Anotācija (ex-ante)

Regulas 2018/1862 32. panta 1. d) un e) apakšpunktā noteikts, ka pēc izdevējas dalībvalsts kompetentās iestādes lūguma Sistēmā ievada ziņojumus par šādu personu kategorijām:
d) bērni, kuriem jāliedz ceļot un attiecībā uz kuriem pastāv konkrēts un acīmredzams risks, ka tos var aizvest no dalībvalsts teritorijas vai viņi var to atstāt:
i) un kļūt par cietušajiem cilvēku tirdzniecībā, saistībā ar piespiedu laulību, sieviešu dzimumorgānu kropļošanu vai citiem ar dzimumu saistītas vardarbības veidiem;
ii) un kļūt par cietušajiem vai tikt iesaistīti teroristu nodarījumos;
iii) un tikt iesaukti vai iesaistīti bruņotās grupās vai, kuriem var likt aktīvi piedalīties karadarbībā;
e) pilngadīgas neaizsargātas personas, kurām jāliedz ceļot viņu pašu aizsardzības dēļ un attiecībā uz kurām pastāv konkrēts un acīmredzams risks, ka tās var aizvest no dalībvalsts teritorijas vai viņas to var atstāt un kļūt par cietušajiem cilvēku tirdzniecībā vai ar dzimumu saistītā vardarbībā.
Regulas 2018/1862 preambulas 32. un 34. apsvērumā, tostarp, norādīts, ka ziņojumi par bērniem, kuri ir pakļauti riskam, ka vecāki tos var nolaupīt, būtu jāiekļauj Šengenas informācijas sistēmā  pēc kompetento iestāžu – tostarp tiesu iestāžu, kurām saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir jurisdikcija lietās par vecāku atbildību, – lūguma. Minētie ziņojumi sistēmā būtu jāiekļauj tikai tad, ja pastāv konkrēts un acīmredzams risks, un ierobežotos apstākļos. Tādēļ ir jāparedz stingri un piemēroti aizsardzības pasākumi un kompetentajai iestādei būtu jāņem vērā bērna personīgie apstākļi un vide, kurā bērns atrodas, kad tā novērtē, vai pastāv konkrēts un acīmredzams risks, ka bērns var tikt nenovēršami un nelikumīgi izvests no dalībvalsts. Šādi ziņojumi sistēmā būtu jāiekļauj, ja ceļojums tiem radītu risku kļūt par cietušajiem cilvēku tirdzniecībā vai saistībā ar piespiedu laulību, sieviešu dzimumorgānu kropļošanu vai citādu ar dzimumu saistītu vardarbību.
Tādējādi ziņojumu par regulas 2018/1862 32. panta 1. d) un e) apakšpunktā norādīto neaizsargāto personu (Latvijas pilsonis, nepilsonis, persona, kurai Latvijas Republikā piešķirts bezvalstnieka vai alternatīvais statuss, vai bēglis) kategorijām būtu jāiekļauj Šengenas informācijas sistēmā, lai liegtu tiem ceļot, proti, izbraukt no Latvijas Republikas.
Pašlaik Nacionālās drošības likuma 18.1 pants paredz iekšlietu ministram kompetenci, pamatojoties uz valsts drošības iestādes atzinumu, pieņemt lēmumu par liegumu izceļot no valsts, ja likumā minētā persona (pilsonis, nepilsonis, persona, kurai Latvijas Republikā piešķirts bezvalstnieka vai alternatīvais statuss, vai bēglis) ārpus Latvijas Republikas plāno iesaistīties bruņotā konfliktā, teroristiskās darbībās vai citās darbībās, kā rezultātā ir pietiekams pamats uzskatīt, ka persona pēc atgriešanās Latvijas Republikā apdraudēs tās nacionālo drošību. Minētais regulējums aptver gadījumus, kad pati persona plāno iesaistīties bruņotā konfliktā, teroristiskās darbībās vai citās darbībās.
Regulas 2018/1862 32. panta 1. d) ii) un iii) apakšpunktā norādītā bērnu kategorija – bērns, kuru var iesaistīt teroristu nodarījumos, iesaistīt bruņotās grupās vai kuram var likt aktīvi piedalīties karadarbībā, atšķiras no Nacionālās drošības likumā ietverto personu kategorijas ar to, ka šo bērnu var iesaistīt piespiedu kārtā, nevis tas labprātīgi tam piekrīt. Tādējādi ir izstrādāti attiecīgi grozījumi Nacionālās drošības likumā attiecībā uz gadījumiem, kad pastarpināti var tikt apdraudēta arī valsts drošība. Vienlaikus riskam var tikt pakļautas ne vien nepilngadīgas personas, bet arī pilngadīgas personas.
Savukārt, lai noteiktu liegumu ceļot par regulas 2018/1862 32. panta 1. punkta d) un e) apakšpunktā minētajām personām gadījumos, kad pastarpināti netiek saskatīts valsts drošības apdraudējums, izstrādāti grozījumi likumā "Par policiju" nosakot, ka Valsts policijas amatpersonai, pildot tai uzliktos pienākumus atbilstoši dienesta kompetencei, ir tiesības likumā noteiktajā kārtībā personai, (turpmāk – neaizsargāta persona), izceļot no Latvijas Republikas, lai draudu novēršanas nolūkā uz laiku to aizsargātu.
Likuma "Par policiju" 12.² pantā Valsts policijas priekšnieka pilnvarotai amatpersonai paredzēts noteikt kompetenci, ka tai, pamatojoties uz Valsts policijas amatpersonas  atzinuma pamata, ir tiesības likumā noteiktajā kārtībā liegt regulas 2018/1862 32. panta 1. d) un e) apakšpunktā minētajai neaizsargātajai personai izceļot no valsts.
Tādējādi, lai nodrošinātu regulas 2018/1862 32. panta 1. d) un e) apakšpunktā, kā arī 4. punktā  noteikto prasību īstenošanu, ir nepieciešams precizēt likumā ietvertos nosacījumus attiecībā uz rīcību ar personu apliecinošu dokumentu gadījumos, kad Valsts policijas priekšnieka pilnvarotā amatpersona būs pieņēmusi lēmumu par aizliegumu attiecīgajai personai izceļot no Latvijas Republikas.

1) Pašlaik likuma 2. panta piektā daļa noteic, ka, ja iekšlietu ministrs ir pieņēmis lēmumu par aizliegumu Latvijas pilsonim, nepilsonim, personai, kurai Latvijas Republikā piešķirts bezvalstnieka vai alternatīvais statuss, vai bēglim izceļot no Latvijas Republikas, minētajai personai izsniegtais personu apliecinošais dokuments (personas apliecība) nav ceļošanas dokuments.
Lai nodrošinātu likumprojektā "Grozījumi likumā "Par policiju"" paredzēto lēmumu par aizliegumu izceļot no Latvijas Republikas īstenošanu, attiecīgi ir precizējams likums.
2) Pašlaik likuma 5. panta trešā daļa noteic, ka personas apliecība izmantojama kā ceļošanas dokuments, dodoties uz ārvalstīm, ja tas paredzēts Latvijas Republikai saistošos starptautiskajos līgumos, izņemot personas apliecību, kura izsniegta uz iekšlietu ministra pieņemtajā lēmumā par aizliegumu izceļot no Latvijas Republikas noteikto laiku un ārzemnieka personas apliecību. [..].
Likumprojekts paredz normu papildināt ar "vai Valsts policijas priekšnieka pilnvarotās amatpersonas" pieņemto lēmumu par aizliegumu izceļot no Latvijas Republikas noteikto laiku.
Minētais nepieciešams, jo likumprojekts "Grozījumi likuma "Par policiju"" 12.² pants paredz, ka Valsts policija nekavējoties, bet ne vēlāk kā triju darbdienu laikā pēc tam, kad pieņemts lēmums par aizliegumu neaizsargātai personai izceļot no Latvijas Republikas, informē par to Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi.
3) Pašlaik likuma 9. panta sestā daļa noteic, ka, ja iekšlietu ministrs ir pieņēmis lēmumu par aizliegumu personai izceļot no Latvijas Republikas, obligāts personu apliecinošs dokuments Latvijas pilsonim vai nepilsonim ir attiecīgi Latvijas pilsoņa vai nepilsoņa personas apliecība, bet personai, kurai Latvijas Republikā piešķirts bezvalstnieka vai alternatīvais statuss, vai bēglim – uzturēšanās atļauja, kas izsniegta pēc tam, kad paziņots lēmums par aizliegumu izceļot no Latvijas Republikas.
Lai nodrošinātu likumprojekta "Grozījumi likuma "Par policiju"" īstenošanu, likumprojekts paredz papildināt likuma 9. panta sesto daļu attiecībā uz Valsts policijas priekšnieka pilnvarotās amatpersonas pieņemto lēmumu.
Analoģiski veikti arī citi likuma grozījumi, līdztekus iekšlietu ministra noteiktajam aizliegumam izceļot no Latvijas Republikas paredzot arī Valsts policijas priekšnieka vai tā pilnvarotās amatpersonas pieņemto lēmumu par aizliegumu personai izceļot no Latvijas Republikas.
4) Pašlaik likuma 17. panta piektā daļa noteic, ka par lietošanai nederīga personu apliecinoša dokumenta nenodošanu pēc tiesiskā statusa maiņas, pēc iekšlietu ministra pieņemtā lēmuma par aizliegumu personu apliecinoša dokumenta turētājam izceļot no Latvijas Republikas vai par 14 gadiem jaunākas personas personu apliecinoša dokumenta nenodošanu pēc likumiskā pārstāvja statusa zaudēšanas piemēro naudas sodu no trim līdz trīsdesmit naudas soda vienībām.
Likumprojekts paredz papildināt minēto normu, paredzot atbildību personai par lietošanai nederīga personu apliecinoša dokumenta nenodošanu pēc tiesiskā statusa maiņas, ja lēmumu par aizliegumu izceļot pieņēmusi Valsts policijas priekšnieka pilnvarotā amatpersona, kas ir paredzēta tāda pati, kā gadījumā, kad lēmumu ir pieņēmis iekšlietu ministrs.Personu apliecinoša dokumenta nenodošana, saņemot personas apliecību, pēc iekšlietu ministra vai Valsts policijas priekšnieka pilnvarotās amatpersonas pieņemtā lēmuma par aizliegumu personu apliecinoša dokumenta turētājam izceļot no Latvijas Republikas bīstamība izpaužas tajā, ka persona vēl joprojām varētu uzrādīt iepriekšējo personu apliecinošo dokumentu, it īpaši, tādējādi maldinot par savu identitāti un par savu tiesisko statusu, tiesību un atbildības kopumu (piemēram, pārstāvot bērna intereses pēc likumiskā pārstāvja statusa zaudēšanas, vai mēģinot izmantot Latvijas pilsoņa tiesības, lai arī ir iegūta cita valstiskā piederība).
Tādējādi norādāms, ka personu apliecinoša dokumenta esamība, lai pierādītu savu identitāti, tiesisko statusu (tajā skaitā,  noteiktu pienākumu, tiesību un atbildības kopumu), kā arī personu apliecinoša dokumenta kā Latvijas Republikas īpašuma rūpīga glabāšana un nodošana pēc derīguma termiņa beigām izdevējiestādei ir vispārēja, valstiska interese.
Likuma 13. pantā noteikts, kādos gadījumos personai ir pienākums nodot personu apliecinošu dokumentu, kā arī termiņi, kādos tas izdarāms, proti, nekavējoties, bet ne vēlāk kā 10 darbdienu laikā. Minētais nepieciešams, lai nodrošinātu, ka netiek lietots lietošanai nederīgs dokuments (pēc tiesiskā statusa maiņas).
Ievērojot minēto, likumprojektā nepieciešams noteikt atbildību arī par lietošanai nederīga personu apliecinoša dokumenta nenodošanu pēc tiesiskā statusa maiņas, pēc Valsts policijas priekšnieka pilnvarotās amatpersonas pieņemtā lēmuma. Tā kā personu apliecinošam dokumentam, kurš kļūst lietošanai nederīgs, jo mainījies personas tiesiskais statuss, proti, Valsts policijas priekšnieka pilnvarotā amatpersonas pieņēmusi lēmumu par aizliegumu personu apliecinoša dokumenta turētājam izceļot no Latvijas Republikas, tad persona, nenododot personu apliecinošu dokumentu likumā noteiktajā laikā, varētu izmantot to negodprātīgiem mērķiem, piemēram, vēl joprojām pārstāvēt bērna intereses. Līdz ar to gadījumos, kad personu apliecinošs dokuments netiek nodots, jo mainījies personas tiesiskais statuss, nosakāms sods identisks kā par iekšlietu ministra pieņemto lēmumu par aizliegumu personu apliecinoša dokumenta turētājam izceļot no Latvijas Republikas.
Norādāms, ka par lietošanai nederīga personu apliecinoša dokumenta nodošanas nepieciešamību un svarīgumu liecina arī tas, ka saskaņā ar likuma 14. panta pirmo daļu personu apliecinoša dokumenta izdevējiestādei, tās pilnvarotai iestādei, Valsts policijai un Valsts robežsardzei ir tiesības bez termiņa ierobežojuma izņemt personu apliecinošu dokumentu, ja persona lieto dokumentu, kas kļuvis lietošanai nederīgs  vai, mainoties personas tiesiskajam statusam, dokuments nav nodots.
Likuma 17. panta piektās daļas leģitīmais mērķis ir nodrošināt tiesisko kārtību, kas kā tāda ir atzīstama par aizsargājamu labumu, vērtību, kuras apdraudējums vienlaikus apdraud sabiedrības un personas drošību.

Ievērojot to, ka vienlaikus ar likumprojekta virzību tiek virzīti arī grozījumi Šengenas informācijas sistēmas likumā, likumā "Par policiju" un Nacionālās drošības likumā, tad atbilstoši Regulas 79. panta 2. punktam, proti, ka ne vēlāk kā 2021. gada 28. decembrī Komisija pēc tam, kad tā ir pārbaudījusi, vai ir izpildīti minētajā regulā uzskaitītie nosacījumi, pieņem lēmumu, kurā nosaka dienu, kad Šengenas informācijas sistēma sāk darbību, likumprojekta spēkā stāšanās paredzēta datumā, ar kuru Eiropas Komisija par piemērojamu noteiks Regulu 2018/1862.