Anotācija (ex-ante)

Saskaņā ar Valsts zemes dienesta datiem (avots: Valsts zemes dienests, 17.03.2023., pieejams: https://lvportals.lv/skaidrojumi/350724-kopipasums-un-skersli-ta-sadalisanai-2023) Latvijā joprojām tūkstošiem dzīvojamo ēku atrodas kopīpašumā, kas nozīmē, ka vairākām personām pieder domājamās daļas vienā nedalītā īpašumā. Kopumā no 11 500 daudzdzīvokļu mājām – ap 3 881 ēkas ir kopīpašumā, turklāt 3462 gadījumos kopīpašnieku skaits daudzīvokļu mājai ir no 2 – 10 īpašnieki. Šāda situācija vēsturiski radījusi daudz strīdu un praktisku sarežģījumu, jo kopīpašums būtībā ir īpašuma tiesību aprobežojums, kas apgrūtina īpašuma pārvaldīšanu un izmantošanu.

Šobrīd CPL regulējumā attiecībā uz kopīpašuma dalīšanu, ja kopīpašuma priekšmets ir nekustamais īpašums, kurā ietilpst ēka ar dzīvojamām telpām, un tiek prasīta kopīpašuma sadale dzīvokļu īpašumos, līdz šim nav skaidri noregulēti procesuālie jautājumi attiecībā uz lietas izskatīšanas kārtību, lietā iesaistītajām pusēm un lietas piekritību.

Izstrādātie CPL grozījumi paredz ieviest jaunu CPL 30.¹² nodaļu "Lietas par kopīpašuma dalīšanu" un tā attiecas uz kopīpašuma dalīšanas strīdiem. Īpaša pievienotā vērtība šajā nodaļā ir par mājas sadali dzīvokļu īpašumos.

Likumprojektā ietvertais paredz, ka lietas par kopīpašuma dalīšanu tiesā izskatīs prasības kārtībā pēc vispārējiem noteikumiem, ievērojot jaunajā CPL  30.¹² nodaļā paredzētos izņēmumus (250.¹⁰⁴ pants. Lietu izskatīšanas kārtība).

Lietās par kopīpašuma dalīšanu prasība ceļama pret pārējiem kopīpašniekiem (250.¹⁰⁵ pants. Puses). Proti, nav pieļaujamas situācijas, kad kāds no kopīpašniekiem nav pat informēts par strīdu attiecībā uz kopīpašumu un tā iespējamo izbeigšanu.

Savukārt, prasības pieteikums par kopīpašuma dalīšanu, ja kopīpašnieki nevienojas par tā dalīšanas veidu, iesniedzams tiesai pēc viena kopīpašnieka deklarētās dzīvesvietas, bet, ja tādas nav, — pēc dzīvesvietas, vai pēc juridiskās adreses, bet, ja kopīpašuma priekšmets ir nekustamais īpašums, — pēc tā atrašanās vietas (250.¹⁰⁶ pants. Lietu piekritība).

Pēc CL grozījumiem par kopīpašuma dalīšanu dzīvokļu īpašumos Augstākās tiesas jaunākajā praksē atzīts, ka sadalīšana dzīvokļu īpašumos ir primārais, bet ne absolūti vienīgais kopīpašuma dalīšanas veids – tiesai joprojām jāvērtē konkrēto apstākļu atbilstība dažādiem dalīšanas veidiem (reāla dalīšana, nodošana vienam kopīpašniekam ar atlīdzību pārējiem kopīpašniekiem, pārdošana izsolē u.tml.).

Pašreizējā CPL regulējumā nebija skaidri noteikts prasības pieteikuma saturs lietās par kopīpašuma dalīšanu, proti, nebija iekļauta prasība, ka jānorāda arī kopīpašuma priekšmets (konkrētas prasības attiecībā uz pieteikuma saturu), kurš pakļauts dalīšanai, un vēlamais dalīšanas veids. Regulējumā nav norādīta prasība norādīt informāciju par to, kādus pasākumus ir veicis prasītājs, lai noregulētu kopīpašuma dalīšanas jautājumu ar atbildētāju līdz prasības celšanai tiesā. Tāpat, šobrīd spēkā esošais regulējums neparedz, kādus dokumentus, papildus prasības pieteikumam, ir nepieciešams iesniegt klāt prasības pieteikumam.

Jaunais CPL regulējums noteiks prasības pieteikuma saturam, proti, prasības pieteikumā par kopīpašuma dalīšanu papildus CPL likuma 128.pantā noteiktajam būs jānorāda kopīpašuma priekšmets, kurš pakļauts dalīšanai, un vēlamais dalīšanas veids (250.¹⁰⁷ pants). Savukārt šī paša panta otrajā daļā paredzēts, ka prasības pieteikumā būs jānorāda pasākumi, kurus prasītājs ir veicis, lai noregulētu kopīpašuma dalīšanas jautājumu ar atbildētāju līdz prasības celšanai. Atbilstoši CL regulējumam kopīpašumu var izbeigt (dalīt), ja kopīpašnieki nevar vienoties par dalīšanas veidu. Tātad vispirms kopīpašniekiem ir jāmēģina savstarpēji vienoties par kopīpašuma dalīšanu un tās veidu. Tikai tad, kad šāda vienošanās nav panākta, ir pamats celt prasību tiesā un, iesniedzot prasības pieteikumu, prasītāja rīcībā būtu jābūt pierādījumiem, ka viņš ir izrādījis gribu izbeigt kopīpašumu (realizējis likumā noteiktās tiesības katrā laikā prasīt kopīpašuma dalīšanu), bet citi kopīpašnieki uz šo piedāvājumu nav reaģējuši vai nav piekrituši šādam piedāvājumam, vai arī citi kopīpašnieki ir piedāvājuši tādu kopīpašuma dalīšanas veidu, kas kopīpašniekam nav pieņemams.

Papildus paredzēts (CPL 250.¹⁰⁸ pants), ja kopīpašuma priekšmets būs nekustamais īpašums, kurā ietilpst ēka ar dzīvojamām telpām, un tiek prasīta kopīpašuma sadale dzīvokļu īpašumos, pusei tiesā būs jāiesniedz Valsts zemes dienesta atzinums par iesakāmo kopīpašuma domājamo daļu aprēķinu dzīvojamās mājas sadalīšanai dzīvokļu īpašumos, kā arī puses pamatojums par to, kuras telpu grupas piekrīt katram kopīpašniekiem. Tātad tad, ja kopīpašnieks (viens vai vairāki) vēlēsies izbeigt kopīpašumu, sadalot to dzīvokļu īpašumos, kopīpašniekam būs jāpieprasa no Valsts zemes dienesta (turpmāk - VZD) minētais atzinums, pēc kura saņemšanas jāsagatavo savs redzējums par to, kuras telpu grupas piekrīt kuram kopīpašniekam. Bieži vien zemesgrāmatā pie ieraksta par domājamo daļu īpašuma tiesībām katram kopīpašniekam tiek rakstīts, ka viņa lietošanā atrodas konkrēta telpu grupa (piemēram, lietošanā dzīvoklis Nr.2). Tāpat nereti kopīpašnieku starpā ir noslēgts lietošanas kārtības līgums, no kura arī izriet katra kopīpašnieka faktiskā lietošanā esošās telpas. Ņemot vērā par pamatu šo un citu viņa rīcībā esošo informāciju, kopīpašnieks var norādīt tiesai, kādam, viņaprāt, būtu jāizskatās telpu sadalījumam katram kopīpašniekam, vai arī kam telpu grupas nebūtu piešķiramas, bet būtu piešķirama atlīdzība naudā (tādas situācijas var veidoties, ja, piemēram, kopīpašnieks nelieto nevienu telpu grupu). Pārējiem kopīpašniekiem attiecīgi būs iespēja piekrist piedāvātajam telpu grupu sadalījumam vai iebilst, iesniedzot tiesai savu, atšķirīgu redzējumu.
Var arī veidoties situācijas, kad kopīpašnieks nepiekrīt cita kopīpašnieka piedāvātajam telpu grupu sadalījumam, jo ir, piemēram, izbūvējis bēniņus, ko nav "legalizējis". Šādā gadījumā kopīpašniekam būtu jālūdz tiesai pieņemt lēmumu par konkrētās telpu grupas (bēniņu) uzmērīšanu un par saviem līdzekļiem jāpasūta VZD minēto telpu grupu uzmērīšanu. VZD veiks uzmērīšanu, pamatojoties uz tiesas lēmumu, bez pārējo kopīpašnieku piekrišanas nepieciešamības un izsniegs kopīpašniekam jaunu atzinumu par iesakāmo kopīpašuma domājamo daļu sadalīšanu dzīvokļu īpašumos, kuru attiecīgi kopīpašnieks kopā ar savu pamatojumu par to, kuras telpu grupas piekrīt katram kopīpašniekam, iesniegs tiesā.

Tāpat, lai gan likumprojektā expressis verbis tas nav norādīts, tomēr, ja kādam no kopīpašniekiem ir hipotekārās saistības un bez hipotēkas ir nostiprināta arī aizlieguma atzīme zemesgrāmatā, būtu pievienojami pierādījumi par hipotekārā kreditora informēšanu, jo tiesā būtu risināms jautājums par hipotekārā kreditora kā trešās personas pieaicināšanu lietā, lai hipotekārais kreditors varētu paust viedokli par sava nodrošinātā prasījuma turpmāko pastāvēšanu.

Savukārt, ja kopīpašuma priekšmets ir nekustamais īpašums un tiek prasīta tā sadale reālās daļās, pusei būs tiesā jāiesniedz pierādījumi par zemes gabala sadales iespējamību (jāuzsver, ka ēkas sadale reālās daļās tiesas ceļā nav iespējama, to var tikai ar visu īpašnieku piekrišanu). Šāda norma ir iekļauta, lai tiesas spriedums par nekustamā īpašuma sadali reālās daļās būtu izpildāms. Proti, praksē ir veidojušās situācijas, kad tiesa ir nospriedusi izbeigt kopīpašumu, sadalot to reālās daļās, bet, kopīpašniekiem pēcāk vēršoties pašvaldībā un lūdzot piešķirt atdalāmajam nekustamajam īpašumam atsevišķu adresi, pamatojot to ar tiesas spriedumu, pašvaldība šādu lūgumu noraida, jo tas ir pretrunā citiem normatīvajiem aktiem, piemēram, vietējās pašvaldības apstiprinātiem teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumiem, likumam "Par  kultūras pieminekļu aizsardzību", normatīvajiem aktiem dabas aizsardzības jomā u.c.
Šādi pierādījumi varētu būt, piemēram, pašvaldības domes lēmums par zemes ierīcības projekta apstiprināšanu vai zemes gabala sadales priekšlikums, kas saskaņots pašvaldībā. Tiesā nereti kā pierādījums tiek iesniegts mērnieka sagatavots reālās sadales plāns, tomēr praksē ir veidojušās situācijas, kad uz mērnieka sagatavota reālās sadales plāna pamata pieņemts tiesas spriedums arī pēc tam nav izpildāms, jo, piemēram, netika ņemti vērā ierobežojumi saistībā ar īpašuma atrašanos kultūras pieminekļa teritorijā vai Baltijas jūras un Rīgas jūras līča aizsargjoslā. Līdz ar to, lai gan nevienam pierādījumam likumā nav iepriekš noteikts spēks, un, ievērojot dispozivitātes principu, persona pati izvēlas, ar kādiem līdzekļiem un pierādījumiem panākt sev vēlamo rezultātu, tomēr šādu pierādījumu izvēlē personai ir jāpatur prātā, ka tiesas nolēmumam ir jābūt izpildāmam, nevis jāsaskaras ar turpmākiem šķēršļiem tā izpildē administratīvajā procesā. Tāpat, lai izvairītos no iespējamām problēmām ar sprieduma izpildi nekustamā īpašuma reālās sadales gadījumā, attiecīgā pašvaldība būtu pieaicināma lietā kā trešā persona.

Lai būtu iespējams veikt nekustamā īpašuma sadali dzīvokļu īpašumos (arī uz tiesas nolēmuma pamata), vispirms ir nepieciešams veikt samaksu VZD par tā sniegtajiem pakalpojumiem, kā arī zemesgrāmatu nodevas, ierakstot dzīvokļu īpašumus zemesgrāmatā. Ja šie izdevumi netiks samaksāti pirms sprieduma taisīšanas, bet atstāti kopīpašnieku ziņā pēc sprieduma taisīšanas, pastāv iespēja, ka spriedums nebūs izpildāms, jo viens vai vairāki kopīpašnieki neveiks nepieciešamo izdevumu samaksu VZD un zemesgrāmatai. Savukārt minētās iestādes sniedz savus pakalpojumus tikai pēc priekšapmaksas saņemšanas par saviem pakalpojumiem. Tādējādi arī tie kopīpašnieki, kuri ir veikuši nepieciešamo izdevumu samaksu, nevarēs panākt sadali dzīvokļu īpašumos, jo sadale dzīvokļu īpašumos ir iespējama, vienlaicīgi reģistrējot visus dzīvokļu īpašumus Kadastra informācijas sistēmā, nevis tikai tos dzīvokļu īpašumus, par kuriem būs veikta samaksa.
Tāpat gadījumā, ja viens vai vairāki kopīpašnieki uzņemas samaksāt visus izdevumus arī to kopīpašnieku vietā, kuri tos neveic, samaksu veikušajiem kopīpašniekiem vēlāk, lai atgūtu par citiem kopīpašniekiem samaksātos izdevumus, ir jāvēršas ar atsevišķu prasību tiesā par parāda piedziņu, kas nav uzskatāms par efektīvu veidu kā atgūt citu kopīpašnieku vietā veiktos maksājumus.

Plašu diskusiju rezultātā un izvērtējot iespējamos alternatīvos risinājumus, ir izstrādāts risinājums, kas ļautu personai panākt kopīpašuma sadali dzīvokļa īpašumos arī tad, ja pārējie kopīpašnieki atsakās piedalīties izmaksu segšanā, bet vienlaikus paredzētu šai personai radušos izdevumu efektīvu atlīdzības mehānismu bez nepieciešamības vērsties tiesā ar atsevišķu prasību. Atbilstoši minētajam risinājumam izdevumi, kas saistīti ar nekustamā īpašuma sadali dzīvokļu īpašumos VZD un zemesgrāmatā būs iemaksājami tiesas noteiktā termiņā Tiesu administrācijas depozīta kontā pēc tam, kad tiesa būs konstatējusi sadales dzīvokļu īpašumos iespējamību (250.¹⁰⁹ pants). Proti, ja kopīpašuma priekšmets ir nekustamais īpašums, kurā ietilpst ēka ar dzīvojamām telpām, un no kopīpašnieku puses tiks prasīta kopīpašuma sadale dzīvokļu īpašumos, tiesa noteiks termiņu, kādā samaksājami nepieciešamie izdevumi zemesgrāmatai un VZD Tiesu administrācijas depozīta kontā. Paredzēts, ka šis tiesas lēmums nebūs pārsūdzams, taču tiesas noteikto termiņu varēs pagarināt vai atjaunot saskaņā ar CPL 5. nodaļu. Ņemot vērā minēto, tas nozīmē, ka tiesa varēs taisīt spriedumu par kopīpašuma sadali dzīvokļu īpašumos tikai tad, ja būs samaksāti visi nepieciešamie izdevumi zemesgrāmatai un VZD Tiesu administrācijas depozīta kontā. Ja izdevumi zemesgrāmatai un VZD netiek samaksāti pilnā apmērā, tad tiesai nav pamata piemērot šo kopīpašuma izbeigšanas veidu (sadale dzīvokļu īpašumos), bet gan ir jāizvēlas kāds cits no Civillikumā norādītājiem kopīpašuma izbeigšanas veidiem.
Lai atvieglotu tiesai izdevumu, kas jāsamaksā VZD, aprēķinu, VZD atzinumā par iesakāmo kopīpašuma domājamo daļu aprēķinu dzīvojamās mājas sadalīšanai dzīvokļu īpašumos tiek norādīts algoritms, pēc kāda, ņemot vērā sadales rezultātā reģistrējamo dzīvokļu īpašumu skaitu, ir aprēķināmi izdevumi VZD.

Taisot spriedumu par kopīpašuma sadalīšanu dzīvokļu īpašumos, tiesa tā rezolutīvajā daļā norādīs, kādā apmērā Tiesu administrācijas depozīta kontā iemaksātie izdevumi kopīpašuma sadalīšanai dzīvokļu īpašumos pārskaitāmi zemesgrāmatai un VZD, kā arī kādā apmērā un no kura kopīpašnieka minētie izdevumi ir piedzenami par labu kopīpašniekam, kurš tos iemaksāja, minot arī kredītiestādes nosaukumu un konta numuru, kurā veicama samaksa. Tādējādi gadījumā, kad visus izdevumus būs apmaksājis viens vai daži no kopīpašniekiem, tiem vairs nebūs nepieciešams vērsties tiesā pret pārējiem kopīpašniekiem ar atsevišķu prasību par viņu vietā samaksāto izdevumu piedziņu, jo sprieduma labprātīgas neizpildes gadījumā, samaksu veikušais kopīpašnieks būs tiesīgs vērsties pie zvērināta tiesu izpildītāja, lai uzsāktu piespiedu izpildi.

Tāpat sprieduma rezolutīvajā daļā jānorāda risinājums par no apgrūtinājumiem izrietošajām tiesībām. Tiesai, izlemjot jautājumu par kopīpašuma dalīšanu, ir jāvērtē arī jebkādi uz nekustamo īpašumu gulošie apgrūtinājumi, tostarp jāizlemj jautājums par to, kas notiek ar hipotekārā kreditora prasījumu - vai nu hipotekārā kreditora prasījums pāriet uz jaunizveidoto dzīvokļa īpašumu vai arī hipotekārā kreditora prasījums tiek apmaksāts naudā un hipotēka tiek dzēsta (piemēram, gadījumā, kad kopīpašnieks, kura domājamām daļām ir uzlikta hipotēka, bet kurš faktiski nelieto nevienu telpu kopīpašumā, šādam kopīpašniekam visdrīzāk netiks "piešķirts" neviens jaunizveidotais dzīvokļa īpašums, bet gan tiks izmaksāta atlīdzība naudā par viņa domājamām daļām, kā rezultātā arī hipotēka nepāries uz jaunizveidojamiem dzīvokļu īpašumiem, bet gan hipotekārā kreditora prasījums tiks apmaksāts naudā). Tādējādi, lai gan hipotēkas esamība neliedz izbeigt kopīpašumu, tomēr ir jāievēro hipotekārā kreditora tiesības un tas ir jāatspoguļo spriedumā, pretējā gadījumā tiesas nolēmums būtu atceļams. Līdzīgi spriedumā ir atspoguļojamas arī no citiem apgrūtinājumiem izrietošās tiesības, piemēram, par prasības nodrošinājumu vai personālservitūtu (dzīvokļa tiesību).

Papildus jāmin, ka ir paredzēts (250.¹¹¹ pants), ka tiesas izdevumus un samaksātos izdevumus zemesgrāmatai un Valsts zemes dienestam sadalīs starp kopīpašniekiem vienādā apmērā. Minētais princips ir līdzīgs jau šobrīd spēkā esošajam regulējumam CPL 568. panta 1.⁴ daļā, kas paredz, ka sprieduma par kopīpašuma dalīšanu izpildes izdevumus sedz kopīpašnieki vienādās daļās. Savukārt savus ar lietas vešanu saistītos izdevumus segs katrs kopīpašnieks pats. Tomēr tiesa varēs noteikt arī citu tiesāšanās izdevumu sadalījumu starp kopīpašniekiem, ievērojot taisnīguma un samērīguma principus.

Civilprocesa likuma izpildes sadaļā ir noregulēta izsoles kārtība gan attiecībā uz kustamu mantu, gan uz nekustamu. Proti, 71. nodaļā ir atrunāta kārtība piedziņas vēršanai uz kustamo mantu, savukārt 73. nodaļā atrunāta piedziņas vēršana uz nekustamo īpašumu. Tostarp, no 2025. gada 1. aprīļa spēkā ir CPL 617.¹ pants, kas atsevišķi regulē sprieduma par kopīpašuma dalīšanu izpildes kārtību. Ņemot vērā, ka jaunajā nodaļā par lietām par kopīpašuma dalīšanu netiek plānots ieviest kādus citus, no šobrīd spēkā esošās redakcijas atšķirīgus kopīpašuma pārdošanas veidus, nepieciešams uzsvērt, ka kustamas un nekustamas mantas pārdošana notiek saskaņā ar spēkā esošo regulējumu.

Likumprojektā ir paredzēts regulējums attiecībā par kopīpašuma pārdošanu, proti, ja tiesa nosaka kustamo mantu pārdot izsolē, pārdošana izdarāma pēc noteikumiem par piedziņas vēršanu uz kustamo mantu. Savukārt attiecībā uz nekustamo īpašumu, ja tiesa nosaka nekustamo īpašumu vai tā daļu pārdot izsolē, tad pārdošana būs izdarāma pēc noteikumiem par piedziņas vēršanu uz nekustamo īpašumu, ievērojot CPL likuma 617.¹ pantā (sprieduma par kopīpašuma dalīšanu izpildes kārtība) noteiktās īpatnības (250.¹¹⁰ pants).