Anotācija (ex-ante)

Likumprojekts  "Grozījumi Krimināllikumā" paredz papildināt KL 132.¹ pantu ar jaunu 1.¹ daļu, paredzot atbildību par publisku vajāšanu, ja tā izdarīta personu grupā vai izmantojot automatizēto datu apstrādes sistēmu.

Kriminālprocess šādos gadījumos būtu jāuzsāk tikai uz cietušā iesnieguma pamata. Ja persona pati vēršas tiesībaizsardzības iestādē saistībā ar publisku vajāšanu, tas objektīvi liecina, ka persona konkrēto rīcību uztver kā savu tiesību aizskārumu un vēlas saņemt krimināltiesisku aizsardzību. Publiskas vajāšanas gadījumos būtisks ir cietušās personas vērtējums par notikušo un nodarījuma ietekmi uz tās privāto dzīvi, drošības sajūtu un tiesībām uz personas neaizskaramību. Ne katra uzmācīga vai nevēlama komunikācija, publisks komentārs vai cita personas darbība digitālajā vai publiskajā vidē automātiski rada pamatu krimināltiesiskai reakcijai.

Ja tiesībaizsardzības iestādēm būtu pienākums pēc savas iniciatīvas reaģēt uz katru iespējamu publiskas vajāšanas gadījumu, būtu nepieciešams identificēt visas iesaistītās personas, izvērtēt konkrēto darbību raksturu un intensitāti, noskaidrot, vai persona tās uztver kā vajāšanu un vai persona vēlas piedalīties kriminālprocesā cietušā statusā. Ņemot vērā īpaši digitālās vides apjomu un publiski pieejamās informācijas daudzumu, šāda pieeja varētu radīt nesamērīgu slogu tiesībaizsardzības iestādēm un novirzīt resursus no gadījumiem, kuros cietušajām personām patiešām nepieciešama krimināltiesiska aizsardzība.

Tādēļ prasība pēc cietušā iesnieguma nodrošina samērīgu līdzsvaru starp nepieciešamību efektīvi aizsargāt personas pret publisku vajāšanu un nepieciešamību nodrošināt krimināltiesību līdzekļu mērķtiecīgu un efektīvu izmantošanu, tai skaitā, tas palīdz izvairīties no nesamērīgas izmeklēšanas iestādes resursu patērēšanas.

Ņemot vērā minēto, Likumprojekts paredz papildināt KPL 7. panta otro daļu pēc skaitļa un vārdiem"132.¹ panta pirmajā" ar vārdiem "un 1.¹ daļā".

KL 303. pants noteic, ka par atteikšanos dot liecību neatbild pie administratīvās atbildības saucamās personas, personas, pret kuru uzsākts kriminālprocess, aizturētā, aizdomās turētā, apsūdzētā saderinātais, laulātais, vecāki, bērni, brāļi un māsas, vecvecāki un mazbērni, kā arī tā persona, ar kuru administratīvu pārkāpumu vai noziedzīgu nodarījumu izdarījusī fiziskā persona dzīvo kopā un ar kuru tai ir kopīga (nedalīta) saimniecība. Papildus tam KPL 110. panta trešās daļas 2. punkts noteic, ka lieciniekam ir tiesības neliecināt pret sevi un saviem tuviniekiem. Līdz ar to šī brīža tiesiskais regulējums paredz plašu procesuālo imunitāti, kas ļauj personām atteikties liecināt pret sevi un saviem tuvākajiem radiniekiem.

Vardarbība ģimenē, jo īpaši nodarījumi, kas vērsti pret nepilngadīgo dzīvību, tikumību vai dzimumneaizskaramību, visbiežāk norisinās ģimenes vidē, kurā informācija par notikušajiem noziegumiem ir pieejama tikai ģimenes locekļiem. Pašreizējais tiesiskais regulējums, kas piešķir tuviem radiniekiem procesuālo imunitāti un tiesības neliecināt, praksē bieži kalpo par šķērsli lietas apstākļu noskaidrošanai, ļaujot vainīgajām personām izvairīties no kriminālatbildības, ja vienīgie liecinieki ir ģimenes locekļi. Šāda procesuālā imunitāte smagu noziegumu gadījumos var veicināt nesodāmības sajūtu un nepamatoti prioritizēt ģimenes saites pār bērna tiesībām uz veselību, dzīvību un drošību.

Līdz ar to nepieciešami grozījumi KPL, lai noteiktu saprātīgu līdzsvaru, kas ierobežo tuvinieku iespēju izmantot klusēšanu kā aizsegu smagiem noziegumiem pret bērnu. Proti, nepieciešams paredzēt izņēmumu no procesuālās imunitātes, kas ļauj atteikties liecināt pret tuviniekiem gadījumos, kad noziedzīgais nodarījums ir vērsts pret nepilngadīgā dzīvību vai tikumību un dzimumneaizskaramību. Attiecīgais izņēmums ir apzināti sašaurināts, paredzot atbildību par atteikšanos liecināt tikai gadījumos, kad noziedzīgais nodarījums vērsts pret nepilngadīgā dzīvību vai tikumību un dzimumneaizskaramību, kas atzīstami par vissmagākajiem noziegumiem.

Šāda izvēle ir vērsta uz to, lai novērstu bērnu smagas seksuālas izmantošanas slēpšanu. Eksperti norāda, ka praksē vardarbība pret nepilngadīgajiem nereti paliek neatklāta tieši tādēļ, ka viens no bērna vecākiem prioritāri izvēlas aizsargāt savu vardarbīgo partneri, nevis bērna intereses. Šādos gadījumos tuvinieks bieži, nevis sniedz atbalstu cietušajam, bet gan mēdz apšaubīt bērna sniegto informāciju vai pat apzināti slēpt noziedzīgā nodarījuma apstākļus. Pašreizējais tiesiskais regulējums, kas piešķir tuviniekiem procesuālo imunitāti un tiesības neliecināt, neļauj atklāt šādus gadījumus un bieži vardarbība pret nepilngadīgo turpinās.

Ņemot vērā minēto, ir nepieciešams veikt grozījumus KPL 110. pantā, paredzot ierobežojumu attiecībā uz liecinieka tiesībām neliecināt pret tuviniekiem, tādējādi nosakot, ka lieciniekam ir pienākums liecināt pret savu tuvinieku gadījumos, kad noziegums izdarīts pret nepilngadīgā dzīvību vai tikumību un dzimumneaizskaramību. Svarīgi norādīt, ka izņēmums nav attiecināms uz gadījumiem, kad konstatējama vardarbība ģimenē, lai izslēgtu situācijas, kad vardarbībā cietušais pieaugušais tuvinieks, kurš ir pakļauts iebiedēšanai un atriebībai, nebūtu spiests liecināt, tādējādi viņu pakļaujot vēl lielākai vardarbības eskalācijai.

Vienlaikus nepieciešams paredzēt skaidru izņēmumu nepilngadīgo liecinieku pasargāšanai, lai novērstu gadījumus, kad, piemēram, cietušā nepilngadīgajam brālim vai māsai jāliecina pret saviem vecākiem vai citiem tuviniekiem, no kuriem nepilngadīgais ir materiāli vai citādi atkarīgs. Šāds izņēmums ir būtisks mehānisms bērna labāko interešu prioritārai aizsardzībai. Nozares eksperti ir norādījuši, ka bez šāda izņēmuma bērns tiktu nostādīts neiespējamas izvēles priekšā, kas varētu izraisīt jaunu vardarbības vai atriebības risku ģimenē, tāpēc valstij ir pienākums pasargāt nepilngadīgo no piespiedu iesaistes procesā pret personām, no kurām viņš nevar norobežoties.

Ņemot vērā minēto, Likumprojekts paredz KPL 110. panta trešās daļas 2. punktā izslēgt vārdus "un saviem tuviniekiem".

Likumprojekts paredz papildināt KPL 110. panta trešo daļu ar 2.¹ punktu, paredzot, ka  lieciniekam ir tiesības neliecināt pret saviem tuviniekiem, izņemot, ja noziedzīgais nodarījums vērsts pret nepilngadīgā dzīvību vai tikumību un dzimumneaizskaramību.

Papildus Likumprojekts paredz papildināt KPL 110. panta  ar 3.² daļu, paredzot, ka nepilngadīgajam lieciniekam papildus šā panta trešajā daļā minētajām tiesībām ir arī tiesība neliecināt pret saviem tuviniekiem, no kuriem nepilngadīgais ir materiāli vai citādi atkarīgs.

Eiropas Mediju brīvības akta prasību izpildei nepieciešams precizēt KPL 154. pantā ietverto regulējumu, vienlaikus ņemot vērā Kultūras ministrijas izstrādātos un virzītos grozījumus likumā "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem" (1199/Lp14), kas pieņemti š.g. 11. jūnijā.  

Eiropas Mediju brīvības akta 4. panta trešais punkts paredz dalībvalstu pienākumu nodrošināt efektīvu žurnālistikas avotu un konfidenciālas saziņas aizsardzību, tostarp aizliedzot uzlikt pienākumu mediju pakalpojumu sniedzējiem vai to redakcionālajam personālam, kā arī citām personām, kurām pastāvīgu vai profesionālu attiecību dēļ var būt pieejama informācija par žurnālistikas avotiem vai konfidenciālu saziņu, izpaust šādu informāciju vai sniegt informāciju, kas ļauj identificēt avotu.

Pašlaik KPL 154. pants paredz, ka tiesa var uzdot plašsaziņas līdzekļa žurnālistam vai redaktoram norādīt publicētās informācijas avotu. Lai gan praksē avotu aizsardzība jāinterpretē, ievērojot Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā nostiprinātos principus un Eiropas Padomes rekomendācijas, no normas teksta nepārprotami neizriet, ka aizsardzība pilnā apjomā attiektos arī uz mediju pakalpojumu sniedzējiem kā juridiskām personām, redakcionālo personālu plašākā nozīmē, kā arī citām ar mediju profesionālo darbību saistītām personām. Ņemot vērā Eiropas Mediju brīvības aktā nostiprināto plašāko personālo tvērumu, nepieciešams precizēt KPL 154. panta pirmo daļu ar mediju pakalpojumu sniedzēju vai to redakcionālo personālu, kā arī citām personām, kurām profesionālu vai pastāvīgu attiecību dēļ var būt pieejama informācija par žurnālistikas avotiem.

Saskaņā ar Eiropas Mediju brīvības akta 2.  panta 2. punktu "mediju pakalpojumu sniedzējs" ir fiziska vai juridiska persona, kuras profesionālā darbība ir sniegt mediju pakalpojumu, kurai ir redakcionāla atbildība par mediju pakalpojuma satura izvēli un kura nosaka, kādā veidā tas tiek organizēts. Savukārt likumā "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem" saskaņā ar š.g. 27. jūnijā spēkā stājušajiem grozījumiem noteikts, ka tas ir  Eiropas Mediju brīvības akta 2. panta 2. punktu noteiktais mediju pakalpojumu sniedzējs, tai skaitā šā likuma izpratnē masu informācijas līdzekļa īpašnieks (dibinātājs), izdevējs vai elektroniskais plašsaziņas līdzeklis.

Atbilstoši ekspertu skaidrojumam mediju pakalpojumu sniedzēji aptver ne tikai klasiskos medijus – televīziju, radio un preses izdevumus –, bet arī personas, kuras, piemēram, uztur podkāstu, blogu vai citu digitālu platformu, ja tās izpilda definīcijā minētos kritērijus, tostarp faktiski īsteno redakcionālo atbildību par satura izvēli un organizēšanu. Šādos gadījumos, ja persona atbilst normatīvajiem kritērijiem un ir reģistrēta attiecīgajā reģistrā, uz to attieksies mediju pakalpojumu sniedzēja definīcija un ar to saistītās tiesības un pienākumi. Savukārt gadījumos, kad persona neatrodas reģistrā vai tās statuss nav nepārprotams, ir nepieciešams individuāli izvērtēt, vai konkrētā persona pēc savas darbības būtības atbilst mediju pakalpojumu sniedzēja definīcijai.

Pašlaik darbojas Masu informācijas līdzekļu reģistrs, tomēr,  Ņemot vērā spēkā stājušos grozījumus likumā "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem", Kultūras ministrija plāno reģistra pārskatīšanu un aktualizēšanu, nosakot skaidrākus kritērijus un attīrot reģistru no neaktīviem vai neatbilstošiem subjektiem. Līdz ar to tiks nodrošināts pārskatīts un aktualizēts reģistrs, kas praktiski atvieglos normu piemērošanu kriminālprocesā, jo procesa virzītāji varēs orientēties uz objektīvi pārbaudāmu informāciju par to, vai konkrētais subjekts atbilst mediju pakalpojumu sniedzēja definīcijai. Tāpat pastāv Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu reģistrs, ko uztur Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome.

Vienlaikus Eiropas Mediju brīvības akta 6. pants nosaka mediju pakalpojumu sniedzēju pienākumus, tostarp pienākumu nodrošināt pakalpojumu saņēmējiem viegli, tieši un pastāvīgi pieejamu aktuālu informāciju par savu juridisko nosaukumu, tiešajiem un netiešajiem īpašniekiem, kā arī patiesajiem labuma guvējiem. Tādējādi mediju pakalpojumu sniedzējam pašam ir pienākums publiski identificēt sevi kā šādu pakalpojumu sniedzēju un nodrošināt caurskatāmību attiecībā uz savu struktūru un atbildību. Tāpat 6. panta otrajā daļā paredzēts dalībvalstu pienākums uzticēt kompetentajām iestādēm izveidot un uzturēt valsts mediju īpašumtiesību datu bāzes, kurās apkopota minētā informācija. Līdz ar to mediju pakalpojumu sniedzēja statuss nav tikai deklaratīvs apgalvojums, bet balstās publiski pieejamā un pārbaudāmā informācijā. Šāds regulējums nodrošina objektīvu un pārskatāmu mehānismu, kas ļauj identificēt, vai konkrētais subjekts atbilst mediju pakalpojumu sniedzēja definīcijai. Minētais atvieglos arī normas piemērošanu kriminālprocesā.

Žurnālists, kurš strādā pie mediju pakalpojumu sniedzēja, pēc savas funkcijas un būtības ietilpst mediju pakalpojumu sniedzēja redakcionālā personāla sastāvā, jo tieši žurnālisti veic satura sagatavošanu mediju pakalpojumu sniedzēja uzdevumā. Tomēr jāņem vērā, ka praksē iespējamas situācijas, kurās persona veic žurnālistisku darbību neatkarīgi, neatrodoties konkrēta mediju pakalpojumu sniedzēja redakcionālā struktūrā, piemēram, kā neatkarīgs (freelance) žurnālists. Šādās situācijās šāda persona formāli neietilpst redakcionālajā personālā, taču tai objektīvi jānodrošina žurnālistikas avotu aizsardzība. Līdz ar to nepieciešams paredzēt, ka žurnālista jēdziens tiek saglabāts atbilstoši likuma "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem" ietvertajai definīcijai, vienlaikus izslēdzot vārdus "plašsaziņas līdzekļa",  lai netiktu izslēgti neatkarīgi žurnālisti, kuri nepieder konkrētam mediju pakalpojumu sniedzējam.  Atbilstoši ekspertu norādītajam, Latvijā žurnālista profesija nav reglamentēta tādā nozīmē kā, piemēram, advokāta vai ārsta profesija – nepastāv obligāta sertifikācija, eksāmens vai publiski pieejams vienots žurnālistu reģistrs. Līdz ar to žurnālista statusa noteikšana nevar balstīties uz formālu licencēšanas mehānismu. Praktiski šobrīd orientieris ir Masu informācijas līdzekļu reģistrs, kurā reģistrējas masu informācijas līdzekļi, un uz šā pamata attiecīgais medijs saviem žurnālistiem var izsniegt apliecības, kas apliecina piederību konkrētam medijam. Atsevišķos gadījumos, lai noskaidrotu, vai persona ir žurnālists, ir iespējams vērsties Latvijas žurnālistu apvienībās, kas šobrīd ir divas - Latvijas Žurnālistu asociācija un Latvijas Žurnālistu savienība, tomēr dalība tajās nav obligāta un neaptver visus praktizējošos žurnālistus. 

Savukārt redaktors pēc definīcijas ietilpst redakcionālā personāla sastāvā, tādēļ atsevišķa redaktora izdalīšana nav nepieciešama, jo tā statuss jau tiek aptverts ar jēdzienu "redakcionālais personāls".

Vienlaikus nepieciešams precizēt aizsargātās informācijas tvērumu. Esošais formulējums par pienākumu "norādīt publicētās informācijas avotu" praksē var tikt interpretēts šauri, proti, attiecinot to tikai uz konkrēta avota identitāti. Tomēr Eiropas Mediju brīvības akts skaidri nosaka, ka aizsardzība attiecas arī uz jebkuru informāciju, kas var ļaut identificēt žurnālistikas avotu vai konfidenciālu saziņu. Līdz ar to nepieciešams precizēt, ka aizsardzība aptver arī informāciju, kas attiecas uz avotu vai konfidenciālu saziņu vai kas ļauj tos identificēt, tādējādi novēršot iespējamās interpretācijas nepilnības un nodrošinot, ka norma netiek apieta, pieprasot informāciju no saistītajām personām.

Pašlaik KPL 154. panta formulējums par pienākumu "norādīt publicētās informācijas avotu" var tikt interpretēts šauri, proti, kā attiecināms tikai uz konkrētas personas identifikāciju. Tomēr Eiropas Mediju brīvības akta tvērums aptver arī netiešu informāciju, kas ļauj identificēt avotu, un šāds precizējums ir nepieciešams, lai novērstu normas apiešanas risku praksē, piemēram, pieprasot dokumentus vai citus materiālus, kas faktiski ļauj noskaidrot avotu. Ņemot vērā minēto, ir lietderīgi normā lietot jēdzienu "atklāšanas pienākums", kas juridiskajā terminoloģijā aptver plašāku rīcību nekā vienkārša "norādīšana" uz konkrētu personu. Līdz ar to nepieciešams mainīt terminoloģiju gan panta nosaukumā, gan panta dispozīcijā.

Atbilstoši Eiropas Mediju brīvības akta apsvērumiem, žurnālisti un redaktori ir galvenie uzticama mediju satura veidotāji un sniedzēji, un to dara, jo īpaši, ziņojot par jaunākajiem notikumiem vai aktualitātēm. Avoti žurnālistiem ir līdzvērtīgi "izejmateriālam" – tie ir mediju satura, jo īpaši ziņu un aktualitāšu satura, veidošanas pamats. Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi aizsargāt žurnālistu spēju vākt, atbilstoši faktiem pārbaudīt un analizēt informāciju, jo īpaši informāciju, kas sniegta vai paziņota konfidenciāli gan bezsaistē, gan tiešsaistē un kas ir saistīta ar žurnālistikas avotiem vai spēj tos identificēt. Mediju pakalpojumu sniedzējiem un to redakcionālajiem darbiniekiem, jo īpaši žurnālistiem, tostarp tiem, kuri tiek nodarbināti nestandarta veidos, piemēram, ārštata darbiniekiem, vajadzētu būt iespējai paļauties uz žurnālistikas avotu un konfidenciālas saziņas stingru aizsardzību. Bez šādas aizsardzības varētu tikt atturēta brīva avotu plūsma uz mediju pakalpojumu sniedzējiem un tādējādi varētu tikt kavēta mediju pakalpojumu sniedzēju brīva saimnieciskās darbības veikšana, arī kaitējot sabiedrības informēšanai, tostarp sabiedrisko interešu jautājumos.

Vienlaikus, lai izvairītos no tā, ka tiek apieta žurnālistikas avotu un konfidenciālas saziņas aizsardzība, un pienācīgi garantētu privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un saziņas neaizskaramību saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartu  aizsardzības pasākumi būtu jāpiemēro arī personām, kuru regulāro privāto vai profesionālo attiecību ar mediju pakalpojumu sniedzējiem vai to redakcionālajiem darbiniekiem dēļ varētu būt informācija, kas varētu identificēt žurnālistikas avotus vai konfidenciālu saziņu. Tam būtu jāattiecas arī uz personām, kas pastāvīgi un nepārtraukti dzīvo ciešās attiecībās kopīgā mājsaimniecībā, un personām, kuras ir vai ir bijušas profesionāli iesaistītas raidījumu vai preses izdevumu sagatavošanā, veidošanā vai izplatīšanā un pret kurām vēršas tikai tāpēc, ka tām ir cieša saikne ar mediju pakalpojumu sniedzējiem, žurnālistiem vai citiem redakcionālajiem darbiniekiem. Žurnālistikas avotu un konfidenciālas saziņas aizsardzībai būtu jāattiecas arī uz mediju pakalpojumu sniedzēju personālu, piemēram, tehniskajiem darbiniekiem, tostarp kiberdrošības ekspertiem, pret kuriem varētu vērsties, ņemot vērā svarīgo atbalsta funkciju, ko viņi sniedz žurnālistiem viņu ikdienas darbā, kam nepieciešams risinājums, lai nodrošinātu žurnālistu darba konfidencialitāti, un līdz ar to pastāv iespējamība, ka viņiem ir piekļuve informācijai par žurnālistikas avotiem vai konfidenciālu saziņu.

Lai nodrošinātu normas iekšējo konsekvenci un atbilstību paplašinātajam personālajam tvērumam, nepieciešams KPL 154. panta otrajā un ceturtajā daļā lietot formulējumu "attiecīgā šā panta pirmajā daļā minētā persona". Tā kā pirmajā daļā tiek paplašināts subjektu loks, ietverot ne tikai žurnālistu, bet arī mediju pakalpojumu sniedzēju, redakcionālo personālu un citas ar tiem profesionāli vai pastāvīgi saistītas personas, attiecīgās procesuālās garantijas jānodrošina visiem šiem subjektiem vienlīdzīgā apjomā. Atsauce uz pirmo daļu ļauj izvairīties no atkārtotas pilna personu uzskaitījuma lietošanas katrā normā, saglabājot skaidru un tehniski korektu likumdošanas struktūru. Vienlaikus šāda redakcija nodrošina, ka uzklausīšanas tiesības un pārsūdzības tiesības attiecas uz jebkuru personu, kurai var tikt uzlikts pienākums atklāt informāciju par žurnālistikas avotu vai konfidenciālu saziņu. 

Ņemot vērā, ka Eiropas Mediju brīvības akts ir regula ar tiešu piemērojamību, nacionālā regulējuma precizēšana ir nepieciešama, lai nodrošinātu skaidru, nepārprotamu un vienveidīgu normu piemērošanu praksē un novērstu iespējamos interpretācijas riskus. Paredzētais regulējums stiprina tiesisko noteiktību un nodrošina Latvijas kriminālprocesuālā regulējuma atbilstību Eiropas Savienības tiesiskajam ietvaram.

Ņemot vērā minēto, Likumprojekts paredz aizstāt KPL 154. panta nosaukumā vārdu "norādīšanas" ar vārdu "atklāšanas".

Likumprojekts paredz izteikt KPL 154. panta pirmo daļu jaunā redakcijā, paredzot, ka tiesa var uzdot žurnālistam, mediju pakalpojumu sniedzējam vai to redakcionālajam personālam, kā arī jebkurai personai, kurai pastāvīgu vai profesionālu attiecību dēļ ar žurnālistu, mediju pakalpojumu sniedzēju vai tā redakcionālo personālu var būt pieejama informācija par žurnālistikas avotiem vai konfidenciālu saziņu,  atklāt informācijas avotu, tostarp informāciju, kas attiecas uz informācijas avotu vai konfidenciālu saziņu vai kas ļauj tos identificēt.

Likumprojekts paredz aizstāt KPL 154. panta otrajā daļā vārdus "plašsaziņas līdzekļa žurnālistu vai redaktoru" ar vārdiem "attiecīgo šā panta pirmajā daļā minēto personu".

Papildus tam Likumprojekts paredz aizstāt KPL 154. panta ceturtajā daļā vārdus "plašsaziņas līdzekļa žurnālists vai redaktors" ar vārdiem "attiecīgā šā panta pirmajā daļā minētā persona".

Tieslietu ministrijas Pastāvīgā KL un KPL darba grupu ietvarā tika aktualizēts jautājums par kriminālprocesa izbeigšanu gadījumos, kurus paredz KL sevišķā daļa – KL 221.⁴, 229.², 235. un 254. pants. Proti, KL sevišķajā daļā ir ietverta virkne pantu, kas paredz, ka persona ir atbrīvojama no kriminālatbildības, iestājoties noteiktiem nosacījumiem, piemēram, gadījums, kad persona, kura labprātīgi nodevusi nelikumīgus alkoholiskos dzērienus un labprātīgi paziņojusi par šo nelikumīgo alkoholisko dzērienu izgatavošanu (ražošanu), glabāšanu, pārvietošanu vai realizāciju, tiek atbrīvota no kriminālatbildības par to glabāšanu vai pārvietošanu (KL 221.⁴ pants).

KPL 377. pants regulē kriminālprocesu nepieļaujošus apstākļus jeb gadījumus, kad kriminālprocesu nedrīkst uzsāk, bet uzsāktais process ir jāizbeidz. Viens no kriminālprocesu nepieļaujošiem apstākļiem saskaņā ar panta 10. punktu ir KL minētie apstākļi, kas izslēdz kriminālatbildību. Saskaņā ar KL 28. pantu apstākļi, kas izslēdz kriminālatbildību, kaut arī šajos apstākļos izdarītās darbības atbilst KL paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmēm, ir nepieciešamā aizstāvēšanās, aizturēšana, nodarot personai kaitējumu, galējā nepieciešamība, attaisnojams profesionālais risks un noziedzīgas pavēles vai noziedzīga rīkojuma izpildīšana.

Praksē konstatēts, ka gadījumos, kad persona tiek atbrīvota no atbildības saskaņā ar kādu KL sevišķajā daļā minētajiem gadījumiem, kad persona ir  jāatbrīvo no atbildības (t.s. obligātie atbrīvošanas gadījumi), kriminālprocess tiek izbeigts saskaņā ar KPL 377. panta 10. punktu. Taču citos gadījumos, kriminālprocesi netiek uzsākti. Tādējādi šobrīd nav vienota izpratne un prakse, uz kuras KPL normas pamata būtu tiesiski korekti kriminālprocesu izbeigt. Tomēr, ņemot vērā KPL un KL regulējumu kopsakarā, Darba grupas locekļi norādīja, lai efektīvāk piemērot KPL regulējumu kriminālprocesa izbeigšanas gadījumos, būtu nepieciešams KPL 377. pantu papildināt ar punktu, kas sniegtu tiešu atsauci uz KL sevišķajā daļā minētajiem gadījumiem, kuros personu ir jāatbrīvo no kriminālatbildības, bet kas nav KL 28.pantā noteiktie gadījumi.

Ņemot vērā minēto, nepieciešams papildināt KPL 377. pantu ar 12. punktu, paredzot, ka kriminālprocesu nedrīkst uzsākt, bet uzsākts process ir jāizbeidz, ja konstatēti KL sevišķajā daļā minētie nosacījumi, kas atbrīvo personu no kriminālatbildības.

Saskaņā ar KPL 380. pantu, KPL 377. panta 10.punkts ir par personu reabilitējošs apstāklis. Tā kā jaunais 12.punkts pēc savas būtības ir ļoti līdzīgs 10.punktam, tad ir paredzēts, ka arī 12.punktā minētais ir reabilitējošs apstāklis. Ņemot vērā minēto, grozījumos paredzēto papildinājumu būtu nepieciešams attiecināt tikai uz tiem KL sevišķās daļas pantiem, kuros paredzēts, ka persona ir jāatbrīvo no kriminālatbildības – KL 221.⁴, 229.², 235., 254. pantā, kā arī likumprojektā "Grozījumi Krimināllikumā" ietvertajiem jaunajiem KL 166.² un 166.³ pantiem.

Saskaņā ar KL 58. panta ceturto daļu, personu no kriminālatbildības var atbrīvot arī šā likuma sevišķajā daļā īpaši paredzētajos gadījumos. Tas attiecināms uz KL sevišķajā daļā noteiktajiem gadījumiem, kad personu var atbrīvot no kriminālatbildības – KL 199.¹, 275.³, 288.⁵, 324. un 326.⁴ pants.

Vienlaikus darba grupā tika secināts, ka arī šajos gadījumos prakse nav vienāda, proti, ir procesa virzītāji, kas personu atbrīvo uz KL 58.panta ceturtās daļas pamata, bet citos gadījumos saskaņā ar KPL 377. panta 1. punktu, nosakot, ka process izbeidzams, jo nav noticis noziedzīgs nodarījums. Vienlaikus ir secināms, ka tajos KL sevišķajā daļā paredzētajos gadījumos, kur personu var atbrīvot no kriminālatbildības, KPL 379.pants neregulē, proti, minētie gadījumi neietilpst 379.panta tvērumā.

Ņemot vērā, ka šādos KL sevišķajā daļā paredzētajos gadījumos noziedzīgs nodarījums pēc būtības ir noticis, kriminālprocess būtu jāizbeidz uz personu nereabilitējošiem apstākļiem, taču KPL 379. panta pirmā daļa neparedz šādu procesa izbeigšanas pamatu. Līdz ar to nepieciešams papildināt KPL 379. pantu ar 1.¹ daļu, nosakot, ka izmeklētājs ar uzraugošā prokurora piekrišanu, prokurors vai tiesa personu no kriminālatbildības var atbrīvot arī KL sevišķajā daļā īpaši paredzētajos gadījumos.

Šādā gadījumā grozījumos paredzētā jaunā KPL 379. panta 1.¹ daļa būtu attiecināma tikai uz tādiem KL sevišķās daļas pantiem, kuros paredzēts, ka personu var atbrīvot no kriminālatbildības – KL 199.¹, 275.³, 288.⁵, 324. un 326.⁴ pantā minētajos gadījumos.

Vienlaikus KPL 380. pants noteic, ka persona netiek reabilitēta, ja kriminālprocesu izbeidz ar lēmumu, kāds paredzēts KPL 379. panta pirmajā un otrajā daļā. Līdz ar to ir nepieciešams papildināt  KPL 380. pantu, nosakot, ka arī šā panta 1.¹ daļā paredzētie gadījumi uzskatāmi par personas nereabilitējošu apstākli.

Ņemot vērā minēto, Likumprojekts paredz, papildināt KPL 377. pantu ar 12. punktu, paredzot, ka kriminālprocesu nedrīkst uzsākt, bet uzsākts process ir jāizbeidz, ja konstatēti KL sevišķajā daļā minētie nosacījumi, kas atbrīvo personu no kriminālatbildības.

Likumprojekts paredz papildināt KPL 379. pantu ar 1.¹ daļu, nosakot, ka izmeklētājs ar uzraugošā prokurora piekrišanu, prokurors vai tiesa personu no kriminālatbildības var atbrīvot arī KL sevišķajā daļā īpaši paredzētajos gadījumos.

Tāpat Likumprojekts paredz papildināt KPL 380. pantu, nosakot, ka arī šā panta 1.¹ daļā paredzētie gadījumi uzskatāmi par personas nereabilitējošu apstākli.

Likumprojekta grozījumu KPL 415. panta 1.¹ daļas redakcija kopsakarā ar likumprojekta "Grozījumi Krimināllikumā" 66.⁶ panta redakciju veido speciālu regulējumu, kas paredz, ka prokurors izbeidz kriminālprocesu pret nepilngadīgo, nosacīti atbrīvojot no atbildības un vienlaikus piemērojot audzinoša rakstura piespiedu līdzekli. Šobrīd KPL 379. panta otrā daļa nosaka, ka izmeklētājs ar uzraugošā prokurora piekrišanu vai prokurors var izbeigt kriminālprocesu un materiālus par nepilngadīgo nosūtīt audzinoša rakstura piespiedu līdzekļa piemērošanai. Norādāms, ka ar Likumprojektu nepilngadīgo novirzīšanas no kriminālprocesa uz audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu mehānisms tiek detalizētāk noregulēts KPL 415. panta 1.¹  daļā. Līdz ar to ir nepieciešams no likuma izslēgt KPL 379. panta otro daļu, lai nodrošinātu KPL normu savstarpēju saskaņotību.

Ņemot vērā minēto, Likumprojekts paredz izslēgt KPL 379. panta otro daļu.

KPL 381. panta otrā daļa paredz, ka  procesa virzītājs, konstatējot, ka kriminālprocesā ir iespējams izlīgums un ir lietderīgi iesaistīt starpnieku, par to var informēt Valsts probācijas dienestu, bet, ja noziedzīgu nodarījumu izdarījis nepilngadīgais, tad Valsts probācijas dienestu informē visos gadījumos, izņemot gadījumu, kad izlīgums jau noslēgts. Vienlaikus norādāms, ka minētā regulējuma īstenošanas mehānisms praksē nav pietiekami skaidrs attiecībā uz gadījumiem, kad nodarījumu izdarījusi persona, kas nav sasniegusi vecumu, ar kuru iestājas kriminālatbildība, tādējādi izlīguma mehānisms netiek izmantots pietiekami savlaicīgi. Proti, spēkā esošajā KPL 381. panta otrās daļas redakcijā ietvertā terminoloģija, lietojot vārdu "noziedzīgu", neaptver gadījumus, kad nodarījumu izdarījusi persona, kura nav sasniegusi vecumu, ar kuru iestājas kriminālatbildība. Līdz ar to ir nepieciešams noteikt, ka jau izmeklēšanas stadijā attiecībā uz nepilngadīgajām personām, kuras nav sasniegušas 14 gadu vecumu, informācija nododama Valsts probācijas dienestam, nevis atliekama līdz tiesai, kur tiktu lemts par audzinoša rakstura līdzekļu piemērošanu. Rezultātā izlīguma process attiecībā uz mazgadīgajiem var tikt uzsākts savlaicīgāk.

Savukārt KPL 392.¹ panta septītā daļā paredz, ka ja kriminālprocess tiek izbeigts, bet krimināllietas materiālos ir ziņas, ka nodarījumu izdarījis nepilngadīgais, kurš nav sasniedzis 14 gadu vecumu, procesa virzītājs lemj par materiālu nosūtīšanu tiesai audzinoša rakstura piespiedu līdzekļa piemērošanai. Proti, KPL 392.¹ panta septītajā daļā ir noteikts, ka procesa virzītājs lemj par materiālu nosūtīšanu tiesai audzinoša rakstura piespiedu līdzekļa piemērošanai. Norādāms, ka pašreizējā regulējuma kontekstā šī procesa virzītāja kompetence ir skatāma kopsakarā ar KPL 379. panta otro daļu, kas paredz, ka izmeklētājs ar uzraugošā prokurora piekrišanu vai prokurors var izbeigt kriminālprocesu un materiālus par nepilngadīgo nosūtīt audzinoša rakstura piespiedu līdzekļa piemērošanai. Taču, ņemot vērā, ka ar grozījumiem paredzētās izslēgt minēto normu no KPL, nepieciešams veikt grozījumus KPL 392.¹ panta septītajā daļā, paredzot, ka attiecīgo lēmumu pieņem izmeklētājs ar uzraugošā prokurora piekrišanu vai prokurors. Tādējādi precizējot kompetenču sadalījumu, nodrošinot skaidrāku procesuālo kārtību attiecībā uz kompetento subjektu lēmuma pieņemšanai gadījumā, kad kriminālprocess tiek izbeigts, bet krimināllietas materiālos ir ziņas, ka nodarījumu izdarījis nepilngadīgais, kurš nav sasniedzis 14 gadu vecumu.

Ņemot vērā minēto, Likumprojekts paredz izslēgt no KPL 381. panta otrās daļas vārdu "noziedzīgu".

Papildus tam Likumprojekts paredz aizstāt KPL 392.¹ panta septītajā daļā vārdus "procesa virzītājs" ar vārdiem "izmeklētājs ar uzraugošā prokurora piekrišanu vai prokurors".

Kā jau iepriekš minēts, kriminālprocesu pret nepilngadīgu personu audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanai iespējams izbeigt uz nereabilitējoša pamata,  izmeklētājam ar uzraugošā prokurora piekrišanu vai prokuroram pieņemot lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu saskaņā ar KPL 379. panta otro daļu, KPL 380. pantu un KPL 392.¹ panta septīto daļu. Izbeidzot kriminālprocesu, materiālus saskaņā ar KPL 379. panta otro daļu un KPL 411. panta 8. punktu nosūta tiesai audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanai. Tomēr norādāms, ka attiecīgais mehānisms nav noteikts kā prioritāri vai obligāti piemērojams nepilngadīgā novirzīšanas instruments, bet tā piemērošana ir atkarīga no procesa virzītāja diskrecionāra izvērtējuma konkrētajā lietā. Līdz ar to spēkā esošais regulējums pats par sevi negarantē, ka pirmstiesas kriminālprocesā vispirms primāri tiktu izvērtēta bērna interesēm atbilstošāka, mazāk ierobežojoša reakcija uz noziedzīgu nodarījumu, un nenodrošina vienveidīgu, savlaicīgu un sistemātisku nepilngadīgo novirzīšanu uz audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu.  

Savukārt, ja kriminālprocess pirmstiesas kriminālprocesa stadijā netiek izbeigts un lieta tiek virzīta līdz tiesai, KL 66. pantā un KPL 522. pantā paredzētais mehānisms paredz iespēju nepilngadīgo atbrīvot no soda, vienlaikus piemērojot audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus. Tomēr arī šis mehānisms praksē netiek izmantots kā patstāvīgs un efektīvs instruments nepilngadīgo kriminālatbildības jomā. Norādāms, ka KL 66. pantā un KPL 522. pantā paredzētais regulējums pēc būtības ir saistīts ar tiesas kompetenci lemt par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu nepilngadīgajiem attiecīgā kriminālprocesa tiesvedības stadijā, nevis ar mehānismu, kas nepilngadīgā labāko interešu ievērošanai būtu prioritāri paredzēts un savlaicīgi piemērojams.

Minētais kopumā liecina, ka spēkā esošais krimināltiesiskais regulējums neparedz pietiekami efektīvu mehānismu, kas ļautu agrīnā kriminālprocesa stadijā prioritāri atteikties no krimināltiesisko instrumentu piemērošanas un novirzīt nepilngadīgo uz audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu kā mazāk ierobežojošu risinājumu. Tā rezultātā nepilngadīgie bieži tiek iesaistīti ilgstošā kriminālprocesā un virzīti tradicionālās kriminālās justīcijas sistēmas ietvaros, kas nav bērna interesēm atbilstošākais risinājums un var apgrūtināt savlaicīgu uzvedības korekcijas pasākumu piemērošanu, kā arī neveicina nepilngadīgā resocializācijas iespēju.

Ņemot vērā minēto, kā arī to, ka ar likumprojektu "Grozījumi Krimināllikumā" paredzēts papildināt KL ar 66.⁶ pantu, ar kuru tiek ieviests speciāls nosacītas atbrīvošanas no kriminālatbildības regulējumu attiecībā uz nepilngadīgajām personām, ir nepieciešams veikt grozījumus KPL, lai nodrošinātu saskaņotu procesuālo regulējumu atbilstoši KL paredzētajam.

Tādējādi ar Likumprojektu KPL 415. pants "Kriminālprocesa izbeigšana, nosacīti atbrīvojot no kriminālatbildības" tiek papildināts ar 1.¹ daļu,  paredzot, ka prokurors KL noteiktajos gadījumos var izbeigt kriminālprocesu pret nepilngadīgo, nosacīti atbrīvojot no kriminālatbildības un piemērojot audzinoša rakstura piespiedu līdzekli.

Tādējādi KPL 415. panta pirmā daļa saglabā vispārējo nosacītas atbrīvošanas no kriminālatbildības regulējumu, savukārt ar Likumprojektu KPL 415. pants tiek papildināts ar speciālu regulējumu attiecībā uz nepilngadīgajiem atbilstoši likumprojekta "Grozījumi Krimināllikumā" paredzētajam. Vienlaikus attiecībā uz KPL 415. panta otro daļu, kura paredz, ka, lai iegūtu personu raksturojošus datus, prokurors var pieprasīt no Valsts probācijas dienesta izvērtēšanas ziņojumu, norādāms, ka, ja apsūdzētais ir nepilngadīgais, attiecībā uz izvērtēšanas ziņojuma pieprasīšanu ir piemērojami KPL 39. panta pirmās daļas 6.² punkta nosacījumi.

Ņemot vērā minēto, Likumprojekts paredz papildināt 415. pantu ar 1.¹ daļu.

KPL 415. panta trešā daļa paredz, ka lēmuma par kriminālprocesa izbeigšanu, nosacīti atbrīvojot personu no kriminālatbildības, pieņemšanai nepieciešama amatā augstāka prokurora piekrišana. Minētais regulējums ir veidots atbilstoši vispārējam nosacītas atbrīvošanas no kriminālatbildības modelim, kura ietvaros prokuroram ir jāizvērtē konkrētas lietas apstākļi un jālemj par šāda tiesību institūta piemērošanas nepieciešamību. Ņemot vērā, ka ar likumprojektu "Grozījumi Krimināllikumā" tiek ieviests speciāls regulējums attiecībā uz nepilngadīgajām personām, paredzot gadījumus, kuros nepilngadīgā nosacīta atbrīvošana no kriminālatbildības un audzinoša rakstura piespiedu līdzekļa piemērošana ir obligāta, KPL 415. panta trešajā daļā ietvertais regulējums neatbilst speciālā regulējuma nosacījumiem. Proti, gadījumos, kuros KL noteikumi prokuroram neatstāj rīcības brīvību un paredz obligātu lēmuma pieņemšanu, amatā augstāka prokurora piekrišanas prasības saglabāšana nav nepieciešama.

Līdz ar to nepieciešams precizēt KPL 415. panta trešo daļu, paredzot, ka amatā augstāka prokurora piekrišana nav nepieciešama, kad KL noteiktajos gadījumos ir paredzēta obligāta nepilngadīgā nosacīta atbrīvošana no kriminālatbildības. Tādējādi tiek  saglabāts amatā augstāka prokurora uzraudzības mehānisms tajos gadījumos, kad lēmuma pieņemšanai nepieciešams prokurora izvērtējums, bet neattiecinot to uz gadījumiem, kuros nepilngadīgā nosacīta atbrīvošana no kriminālatbildības ir obligāta.

Ņemot vērā minēto, Likumprojekts paredz papildināt 415. panta trešo daļu ar teikumu, paredzot, ka amatā augstāka prokurora piekrišana nav nepieciešama, kad KL noteiktajos gadījumos ir paredzēta obligāta nepilngadīgā nosacīta atbrīvošana no kriminālatbildības.

KPL 415. panta ceturtā daļa šobrīd paredz, ka kriminālprocesa izbeigšana pieļaujama tikai ar apsūdzētā brīvprātīgu un nepārprotami izteiktu piekrišanu. Tādējādi spēkā esošā redakcija kā vienīgo subjektīvo priekšnoteikumu paredz apsūdzētā piekrišanu kriminālprocesa izbeigšanai. Ņemot vērā, ka nosacīta atbrīvošana no kriminālatbildības ir personas nereabilitējošs apstāklis, būtu pamatoti likumā skaidri noteikt, ka šā institūta piemērošanai nepieciešama ne tikai personas piekrišana kriminālprocesa izbeigšanai, bet arī skaidri izteikta attieksme pret apsūdzību, tostarp vainas atzīšana un piekrišana noziedzīga nodarījuma kvalifikācijai, un tikai pēc tam noziedzīgā nodarījuma smagums un citi likumā noteiktie apstākļi ļauj izvērtēt, kāds procesuālais risinājums ir piemērojams. Vienlaikus spēkā esošais regulējums neparedz, ka persona ar parakstu apliecina gatavību pildīt lēmumā par kriminālprocesa izbeigšanu noteiktos pienākumus. Attiecīgie nosacījumi pašlaik ir ietverti KPL 417. panta pirmajā daļā, kurā noteikts, ka personai, attiecībā uz kuru izbeidz kriminālprocesu, nosacīti atbrīvojot no kriminālatbildības, izsniedz lēmuma kopiju, izskaidro, kādas sekas ir šādai kriminālprocesa izbeigšanai, un informē par tās tiesībām iepazīties ar krimināllietas materiāliem. Persona ar parakstu apliecina, ka piekrīt noziedzīga nodarījuma kvalifikācijai un labprātīgi apņemas pildīt lēmumā minētos pienākumus. Līdz ar to, pilnveidojot nosacītas atbrīvošanas no kriminālatbildības regulējumu, ir nepieciešams šos nosacījumus koncentrēt KPL 415. panta ceturtajā daļā kā vienotā normā, kas nosaka šā institūta piemērošanas priekšnoteikumus. Turklāt, ņemot vērā, ka atšķirībā no pilngadīgajām personām, kurām tiek uzlikti pienākumi, nepilngadīgajam tiek piemērots audzinoša rakstura piespiedu līdzeklis, ir attiecīgi jāparedz, ka nepilngadīgais ar parakstu apliecina apņemšanos pildīt tieši šo līdzekli.

Ņemot vērā, ka ar Likumprojektu KPL 415. panta ceturtajā daļā tiek ietverti noteikumi, kas pārņemti no KPL 417. panta pirmās daļas otrā teikuma, ir nepieciešams izslēgt minēto teikumu, lai novērstu tiesību normu dublēšanos. Tādējādi tiek paredzēts, ka KPL 415. pants nosaka nosacītas atbrīvošanas no kriminālatbildības nosacījumus, savukārt KPL 417. pants regulē iepazīstināšanu ar lēmumu un krimināllietas materiāliem personai, attiecībā uz kuru izbeidz kriminālprocesu, nosacīti atbrīvojot no kriminālatbildības.

Ņemot vērā minēto, Likumprojekts paredz izteikt likuma 415. panta ceturto daļu jaunā redakcijā, paredzot, ka kriminālprocesa izbeigšana pieļaujama tikai ar apsūdzētā brīvprātīgu un nepārprotami izteiktu vainas atzīšanu, piekrišanu kriminālprocesa izbeigšanai un noziedzīga nodarījuma kvalifikācijai. Persona ar parakstu apliecina, ka labprātīgi apņemas pildīt lēmumā par kriminālprocesa izbeigšanu minētos pienākumus, ja tādi ir noteikti, bet nepilngadīgais apņemas pildīt lēmumā par kriminālprocesa izbeigšanu piemēroto audzinoša rakstura piespiedu līdzekli.

Papildus tam Likumprojekts paredz izslēgt KPL 417. panta pirmās daļas otro teikumu.

KPL 415. panta sestā daļa paredz, ka, izbeidzot kriminālprocesu, nosacīti atbrīvojot no kriminālatbildības, prokurors var uzlikt apsūdzētajam KL paredzētos pienākumus. KPL 415. panta sestās daļas regulējums ir veidots atbilstoši vispārējam nosacītas atbrīvošanas no kriminālatbildības modelim, kura ietvaros personai tiek uzlikti KL paredzētie pienākumi. Ņemot vērā, ka ar Likumprojektu tiek ieviests speciāls nosacītas atbrīvošanas no kriminālatbildības regulējums attiecībā uz nepilngadīgajām personām, kura ietvaros nepilngadīgajam netiek uzlikti KL paredzētie pienākumi, bet tiek piemērots audzinoša rakstura piespiedu līdzeklis, nepieciešams precizēt arī KPL 415. panta sestās daļas regulējumu. Tādējādi nodalot vispārējo nosacītas atbrīvošanas no kriminālatbildības regulējumu no speciālā regulējuma attiecībā uz nepilngadīgajām personām, vienlaikus precizējot, ka KPL 415. panta sestajā daļā paredzētās prokurora tiesības apsūdzētajam uzlikt KL noteiktos pienākumus nav attiecināmas uz nepilngadīgajiem.

Ņemot vērā minēto, Likumprojekts paredz papildināt KPL 415. panta sesto daļu pēc vārda "apsūdzētajam," ar vārdiem "kas nav nepilngadīgais".

KPL 415.¹ pants paredz nosacījumus kriminālprocesa izbeigšanai, nosacīti atbrīvojot no kriminālatbildības par smagu noziegumu. Minētais regulējums ir veidots atbilstoši vispārējam nosacītas atbrīvošanas no kriminālatbildības modelim un ir saistīts ar personas sadarbību noziedzīgu nodarījumu atklāšanā. Vienlaikus, ar likumprojektu "Grozījumi Krimināllikumā" tiek ieviests speciāls nosacītas atbrīvošanas no kriminālatbildības regulējums attiecībā uz nepilngadīgajām personām, kura ietvaros prokurors, ņemot vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma smaguma pakāpi, vai nu obligāti nepilngadīgo nosacīti atbrīvo no kriminālatbildības, piemērojot audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus, vai veic izvērtējumu, ņemot vērā konkrētās lietas faktiskos apstākļus. Šāds regulējums pēc būtības atšķiras no KPL 415.¹ pantā ietvertā vispārējā nosacītas atbrīvošanas no kriminālatbildības modeļa, jo nav saistīts ar personas sadarbību noziedzīgu nodarījumu atklāšanā, bet ir vērsts uz nepilngadīgā labākajām interesēm atbilstošu, audzinošu un uz uzvedības korekciju orientētu risinājumu. Līdz ar to, lai nodalītu vispārējo nosacītas atbrīvošanas no kriminālatbildības regulējumu no speciālā regulējuma attiecībā uz nepilngadīgajiem, nepieciešams izdarīt grozījumus, KPL 415.¹ pantā, paredzot, ka tajā paredzētie noteikumi nav attiecināmi uz nepilngadīgajiem.

Ņemot vērā minēto, Likumprojekts paredz papildināt KPL 415.¹ pantu ar trešo daļu, paredzot, ka šajā pantā noteiktais nav attiecināms uz nepilngadīgajiem.

KPL 416. panta 4. punktā ir noteikts, ka lēmumā par kriminālprocesa izbeigšanu, nosacīti atbrīvojot no kriminālatbildības, prokurors norāda apsūdzētajai personai uzliktos pienākumus. Ņemot vērā, ka ar Likumprojektu tiek ieviests speciāls nosacītas atbrīvošanas no kriminālatbildības regulējums attiecībā uz nepilngadīgajām personām, kura ietvaros nepilngadīgajam tiek piemērots audzinoša rakstura piespiedu līdzeklis, ir nepieciešams izdarīt grozījumus KPL 416. panta 4. punktā. Proti, minētā norma ir precizējama, nosakot, ka lēmumā par kriminālprocesa izbeigšanu, nosacīti atbrīvojot no kriminālatbildības nepilngadīgo, prokurors norāda nepilngadīgajam piemēroto audzinoša rakstura piespiedu līdzekli. Tādējādi tiek skaidri nodalīts vispārējais nosacītas atbrīvošanas no kriminālatbildības regulējums no speciālā regulējuma attiecībā uz nepilngadīgajām personām.

Ņemot vērā minēto, Likumprojekts paredz papildināt KPL 416. panta 4. punktu pēc vārda "pienākumus" ar vārdiem "vai attiecībā uz nepilngadīgajiem – piemēroto audzinoša rakstura piespiedu līdzekli".

KPL 416. panta 4.¹ daļa paredz, ka lēmumā par kriminālprocesa izbeigšanu, nosacīti atbrīvojot no kriminālatbildības, prokurors norāda  termiņu, līdz kuram ir jānovērš radītais kaitējums, ja šāds pienākums uzlikts. Ņemot vērā, ka ar Likumprojektu tiek ieviests speciāls nosacītas atbrīvošanas no kriminālatbildības regulējums attiecībā uz nepilngadīgajām personām, ir nepieciešams izdarīt grozījumus KPL 416. pantā, lai precizētu kaitējuma kompensācijas atlīdzināšanas nosacījumus gadījumos, kad nepilngadīgais nosacīti atbrīvots no kriminālatbildības. Turklāt KPL 353. panta pirmās daļas 2. punkts paredz, ka pienākumu samaksāt kompensāciju var uzlikt nepilngadīgajam, kas atzīts par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, — subsidiāri ar vecākiem vai personām, kuras viņus aizstāj, izņemot gadījumus, kad tas ir šo personu amata pienākums.  Līdz ar to nepieciešams KPL 416. pantā paredzēt speciālu regulējumu attiecībā uz kaitējuma kompensācijas izpildi gadījumos, kad nepilngadīgais tiek nosacīti atbrīvots no kriminālatbildības, vienlaikus nosakot kompensācijas izpildes termiņu un pienākumu iesniegt prokuroram dokumentus par kaitējuma kompensācijas izpildi. Šāda pieeja atbilst KPL 421. panta piektās daļas 4. punktā paredzētajai kārtībai attiecībā uz prokurora priekšraksta par sodu rezolutīvajā daļā norādāmo informāciju par kaitējuma kompensāciju, proti, paredzot 30 dienu termiņu tās labprātīgai izpildei un pienākumu iesniegt prokuroram dokumentus par kaitējuma kompensācijas atlīdzināšanu.

Ņemot vērā minēto, Likumprojekts paredz papildināt KPL 416. panta otro daļu, paredzot, ka lēmumā par kriminālprocesa izbeigšanu, nosacīti atbrīvojot nepilngadīgo no kriminālatbildības, prokurors papildus norāda lēmumu par kaitējuma kompensāciju subsidiāri ar vecākiem vai personām, kuras viņus aizstāj, izņemot gadījumus, kad tas ir šo personu amata pienākums, nosakot termiņu tās labprātīgai atlīdzināšanai — 30 dienas no lēmuma spēkā stāšanās dienas —, un pienākumu iesniegt prokuroram dokumentus par kaitējuma kompensācijas atlīdzināšanu.

KPL 418. panta otrā daļa paredz, ka, ja persona izpilda uzliktos pienākumus un pārbaudes laikā neizdara jaunu tīšu noziedzīgu nodarījumu, uzskatāms, ka kriminālprocess pret to ir izbeigts un par to pašu nodarījumu pret šo personu nevar tikt atjaunots, izņemot šajā likumā īpaši paredzētos gadījumus. Norādāms, ka KPL 418. panta otrajā daļā paredzētie nosacījumi atbilst vispārējam nosacītas atbrīvošanas no kriminālatbildības regulējumam, kura ietvaros personai tiek uzlikti KL paredzētie pienākumi. Ņemot vērā, ka ar Likumprojektu tiek ieviests speciāls nosacītas atbrīvošanas no kriminālatbildības regulējums attiecībā uz nepilngadīgajām personām, kura ietvaros nepilngadīgajam tiek piemērots audzinoša rakstura piespiedu līdzeklis, nevis KL paredzētie pienākumi, nepieciešams izdarīt grozījumus KPL 418. panta otrajā daļā, papildinot KPL 418. panta otro daļu un nosakot, ka, ja persona izpilda uzliktos pienākumus, bet nepilngadīgais izpilda tam piemērotos audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus, un pārbaudes laikā neizdara jaunu tīšu noziedzīgu nodarījumu, uzskatāms, ka kriminālprocess pret to ir izbeigts un par to pašu nodarījumu pret šo personu nevar tikt atjaunots, izņemot šajā likumā īpaši paredzētos gadījumus. Tādējādi skaidri nodalot vispārējo nosacītas atbrīvošanas no kriminālatbildības regulējumu no speciālā regulējuma attiecībā uz nepilngadīgajām personām.

Ņemot vērā minēto, Likumprojekts paredz papildināt KPL 418. panta otro daļu pēc vārda "pienākumus" ar vārdiem "bet nepilngadīgais izpilda tam piemērotos audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus,".

KPL 418. panta trešās daļas 1. punkts paredz, ka kriminālprocesu par to pašu nodarījumu attiecībā uz personu, pret kuru tas bija izbeigts, nosacīti atbrīvojot no kriminālatbildības, var atjaunot vienīgi šādos gadījumos: persona nav izpildījusi tai uzliktos pienākumus. Norādāms, ka KPL 418. panta trešās daļas 1. punktā paredzētie nosacījumi atbilst vispārējam nosacītas atbrīvošanas no kriminālatbildības regulējumam, kura ietvaros personai tiek uzlikti KL paredzētie pienākumi. Ņemot vērā, ka ar Likumprojektu tiek ieviests speciāls nosacītas atbrīvošanas no kriminālatbildības regulējums attiecībā uz nepilngadīgajām personām, kura ietvaros nepilngadīgajam tiek piemērots audzinoša rakstura piespiedu līdzeklis, nevis KL paredzētie pienākumi, nepieciešams izdarīt grozījumus KPL 418. panta trešās daļas 1. punktā, paredzot, ka kriminālprocesu par to pašu nodarījumu attiecībā uz personu, pret kuru tas bija izbeigts, nosacīti atbrīvojot no kriminālatbildības, var atjaunot vienīgi šādos gadījumos: persona nav izpildījusi tai uzliktos pienākumus vai nepilngadīgais nepilda tam piemērotos audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus.

Ņemot vērā minēto, Likumprojekts paredz papildināt 418. panta trešās daļas 1. punktu pēc vārdiem "tai uzliktos pienākumus" ar vārdiem "vai nepilngadīgais nepilda tam piemērotos audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus".

KPL 419. panta pirmā daļa paredz, ka prokurors, kurš pieņēmis lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu, nosacīti atbrīvojot no kriminālatbildības, pēc pārbaudes termiņa izbeigšanās, pamatojoties uz personas uzvedību, kontrolējušās institūcijas sniegto informāciju, izdara lēmumā atzīmi par nosacījumu izpildi un lēmuma stāšanos spēkā pilnā apjomā. Norādāms, ka KPL 419. panta pirmās daļas regulējums atbilst vispārējam nosacītas atbrīvošanas no kriminālatbildības modelim, kura ietvaros personas uzvedības kontroli pārbaudes laikā īsteno kontrolējošā institūcija. Ņemot vērā, ka ar Likumprojektu tiek ieviests speciāls nosacītas atbrīvošanas no kriminālatbildības regulējums attiecībā uz nepilngadīgajām personām, kura ietvaros prokurors pieņem lēmumu par nepilngadīgā nosacītu atbrīvošanu no kriminālatbildības un vienlaikus piemēro audzinoša rakstura piespiedu līdzekli, nepieciešams precizēt arī KPL 419. pantā ietverto uzraudzības un lēmuma izpildes izvērtēšanas kārtību. Proti, KPL 419. panta pirmā daļa paredz, ka pārbaudes laikā uzraudzību īsteno kontrolējošā institūcija, tas ir, Valsts probācijas dienests. Tomēr attiecībā uz nepilngadīgajām personām šāds regulējums pilnībā neatbilst Likumprojekta koncepcijai, saskaņā ar kuru prokurors pieņem lēmumu par nepilngadīgās personas nosacītu atbrīvošanu no kriminālatbildības un vienlaikus lemj par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļa piemērošanu. Ņemot vērā minēto, ir nepieciešams izdarīt grozījumus KPL 419. pantā, lai nostiprinātu prokuroru kā centrālo subjektu pārbaudes laika ietvaros gadījumos, kad prokurors ir nepilngadīgo nosacīti atbrīvojis no kriminālatbildības un piemērojis audzinoša rakstura piespiedu līdzekli. Tādējādi paredzot konsekventu pieeju, kurā persona, kas pieņem lēmumu par nosacītu atbrīvošanu no kriminālatbildības un audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu, vienlaikus izvērtē arī šā lēmuma izpildi.

Ņemot vērā minēto, Likumprojekts paredz papildināt  419.  pantu ar 1.¹ daļu, paredzot, ka, ja lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu, nosacīti atbrīvojot no kriminālatbildības, pieņemts pret nepilngadīgo, pēc pārbaudes termiņa izbeigšanās, un kad nepilngadīgais izpildījis piemērotos audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus, prokurors izdara lēmumā atzīmi par nosacījumu izpildi un lēmuma stāšanos spēkā pilnā apjomā.

Norādāms, ka Likumprojektā, papildinot KPL 419. pantu ar 1.¹ daļu, tiek precizēts uzraudzības modelis attiecībā uz nepilngadīgajā personām. Proti, paredzēts, ka gadījumos, kad nepilngadīgais tiek nosacīti atbrīvots no kriminālatbildības un nepilngadīgajam tiek piemērots audzinoša rakstura piespiedu līdzeklis, pārbaudes laika norisi un audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu izpildīšanu uzrauga prokurors. Savukārt Valsts probācijas dienests turpmāk īsteno tikai to audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu izpildi, kas saistīti ar sabiedrisko darbu un probācijas novērošanu.

KPL 522. panta pirmā daļa paredz, ka, ja tiesa atzīst, ka nepilngadīgais apsūdzētais izdarījis noziedzīgu nodarījumu, taču ievērojot šā nodarījuma izdarīšanas īpašos apstākļus un par vainīgā personu iegūtās ziņas, kas mīkstina viņa atbildību, tiesa var viņu atbrīvot no piespriestā soda un piemērot likumā paredzētos audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus.  Savukārt KL 66. panta pirmā daļa paredz, ka, ievērojot noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas īpašus apstākļus un par vainīgā personību iegūtās ziņas, kas mīkstina viņa atbildību, tiesa var nepilngadīgo atbrīvot no piespriestā soda, piemērojot likumā noteiktos audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus. Norādāms, ka KPL 522. panta pirmajā daļā ietvertie nosacījumi pēc būtības jau ir noteikti KL 66. panta pirmajā daļā, līdz ar to KPL 522. panta pirmā daļa saturiski dublē KL 66. panta pirmo daļu.

Turklāt KPL 522. panta otrā daļa nosaka, ka, piemērojot audzinoša rakstura piespiedu līdzekli, tiesa ņem vērā noziedzīga nodarījuma raksturu un bīstamību, apsūdzētā personu raksturojošos datus, kā arī viņa atbildību pastiprinošos un mīkstinošos apstākļus. Tā kā minētie kritēriji pēc būtības ir balstīti uz materiāltiesisku izvērtējumu, tie ir nosakāmi KL, nevis KPL. Līdz ar to ar likumprojektu "Grozījumi Krimināllikumā" šie kritēriji tiek ietverti KL 66. panta pirmajā daļā.

Ņemot vērā minēto, ir nepieciešams no KPL izslēgt 522. pantu, lai novērstu materiāltiesiskā regulējuma un procesuālā regulējuma pārklāšanos un nodrošinātu konsekventu KPL piemērošanu attiecībā uz nepilngadīgajām personām.

Ņemot vērā minēto, ar Likumprojektu paredzēts izslēgt KPL 522. pantu.

Likumprojektā "Grozījumi Krimināllikuma" ietvertie grozījumi KL 38.¹, 40.  un 66.²  pantā paredz:
1) pakāpenisku sabiedriskā darba aizstāšanas iespēju arī attiecībā uz jauniešiem vecumā līdz 25 gadiem, jo arī jauniešu gadījumā var būt situācijas, kurās efektīvāk, lietderīgāk un arī lētāk būtu piespriesto sabiedrisko darbu aizstāt nevis uzreiz ar brīvības atņemšanu, bet ar probācijas uzraudzību, it īpaši ņemot vērā izolācijas negatīvo ietekmi uz jaunieša attīstību. Šobrīd šāda pieeja ir paredzēta tikai nepilngadīgajiem vai personām, kuras noziedzīgu nodarījumu izdarījušas būdamas nepilngadīgas. Minētie grozījumi paredz, ka Valsts probācijas dienests, jauniešiem vecumā līdz 25 gadiem,  lūgs tiesai aizstāt neizciesto sodu ar probācijas uzraudzību uz vienu gadu, ja tas veicinās soda mērķa sasniegšanu, vienlaikus tiesa pieņems lēmumu aizstāt sabiedrisko darbu ar probācijas uzraudzību uz vienu gadu vai sabiedrisko darbu aizstāt ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, trīs darba stundas rēķinot kā vienu īslaicīgas brīvības atņemšanas dienu, taču ne ilgāk par trim mēnešiem.

2) noteikt soda aizstāšanas kārtību, ja persona, kurai sabiedriskais darbs aizstāts ar probācijas uzraudzību, nepildīs kriminālsodu izpildi reglamentējošā likumā paredzētos vai soda izpildes iestādes noteiktos pienākumus. Proti, grozījumi paredz noteikt, ka minētajā gadījumā neizciestā probācijas uzraudzība tiks aizstāta ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, četras probācijas uzraudzības dienas rēķinot kā vienu īslaicīgās brīvības atņemšanas dienu, taču ne ilgāk par 3 mēnešiem. Grozījumi paredz šādu aizstāšanas kārtību, lai netiktu pasliktināts personas stāvoklis, salīdzinot ar situāciju, ja personai jau sākotnēji neizciestās sabiedriskā darba stundas tiktu aizstātas ar īslaicīgu brīvības atņemšanu. Jaunā soda aizstāšanas kārtība attieksies gan uz pilngadīgām, gan nepilngadīgām personām, jo atbilstoši esošajam KL 66.² panta trešās daļas regulējumam nepilngadīgais, kuram probācijas uzraudzības pienākumu neizpildes gadījumā 1 gads probācijas uzraudzības tiek aizstāts ar brīvības atņemšanu (2 probācijas uzraudzības dienas rēķinot kā 1 brīvības atņemšanas dienu), nonāktu nelabvēlīgākā situācijā.

Ņemot vērā minēto, Likumprojektā nepieciešams paredzēt atbilstošus grozījumus KPL. Proti:
1) šobrīd KPL 644.¹ panta ceturtā daļa regulē neizciestā soda aizstāšanas kārtību nepilngadīgajam, kuram piemērotā probācijas uzraudzība vai kuram sabiedriskais darbs aizstāts ar probācijas uzraudzību un kurš bez attaisnojoša iemesla nepilda kriminālsodu izpildi reglamentējošā likumā paredzētos vai soda izpildes iestādes noteiktos pienākumus. Likumprojektā nepieciešams precizēt KPL 644.¹ panta ceturtās daļas tvērumu un attiecināt to uz personām (gan nepilngadīgajiem, gan jauniešiem vecumā līdz 25 gadiem), kuriem sabiedriskais darbs aizstāts ar probācijas uzraudzību, bez attaisnojoša iemesla nepilda kriminālsodu izpildi reglamentējošā likumā paredzētos vai soda izpildes iestādes noteiktos pienākumus, rajona (pilsētas) tiesas tiesnesis pēc šīs personas dzīvesvietas uz Valsts probācijas dienesta iesnieguma pamata var aizstāt neizciestās probācijas uzraudzības dienas ar īslaicīgu brīvības atņemšanu saskaņā ar KL noteikto.

2) šobrīd KPL 646. panta pirmā daļa noteic, ka persona, kurai piemērots sabiedriskais darbs, bez attaisnojoša iemesla to nepilda, tiesnesis sabiedrisko darbu aizstāj ar īslaicīgu brīvības atņemšanu. Tā kā likumprojekts "Grozījumi Krimināllikuma" paredz iespēju personām līdz 25 gadu vecumam  sabiedrisko darbu aizstāt ne tikai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, bet arī ar probācijas uzraudzību, Likumprojektā nepieciešams atbilstoši precizēt KPL 646. panta pirmo daļu. Proti, nepieciešams KPL 646. panta pirmajā daļā noteikt, ka, ja persona, kura notiesāta ar sabiedrisko darbu vai kurai sabiedriskais darbs noteikts ar prokurora priekšrakstu par sodu, bez attaisnojoša iemesla to nepilda, tiesnesis sabiedrisko darbu saskaņā ar KL noteikto var aizstāt ne tikai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, bet arī ar probācijas uzraudzību.

Ņemot vērā minēto, Likumprojekts paredz izteikt KPL 644.¹ panta ceturto daļu jaunā redakcijā, paredzot, ka, ja persona, kurai sabiedriskais darbs aizstāts ar probācijas uzraudzību, bez attaisnojoša iemesla nepilda kriminālsodu izpildi reglamentējošā likumā paredzētos vai soda izpildes iestādes noteiktos pienākumus, rajona (pilsētas) tiesas tiesnesis pēc šīs personas dzīvesvietas uz Valsts probācijas dienesta iesnieguma pamata var aizstāt neizciestās probācijas uzraudzības dienas ar īslaicīgu brīvības atņemšanu saskaņā ar KL noteikto.

Papildus Likumprojekts paredz papildināt KPL 646. panta pirmo daļu aiz vārdiem "īslaicīgu brīvības atņemšanu" ar vārdiem "vai probācijas uzraudzību".

Ņemot vērā minēto, kā arī likumprojektā "Grozījumi Krimināllikuma" ietvertos grozījumus, KPL 644.¹ panta pirmā daļa attieksies gan uz pilngadīgajiem, gan uz nepilngadīgajiem, par kuriem tiks lemts jautājums par probācijas uzraudzības aizstāšanu ar brīvības atņemšanu saskaņā ar KL noteikto  – pilngadīgo gadījumā saskaņā ar KL 38.¹ panta septīto daļu, bet nepilngadīgo gadījumā – saskaņā ar KL 66.² panta trešo daļu. Savukārt KPL 644.¹ panta ceturtā daļa turpmāk attieksies gan uz pilngadīgām, gan nepilngadīgām personām, kurām sabiedriskais darbs aizstāts ar probācijas uzraudzību un par kurām tiks lemts jautājums par probācijas uzraudzības aizstāšanu ar īslaicīgu brīvības atņemšanu saskaņā ar likumprojektā "Grozījumi Krimināllikuma" paredzēto – pilngadīgo gadījumā saskaņā ar KL 38.¹ panta astoto daļu, bet nepilngadīgo gadījumā – saskaņā ar KL 66.² panta 3.¹ daļu.

Precizētā KPL 646. panta pirmā daļa attieksies tikai uz pilngadīgām personām, jo atbilstoši likumprojektam "Grozījumi Krimināllikuma" tikai pilngadīgu personu (līdz 25 gadu vecumam) gadījumā tiesa varēs individuāli izvērtēt, vai konkrētajā gadījumā sabiedrisko darbu nepieciešams aizstāt ar probācijas uzraudzību vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu. Savukārt uz nepilngadīgajiem arī turpmāk būs attiecināma KPL 646.panta otrā daļa, kas netiek grozīta un nepilngadīgajam piemērotais sabiedriskais darbs saskaņā ar KL visos gadījumos var tikt aizstāts tikai ar probācijas uzraudzību.

Saskaņā ar KL 66.² panta otro daļu tiesa, pamatojoties uz soda izpildes iestādes iesniegumu, var pieņemt lēmumu, ka nepilngadīgais, kuram ar tiesas spriedumu vai prokurora priekšrakstu par sodu noteikta probācijas uzraudzība, ievietojams sociālās korekcijas izglītības iestādē uz laiku līdz trim gadiem, bet ne mazāku par vienu gadu, ņemot vērā nelabvēlīgo sociālo vidi, kurā nepilngadīgais atrodas, iespējamu nepilngadīgā veselības vai dzīvības apdraudējumu vai citu iemeslu dēļ, kuri kavē probācijas uzraudzības izpildi. Saskaņā ar KL pārejas noteikumu 29. punktu KL 66.² panta otro daļu nepiemēro no 2022. gada 1. jūlija līdz 2024. gada 31. decembrim.

Ar grozījumiem likumā "Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem", kas stājās spēkā 2022. gada 23. jūnijā, audzinoša rakstura piespiedu līdzekļa – ievietošana sociālās korekcijas izglītības iestādē – izpilde tika izbeigta 2022. gada 1. jūlijā, un to nepiemēro no 2022. gada 1. jūlija līdz 2024. gada 31. decembrim. Saskaņā ar šiem grozījumiem Ministru kabinetam līdz 2023. gada 31. decembrim ir jāizstrādā un jāiesniedz Latvijas Republikas Saeimā nepieciešamie likuma grozījumi attiecībā uz audzinoša rakstura piespiedu līdzekļa – ievietošana sociālās korekcijas izglītības iestādē – piemērošanu un izpildi.

Audzinoša rakstura piespiedu līdzekļa – bērna ievietošana sociālās korekcijas izglītības iestāde – piemērošanas apturēšana bija nepieciešama, lai pārtrauktu sociālās korekcijas izglītības iestādē "Naukšēni" (turpmāk – SKII "Naukšēni") konstatētos bērnu tiesību pārkāpumus, nodrošinātu bērnu un pedagogu fizisko drošību, kā arī, lai veiktu sociālās korekcijas izglītības iestādes institūta reformu, tostarp pārskatot un pilnveidojot normatīvo regulējumu attiecībā uz audzinoša rakstura piespiedu līdzekli  — ievietošana sociālās korekcijas izglītības iestādē.

Pamatojoties uz grozījumiem likumā "Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem", Ministru kabinets ar 2022. gada 1. oktobri likvidēja SKII "Naukšēni".[1] 2022. gada 26. jūnijā Ministru kabinets ir noteicis Tieslietu ministriju par atbildīgo institūciju sociālās korekcijas izglītības iestādes reformas īstenošanā. Tieslietu ministrijai tika uzdots izstrādāt grozījumus likumā "Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem" par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļa, kas paredz bērna ievietošanu sociālās korekcijas izglītības iestādē, piemērošanu un izpildi.[2]

Papildus Ministru kabineta dotajam uzdevumam Valsts kontrole 2022. gada 30. septembra revīzijas ziņojumā Nr. 2.4.1–6/2021 "Vai bērnam ar uzvedības problēmām un tā ģimenei ir iespēja saņemt nepieciešamo atbalstu" ir izteikusi priekšlikumu Tieslietu ministrijai sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju un Labklājības ministriju pārskatīt normatīvajos aktos paredzētos gadījumus, kad bērns var tikt ievietots sociālās korekcijas izglītības iestādē, un ievietošanas termiņu, nosakot to atkarībā no bērnam nepieciešamā atbalsta.[3]

Pēc padziļināta izvērtējuma Tieslietu ministrija ir nonākusi pie secinājuma, ka Latvijā ir nepieciešams ilgtermiņa stacionāra tipa pakalpojums bērniem, kas būtu balstīts empīriski pamatotā modelī un mūsdienu metodēs darbā ar bērnu uzvedības problēmām. Tādēļ Tieslietu ministrija piedāvā atteikties no sociālās korekcijas izglītības iestādēm un ieviest jaunu audzinoša rakstura piespiedu līdzekli – bērna ievietošana "Bērnu un jauniešu drošajā mājā". 2024. gada 7. maijā Ministru kabinets atbalstīja Tieslietu ministrijas iniciatīvu izveidot "Bērnu un jauniešu drošo māju" augsta riska bērniem un jauniešiem (sk. Ministru kabineta 2024. gada 7. maija sēdes protokola Nr. 19 32. §).

Pirms Bērnu un jauniešu drošās mājas darbības uzsākšanas ir nepieciešams veikt virkni sagatavošanās darbu, tostarp nodrošinot atbilstošu infrastruktūru, sagatavojot normatīvo aktu bāzi, atlasot un apmācot personālu u.c. Šie pasākumi ir laikietilpīgi, un 2024. gadā tika prognozēts, ka Bērnu un jauniešu drošā māja  varētu uzsākt darbību 2027. gadā. Līdz ar to ministrija ierosināja veikt grozījumus, nosakot jaunu termiņu. Tādējādi 2024. gadā tika izstrādāts likumprojekts "Grozījumi Krimināllikumā" (24-TA-2680) un likumprojekts "Grozījumi likumā "Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem"" (24-TA-2664), ierosinot pagarināt gan ARPLL pārejas noteikumos, gan KL pārejas noteikumos noteikto termiņu.

Minēto likumprojektu saskaņošanas procesā tika saņemti iebildumi, ko nebija iespējams novērst likumprojektu saskaņošanas gaitā. Tāpat būtiski apzināties, ka nebija pieejams finansējums Bērnu un jauniešu drošās mājas izveidošanai. Līdz ar to pieminētie likumprojekti tālāk netika virzīti. Vienlaikus, ievērojot finansējuma piesaistīšanas problemātiku, jau pašlaik ir skaidrs, ka jārēķinās ar ilgāka laika perioda nepieciešamību Bērnu un jauniešu drošās mājas izveidošanai, nekā iepriekš plānots.

Attiecībā uz risinājumu pārejas periodā līdz Bērnu un jauniešu drošās mājas izveidošanai Ministru kabinets 2024. gada 13. augusta sēdē (sk. 2024. gada 13. augusta sēdes protokola Nr. 31. 78 § 2. punktu) atbalstīja pārejas perioda jauna grupas pakalpojuma ieviešanu augsta riska bērniem, kas balstīts uz "Bērnu un jauniešu drošās mājas" konceptu. Strādājot pie šī jautājuma, ir veikti nepieciešamie grozījumi 2017.gada 16.augusta Ministra kabineta noteikumos Nr. 474 "Tieslietu ministrijas nolikums", papildinot 5.18.1 apakšpunktu ar uzdevumu Tieslietu ministrijai slēgt deleģēšanas līgumu ar nodibinājumu "Allažu bērnu un ģimenes atbalsta centrs" (turpmāk – nodibinājums), nodrošinot vides maiņas principā balstītus risku mazināšanas pasākumus probācijas sistēmā esošajiem nepilngadīgajiem. 2024. gada 17. decembrī ir noslēgts deleģēšanas līgums ar Valsts probācijas dienestu un nodibinājumu, un pārejas perioda pakalpojumu  veido un īsteno nodibinājums.

Deleģēšanas līguma ietvaros nodibinājums ir izveidojis un nodrošina nepārtrauktu diennakts, sociālās uzvedības korekcijas un rehabilitācijas pakalpojumu. Tas ietver bērna izņemšanu no viņa ierastās vides, bērna individuālo vajadzību risināšanai mērķētus atbalsta pasākumus un traumas izpratnē balstītu pieeju bērna aprūpē. Pakalpojums paredzēts bērniem vecumā no 11 līdz 17 gadiem, kuri izdarījuši noziedzīgus nodarījumus un kuriem piemērots audzinoša rakstura piespiedu līdzeklis – probācijas novērošana (Valsts probācijas dienesta likuma 6. panta pirmās daļas 10. punktā noteiktā funkcija) vai kriminālsods – probācijas uzraudzība (Valsts probācijas dienesta likuma 6. panta pirmās daļas 9. punktā noteiktā funkcija).

Ņemot vērā minēto, KPL pārejas noteikumu 80. punktu nepieciešams grozīt, apturot bērnu ievietošanu sociālās korekcijas izglītības iestādē līdz 2030. gada 31. decembrim.


[1] Skat. Ministru kabineta 2022. gada 14. jūlija rīkojumu Nr. 528 "Par sociālās korekcijas izglītības iestādes "Naukšēni" likvidāciju". Pieejams: https://likumi.lv.

[2] Skat. Vienotajā tiesību aktu portālā tiesību aktu lietu (22-UZ-696). Pieejams: https://vktap.mk.gov.lv.

[3] "Problēmbērni" – pieaugušo neizdarības spogulis. Valsts kontrole. Pieejams: https://www.lrvk.gov.lv.

Ņemot vērā minēto, Likumprojekts paredz aizstāt pārejas noteikumu 80. punktā skaitļus un vārdus "2024. gada 31. decembrim" ar skaitļiem un vārdiem "2030. gada 31. decembrim".

Izvērtējot Direktīvas 2024/1385 prasības attiecībā uz kriminālprocesuālajiem aspektiem, tika secināts, ka spēkā esošais KPL regulējums jau nodrošina atbilstību Direktīvā (ES) 2024/1385 noteiktajām prasībām un šobrīd nav nepieciešams veikt grozījumus KPL normās. Vienlaikus Direktīvas 2024/1385 40. panta 1. punkts noteic, ka dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu, vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka paņēmienus, kā izdarāma šāda atsauce.  Līdz ar to ir nepieciešams papildināt KPL ar informatīvo atsauci, nosakot, ka likumā iekļautas tiesību normas, kas izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes 2024. gada 14. maija Direktīvas (ES) 2024/1385 par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē apkarošanu.

Ņemot vērā minēto, Likumprojekts paredz papildināt KPL ar informatīvo atsauci uz Eiropas Savienības direktīvām, paredzot, ka likumā iekļautas tiesību normas, kas izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes 2024. gada 14. maija Direktīvas (ES) 2024/1385 par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē apkarošanu.