Anotācija (ex-ante)

1) Kultūras mantojuma institūcijas, lai popularizētu to krājumos esošus vizuālās mākslas darbus, kuriem beidzies autortiesību termiņš, veido to kopijas (piemēram, skenē) un ievieto minētās kopijas savās tīmekļvietnēs internetā. Dažās Eiropas Savienības dalībvalstīs (piemēram, Vācijā, Spānijā un Itālijā) šādas kopijas varētu tikt aizsargātas ar blakustiesībām, tādējādi radot fragmentētu regulējumu Eiropas Savienības līmenī un negatīvi ietekmējot mākslas darbu kopiju pārrobežu izplatīšanu.
Līdz ar to Digitālā vienotā tirgus direktīvas 14. pants skaidri nosaka, ka autortiesības neaizsargā tādu vizuālās mākslas darbu, kuriem beidzies autortiesību termiņš, kopijas, ja vien to radīšanā nav ieguldīta jaunrade.
Tādējādi kultūras mantojuma institūcijas nevar iegūt autortiesības uz vizuālās mākslas darbu kopijām, kas iegūtas mākslas darbus digitalizējot, taču saskaņā ar Digitālā vienotā tirgus direktīvas preambulas 53. apsvērumu minētās institūcijas ir tiesīgas šādas kopijas pārdot, piemēram, kā pastkartes.

1) Likumprojekta 3. pants paredz papildināt Autortiesību likuma 6. pantu “Neaizsargājami darbi” ar jaunu 6. punktu, kurā noteikts, ka autortiesības neaizsargā vizuālās mākslas darbu, kuriem beidzies autortiesību termiņš, kopijas, ja tās nav radošās darbības rezultāts.

2) Autortiesību likuma 12. panta pirmā daļa paredz, ka autora mantiskās tiesības uz darba attiecību ietvaros radītu darbu (izņemot datorprogrammas) pieder autoram (saskaņā ar Autortiesību likuma 12. panta otro daļu autora mantiskās tiesības uz darba attiecību ietvaros radītām datorprogrammām pieder darba devējam). Tas nozīmē, ka darba devējam, lai tas būtu tiesīgs izmantot minēto autora darbu, būtu vai nu jāpārņem autora mantiskās tiesības, vai arī jāiegūst darba izmantošanas tiesības uz licences līguma vai licences pamata. Ņemot vērā darba devēja ieguldījumu darba tapšanā (darba vietas, materiālu, rīku nodrošināšanu u.tml.) un ekonomiskās ekvivalences principu, būtu pamatoti noteikt, ka darba devējs iegūst attiecīgā darba izmantošanas tiesības uz likuma pamata, saglabājot iespēju iegūt arī autora mantiskās tiesības līgumiskā veidā. Neparedzot šādu regulējumu, pastāv risks, ka darba devējs varētu tikt atzīts par autortiesību pārkāpēju gadījumos, kad viņš izmantos darbinieka radītos darbus, ja līgumā ar darbinieku (autoru) nebūs paredzēta attiecīgo tiesību pāreja darba devējam.

2) Likumprojekta 4. pants paredz izteikt Autortiesību likuma 12. panta pirmo daļu jaunā redakcijā, paredzot, ka darba devējs ar darba radīšanas brīdi iegūst darba izmantošanas tiesības mērķim, kādam tas radīts, kā arī šim mērķim atbilstošā apjomā.
Minētais noteikums neskar darba devēja un autora tiesības vienoties, ka autors atsavina darba devējam savas mantiskās tiesības uz attiecīgo darbu.

3) Autortiesību likuma 14. pantā noteiktas autora personiskās tiesības, tostarp tiesības uz darba neaizskaramību un tiesības uz darba atsaukšanu. Tiesības uz darba neaizskaramību ir autora tiesības atļaut vai aizliegt izdarīt jebkādus pārveidojumus, grozījumus un papildinājumus gan pašā darbā, gan tā nosaukumā. Savukārt tiesības uz darba atsaukšanu ietver tiesības pieprasīt, lai darba izmantošana tiek pārtraukta, ar noteikumu, ka autors sedz zaudējumus, kas pārtraukšanas dēļ radušies izmantotājam.
Praksē iepriekš norādīto personisko tiesību īstenošana attiecībā uz datorprogrammām var radīt šķēršļus normālam datorprogrammu atjaunināšanas un jaunu datorprogrammu izstrādes procesam. Ņemot vērā minēto, kā arī datorprogrammu utilitāro dabu, ir pamatoti paredzēt izņēmumu attiecībā uz datorprogrammu autoru personisko tiesību uz darba neaizskaramību un atsaukšanu īstenošanu.

3) Likumprojekta 5. pants paredz papildināt Autortiesību likuma 14. pantu ar jaunu 1.¹ daļu, kurā noteikts, ka datorprogrammas autors, pamatojoties uz savām personiskajām tiesībām, nevar aizliegt datorprogrammas pārveidošanu, grozīšanu un papildināšanu, ja vien šāda izmantošana nekaitē autora godam un cieņai, kā arī ne var īstenot savas personiskās tiesības uz darba atsaukšanu.

4) Autortiesību likuma 19. panta pirmās daļas apakšpunktos norādīti autora mantisko tiesību ierobežojumi (jeb autortiesību ierobežojumi) – gadījumi, kuros atļauts izmantot autoru darbus bez autoru piekrišanas un atlīdzības samaksas. Tā kā lielākā daļa no minētajiem autortiesību ierobežojumiem ir detalizētāk regulēta turpmākajos Autortiesību likuma pantos, nepieciešams pēc katra no tiem iekavās norādīt atbilstošo likuma pantu, kurā meklējams attiecīgā ierobežojuma regulējums.
Tāpat Autortiesību likuma 19. panta pirmajā daļā iekļautais saraksts aktualizējams, to papildinot ar jauniem autortiesību ierobežojumiem, kas noteikti Likumprojektā atbilstoši Eiropas Savienības direktīvām. Precizējams arī 19. panta pirmās daļas 9. punkts, lai to saskaņotu ar 25. panta nosaukumu un regulējumu. 

4) Likumprojekta 6. pants paredz precizēt Autortiesību likuma 19. panta pirmajā daļā iekļauto autortiesību ierobežojumu sarakstu:
1) katru ierobežojumu iekavās papildinot ar likuma pantu, kurā detalizēti regulēts konkrētais ierobežojums;
2) papildinot sarakstu ar jauniem ierobežojumiem (3., 4. un 13. punktu);
3) precizējot 9. punktu, lai to saskaņotu ar 25. panta nosaukumu un regulējumu;
4) papildinot 12. punktu ar noteikumu, ka šis ierobežojums attiecas arī uz gadījumiem, kad darbs tiek izmantots stilizācijās.

5) Autortiesību likuma 21. pants, kas paredz autortiesību ierobežojumu attiecībā uz darbu izmantošanu izglītības un pētniecības mērķiem, nesniedz skaidru atbildi, vai attiecīgā norma pieļauj arī autoru darbu izmantošanu digitālā formātā un vidē. Minētais autortiesību ierobežojums atbilst Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija direktīvas 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (turpmāk – Informācijas sabiedrības direktīva) 5. panta 3. punkta a) apakšpunktam, kas ļauj paredzēt autortiesību ierobežojumu attiecībā uz darbu izmantošanu ilustrēšanai mācību procesā vai zinātniskajai pētniecībai nekomerciālam mērķim.  
Ar Digitālā vienotā tirgus direktīvas 5. pantu iepriekš norādītais autortiesību ierobežojums tiek pielāgots, skaidri attiecinot to arī uz mācību procesu digitālā vidē.

5) Likumprojekta 8. pants izsaka Autortiesību likuma 21. pantu jaunā redakcijā.
21. panta pirmās daļas 1. punkts paredz, ka, norādot izmantotā darba nosaukumu, avotu un autora vārdu, atļauts nekomerciālā nolūkā izmantot autoru darbus vai to fragmentus ilustrēšanas mērķim mācību procesā, tai skaitā digitālā formātā, ja šāda izmantošana notiek izglītības iestādes pārziņā tās telpās vai citās vietās (piemēram, muzejā vai bibliotēkā), vai arī drošā elektroniskā vidē, kas pieejama tikai izglītības iestādes pedagogiem un izglītojamiem.
21. panta otrajā daļā skaidrots termina “izmantošana ilustrēšanas mērķim” saturs, savukārt 21. panta trešajā daļā – termina “droša elektroniska vide” saturs.
Autortiesību likuma 21. panta pirmās daļas 1. punkts attiecas gan uz pedagogiem, gan izglītojamiem (piemēram, skolēnu veidotām prezentācijām), un ietver gan digitālu rīku izmantošanu klasē, gan attālinātas piekļuves nodrošināšanu drošā elektroniskā vidē.
Darbus vai to fragmentus drīkst izmantot tikai ilustrēšanas mērķim atbilstošā apjomā. Atbilstoši Digitālā vienotā tirgus direktīvas preambulas 21. apsvērumam darbu (vai blakustiesību objektu) izmantošana atbilst ilustrēšanas mērķim, ja tā atbalsta, bagātina vai papildina mācību procesu. Citiem vārdiem, ilustrēšanas mērķis ir sasniegts, ja cita autora darbs kalpo tikai kā piemērs, lai paskaidrotu apgūstamo mācību tematu. Kaut arī normas redakcija pieļauj visa darba, piemēram, fotogrāfijas vai dzejoļa izmantošanu, ilustrēšanas mērķis ir ierobežojošs pats par sevi, līdz ar to bieži pamatota ir tikai darba fragmenta izmantošana (European Copyright Law. A Commentary. Walter, M. M. (Ed.), Lewinski, S. (Ed.). New York: Oxford University Press, 2010. – p. 1043). Digitālā vienotā tirgus direktīvas preambulas 21. apsvērumā papildus uzsvērts, ka darbu izmantošana ilustrēšanas mērķim mācību procesā nedrīkstētu aizstāt komerciālā apritē pieejamu mācību grāmatu un mācību līdzekļu iegādi.
Atbilstoši Digitālā vienotā tirgus direktīvas preambulas 20. apsvērumam šis autortiesību ierobežojums attiecas uz visām valsts atzītām izglītības iestādēm, ciktāl tās darbojas nekomerciālā nolūkā. Nosakot, vai izglītības iestāde darbojas nekomerciālā nolūkā, noteicošie faktori nav iestādes organizatoriskā struktūra vai finansēšanas veids. Līdz ar to faktiski minēto autortiesību izņēmumu varētu piemērot arī privāta izglītības iestāde attiecībā uz nekomerciālā nolūkā īstenotu mācību kursu (Rosati E. Copyright in the digital single market. Article-by-Article Commentary to the Provisions of Directive 2019/790. New York: Oxford University Press, 2021. – p. 104).
Saskaņā ar Likumprojekta 8. pantā ietvertā Autortiesību likuma 21. panta pirmās daļas otro punktu nekomerciālā nolūkā atļauts izmantot arī autoru darbus vai to fragmentus pētniecībai, šim mērķim atbilstošā apjomā.
Kā jau norādīts iepriekš, minētā norma atbilst Informācijas sabiedrības direktīvas 5. panta 3. punkta a) apakšpunktam, kas ļauj paredzēt autortiesību ierobežojumu attiecībā uz darbu izmantošanu zinātniskajai pētniecībai nekomerciālam mērķim.  
Juridiskajā literatūrā skaidrots, ka šīs direktīvas izpratnē ar terminu “zinātniskā pētniecība” saprot metodisku un sistemātisku (t.i. izmantojot zinātniskas metodes) konkrēta temata izpēti, lai iegūtu datus vai cita veida informāciju (European Copyright Law. A Commentary. Walter, M. M. (Ed.), Lewinski, S. (Ed.). New York: Oxford University Press, 2010. – p. 1043). Atbilstoši Zinātniskās darbības likuma 1. panta 2. punktam “pētniecība ir mērķtiecīga darbība ar zinātnes metodēm iegūto faktu, teoriju un dabas likumu izmantošanai jaunu produktu, procesu un metožu radīšanā vai pilnveidošanā”. Ņemot vērā iepriekš minēto, Likumprojektā tiek izmantots termins “pētniecība”.
Informācijas sabiedrības direktīvas 5. panta 3. punkta a) apakšpunkts un Digitālā vienotā tirgus direktīvas 5. pants attiecas arī uz blakustiesību objektiem. Autortiesību likumā blakustiesību ierobežojumus regulē 54. pants, un šī panta trešās daļas 2. punktā noteikts, ka Autortiesību likuma 21. pantā paredzētais autortiesību ierobežojums attiecināms arī uz blakustiesību objektu izmantošanu.
Digitālā vienotā tirgus direktīvas 5. pants attiecas arī uz tādām datu bāzēm, kuru izveidošanā, pārbaudē vai noformēšanā ielikts būtisks kvalitatīvs vai kvantitatīvs ieguldījums, kā rezultātā tām ir paredzēta īpaša aizsardzība (sk. Autortiesību likuma IX nodaļa “Datu bāzes aizsardzības īpatnības (sui generis)”). Sui generis datu bāzu aizsardzības ierobežojumus regulē Autortiesību likuma 59. pants. Tāpēc Likumprojekta 34. pantā paredzēti atbilstoši Autortiesību likuma 59. panta pirmās daļas grozījumi.

6) Pētniecībā arvien plašāk tiek izmantota tekstizrace un datizrace jeb automatizēts rīks, ar kura palīdzību iespējams analizēt lielu daudzumu informācijas digitālā formātā, tostarp ar autortiesībām aizsargātus darbus. Tādējādi tekstizraces un datizraces rezultātā var notikt ar autortiesībām aizsargātu darbu un blakustiesību objektu kopēšana (reproducēšana) vai sui generis datu bāzu (t.i. tādu datu bāzu, kuru izveidošanā, pārbaudē vai noformēšanā ielikts būtisks kvalitatīvs vai kvantitatīvs ieguldījums) iegūšana, taču nav juridiskās skaidrības, kuros gadījumos būtu jāiegūst autortiesību un blakustiesību īpašnieku vai datu bāzu veidotāju piekrišana tekstizraces un datizraces veikšanai.
Tā kā būtu pamatoti paredzēt pētniecības organizācijām un kultūras mantojuma institūcijām iespēju veikt tekstizraci un datizraci bez autortiesību un blakustiesību īpašnieku atļaujas, Digitālā vienotā tirgus direktīvas 3. pantā ir noteikts obligāti pārņemams autortiesību ierobežojums pētniecības organizācijām un kultūras mantojuma institūcijām attiecībā uz tekstizraces un datizraces veikšanu pētniecības mērķiem.
Savukārt Digitālā vienotā tirgus direktīvas 4. pantā ir noteikts vispārīgs autortiesību ierobežojums tekstizraces un datizraces veikšanai, taču šajā gadījumā autortiesību vai blakustiesību īpašnieki ir tiesīgi aizliegt tekstizraces un datizraces izmantošanu, kas var būt aktuāli tiem autortiesību un blakustiesību īpašniekiem, kas vēlas pelnīt ar radītajiem darbiem (piemēram, daži zinātnisku publikāciju izdevēji jau šobrīd piedāvā iespēju veikt tekstizraci un datizraci uz licenču pamata).

6) Likumprojekta 2. pants paredz papildināt Autortiesību likuma 1. pantu ar jēdzienu “kultūras mantojuma institūcija” un “tekstizrace un datizrace” definīcijām atbilstoši Digitālā vienotā tirgus direktīvas 2. panta 2. un 3. punktam.
Attiecībā uz jēdzienu “kultūras mantojuma institūcija” Digitālā vienotā tirgus direktīvas preambulas 13. apsvērumā skaidrots, ka minētais jēdziens ietver arī izglītības iestāžu, pētniecības organizāciju un sabiedrisko raidorganizāciju arhīvus un publiski pieejamas bibliotēkas.
Saistībā ar termina “kultūras mantojuma institūcija” ieviešanu Autortiesību likumā nepieciešami arī atbilstoši grozījumi Autortiesību likuma 62.¹ pantā, ko paredz Likumprojekta 35. pants.
Likumprojekta 9. pants paredz papildināt Autortiesību likumu ar jaunu 21.¹ pantu “Darba izmantošana tekstizracei un datizracei pētniecības mērķiem”, un Likumprojekta 10. pants – ar jaunu 21.² pantu “Darba izmantošana tekstizracei un datizracei”.
21.¹ panta pirmā daļa paredz tiesības pētniecības organizācijām un kultūras mantojuma institūcijām reproducēt likumīgi pieejamus darbus, lai veiktu tekstizraci un datizraci pētniecības mērķiem. Digitālā vienotā tirgus direktīvas preambulas 14. apsvērumā skaidrots, ka likumīgi pieejami ir tādi darbi, kuriem var piekļūt, pamatojoties uz atvērtā satura licenci, līgumisku vienošanos starp autortiesību subjektiem un pētniecības organizācijām vai kultūras mantojuma institūcijām (piemēram, abonementu), vai arī darbi, kuriem piekļuve nav tiesiski ierobežota.
21.¹ panta otrajā daļā iekļauta jēdziena “pētniecības organizācija” definīcija atbilstoši Digitālā vienotā tirgus direktīvas 2. panta 1. punktam. Digitālā vienotā tirgus direktīvas preambulas 12. apsvērumā skaidrots, ka minētais jēdziens ietver gan augstskolas un to bibliotēkas, gan arī zinātniskas institūcijas un slimnīcas, kas īsteno pētniecību. Parasti pētniecības organizācijas darbojas vai nu kā bezpeļņas organizācijas, vai arī sabiedrības interesēs, ko atzinusi valsts (angļu valodā – “public-interest mission”). Par šādu darbošanos sabiedrības interesēs varētu liecināt, piemēram, valsts finansējums, attiecīgs normatīvais regulējums vai arī publiskā iepirkuma noteikumi.
21.¹ panta trešās daļas mērķis ir nodrošināt tekstizraces un datizraces veicējiem iespēju glabāt izmantotās ar autortiesībām aizsargāto darbu kopijas tik ilgi, cik tas nepieciešams pētniecības mērķiem, tostarp pētījumu rezultātu pārbaudei. Kopijas uzglabā, nodrošinot atbilstošu drošības līmeni.
21.¹ panta ceturtās daļas mērķis ir paredzēt tiesības autortiesību subjektiem veikt nepieciešamos pasākumus, lai viņu darbu augsta pieprasījuma gadījumā varētu nodrošināt tīklu un datu bāzu drošību un integritāti.
21.² pants ļauj veikt tekstizraci un datizraci neierobežotam personu lokam attiecībā uz likumīgi pieejamiem darbiem, taču vienlaikus paredz autortiesību subjektiem tiesības aizliegt šādu tekstizraces un datizraces izmantošanu, skaidri un atbilstoši par to informējot. Par aizliegumu izmantot tiešsaistē publiski pieejamus darbus informē, izmantojot tikai mašīnlasāmus līdzekļus (piemēram, metadatus).
21.² panta otrā daļa pieļauj arī darbu kopiju glabāšanu, taču tikai tik ilgi, cik tas nepieciešams tekstizraces un datizraces mērķiem. Tas nozīmē, ka kopijas ir jāizdzēš, tiklīdz tekstizrace un datizrace ir pabeigta (Rosati E. Copyright in the digital single market. Article-by-Article Commentary to the Provisions of Directive 2019/790. New York: Oxford University Press, 2021. – p. 89).
Digitālā vienotā tirgus direktīvas 3. un 4. pants attiecas arī uz blakustiesību objektiem. Autortiesību likumā blakustiesību ierobežojumus regulē 54. pants, tāpēc Likumprojekta 30. pants paredz papildināt Autortiesību likuma 54. panta trešās daļas 2. punktu, nosakot, ka 21.¹ un 21.² pantā paredzētie autortiesību ierobežojumi attiecināmi arī uz blakustiesību objektu izmantošanu.
Digitālā vienotā tirgus direktīvas 3. un 4. pants attiecas arī uz sui generis datu bāzu iegūšanu (angļu valodā – "extraction"). Sui generis datu bāzu aizsardzības ierobežojumus regulē Autortiesību likuma 59. pants. Līdz ar to Likumprojekta 34. pants rosina papildināt Autortiesību likuma 59. panta pirmo daļu ar 4. punktu, kas ļauj iegūt būtisku datu bāzes satura daļu tekstizracei un datizracei, neprasot datu bāzes veidotāja piekrišanu un ievērojot Autortiesību likuma 21.¹ un 21.² panta noteikumus.

7) Saskaņā ar Autortiesību likuma 23. pantu kultūras mantojuma institūcijas reproducē to krājumos esošus darbus saglabāšanas nolūkos. Šāda reproducēšana bez autortiesību subjektu piekrišanas atbilst Informācijas sabiedrības direktīvas 5. panta 2. punkta c) apakšpunktam. Minētā direktīvas norma nosaka, ka  kultūras mantojuma institūcijas ir tiesīgas veikt īpašas reproducēšanas darbības, no kurām tās negūst tiešu vai netiešu ekonomisku vai komerciālu labumu, taču tā neregulē reproducēšanu digitālā formātā. Tāpēc Digitālā vienotā tirgus direktīvas 6. pants paredz obligāti pārņemamu autortiesību ierobežojumu, kurš ļauj kultūras mantojuma institūcijām reproducēt to krājumos esošus darbus saglabāšanas mērķim jebkādā formātā un datu nesējā.
Spēkā esošā Autortiesību likuma 23. panta otrā daļa paredz kultūras mantojuma institūcijām tiesības to krājumā esošus darbus, tostarp arī kopijas, kas izgatavotas saskaņā ar panta pirmo daļu, padarīt pieejamus šo institūciju telpās īpaši ierīkotos datoros, neprasot autortiesību subjektu piekrišanu. Šāds autortiesību ierobežojums atbilst Informācijas sabiedrības direktīvas 5. panta 3. punkta n) apakšpunktam.
Savukārt spēkā esošā Autortiesību likuma 23. panta trešā daļa paredz, ka šā panta otrās daļas noteikums attiecas uz visām bibliotēkām, kurām slēgtā tīklā pieejama Latvijas digitālā bibliotēka. Tā kā Autortiesību likuma 23. panta trešā daļa paredz plašāku izmantojumu nekā to pieļauj Informācijas sabiedrības direktīvas 5. panta 3. punkta n) apakšpunkts, minētā Autortiesību likuma norma būtu izslēdzama.
Spēkā esošā Autortiesību likuma 23. panta ceturtā daļa paredz pienākumu maksāt atlīdzību autoriem par Autortiesību likuma 23. panta otrajā daļā paredzēto izmantojumu atbilstoši Autortiesību likuma 19.¹ pantam, proti, pieņemot, ka atlīdzība tiek maksāta par publisko patapinājumu. Praksē līdz šim minētais pienākums nav ticis īstenots, jo nebija pieejami precīzi dati par Latvijas digitālās bibliotēkas izmantošanu.
Eiropas Savienības tiesa savā spriedumā lietā C-174/15 Vereniging Openbare Bibliotheken v Stichting Leenrecht ir atzinusi, ka jēdziens “patapinājums” (Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra direktīvas 2006/115/EK par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, un dažām blakustiesībām intelektuālā īpašuma jomā izpratnē) ietver arī grāmatas digitālas kopijas patapinājumu, ja tas tiek īstenots, ievērojot vairākus nosacījumus: grāmatas kopija tiek ievietota publiskas bibliotēkas serverī; lietotājam tiek ļauts lejupielādēt minēto kopiju savā datorā; patapinājuma periodā var tikt lejupielādēta tikai viena kopija, un pēc šī perioda beigām lietotājs šo lejupielādēto kopiju vairs nevar izmantot.
Tādējādi Eiropas Savienības tiesa ir atbalstījusi t.s. “viena kopija, viens lietotājs” modeli attiecībā uz digitālu kopiju patapināšanu, taču šāds modelis neatbilst vispārējai bibliotēku praksei. Turklāt nav skaidrs, kā nodrošināt tādu digitālu kopiju patapinājumu, kas atbilstu spriedumā noteiktajiem nosacījumiem un vienlaikus nebūtu tehniski viegli apejams.
Visbeidzot, paredzot Autortiesību likumā iespēju licencēt kultūras mantojuma institūciju krājumā esošos darbus, kas nav pieejami komerciālā apritē, tiks radīta iespēja nodrošināt atlīdzību autortiesību subjektiem par minēto darbu ievietošanu tiešsaistē (sk. Likumprojekta 36. pantu). Ņemot vērā iepriekš minēto, Autortiesību likuma 23. panta ceturtā daļa būtu izslēdzama.
Tāpat kultūras mantojuma institūcijām nav pietiekošas juridiskās skaidrības par to, vai un kādā apjomā tās ir tiesīgas reproducēt to krājumos esošus darbus, lai informētu par jaunākajiem krājuma papildinājumiem un citām, ar institūciju krājuma popularizēšanu saistītām aktualitātēm. Šādu reproducēšanu joprojām pieļauj iepriekš norādītais Informācijas sabiedrības direktīvas 5. panta 2. punkta c) apakšpunkts. Līdz ar to nepieciešams papildināt Autortiesību likuma 23. pantu ar jaunu daļu, kurā paredzētas tiesības kultūras mantojuma institūcijām reproducēt to krājumā esošos darbus informēšanas mērķim atbilstošā apjomā.

7) Likumprojekta 11. pants paredz izteikt Autortiesību likuma 23. pantu jaunā redakcijā, kur:
1) 23. panta pirmajā daļā pārņemts Digitālā vienotā tirgus direktīvas 6. pants;
2) 23. panta otrajā daļā saglabāts spēkā esošais Autortiesību likuma 23. panta otrās daļas regulējums;
3) 23. panta jaunā trešā daļa ļauj kultūras mantojuma institūcijām to krājumā esošo darbu kopijas iekļaut (reproducēt) informatīvos materiālos, piemēram, plakātos, skrejlapās vai brošūrās, informēšanas mērķim atbilstošā apjomā. Visu izstādē apskatāmo darbu kopiju iekļaušana izstādes katalogā pārsniedz informēšanas mērķi un apjomu, tāpēc šāda kataloga veidošanai nepieciešama autortiesību subjektu atļauja.
Digitālā vienotā tirgus direktīvas 6. pants, Informācijas sabiedrības direktīvas 5. panta 2. punkta c) apakšpunkts un 3. punkta n) apakšpunkts attiecas arī uz blakustiesību objektiem. Autortiesību likumā blakustiesību ierobežojumus regulē 54. pants, līdz ar to Likumprojekta 30. pants paredz papildināt Autortiesību likuma 54. panta trešās daļas 2. punktu, nosakot, ka 23. pantā paredzētie autortiesību ierobežojumi attiecināmi arī uz blakustiesību objektu izmantošanu, kā arī izslēgt Autortiesību likuma 54. panta trešās daļas 3. punktu.
Digitālā vienotā tirgus direktīvas 6. pants attiecas arī uz sui generis datu bāzēm. Sui generis datu bāzu aizsardzības ierobežojumus regulē Autortiesību likuma 59. pants. Līdz ar to Likumprojekta 34. pants rosina papildināt Autortiesību likuma 59. panta pirmo daļu ar 6. punktu, kas ļauj iegūt būtisku datu bāzes satura daļu saglabāšanas mērķim, neprasot datu bāzes veidotāja piekrišanu un ievērojot Autortiesību likuma 23. panta pirmās daļas noteikumus.

8) Izstāžu galerijām, kuras organizē mākslas darbu izstādes un izsoles, lai izmantotu mākslas darbu kopijas attiecīgo izstāžu un izsoļu reklamēšanai, tostarp tiešsaistē, ir pienākums saņemt autortiesību subjektu atļauju.
Informācijas sabiedrības direktīvas 5. panta 3. punkta j) apakšpunkts ļauj paredzēt autortiesību ierobežojumu attiecībā uz darbu izmantošanu publiskas izstādes vai mākslas darbu pārdošanas reklāmas nolūkā, ciktāl tas vajadzīgs pasākuma reklamēšanai, nepieļaujot nekādu komerciālu izmantošanu.

8) Likumprojekta 12. pants paredz papildināt Autortiesību likumu ar jaunu 27.¹ pantu, kas ļauj izmantot Autortiesību likuma 4. panta 6. – 9. punktā norādītos autoru darbus (t.i. vizuālās mākslas darbus, lietišķās mākslas darbus, dizaina un fotogrāfiskos darbus) vai to fragmentus publiskas izstādes vai publiskas mākslas darbu pārdošanas reklamēšanai, ciktāl tas nepieciešams attiecīgā pasākuma popularizēšanai. Tas nozīmē, ka reklamēšana atļauta pirms pasākuma un tā laikā. Pieļaujamais darbu izmantošanas apjoms – viena vai dažu atšķirīgu izstādē vai izsolē pieejamo mākslas darbu izmantošana (European Copyright Law. A Commentary. Walter, M. M. (Ed.), Lewinski, S. (Ed.). New York: Oxford University Press, 2010. – p. 1043).
Nav atļauta darbu jebkāda cita izmantošana komerciālā nolūkā, pamatojoties uz minēto autortiesību ierobežojumu.

9) Autortiesību likumā ir iekļauta atsevišķa VII nodaļa “Darba izmantošanas tiesības”, kas regulē autoru darbu izmantošanu, pamatojoties uz licences līgumiem vai licencēm, taču likumā nav skaidra regulējuma par autora mantisko izņēmuma tiesību atsavināšanu. Par iespēju atsavināt (šobrīd likumā – “nodot”) autora mantiskās tiesības liecina atsevišķas likuma normas, piemēram, Autortiesību likuma 12. panta pirmā daļa par tiesību nodošanu attiecībā uz darba devēja uzdevumā radītu darbu, 16. panta pirmā un otrā daļa par mantisko tiesību pāreju citām personām, 46. panta pirmā un otrā daļa par autora iznomātāja tiesību nodošanu, kā arī 48. panta otrā, ceturtā, piektā, devītā, desmitā, divpadsmitā un piecpadsmitā daļa par izpildītāja mantisko tiesību nodošanu.
Tā kā attiecībā uz bezķermeniskām lietām (tiesībām) nav pamatoti lietot jēdzienu “nodošana”, jo tiesību nodošana kā tāda darījuma rezultātā nenotiek (Grudulis M. Ievads autortiesībās. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2006, 182. lpp.), Autortiesību likuma normās, kuras regulē autora mantisko izņēmuma tiesību pāreju, jēdziens “nodot” būtu aizstājams ar “atsavināt”. Turklāt “atsavināšana” precīzāk atbilst konkrētā darījuma būtībai, jo tas parasti ir autora mantisko tiesību pirkums, bet var arī būt maiņa, dāvinājums vai kāds cits īpašuma atsavināšanas veids (Grudulis M. Ievads autortiesībās. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2006, 184. lpp.).
Līdz ar to nepieciešams papildināt Autortiesību likuma VII nodaļas nosaukumu, kā arī paredzēt šajā nodaļā jaunu pantu, kurā noteikta iespēja autoram atsavināt savas mantiskās tiesības – vai nu visas kopā, vai arī atsevišķas tiesības. Tāpat, ņemot vērā esošo praksi, kā arī Francijas un Igaunijas regulējumu, paredzama iespēja autora mantiskās tiesības atsavināt uz noteiktu laiku.

9) Likumprojekta 13. pants paredz izteikt Autortiesību likuma VII nodaļas nosaukumu jaunā redakcijā.
Likumprojekta 14. pants paredz papildināt iepriekš norādīto nodaļu ar jaunu 39.¹ pantu, kurā noteiktas autora tiesības atsavināt savas mantiskās tiesības, tostarp tiesības ierobežot minēto tiesību atsavināšanu ar noteiktu termiņu vai teritoriju.
Attiecībā uz mantisko tiesību atsavināšanu uz noteiktu laiku norādāms, ka tās atgriežas atsavinātājam (autoram) automātiski pēc nolīgtā termiņa beigām, proti, tiesību pārņēmējam nav jāveic nekādas darbības tiesību atgriešanai.

10) Autori un izpildītāji darījumu sarunās par viņu mantisko tiesību atsavināšanu un darbu vai izpildījumu licencēšanu parasti ir vājākā līgumslēdzēja puse. Līdz ar to viņiem nepieciešama papildu aizsardzība, kas noteikta Digitālā vienotā tirgus direktīvas 18.–22. pantā.
Digitālā vienotā tirgus direktīvas 18. pants paredz pienācīgas un samērīgas atlīdzības principu autoriem un izpildītājiem. Tas nozīmē, ka katra Eiropas Savienības dalībvalsts var izvēlēties, kādā veidā nodrošināt autoriem un izpildītājiem tiesības saņemt pienācīgu un samērīgu atlīdzību. Eiropas akadēmiskās vides pārstāvji ir skaidrojuši, ka aprakstošie termini “pienācīga” un “samērīga” ir kumulatīvi piemērojami atlīdzību raksturojoši elementi, kur katrs no tiem iztulkojams atsevišķi. “Samērīga” atlīdzība atspoguļo principu, ka atlīdzība ir daļa (procentos) no esošās vai potenciālās tiesību ekonomiskās vērtības un ka vienreizēja atlīdzība būtu pieļaujama tikai strikti noteiktos izņēmuma gadījumos (European Copyright Society. Comment of the European Copyright Society on Arts. 18 to 22 DSM-D, 11 (2020) JIPITEC 132, para 6; pieejams arī https://europeancopyrightsociety.org/portfolio/comment-on-the-implementation-of-articles-18-22-cdsm-directive/). “Pienācīga” atlīdzība nozīmē taisnīgu atlīdzību.
Autortiesību kolektīvā pārvaldījuma likuma 30. panta otrajā daļā jau ir paredzēts pienākums licences līgumā (starp kolektīvā pārvaldījuma organizāciju un izmantotāju) noteikt taisnīgu atlīdzību. Autortiesību kolektīvā pārvaldījuma likuma 32. panta otrajā un trešajā daļā ir noteikti kritēriji, kuri organizācijai jāņem vērā, nosakot taisnīgas atlīdzības likmes (tarifus). Minētie kritēriji atspoguļo kolektīvā pārvaldījuma organizāciju darbības specifiku, taču kopumā atbilst Digitālā vienotā tirgus direktīvas preambulas 73. apsvērumā minētajiem apstākļiem, kas jāņem vērā, lai nodrošinātu pienācīgu un samērīgu atlīdzību autoriem un izpildītājiem.
Tāpat jēdziens “taisnīga atlīdzība” tiek izmantots atsevišķos Autortiesību likuma pantos, kas regulē atlīdzības saņemšanu par darbu izmantošanu (46. pantā, 48. panta piektajā un septītajā daļā, 52. pantā), kā arī attiecībā uz autortiesību ierobežojumiem (19.¹, 34., 35. pantā, 54. panta ceturtajā un piektajā daļā un 62.³ pantā). Jāatzīmē, ka autortiesību ierobežojumu gadījumā būtu pareizāk lietot jēdzienu “taisnīga kompensācija”, jo minētais maksājums kompensē kaitējumu, kas autortiesību subjektiem nodarīts, ļaujot izmantot darbus bez viņu piekrišanas uz likuma pamata.
Līdz ar to – lai nodrošinātu vienveidīgu un sistēmisku jēdzienu piemērošanu autortiesības regulējošos normatīvajos aktos, arī turpmāk Autortiesību likumā attiecībā uz atlīdzības noteikšanu par mantisko tiesību vai darbu izmantošanu lietojams jēdziens “taisnīga atlīdzība”.
Digitālā vienotā tirgus direktīvas preambulas 72. apsvērums skaidro, ka direktīvā paredzētā papildu aizsardzība autoriem un izpildītājiem nebūtu piemērojama, ja līgumpartneris ir galalietotājs, kā tas varētu būt dažu darba līgumu gadījumā. Līdz ar to darba līgumi nav izslēgti no šīs direktīvas 18.–22. panta darbības jomas per se, taču ne minētā direktīva, ne tās preambula neparedz detalizētāku regulējumu attiecībā uz autoriem, kuri rada savus darbus, pildot darba pienākumus.
Jāņem vērā, ka autors darba tiesisko attiecību ietvaros parasti bauda šīm attiecībām raksturīgās garantijas (piemēram, nodokļu un valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu nomaksu, darba vietas un nepieciešamā aprīkojuma nodrošināšanu u.tml.) atšķirībā no autoriem, kas strādā kā pašnodarbinātie dažādos projektos uz īstermiņa līgumu pamata. Tādējādi uz darba līguma pamata nodarbinātie autori uzskatāmi par labāk aizsargātiem nekā pašnodarbinātie autori.
Līdz ar to, lai nodrošinātu juridisku skaidrību un, ņemot vērā Vācijas tiesību doktrīnā un tiesu praksē aprobētās atziņas, ir pamatoti paredzēt Autortiesību likumā prezumpciju, ka darba samaksa, ko autors saņēmis par darbu, kas radīts darba attiecībās ar darba devēju un pildot darba pienākumus, uzskatāma par taisnīgu atlīdzību.
Ja autors vai izpildītājs ir noslēdzis ilgtermiņa atsavināšanas vai licences līgumu, viņam ir ierobežotas iespējas grozīt minēto līgumu gadījumā, kad ieņēmumi no darba izmantošanas izrādās ievērojami augstāki, nekā tika plānots, slēdzot līgumu. Tāpēc Digitālā vienotā tirgus direktīvas 20. pants paredz līguma koriģēšanas mehānismu, kura ietvaros autoram vai izpildītājam ir tiesības prasīt papildu atlīdzību, ja līgumā noteiktā atlīdzība ir nesamērīgi maza, salīdzinot ar visiem ieņēmumiem, kas gūti darba izmantošanas rezultātā. Šāds mehānisms ir īpaši aktuāls gadījumos, kad ieņēmumi tiek gūti jauna darba izmantošanas veida rezultātā digitālā vidē vai tāda digitāla izmantošanas veida rezultātā, kura nozīmība pieaugusi attiecīgā līguma darbības laikā (European Copyright Society. Comment of the European Copyright Society on Arts. 18 to 22 DSM-D, 11 (2020) JIPITEC 132, para 28).
Digitālā vienotā tirgus direktīvas 21. pants paredz, ka strīdi par šīs direktīvas 20. pantā noteikto līguma koriģēšanas mehānismu var tikt risināti, izmantojot alternatīvu strīdu izšķiršanas mehānismu.

10) Likumprojekta 17. pants paredz papildināt Autortiesību likumu ar jaunu 45.¹ pantu “Taisnīga atlīdzība par mantisko tiesību atsavināšanu vai darba izmantošanu”.
45.¹ panta pirmajā daļā ietverts pienākums noteikt taisnīgu atlīdzību autoram gan līgumā, ar kuru autors atsavina savas mantiskās tiesības, gan arī licences līgumā. Saskaņā ar Digitālā vienotā tirgus direktīvas preambulas 72. apsvērumu šis pienākums piemērojams arī līgumiem, kurus autors slēdz, izmantojot savu uzņēmumu. Eiropas akadēmiskās vides pārstāvji uzskata, ka direktīvā paredzētā aizsardzība attiecas arī uz autoriem (un izpildītājiem), kuri slēdz līgumus ar viņu izveidotu komersantu vai biedrību un nodibinājumu starpniecību (European Copyright Society. Comment of the European Copyright Society on Arts. 18 to 22 DSM-D, 11 (2020) JIPITEC 132, para 15).
Vienlaikus uzsverams, ka atbilstoši Digitālā vienotā tirgus direktīvas preambulas 82. apsvērumam minētās direktīvas normas neietekmē autortiesību un blakustiesību subjektu tiesības atļaut savu darbu vai blakustiesību objektu izmantošanu bez atlīdzības.
Tāpat taisnīgas atlīdzības princips neattiecas uz gadījumiem, kad darba izmantošana ir pārtraukta vai pabeigta, vai autors ir piešķīris bezatlīdzības licenci visai sabiedrībai, piemēram, atvērtā satura vai Creative Commons licenci (Rosati E. Copyright in the digital single market. Article-by-Article Commentary to the Provisions of Directive 2019/790. New York: Oxford University Press, 2021. – p. 365).
45.¹ panta otrajā daļā skaidrots jēdziena “taisnīga atlīdzība” tvērums, aptverot gan “pienācīgumu”, gan “samērīgumu” raksturojošos nosacījumus. Tādējādi atlīdzība ir taisnīga, ja tā veido samērīga daļu (procentu) no tiesību vai darba izmantošanas rezultātā gūtā mantiskā labuma, un atbilstoši Digitālā vienotā tirgus direktīvas preambulas 73. apsvērumam vienreizēja atlīdzība būtu pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos, ņemot vērā katras nozares specifiskos apstākļus. Vienlaikus mantisko tiesību atsavināšanas līgumos vienreizējs maksājums varētu būt atbilstošs risinājums (Gulbis R. Sagaidāmie Latvijas autortiesību regulējuma grozījumi un to ietekme uz autortiesību strīdu izskatīšanu tiesā. Latvijas Republikas Augstākās tiesas biļetens Nr.21/2020 – 76.lpp.; pieejams šeit:  https://www.at.gov.lv/files/uploads/files/2_Par_Augstako_tiesu/Informativie_materiali/AT_biletens21_web(1).pdf).
45.¹ panta trešajā daļā norādīti kritēriji, kuri jāņem vērā, nosakot taisnīgu atlīdzību.
45.¹ panta ceturtajā daļā paredzētas autora tiesības prasīt līguma grozīšanu, ja līgumā noteiktā atlīdzība nav taisnīga atlīdzība, kā arī tiesības vērsties tiesā, ja trīs mēnešu laikā, kad autors vērsies pie tiesību pārņēmēja vai licenciāta, nav izdevies vienoties par līguma grozījumiem. Iepriekš norādītais nosacījums par trīs mēnešiem, kuru laikā autoram ir jāvēršas pie tiesību pārņēmēja vai licenciāta, pirms prasīt taisnīgas atlīdzības noteikšanu tiesā, ir pasākums strīda noregulēšanai Civilprocesa likuma 132. panta pirmās daļas 7. punkta izpratnē. Ja autors iesniedz prasības pieteikumu, neievērojot minēto kārtību strīda noregulēšanai, tiesnesis atsaka pieņemt prasības pieteikumu.
45.¹ panta piektajā daļā ietverta prezumpcija, ka darba samaksa, ko autors saņēmis par darbu, kas radīts darba attiecībās ar darba devēju un pildot darba pienākumus, uzskatāma par taisnīgu atlīdzību. Šī prezumpcija var tikt apgāzta, ja konkrētajos apstākļos secināms, ka atlīdzība nav atzīstama par taisnīgu, tostarp gadījumos, kad iepriekš norādītais pieņēmums, ka uz darba līguma pamata nodarbinātais autors ir labāk aizsargāts, neapstiprinās (piemēram, ar autoru noslēgts terminēts darba līgums, nav piešķirts materiāltehniskais nodrošinājums u.tml.).
Vienlaikus darba attiecību ietvaros radīta darba autors ir tiesīgs prasīt papildu atlīdzību saskaņā ar 45.¹ panta sesto daļu, ja laika gaitā izrādās, ka sākotnēji nolīgtā darba samaksa (kas atbilstoši prezumpcijai tiek uzskatīta par taisnīgu atlīdzību) ir nesamērīgi maza, salīdzinot ar visiem ieņēmumiem, kas vēlāk gūti autora darba izmantošanas rezultātā. 
45.¹ panta sestā daļa paredz autoram tiesības prasīt papildu atlīdzību, ja līgumā noteiktā atlīdzība ir nesamērīgi maza, salīdzinot ar visiem ieņēmumiem, kas gūti tiesību vai darba izmantošanas rezultātā. Saskaņā ar Digitālā vienotā tirgus direktīvas preambulas 78. apsvērumu, lai noskaidrotu, vai atlīdzība ir nesamērīgi maza, vērtē katru gadījumu atsevišķi, ņemot vērā visus gūtos ieņēmumus, tostarp ieņēmumus no reklāmas materiāliem un suvenīriem (angļu valodā - "merhandising revenues"), autora ieguldījumu un nozaru specifiskos apstākļus. Tāpat ņemams vērā, vai darba komerciālo veiksmi bija iespējams paredzēt. Visbeidzot, līguma koriģēšanas rezultātā saņemamajai atlīdzībai jābūt taisnīgai atbilstoši 45.¹ panta otrajai un trešajai daļai (Rosati E. Copyright in the digital single market. Article-by-Article Commentary to the Provisions of Directive 2019/790. New York: Oxford University Press, 2021. – p. 388).
45.¹ panta septītā daļa nosaka, ka šī panta sesto daļu nepiemēro, ja pastāv nozares kolektīvā vienošanās, kas paredz autora tiesības prasīt papildu atlīdzību. Ar jēdzienu “nozares kolektīvā vienošanās” saprot vienošanos starp konkrētu nozaru autoru vai izpildītāju pārstāvjiem (biedrībām vai kolektīvā pārvaldījuma organizācijām) un izmantotāju asociācijām. Nozares kolektīvās vienošanās ir bijis veiksmīgs risinājums atlīdzības apmēra paaugstināšanai Vācijā un Francijā.
45.¹ panta astotā daļa nosaka, ka līguma noteikums, kas paredz autora atteikšanos no šajā pantā minētajām tiesībām, nav spēkā. Proti, tas atzīstams par absolūti spēkā neesošu no līguma noslēgšanas brīža.
45.¹ panta devītā un desmitā daļa nosaka, ka šā panta noteikumi neattiecas uz datorprogrammu autoriem un licences līgumiem ar kolektīvā pārvaldījuma organizācijām vai neatkarīgajām pārvaldījuma sabiedrībām Autortiesību kolektīvā pārvaldījuma likuma izpratnē.
Digitālā vienotā tirgus direktīvas 18. un 20. pants attiecas arī uz izpildītājiem. Līdz ar to Likumprojekta 23. pants paredz izteikt Autortiesību likuma 47. panta desmito daļu jaunā redakcijā un šīs normas otrajā teikumā noteikt, ka izpildītājiem piemēro arī likuma 45.¹ panta noteikumus.
Likumprojekta 37. pants paredz papildināt Autortiesību likuma 67.¹ pantu “Vidutājam pakļautie strīdi” ar jaunu 8. punktu, nosakot, ka ieinteresētā puse var vērsties pie vidutāja, ja ir strīds par Autortiesību likuma 45.¹ panta sestajā daļā noteiktajām tiesībām prasīt papildu atlīdzību.

11) Lai spētu izvērtēt, vai saņemtā atlīdzība ir taisnīga, autoriem un izpildītājiem ir nepieciešama informācija par viņu darbu un izpildījumu izmantošanu. Tāpēc Digitālā vienotā tirgus direktīvas 19. pants paredz autoru un izpildītāju tiesības no līgumslēdzējām pusēm vismaz vienreiz gadā saņemt aktuālu un visaptverošu informāciju par viņu darbu un izpildījumu izmantojumu.
Savukārt Digitālā vienotā tirgus direktīvas 21. pants paredz, ka strīdi par direktīvas 19. pantā noteikto informācijas sniegšanas pienākumu var tikt risināti, izmantojot alternatīvu strīdu izšķiršanas mehānismu.

11) Likumprojekta 18. pants paredz papildināt Autortiesību likumu ar jaunu 45.² pantu “Pienākums sniegt informāciju”.
45.² panta pirmā daļa paredz autora mantisko tiesību pārņēmējam un licenciātam pienākumu vismaz reizi gadā sniegt autoram aktuālu un visaptverošu informāciju par tiesību vai darba izmantošanu, tai skaitā par izmantošanas veidiem, gūtajiem ieņēmumiem un autoram pienākošos atlīdzību. Šo informāciju sniedz atbilstoši katras nozares specifiskajiem apstākļiem un jau līgumā var vienoties par informācijas sniegšanas veidu un formu. Tas nozīmē, ka vismaz reizi gadā tiesību pārņēmējam un licenciātam ir jāsazinās ar autoru (piemēram, e-pastā, informējot par informācijas ikgadējo aktualizēšanu), taču informācijas pieejamība par darba izmantošanu saskaņā ar līgumu var būt nodrošināta slēgtā (drošā) vidē tiešsaistē.
Minētais pienākums sniegt informāciju nebūtu attiecināms uz kultūras mantojuma institūcijām, ciktāl tās negūst komerciālu labumu (ieņēmumus) no autoru darbu izmantošanas. Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra direktīvas 2006/115/EK par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, un dažām blakustiesībām intelektuālā īpašuma jomā preambulas 11. apsvērumu kultūras mantojuma institūcija negūst tiešu vai netiešu komerciālu labumu, ja tā iekasē samaksu, lai segtu attiecīgās institūcijas administratīvās izmaksas. Līdz ar to kultūras mantojuma institūciju iekasētā ieejas maksa vai maksa par pakalpojumu sniegšanu (piemēram, kopēšanu) uzskatāma par samaksu administratīvo izmaksu segšanai, nevis par minēto institūciju ieņēmumiem. Ja tomēr kultūras mantojuma institūcija gūst ieņēmumus, piemēram, pārdodot suvenīrus, institūcijai ir pienākums informēt autoru saskaņā ar Autortiesību likuma 45.² panta noteikumiem.
45.² panta otrā un trešā daļa regulē tiesību pārņēmēja un licenciāta rīcību gadījumos, kad tie ir licencējuši darba tālāku izmantošanu un tādēļ viņu rīcībā nav informācijas par šo izmantošanu. Jāņem vērā, ka informācijas sniegšanas pienākums attiecas uz visiem nākamajiem licences saņēmējiem neatkarīgi no tā, cik gara ir šo darījumu ķēde.
45.² panta ceturtā daļa pieļauj atvieglotu informācijas sniegšanu, ja tā ir saistīta ar nesamērīgu administratīvo slogu salīdzinājumā ar izmantošanas rezultātā gūtajiem ieņēmumiem. Šādā gadījumā var sniegt tikai tāda veida un detalizācijas līmeņa informāciju, kādu būtu pamatoti sagaidīt. Piemēram, raidorganizācijai būtu jānodrošina informācija par darba izmantošanas veidiem, taču būtu nesamērīgi pieprasīt aprēķināt ieņēmumus par konkrētu darbu.
45.² panta piektā daļa pieļauj izņēmumu no informācijas sniegšanas pienākuma, ja autora ieguldījums kopējā darbā ir nebūtisks. ”Nebūtisks ieguldījums” ir ģenerālklauzula, kas katrā konkrētā gadījumā piepildāms ar saturu. Lai noteiktu, vai autora ieguldījums ir bijis nebūtisks, jāveic ieguldījuma kvalitatīvs (ne kvantitatīvs) izvērtējums. Piemēram, nebūtisks ieguldījums varētu būt konstatējams, ja konkrētā autora ieguldījums nav tiešā veidā ietekmējis darba panākumus un būtu viegli aizstājams.
Saskaņā ar 45.² panta sesto daļu pienākums sniegt informāciju piemērojams arī attiecībā uz autoru, kura ieguldījums kopējā darbā ir nebūtisks, ja viņš ir informējis, ka attiecīgā informācija nepieciešama, lai īstenotu savas tiesības uz papildu atlīdzību.
45.² panta septītā daļa nosaka, ka primāri piemēro nozares kolektīvo vienošanos, ja šī vienošanās ietver šim pantam atbilstošu informācijas sniegšanas pienākumu.
45.² panta astotā daļa nosaka, ka līguma noteikums, kas paredz autora atteikšanos no šajā pantā minētajām tiesībām, nav spēkā. Proti, tas atzīstams par absolūti spēkā neesošu no līguma noslēgšanas brīža.
45.² panta devītā daļa paredz, ka informācijas sniegšanas pienākums neattiecas uz darbiem, kas radīti, pildot darba pienākumus, izņemot tādu minēto darbu izmantošanu, kas nav paredzēta darba līgumā vai neatbilst mērķim, kādam darbs radīts. Tas nozīmē, ka informācijas sniegšanas pienākums darba devējam rodas attiecībā uz darbiem, kuri tiek izmantoti tādā veidā, kādu autors nevarēja paredzēt, ņemot vērā darba līguma saturu, tostarp darba pienākumus, un darba devēja darbības jomu un specifiku. Netiek sagaidīts, ka darba līgumā būs detalizēti noteikts, kā katrs darbs tiks izmantots.
45.² panta desmitā un vienpadsmitā daļa nosaka, ka šā panta noteikumi neattiecas uz datorprogrammu autoriem un licences līgumiem ar kolektīvā pārvaldījuma organizācijām vai neatkarīgajām pārvaldījuma sabiedrībām Autortiesību kolektīvā pārvaldījuma likuma izpratnē.
Digitālā vienotā tirgus direktīvas 19. pants attiecas arī uz izpildītājiem. Līdz ar to Likumprojekta 23. pants paredz izteikt Autortiesību likuma 47. panta desmito daļu jaunā redakcijā un šīs normas otrajā teikumā noteikt, ka izpildītājiem piemēro arī Autortiesību likuma 45.² panta noteikumus.
Likumprojekta 37. pants paredz papildināt Autortiesību likuma 67.¹ pantu “Vidutājam pakļautie strīdi” ar jaunu 8. punktu, nosakot, ka ieinteresētā puse var vērsties pie vidutāja, ja ir strīds par Autortiesību likuma 45.² pantā noteikto pienākumu sniegt informāciju.

12) Kad autori vai izpildītāji atsavina savas mantiskās tiesības vai licencē darbu (izpildījumu) izmantošanu, viņi sagaida, ka minētie darbi vai izpildījumi tiks izmantoti, taču reizēm tā nenotiek. Turklāt tie autori vai izpildītāji, kas ir atsavinājuši savas mantiskās tiesības vai izsnieguši izņēmuma licenci, nevar vairs piešķirt izmantošanas atļauju kādam citam potenciālajam izmantotājam. Tādējādi darba vai izpildījuma izmantošana tiek faktiski liegta gan autoram vai izpildītājam, gan arī sabiedrībai.
Līdz ar to Digitālā vienotā tirgus direktīvas 22. pants paredz iespēju izbeigt līgumu, ja pēc zināma laika perioda darba vai izpildījuma izmantošana vēl nav uzsākta. Vienlaikus minētais direktīvas pants ļauj noteikt īpašus nosacījumus attiecībā uz darbiem, kurus radījuši liels skaits autoru.

12) Likumprojekta 19. pants paredz papildināt Autortiesību likumu ar jaunu 45.³ pantu “Līguma izbeigšanas tiesības”.
45.³ panta pirmā daļa paredz autora tiesības izbeigt mantisko tiesību atsavināšanas vai licences līgumu (izņēmuma licenci), ja divu gadu laikā kopš līguma noslēgšanas vai darba nodošanas pasūtītājam, ja šī nodošana notikusi pēc līguma noslēgšanas, nav uzsākta darba izmantošana, izņemot gadījumus, kad autors varēja pats novērst apstākļus, kuru dēļ izmantošana nenotika. Tādējādi, piemēram, apjomīga audiovizuāla darba gadījumā, kura pabeigšanai nereti nepieciešams ilgāks laiks nekā divi gadi, minētais termiņš būtu skaitāms no šī audiovizuālā darba nodošanas pasūtītājam.
45.³ panta otrā daļa nosaka, ka pirms līguma izbeigšanas autoram ir pienākums brīdināt tiesību pārņēmēju vai licenciātu par nodomu izbeigt līgumu, nosakot termiņu, ne īsāku par 12 mēnešiem, kura laikā jāuzsāk darba izmantošana.
45.³ panta trešā daļa paredz autoram tiesības pēc otrajā daļā noteiktā termiņa beigām izbeigt 45.³ panta pirmajā daļā minēto līgumu ar noteikumu, ka autors par to trīs mēnešu laikā informē tiesību pārņēmēju vai licenciātu. Ja autors informēšanu noteiktajā termiņā neveic, līgums automātiski pārvēršas par licences līgumu, ar kuru piešķirta vienkārša licence darba izmantošanai.
45.³ panta ceturtā daļa paredz regulējumu attiecībā uz darbiem, kurus radījuši līdzautori, kuru individuālais ieguldījums nav norobežojams kā neatkarīgs darbs.
45.³ panta piektā daļa nosaka, ka līguma noteikums, kas paredz atkāpšanos no līguma izbeigšanas tiesībām, ir spēkā tikai tādā gadījumā, ja tas noteikts nozares kolektīvās vienošanās ietvaros.
45.³ panta sestā, septītā un astotā daļa nosaka, ka 45.³ panta noteikumi neattiecas uz darbiem, kas radīti, pildot darba pienākumus, datorprogrammu autoriem un licences līgumiem ar kolektīvā pārvaldījuma organizācijām vai neatkarīgajām pārvaldījuma sabiedrībām Autortiesību kolektīvā pārvaldījuma likuma izpratnē.
Digitālā vienotā tirgus direktīvas 22. pants attiecas arī uz izpildītājiem. Līdz ar to Likumprojekta 23. pants paredz izteikt Autortiesību likuma 47. panta desmito daļu jaunā redakcijā un šīs normas otrajā teikumā noteikt, ka izpildītājiem piemēro arī Autortiesību likuma 45.³ panta noteikumus.

13) Digitālo tehnoloģiju attīstība ir mainījusi televīzijas un radio raidījumu izplatīšanas veidus. Lietotāji arvien vairāk sagaida, ka viņiem būs piekļuve minētajiem raidījumiem gan tiešraidē, gan pēc pieprasījuma, izmantojot tiešsaistes pakalpojumu starpniecību. Tādējādi raidorganizācijas arvien biežāk piedāvā apraidi papildinošus tiešsaistes pakalpojumus, taču šādu pakalpojumu nodrošināšanai nepieciešams saņemt atļauju no liela skaita autortiesību un blakustiesību subjektu attiecībā uz vairāku valstu teritorijām, bieži vien – īsā laikā, jo īpaši, ja tiek gatavoti ziņu un aktuālo notikumu raidījumi.
Līdz ar to Raidorganizāciju direktīvas 3. pants pieļauj izcelsmes valsts principa piemērošanu attiecībā uz raidorganizāciju sniegtajiem papildinošajiem tiešsaistes pakalpojumiem. Tas nozīmē, ka atļaujas no autortiesību un blakustiesību subjektiem attiecībā uz minēto pakalpojumu nodrošināšanai nepieciešamo reproducēšanu, raidīšanu un ievietošanu internetā jāiegūst tikai izcelsmes valstī, t.i. valstī, kurā raidorganizācijai ir galvenā uzņēmējdarbības vieta.
Retranslācijas pakalpojumu sniedzēji izmanto dažādas retranslācijas tehnoloģijas, tostarp kabeli, satelītu, digitālo virszemes apraidi, kā arī mobilos un interneta tīklus, bet signālu izplatītājiem ir dažādas iespējas iegūt signālus no raidorganizācijām, tostarp izmantojot tiešo ievadi.
Tā kā “tiešā ievade” līdz šim Eiropas Savienības tiesību aktos nav regulēta, juridiskās skaidrības nodrošināšanai Raidorganizāciju direktīvas 2. panta 4. punktā iekļauts termina “tiešā ievade” skaidrojums, un šīs direktīvas 8. pants nosaka, ka tiešās ievades gadījumā tiek pieņemts, ka raidorganizācija un signālu izplatītājs veic vienotu publiskošanas darbību.

13) Likumprojekta 21. pants paredz papildināt Autortiesību likumu ar jaunu 46.¹ pantu “Raidorganizāciju sniegtie papildinošie tiešsaistes pakalpojumi”, un Likumprojekta 22. pants – ar jaunu 46.² pantu “Tiešā ievade”.
46.¹ panta pirmā daļa ietver termina “papildinošs tiešsaistes pakalpojums” skaidrojumu.
46.¹ panta otrajā daļā noteikts, ka uz papildinošo tiešsaistes pakalpojumu nodrošināšanai nepieciešamajām darbībām (autoru darbu reproducēšanu, raidīšanu un padarīšanu pieejamu sabiedrībai pa vadiem vai citādā veidā tādējādi, ka tiem var piekļūt individuāli izraudzītā vietā un individuāli izraudzītā laikā) attiecina izcelsmes valsts principu. Atbilstoši Raidorganizāciju direktīvas preambulas 9. apsvērumam izcelsmes valsts princips piemērojams tikai attiecībām starp autortiesību subjektiem vai kolektīvā pārvaldījuma organizācijām, no vienas puses, un raidorganizācijām, no otras puses.
46.¹ panta trešajā daļā iekļauts to aspektu uzskaitījums, ko ņem vērā, nosakot atlīdzību par panta otrajā daļā minēto autoru darbu izmantojumu.
46.¹ panta ceturtajā daļā noteikts panta tvērums: to piemēro visiem radio raidījumiem, kā arī televīzijas ziņu un aktuālo notikumu raidījumiem vai citiem pašas raidorganizācijas veidotajiem vai pilnībā finansētajiem raidījumiem. Autortiesību likuma 46.¹ panta noteikumus nepiemēro sporta pasākumu un tajos ietverto darbu pārraidēm.
46.¹ panta piektā daļa ļauj autortiesību subjektiem un raidorganizācijām vienoties par tiesību, kas nepieciešamas papildinošo tiešsaistes pakalpojumu nodrošināšanai, ierobežošanu.

46.² panta pirmā daļa ietver termina “tiešā ievade” skaidrojumu.
46.² panta otrā daļa paredz, ka, ja raidorganizācija pārraida raidījumus nesošus signālus izplatītājam, izmantojot tiešo ievadi, un signālu izplatītājs pārraida minētos signālus sabiedrībai, uzskatāms, ka raidorganizācija un signālu izplatītājs veic vienotu publiskošanas darbību. Līdz ar to gan raidorganizācijai, gan signālu izplatītājam ir jāsaņem autortiesību subjektu atļauja publiskošanai (46.² panta trešā daļa).
Vienlaikus raidorganizācija un signālu izplatītājs nav solidāri atbildīgi par iepriekš norādīto vienoto publiskošanas darbību (46.² panta ceturtā daļa).
Raidorganizāciju direktīva attiecas arī uz blakustiesību objektu izmantošanu. Līdz ar to Likumprojekta 23. pants paredz izteikt Autortiesību likuma 47. panta desmito daļu jaunā redakcijā un šīs normas pirmajā teikumā noteikt, ka Autortiesību likuma 46.¹ –46.² pantu piemēro arī attiecībā uz blakustiesību objektu izmantošanu.
Savukārt Likumprojekta 26. – 28. pants rosina izslēgt no atsevišķiem Autortiesību likuma pantiem vārdus “pa kabeļiem”, tādējādi nodrošinot tehnoloģiski neitrālas retranslēšanas tiesības blakustiesību subjektiem.

14) Tiešsaistē ir pieejams plašs preses publikāciju klāsts, kā rezultātā ir attīstījušies tādi tiešsaistes pakalpojumu veidi (piemēram, ziņu agregatoru vai mediju monitoringa pakalpojumi), kas pārpublicē minētās publikācijas, tādējādi gūstot ieņēmumus. Savukārt preses izdevēji saskaras ar grūtībām panākt, ka iepriekš norādītie pakalpojumu sniedzēji iegūst licenci preses publikāciju atkalizmantošanai tiešsaistē.
Digitālā vienotā tirgus direktīvas 15. panta mērķis ir atzīt un aizsargāt preses izdevēju organizatorisko un finanšu ieguldījumu, ieviešot blakustiesības preses izdevējiem attiecībā uz preses izdevumu izmantošanu tiešsaistē, ko veic informācijas pakalpojumu sniedzēji.

14) Likumprojekta 23. pants precizē Autortiesību likuma 47. panta pirmo, otro un trešo daļu, nosakot, ka blakustiesības ir arī preses izdevēju tiesības un līdz ar to preses izdevēji ir blakustiesību subjekti, bet preses izdevumi – blakustiesību objekti.
Likumprojekta 29. pants paredz papildināt Autortiesību likumu ar jaunu 53.¹ pantu “Preses izdevēja tiesības attiecībā uz preses izdevuma izmantošanu tiešsaistē”.
53.¹ panta pirmā daļa nosaka, ka preses izdevējam attiecībā uz preses izdevuma izmantošanu tiešsaistē, ko veic informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējs, ir šādas izņēmuma tiesības - reproducēt preses izdevumu un ievietot šo izdevumu tiešsaistē. Tas nozīmē, ka preses izdevējs ir tiesīgs atļaut vai aizliegt preses izdevumu kopēšanu un ievietošanu tiešsaistē un ka informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējam ir jāiegūst preses izdevēju atļauja šādai preses izdevumu izmantošanai.
Saskaņā ar Digitālā vienotā tirgus direktīvas preambulas 55. un 56. apsvērumu jēdziens “preses izdevējs” ietver arī ziņu izdevējus un aģentūras (tostarp – tiešsaistes ziņu portālus), un preses izdevējs nodrošina informācijas sniegšanu sabiedrībai pēc savas iniciatīvas, uzņemoties redakcionālo atbildību un kontroli. Līdz ar to preses izdevēja blakustiesības neattiecas uz blogiem, ja tie neatbilst iepriekš norādītajiem kritērijiem.
53.¹ panta otrā un trešā daļa ietver jēdziena “preses izdevums” skaidrojumu Autortiesību likuma izpratnē.
53.¹ panta ceturtā daļa nosaka izņēmuma gadījumus, kad informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējam nav jāiegūst preses izdevēja atļauja:
1) ja preses izdevumu izmanto individuāls izmantotājs personiskām vajadzībām vai nekomerciālā nolūkā;
2) hipersaites ievietošanai;
3) atsevišķu vārdu vai ļoti īsu fragmentu izmantošanai.
Juridiskajā literatūrā tiek pausts viedoklis, ka Autortiesību likuma 53.¹ panta ceturtās daļas 1. punktā noteiktais izņēmums attiecas uz gadījumiem, kad preses izdevums tiek izmantots vienlaikus personiskām vajadzībām un nekomerciālā nolūkā, t.i. nosacījumi “izmantošana personiskām vajadzībām” un “izmantošana nekomerciālā nolūkā” ir jāpiemēro kumulatīvi (Rosati E. Copyright in the digital single market. Article-by-Article Commentary to the Provisions of Directive 2019/790. New York: Oxford University Press, 2021. – p. 273). Saskaņā ar Digitālā vienotā tirgus direktīvas preambulas 55. apsvērumu šis izņēmums attiecināms, piemēram, uz individuālu izmantotāju dalīšanos ar preses izdevumiem tiešsaistē (sociālos tīklos).
Attiecībā uz hipersaišu ievietošanu juridiskajā literatūrā pausts viedoklis, ka šis Digitālā vienotā tirgus direktīvas 15. panta izņēmums attiecas uz jebkāda veida saitēm tiešsaistē, uz kurām uzklikšķinot izmantotājs tiek novirzīts uz aizsargātu saturu.
Dažos gadījumos preses izdevuma virsraksts var tikt uzskatīts par tādu, kurā atspoguļots preses izdevēja organizatoriskais vai finanšu ieguldījums, un tādējādi tas ir aizsargāts ar preses izdevēja blakustiesībām. Līdz ar to Digitālā vienotā tirgus direktīvas 15. pantu nepiemēro tikai tādām hipersaitēm, kurās iekļauts (reproducēts) virsraksts, kur minētais virsraksts neatspoguļo preses izdevēja ieguldījumu un tādējādi netiek mazināta iespēja preses izdevējam šo ieguldījumu atpelnīt.
Vienlaikus jāņem vērā, ka virsraksti var būt aizsargāti ar autortiesībām, ja tajos ieguldīta autora jaunrade. Atbilstoši Eiropas Savienības tiesas spriedumam lietā C-5/08 Infopaq “jaunrades” prasība ir izpildīta, ja darbā iekļauto vārdu izvēle, novietojums un savienojums ļauj autoram oriģinālā veidā izpaust viņa radošo garu. (Rosati E. Copyright in the digital single market. Article-by-Article Commentary to the Provisions of Directive 2019/790. New York: Oxford University Press, 2021. – p. 277 – 285). Konkrētajā spriedumā tiesa atzina, ka fragments, kurš sastāv no 11 vārdiem un kurā ieguldīta autora jaunrade, var būt aizsargāts ar autortiesībām.
Digitālā vienotā tirgus direktīva nenosaka jēdziena “ļoti īss fragments” apjomu. Juridiskajā literatūrā norādīts, ka visticamāk Eiropas Savienības dalībvalstīm nav atļauts likumā definēt “ļoti īsa fragmenta” apjomu. Līdz ar to tas, vai informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējs ir pārpublicējis dažus vārdus vai ļoti īsus fragmentus Autortiesību likuma 53.¹ panta ceturtās daļas izpratnē, katrā gadījumā būs jāvērtē atsevišķi. (Rosati E. Copyright in the digital single market. Article-by-Article Commentary to the Provisions of Directive 2019/790. New York: Oxford University Press, 2021. – p. 274).
Saskaņā ar Digitālā vienotā tirgus direktīvas preambulas 58. apsvērumu “ļoti īsu fragmentu” izslēgšana iztulkojama tādā veidā, ka netiek ietekmēta preses izdevēju blakustiesību efektivitāte.
Ja fragments uzskatāms par tādu, kurā atspoguļots preses izdevēja organizatoriskais vai finanšu ieguldījums, šāda fragmenta izmantošanai jāsaņem preses izdevēja atļauja. Tāpat vērtējams, vai fragmenta izmantošana neaizskar autortiesības, kuras preses izdevējs ieguvis no preses izdevumu autoriem.
53.¹ panta piektā, sestā un septītā daļa nosaka, ka preses izdevēja blakustiesības neskar tiesības, kuras Autortiesību likumā paredzētas attiecībā uz preses izdevumā ietvertajiem darbiem un blakustiesību objektiem.
Vienlaikus saskaņā ar 53.¹ panta astoto daļu preses izdevumā ietverto darbu autoriem ir tiesības uz samērīgu daļu no ieņēmumiem, ko preses izdevējs gūst no informācijas pakalpojumu sniedzēja par preses izdevuma izmantošanu tiešsaistē.
Likumprojekta 31. pants papildina Autortiesību likuma 55. pantu ar 3.² daļu, nosakot, ka preses izdevēja blakustiesības ir spēkā divus gadus pēc preses izdevuma publiskošanas.

15) Tiešsaistes satura kopīgošanas platformas, kurās lietotāji augšupielādē gan pašu radītu saturu, gan citu autoru darbus un blakustiesību objektus (piemēram, YouTube), ir kļuvušas par būtiskiem tiešsaistes satura piekļuves avotiem. Tās nodrošina plašāku piekļuvi radošajam saturam, taču vienlaikus rada iespēju augšupielādēt ar autortiesībām aizsargātus darbus un blakustiesību objektus bez autortiesību un blakustiesību īpašnieku piekrišanas. Nav juridiskās skaidrības par to, vai minētās platformas ir atbildīgas par lietotāju veiktajām darbībām, kas aizskar trešo personu autortiesības un blakustiesības, un vai platformām būtu pienākums iegūt atļaujas no autortiesību un blakustiesību subjektiem attiecībā uz lietotāju augšupielādēto saturu.
Digitālā vienotā tirgus direktīvas 17. panta mērķis ir sekmēt licencēšanas tirgus attīstību starp tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējiem un autortiesību un blakustiesību īpašniekiem, nodrošinot tiesisku pamatu pakalpojumu sniedzēju pienākumam saņemt atļauju par platformu lietotāju augšupielādētiem citu autoru darbiem un blakustiesību objektiem. Vienlaikus minētais pants nodrošina lietotāju aizsardzību attiecībā uz risku pārkāpt autortiesības un blakustiesības.

15) Likumprojekta 32. pants paredz papildināt Autortiesību likumu ar jaunu VIII¹ nodaļu “Darba vai blakustiesību objekta izmantošana, ko veic tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējs”.
56.¹ pants ietver jēdziena “tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējs” skaidrojumu. 56.¹ panta pirmajā daļā noteikts, ka tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējs ir informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējs, kura galvenais mērķis vai viens no galvenajiem mērķiem ir glabāt un nodrošināt publisku piekļuvi lielam daudzumam darbu vai blakustiesību objektu, kurus ir augšupielādējuši pakalpojumu lietotāji, un kurus tas organizē un to izmantošanu veicina peļņas nolūkā. Visi šajā normā noteiktie nosacījumi jāpiemēro kumulatīvi un katrā konkrētā gadījumā jāvērtē atsevišķi.
Saskaņā ar Digitālā vienotā tirgus direktīvas preambulas 62. apsvērumu jēdzienam “tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējs” būtu jāattiecas tikai uz tādiem tiešsaistes pakalpojumu sniedzējiem, kam ir būtiska loma tiešsaistes satura tirgū un kas par vienu un to pašu auditoriju konkurē ar citiem tiešsaistes pakalpojumu sniedzējiem.
Attiecībā uz jēdzienu “liels daudzums [darbu vai blakustiesību objektu]” Eiropas Komisija savās Vadlīnijās par direktīvas 2019/790 par autortiesībām digitālajā vienotajā tirgū 17. pantu (pieejamas: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?uri=CELEX:52021DC0288, turpmāk – EK Vadlīnijas) ir norādījusi, ka dalībvalstīm vajadzētu atturēties no minētā jēdziena skaitliskas noteikšanas savos tiesību aktos. Kā skaidrots Digitālā vienotā tirgus direktīvas preambulas 63. apsvērumā, tas, vai tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējs glabā un nodrošina publisku piekļuvi “lielam daudzumam” darbu vai blakustiesību objektu, ko ir augšupielādējuši pakalpojumu lietotāji, ir jānovērtē katrā gadījumā atsevišķi, ņemot vērā tādu elementu kombināciju kā pakalpojuma auditorija un pakalpojuma lietotāju augšupielādētā ar autortiesībām un blakustiesībām aizsargātā satura datņu skaits.
56.¹ panta otrajā daļā iekļauts tādu pakalpojumu sniedzēju saraksts, kas neatbilst jēdziena “tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējs” tvērumam, taču jāņem vērā, ka šis saraksts nav izsmeļošs.

56.² panta pirmā daļa paredz, ka tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējs, nodrošinot publisku piekļuvi darbam vai blakustiesību objektam, kuru augšupielādējis pakalpojumu lietotājs, veic darba vai blakustiesību objekta publiskošanu vai padara to pieejamu sabiedrībai pa vadiem vai citādā veidā tādējādi, ka tam var piekļūt individuāli izraudzītā vietā un individuāli izraudzītā laikā (t.i. – ievieto tiešsaistē). Līdz ar to tiek noteikts, ka minētais pakalpojumu sniedzējs veic darbu vai blakustiesību objektu izmantošanu un ir atbildīgs par atļauju iegūšanu no autortiesību un blakustiesību subjektiem.
56.² panta otrā daļa nosaka, ka tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēja saņemtā atļauja darbu vai blakustiesību objektu publiskošanai vai ievietošanai tiešsaistē aptver arī pakalpojumu lietotāju darbības nekomerciālos nolūkos vai tādas lietotāju darbības, kas nerada būtiskus ieņēmumus. Minētās normas mērķis ir nodrošināt juridisko skaidrību platformu lietotājiem, kuri, piemēram, augšupielādē mājas video ar fona mūziku vai mācību video ar mūziku, kas rada ierobežotus reklāmas ieņēmumus.

56.² panta trešā daļa paredz tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēja atbrīvojumu no atbildības gadījumā, kad tas nav saņēmis autortiesību vai blakustiesību subjektu atļaujas, ar noteikumu, ka pakalpojumu sniedzējs ir izpildījis trīs kumulatīvus nosacījumus:
1) pielicis vislielākās pūles, lai saņemtu atļauju; 
2) ievērojot nozares standartus par profesionālo rūpību, ir pielicis vislielākās pūles, lai nodrošinātu, ka sabiedrībai nav pieejami tādi darbi vai blakustiesību objekti, par kuriem autortiesību vai blakustiesību subjekti ir snieguši tam atbilstošo un nepieciešamo informāciju; 
3) saņemot autortiesību vai blakustiesību subjekta pamatotu paziņojumu, ir nekavējoties rīkojies, lai savā tīmekļvietnē atspējotu piekļuvi paziņojumā minētajam darbam vai blakustiesību objektam vai izņemtu šo darbu vai blakustiesību objektu no savas tīmekļvietnes, un ir pielicis vislielākās pūles, lai saskaņā ar šā panta trešās daļas 2. punktu nepieļautu tā atkārtotu augšupielādi.
56.² panta ceturtā daļa nosaka, ka, izvērtējot, vai tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējs ir izpildījis šā panta trešajā daļā noteiktos pienākumus, piemēro samērīguma principu, ņemot vērā arī pakalpojuma veidu, auditoriju un lielumu, pakalpojumu lietotāju augšupielādēto darbu vai blakustiesību objektu veidu, kā arī piemērotu un iedarbīgu līdzekļu pieejamību un to izmaksas pakalpojumu sniedzējam.

Jēdziens “vislielākās pūles” nav definēts un saskaņā ar EK Vadlīnijām uzskatāms par autonomu Eiropas Savienības tiesību jēdzienu, kas iztulkojams kopsakarā ar Digitālā vienotā tirgus direktīvas 17. panta mērķi, katru reizi izvērtējot tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēja veiktās darbības atsevišķi.
Attiecībā uz 56.² panta trešā daļas 1. punktā ietverto pienākumu – pielikt vislielākās pūles, lai saņemtu atļauju – jēdziens “vislielākās pūles” nozīmē, ka pakalpojumu sniedzējam būtu vismaz proaktīvi jāsazinās ar tiem autortiesību un blakustiesību subjektiem, kurus var viegli identificēt un atrast, īpaši ar tiem, kuriem ir plašs darbu vai blakustiesību objektu katalogs. Konkrētāk, par minimālo prasību, kas jāizpilda visiem pakalpojumu sniedzējiem, būtu jāuzskata proaktīva saziņa ar kolektīvā pārvaldījuma organizācijām.
Turklāt lieliem pakalpojumu sniedzējiem, kuriem ir liela auditorija vairākās vai visās Eiropas Savienības dalībvalstīs, būtu jāsazinās ar daudziem tiesību subjektiem, lai saņemtu atļauju, kamēr mazākiem pakalpojumu sniedzējiem ar ierobežotu auditoriju vai auditoriju tikai vienā valstī varētu prasīt, lai tie sazinās tikai ar attiecīgajām kolektīvā pārvaldījuma organizācijām un, iespējams, dažiem citiem viegli identificējamiem tiesību subjektiem. Vienlaikus šādiem mazākiem pakalpojumu sniedzējiem būtu jānodrošina, ka pārējie tiesību subjekti var viegli ar tiem sazināties, piemēram, norādot skaidru kontaktinformāciju savā tīmekļvietnē.
Saskaņā ar 56.² panta trešās daļas 2. punktu tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējiem ir pienākums pielikt vislielākās pūles, lai nodrošinātu, ka sabiedrībai nav pieejami tādi darbi vai blakustiesību objekti, par kuriem tiesību subjekti ir snieguši “atbilstošo un nepieciešamo informāciju”. Digitālā vienotā tirgus direktīvas preambulas 66. apsvērumā skaidrots, ka, ja tiesību subjekti nav snieguši iepriekš norādīto informāciju, pakalpojumu sniedzēji nav atbildīgi par neatļautām augšupielādēm.
Jēdziens “atbilstoša un nepieciešama informācija” būtu piepildāms ar saturu katrā konkrētā gadījumā atsevišķi. Jēdziena “atbilstoša informācija” tvērumu nosaka attiecīgie darbi vai blakustiesību objekti un apstākļi, kas saistīti ar konkrētajiem darbiem vai blakustiesību objektiem. Minimālā prasība ir sniegt precīzu informāciju par konkrētā darba vai blakustiesību objekta tiesību īpašniekiem. Jēdziena “nepieciešama informācija” tvērums ir atkarīgs no pakalpojumu sniedzēju izmantotajiem risinājumiem. Informācijai jābūt tādai, lai pakalpojumu sniedzēji varētu efektīvi piemērot savus tehnoloģiskos risinājumus, ja tādi tiek izmantoti.
Lai izvērtētu, vai tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējs pielicis vislielākās pūles, ievērojot nozares standartus par profesionālo rūpību, saskaņā ar Digitālā vienotā tirgus direktīvas preambulas 66. apsvērumu būtu jāņem vērā, vai attiecīgais pakalpojumu sniedzējs ir veicis visus pasākumus, kurus būtu veicis rūpīgs komersants, lai panāktu, ka viņa tīmekļvietnē nav pieejami darbi vai blakustiesību objekti bez tiesību īpašnieku atļaujas, ņemot vērā nozares paraugpraksi un veikto pasākumu iedarbīgumu, izvērtējot visus būtiskos faktorus un norises.
Tādējādi ir īpaši svarīgi ņemt vērā nozares praksi tirgū konkrētajā laikā, tostarp izmantotās tehnoloģijas vai tehnoloģiskos risinājumus. EK Vadlīnijās norādīts, ka pašlaik, lai pārvaldītu ar autortiesībām aizsargāta satura izmantošanu, tiek bieži lietotas satura atpazīšanas tehnoloģijas — tās izmanto lielie tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēji noteiktu veidu satura pārvaldībai. Tomēr šī konkrētā tehnoloģija nekādā ziņā nebūtu jāuzskata par tirgus standartu, it īpaši mazākiem pakalpojumu sniedzējiem. Autortiesību vai blakustiesību subjektiem un pakalpojumu sniedzējiem jābūt iespējai vienoties par abpusēji ērtu sadarbības kārtību, lai nodrošinātu, ka nav pieejams saturs, par ko nav saņemta minēto subjektu atļauja.
Saskaņā ar 56.² panta trešās daļas 3. punktu tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējiem, saņemot autortiesību vai blakustiesību subjekta pamatotu paziņojumu, ir pienākums nekavējoties rīkoties, lai savā tīmekļvietnē atspējotu piekļuvi paziņojumā minētajam darbam vai blakustiesību objektam vai izņemtu šo darbu vai blakustiesību objektu no savas tīmekļvietnes. Tāpat minētajiem pakalpojumu sniedzējiem ir pienākums pielikt vislielākās pūles, lai saskaņā ar 56.² panta trešās daļas 2. punktu nepieļautu darba vai blakustiesību objekta atkārtotu augšupielādi.
Jēdziens “pamatots paziņojums” saskaņā ar EK Vadlīnijām nozīmē, ka paziņojumam jābūt pietiekami precīzam un pienācīgi pamatotam, lai pakalpojumu sniedzēji varētu pieņemt uz faktiem balstītu un rūpīgi apsvērtu lēmumu, jo īpaši par to, vai norādītie darbi vai blakustiesību objekti tiek izmantoti nelikumīgi. Paziņojumā jābūt iekļautam skaidrojumam par iemesliem, kāpēc paziņojuma sniedzējs uzskata, ka attiecīgie darbi vai blakustiesību objekti tiek izmantoti nelikumīgi, un skaidra norāde par to atrašanās vietu.

56.² panta piektā daļa nosaka, ka, tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējs, pildot 56.² panta trešās daļas 2. un 3. punktā noteiktos pienākumus sadarbībā ar autortiesību un blakustiesību subjektiem, neliedz piekļuvi tādiem lietotāju augšupielādētiem darbiem vai blakustiesību objektiem, kuru izmantojums nepārkāpj autortiesības un blakustiesības, tostarp arī darbiem vai blakustiesību objektiem, uz kuriem attiecas autortiesību vai blakustiesību ierobežojumi.
Saskaņā ar EK Vadlīnijām izmantošana, kas nepārkāpj autortiesības vai blakustiesības, var būt: (a) izmantošana, kurai piemēro autortiesību vai blakustiesību ierobežojumus, (b) izmantošana, ko veic lietotāji, kam ir tiesības uz augšupielādēto saturu vai tāda izmantošana, ko aptver Autortiesību likuma 56.² panta otrajā daļā minētā atļauja, un (c) tāda satura izmantošana, uz ko neattiecas autortiesības vai blakustiesības, piemēram, tādu darbu vai blakustiesību objektu izmantošana, kuru aizsardzības termiņš ir beidzies.
EK Vadlīnijās uzsvērts, ka Eiropas Savienības dalībvalstīm ir pienākums savos nacionālajos tiesību aktos pārņemt Digitālā vienotā tirgus direktīvas 17. panta 7. punktā paredzētos obligātos autortiesību vai blakustiesību izņēmumus, kas attiecas uz lietotāju radīta satura izmantošanu tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumus šādā nolūkā:
1) citēšanai, kritikai, apskatos;
2) karikatūrās, parodijās vai stilizācijas.
Līdz ar to Likumprojekta 6. pants paredz papildināt Autortiesību likuma 19. panta pirmās daļas 12. punktu ar noteikumu, ka ierobežojums attiecas arī uz gadījumiem, kad darbs tiek izmantots stilizācijas.
Likumprojekta 7. pants paredz precizēt Autortiesību likuma 20. panta pirmās daļas 1. punktu, atļaujot ne tikai citātu un fragmentu reproducēšanu, bet arī to publiskošanu.

56.² panta sestā daļa paredz, ka tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējam (Autortiesību likuma izpratnē) nepiemēro Informācijas sabiedrības pakalpojumu likuma 10. panta piektās daļas noteikumus.
Informācijas sabiedrības pakalpojumu likuma 10. panta piektā daļa paredz, ka starpnieka pakalpojuma sniedzējs, kas veic pakalpojuma saņēmēja informācijas uzglabāšanu, nav atbildīgs par uzglabāto informāciju, ja uzglabāšana veikta pēc pakalpojuma saņēmēja pieprasījuma un ja pastāv viens no šādiem nosacījumiem:
1) starpnieka pakalpojuma sniedzējam nav faktisku ziņu par pakalpojuma saņēmēja nelegālu darbību vai informāciju;
2) starpnieka pakalpojuma sniedzējs nekavējoties veicis darbības, lai likvidētu vai liegtu piekļuvi uzglabātajai informācijai, tiklīdz ieguvis ziņas par pakalpojuma saņēmēja nelegālu darbību vai informāciju.
Tādējādi iepriekš norādītais izņēmums no atbildības neattiecas uz tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējiem.
56.² panta septītā daļa paredz, ka 56.² panta piemērošana neuzliek tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējam vispārīgu pārraudzības pienākumu. EK Vadlīnijās norādīts, ka, lai arī vispārīgas pārraudzības jēdziens Digitālā vienotā tirgus direktīvas 17. panta 8. punktā nav definēts, šis jēdziens saprotams tāpat kā direktīvas 2000/31/EK (Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija direktīvas 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū) 15. pantā, vienlaikus ņemot vērā Digitālā vienotā tirgus direktīvas 17. panta kontekstu un mērķi.
56.² panta astotā daļa paredz, ka šā panta noteikumi neskar līgumslēgšanas brīvību un neuzliek pienākumu autortiesību vai blakustiesību subjektam izsniegt darba vai blakustiesību objekta izmantošanas atļauju.

56.³ pants paredz atvieglotu atbildības režīmu “jaunajiem” pakalpojumu sniedzējiem.
Tādējādi tādi tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēji, kuru pakalpojumi Eiropas Savienībā ir pieejami mazāk nekā trīs gadus, kuru gada apgrozījums ir mazāks par 10 miljoniem euro un kuri nav saņēmuši atļauju Autortiesību likuma 56.² panta pirmajā daļā minētajai darbu vai blakustiesību objektu izmantošanai, ir atbildīgi par autortiesību vai blakustiesību pārkāpumu, ja vien tie nepierāda, ka:
1) ir pielikuši vislielākās pūles, lai saņemtu atļauju; 
2) saņemot autortiesību vai blakustiesību subjekta pamatotu paziņojumu, ir nekavējoties rīkojušies, lai savā tīmekļvietnē atspējotu piekļuvi paziņojumā minētajam darbam vai blakustiesību objektam, vai izņemtu šo darbu vai blakustiesību objektu no savas tīmekļvietnes.
Ja iepriekš norādīto tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēju unikālo apmeklētāju vidējais skaits mēnesī, aprēķinos balstoties uz iepriekšējo kalendāro gadu, pārsniedz piecus miljonus, tiem papildus iepriekš minētajiem pienākumiem jāpierāda, ka tie ir pielikuši vislielākās pūles, lai nepieļautu tādu darbu vai blakustiesību objektu atkārtotu augšupielādi, par kuriem autortiesību vai blakustiesību subjekti ir snieguši tam atbilstošo un nepieciešamo informāciju.

56.⁴ pants paredz pienākumu tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējam ieviest ātru lietotāju sūdzību izskatīšanas mehānismu, kura ietvaros gan lietotājam, gan autortiesību vai blakustiesību subjektam ir iespēja pamatot savus iesniegumus, kā arī lēmumu par piekļuves atspējošanu augšupielādētam darbam vai blakustiesību objektam vai tā izņemšanu pārbauda fiziska persona.
EK Vadlīnijās norādīts, ka, lai arī Digitālā vienotā tirgus direktīvas 17. panta 9. punkts nenosaka konkrētus lietotāju sūdzību izskatīšanas termiņus, minētās sūdzības būtu jāizskata ātri, lai neaizskartu lietotāju pamattiesības uz vārda brīvību.
Ja pakalpojumu sniedzēju galīgais lēmums attiecībā uz bloķēto saturu ir tāds, ka saturs nebūs pieejams, lietotājiem jābūt iespējai apstrīdēt šo lēmumu, izmantojot objektīvu ārpustiesas strīdu izšķiršanas mehānismu.
Līdz ar to Likumprojekta 37. pants paredz papildināt Autortiesību likuma 67.¹ pantu “Vidutājam pakļautie strīdi” ar jaunu 7. punktu, nosakot, ka ieinteresētā puse var vērsties pie vidutāja, ja ir strīds par piekļuves atspējošanu tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu lietotāja augšupielādētam darbam vai blakustiesību objektam vai par tā izņemšanu no tīmekļvietnes.

56.⁵ pants paredz pienākumu tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējam pēc autortiesību vai blakustiesību subjekta, vai tā pārstāvju pieprasījuma sniegt informāciju par:
1) šā likuma 56.² panta trešajā daļā minētās sadarbības īstenošanu, tostarp informāciju par īstenotajiem pasākumiem un rīkiem, lai nodrošinātu, ka sabiedrībai nav pieejami tādi darbi vai blakustiesību objekti, kuru izmantošanai nav saņemta atļauja.
2) ar licences līgumu starp tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēju un autortiesību vai blakustiesību subjektu aptverto darbu vai blakustiesību objektu izmantošanu, tostarp izmantojuma intensitāti un ieņēmumiem.
Izmantojuma intensitāti varētu atspoguļot dati par straumējumu, skatījumu vai lejupielāžu skaitu, bet informācijai par ieņēmumiem būtu jāaptver gan tiešie, gan netiešie ieņēmumi. Vienlaikus Digitālā vienotā tirgus direktīvas preambulas 68. apsvērumā skaidrots, ka pakalpojumu sniedzējiem nav pienākuma sniegt detalizētu un individuālu informāciju par katru darbu vai blakustiesību objektu, taču pakalpojumu sniedzēji un tiesību subjekti līgumslēgšanas sarunās var vienoties par specifiskākiem un detalizētākiem informācijas sniegšanas nosacījumiem.
56.⁵ pants paredz arī tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēja pienākumu pakalpojumu sniegšanas noteikumos informēt lietotājus par viņu iespējām izmantot darbus un blakustiesību objektus, pamatojoties uz Autortiesību likumā paredzētajiem autortiesību vai blakustiesību ierobežojumiem.

16) Kultūras mantojuma institūcijas ir ieinteresētas plašāk izmantot to krājumos esošos darbus un blakustiesību objektus, kas nav pieejami komerciālā apritē. Ņemot vērā šādu darbu vai objektu īpatnības (piemēram, vecumu vai ierobežoto komerciālo vērtību), kā arī masveida digitalizācijas projektos iekļauto darbu un blakustiesību objektu daudzumu, atļauju saņemšana no visiem autortiesību un blakustiesību subjektiem var būt laikietilpīga un sarežģīta. Tāpēc ir nepieciešams paredzēt noteikumus, kas atvieglo komerciālā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu licencēšanu.   
Līdz ar to Digitālā vienotā tirgus direktīvas III sadaļas 1. nodaļa “Komerciālajā apritē nepieejami darbi un blakustiesību objekti” paredz tiesības kolektīvā pārvaldījuma organizācijai, slēdzot līgumu ar kultūras mantojuma institūciju par komerciālā apritē nepieejamu darbu un blakustiesību objektu izmantošanu nekomerciālā nolūkā, pārstāvēt autortiesību un blakustiesību subjektus bez kolektīvā pārvaldījuma līguma slēgšanas.

16) Likumprojekta 36. pants papildina Autortiesību likumu ar jaunu IX² nodaļu “Komerciālā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu izmantošana”.
62.⁴ panta pirmā daļa ietver jēdziena “komerciālā apritē nepieejami darbi vai blakustiesību objekti” skaidrojumu Autortiesību likuma izpratnē, paredzot pienākumu kultūras mantojuma institūcijai ieguldīt saprātīgas pūles, lai noskaidrotu, kuri darbi un blakustiesību objekti uzskatāmi par komerciālā apritē nepieejamiem.
Digitālā vienotā tirgus direktīvas preambulas 38. apsvērumā skaidrots, ka jēdziens “saprātīgas pūles” nozīmē jebkādu viegli pieejamu pierādījumu izvērtēšanu, taču neietver atkārtotu darbību veikšanu laika gaitā. Bieži to, ka konkrētu darbu vai blakustiesību objektu kolekcija nav pieejama komerciālā apritē, var noskaidrot, izvērtējot atsevišķu šajā kolekcijā esošu darbu vai blakustiesību objektu izlasi.
62.⁴ panta otrā un trešā daļa paredz, ka kultūras mantojuma institūcijai, lai noskaidrotu, vai konkrētie darbi vai blakustiesību objekti ir uzskatāmi par komerciālā apritē nepieejamiem, ir pienākums izmantot vismaz tos informācijas avotus, ko sadarbībā ar kolektīvā pārvaldījuma organizācijām un citām autortiesību un blakustiesību organizācijām ir noteikusi Kultūras ministrija.
62.⁴ panta ceturtā daļa paredz, ka, ja darbs vai blakustiesību objekts publiskots vairākos formātos vai versijās un komerciālā apritē ir pieejams kāds no šiem formātiem vai versijām, šo darbu vai blakustiesību objektu uzskata par komerciālā apritē pieejamu.
Digitālā vienotā tirgus direktīvas preambulas 37. apsvērumā skaidrots, ka jēdziens “versija” var ietvert vēlākus literāra darba izdevumus vai audiovizuālu darbu alternatīvas versijas. Tāpat minētajā apsvērumā norādīts, ka literāra darba tulkojuma vai ekranizācijas pieejamība komerciālajā apritē pati par sevi nenozīmē, ka arī minētais literārais darbs oriģinālvalodā ir pieejams komerciālā apritē.

62.⁵ pants regulē komerciālā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu izmantošanu uz licences līguma pamata un paredz tiesības kolektīvā pārvaldījuma organizācijai, slēdzot līgumu ar kultūras mantojuma institūciju par komerciālā apritē nepieejamu darbu un blakustiesību objektu izmantošanu nekomerciālā nolūkā, pārstāvēt autortiesību un blakustiesību subjektus bez kolektīvā pārvaldījuma līguma slēgšanas. Ar minēto licences līgumu nedrīkst piešķirt izņēmuma licenci Autortiesību likuma 42. panta trešās daļas izpratnē, un šo līgumu var slēgt tikai kolektīvā pārvaldījuma organizācija, kas saņēmusi Kultūras ministrijas atļauju konkrēto tiesību un darbu vai blakustiesību objektu veida pārvaldīšanai atbilstoši Autortiesību kolektīvā pārvaldījuma likumam.
Vienlaikus autortiesību vai blakustiesību subjektiem ir tiesības jebkurā laikā pieprasīt, lai kultūras mantojuma institūcija pārtrauc viņu darbu vai blakustiesību objektu izmantošanu uz licences līguma pamata pilnībā vai attiecībā uz atsevišķiem darbiem vai blakustiesību objektiem.

62.⁶ pants regulē komerciālā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu izmantošanu bez autortiesību vai blakustiesību subjektu piekrišanas (t.i. uz autortiesību vai blakustiesību ierobežojuma pamata) kultūras mantojuma institūcijas nekomerciālā tīmekļvietnē, ja attiecīgo autortiesību vai blakustiesību subjektu mantisko tiesību pārvaldīšanu neveic neviena kolektīvā pārvaldījuma organizācija, kas saņēmusi Kultūras ministrijas atļauju. Šādā gadījumā kultūras mantojuma institūcijai ir pienākums savā tīmekļvietnē norādīt autora vai jebkura cita autortiesību vai blakustiesību subjekta vārdu.
Autortiesību vai blakustiesību subjektiem ir tiesības jebkurā laikā pieprasīt, lai kultūras mantojuma institūcija pārtrauc viņu darbu vai blakustiesību objektu izmantošanu uz ierobežojuma pamata pilnībā vai attiecībā uz atsevišķiem darbiem vai blakustiesību objektiem.

62.⁷ pants paredz noteikumus par Autortiesību likuma IX² nodaļas nepiemērošanu trešo valstu darbiem vai blakustiesību objektiem, izņemot gadījumu, kad kolektīvā pārvaldījuma organizācija pārstāv ievērojamu skaitu konkrētās trešās valsts autortiesību vai blakustiesību subjektu. Šādā gadījumā attiecīgā kolektīvā pārvaldījuma organizācija ir tiesīga slēgt licences līgumu par šīs trešās valsts darbiem vai blakustiesību objektiem.

62.⁸ pants nosaka kultūras mantojuma institūcijai pienākumu vismaz sešus mēnešus pirms darbu vai blakustiesību objektu izmantošanas uzsākšanas nosūtīt Eiropas Savienības aģentūrai “Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs” ievietošanai tiešsaistes portālā informāciju par komerciālā apritē nepieejamiem darbiem vai blakustiesību objektiem, kurus kultūras mantojuma institūcija plāno izmantot, noslēgto licences līgumu, kā arī veidu, kā autortiesību un blakustiesību subjekti var iebilst pret darbu vai blakustiesību objektu izmantošanas uzsākšanu un pieprasīt izmantošanas pārtraukšanu.
Kultūras mantojuma institūcijai un kolektīvā pārvaldījuma organizācijai ir pienākums veikt papildu publicitātes pasākumus, ja nepieciešams nodrošināt nozaru specifikai atbilstošu informāciju autortiesību un blakustiesību subjektiem.

17) Audiovizuālo darbu (it īpaši Eiropā radītu audiovizuālo darbu) pieejamība platformās, kas nodrošina audiovizuālos pakalpojumus pēc pieprasījuma, ir ierobežota. To ietekmē dažādi, ar minēto darbu licencēšanu saistīti apstākļi, piemēram, grūtības iegūt nepieciešamās tiesības vai efektīvu licencēšanas modeļu trūkums.
Līdz ar to Digitālā vienotā tirgus direktīvas 13. panta mērķis ir atvieglot audiovizuālo darbu licencēšanu, lai tos ievietotu tiešsaistes platformās, kas nodrošina audiovizuālos pakalpojumus pēc pieprasījuma, paredzot iespēju risināt ar minēto licencēšanu saistītas grūtības ar neitrālas institūcijas vai mediatoru palīdzību.

17) Likumprojekta 37. pants paredz papildināt Autortiesību likuma 67.¹ pantu “Vidutājam pakļautie strīdi” ar jaunu 6. punktu, nosakot, ka ieinteresētā puse var vērsties pie vidutāja, ja pusēm, kas vēlas noslēgt līgumu par audiovizuāla darba ievietošanu platformā, kurā pieejami audiovizuāli pakalpojumi pēc pieprasījuma, ir radušās ar darba izmantošanas licencēšanu saistītas grūtības.

18) Digitālā vienotā tirgus direktīvas 26. pants regulē direktīvas piemērošanu laikā. Šīs direktīvas 26. panta 1. punkts nosaka, ka minēto direktīvu piemēro attiecībā uz visiem darbiem un blakustiesību objektiem, ko 2021. gada 7. jūnijā (t.i. dienā, kad direktīva bija jāpārņem nacionālajos tiesību aktos) vai pēc minētā datuma aizsargā nacionālie tiesību akti autortiesību jomā. Savukārt minētās direktīvas 26. panta 2. punkts nosaka, ka šo direktīvu piemēro, neskarot darbības, kas pabeigtas un tiesības, kas iegūtas pirms 2021. gada 7. jūnija.
Digitālā vienotā tirgus direktīvas 26.panta 1. punktu nav nepieciešams pārņemt Autortiesību likumā, jo tas neparedz jaunus nosacījumus attiecībā uz minētā likuma piemērošanu, taču ir nepieciešams paredzēt Autortiesību likuma pārejas noteikumos skaidrojumu, kā būtu piemērojams Autortiesību likuma 45.¹ un 45.³ pants saskaņā ar Digitālā vienotā tirgus direktīvas 26. panta 2. punktu.
Digitālā vienotā tirgus direktīvas 27. pants nosaka pārejas noteikumu, ka šīs direktīvas 19. pantā iekļautais informācijas sniegšanas pienākums piemērojams no 2022. gada 7. jūnija.
Raidorganizāciju direktīvas 11. pants paredz pārejas noteikumus attiecībā uz šīs direktīvas 3. un 8. pantu.
Digitālā vienotā tirgus direktīvas 15. panta 4. punkts paredz pārejas noteikumu attiecībā uz preses izdevumiem.

18) Likumprojekts paredz papildināt Autortiesību likuma pārejas noteikumus ar jaunu 17. – 21. punktu atbilstoši iepriekš norādītajām Digitālā vienotā tirgus direktīvas un Raidorganizāciju direktīvas normām.
Autortiesību likuma pārejas noteikumu 17. punkts nosaka, ka Autortiesību likuma 45.¹ un 45.³ pantu piemēro attiecībā uz darbībām, kas atbilstoši līgumam veiktas pēc 2021. gada 7. jūnija. Tas nozīmē, ka minētie Autortiesību likuma panti var attiekties uz spēkā esošiem līgumiem, taču tikai uz darbībām, kas, pamatojoties uz minētajiem līgumiem, veiktas pēc 2021. gada 7. jūnija. Piemēram, autoram būs tiesības prasīt papildu atlīdzību tikai par darba izmantošanu, kas notikusi pēc 2021. gada 7. jūnija (European Copyright Society. Comment of the European Copyright Society on Arts. 18 to 22 DSM-D, 11 (2020) JIPITEC 132, paras 32 – 36).