVN likuma 15. un 17. pants). Paredzētās darbības ierosinātājam ir pienākums sabiedriskās apspriešanas ietvaros sniegtos viedokļus un priekšlikumus izvērtēt un ņemt vērā visā turpmākajā IVN procesa laikā.

Vienlaikus rekomendāciju izstrādes laikā organizēto fokusa grupu ietvaros ieinteresētās puses (institūciju un NVO pārstāvji, kā arī IVN izstrādātāji) atzina, ka uz sākotnējās sabiedriskās apspriešanas laiku paredzētās darbības ierosinātāji un IVN izstrādātāji nespēj sniegt pilnvērtīgu informāciju un atbildes uz lielāko daļu iedzīvotāju komentāru, jo projekts ir pašā sākotnējā stadijā un tehniskie parametri lielākajā daļā gadījumu vēl nav skaidri, līdz ar to atgriezeniskās saites process nav efektīvs. Šāda situācija bieži vien rada nelabvēlīgu sabiedrības attieksmi pret ieceri, jo sākotnējā “apspriešana” pēc būtības nepilda savu funkciju (sk. rekomendāciju 24.lpp).

Lai gan sākotnējā posmā sabiedrību var tikai iepazīstināt ar paredzēto darbību, šī procesa posma nosaukums "sabiedriskā apspriešana" maldīgi norāda uz apspriešanu kā procesa iespējamo norisi. Pirmajā posmā sabiedrība faktiski tiek iepazīstināta ar ierosināto procesu, kā arī sabiedrībai ir tiesības izteikt viedokli, kā arī identificēt apkaimes sabiedrībai svarīgus aspektus. Savukārt pēc IVN ziņojuma izstrādes sabiedrībai tiek nodrošināta iespēja apspriest procesa ietvaros izdarītos secinājumus par plānotās darbības ietekmi uz vidi un piedāvātos pasākumus ietekmes novēršanai vai mazināšanai.

Minētā problēma aktualizēta arī informatīvajā ziņojumā, kurā noteikts uzdevums 3.1.2.2.: normatīvajā regulējumā noteikt:
a) sabiedrības tiesības tikt iepazīstinātai ar plānoto procesu – iepazīstināšanas sanāksme.
b) precizēt esošās prasības apkārt esošo teritoriju un nekustamo īpašumu īpašnieku informēšanai, tai skaitā veicinot elektronisko rīku izmantošanu.

Lai risinātu minēto situāciju, likumprojektā tiek piedāvāts terminu "sākotnējā sabiedriskā apspriešana" aizstāt ar terminu "sākotnējā sabiedrības informēšana", kas precīzi atspoguļo to, ka sabiedrības tiesības iesaistīties un līdzdarboties tiek nodrošinātas, vienlaikus neradot maldīgu priekšstatu par to, ka paredzētās darbības tehniskie un citi aspekti šajā posmā tiks apspriesti, ņemot vērā projekta agrīno attīstības stadiju. Saskaņā ar IVN likuma 3. panta 1. punktu, IVN izdarāms pēc iespējas agrākā paredzētās darbības plānošanas, projektēšanas un lēmumu pieņemšanas stadijā. Savukārt jēdziens "sākotnējās sabiedriskās apspriešanas sanāksme" visā likumprojektā tiek aizstāts ar jēdzienu "sākotnējā informēšanas sanāksme" - šāds formulējums rada skaidrību par sagaidāmo procesu.

Vienlaikus tiek saglabātas visas pašlaik IVN likumā paredzētās tiesības sabiedrībai paust viedokli sākotnējā posmā un tikt uzklausītai, tās viedoklim vispusīgi izvērtētam.
Attiecīgie precizējumi veikti IVN likuma 14.¹, 14.², 15. un 16. pantā. IVN likuma 14.¹ panta pirmajā daļā tiek izslēgts nosacījums, ka kompetentajai institūcijai jānorāda ierosinātājam, vai ir nepieciešams organizēt sākotnējo sabiedrības informēšanas sanāksmi. Visām darbībām, kurām tiek veikts IVN, jo to rezultātā iespējama būtiska ietekme uz vidi, ir jāveic sabiedrības informēšana un sabiedriskā apspriešana, t.sk. jāorganizē sanāksme ar sabiedrības pārstāvjiem, saskaņā ar IVN likuma 15. pantu.

Esošais regulējums neliedz veikt IVN procesu gadījumā, ja paredzētā darbība neatbilst vietējās pašvaldības teritorijas plānojumam. Šāda pieeja var būt noderīga gadījumā, kad pašvaldības teritorijas plānošanas dokumentos ir nepieciešams veikt grozījumus, lai nodrošinātu paredzētās darbības atbilstību, jo darbību nevar īstenot, kamēr tā neatbilst teritorijas plānojumam. Vienlaikus IVN likums nenosaka regulējumu par to, kurā IVN procesa posmā tomēr noteikta skaidrība par darbības atbilstību plānojumam ir nepieciešama, lai ierosinātājs, cerībā, ka pašvaldība plānos veikt grozījumus plānošanas dokumentos, iegulda resursus IVN procesā, bet nepieciešamie grozījumi tā arī netiek uzsākti. Pašreizējais regulējums nesabalansē ierosinātāju un pašvaldības intereses, sniedzot iespēju rasties tiesiskai nenoteiktībai un riskiem, ka IVN ieguldītie līdzekļi tiek izlietoti nelietderīgi. Vienlaikus ar iepriekš minēto, jāpievērš uzmanība, ka gadījumā, ja ierosinātāja paredzētā darbība neatbilst teritorijas plānojumam un pašvaldība pieņem lēmumu par nepieciešamo grozījumu veikšanu teritorijas plānojumā vai lokālplānojuma izstrādi, nav pieļaujams, ka teritorijas plānošanas dokuments tiek grozīts neizsvērti, neievērojot tiesību aktus par IVN. Attiecīgi, ja ierosinātājs pieņem lēmumu sākt IVN procesu un ieguldīt resursus nepieciešamajās IVN izpētes darbībās, pamatojoties uz pašvaldības lēmumu veikt grozījumus, ierosinātājs uzņemas atbildību par riskiem. Tas nozīmē, ka ierosinātājs pats ir atbildīgs par to, ka gadījumā, ja paredzētās darbības IVN procesa laikā tiek konstatēts, ka sabiedrība neatbalsta plānošanas dokumenta grozījumus vai lokālplānojuma izstrādi, paredzētā darbība nevarēs tikt īstenota un IVN procesā ieguldītie resursi nav sasnieguši mērķi.

Tāpat IVN likuma regulējums neierobežo kompetento institūciju sniegt atzinumu par paredzētās darbības īstenošanas nosacījumiem, neskatoties uz to, ka paredzētā darbība neatbilst teritorijas plānojumam un nevar tikt realizēta, kamēr atbilstība netiks nodrošināta. Tādējādi, iespējams, kompetentās institūcijas resursi tiek iztērēti nelietderīgā darbā, vērtējot IVN ziņojumu utt., ja faktiski nav garantijas, ka paredzētā darbība vispār atbildīs teritorijas plānojumam.

Lai risinātu iepriekš minēto situāciju, likumprojektā tiek piedāvāts veikt grozījumu IVN likuma 7., 8., 12. un 14.¹  pantā, kas nosakot, ka attiecīgā valsts institūcija - VVD vai kompetentā institūcija - EVA, uzsāk ierosinātāja iesnieguma apstrādi un paredzētās darbības vērtēšanu, ja paredzētā darbība atbilst attiecīgās pašvaldības teritorijas plānojumam vai attiecīgā pašvaldība ir pieņēmusi lēmumu par nepieciešamo teritorijas plānojuma grozījumu vai lokālplānojuma izstrādes uzsākšanu.

Vienlaikus tiek paredzēts papildināt IVN likuma II nodaļu "Paredzētās darbības pieteikšana" ar 6.² pantu "Konsultācijas ar pašvaldību" (un izslēgt 14. pantu), nosakot, ka gadījumā, ja paredzētā darbība neatbilst attiecīgās pašvaldības teritorijas plānojumam vai lokālplānojumam vai ierosinātājam ir šaubas par darbības atbilstību, ierosinātājs pirms paredzētās darbības pieteikšanas attiecīgajā institūcijā pieprasa un pašvaldība sniedz rakstisku informāciju par paredzētās darbības atbilstību pašvaldības teritorijas plānojumam vai lokālplānojumam. Ja nepieciešams veikt teritorijas plānojuma grozījumus vai izstrādāt lokālplānojumu, pašvaldība aicina ierosinātāju rosināt teritorijas plānojuma grozījumu vai lokālplānojuma izstrādes uzsākšanu un secīgi Teritorijas attīstības plānošanas likumā noteiktajā kārtībā pieņem lēmumu par attiecīgā plānošanas dokumenta izstrādes uzsākšanu. Ierosinātājs vēršas ar iesniegumu paredzētās darbības sākotnējā izvērtējuma vai IVN veikšanai gadījumā, ja paredzētā darbība atbilst plānojumam vai gadījumā, ja pašvaldība ir pieņēmusi lēmumu veikt nepieciešamos teritorijas plānojuma grozījumus vai uzsākt lokālplānojuma izstrādi, norādot iesniegumā datumu, kurā pašvaldība pieņēmusi lēmumu. Pašvaldības pieņemtie lēmumi ir publiski pieejami ikvienam sabiedrības pārstāvim, kā arī attiecīgajām ieinteresētajām institūcijām. Saņemot iesniegumu sākotnējā izvērtējuma vai IVN veikšanai, attiecīgi VVD vai kompetentā institūcija EVA pārliecināsies par pieteiktās darbības atbilstību teritorijas plānojumam, t.sk. izmantojot informācijas sistēmu TAPIS (teritorijas attīstības plānošanas informācijas sistēma). Ja paredzētā darbība neatbilst teritorijas plānojumam, ierosinātājs iesniegumā VVD vai kompetentajai institūcijai EVA norāda datumu, kad attiecīgā pašvaldība pieņēmusi lēmumu veikt nepieciešamos teritorijas plānojuma grozījumus vai izstrādāt lokālplānojumu (likumprojektā paredzētie grozījumi IVN likuma 7. panta pirmajā daļā un 8. panta pirmajā daļā), vienlaikus norādot, vai darbība atbilst kādam no likumprojektā paredzētajiem IVN likuma 6.² panta trešās daļas izņēmumiem. Gadījumā, ja ierosinātājs iesniegumam nav pievienojis informāciju par minētā nosacījuma izpildi (paredzētās darbības atbilstība teritorijas plānojumam vai pašvaldības lēmums par nepieciešamo teritorijas plānojuma grozījumu vai lokālplānojuma izstrādes uzsākšanu), un attiecīgajai institūcijai - VVD vai kompetentajai institūcijai EVA, nav iespējams gūt pārliecību par nosacījum izpildi, iespējams, ka attiecīgajai institūcijai var būt nepieciešams pagarināt lēmuma pieņemšanas termiņu par laiku, kurā institūcija gūst nepieciešamo informāciju, piemēram, ja institūcijai ir jāpieprasa pašvaldības viedoklis. 

Likumprojekts paredz papildināt IVN likumu ar 6.² panta trešo daļu, nosakot, ka konsultācijas ar pašvaldību nav nepieciešamas paredzētajām darbībām, kuras atbilst attiecīgās pašvaldības teritorijas plānojumam vai lokāplānojumam, paredzētajām darbībām, kuras saistītas ar transporta un elektronisko sakaru tīklu un enerģijas pārvades būvju būvniecību, paredzētajām darbībām, kuras noteiktas nacionāla līmeņa plānošanas dokumentā, kā arī paredzētajām darbībām Latvijas Republikas iekšējos jūras ūdeņos, teritoriālajā jūrā vai ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā un nacionālo interešu objektiem, kā arī darbībām, kuras ar likumu atzītas par nepieciešamām sevišķi svarīgu sabiedrības interešu nodrošināšanai. Tādējādi tiek plānots stiprināt ierosinātāja un investora paļāvību pašvaldības nostājai par paredzētās darbības īstenošanas iespējām attiecīgās pašvaldības teritorijā. Sevišķi svarīgas sabiedrības intereses var tikt noteiktas, piemēram, ar Elektroenerģijas tirgus likuma normām (skatīt likumprojektu "Grozījumi Elektroenerģijas tirgus likumā", 24-TA-1680).

Citas konstatētās problēmas:
1. IVN likuma 6.¹ panta pirmā daļa noteic, ka VVD mēneša laikā no iesnieguma saņemšanas veic ietekmes sākotnējo izvērtējumu un pieņem lēmumu par paredzētās darbības IVN piemērošanu vai nepiemērošanu. VVD, lai pieņemtu lēmumu par IVN procedūras nepieciešamību paredzētai darbībai, bieži vien nepieciešams pieprasīt papildus precizējošu informāciju, dokumentus, ekspertu atzinumus. Tāpat VVD nereti ir jālūdz precizējoša informācija pašvaldībām, Dabas aizsardzības pārvaldes, citām institūcijām. Papildu informācijas sagatavošana ierosinātājam prasa laiku, tāpat papildu laiks ir nepieciešams citām ietekmes sākotnējā izvērtējuma procesā iesaistītajām institūcijām. Tādējādi praksē bieži vien nav iespējams pabeigt ietekmes sākotnējā izvērtējuma procedūru mēneša laikā pēc ierosinātāja iesnieguma saņemšanas. Līdzīga situācija ir ne tikai ar sākotnējā izvērtējuma veikšanu, bet arī IVN programmas izsniegšanu, IVN atzinuma izsniegšanu un lēmumu pieņemšanu. Minētā situācija var attiekties arī uz gadījumiem, kad paredzētā darbība pieteikta VVD sākotnējā izvērtējuma veikšanai vai kompetentajā institūcijā lēmuma par IVN nepieciešamību saņemšanai. Likumprojektā paredzētais regulējums nosaka, ka ierosinātājs iesniedz šo iesniegumu vai nu tādā gadījumā, kad paredzētā darbība atbilst teritorijas plānojumam vai tādā gadījumā, kad darbība neatbilst teritorijas plānojumam, bet attiecīgā pašvaldība pieņēmusi lēmumu par nepieciešamo teritorijas plānojuma grozījumu vai lokālplānojuma izstrādes uzsākšanu. Tas nozīmē, ka attiecīgajai institūcijai - VVD vai EVA, uz iesnieguma iesniegšanas brīdi jāspēj pārliecināties par viena no minētajiem nosacījumiem izpildi, piemēram, ar TAPIS sistēmas palīdzību. Ja ierosinātājs iesniedz iesniegumu, bet nenorāda informāciju par paredzētās darbības atbilstību pašvaldības teritorijas plānojumam vai lokālplānojumam vai arī ierosinātājs norāda, ka darbība atbilst plānojumam, bet VVD vai kompetentajai institūcijai nav par to pārliecības, institūcija nevar sākt apstrādāt iesniegumu, tai nepieciešama papildu informācija no ierosinātāja. 

2. IVN likuma 8. panta pirmā daļa noteic, ka  ierosinātājs piesaka paredzēto darbību VVD, iesniedzot rakstveida iesniegumu, taču šobrīd ir pieejamas izstrādātās informācijas sistēmas (gan VVD informācijas sistēma TULPE), lai nodrošinātu atvieglotu iesnieguma iesniegšanu ērtā, vienotā veidā elektroniski. Gadījumā, ja paredzētā darbība ir saistīta ar būvniecību, iesniegums, kas ir ticis iesniegts Būvniecības informācijas sistēmā ir uzskatāms par pieteiktu VVD informācijas sistēmā TULPE, ņemot vērā to, ka abas sistēmas ir savstarpēji integrētas tādā apmērā, ka Būvniecības informācijas sistēmā iesniegtie un saņemtie iesniegumi automātiski tiek reģistrēti VVD informācijas sistēmā TULPE. 

3. Nepieciešams veikt precizējumus saistībā ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas un KEM reorganizāciju saskaņā ar Ministru kabineta 2024. gada 7. jūnija rīkojuma Nr. 446 “Par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas un Klimata un enerģētikas ministrijas reorganizāciju” 1. un 2. punktu ar 2024. gada 1. jūliju. Jautājumi par dabas aizsardzības politikas plānošanu, t.sk. jautājumi par kompensējošiem pasākumiem aizsargājamo sugu saglabāšanai, ir Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas kompetence.

4. No informatīvā ziņojuma KEM izriet uzdevums Nr. 5.2.2. "Normatīvajā regulējuma IVN jomā noteikt kvalifikācijas kritērijus IVN izstrādē iesaistītiem vides ekspertiem, kā arī IVN procesa veicējam". Uzdevuma nepieciešamība informatīvajā ziņojumā tiek pamatota sekojoši: "Kompetentas institūcijas no savas puses norāda uz IVN procesa un sagatavotā ziņojuma zemo kvalitāti, kas ir iemesls ziņojumu noraidīšanai un papildu informācijas pieprasīšanai. Jāatzīmē, ka normatīvais regulējums nenosaka kvalifikācijas prasības IVN izstrādātājam, profesiju reglamentācija attiecas tikai uz dabas aizsardzības ekspertiem un neattiecas uz vides aizsardzības ekspertiem". 

5. No informatīvā ziņojuma KEM izriet uzdevums Nr. 5.3.1. "Pārskatīt likuma “Par ietekmes uz vidi novērtējumu” 2. pielikuma 10. punkta 1. un 2. apakšpunktā noteiktas kritērija piemērošanas robežvērtības. IVN likuma 2. pielikums nosaka darbības, kurām nepieciešams veikt sākotnējo ietekmes izvērtējumu. 2. pielikuma 10.1. apakšpunkts noteic šādas darbības: "rūpniecisko teritoriju ierīkošana, ja to platība ir 2,5 hektāri un vairāk", savukārt 10.2. apakšpunkts noteic vairāk nekā 300 automašīnām paredzētu autostāvvietu izveidi.

1. Lai risinātu minēto situāciju, tiek papildināt IVN likuma 6.¹ pantu ar jaunu 4.¹ daļu, kas nosaka, ka gadījumā, ja VVD vai kompetentajai institūcijai EVA nepieciešama papildu informācija sākotnējā izvērtējuma veikšanai, programmas izsniegšanai, atzinuma izsniegšanai vai lēmuma pieņemšanai VVD vai kompetentā institūcija EVA pieprasa iesniegt šo informāciju un termiņš sākotnējā izvērtējuma veikšanai, programmas izsniegšanai, atzinuma izsniegšanai vai lēmuma pieņemšanai tiek pagarināts par laikposmu, kādā institūcija saņēmusi visu nepieciešamo informāciju. Jāatzīmē, ka vienlaikus tiek izslēgts IVN likuma 6.¹ panta trešās un ceturtās daļas nosacījums par termiņa pagarināšanu, taču IVN likuma 6.¹ pants tiek papildināts ar 4.¹ daļu, kas paredz, ka gadījumā, ja sākotnējā izvērtējuma veikšanai, programmas izsniegšanai vai lēmuma pieņemšanai nepieciešama papildu informācija, kura tiek pieprasīta, termiņš sākotnējā izvērtējuma veikšanai, programmas izsniegšanai vai lēmuma pieņemšanai tiek pagarināts par laiku, kādā saņemta visa nepieciešamā informācija un termiņš tiek pagarināts saskaņā ar Administratīvā procesa likumā noteikto kārtību. IVN likuma 6.¹ panta trešajā daļā tiek precizēts, ka IVN programmu izsniedz mēneša laikā no pieprasījuma saņemšanas, tādējādi precizējot esošo regulējumu, kas nosaka, ka programmu izsniedz 30 dienu laikā - atšķirībā no 6.¹ panta pirmās un otrās daļas regulējuma.

2. Likumprojektā ietvertajā IVN likuma 8. pantā tiek precizēts iesnieguma iesniegšanas veids VVD, nosakot, ka iesniegumu ietekmes sākotnējā izvērtējuma veikšanai piesaka VVD informācijas sistēmā TULPE. Vienlaikus saskaņā ar Valsts informācijas sistēmu likumu tiks uzsākts un turpināts darbs pie regulējuma izstrādes, lai nodrošinātu, ka VVD informācijas sistēmai TULPE ir atbilstošs regulējums. Kā potenciāls variants šobrīd tiek izskatīta iespēja paredzēt nepieciešamo deleģējumu normatīvā regulējuma izstrādei Valsts informācijas sistēmu likumā. Ņemot vērā esošos prioritāros darbus, kas jau tikuši savlaicīgi ieplānoti, un pieejamos resursus, plānots uzsākt regulējuma izstrādi 2025. gada 2. pusgadā.

3. Veikti nepieciešamie precizējumi IVN likuma 20., 20.¹ un 23.⁵ pantā. Papildus likumprojekts piedāvā izslēgt no IVN likuma 20.¹ panta otrās daļas pienākumu kompetentajai institūcijai saskaņot pārrobežu ietekmes paziņojumu ar IVN jomas atbildīgo ministriju, atstājot tikai saskaņošanu ar Ārlietu ministriju, ņemot vērā, ka KEM nevarētu būt speciālas intereses saistībā ar paziņojuma nosūtīšanu. KEM ieskatā pārrobežu ietekmes paziņojuma saturs ir tehniska rakstura informācija (noteikta IVN likuma 20.¹ panta trešajā daļā), kuru sagatavo kompetentā institūcija un tā nebūtu jāskaņo ar IVN jomas atbildīgo ministriju. Vienlaikus, lai IVN jomas atbildīgā ministrija būtu informēta par darbībām, kurām konstatēta iespējama pārrobežu ietekme, tiek atstāts negrozīts IVN likuma 20.¹ panta pirmās daļas pienākums kompetentajai institūcijai informēt IVN jomas atbildīgo ministriju par šādām darbībām.

4. Saistībā ar no informatīvā ziņojuma izrietošo uzdevumu attiecībā uz kvalifikācijas prasību noteikšanu IVN izstrādē iesaistītiem vides ekspertiem, KEM norāda sekojošo. IVN likuma 17. panta 1.¹ daļa noteic: "Šā panta pirmajā daļā paredzēto ziņojumu izstrādā speciālisti ar atbilstošu izglītību. Kompetentā institūcija, izsniedzot programmu, norāda minimālās prasības attiecībā uz akadēmisko vai profesionālo augstāko izglītību, kāda nepieciešama ziņojumā iekļaujamo paredzētās darbības ietekmju vērtējumu sagatavošanai. Ziņojumā ietver to speciālistu sarakstu (norādot izglītību), kuri sagatavojuši paredzētās darbības ietekmju vērtējumus". KEM vērš uzmanību, ka paredzētās darbības atbilst visplašākajam spektram dažādu tehnoloģiju, jomu, mērogu, ietekmju utt. Tai skaitā iespējamas tādas darbības, kas atbilst jaunākajām tehnoloģijām un līdz šim nav ne definētas likumdošanā, ne veiktas Latvijā. Norādīt vienotas specifiskas kvalifikācijas prasības ir ne tikai nelietderīgi, bet var būt pat ierobežojoši. Šobrīd spēkā esošais regulējums noteic vērtēt nepieciešamās izglītības prasības case-by-case, t.i. individuāli katrai paredzētai darbībai.

Pie tam, nav pieejamu datu par to, kas ir IVN ziņojumu kvalitātes galvenais pamats, attiecīgi nav iespējams viennozīmīgi apgalvot, ka iesaistītā personāla kvalifikācija ir par pamatu IVN ziņojumu zemajai kvalitātei šādos gadījumos. Ar tādu pašu varbūtību iespējams secināt, ka attieksme pret IVN ziņojumu, izpratnes trūkums par kvalitatīva ziņojuma būtisko lomu, IVN izstrādātāju uzraudzība varētu būt iemesls IVN ziņojuma kvalitātes nepietiekamībai.

Lai stiprinātu ierosinātāju iespējas izvēlēties kvalificētus IVN izstrādātājus, veicinātu caurspīdīgumu konkurencē un motivētu IVN izstrādātājus celt IVN izstrādes kvalitāti, KEM piedāvā grozīt IVN likuma 6. pantu, nosakot, ka turpmāk kompetentā institūcija uzturēs savā tīmekļvietnē informāciju (paredzēts noteikt noteikumos, ka tā cita starpā ir arī statistiska veida informācija) par IVN izstrādātājiem, nepārkāpjot konfidencialitāti. Paredzēts Ministru kabineta noteikumos noteikt, ka kompetentās institūcijas tīmekļvietnē tiks publicēta un uzturēta vismaz šāda informācija par IVN izstrādātājiem: IVN izstrādātāja nosaukums, izstrādāto IVN skaits, IVN ziņojuma precizēšanas skaits (cik reizes kompetentā institūcija pieprasījusi veikt precizējumus IVN ziņojumā pēc tā iesniegšanas kompetentajai institūcijai), vai ziņojumu pieprasīts pārstrādāt un kopējais laiks no IVN ziņojuma iesniegšanas kompetentajai institūcijai līdz atzinuma sniegšanai. Papildus iepriekš minētajam, likumprojekts paredz, ka kompetentā institūcija uztur savā tīmekļvietnē informāciju par pieteiktajām darbībām, to IVN statusu - šādu informāciju jau šobrīd kompetentā institūcija uztur savā tīmekļvietnē. Tāpat, lai darītu pieejamu sabiedrībai aktuālo informāciju par sākotnējiem izvērtējumiem, likumprojekts paredz VVD pienākumu uzturēt tā tīmekļvietnē informāciju par sākotnējiem izvērtējumiem. Šādu informāciju jau šobrīd daļēji VVD uztur savā tīmekļvietnē. Likumprojekts paredz papildināt 6. pantu ar jaunu trešo daļu, kas ietver deleģējumu Ministru kabinetam noteikt kārtību (cik bieži, kādos termiņos) institūcija publicē informāciju, kā arī deleģējumu noteikt tīmekļvietnēs publicējamās informācijas saturu.

Papildus iepriekš minētajam Likumprojekts paredz precizēt, ka kompetentā institūcija IVN programmas izstrādāšanai un atzinuma sagatavošanai var piesaistīt tādus ekspertus, kuriem ir atbilstoša akadēmiskā vai profesionālā augstākā izglītība un profesionālā pieredze attiecīgajā jomā. Jau šobrīd kompetentā institūcija, piesaistot ekspertus, vērtē gan izglītību, gan pieredzi specifiskajā jomā, taču tas līdz šim nav bijis nostiprināts regulējumā. Ņemot vērā minēto, Likumprojekts paredz papildināt IVN likuma 16. panta trešo daļu un 22. panta trešo daļu par kompetentās institūcijas iespējamiem piesaistītiem ekspertiem pēc līdzības ar spēkā esošās IVN likuma 17. panta 1.¹ daļas redakcijā jau ietverto nosacījumu par to, ka IVN ziņojumu izstrādā speciālisti ar atbilstošu izglītību.

5. Sadarbībā ar VVD, izvērtējot līdzšinējo pieredzi un iespējamās vides ietekmes, KEM likumprojektā piedāvā precizēt IVN likuma 2. pielikuma 10.1. apakšpunktu, izsakot to jaunā, precīzāk definētā redakcijā: "teritorijas inženiertehniskā sagatavošana, lai teritorijā varētu izveidot rūpnieciska rakstura apbūvi 10 hektāru un lielākā platībā, kas ietver tādus darbus kā transporta infrastruktūras risinājumu izbūvi, inženiertehniskās apgādes tīklu izbūvi, teritorijas zemes līmeņa izmaiņas un citus teritorijas inženiertehniskās sagatavošanas darbus". Minētā redakcija sniedz lielāku skaidrību par to, kāda veida darbības ietilpst attiecīgajā kategorijā pie rūpniecisku teritoriju izveides. Precizējumi 10.1. apakšpunktā ietvertās paredzētās darbības skaidrojumā ir saistīti ar Eiropas Komisijas vadlīnijās "IVN direktīvas I un II pielikuma projektu kategoriju definīciju interpretācija" ietvertajā skaidrojumā (Interpretation of definitions of project categories of annex I and II of the EIA Directive (https://op.europa.eu/en/publication-detail/-/publication/5b397b1b-de12-11e6-ad7c-01aa75ed71a1/language-en), 49.lpp.) "Apkopojot dažu dalībvalstu sniegto informāciju, atklājas dažas kopīgas iezīmes, un tās varētu izmantot, lai raksturotu šo projektu kategoriju. Ar rūpnieciskā īpašuma attīstības projektu varētu saprast konkrētu teritoriju (zemi), kas ir zonēta (apbūvēta) rūpnieciskiem vai kopīgām rūpniecības un uzņēmējdarbības vajadzībām un kurā ir nodrošināta nepieciešamā infrastruktūra. Jēdziens “infrastruktūra” tiek plaši interpretēts un ietver, piemēram, ceļus, elektroenerģiju un citus komunālos pakalpojumus, kas tiek sniegti, lai veicinātu nozaru izaugsmi. Ir ierasta prakse, ka industriālo īpašumu attīstības projekti ir paredzēti vienlaicīgai lietošanai vairākiem uzņēmumiem, kas atrodas tiešā tuvumā. Šiem uzņēmumiem var tikt nodrošināta infrastruktūra kopīgai rūpnieciskai vai biznesa izmantošanai." Inženiertehniskās sistēmas ir t.sk. ugunsdrošības, apkures, kanalizācijas, ūdensapgādes sistēmas u.c.

10 hektāru lielas platības ietekmēšana, mainot tās esošo izmantošanu, fiziskos apstākļus, skar pietiekami plašu teritoriju, tādējādi ietekme var būt izjūtama no vides viedokļa, tādēļ tā būtu izvērtējama sākotnējā izvērtējuma ietvaros. VVD izvērtēja darbības, kurām ir piemērojis IVN procedūras, un secināja, ka kopš VVD Atļauju pārvaldes izveides 01.04.2022. VVD ir veicis 12 ietekmes sākotnējos izvērtējumus 2. pielikuma 10.1. apakšpunktā norādītajai rūpniecisko teritoriju ierīkošanai, kuru rezultātā IVN procedūra netika piemērota nevienā no gadījumiem.

Arī IVN likuma 2. pielikuma 10.2. apakšpunktu paredzēts izteikt jaunā redakcijā, precizējot un skaidrojot pašreizējo redakciju. Pilsētvides projektiem nereti viens no redzamākajiem aspektiem ir tas, ka pilsētu teritorijās nozīmīga attīstība mēdz norisināties kvartāla robežās, kad iepriekš neapbūvēta teritorija tiek attīstīta par dzīvojamo, tirdzniecības vai plaša izmantošanas klāsta apbūves teritoriju. Kvartālu teritorijas platība mēdz atšķirties. Piemēram, Rīgas pilsētā vēl neapbūvēto kvartālu platības sasniedz 10 ha un vairāk platību (piemēram, kvartāls starp Ulbrokas un Biķernieku ielu ~10 ha, starp Ēvalda Valtera, Aronas un Kaivas ielu ~10 ha, starp Ēvalda Valtera, Dzelzavas un Kaivas ielu ~12 ha, starp Ēvalda Valtera, Augusta Deglava un Kaivas ielu ~16 ha). VVD pieņem, ka tās aktivitātes, kuru skartā platība pārsniedz 10 ha lielu teritoriju, no vides viedokļa būs jūtamākas un ir pakļaujamas ietekmes izvērtējumam. Attiecībā uz individuāliem tirdzniecības centriem ir minams tas, ka tie savā starpā atšķiras gan pēc aizņemtās platības, gan stāvu platības, gan tirdzniecības un pakalpojumu vietu skaita. Tirdzniecības centra, kurā atrodas viens galvenais nomnieks un daži sīkāki pakalpojumu sniedzēji, aizņemtā platība būs daudz mazāka nekā tirdzniecības centra, kurā koncentrējas daudzi nomnieki, platība. Apmeklētāju mainība un tiem nepieciešamo autostāvvietu skaits arī būs atšķirīgs. Analizējot datus par esošiem tirdzniecības centriem Rīgā un Pierīgā, secināms, ka tirdzniecības centru aizņemtās platības svārstās, piemēram, ~2 hektāri TC Olimpia, TC Maxima XX Vienības gatvē, >2,5 hektāri TC Damme, >5 hektāri TC SPICE, Via Jurmala Outlet Village, ~6,5 hektāri TC DOMINA SHOPING, >6,5 hektāri TC RIGA PLAZA, >7 hektāri TC ALFA AKROPOLE, ~10 hektāri TC IKEA un TC SĀGA, >10 hektāri TC AKROPOLE Rīga. Ja salīdzina vides ietekmes, ko radīs kvartāla apbūve dzīvojamai apbūvei ar tāda tirdzniecības centra izbūvi, kuram sagaidāma plaša apmeklētība, sākotnējam ietekmes izvērtējumam būtu pakļaujami tirdzniecības centri ar aizņemto platību 5 hektāri un vairāk. VVD izvērtēja darbības, kurām ir piemērojis IVN procedūras un secināja, ka kopš VVD Atļauju pārvaldes izveides 01.04.2022. ir veikti 32 ietekmes sākotnējie izvērtējumi IVN likuma 2. pielikuma 10.2. apakšpunktā minētajai darbībai un IVN procedūru ietekmes sākotnējā izvērtējuma rezultātā nav piemērojis nevienā no gadījumiem. Jāņem vērā, ka “tirdzniecības centra” platību nosaka summējot:
- ēku (piemēram, tirdzniecības centra, noliktavas ēkas, nojumes topa noliktavas, daudzstāvu autostāvvietas, konteinera tipa taromāta, ratiņu nojumes) apbūves laukumus;
- virszemes inženierbūvju (piemēram, piebraucamo ceļu, autostāvvietas un ar to saistīto ietvju, transformatoru) aizņemto platību;
- ārtelpas labiekārtojuma elementu (pieejas celiņu, reklāmas stendu, vaļējas (nesegtas) terases, velosipēdu statīvu un to laukumiņu) aizņemto platību;
- autostāvvietas laukuma kontūras iekšpusē esošas “zaļās zonas” aizņemto platību, piemēram, atsevišķam kokam, apstādījumam vai to rindai, zālāja “saliņai” utml.

Lai nodrošinātu vides aizsardzību, vienlaikus ar IVN likuma grozījumu stāšanos spēkā paredzēts grozīt MK noteikumus Nr. 30, nosakot, ka darbībām līdz grozījumos paredzēto sliekšņu sasniegšanas tiks izdoti VVD tehniskie noteikumi.

Papildus minētajiem grozījumiem IVN likuma 2. pielikumā, kas izriet no informatīvā ziņojuma, tiek rosināts veikt šādus precizējumus:

- tiek paredzēts izslēgt 8.3. apakšpunkta c) punktu, kas pašreiz noteic, ka sākotnējais izvērtējums veicams vēja elektrostaciju būvniecībai, ja tā paredzēta tuvāk nekā 500 metru attālumā no dzīvojamām mājām, izņemot gadījumus, kad vēja elektrostacija paredzēta dzīvojamās mājas elektroapgādei un tās jauda ir 20 kilovatu un vairāk. Vēja elektrostaciju būvniecību reglamentē dažādi normatīvie akti, tai skaitā Ministru kabineta 2013. gada 30. aprīļa noteikumi Nr. 240 “Vispārīgie teritorijas plānošanas, izmantošanas un apbūves noteikumi” (turpmāk – MK noteikumi Nr. 240). MK noteikumu Nr. 240 163. punkts nosaka, ka vēja elektrostacijas, kuru jauda sasniedz 20 kilovati un vairāk, nav pieļaujams izbūvēt tuvāk par 500 m no dzīvojamām un publiskām ēkām. MK noteikumu Nr. 240 163.punktā ierobežojumi attiecībā uz vēja elektrostaciju būvniecību ar jaudu mazāku par 20 kilovati nav noteikti. MK noteikumi Nr. 240 aizliedz tuvāk par 500 m no dzīvojamām mājām būvēt vēja elektrostacijas ar jaudu 20 kilovati un lielāku, vēja elektrostaciju ar jaudu mazāku par 20 kilovati būvniecībai netiek izdalīts atsevišķs regulējums, jo šādas jaudas iekārtām nav paredzama nozīmīga ietekme, tās tiek būvētas konkrētas mājsaimniecības elektroapgādes nodrošināšanai, nevis komerciālai elektroenerģijas ražošanai. No vides viedokļa nav jēgpilni veikt ietekmes sākotnējā izvērtējuma procedūru, kuras mērķis pēc būtības ir noteikt, vai nepieciešams veikt pilno IVN procesu, mājsaimniecību alternatīvajām elektroapgādes iekārtām – vēja elektrostacijām ar jaudu mazāku par 20 kilovati, jo tās nav saistītas ar nozīmīgām vides ietekmēm.

- tiek rosināts noteikt sākotnējā ietekmes izvērtējuma izņēmums komersantu un māju ceļiem IVN likuma 2. pielikuma 10. punkta 5 a) apakšpunktā. Rosinātie grozījumi attiecas uz ceļu būvniecības darbībām, kas nav plānotas īpaši aizsargājamā dabas teritorijā, nerobežojas ar īpaši aizsargājamu dabas teritoriju un nav paredzētas 100 metru attālumā no tās. Rosinātais izņēmums tiek attiecināts tikai uz komersantu un māju ceļu būvi, kas saskaņā ar būvniecības normatīvo aktu prasībām (Ministru kabineta 19.08.2014. noteikumi Nr. 500 “Vispārīgie būvnoteikumi”) ir vienkāršota būvniecības procesa būves (I un II grupas būves), tāpēc ir pamatoti pieņemt, ka būtiska ietekme uz vidi šādos gadījumos nav sagaidāma. Savukārt, nepieciešamie pasākumi, kas attiecas uz vides aizsardzību, tiks iekļauti VVD tehniskajos noteikumos, kas nozīmē, ka vienlaikus ar piedāvātā grozījuma stāšanos spēkā tiks veikti grozījumi arī MK noteikumos Nr. 18, nosakot, ka komersantu un māju ceļu būvniecībai nepieciešami tehniskie noteikumi.

- tiek rosināts noteikt, ka 11.2¹ apakšpunkts neattiecas uz gadījumiem, kad atkritumu pārstrādes iekārtai ar jaudu vismaz 5 tonnas atkritumu diennaktī netiek mainītas atkritumu pārstrādes tehnoloģijas, bet tikai palielināta darbības jauda. Praksē nereti VVD ir veicis ietekmes sākotnējos izvērtējumus atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumu darbības paplašināšanai, t.i. palielinoties atkritumu apstrādes iekārtu jaudai. Piemēram, saskaņā ar pašreizējo IVN likuma redakciju, ja esošam atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumam palielinās iekārtas jauda par 1,25 tonnas diennaktī, šīm izmaiņām jāveic ietekmes sākotnējais izvērtējums. Nevienā no gadījumiem VVD kopš Atļauju pārvaldes izveides 01.04.2022. atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumam minētajā gadījumā nav piemērota IVN procedūra. Ja esošā iekārta/darbība tiek paplašināta ar jaunām atkritumu apstrādes/pārstrādes iekārtām, kas nav iekļautas piesārņojošas darbības atļaujā un šo darbību/iekārtu ietekmes nav iepriekš vērtētas, veicams sākotnējais izvērtējums. Ietekmes sākotnējā izvērtējuma procedūrai nav jēgpilni pakļaut esošos atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumus, kas atbilst noteiktajam jaudas kritērijam.;

- tiek rosināts precizēt 12. punkta b) apakšpunkta prasību ar norādi, ka runa ir par ciemiem un teritorijām ārpus ciemiem un pilsētām, kā arī tiek rosināts papildināt 12. punktu ar diviem jauniem apakšpunktiem, b¹) un f), kuri nosaka, ka sākotnējais izvērtējums nav attiecināms uz esošo ēku vai būvju restaurāciju, atjaunošanu un pārbūvi pilsētā pie attiecīgiem nosacījumiem, kā arī uz inženierkomunikāciju būvniecību ielu sarkanajās līnijās un ārpus tām līdz esošai apbūvei pilsētu teritorijās.

Būvniecība Baltijas jūras un Rīgas līča krasta kāpu aizsargjoslā vispārēji ir aizliegta, bet ir pieļauti noteikti izņēmuma gadījumi, kas ir noteikti Aizsargjoslu likuma 36. pantā. VVD praksē ir konstatējis, ka virknei atļauto izņēmuma gadījumu jau šobrīd blīvas apbūves teritorijās pilsētās un ciemos no vides aizsardzības viedokļa nav jēgpilni veikt ietekmes sākotnējo izvērtējumu, jo aizsargājamas dabas vērtības konkrētajās teritorijās neatrodas, darbība nereti tiek paredzēta esošu pagalmu teritorijās (piemēram, palīgēku vai labiekārtojuma elementu izbūve, esošu ēku pārbūve ar apjoma palielinājumu, kuram nav nepieciešama meža zemes atmežošana) vai ielu sarkanajās līnijās (piemēram, inženierkomunikāciju tīklu izbūve), nav nepieciešama meža zemes atmežošana. VVD izvērtēja darbības, kurām ir piemērojis IVN procedūras un secināja, ka kopš VVD Atļauju pārvaldes izveides 01.04.2022. ir veikti 160 ietekmes sākotnējie izvērtējumi darbībām Baltijas jūras un Rīgas līča krasta kāpu aizsargjoslā un IVN procedūra ietekmes sākotnējā izvērtējuma rezultātā nav piemērota nevienā no gadījumiem. Šādos gadījumos vides aizsardzības prasības nosaka ārējie normatīvie akti, piemēram, pašvaldību saistošie noteikumi, būvniecību un atkritumu apsaimniekošanu  regulējošie normatīvie akti. Būtu jāatsakās no ietekmes sākotnējā izvērtējuma veikšanas darbībām pilsētās, kuras krasta kāpu aizsargjoslā un pludmalē no Aizsargjoslu likuma 36. panta viedokļa ir pieļaujamas, ja tās nerada apdraudējumu ne aizsargājamām dabas vērtībām, ne paredz meža zemes atmežošanu, kā arī notiek jau ietekmētās teritorijās, piemēram, ielu sarkanajās līnijās vai esošu mājsaimniecību pagalmu teritorijā. IVN likuma 2. pielikuma 12 g) apakšpunktā piedāvātais grozījums attiecas uz gadījumiem, kad darbība paredzēta uz zemes, kuras lietošanas veids ir zeme zem ēkām un pagalmiem, un ja šo darbību rezultātā nav nepieciešama zemes lietošanas veida maiņa. Attiecīgi grozījums neattiecas uz gadījumiem, kad darbību rezultātā ir nepieciešama zemes lietošanas veida maiņa.

Savukārt grozījums IVN likuma 23.⁵ panta piektajā daļā precizē, ka stratēģiskā novērtējuma dokumentācija kompetentajā institūcijā tiek iesniegta elektroniski, lai atvieglotu dokumentu apriti no plānošanas dokumenta izstrādātāja uz kompetento institūciju.

Papildus iepriekš minētajam, tiek paskaidrots, ka Likumprojektā iestrādātais regulējums neietekmē to regulējumu, kas iestrādāts Elektroenerģijas tirgus likumā specifiski atjaunojamās enerģijas projektiem (24-TA-1680).

Lai veicinātu atjaunīgās enerģijas projektu attīstību Latvijā atbilstoši Eiropas Savienības vadlīnijām, nepieciešams veikt grozījumu spēkā esošajā regulējumā. Eiropas Komisijas vadlīnijās "Interpretation of definitions of project categories of annex I and II of the EIA Directive" (IVN direktīvas I. un II. pielikuma projektu kategoriju definīciju interpretācija, https://op.europa.eu/en/publication-detail/-/publication/e7f9c73c-86ba-11ef-a67d-01aa75ed71a1/language-en) ir norādīts, ka ūdeņradis ir neorganiskā ķīmiskā pamatviela, bet tajā pašā laikā vadlīniju 25. lappusē ir sniegts skaidrojums, ka ieteicams kā izņēmumu noteikt ūdeņraža ražošanu ūdens elektrolīzes ceļā, kā arī vadlīniju 26. lappusē ir ieteikts šādai izņēmuma darbībai kā robežslieksni izmantot ūdeņraža ražošanas apjomu 50 tonnas diennaktī, ņemot vērā, ka šāds slieksnis ar grozījumiem, kas stājušies spēkā 2024. gada 4. augustā, ir noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra Direktīvas 2010/75/ES par rūpnieciskajām emisijām (piesārņojuma integrēta novēršana un kontrole) 1. pielikumā.

Lai noteiktu Latvijas nacionālajā likumdošanā kā izņēmumu minēto darbību - ūdeņraža ražošana ūdens elektrolīzes ceļā ar ražošanas apjomu, kas nepārsniedz 50 tonnas diennaktī, Likumprojektā tiek paredzēts veikt grozījumu IVN likuma 1. pielikuma 8.1. apakšpunktā. Tādējādi uz ūdeņraža ražošanu ūdens elektrolīzes ceļā apjomā, kas nepārsniedz 50 tonnas diennaktī, attiecas sākotnējā izvērtējuma veikšana saskaņā ar IVN likuma 2. pielikuma 6.1. apakšpunktu - ķīmisko vielu rūpnieciska ražošana un starpproduktu pārstrāde (visas darbības, uz kurām neattiecas IVN likuma 1. pielikums).