1.1. Pamatojums
1.2. Mērķis
1.3. Pašreizējā situācija, problēmas un risinājumi
Atbilstoši Valsts kontroles lietderības revīzijas “Noziedzīgu nodarījumu ekonomikas un finanšu jomā izmeklēšanas un iztiesāšanas efektivitāte” ietverto priekšlikumu ieviešanas plāna 3. sadaļas 2.1. apakšpunktam Ģenerālprokuratūra ir sagatavojusi izvērtējumu par to, kā praksē darbojas Kriminālprocesa likuma (turpmāk – KPL) normas, kas stājās spēkā 2021. gada 1. janvārī un 2021. gada 20. janvārī. Nolūkā pēc iespējas pilnīgāk noskaidrot minēto grozījumu piemērošanas pozitīvos aspektus un apzināt to praktiskās piemērošanas problēmas prokuratūras struktūrvienību virsprokuroriem tika lūgts sniegt atbildes uz konkrētiem jautājumiem par KPL normu praktisko piemērošanu un norādīt, kādas ir konstatētas šo normu piemērošanas problēmas.
Ģenerālprokuratūras sagatavotais izvērtējums tika izskatīts Tieslietu ministrijas pastāvīgajā Kriminālprocesa likuma darba grupā (turpmāk arī – darba grupa). Darba grupā tika atbalstīts Ģenerālprokuratūras priekšlikums izslēgt KPL 29. panta otrās daļas 5. punktu, kas paredz izmeklētāja tiesības pārsūdzēt amatā augstāka prokurora norādījumus. Saskaņā ar KPL 46. panta otrās daļas 6. punktu amatā augstākam prokuroram ir tiesības dot norādījumus izmeklētājam, uzraugošajam prokuroram vai prokuroram - procesa virzītājam par procesa veida izvēli, pirmstiesas procesa virzību un izmeklēšanas darbību veikšanu. Savukārt saskaņā ar KPL 29. panta pirmās daļas 5. punktu izmeklētājam ir pienākums izpildīt sava tiešā priekšnieka, uzraugošā prokurora, amatā augstāka prokurora norādījumus vai izmeklēšanas tiesneša priekšrakstus. Pārsūdzības kārtība, kurā izmeklētājs var pārsūdzēt amatā augstāka prokurora norādījumus, kavē izmeklēšanu un neatbilst amatā augstāka prokurora funkciju jēgai, kā arī kriminālprocesa mērķim. Izmeklētājam ir pienākums pildīt amatā augstāka prokurora norādījumus, paļaujoties uz amatā augstāka prokurora kompetenci. Valsts kontroles lietderības revīzijas “Noziedzīgu nodarījumu ekonomikas un finanšu jomā izmeklēšanas un iztiesāšanas efektivitāte” īstenošanas gaitā analoģisks regulējums, kurā izmeklētājs varētu pārsūdzēt amatā augstāka prokurora norādījumus, netika konstatēts nevienā citā pasaules valstī.
Grozījums KPL 39.1 panta otrajā daļā, papildinot to ar 6. punktu, paredz noteikt virsprokurora tiesības noteikt amatā augstāku prokuroru kriminālprocesā. Piemēram, tiesas apgabala prokuratūras virsprokuroram ir tiesības noteikt amatā augstāku prokuroru kriminālprocesos, kuros izmeklēšanas uzraudzību īsteno konkrētā tiesas apgabala prokuratūras darbības teritorijā ietilpstošās rajona (pilsētas) prokuratūras prokurors. Praksē jau šobrīd virsprokurori īsteno savas tiesības noteikt amatā augstāku prokuroru kriminālprocesā, pamatojoties uz iekšējo normatīvo aktu. Darba grupā atbalstīts Ģenerālprokuratūras priekšlikums nostiprināt šādas virsprokurora tiesības arī KPL 39.1 pantā, kurā noteiktas virsprokurora pilnvaras.
Grozījumi KPL 343. pantā paredz noteikt vienotu sūdzību izskatīšanas termiņu – 30 dienas. Šobrīd KPL 343. pants nosaka, ka sūdzības, kurām KPL nav paredzēti citi izskatīšanas termiņi, izskata 10 dienu laikā pēc to saņemšanas. Savukārt gadījumos, kad sūdzības pārbaudei nepieciešams iegūt papildu materiālus vai veikt citus pasākumus, pieļaujama sūdzības izskatīšana 30 dienu laikā, paziņojot par to sūdzības iesniedzējam. Konstatēts, ka praksē minētais pants nedarbojas efektīvi, jo lielākajā daļā gadījumu sūdzības tiek izskatītas 30 dienu laikā, īpaši kriminālprocesos par smagiem un sevišķi smagiem noziedzīgiem nodarījumiem. Rezultātā tiek gatavots paziņojums sūdzības iesniedzējam, kas rada papildu slogu sūdzības izskatītājam. Līdz ar to grozījumi paredz noteikt vienotu sūdzību izskatīšanas termiņu 30 dienas, neapgrūtinot sūdzības izskatītāju ar papildu paziņojuma sagatavošanu sūdzības iesniedzējam 10 dienu termiņā.
Grozījumi KPL 29. pantā un 39. pantā ir izstrādāti, pamatojoties uz Valsts probācijas dienesta priekšlikumu.
Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 39. panta pirmās daļas 6.2 punktu prokuroram kā procesa virzītājam ir pienākums pieprasīt no Valsts probācijas dienesta (turpmāk – VPD) izvērtēšanas ziņojumu par nepilngadīgo, kurš apsūdzēts noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kas nozīmē, ka izvērtēšanas ziņojumi tiek pieprasīti par visiem bērniem vecumā no 14 līdz 18 gadiem.
2023. gada 1. janvārī stājās spēkā grozījumi likumā “Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem”, kas paredz jauna audzinoša rakstura piespiedu līdzekļa – probācijas novērošana – ieviešanu un noteic, ka tā izpildi nodrošina VPD. Probācijas novērošanu var piemērot bērnam vecumā no 11 līdz 18 gadiem, ja bērns ir izdarījis Krimināllikumā paredzētu noziedzīgu nodarījumu.
Līdz ar probācijas novērošanas ieviešanu aktualizējās problēma, ka esošais KPL regulējums neparedz nosacījumu pieprasīt VPD izvērtēšanas ziņojumu par bērniem, kuri izdarījuši noziedzīgu nodarījumu, bet par kuriem tiek pieņemts lēmums par materiālu nosūtīšanu tiesai audzinoša rakstura piespiedu līdzekļa piemērošanai.
Izstrādājot grozījumus, tika pieprasīta statistika no Valsts policijas par nepilngadīgo izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, kuriem potenciāli būtu nepieciešams VPD izvērtēšanas ziņojums (statistikas dati pievienoti tiesību akta lietai kā pielikums; detalizētāka informācija atrodama https://www.vp.gov.lv/lv/publikacijas-un-parskati). Dati ņemti no Valsts policijas publiskiem pārskatiem par nepilngadīgo noziedzības stāvokli, noziedzīgos nodarījumos cietušajiem bērniem un noziedzības novēršanas problēmām attiecīgajos gados.
Izvērtējot statistikas datus, VPD apstiprināja, ka tam ir iespēja nodrošināt izvērtēšanas ziņojumu sagatavošanu par visiem nepilngadīgajiem, kuri ir izdarījuši noziedzīgu nodarījumu.
Grozījumu KPL 93., 104., 105. un 111.1 pantā ir saistīti ar konstatētajām nepilnībām attiecībā uz pārstāvības noformēšanu juridiskajai personai, cietušajam, kā arī aizskartās mantas īpašniekam.
Praksē tika konstatēts, ka procesa virzītājiem ir atšķirīgs viedoklis attiecībā uz pilnvarojuma formu, kāda ir nepieciešama advokātam, pārstāvot attiecīgās personas. Proti, nepastāv vienots viedoklis attiecībā uz to, vai advokātam, nodrošinot pārstāvību, ir nepieciešams iesniegt orderi, pilnvaru, notariāli apliecinātu pilnvaru, vai orderi un pilnvaru. Uz praksē konstatētājām problēmām ir norādījis ar Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - tiesībsargs), vēršoties Tieslietu ministrijā un lūdzot Tieslietu ministrijas pastāvīgās Kriminālprocesa likuma darba grupas ietvaros vai kādā citā formātā izvērtēt nepieciešamību veikt grozījumus KPL, lai noregulētu aizskartā mantas īpašnieka pārstāvības noformēšanas jautājumu, it īpaši pievēršoties jautājumam par zvērināta advokāta pilnvarojumu.
Izvērtējot advokāta ordera pielietojuma regulējumu visos procesuālajos likumos, secināms, ka parasti advokāta orderis apliecina to, ka persona šajā lietā iestājas un darbojas advokāta statusā un sniedz noteikta veida juridisko palīdzību konkrētam klientam. Izņemot KPL 104. pantu, nekur citur advokāta orderis netiek uzskatīts kā dokuments, kas pats par sevi apliecina pilnvarojuma attiecību pastāvēšanu starp advokātu un klientu, bet apliecina vienīgi advokāta - klienta attiecību pastāvēšanu. Savukārt, ja šīs advokāta - klienta attiecības aptver arī klienta sniegtu pilnvarojumu advokātam veikt noteiktas darbības vai īstenot tiesības klienta vietā un klienta vārdā, tad citu veidu procesos advokāta kā pilnvarotā pārstāvja statusu apliecina vienkārša rakstveida pilnvara, kas iesniegta kopā ar advokāta orderi.
Darba grupā minētais jautājums tika skatīts, gan pieaicinot tiesībsarga pārstāvi, gan Latvijas Zvērinātu advokātu padomes (turpmāk - LZAP) pārstāvjus. Papildus Tieslietu ministrija aicināja jautājumu par advokātu pilnvarojuma noformēšanu izskatīt arī LZAP sēdē. Minēto diskusiju rezultātā tika secināts, ka pilnvarojums advokātam būtu noformējams ar īpaši šim nolūkam izdotu pilnvaru un advokāta orderi pēc līdzības ar citiem procesuālajiem likumiem. Papildus norādāms, ka turpmāk lietotais termins “un īpaši šim nolūkam izdota pilnvara” nozīmē rakstveida pilnvaru, kuru ir parakstījis pilnvardevējs un pilnvarotais un kurā ir atrunāts pilnvarojuma apjoms un robežas. Šādu pilnvaru papildus nav nepieciešams notariāli apliecināt.
Savukārt grozījums KPL 104. pantā paredz noteikt, ka turpmāk advokāta, kā cietušā – fiziskās personas pārstāvja tiesības piedalīties kriminālprocesā apliecina orderis un īpaši šim nolūkam izdota pilnvara. Konstatēts, ka cietušā – fiziskās personas pārstāvības nodrošināšanai advokātam ir nepieciešams papildus iesniegt arī pilnvaru tādējādi vienādojot advokāta pārstāvības noformēšanu visā KPL. Vienlaikus tiks atrisinātas arī praksē konstatētās problēmas saistībā ar pilnvarojuma apjoma konstatēšanu (piem., vai ir tiesības pieteikt vai atsaukt kaitējuma kompensācijas pieteikumu, vai ir tiesības slēgt izlīgumu u.tml.). Proti, praksē var būt grūti nošķirt, kad cietušā uzaicināts advokāts ir juridiskās palīdzības sniedzējs, bet, kad nodrošina cietušā pārstāvību.
Attiecīgi grozījums KPL 105. pantā paredz noteikt, ka advokāta kā juridiskās personas pārstāvja tiesības piedalīties kriminālprocesā apliecina orderis un īpaši šim nolūkam izdota pilnvara. Vēršam uzmanību, ka līdz šim KPL netika noteiktas advokāta pilnvarojuma noformēšanas prasības attiecībā uz cietušo – juridisko personu, ja viņu pārstāv advokāts.
Attiecīgi KPL 111.1 pantā nepieciešams arī noregulēt pilnvarojuma noformēšanas prasības gadījumos, kad tiek pārstāvēts aizskartās mantas īpašnieks. Ievērojot minēto, KPL 111.1 pantu nepieciešams papildināt ar jaunu sesto, septīto, astoto un devīto daļu.
KPL 111.1 panta sestā daļa paredz noteikt, pārstāvības formu gadījumā, ka aizskartās mantas īpašnieku pārstāv fiziskā persona un proti, aizskarto mantas īpašnieku var pārstāvēt jebkura pilngadīga fiziskā persona, pamatojoties uz aizskartā mantas īpašnieka pilnvarojumu uz īpaši šim nolūkam izdotas pilnvaras pamata, ko noformē kā notariāli apliecinātu pilnvaru. Ja aizskartās mantas īpašnieks pilnvarojumu izteicis mutvārdos, procesa virzītājs to noformē rakstveidā. Šo pilnvaru paraksta aizskartās mantas īpašnieks un pārstāvis, bet procesa virzītājs apliecina pušu parakstus. Tiesas sēdē mutvārdos doto pilnvarojumu ieraksta tiesas sēdes protokolā. Savukārt panta septītā daļa paredz, ka, aizskarto mantas īpašnieku, kurš ir juridiskā persona var pārstāvēt fiziskās personas saskaņā ar likumā noteiktajām pilnvarām, saskaņā ar pilnvarām, kas noteiktas juridiskās personas darbību regulējošajos dokumentos vai uz īpaši šim nolūkam izdotas pilnvaras pamata. Vienlaikus, ņemot vērā, ka praksē bieži aizskartās mantas īpašnieki, kas ir juridiskās personas, ir ārvalstīs reģistrētas, attiecīgi procesa virzītājam nav iespējams ātri un efektīvi pārliecināties par pārstāvības tiesībām publiskajos reģistros, panta devītā daļa paredz noteikt, ka procesa virzītājs ir tiesīgs pieprasīt dokumentus, kas pamato pilnvaras devēja pārstāvības tiesības, ja aizskartais mantas īpašnieks ir juridiska persona. Šāds regulējums ir nepieciešams, lai procesa virzītājs varētu ātri un efektīvi pārliecināties par pilnvarojuma esamību. Vienlaikus norādāms, ka procesa virzītājam šādas tiesības ir jāizmanto tikai gadījumos, kad tas patiešām ir nepieciešams un pastāv objektīvs pamats apšaubīt pilnvarojuma esamību. Vienlaikus panta astotā daļa paredz atsevišķu kārtību advokāta, kā pārstāvja pilnvarojumam, proti, advokāta kā pārstāvja tiesības piedalīties kriminālprocesā apliecina orderis un īpaši šim nolūkam izdota pilnvara.
Ar 2020. gada 11. jūnijā pieņemto likumu "Grozījumi Kriminālprocesa likumā", kas stājās spēkā 2020. gada 6. jūlijā, tika paplašinātas procesa virzītāja iespējas veikt procesuālo darbību, izmantojot tehniskos līdzekļus. Proti, Kriminālprocesa likuma 140. pants tika papildināts ar 7.1 daļu, kas noteic, ka procesa virzītājs, izpildoties noteiktiem kritērijiem, var neievērot pantā noteiktās prasības attiecībā uz pilnvarotās personas klātbūtni procesuālās darbības veikšanā ar tehniskajiem līdzekļiem, kura nodrošina procesuālās darbības norisi savā atrašanās vietā, pārbauda un apliecina personu identitāti un sastāda apliecinājumu par procesuālās darbības norisi. Prasības par pilnvarotās personas klātbūtni var neievērot, ja procesa virzītājam ir iespējams ar tehniskiem līdzekļiem pārliecināties par citā telpā vai ēkā esošās personas identitāti. Tādējādi persona var piedalīties procesuālajā darbībā neatkarīgi no tās atrašanās vietas, ja tās rīcībā ir nepieciešamie tehniskie līdzekļi un ja procesa virzītājam ir iespējams ar tehniskiem līdzekļiem pārliecināties par tās identitāti, pilnībā fiksējot procesuālās darbības norisi atbilstoši Kriminālprocesa likuma 143. pantā noteiktajam.
KPL 140. panta 7.1 daļa noteic, ka šā panta 2.1, piektajā un septītajā daļā noteikto var neievērot, ja procesa virzītājam ir iespējams ar tehniskiem līdzekļiem pārliecināties par citā telpā vai ēkā esošās personas identitāti. Pirmstiesas procesā procesuālo darbību fiksē šā likuma 143. pantā noteiktajā kārtībā. No minētā izriet šādi nosacījumi KPL 140. panta 7.1 daļas piemērošanai:
1) Procesuālajā darbībā iesaistītajai personai ir pieejami nepieciešamie tehniskie rīki (piemēram, ierīce ar videokameru, mikrofonu un interneta pieslēgumu), kas var nodrošināt pilnvērtīgu piedalīšanos videokonferencē, un personai nav objektīvu šķēršļu piedalīties procesuālajā darbībā, izmantojot tās rīcībā esošos tehniskos rīkus.
2) Procesa virzītājs spēj pārliecināties par personas identitāti, neiesaistot kompetentas iestādes amatpersonu personas identitātes apliecināšanai. Praksē tas ir iespējams, piemēram, gadījumos, kad persona iepriekš ir piedalījusies procesuālajās darbībās vai tiesas sēdēs klātienē, līdz ar to procesa virzītājam nav problēmu pārliecināties par personas identitāti. Tāpat ir iespējams arī uzrādīt personu apliecinošu dokumentu ar videokameras palīdzību, vai procesa virzītājs var pārliecināties par personas identitāti pēc procesa virzītājam iesniegtajām dokumentu fotokopijām. Prokuratūras praksē ir piemēri arī gadījumiem, kad personas identitātes pārbaudei tika izmantots e-paraksts un www.latvija.lv pieejamie rīki.
3) Procesa virzītājs procesuālo darbību fiksē šā likuma 143. pantā noteiktajā kārtībā, proti, visas KPL 140. panta piektajā un septītajā daļā minētās darbības un fakti tiek fiksēti skaņu vai skaņu un attēla ierakstā. Savukārt iztiesāšanā saskaņā ar KPL 483. panta pirmo daļu tiesas sēdes gaitu, tajā skaitā lietas dalībnieku mutvārdu apliecinājumus, pilnā apjomā fiksē, izmantojot skaņu vai attēlu ierakstus vai citus tehniskos līdzekļus, un par to izdara atzīmi tiesas sēdes protokolā, saskaņā ar KPL 484. pantu tiesas sēdes gaitu fiksē arī tiesas sēdes protokolā.
Kā norādīts likuma “Grozījumi Kriminālprocesa likumā”, kas stājās spēkā 2020. gada 6. jūlijā, papildinātajā anotācijā (https://likumi.lv/wwwraksti/LIKUMI/PAPILDINATAS_ANOTACIJAS/TM_PAPILD_ANOT_427_LP13_15062020.DOCX), grozījumi KPL 140. pantā, papildinot to ar 7.1 daļu, paredz, ka persona var piedalīties procesuālajā darbībā neatkarīgi no tās atrašanās vietas, ja tās rīcībā ir nepieciešamie tehniskie līdzekļi (piemēram, ierīce ar interneta pieslēgumu) un procesa virzītājs spēj pārliecināties par personas identitāti, pilnībā fiksējot procesuālās darbības norisi atbilstoši KPL 143. pantā noteiktajam. Paredzams, ka šāds regulējums veicinās tehnisko līdzekļu izmantošanu kriminālprocesā, tādā veidā efektivizējot un vienkāršojot kriminālprocesa norisi, it īpaši gadījumos, kad kriminālprocesā iesaistītās personas atrodas dažādās pilsētās vai valstīs, kā arī atslogos tās iestādes, kurās līdz šim tika veiktas procesuālās darbības un tika pilnvarotas personas procesuālo darbību norisei.
Turklāt Tieslietu ministrija 2021. gada 1. februāra apkārtrakstā par Kriminālprocesa likuma 140.panta 7.1 daļas piemērošanu (viedokli, kas tika pausts apkārtrakstā, atbalstīja arī darba grupas dalībnieki no Augstākās tiesas, rajona (pilsētas) tiesām, Ģenerālprokuratūras un Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu katedras) norādīja, ka saskaņā ar minēto tiesību normu procesa virzītājam nav uzlikts pienākums pārbaudīt, kur tieši atrodas persona, kurai jāpiedalās procesuālajā darbībā, līdz ar to procesa virzītājs var nezināt, ka persona atrodas citas valsts teritorijā procesuālās darbības laikā. Šādā situācijā par procesuālās darbības norises vietu uzskatāma vieta, kurā atrodas procesa virzītājs, un starptautiskās sadarbības joma netiek aizskarta.
Tieslietu ministrija apkārtrakstā norādīja, ka gadījumos, ja procesa dalībnieks atrodas citas valsts teritorijā, Kriminālprocesa likuma 140.panta 7.1 daļas piemērošana ir iespējama, ja izpildās šādi papildu kritēriji:
1. Persona ir Latvijas pilsonis vai nepilsonis Kriminālprocesa likuma 681.panta izpratnē (turpmāk – Latvijas pilsonis). Šis apstāklis ir būtisks, jo Latvijas pilsoņiem neatkarīgi no viņu atrašanās vietas ir tiesības labprātīgi komunicēt ar savas valsts pilsonības valsts iestādēm (konsulārajiem dienestiem, valsts iestādēm, kā arī tiesībsargājošajām iestādēm) bez citas valsts iejaukšanās šajā procesā. Šādu viedokli pauda arī dr.iur.cand. zvērināts advokāts E. Rusanovs rakstā “Par Kriminālprocesa likuma 140. panta 7.1 daļas interpretācijas rezultāta konstitucionalitāti”: “Vērtējot Kriminālprocesa likuma 140. panta 7.1 daļas piemērošanu un līdz ar to tās teleoloģiskās redukcijas rezultāta antikonstitucionalitāti, Senāta lēmumā nav sniegta argumentācija vēl vienam sevišķi būtiskam principam – nacionalitātes principam, kas saistīts ar uzskatu, ka valstij ir praktiski neierobežota kontrole attiecībā uz tās valstspiederīgajiem. Doktrīnā, skaidrojot šo principu, tiek uzsvērts, ka "valstu attiecības un sadarbība prasa respektēt ārvalsts likumu, kas pilsonim seko svešā valstī, jo domicils svešā valstī ir tikai pilsoņa saimnieciskās dzīves centrs, kurpretim ciešās saites starp pilsoni un viņa nacionālo valsti turpina pastāvēt neatkarīgi no tā, kur viņš apmeties uz dzīvi"(Starp Latvijas un starptautiskajām privāto tiesību normām. Latvijas Vēstnesis, 23.07.1997., Nr. 187). (Dr. iur. cand. E. Rusanovs, bc. iur L. Lielbriede. Par Kriminālprocesa likuma 140. panta 7.1 daļas interpretācijas rezultāta konstitucionalitāti. Jurista Vārds, 27.09.2022/Nr. 39 (1253)).
2. Persona vēlas un piekrīt piedalīties procesuālajā darbībā videokonferences režīmā. Ievērojot pirmajā punktā norādīto, personai ir tiesības izvēlēties šādu komunikācijas veidu, taču tiesībsargājošās iestādes nedrīkst piespiest personu piedalīties procesuālajās darbībās ar videokonferences starpniecību. Ja persona nepiekrīt piedalīties procesuālajā darbībā videokonferences režīmā, ir jāiesaista attiecīgās valsts kompetentās iestādes ar starptautiskās sadarbības instrumentu (tiesiskās palīdzības lūguma, Eiropas izmeklēšanas rīkojuma) palīdzību.
Savukārt, Senāta Krimināllietu departamenta senatoru kopsapulce, apspriežot jautājumu par Kriminālprocesa likuma 140. panta 7.1 daļas interpretāciju, ar 2021. gada 4. novembra lēmumu (turpmāk – Lēmums) sniedza skaidrojumu, ka atbilstoši vispārīgajam principam Latvijas Republikas jurisdikcija, ievērojot Kriminālprocesa likuma 3.pantā nostiprināto šī likuma spēku telpā, iespējama tikai valsts teritorijā. Tādu pierādījumu iegūšana, kas atrodas citas valsts teritorijā, iespējama Kriminālprocesa likuma C daļā noteiktajā kārtībā. Kriminālprocesa likuma 876. panta pirmās daļas pirmais teikums noteic, ja kriminālprocesā nepieciešams veikt procesuālo darbību ārvalstī, procesa virzītājs vēršas kompetentajā iestādē ar rakstveida ierosinājumu lūgt ārvalsti veikt procesuālo darbību. Tiesiskā palīdzība notiek saskaņā ar katru ārvalstī noslēgto tiesiskās palīdzības līgumu (Senāta Krimināllietu departamenta senatoru 2021. gada 4. novembra kopsapulces lēmums "Par Kriminālprocesa likuma 140. panta 7. daļas interpretāciju", skaidrojuma 7. punkts). To ievērojot, Senāta Krimināllietu departamenta senatoru kopsapulce atzina, ka "Kriminālprocesa likuma 140. panta 7. daļā noteikto kārtību iespējams piemērot tikai tad, ja procesuālā darbība tiek veikta Latvijas Republikas jurisdikcijā.
Tātad, Senāta ieskatā, ārvalstīs esošos dalībniekus pratināt un piedalīties tiesas sēdēs var tikai KPL C daļā noteiktajā kārtībā ar tiesiskās palīdzības lūgumu. Lēmums šobrīd liedz efektīvi piemērot KPL 140. panta 7.1 daļu situācijās, kad persona atrodas ārpus Latvijas Republikas.
Senāta Krimināllietu departamenta kopsapulces Lēmumā norādītie argumenti KPL 140. panta 7.1 daļas interpretācijai darba grupa vairākkārt apsprieda un tiem piekrīt tikai daļēji.
KPL 140. panta 7.1 daļa neskar starptautisko sadarbību, ja nav nepieciešams iesaistīt attiecīgās valsts kompetentās iestādes, proti, nav nepieciešami tehniskie līdzekļi, kas būtu tikai valstu kompetento iestāžu rīcībā, jo persona pati var nodrošināt ierīci un interneta pieslēgumu, ar kuru pieslēgties videokonferencei, procesa virzītājam nav nepieciešams kompetentās iestādes amatpersonas apliecinājums par personas identitāti, jo procesa virzītājs par personas identitāti var pārliecināties pats, kā arī nav nepieciešams pret personu izmantot nekādus piespiedu līdzekļus. Ievērojot minēto, darba grupa uzskata, ka KPL 140. panta 7.1 daļa neskar starptautisko sadarbību. Gadījumos, kad procesa virzītājs darbību nevar veikt bez valsts, kurā persona atrodas, iesaistīšanās, KPL 140. panta 7.1 daļa nav piemērojama un procesa virzītājam ir jārīkojas saskaņā ar KPL C daļas "Starptautiskā sadarbība krimināltiesiskajā jomā" regulējumu.
Saskaņā ar KPL 140. panta 7.1 daļu procesa virzītājam nav uzlikts pienākums pārbaudīt, kur tieši atrodas persona, kurai jāpiedalās procesuālajā darbībā, līdz ar to procesa virzītājs var nezināt, ka persona atrodas citas valsts teritorijā procesuālās darbības laikā. Saskaņā ar KPL 140. panta 7.1 daļu persona var atrasties jebkur – savās mājās, darba vietā, slimnīcā, persona var būt arī aizceļojusi uz citu valsti īslaicīgi vai uz ilgu laiku, līdz ar to šādā situācijā par procesuālās darbības norises vietu uzskatāma vieta, kurā atrodas procesa virzītājs un tas ir Latvijas teritorijā, Latvijas jurisdikcijā.
Jāvērš uzmanība uz apstākli, ka starptautiskās sadarbības mehānismi, proti, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/41/ES (2014. gada 3. aprīlis) par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu krimināllietās, Konvencija par Eiropas Savienības dalībvalstu savstarpēju palīdzību krimināllietās, ko padome pieņēmusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 34. pantu un Eiropas Padomes Konvencijas par savstarpējo palīdzību krimināllietās Otrais Papildu protokols ir izstrādāti laikā, kad tehnoloģiskās iespējas nebija vai bija vāji attīstītas. Tādējādi var apgalvot, ka minētie tiesību instrumenti neiet līdzi mūsdienu tehnoloģiju attīstībai un nenodrošina raitu un efektīvu starptautisko sadarbību. Jāņem vērā, ka mūsdienās ikvienas personas un procesa virzītāju rīcībā ir tehniskie līdzekļi veiksmīgai videokonferences nodrošināšanai un vairs nav nepieciešami smagnēji noteikumi par to, ka videokonferenci var noorganizēt tikai ar tehnisko līdzekļu palīdzību, kas ir kompetento iestāžu rīcībā.
Latvijas pilsoņiem, neatkarīgi no viņu atrašanās vietas, ir tiesības labprātīgi komunicēt ar savas pilsonības valsts iestādēm (konsulārajiem dienestiem, valsts iestādēm, kā arī tiesībsargājošajām iestādēm) bez citas valsts iejaukšanās šajā procesā. Darba grupā tika pausts viedoklis, ka cita valsts nevar aizliegt personām brīvprātīgi sadarboties ar savas pilsonības valsts iestādēm. Tikai gadījumos, kad tiesībsargājošās iestādes nevar veikt kādu darbību bez citas valsts iesaistīšanās, ir izmantojami starptautiskās sadarbības instrumenti.
Darba grupā praktiķi arī pauduši viedokli, ka attālināta piedalīšanās sēdēs ietaupa daudz laika procesa dalībniekiem, kā arī tā nereti varētu risināt arī advokātu noslodzes jautājumus un dotu iespēju vienā dienā piedalīties attālināti vairākās tiesas sēdēs, jo uz tām fiziski nav jābrauc.
Līdz ar to darba grupā atbalstīts priekšlikums papildināt KPL 140. pantu ar 7.2 daļu, nosakot, ka KPL 140. panta 7.1 daļa ir piemērojama arī gadījumos, kad persona, kura piedalās procesuālajā darbībā, ir Latvijas pilsonis vai nepilsonis — likuma "Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības" subjekts un piekrīt piedalīties procesuālajā darbībā videokonferences režīmā neatkarīgi no personas atrašanās vietas, ja vien no kriminālprocesa apstākļiem neizriet nepieciešamība piemērot starptautisko sadarbību krimināltiesiskajā jomā.
Piebilde, ka KPL 140. panta 7.1 daļa ir piemērojama noteiktajos gadījumos tikai tad, ja no kriminālprocesa apstākļiem neizriet nepieciešamība piemērot starptautisko sadarbību krimināltiesiskajā jomā, ir pamatojama ar nepieciešamību vērtēt katru gadījumu individuāli. Proti, gadījumos, kad procesa virzītājs procesuālo darbību nevar veikt bez valsts, kurā persona atrodas, iesaistīšanās (piemēram, ja no lietas apstākļiem izriet, ka personas notiesāšanas gadījumā tam piemērotā soda izpildei persona būs jālūdz izdot Latvijai vai jālūdz soda izpilde ārvalstīs, t.i., jāizmanto starptautiskās sadarbības mehānismi), tad KPL 140. panta 7.1 daļa nav piemērojama un procesa virzītājam ir jārīkojas saskaņā ar KPL C daļas "Starptautiskā sadarbība krimināltiesiskajā jomā" regulējumu - jāvēršas pie ārvalsts vai Eiropas Savienības dalībvalsts ar tiesiskās palīdzības lūgumu vai Eiropas izmeklēšanas rīkojumu. Tādējādi ar KPL 140. panta 7.2 daļā ietverto piebildi procesa virzītājam tiek uzlikts pienākums rūpīgi vērtēt konkrētā kriminālprocesa apstākļus, novēršot turpmākās starptautiskās sadarbības apdraudējuma risku.
Nobeigumā vēršam uzmanību uz dr. iur. cand. zvērināta advokāta E. Rusanovs rakstā “Par Kriminālprocesa likuma 140. panta 7.1 daļas interpretācijas rezultāta konstitucionalitāti” secināto, ka “procesuālajā darbībā iesaistīto kriminālprocesa dalībnieku (Latvijas Republikas pilsoņu vai nepilsoņu) tiesību ierobežošana notiek, balstoties vienīgi uz kritēriju, ka liecinieku vai apsūdzēto fiziskā atrašanās vieta un patstāvīgā dzīvesvieta, turklāt likumīgi un nevairoties no izmeklēšanas vai piemērotajiem drošības līdzekļiem, ir izraudzīta ārpus Latvijas Republikas teritorijas. Līdz ar to šis pamattiesību – tiesību uz taisnīgu tiesu un tiesību uz aizstāvību – ierobežojums nav nedz samērīgs, nedz nepieciešams mūsdienu tehnoloģiskā progresa un digitālo iespēju attīstības apstākļos. (..) Tehnisko līdzekļu izmantošana procesuālo darbību veikšanā ir iespējama un tā ir uzskatāma par racionālu un efektīvu, vienlaikus ievērojot minimālās tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas, ja pret to, pirmkārt, nav izteikti procesa dalībnieku iebildumi un, otrkārt, procesuālajā darbībā iesaistītā persona ir Latvijas Republikas pilsonis vai nepilsonis. (..) Latvijas Republikas pilsoņiem un nepilsoņiem ir jābūt garantētām tiesībām ar tehniskajiem līdzekļiem piedalīties iztiesāšanā jebkādā no procesuālajiem statusiem jebkurā viņu atrašanās vietā”. (Dr. iur. cand. E. Rusanovs, bc. iur L. Lielbriede. Par Kriminālprocesa likuma 140. panta 7.1 daļas interpretācijas rezultāta konstitucionalitāti. Jurista Vārds, 27.09.2022/Nr. 39 (1253)).
2022. gada 30. septembrī Valsts kontrole nāca klajā ar lietderības revīzijas ziņojumu Nr. 2.4.1‑6/2021 “Vai bērnam ar uzvedības problēmām un tā ģimenei ir iespēja saņemt nepieciešamo atbalstu” (turpmāk – Ziņojums), kurā Tieslietu ministrija, cita starpā, tika aicināta izvērtēt normatīvajos aktos paredzēto gadījumu, kad nepilngadīgais var tikt ievietots sociālās korekcijas izglītības iestādē, nepieciešamību. Vienlaikus Ziņojumā tika rosināts izvērtēt, vai sociālās korekcijas izglītības iestāde ir labākais risinājums tajos gadījumos, kad nepilngadīgajam ievietošana sociālās korekcijas izglītības iestādē tiek piemērota kā drošības līdzeklis kriminālprocesa ietvaros.
Kriminālprocesa norises laikā nepilngadīgais var tikt ievietots sociālās korekcijas izglītības iestādē divos iespējamos variantos, proti:
-nepilngadīgajam tiek piemērots KPL 243. panta otrās daļas 2. punktā paredzētais drošības līdzeklis;
-nepilngadīgajam tiek piemērots audzinoša rakstura piespiedu līdzeklis.
Attiecībā par drošības līdzekļa – ievietošana sociālās korekcijas izglītības iestādē – piemērošanu norādāms, ka vispārējie drošības līdzekļa piemērošanas nosacījumi ir ietverti Kriminālprocesa likuma 241. un 242. pantā. Atbilstoši minētajām tiesību normām drošības līdzeklis ir procesuāls piespiedu līdzeklis, kuru var piemērot tikai aizdomās turētajam un apsūdzētajam ar mērķi nodrošināt kriminālprocesuālās kārtības ievērošanu konkrēta kriminālprocesa laikā. Kriminālprocesā piemērojamo drošības līdzekļu veidi ir uzskaitīti KPL 243. pantā, kur, cita starpā, ir noteikts, ka nepilngadīgajam papildus panta pirmajā daļā minētajiem drošības līdzekļiem var piemērot arī ievietošanu sociālās korekcijas izglītības iestādē.
Saskaņā ar KPL 285. pantu nepilngadīgā ievietošana sociālās korekcijas izglītības iestādē ir personas brīvības atņemšana, ko ar izmeklēšanas tiesneša lēmumu vai tiesas nolēmumu var piemērot pirms galīgā nolēmuma spēkā stāšanās konkrētajā kriminālprocesā, ja aizdomās turēto vai apsūdzēto nepilngadīgo nav nepieciešams turēt apcietinājumā, tomēr nav pietiekamas pārliecības, ka, atrodoties brīvībā, nepilngadīgais izpildīs savus procesuālos pienākumus un neizdarīs jaunus noziedzīgus nodarījumus. Vienlaikus panta otrajā daļā ir noteikts, ka ievietošana sociālās korekcijas izglītības iestādē notiek tādā pašā kārtībā, ar tiem pašiem nosacījumiem, uz tiem pašiem termiņiem un ar tādu pašu pārsūdzēšanas un kontroles kārtību kā apcietinājuma gadījumā.
Valsts kontrole savā Ziņojumā ir norādījusi, ka, lai arī minētais drošības līdzeklis tiek uzskatīts par personas brīvības atņemšanu un tas ir nodrošināms tādā pašā kārtībā kā apcietinājums, tomēr uz sociālās korekcijas izglītības iestādi “Naukšēni” kā izglītības iestādi nav attiecināms apcietinājumu regulējošais normatīvais akts. Turklāt pastāv risks, ka īslaicīga bērna ievietošana sociālās korekcijas izglītības iestādē (kā tas ir drošības līdzekļa gadījumā) neatbilst sociālās korekcijas izglītības iestādes mērķim un būtībai, jo tik īsā laika periodā (piemēram, triju mēnešu laikā) ir apgrūtinoši īstenot sekmīgu bērna uzvedības sociālo korekciju, ņemot vērā, ka atbilstoši apstiprinātajam pamatizglītības sociālās korekcijas izglītības programmas paraugam pirmajās sešās kalendārajās nedēļas noris vien bērna adaptācija. Nepilngadīgajiem, kurus izņem no ierastās vides, būtu nepieciešams ilgtermiņa sociālās korekcijas pakalpojums, lai apmierinātu nepilngadīgo vajadzības veselības un izglītības jomā. Šī pakalpojuma sniegšanai būtu nepieciešams apmācīts personāls, kas nodrošinātu terapeitisku vidi ar mērķi resocializēt, nevis tikai izolēt nepilngadīgos.
Darba grupā eksperti secināja, ka atteikšanās no drošības līdzekļa – ievietošana sociālās korekcijas izglītības iestādē – ir atbalstāma vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, ir citi līdzekļi, ko var piemērot, lai nodrošinātu, ka nepilngadīgā persona pilda savus procesuālos pienākumus un neizdara jaunus noziedzīgus nodarījumus, piemēram, nodošana policijas uzraudzība, nodošana vecāku vai aizbildņu pārraudzībā vai apcietinājums, ja tiek konstatēta nepieciešamība izolēt nepilngadīgo personu no sabiedrības. Otrkārt, sociālās korekcijas izglītības iestādē “Naukšēni” līdz tās darbības apturēšanai (ar Kriminālprocesa likuma Pārejas noteikumu 80. punktu nepilngadīgajam drošības līdzekli — ievietošana sociālās korekcijas izglītības iestādē — nepiemēro no 2022. gada 1. jūlija līdz 2024. gada 31. decembrim) kopā uzturējās gan tie nepilngadīgie, kuri ir notiesāti par dažāda smaguma noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, gan tie, pret kuriem ir uzsākts kriminālprocess un piemērots drošības līdzeklis, gan tie, kuri ir izdarījuši administratīvos pārkāpumus. Bērnus ar noziedzīgām nosliecēm ir kaitīgi koncentrēt lielās grupās, jo notiek savstarpēja negatīva ietekmēšana. Konstatēts, ka šāda drošības līdzekļa piemērošana nav bijusi efektīva arī jaunu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas novēršanā. Treškārt, pat pastāvot šāda drošības līdzekļa piemērošanas iespējai, tā tika izmantots ļoti reti – tikai apmēram 2 piemērošanas gadījumi gadā.
Ņemot vērā izklāstīto, drošības līdzeklis – ievietošana sociālās korekcijas izglītības iestādē – ir izslēdzams no Kriminālprocesa likuma.
KPL 277. panta trešā daļa šobrīd nosaka, ka pirmstiesas procesa apcietinājuma termiņā ieskaitāms šā panta otrajā daļā minētais laiks līdz lietas nodošanai tiesas kancelejā, bet iztiesāšanas laikā apcietinājuma termiņš skaitāms līdz pirmās instances tiesas pilna nolēmuma sastādīšanai.
KPL 277. panta trešā daļa pēdējo reizi bija grozīta ar 2012. gada 24. maijā pieņemto likumu “Grozījumi Kriminālprocesa likumā”, proti, vēl pirms tika pieņemts 2017. gada 30. marta likums “Grozījumi Kriminālprocesa likumā”, ar kuru tika grozīts regulējums attiecībā uz saīsinātajiem nolēmumiem un noteikts, ka tiesa pilnu spriedumu sagatavo tad, ja ir saņemts prokurora, apsūdzētā, cietušā, aizstāvja vai pārstāvja, kā arī kriminālprocesā aizskartais mantas īpašnieka, kura mantai uzlikts arests, rakstveida lūgums par pilna sprieduma sagatavošanu KPL 530. panta trešās daļas kārtībā.
Darba grupā tika izvērtētas praksē konstatētās problēmas, ka maksimālais apcietinājuma termiņš var iestāties arī 10 dienu laikā no saīsinātā sprieduma pasludināšanas dienas, kad prokurors, apsūdzētais, cietušais, aizstāvis vai pārstāvis, kā arī kriminālprocesā aizskartais mantas īpašnieks, kura mantai uzlikts arests, var rakstveidā iesniegt tiesai lūgumu par pilna sprieduma sagatavošanu. Šādā situācijā pirmās instances tiesas tiesnesim būtu jālūdz augstāka līmeņa tiesai pagarināt apcietinājuma termiņu, kas nav lietderīgi situācijās, kad pilna nolēmuma sagatavošana netiek lūgta un tiek sastādīts tikai saīsinātais nolēmums. Pirmās instances tiesa šādā situācijā jau ir lēmusi par drošības līdzekli - apcietinājumu. Savukārt gadījumā, kad tiek lūgta pilna nolēmuma sastādīšana (kura sastādīšanas maksimālais termiņš jebkurā gadījumā ir 6 mēneši), lieta nonāks izvērtēšanai augstāka līmeņa tiesai, kas vērtēs arī apcietinājuma piemērošanas pamatojumu un nepieciešamību pagarināt apcietinājuma termiņu. Ja pilna nolēmuma sagatavošana netiek lūgta, stājas spēkā saīsinātais nolēmums, kas nav pārsūdzams, un tiek izpildīts brīvības atņemšanas sods, apcietinājuma termiņu ieskaitot soda termiņā.
Ar 2017. gada 30. martā pieņemto likumu “Grozījumi Kriminālprocesa likumā” tika grozīts regulējums attiecībā uz saīsinātajiem nolēmumiem un cita starpā noteikts, ka tiesa pilnu spriedumu sagatavo tad, ja ir saņemts prokurora, apsūdzētā, cietušā, aizstāvja vai pārstāvja, kā arī kriminālprocesā aizskartais mantas īpašnieka, kura mantai uzlikts arests, rakstveida lūgums par pilna sprieduma sagatavošanu KPL 530. panta trešās daļas kārtībā.
Darba grupā tika izvērtēta nepieciešamība turpināt pilnveidot kriminālprocesuālo regulējumu attiecībā uz saīsinātajiem nolēmumiem.
Grozījumi KPL 319. pantā 3.1 daļā paredz aizstāt vārdu “lēmuma” ar vārdu “nolēmuma”, tādējādi nosakot, ka tiesnesis pēc savas iniciatīvas var noteikt mutvārdu procesu, ja KPL paredz gan lēmuma, gan sprieduma pieņemšanu rakstveida procesā. Tāpat pantu paredzēts papildināt ar piekto daļu, nosakot, ka tiesa var taisīt saīsināto lēmumu. Pilnu lēmumu tiesa sagatavo 10 dienu laikā, paziņojot tā pieejamības datumu, ja vien likums nenosaka citu saīsinātā lēmuma sagatavošanas kārtību. Savukārt KPL 320. pantu ir paredzēts papildināt ar jaunu 1.1 daļu, nosakot, ka saīsinātais tiesas lēmums sastāv no ievaddaļas un rezolutīvās daļas, un saīsinātais tiesas lēmums nav pārsūdzams.
Šādi grozījumi ir pamatoti ar nepieciešamību noteikt KPL tiesas iespēju visus tiesas nolēmumus (ne tikai spriedumus, bet arī lēmumus) vispirms taisīt saīsinātā veidā, pēc tam gatavojot pilno nolēmumu. Ja tiesa taisa saīsināto lēmumu, tai ir pienākums sagatavot pilnu lēmumu 10 dienu laikā. Šāda kārtība paātrinās un efektivizēs iztiesāšanu. Tiesas sēdes notiks ātrāk, jo procesa dalībniekiem nebūs jāgaida pilna lēmuma sastādīšana.
Grozījumi izstrādāti atbilstoši Ministru kabineta 2023. gada 21. marta sēdes protokola #15 (MK), 37. §, 3.punktam;
Grozījumi izstrādāti, lai atbilstoši transponētu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2010/64/ES (2010. gada 20. oktobris) par tiesībām uz mutisko un rakstisko tulkojumu kriminālprocesā (turpmāk – Direktīva 2010/64/ES) prasības, kā arī lai novērstu Eiropas Komisijas 2023. gada 26. janvāra Argumentētajā atzinumā pārkāpuma procedūras lietā Nr. INFR(2021)2103 norādītos trūkumus attiecībā uz Direktīvas 2010/64/ES transponēšanu.
Direktīvas 3. panta 1. punkts nosaka dalībvalstu pienākumu nodrošināt, lai aizdomās turētajām vai apsūdzētajām personām, kuras nesaprot attiecīgajā kriminālprocesā lietoto valodu, pieņemamā termiņā tiktu sniegts visu tādu dokumentu rakstiskais tulkojums, kuri ir būtiski, lai nodrošinātu, ka tās spēj īstenot savas tiesības uz aizstāvību, un lai nodrošinātu taisnīgu procesu.
Direktīvas 3. panta 2. punkts paredz, ka būtiskie dokumenti ietver jebkuru lēmumu par brīvības atņemšanu personai, jebkuru apsūdzību vai apsūdzības rakstu un jebkuru spriedumu.
Saskaņā ar Direktīvas 3. panta 3. punktu par to, vai kāds cits dokuments uzskatāms par būtisku, katrā konkrētajā gadījumā lemj kompetentās iestādes. Šādā nolūkā aizdomās turētās vai apsūdzētās personas vai viņu advokāti var iesniegt pamatotu lūgumu. Savukārt Direktīvas 3. panta 7. punkts nosaka: Kā izņēmumu no 1., 2., 3. un 6. punktā noteiktajiem vispārīgajiem noteikumiem rakstiskā tulkojuma vietā var sniegt šajā pantā minēto būtisko dokumentu mutisko tulkojumu vai mutisko kopsavilkumu ar nosacījumu, ka šāds mutiskais tulkojums vai kopsavilkums neskar taisnīgu lietas izskatīšanu.
KPL 321.1 panta trešajā daļā ir paredzēts, ka rakstveida tulkojumu nenodrošina, ja:
1) notiesājošs spriedums taisīts lietā, kura pirmās instances tiesā izskatīta, neizdarot pierādījumu pārbaudi;
2) notiesājošs spriedums taisīts cietušā un apsūdzētā izlīguma gadījumā;
3) notiesājošs spriedums taisīts vienošanās procesā;
4) tiek taisīts kasācijas instances tiesas lēmums;
5) tiek taisīts saīsinātais spriedums.
Savukārt KPL 321.1 panta ceturtā daļa nosaka, ka apsūdzētajam, kuram šā panta trešajā daļā minētajos gadījumos nenodrošina nolēmuma rakstveida tulkojumu viņam saprotamā valodā, tiesa nodrošina iespēju iepazīties ar nolēmumu, izmantojot tulka palīdzību. Personām, kurām piemērots ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis, iespēju iepazīties ar nolēmumu, izmantojot tulka palīdzību, nodrošina attiecīgā ieslodzījuma vieta. Atbilstoši 321.1 panta piektajai daļai apsūdzētajam, kurš atrodas apcietinājumā, mājas arestā vai sociālās korekcijas izglītības iestādē, tiesas nolēmuma pieejamības diena ir diena, kad šai personai izsniegts nolēmuma rakstveida tulkojums tai saprotamā valodā vai tā iepazīstināta ar nolēmumu šā panta ceturtajā daļā noteiktajā kārtībā.
Eiropas Komisija ir norādījusi, ka Direktīvas 3. panta 7. punktā izņēmumi ir atļauti tikai ar nosacījumu, ka netiek skarta taisnīga lietas izskatīšana. Ar šo noteikumu ievieš izņēmumu no tiesībām, kas paredzētas Direktīvas 3. panta 1., 2., 3. un 6. punktā, un tāpēc tas ir jāinterpretē šauri. Tāpēc Eiropas Komisija ir secinājusi, ka KPL 321.1 panta trešajā daļā paredzētie izņēmumi neatbilst Direktīvas 3. panta 7. punktā noteiktajām prasībām, pamatojoties uz kurām mutisks tulkojums varētu būt pamatots tikai izņēmuma gadījumos. Tāpat Eiropas Komisija ir norādījusi, ka jautājums par lietas izskatīšanas taisnīguma novērtējumu kļūst relevants tikai tad, ja rakstiskā tulkojuma vietā tiek sniegts mutisks tulkojums vai mutiska kopsavilkuma tulkojums. Tāpēc valsts noteikumi, kas reglamentē īpašās procedūras un spriedumus, uz kuriem attiecas KPL 321.1 panta trešajā daļā noteiktais izņēmums, neatbilst nosacījumam par lietas izskatīšanas taisnīguma nodrošināšanu. Atbilstoši Eiropas Komisijas atziņām, “lai gan mutiskie tulkojumi vai mutiskie kopsavilkumi var būt izdevīgi no procesuālās ekonomijas viedokļa, šis apsvērums nedrīkst apdraudēt lietas izskatīšanas taisnīguma aizsardzību.”
Tā kā no KPL 321.1 panta paredzēts izslēgt trešajā daļā minētos gadījumus, kad rakstveida tulkojums netiek nodrošināts, attiecīgi ir nepieciešams izslēgt KPL 321.1 panta ceturto daļu, kas nosaka kārtību, kādā apsūdzētajam tiesa vai ieslodzījuma vieta nodrošina iespēju iepazīties ar nolēmumu, izmantojot tulka palīdzību, ja apsūdzētajam šā panta trešajā daļā minētajos gadījumos nenodrošina rakstveida tulkojumu viņam saprotamā valodā. Savukārt, izslēdzot panta ceturto daļu, ir nepieciešams grozīt KPL 321.1 panta piekto daļu, izslēdzot no tās vārdus "vai tā iepazīstināta ar nolēmumu šā panta ceturtajā daļā noteiktajā kārtībā".
Tieslietu ministrija ir pieprasījusi statistikas datus no Augstākās tiesas par to, kāds ir taisīto kasācijas instances lēmumu skaits laika periodā no 2022. gada 1. janvāra līdz 2022. gada 31. decembrim, lūdzot norādīt potenciālās budžeta izmaksas, ja visi 2022. gadā taisītie kasācijas instances tiesas lēmumi būtu jātulko rakstveidā. Augstākā tiesa sniedza informāciju, ka potenciālās budžeta izmaksas, ja 2022. gadā visi Senāta Krimināllietu departamenta taisītie lēmumi būtu jātulko rakstveidā, varētu būt aptuveni līdz 44 000 euro.
Tāpat Tieslietu ministrija ir pieprasījusi statistikas datus no Tiesu administrācijas par KPL 321.1 panta trešās daļas 1., 2., 3. un 5. punktā uzskaitīto nolēmumu skaitu laika periodā no 2022. gada 1. janvāra līdz 2022. gada 31. decembrim, lūdzot norādīt potenciālās budžeta izmaksas, ja visi 2022. gadā taisītie nolēmumi, par kuriem pieprasīti statistikas dati, būtu jātulko rakstveidā. Tiesu administrācija sniedza informāciju, ka potenciālās budžeta izmaksas, ja 2022. gadā visi Tabulā Nr. 2 norādītie spriedumi būtu jātulko rakstveidā, būtu aptuveni 284 402 euro gadā.
Tātad potenciālās valsts budžeta izmaksas, lai novērstu pārkāpuma procedūras lietā Nr. INFR(2021)2103 konstatētos pārkāpumus un jebkurā gadījumā nodrošinātu KPL 321.1 panta trešajā daļā uzskaitīto nolēmumu rakstveida tulkojumu, būtu aptuveni 328 402 EUR (284 402 euro + 44 000 euro).
Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 325. panta pirmo daļu pirmstiesas procesā procesuālās darbības protokolā fiksē izmeklēšanas darbības norisi, iekļaujot minētajā protokolā Kriminālprocesa likuma 326. panta pirmajā daļā noteikto informāciju, tostarp norāda personu – procesuālās darbības dalībniekus identificējošos datus. Vienlaikus Kriminālprocesa likuma 12. panta ceturtā daļa nosaka, ka Kriminālprocesa likuma izpratnē identificējošie dati ir personas vārds, uzvārds, personas kods vai identifikācijas numurs, bet, ja tāda nav, – dzimšanas datums un vieta.
Saskaņā ar Valsts drošības iestāžu likuma 24. panta piekto daļu ziņas par valsts drošības iestāžu personāla skaitlisko sastāvu un iekšējo struktūru, to amatu sarakstiem, finansēm un tehnisko aprīkojumu ir valsts noslēpums. Savukārt saskaņā ar Valsts drošības iestāžu likuma 17. panta pirmo daļu valsts drošības iestāžu dienestā (darbā) esošajām un atvaļinātajām (atbrīvotajām) amatpersonām un darbiniekiem bez iestādes vadītāja īpaša pilnvarojuma aizliegts izpaust informāciju, kas viņiem kļuvusi zināma, ir vai ir bijusi pieejama sakarā ar dienestu (darbu) valsts drošības iestādē. Minēto informāciju atļauts izpaust tikai ar attiecīgās valsts drošības iestādes vadītāja atļauju.
Līdz ar to Valsts drošības iestāžu likuma 17. panta pirmā daļa un 24. panta piektā daļa paredz no vispārējās kārtības atšķirīgu informācijas aizsardzības sistēmu valsts drošības iestādēs. Vienlaikus Valsts drošības iestāžu likuma 18. panta trešā daļa paredz, ka valsts drošības iestādes amatpersonai tās pilnvaru apliecināšanai izsniedz dienesta apliecību, kuras paraugu nosaka Ministru kabineta 2018. gada 18. decembra noteikumi Nr. 824 “Noteikumi par valsts drošības iestāžu amatpersonu dienesta apliecības paraugu”. Lai nodrošinātu valsts drošības iestāžu amatpersonu identitātes aizsardzību un mazinātu pretizlūkošanas riskus, minēto noteikumu 4.6.2. apakšpunkts paredz, ka valsts drošības iestāžu amatpersonu dienesta apliecībās norāda amatpersonas identifikācijas numuru, nevis amatpersonas vārdu un uzvārdu.
Grozījums paredz noteikt, ka procesuālās darbības protokolā, ja procesuālajā darbībā iesaistītā persona (procesuālās darbības dalībnieks) ir valsts drošības dienesta amatpersona, tiek norādīts attiecīgās valsts drošības dienesta amatpersonas dienesta apliecībā ietvertais identifikācijas numurs, nevis tās vārds un uzvārds. Minētā norma neattiecas uz amatpersonu, kura veic kriminālprocesu. Priekšlikums ir izstrādāts, lai valsts drošības iestādes varētu efektīvi īstenot tām normatīvajos aktos noteiktās funkcijas un uzdevumus pirmstiesas izmeklēšanas jomā, vienlaikus nodrošinot valsts drošības dienesta amatpersonas kā procesuālās darbības procesuālās darbības dalībnieka identitātes aizsardzību, ievērojot Valsts drošības iestāžu likumā un Ministru kabineta 2018. gada 18. decembra noteikumos Nr. 824 “Noteikumi par valsts drošības iestāžu amatpersonu dienesta apliecības paraugu” paredzētos identitātes aizsardzības nosacījumus.
2022. gada 4. maijā stājās spēkā 2022. gada 7. aprīlī pieņemtais likums “Grozījumi Krimināllikumā”, ar kuru tajā skaitā tika grozīts Krimināllikuma (turpmāk - KL) 70.11 pants. Minētā panta pirmā daļa tika izteikta šādā redakcijā: "(1) Noziedzīgi iegūta manta ir jebkāds ekonomisks labums, kas personas īpašumā vai valdījumā tieši vai netieši nonācis noziedzīga nodarījuma izdarīšanas rezultātā.", kā arī pants tika papildināts ar 1.1 daļu šādā redakcijā: "(11) Netieši noziedzīgi iegūta manta ir jebkāds ekonomisks labums, kas personas īpašumā vai valdījumā nonācis tieši noziedzīgi iegūtas mantas tālākas izmantošanas rezultātā, tai skaitā atkārtotas ieguldīšanas vai pārveidošanas rezultātā, vai līdzekļi, kurus persona ieguvusi no šādas mantas realizācijas, kā arī gūtie augļi un peļņa." Turklāt KL 70.11 panta ceturtajā daļā tika izslēgti vārdi “līdzekļus, ko persona ieguvusi no šādas mantas realizācijas, kā arī noziedzīgi iegūtas mantas izmantošanas rezultātā gūtos augļus”.
Tādējādi ar 2022. gada 7. aprīļa likumu “Grozījumi Krimināllikumā” no KL 70.11 panta ceturtās daļas izslēgti vārdi, kuri līdz šim attiecās uz netieši noziedzīgi iegūtu mantu, to definējot jaunā KL 70.11 panta 1.1 daļā, proti, ka netieši noziedzīgi iegūta manta ir jebkāds ekonomisks labums, kas personas īpašumā vai valdījumā nonācis tieši noziedzīgi iegūtas mantas tālākas izmantošanas rezultātā, tostarp atkārtotas ieguldīšanas vai pārveidošanas rezultātā vai līdzekļi, ko persona ieguvusi no šādas mantas realizācijas, kā arī gūtie augļi un peļņa. Šo grozījumu mērķis bija precizēt netieši noziedzīgi iegūtas mantas skaidrojumu un padarīt to vieglāk saprotamu.
Norādāms, ka grozījumi KPL 361. panta pirmajā daļā un KPL 389. panta otrajā daļā ir redakcionāli labojumi un tie nekādā veidā neietekmē uz grozījuma spēkā stāšanās brīdi (proti, starplaikā starp attiecīgajiem grozījumiem KL 70.11 pantā un šā grozījuma spēkā stāšanās dienu) pieņemto procesuālo lēmumu juridisko spēku. Šobrīd pieņemtos lēmumos par aresta uzlikšanu mantai un personas tiesību ierobežošanas termiņa pagarināšanu nav nepieciešams grozīt, proti, nav nepieciešams grozīt lēmumos izmantoto terminoloģiju (formulējumu).
Par grozījumu 412. pantā
Darba grupā eksperti secināja, ka atšķirībā no procesa par noziedzīgi iegūtu mantu pamata kriminālprocesā aizskartā mantas īpašnieka tiesības iepazīties ar lietas materiāliem nav skaidri noteiktas, un šādas tiesības būtu nosakāmas arī KPL 412. pantā.
Norādāms, ka KPL 412. panta piektā daļa jau paredz šādas tiesības cietušajiem, proti, cietušajam pēc viņa pieteikuma prokurors izsniedz to lietas materiālu kopijas, kas attiecas uz noziedzīgu nodarījumu, kurā persona atzīta par cietušo kriminālprocesā vai ar prokurora piekrišanu iepazīstina ar šiem krimināllietas materiāliem.
Par grozījumu 413. pantā
Darba grupā tika izskatīts Rīgas pilsētas tiesas tiesnešu izvirzītais problēmjautājums par kriminālprocesā aizskartā mantas īpašnieka, kura mantai uzlikts arests, aicināšanu uz tiesas sēdi.
Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 111.1 panta otro daļu kriminālprocesā aizskartajam mantas īpašniekam, kura mantai uzlikts arests, pirmās instances tiesā ir tiesības cita starpā savlaicīgi uzzināt par iztiesāšanas vietu un laiku, piedalīties krimināllietas izskatīšanā. Arī judikatūrā ir norādīts uz šādas personas tiesībām tikt aicinātam un uzklausītam tiesas sēdē (skat. Latvijas Republikas Senāta Krimināllietu departamenta 2019. gada 11. jūnija lēmumu lietā Nr. SKK-294/2019). Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 413. panta otro daļu lēmumam par krimināllietas nodošanu tiesai prokurors pievieno lietisko pierādījumu un dokumentu sarakstu un to personu sarakstu, kuru liecības iekļautas tiesā izmantojamo pierādījumu uzskaitījumā. Personu adreses norāda tikai sarakstā, kuru nosūta tiesai. Līdz ar to tiesa, pamatojoties likumā noteiktajām šīs personas tiesībām un tiesas prakses atziņām, par tiesas sēdi paziņo kriminālprocesā aizskartās mantas īpašniekam, ja ziņas par to ir iekļautas prokurora lēmumā par krimināllietas nodošanu tiesai un tam pievienotajā to personu sarakstā, kuru liecības iekļautas tiesā izmantojamo pierādījumu uzskaitījumā. Ja sarakstā ir minēts aizskartās mantas īpašnieks, tam tiek sūtīts paziņojums par tiesas sēdes vietu un laiku. Savukārt, ja no prokurora lēmuma un iepriekš minētā saraksta nav iespējams identificēt šādas personas esību kriminālprocesā, aizskartās mantas īpašnieks tiek aicināts uz tiesas sēdi, ja tiesas procesā šādu lūgumu ir izteicis kāds no lietas dalībniekiem, vai pats aizskartās mantas īpašnieks.
Rīgas pilsētas tiesas tiesneši norādīja uz normatīvā regulējuma nepilnībām, kas saistītas ar kriminālprocesā aizskartās mantas īpašnieka tiesību ievērošanu procesā, proti, ja prokurors nav norādījis uz šādām personām, tad tās ir grūti identificējamas.
Grozījums 412. pantā paredz papildināt to ar jaunu 5.1 daļu un noteikt, ka aizskartajam mantas īpašniekam pēc viņa pieteikuma prokurors izsniedz to lietas materiālu kopijas, kas tieši attiecas uz mantu, kurai uzlikts arests un attiecībā uz kuru izteikts pieņēmums par mantas noziedzīgo izcelsmi, vai ar prokurora piekrišanu iepazīstina ar šiem krimināllietas materiāliem.
Šāds grozījums palīdzēs līdzsvarot aizskartā mantas īpašnieka tiesības un veicinās arī tiesas procesa norisi, atvieglojot gan tiesai, gan aizskartajam mantas īpašniekam izpratni par viņa tiesību apjomu.
Skaidri nosakot aizskartās mantas īpašnieka tiesības iepazīties ar lietas materiāliem, tiks efektīvāk nodrošinātas aizskartās mantas īpašnieka KPL 111.1 panta otrās daļas 5. punktā noteiktās tiesības pirmās instances tiesā piedalīties katra tiesā pārbaudāma pierādījuma attiecībā uz mantas izcelsmi tiešā un mutvārdos veiktā pārbaudē, kā arī KPL 499. panta 2.1 daļā noteiktās tiesības nepiekrist pieņēmumam par mantas noziedzīgo izcelsmi.
Papildus norādāms, ka Eiropas Komisija 2022. gada 25. maijā izstrādāja priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par aktīvu atgūšanu un konfiskāciju, kura 23. pantā ir noteikts dalībvalstu pienākums nodrošināt, ka personām, kuras skar šajā direktīvā noteiktie pasākumi, ir tiesības uz aizstāvību, efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu, lai saglabātu šo personu tiesības. Vienlaikus šajā pantā ir paredzēta nepieciešamība nodrošināt t.sk. aizskartās mantas īpašnieku tiesības uz taisnīgu atlīdzinājumu un taisnīgu tiesu, tajā skaitā dalībvalstīm garantējot aizskartās mantas īpašnieka tiesības uz pieeju lietas materiāliem.
Par grozījumu 413. pantā
Grozījums 413. panta pirmajā daļā paredz papildināt to ar jaunu 9.1 punktu un noteikt, ka lēmumā par krimināllietas nodošanu tiesai prokurors norāda kriminālprocesā aizskarto mantas īpašnieku. Tādējādi tiks novērstas situācijas, kad aizskartajam mantas īpašniekam netiek savlaicīgi paziņots par tiesas sēdes vietu un laiku, jo ziņas par aizskartās mantas īpašnieku nav norādītas prokurora lēmumā par krimināllietas nodošanu tiesai un tam pievienotajā to personu sarakstā, kuru liecības iekļautas tiesā izmantojamo pierādījumu uzskaitījumā.
Grozījumi KPL 421. pantā, 528. pantā un 634.1 pantā ir savstarpēji saistīti.
Ar 2022. gada 27. oktobra likumu “Grozījumi Krimināllikumā” Krimināllikuma 70.14 pants tika papildināts ar 1.1 daļu, nosakot, ka, ja izdarīts Krimināllikuma 262. vai 262.1 pantā paredzētais noziedzīgais nodarījums ar transportlīdzekli, kas pieder citai personai, no noziedzīgu nodarījumu izdarījušās personas piedzen pilnu vai daļēju šā transportlīdzekļa vērtību.
Transportlīdzeklis, minētā panta izpratnē ir ar noziedzīgu nodarījumu saistītā manta.
KPL 421. pantā (prokurora priekšraksts par sodu) šobrīd nav paredzēts prokurora priekšrakstā par sodu, gadījumos, kad tiek noteikta transportlīdzekļa pilnas vai daļējas vērtības piedziņa, noteikt 30 dienu termiņu tās labprātīgai atlīdzināšanai. Arī citas KPL un KL normas šādu termiņu neparedz.
Grozījums KPL 528. panta pirmajā daļā attiecīgi paredz noteikt, ka notiesājoša sprieduma rezolutīvajā daļā norāda tiesas lēmumu par ar noziedzīgu nodarījumu saistītās mantas vērtības piedziņu, nosakot termiņu tās labprātīgai atlīdzināšanai - 30 dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas -, un pienākumu iesniegt tiesai dokumentus par mantas vērtības atlīdzināšanu. Savukārt grozījumi KPL 634.1 pantā (mantiska rakstura nolēmuma nodošana izpildei) paredz noteikt, ka zvērināti tiesu izpildītāji izpilda nolēmumus par noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmeta vai ar noziedzīgu nodarījumu saistītās mantas vērtības piedziņu. Savukārt nolēmums par mantas konfiskāciju kā papildsodu vai kā piespiedu ietekmēšanas līdzekli, kā arī nolēmums par cietušā labā piedzenamo kaitējuma kompensāciju vai par noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmeta, vai ar noziedzīgu nodarījumu saistītās mantas vērtības piedziņu izpildāms Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā. Šādi grozījumi noregulēs kārtību, ka nolēmumi ne vien par noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmeta, bet arī nolēmumi par ar noziedzīgu nodarījumu saistītās mantas vērtības piedziņu ir nosūtāmi izpildei zvērinātam tiesu izpildītājam.
Šobrīd saskaņā ar KPL 455. panta trešo daļu tiesa var atzīt par pierādītiem no apsūdzības atšķirīgus noziedzīgā nodarījuma faktiskos apstākļus, ja ar to nepasliktinās apsūdzētā stāvoklis un netiek pārkāptas viņa tiesības uz aizstāvību.
Lietuvas Republikas Konstitucionālā tiesa 2013. gada 15. novembra lēmumā lietā Nr. 12/2010-3/2013-4/2013-5/2013 ir paudusi atziņas, ka tiesa nevar būt vienaldzīga un pasīva tiesas spriešanā, un tiesiskais regulējums nevar radīt priekšnoteikumus, lai personu, kas vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, attaisnotu vai piespriestu tai netaisnīgu sodu, tādējādi pārkāpjot konstitucionālo tiesiskuma principu. Lietuvas Republikas Konstitucionālā tiesa, interpretējot Konstitūcijas 31. panta 2.daļu, kura nosaka, ka noziegumā apsūdzētai personai ir tiesības uz taisnīgu un atklātu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā tiesā, norādījusi: Konstitūcijā nostiprinātās normas un principi, inter alia Konstitūcijas 31. panta 2. daļā ir nostiprinātas personas tiesības uz lietas izskatīšanu neatkarīgā tiesā taisnīgā un atklātā veidā, tiesiskums un taisnīguma principi, paredz tādu tiesas kā tiesas spriešanas iestādes modeli, ka tiesu nevar saprast kā pasīvu procesa novērotāju un ka tiesas spriešana nevar būt atkarīga tikai no tiesai iesniegtajiem materiāliem; tiesai ir tiesības pašai veikt procesuālās darbības vai deleģēt šādas darbības noteiktām iestādēm/ ierēdņiem, inter alia prokuroriem, lai objektīvi un pilnīgi izmeklētu visus lietas apstākļus un noskaidrotu patiesību lietā; veicot procesuālās darbības, tiesai jābūt objektīvai un jārīkojas tā, lai neradītu aizspriedumainības vai atkarības iespaidu.
Lietuvas Republikas Konstitucionālā tiesa, interpretējot Konstitūcijas 109. panta pirmo daļu, kura nosaka, ka Lietuvā tiesiskumu īsteno tikai tiesas, norādījusi: “Konstitūcijā nostiprinātais taisnīguma princips, kā arī noteikums, ka taisnīgumu īsteno tiesas, nozīmē, ka konstitucionālā vērtība ir nevis tas, ka tiesa pieņem lēmumu, bet gan tas, ka tiesa pieņem taisnīgu lēmumu; konstitucionālais taisnīguma jēdziens ietver ne tikai formālu, nominālu tiesas īstenotu taisnīgumu, ne tikai tiesas īstenota taisnīguma ārējo šķietamību, bet galvenokārt tādus spriedumus (citus tiesas galīgos aktus), kas nav netaisnīgi pēc būtības; tiesas īstenots taisnīgums tikai formālā veidā nav tas taisnīgums, ko nosaka, saglabā un aizsargā Konstitūcija (inter alia Konstitucionālās tiesas 2006. gada 21. septembra, 2012. gada 25. septembra un 2012. gada 19. decembra spriedumi).”
Lietuvas Republikas Konstitucionālā tiesa, apskatot Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta interpretāciju, norādījusi, ka saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk - ECT) judikatūru tiesas pilnvaras pēc savas iniciatīvas piemērot krimināllikumu, kas paredz smagāku nodarījumu, pašas par sevi nav pretrunā Konvencijai.
Lietā I.H. un citi pret Austriju ECT norādīja, ka tiesai bija pilnvaras pārkvalificēt nodarījumu par smagāku nodarījumu; šajā lietā pārkāpums tika konstatēts tādēļ, ka apsūdzētais netika iepriekš brīdināts par iespējamo nodarījuma saasināšanu (2006. gada 20. aprīļa spriedums lietā I.H. un citi pret Austriju (petīcija Nr. 42780/98). Lietā Bäckström un Andersson pret Zviedriju ECT noraidīja argumentu, ka ar notiesājošo spriedumu tika pārkāpts procesuālo tiesību vienlīdzības princips, kad tiesa izvirzīja jautājumu par nodarījuma pārkvalificēšanu no laupīšanas mēģinājuma uz pabeigtu laupīšanu un tādējādi pārkvalificēja nodarījumu. ECT konstatēja, ka princips nav pārkāpts, jo saskaņā ar Zviedrijas tiesību aktiem tiesai bija tiesības paaugstināt kvalifikāciju un prokurora piedāvājums nebija nepieciešams (2006. gada 5. septembra lēmums par pieņemamību lietā Bäckström un Andersson pret Zviedriju (petīcija Nr. 67930/01).
Izstrādājot grozījumus, tika pētīts arī citu ES dalībvalstu kriminālprocesuālais regulējums un konstatēta iespēja tiesai atzīt par pierādītiem no apsūdzības atšķirīgus noziedzīgā nodarījuma faktiskos apstākļus vai juridisko kvalifikāciju, kas pasliktina apsūdzētā stāvokli:
Igaunijas Kriminālprocesa kodeksa 268. panta sestā daļa paredz, ka, pamatojoties uz faktiskajiem apstākļiem, konstatētiem tiesas izmeklēšanas laikā, tiesa var grozīt noziedzīgā nodarījuma kvalifikāciju, ja apsūdzētajam bija pietiekama iespēja aizstāvēties pret tādu kvalifikāciju. Nepieciešamības gadījumā tiesa izvirza tiesvedības pusēm piedāvājumu izteikt savu pozīciju par kvalifikāciju, kura netiek izskatīta ar apsūdzības aktu. Tiesai ir jāpiešķir pusēm iespēja izteikt savu pozīciju pat tajā gadījumā, ja tiks atklāti apsūdzības aktā nenorādīti apstākļi, pastiprinoši sodu, vai apstākļi, kas nosaka nesodošu piespiedu līdzekļu piemērošanu. Pēc apsūdzētā vai aizstāvja lūguma tiesa nosaka pārtraukumu tiesību uz aizstāvību nodrošināšanai.
Vācijas Kriminālprocesa likuma 265. pants nosaka: (1) Apsūdzēto nedrīkst notiesāt pēc cita likuma [ar likumu šīs normas izpratnē saprot konkrēts KL pants un tā daļa], nekā tas norādīts apsūdzībā, ko tiesa pielaidusi iztiesāšanai, iepriekš īpaši neinformējot par juridiskā vērtējuma maiņu un nedodot viņam iespēju aizstāvēties. (2) Tāpat ir jārīkojas, ja: tikai no tiesas procesa izriet īpaši krimināllikumā paredzētie apstākļi, kas paaugstina sodāmību vai attaisno piespiedu līdzekļa, papildsoda vai papildseku piemērošanu, vai tiesa grib atkāpties no tiesas procesā dotā faktiskās vai juridiskās situācijas pagaidu novērtējuma, vai norāde uz faktisko apstākļu maiņu nepieciešama apsūdzētā pietiekošai aizstāvībai.
Atbilstoši Šveices Kriminālprocesa likuma 344. pantam, ja tiesa lietas apstākļus nodomājusi juridiski vērtēt citādāk nekā prokuratūra apsūdzības rakstā, viņa to dara zināmu klātesošajām pusēm un dod iespēju sniegt viedokli.
Atbilstoši Austrijas Kriminālprocesa likuma 262. pantam, ja tiesa atzīst, ka apsūdzības pamatā esošie fakti paši par sevi vai kopsakarībā ar apstākļiem, kas izriet no iztiesāšanas procesa, veido citu sodāmu nodarījumu, nekā norādīts apsūdzībā, un tas nav piekritīgs augstākas instances tiesai, tad tai jāuzklausa procesa dalībnieki par grozījušos tiesisko viedokli un jālemj par iespējamo lūgumu atlikt tiesas sēdi. Spriedumu tiesa taisa pēc savas tiesiskās pārliecības, neesot piesaistītai nodarījuma aprakstam apsūdzības rakstā.
Pētot tiesību doktrīnu, vērā ņemams ir prof. V. Liholajas viedoklis, pausts vēl 2005. gadā: “[..] Ja tiek konstatēts, ka notikušais noziedzīgais nodarījums, kura izdarīšanā persona ir vainīga un būtu sodāma par to, satur cita, smagāka noziedzīga nodarījuma pazīmes, nekā tas ir inkriminēts? Pēc KPL normu analīzes jāsecina, ka tiesas rīcība tādā situācijā nav reglamentēta, un kā notiesājošs, tā arī attaisnojošs spriedums nebūs tiesisks, tātad nebūs arī taisnīgs. Ja prokurors krimināllietas iztiesāšanas gaitā neuzskatīs par vajadzīgu grozīt apsūdzību uz smagāku, tiesa, taisot notiesājošu spriedumu uzturētās apsūdzības robežās, pieļaus nepareizu noziedzīga nodarījuma kvalifikāciju un notiesās personu par tādu nodarījumu, kādu viņš nav izdarījis. Savukārt, ja tiesa taisīs attaisnojošu spriedumu, to faktiski nevar pamatot ar KPL 519.pantā norādīto, jo tajā ietverti tikai divi nosacījumi – 1) apsūdzētā izdarītajā nav noziedzīga nodarījuma sastāva un 2) apsūdzētā piedalīšanās noziedzīgā nodarījumā nav pierādīta. Apsūdzētais taču ir piedalījies noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un viņa nodarījumā ir noziedzīga nodarījuma sastāvs, tikai cita. [..]. Apsverot abus iespējamos variantus, domājams, ka pieņemamākais būtu tieši attaisnojošais spriedums, motivējot ar to, ka apsūdzētā izdarītajā nav viņam inkriminētā noziedzīgā nodarījuma sastāva. [..] Autores pārliecība, ka tāda reglamentējuma nepilnība, kas saglabāta arī jaunajā KPL, ir novēršama (Liholaja V. Kriminālprocesuālais taisnīgums, nodarījumu kvalifikācija un sods. Jurista Vārds 2005. 20.decembris, nr.48).
Savukārt prof. Meikališa 2010. gadā ir paudusi viedokli, ka divi KPL normu ietvaros iespējamie risinājumi ir: 1) personas attaisnošana uzrādītajā apsūdzībā; 2) personas notiesāšana prokurora uzturētās apsūdzības ietvaros, norādot nolēmumā, ka faktiski apsūdzībai nepiekrīt un saskata smagāka nodarījuma esamību. Profesore norāda, ka neviens nav taisnīgs, un ka KPL steidzami būtu jāievieš norma, kas paredz tiesas rīcību šādās situācijās (Meikališa Ā. Tiesas pilnvaras apsūdzības tiesiskajā izvērtēšanā tiesvedības laikā. 2010, 609.lpp.).
ECT ir norādījusi, ka “pilnīga un detalizēta informācija par apsūdzību un līdz ar to juridisko kvalifikāciju, ko tiesa, iespējams, var pieņemt šajā jautājumā (and consequently the legal characterisation that the court might adopt in the matter – angļu val.), ir būtisks priekšnoteikums, lai nodrošinātu taisnīgu tiesas procesu. Konvencija neparedz kādas īpašas oficiālas prasības attiecībā uz veidu, kādā apsūdzētajam jābūt informētam par izvirzītās apsūdzības raksturu un iemeslu (ECT lieta: Judgment of 25 March 1999, appl. no.25444/94, Pelissier and Sassi v. France, 52.-53.rdk.).
ECT neizslēdz iespēju, ka jautājumu par pareizu nodarījuma kvalifikāciju ierosina tiesa: apelācijas instances tiesai, izmantojot tās rīcībā esošo juridisko instrumentu, bija jādod iespēja prasītājiem izmantot savas tiesības uz aizstāvību – faktiski un efektīvā veidā, un īpaši, ar pienācīgi doto laiku – attiecībā uz šo jautājumu. Tiesa norādīja, ka neatrod neko šajā lietā, kas paskaidrotu, kāpēc, piemēram, lietas izskatīšana netika atlikta papildu argumentu iesniegšanai vai alternatīvi, apelācijas instances tiesa nepieprasīja papildus paskaidrojumus, kamēr tā bija apspriedē (1999.gada 25.marta spriedumā, Pelissier and Sassi pret Franciju, pieteikuma Nr. 25444/94, 62.-63.rinkopa). Proti, nodarījuma pārkvalifikācija var notikt, ja apsūdzētis tiek pienācīgā veidā par to informēts, un tam tiek dota iespēja būt uzklausītam par to.
ECT lietā Bäckström and Andersson pret Zviedriju, pieteikuma nr. 67930/01 (2006.gada 5.septembra spriedums) secināja, ka, lai gan iesniedzēji par iespējamu citādu juridisko kvalifikāciju informēti tikai priekšpēdējā dienā apelācijas instances tiesas sēdē, tomēr visi fakti, kas bija grozītās apsūdzības pamatā, pieteikuma iesniedzējiem bija zināmi jau sen. Turklāt abu iesniedzēju advokāti pauda savu nostāju par grozīto apsūdzību dienā, kad tā tika uzrādīta. Papildu argumentus par šo jautājumu viņi neiesniedza nākamajā dienā, pēdējā sēdes dienā, lai gan viņi būtu varējuši to darīt. Viņi arī nelūdza pārtraukumu. Tiesas priekšsēdētāja iejaukšanās notika, lai lietas dalībnieki apzinātos, ka nodarījums, kas iesniedzējiem tika inkriminēts, var veidot pabeigtu laupīšanu. Tādējādi pieteikuma iesniedzējiem dota iespēja prezentēt savus argumentus par šo jautājumu. Turklāt, tā kā tiesai nebija saistošs prokurora nodarījuma raksturojums (juridiskā kvalifikācija) un attiecīgi, apsūdzības grozīšana nebija priekšnoteikums, lai pieteikuma iesniedzējus atzītu par vainīgiem par pabeigtu noziegumu, nevar uzskatīt, ka tiesas priekšsēdētāja iejaukšanās izjaukusi pušu vienlīdzības principu.
ECT lietā Dallos pret Ungāriju, pieteikuma Nr.29082/95 (2001.gada 1.marta spriedums) secināja, ka iesniedzējs patiešām neapzinājās, ka otrās instances tiesa varētu pārkvalificēt viņa nodarījumu par krāpšanu. Šis apstāklis noteikti mazināja viņa iespējas aizstāvēties par apsūdzībām, par kurām viņš gala rezultātā notiesāts. Tomēr izšķiroša nozīme ir turpmākam procesam Augstākajā tiesā, jo tā pilnā apjomā pārskatīja lietu gan no procesuālā, gan materiālo tiesību viedokļa. Papildus tam, Augstākā tiesa izpētīja zemāko tiesu lietu materiālus, kā arī uzklausīja iesniedzēja un prokuratūras iesniegumus atklātā sēdē. Turklāt saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 291.panta 3.punktu pati Augstākā tiesa varēja aizstāt notiesājošu spriedumu ar attaisnojošu. Šie apstākļi liek Tiesai secināt, ka pati Augstākā tiesa pārbaudīja, vai pieteikuma iesniedzējs ir vai nav vainīgs krāpšanā. Līdz ar to secināms, ka apsūdzētajam bija iespēja aizstāvēties pret pārformulēto apsūdzību Augstākajā tiesā (sprieduma 48.-51.rindkopa).
Vienlaikus ir paredzēts papildināt KPL 575. panta pirmo daļu ar 9. punktu, nosakot vēl vienu Kriminālprocesa likuma būtisku pārkāpumu, kas katrā ziņā izraisa tiesas nolēmuma atcelšanu, proti, ir noticis tāds šā likuma pārkāpums, kurš liedzis tiesai, izskatot lietu, taisīt taisnīgu nolēmumu.
Vēršama uzmanība, ka grozījums KPL 455. pantā neparedz pārnest uz tiesu apsūdzības funkciju, bet gan paredzēt regulējumu gadījumam, kad tiesas viedoklis par lietas faktiskajiem apstākļiem vai juridisko kvalifikāciju ir atšķirīgs no prokurora viedokļa. Neparedzot tiesai iespējas konstatēt no apsūdzības atšķirīgus noziedzīgā nodarījuma faktiskos apstākļus vai juridisko kvalifikāciju, kas pasliktina apsūdzētā stāvokli, tiek likti šķēršļi krimināltiesisko attiecību taisnīgam noregulējumam. Vienlaikus grozījumi paredz nodrošināt tiesības uz taisnīgu tiesu un aizstāvību, dodot iespēju apsūdzētajam un citiem procesa dalībniekiem izteikties un lūgt tiesas sēdes pārtraukumu. Jau šobrīd KPL 455. panta trešā daļa paredz tiesas tiesības atzīt par pierādītiem no apsūdzības atšķirīgus noziedzīgā nodarījuma faktiskos apstākļus, ja ar to nepasliktinās apsūdzētā stāvoklis un netiek pārkāptas viņa tiesības uz aizstāvību.
KPL 499. pants nosaka kārtību, kādā tiesa pieņem lēmumu par pierādījumu pārbaudes neizdarīšanu. Šī panta ceturtā daļa nosaka, ka pēc tiesas debatēm tiesa noklausās apsūdzētā pēdējo vārdu, taisa un pasludina spriedumu. Šādu spriedumu apelācijas kārtībā var pārsūdzēt tikai daļā par tiesas piespriesto sodu, kompensāciju, rīcību ar mantu vai sakarā ar pieļautiem procesa pārkāpumiem. Grozījums KPL 499. panta ceturtajā daļā paredz noteikt, ka apelācijas instances tiesas nolēmums nav pārsūdzams.
Darba grupas ekspertu ieskatā arī kriminālprocesos, kuros lieta tiek izskatīta bez pierādījumu pārbaudes, spriedums daļā par tiesas piespriesto sodu, kompensāciju, rīcību ar mantu vai sakarā ar pieļautiem procesa pārkāpumiem būtu pārsūdzams tikai apelācijas instancē. Saskaņā ar KPL 499. panta pirmo daļu tiesa var pieņemt lēmumu par pierādījumu pārbaudes neizdarīšanu attiecībā uz visu apsūdzību vai tās patstāvīgu daļu tikai ar nosacījumu, ka 1) apsūdzētais atzīst savu vainu visā viņam izvirzītajā apsūdzībā vai attiecīgā tās daļā; 2) tiesai pēc lietas materiālu pārbaudes nav šaubu par apsūdzētā vainu; 3) apsūdzētais, bet obligātās aizstāvības gadījumos arī viņa aizstāvis un pārstāvis, piekrīt šādas pārbaudes neizdarīšanai. Pirms izlemt jautājuma par pierādījumu pārbaudes neizdarīšanu, tiesa noskaidro prokurora, personas, kas īsteno aizstāvību, cietušā un viņa pārstāvja, un kriminālprocesā aizskartā mantas īpašnieka, kura mantai uzlikts arests, viedokli par to, kā arī izskaidro viņiem pierādījumu pārbaudes neizdarīšanas procesuālo būtību un sekas (KPL 499. panta otrā daļa). Salīdzinot šos divus institūtus - vienošanās procesu un lietas izskatīšanu bez pierādījumu pārbaudes - nav juridiska pamata uzskatīt, ka, izskatot lietu bez pierādījumu pārbaudes, būtu nepieciešama pārsūdzēšanas kārtība trīs instancēs. Papildus norādāms, ka, pieņemot šādus grozījumus, apgabaltiesu tiesnešu slodze nemainīsies, savukārt Augstākās tiesas tiesnešu slodze mazināsies.
Ievērojot paredzēto grozījumu KPL 499. pantā, ir nepieciešams grozīt arī KPL 575. panta pirmo daļu, izslēdzot no tās 8. punktu, kas attiecas uz lietas izskatīšanu kasācijas kārtībā un nosaka, ka kriminālprocesa likuma būtiski pārkāpumi, kas katrā ziņā izraisa tiesas nolēmuma atcelšanu, ir šādi: 8) lieta izskatīta bez pierādījumu pārbaudes, neievērojot šā likuma 499. panta nosacījumus. Tā kā grozījums KPL 499. panta ceturtajā daļā paredz noteikt, ka lietā, kas izskatīta bez pierādījumu pārbaudes, apelācijas instances tiesas nolēmums nav pārsūdzams (proti, lieta netiek izskatīta kasācijas kārtībā), attiecīgi ir izslēdzams KPL 575. panta pirmās daļas 8. punkts.
KPL 63. nodaļā "Spēkā esošo nolēmumu jauna izskatīšana sakarā ar materiālo vai procesuālo likuma normu būtisku pārkāpumu" iekļautā 662. panta pirmā daļa šobrīd paredz, ka spēkā stājušos tiesas nolēmumu var izskatīt no jauna, ja tas nav skatīts kasācijas kārtībā vai tiesa iepriekš nav atteikusies ierosināt kasācijas tiesvedību, pēc šā likuma 663.pantā minēto personu pieteikuma vai protesta. Ievērojot paredzēto grozījumu KPL 499. panta ceturtajā daļā, ir nepieciešams grozīt arī KPL 662. panta pirmo daļu, paredzot, ka arī spēkā stājušos tiesas nolēmumus, kas nav pārsūdzami kasācijas kārtībā, pēc Kriminālprocesa likuma 663.pantā minēto personu pieteikuma vai protesta, var izskatīt no jauna sakarā ar materiālo vai procesuālo likuma normu būtisku pārkāpumu. Šāds grozījums nepieciešams, jo atsevišķos gadījumos tiesas nolēmumos, kas taisīti krimināllietās, kurās iztiesāšanā netika veikta pierādījumu pārbaude, tiek konstatēti materiālo vai procesuālo likuma normu būtiski pārkāpumi, tostarp tādi, kas noveduši pie notiesātās personas stāvokļa nelikumīgas pasliktināšanās. Nolūkā rast iespēju novērst pieļautos pārkāpumus, nepieciešams paredzēt, ka arī spēkā stājušos tiesas nolēmumus, kas nav pārsūdzami kasācijas kārtībā, pēc Kriminālprocesa likuma 663. pantā minēto personu pieteikuma vai protesta var izskatīt no jauna sakarā ar materiālo vai procesuālo likuma normu būtisku pārkāpumu.
Tieslietu ministrija ir izstrādājusi ziņojumu “Par veikto grozījumu Kriminālprocesa likumā efektivitāti un ietekmi uz lietu izskatīšanas termiņiem” (turpmāk – Tieslietu ministrijas ziņojums), kurā ir izvērtēta 2020. gada 6. jūlijā spēkā stājušās likuma “Grozījumi Kriminālprocesa likumā” un 2021. gada 1. janvārī spēkā stājušās likuma “Grozījumi Kriminālprocesa likumā” efektivitāte.
Tieslietu ministrijas ziņojums ir izstrādāts, pamatojoties uz:
- Tieslietu padomes uzlikto pienākumu TM sekot līdzi grozījumu KPL piemērošanas praksei, un, izvērtējot rezultātus, sagatavot informatīvu ziņojumu par šo grozījumu ietekmi uz tiesvedības termiņiem;
- Tieslietu padomes Darba grupas Tiesu efektivitātes stiprināšanai Rīcības plāna "Tieslietu padomes stratēģijas 2021. - 2025. gadam 3. rīcības virziena mērķu sasniegšanai" 4.3.1. uzdevumu, kas paredz veikt ex post analīzi par pēdējos gados veikto grozījumu procesuālajos normatīvajos aktos faktisko piemērošanu, tostarp KPL;
- Valsts kontroles lietderības revīzijā “Noziedzīgu nodarījumu ekonomikas un finanšu jomā izmeklēšanas un iztiesāšanas efektivitāte” ietverto priekšlikumu ieviešanas plāna 2.8. punktu, kas paredz apkopot informāciju par to, kā praksē darbojas KPL normas, kas stājās spēkā 2021. gada 1. janvārī, attiecībā uz tiesvedības procesuālo formu, tai skaitā pierādījumu pārbaudes procesuālo kārtību un sagatavot informatīvo ziņojumu par nepieciešamajiem risinājumiem.
Tieslietu ministrijas ziņojumā ir apkopotas Latvijas Zvērinātu advokātu padomes, Ģenerālprokuratūras un vairāku tiesu atbildes, kā arī elektronisko aptauju rezultāti par grozījumu piemērošanas praksi un to efektivitāti (elektroniskajās aptaujās piedalījās 52 tiesneši, 111 prokurori un 77 advokāti). Izvērtējot KPL grozījumu efektivitāti, tika apkopoti saņemtie viedokļi uz Tieslietu ministrijas pieprasījumiem, kā arī apkopotas aptaujās sniegtās atbildes, izdarot secinājumus par normu efektivitāti un ietekmi uz lietas iztiesāšanas termiņiem un attiecīgi nosakot nepieciešamo tālāko rīcību, lai veicinātu lietu izskatīšanas termiņu saīsināšanu.
Likumprojekts "Grozījumi Kriminālprocesa likumā", kas stājās spēkā 2021. gada 1. janvārī, tostarp ietvēra grozījumus KPL 413., 486., 488., 489., 500., 502., 506., 512. pantā, mainot pastāvošo regulējumu attiecībā uz pierādījumu pārbaudes kārtību, un konkrēti, liecinieku nopratināšanu pirmās instances tiesā. Šie grozījumi pēc savas būtības tika vērsti uz krimināllietu iztiesāšanas ilguma saīsināšanu, tajā skaitā nodrošinot to, ka liecinieku nopratināšana tiesā vai to liecību nolasīšana nav priekšnoteikums, lai šīs liecības varētu izmantot, izskatot lietu un pamatojot spriedumu. Tieslietu ministrijas ziņojumā tika vērtēta arī šo grozījumu efektivitāte un ietekme uz lietu izskatīšanas termiņiem. Cita starpā tika konstatēts, ka KPL 501. pantu ir nepieciešams pārskatīt un pielāgot spēkā esošajai liecību pārbaudes kārtībai.
Izvērtējot Tieslietu ministrijas ziņojumu darba grupā, tika secināts, ka ir nepieciešami grozījumi KPL 501. pantā, jo tas ir daļēji kļuvis lieks un ir pretrunā ar likumā doto iespēju tiesas izmeklēšanas laikā nepārbaudīt mutiski liecības, tās nolasot, ja lietas dalībnieki tam piekrīt. Tieši izmantojot iepriekš fiksēto liecību, un, nenolasot to tiesas izmeklēšanas laikā, efektīvi iespējams, balstoties uz tās, gan uzdot papildu jautājumus, gan noskaidrot pretrunas, gan noskaidrot aizmirstos faktus. Arī personai atsakoties liecināt, bez nolasīšanas varētu izmantot iepriekš sniegto liecību.
1) ir svarīgas pretrunas starp šīm liecībām un tām, kas dotas tiesā;
2) liecības sniedzējs ir aizmirsis kādus lietas apstākļus;
3) liecības sniedzējs nav klāt tiesas sēdē tāda iemesla dēļ, kas izslēdz iespēju ierasties tiesā;
4) liecības sniedzējs izvairās no ierašanās tiesā vai atsakās liecināt;
5) tiesa piekrīt psihologa norādījumam, ka 14 gadus nesasniegusī persona vai nepilngadīgais cietušais nevar tikt nopratināts tiesas sēdē vai nopratināts ar psihologa starpniecību.
6) liecību ir sniegusi persona, kurai bija tiesības neliecināt."
Grozījumi KPL 501. pantā paredz izslēgt tā 3., 4., 5. un 6. punktu, rezultātā paredzot tikai divus gadījumus, kad jebkuras personas konkrētajā kriminālprocesā agrāk sniegtu liecību var nolasīt vai atskaņot tiesā: 1) ja ir svarīgas pretrunas starp šīm liecībām un tām, kas dotas tiesā, un 2) ja liecības sniedzējs ir aizmirsis kādus lietas apstākļus. Šādi grozījumi ir vērsti uz kriminālprocesa efektivizēšanu, veicinot ātrāku lietas izskatīšanu.
Savukārt grozījumi, papildinot KPL ar jaunu 501.1 pantu, paredz, ka jebkuras personas konkrētajā kriminālprocesā agrāk sniegtu liecību var izmantot pierādīšanā, ja:
1) liecības sniedzējs nav klāt tiesas sēdē tāda iemesla dēļ, kas izslēdz iespēju ierasties tiesā, vai liecības sniedzējs izvairās no ierašanās tiesā, un tiesa ir veikusi visas iespējamās darbības, lai nodrošinātu personas dalību tiesas sēdē;
2) liecības sniedzējs atsakās liecināt;
3) tiesa piekrīt psihologa norādījumam, ka 14 gadus nesasniegusī persona vai nepilngadīgais cietušais nevar tikt nopratināts tiesas sēdē vai nopratināts ar psihologa starpniecību.
Norādāms, ka formulējums “var izmantot pierādīšanā” nosaka tiesības, nevis pienākumu izmantot pierādīšanā jebkuras personas konkrētajā kriminālprocesā agrāk sniegtu liecību jaunajā KPL 501.1 pantā norādītajos gadījumos.
Grozījumi KPL 506. pantā attiecīgi paredz noteikt, ka tiesas debašu dalībnieki savus secinājumus var motivēt ar ziņām, kas fiksētas konkrētajā kriminālprocesā agrāk sniegtajās liecībās, arī tad, ja konstatēts KPL 501.1 pantā paredzētais iemesls.
Savukārt grozījumi KPL 512. pantā analoģiski paredz noteikt, ka tiesa spriedumu pamato ar ziņām, kas fiksētas konkrētajā kriminālprocesā agrāk sniegtajās liecībās, arī tad, ja konstatēts KPL 501.1 pantā paredzētais iemesls.
Vēršam uzmanību, ka šie grozījumi neaizskar tiesības uz aizstāvību, jo ar tiem netiek izslēgts tiesas pienākums izdarīt visu iespējamo, lai nodrošinātu liecinieka dalību tiesas sēdē. Grozījumi tikai paredz konsekventu atkāpšanos no liecību nolasīšanas principa tiesas sēdē, ar ko tiks panākta ātrāka un efektīvāka krimināllietu izskatīšana.
Jautājums par īres līgumu saistošo spēku, kad ar tiesas nolēmumu kriminālprocesa ietvaros tiek konfiscēts noziedzīgi iegūts nekustamais īpašums, vēsturiski radies jau 2016. gadā, kad saskaņā ar Ministru kabineta 2016. gada 9. augusta sēdes protokola 21.§ 7.punktu Ekonomikas ministrijai sadarbībā ar Tieslietu ministriju tika uzdots, izstrādājot likumprojektu "Īres likums", paredzēt regulējumu attiecībā uz īres līgumu saistošo spēku gadījumos, kad ar tiesas nolēmumu kriminālprocesa ietvaros tiek konfiscēts noziedzīgi iegūts nekustamais īpašums. Savukārt 2017. gada 8. marta Satversmes tiesas spriedumā lietā Nr. 2016-07-01 tika secināts, ka izņēmums no labticīgā ieguvēja aizsardzības principa ir pieļaujams, ja tiesisko attiecību pamatā ir noziedzīgs nodarījums.
KPL 357. panta ceturtā daļa paredz, ka, ja noziedzīgi iegūtu mantu — nekustamo īpašumu — atdod pēc piederības īpašniekam vai likumīgajam valdītājam, dzīvojamās telpas īres vai nomas līgumi, kas noslēgti pēc noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas, nav spēkā. KPL 356. panta 1.1 daļa turklāt nosaka, ka, ja manta tiek atzīta par noziedzīgi iegūtu, tai uzliktais arests, apgrūtinājumi, aizliegumi un ķīlas tiesības, tai skaitā visi uz publiskajā reģistrā reģistrējamu mantu ierakstītie apgrūtinājumi un aizlieguma atzīmes, ir dzēšamas. Lai gan jēdziena "apgrūtinājums" izpratnē ietilpst arī zemesgrāmatā ierakstītā lietu tiesība - īres vai nomas tiesība, tiesneši, kuri skata zemesgrāmatu lietas, ir norādījuši uz šī regulējuma nepietiekamību praksē. Proti, Kriminālprocesa likumā jāiekļauj specifisks regulējums, kas paredzētu, ka tiesa, pieņemot spriedumu, tā rezolutīvajā daļā lemj (norāda), ka zemesgrāmatā ierakstītā lietu tiesība – īres vai nomas tiesība – nav spēkā (atbilstoši KPL 357. panta ceturtajai daļai). Saskaņā ar Zemesgrāmatu likuma noteikumiem, tiesnesis, kurš skata konkrēto zemesgrāmatu lietu, drīkst lūgumu izpildīt tikai tādā apjomā, kādā tiesa ir taisījusi spriedumu. Tiesnesim zemesgrāmatu jautājumos ir ļoti šaura kompetence, un tiesnesis, izskatot saņemto nostiprinājuma lūgumu, ir tiesīgs dzēst tikai tos apgrūtinājumus un aizlieguma atzīmes, par ko ir lēmusi tiesa, izskatot konkrēto krimināllietu.
Ģenerālprokuratūras un Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas pārstāvji ir norādījuši uz nepieciešamību grozīt KPL 550. panta pirmo daļu un 570. panta pirmo un trešo daļu, kas paredz apelācijas sūdzības, kasācijas sūdzības un protesta iesniegšanas termiņus, kā arī sūdzības iesniegšanas termiņu par tiesneša lēmumu, ar kuru atteikts pieņemt kasācijas sūdzību vai protestu. Ģenerālprokuratūras un Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas pārstāvji vērsa uzmanību, ka praksē dažkārt svētki un brīvās dienas tik būtiski samazina apelācijas sūdzības, kasācijas sūdzības, protesta vai KPL 570. panta trešajā daļā paredzētās sūdzības iesniegšanas laiku, ka nav iespējams tos kvalitatīvi sagatavot, īpaši apjomīgās lietās. Grozījumi KPL 550. pantā un KPL 570. pantā pilnveidotu regulējumu, novēršot procesa dalībnieku nepieciešamību strādāt brīvdienās, lai sagatavotu kvalitatīvu sūdzību vai protestu.
Grozījumi KPL 559. pantā, izslēdzot ceturtās daļas 2. punktā vārdus “un ja prokurors vai persona, kuras intereses un tiesības sūdzība vai protests aizskar, pret to neiebilst”, paredz noteikt, ka tiesa var pieņemt lēmumu iztiesāt lietu rakstveida procesā neatkarīgi no prokurora vai personas, kuras intereses un tiesības sūdzība vai protests aizskar, viedokļa, ja apelācijas sūdzībā vai protestā ir norādīts uz apstākļiem, kuru dēļ pirmās instances tiesas nolēmums katrā ziņā jāatceļ. Darba grupā eksperti norādīja, ka ir samērīgi noteikt tiesas tiesības iztiesāt lietu rakstveida procesā gadījumos, ja apelācijas sūdzībā vai protestā ir norādīts uz apstākļiem, kuru dēļ pirmās instances tiesas nolēmums ir katrā ziņā atceļams, neatkarīgi no prokurora vai personas, kuras intereses un tiesības sūdzība vai protests aizskar, viedokļa par lietas izskatīšanas formu (mutvārdu vai rakstveida procesā).
Savukārt grozījumi KPL 559. pantā, izslēdzot ceturtās daļas 2.1 punktā vārdus “un ja prokurors vai persona, kuras intereses un tiesības sūdzība vai protests aizskar, pret to neiebilst”, paredz tiesības apelācijas instances tiesai iztiesāt rakstveida procesā lietu, ja apelācijas sūdzībā vai protestā ir izteikts lūgums tikai par kaitējuma kompensāciju, neatkarīgi no prokurora vai personas, kuras intereses un tiesības sūdzība vai protests aizskar, viedokļa par lietas izskatīšanas formu (mutvārdu vai rakstveida procesā). Latvijas Republikas Satversmes VIII nodaļas komentāros norādīts, ka tiesības uz taisnīgu tiesu negarantē mutvārdu procesu jebkura ar lietu saistīta jautājuma izlemšanā, bet gan tikai lietas izskatīšanā pēc būtības. Pēc vispārējā principa tiesā vismaz vienā instancē, kas lietu skata pēc būtības, ir jānodrošina personai tiesības uz mutvārdu procesu, ja viņa to lūdz (Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 137.lpp.).
Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā, analizējot lietu izskatīšanu mutvārdu vai rakstveida procesā no tiesību uz taisnīgu tiesu viedokļa, atzīts, ka pēc vispārējā principa, ja persona vēlas lietas izskatīšanu mutvārdu procesā, tai šāda iespēja ir jānodrošina vienā instancē, kas izskata lietu pēc būtības. Apelācijas instances tiesā lietu pretēji pieteicēja vēlmēm var izskatīt rakstveida procesā, ja procesa veids, pēc tiesas ieskata, neietekmē lietas objektīvu un taisnīgu izspriešanu, proti, ja lietas apstākļi neprasa pieteicēja personīgu uzklausīšanu un tiesa lietu var izspriest, iepazīstoties ar lietas materiāliem un procesa dalībnieku viedokli rakstveidā (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1994.gada 23.februāra spriedums lietā ,,Fredin v. Sweden”, iesniegums Nr. 18928/91; 1996.gada 19.februāra spriedums lietā ,,Botten v. Norway”, iesniegums Nr. 16206/90; 1996.gada 22.februāra spriedums lietā ,,Bulut v. Austria”, iesniegums Nr. 17358/90; 2002.gada 12.novembra spriedums lietā ,,Döry v. Sweden”, iesniegums Nr. 28394/95).
Grozījumi KPL 559. pantā, izslēdzot ceturtās daļas 2.1 punktā vārdus “un ja prokurors vai persona, kuras intereses un tiesības sūdzība vai protests aizskar, pret to neiebilst”, paredz tiesības apelācijas instances tiesai iztiesāt rakstveida procesā lietu, ja apelācijas sūdzībā vai protestā ir izteikts lūgums tikai par kaitējuma kompensāciju, neatkarīgi no prokurora vai personas, kuras intereses un tiesības sūdzība vai protests aizskar, viedokļa par lietas izskatīšanas formu (mutvārdu vai rakstveida procesā).
Vienlaikus jāvērš uzmanība KPL 559. panta piektās daļas noteikumiem. Un proti, atbilstoši minētā panta piektās daļas 2. punktam lēmumā par lietas pieņemšanu iztiesāšanai rakstveida procesā norāda tiesības prokuroram, aizstāvim un personai, kuras intereses izskatāmā sūdzība vai protests aizskar, 10 dienu laikā pieteikt noraidījumu tiesas sastāvam vai atsevišķam tiesnesim, iesniegt iebildumus pret lietas iztiesāšanu rakstveida procesā, iesniegt viedokli par apelācijas sūdzību vai protestu. Tātad, arī izslēdzot KPL 559. panta ceturtās daļas 2. un 2.1 punktā vārdus “un ja prokurors vai persona, kuras intereses un tiesības sūdzība vai protests aizskar, pret to neiebilst”, prokuroram, aizstāvim un personai, kuras intereses izskatāmā sūdzība vai protests aizskar, tiek saglabātas tiesības iesniegt tiesai iebildumus par lietas iztiesāšanu rakstveida procesā. Grozījumi KPL 559. panta ceturtās daļas 2. un 2.1 punktā mainīs pastāvošo kārtību tādā veidā, ka šajos punktos paredzētajos gadījumos apelācijas instances tiesai, saņemot vien formālu, nemotivētu iebildumu no prokurora vai personas, kuras intereses un tiesības sūdzība vai protests aizskar, nav pienākuma katrā ziņā iztiesāt lietu mutvārdu procesā. Prokuroram, aizstāvim un personai, kuras intereses izskatāmā sūdzība vai protests aizskar, ir tiesības KPL 559. panta piektās daļas 2. punkta kārtībā iesniegt argumentētus iebildumus par lietas iztiesāšanu rakstveida procesā. Savukārt apelācijas instances tiesa vērtēs šos iebildumus, tajā skaitā izvērtējot, vai šādu iebildumu iesniegšana nav vērsta uz neattaisnotu kriminālprocesa novilcināšanu.
Grozījums KPL 559. pantā, papildinot to ar jaunu 4.1 daļu, paredz paplašināt apelācijas instances tiesas iespējas iztiesāt lietas rakstveida procesā. Proti, lietu var iztiesāt rakstveida procesā arī gadījumos, kas nav minēti šā panta ceturtajā daļā, ja pret to neiebilst prokurors vai persona, kuras intereses un tiesības sūdzība vai protests aizskar.
Šobrīd Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 12. panta pirmā daļa nosaka, ka krimināllietu apelācijas kārtībā var iztiesāt rakstveida procesā arī gadījumos, kas nav minēti Kriminālprocesa likumā. Prokurors vai persona, kuras intereses un tiesības sūdzība vai protests aizskar, var izteikt lūgumu, to pamatojot, lietu izskatīt mutvārdu procesā. Proti, šobrīd saskaņā ar Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma regulējumu apelācijā pastāv rakstveida process kā pamatprincips un personai vai prokuroram ir dotas tiesības lūgt mutvārdu procesu. Šāda pieeja bija pamatota un atbilstoša Covid-19 pandēmijas laikā, tomēr ir apšaubāma ilgtermiņā. Turklāt Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likums tika radīts kā krīzes risinājums, kas nepastāvēs ilgtermiņā.
Ievērojot minēto, darba grupā ir notikušas diskusijas, vai un kuru un kādā formā regulējumu no Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma pārņemt kā pastāvīgu regulējumu.
Grozījums KPL 559. pantā neizslēdz mutvārdu procesu kā lietas iztiesāšanas pamatformu, bet nosaka, ka lietu var iztiesāt rakstveida formā tikai gadījumos, ja pret to neiebilst prokurors vai persona, kuras intereses un tiesības sūdzība vai protests aizskar. Tiek saglabātas apsūdzētā tiesības piedalīties lietas iztiesāšanā mutvārdu procesā, ja viņš to vēlas, kā arī tiesas pienākums pienācīgā kārtā informēt apsūdzēto par tiesas sēdi un par neierašanās sekām.
Darba grupā, izstrādājot grozījumu KPL 559. pantā, tika pieaicināts pārstāvis no Ārlietu ministrijas Latvijas pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās biroja, un tika vērtēta šāda grozījuma atbilstība Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 6. pantā garantētajām tiesībām uz taisnīgu tiesu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai (ES) 2016/343 (2016. gada 9. marts) par to, lai nostiprinātu konkrētus nevainīguma prezumpcijas aspektus un tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā kriminālprocesā (turpmāk – Direktīva). Direktīvas 8. panta pirmā un otrā daļa nosaka dalībvalstu pienākumu nodrošināt, ka aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem ir tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā. Dalībvalstis var paredzēt, ka tiesas sēde, kurā var tikt pieņemts nolēmums par aizdomās turētā vai apsūdzētā vainīgumu vai nevainīgumu, var notikt bez minētās personas klātbūtnes ar noteikumu, ka: a) aizdomās turētais vai apsūdzētais ir pienācīgā laikā informēts par tiesas sēdi un par neierašanās sekām; vai b) aizdomās turēto vai apsūdzēto, kas ir informēts par tiesas sēdi, pārstāv pilnvarots advokāts, kuru izraudzījies aizdomās turētais vai apsūdzētais, vai valsts. Kā norādīja Ārlietu ministrijas Latvijas pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās biroja pārstāvis, mutvārdu procesa pamatprincips nav absolūts, proti, no tā var tikt paredzēti izņēmumi.
Saskaņā ar KPL 629. panta pirmo daļu tiesnesis, saņēmis lēmumu par procesa par noziedzīgi iegūtu mantu uzsākšanu, nosaka tiesas sēdes laiku un vietu, un uzaicina uz tiesas sēdi procesa virzītāju un prokuroru, ja lēmumu pieņēmis izmeklētājs, kā arī šā likuma 628. pantā minētās personas.
Šobrīd atbilstoši KPL 629. panta otrajai daļai tiesas sēdei jānotiek 10 dienu laikā pēc procesa virzītāja lēmuma saņemšanas tiesā. Uzaicināto personu neierašanās nav šķērslis lēmuma par noziedzīgi iegūtu mantu pieņemšanai, ja ir ievērota šo personu uzaicināšanas kārtība. Ja šā likuma 628. pantā minētajai personai ir pārstāvis vai aizstāvis, par tiesas sēdi var paziņot tikai pārstāvim vai aizstāvim.
Darba grupā tika izvērtēts un atbalstīts Rīgas apgabaltiesas priekšlikums noteikt, ka šādai tiesas sēdei jānotiek 30 dienu laikā pēc procesa virzītāja lēmuma saņemšanas tiesā.
Kā norādījusi Rīgas apgabaltiesa, spēkā esošais regulējums neatbilst dzīves objektīvajai realitātei un tiesu praksei. Šāds regulējums par 10 dienām bija atbilstošs un samērīgs tā ieviešanas brīdī 2005. gadā, jo tajā laikā procesi bija apkopoti vienā vai dažos sējumos, lietas nebija sarežģītas, nebija daudz iesaistīto personu, līdz ar to objektīvi tiesai bija iespējams 10 dienu laikā izskatīt procesus un pieņemt lēmumu.
Šobrīd situācija ir būtiski mainījusies, jo īpaši saistībā ar procesiem, kas izriet no bankās, tostarp ABLV Bank, iesaldētajiem līdzekļiem. Šajos procesos iesaistītas daudz un dažādas personas, tostarp, ārvalstu personas, procesa materiāli apkopoti daudz sējumos, procesi ir kļuvuši apjomīgi un sarežģīti, un objektīvi tiesa nav spējīga 10 dienu laikā izlasīt visus materiālus, novērtēt tos un pieņemt lēmumu. Reālā situācija praksē ir, ka tiek formāli sasaukta pirmā tiesas sēde 10 dienu laikā, pēc tam tiek turpināta tiesas sēde ilgāka laikā citās dienās, lai garantētu tiesības visām personām izteikties, lai nodrošinātu tiesai saprātīgu laiku iepazīties un novērtēt pierādījumus un argumentus, lai tiesa varētu taisīt tiesisku un pamatotu lēmumu.
Šobrīd KPL 643. panta pirmā daļa nosaka, ka saskaņā ar Krimināllikuma 61. pantu vai 65. panta trešo vai 3.1 daļu notiesāto nosacīti pirms termiņa atbrīvo no brīvības atņemšanas soda rajona (pilsētas) tiesas tiesnesis pēc soda izciešanas vietas, ja ir saņemts brīvības atņemšanas iestādes iesniegums.
Krimināllikuma 65. panta trešā daļa redakcijā līdz 2021. gada 31. decembrim paredzēja, ka nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu no soda var ierosināt attiecībā uz personu, kas izdarījusi noziedzīgu nodarījumu pirms astoņpadsmit gadu vecuma sasniegšanas, ja tā izcietusi ne mazāk par pusi no piespriestā soda. Savukārt Krimināllikuma 65. panta 3.1 daļa redakcijā līdz 2021. gada 31. decembrim noteica, ka nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu no soda ar elektroniskās uzraudzības noteikšanu attiecībā uz personu, kas izdarījusi noziedzīgu nodarījumu pirms astoņpadsmit gadu vecuma sasniegšanas, var ierosināt, ja tā izcietusi ne mazāk par vienu trešdaļu no piespriestā soda.
Ar 2020. gada 17. decembrī pieņemto likumu "Grozījumi Krimināllikumā", kas stājās spēkā 2022. gada 1. janvārī, cita starpā Krimināllikuma 65. pants bija izteikts jaunā redakcijā, kā arī Krimināllikums papildināts ar 66.1, 66.2, 66.3, 66.4 un 66.5 pantu. Šobrīd nosacījumi, kas tika ietverti Krimināllikuma 65. panta trešajā un 3.1 daļā (redakcijā līdz 2021. gada 31. decembrim) ir ietverti Krimināllikuma 66.5 panta otrajā un trešajā daļā: (2) Nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu no soda var ierosināt, ja persona izcietusi ne mazāk par pusi no piespriestā brīvības atņemšanas laika. (3) Nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu no soda ar elektroniskās uzraudzības noteikšanu var ierosināt, ja persona izcietusi ne mazāk par vienu trešdaļu no piespriestā brīvības atņemšanas laika.
Līdz ar to ir nepieciešams grozīt KPL 643. panta pirmo daļu, jo tajā ietvertā atsauce uz Krimināllikuma 65. panta trešo vai 3.1 daļu pēc 2020. gada 17. decembrī pieņemtajā likumā "Grozījumi Krimināllikumā" ietvertajiem grozījumiem vairs nav pareiza.
2023. gada 7. februārī ministru kabinets pieņēma likumprojektu 22-TA-3289 "Par Protokolu, ar ko groza Konvencijas par notiesāto personu nodošanu soda izciešanai Papildu protokolu" (Protokols Nr. Nr.6/13.§), kas ietver ratifikācijas likumprojektu, kā arī pilnvarojumu tieslietu ministrei parakstīt Protokolu, ar ko groza Konvencijas par notiesāto personu nodošanu soda izciešanai Papildu protokolu (turpmāk – Protokols).
Protokols tika atvērts parakstīšanai 2017. gada 22. novembrī Strasbūrā, un līdz šim Protokolu ir parakstījušas 16 valstis (Austrija, Beļģija, Bulgārija, Vācija, Ungārija, Itālija, Lietuva, Luksemburga, Melnkalne, Nīderlande, Norvēģija, Sanmarīno, Šveice, Turcija, Ukraina un Apvienotā Karaliste) un astoņas valstis (Austrija, Ungārija, Itālija, Lietuva, Nīderlande, Šveice, Ukraina un Svētais Krēsls) ratificējušas.
Protokola mērķis ir modernizēt un pilnveidot Konvencijas par notiesāto personu nodošanu soda izciešanai Papildu protokolu (turpmāk – Papildu protokols), ņemot vērā starptautiskās sadarbības attīstību notiesāto personu nodošanas jomā kopš tā stāšanās spēkā 2000. gada jūnijā.
Protokols paredz noteikumus, kas piemērojami personu nodošanai soda izpildei divos dažādos gadījumos, proti:
1) ja notiesātā persona ir atstājusi valsti, kurā tā notiesāta, un atrodas savas pilsonības valstī, tādējādi valstij, kurā persona notiesāta, vairumā gadījumu nav iespējams izpildīt piespriesto sodu;
2) ja notiesātā persona pēc soda izciešanas tiek pakļauta izraidīšanas vai deportācijas rīkojumam.
Tāpat kā Konvencija, arī Protokols neparedz obligātu pienākumu valstij, kurā persona notiesāta, vai valstij, kurā sods tiks izciests, piekrist notiesātās personas nodošanai soda izciešanai, bet tikai noteic procedūru, kādā iesaistītās valstis var sadarboties.
Lielākoties Protokola normas atbilst Latvijas normatīvajam regulējumam, tomēr Protokols ietver atsevišķas normas, kurās noteiktais šobrīd nav regulēts Latvijas normatīvajos aktos vai arī ir regulēts Latvijas normatīvajos aktos, bet pilnīgai atbilstībai Protokola normām būtu nepieciešams tos pilnveidot.
Protokola 2. pants paredz papildināt Papildu protokola 3. panta 3. punkta a. apakšpunktu ar noteikumu, ka tā valsts, kurā persona notiesāta, nodod valstij, kurā sods tiks izciests, vai nu deklarāciju, kurā ietverts notiesātās personas viedoklis par tās paredzamo nodošanu, vai arī paziņojumu, ka notiesātā persona atsakās paust savu viedokli šajā saistībā. Šis grozījums paredz iespēju personas nodot soda izciešanai arī gadījumos, kad tās atsakās sniegt viedokli par paredzamo nodošanu. Grozījums KPL 818. panta sestajā daļā paredz papildināt to ar iespēju lūgumam pievienot paziņojumu, ka notiesātā persona atsakās paust savu viedokli.
Papildu protokola 2. pants paredz arī grozījumus Papildu protokola 3. panta 4. punkta a. apakšpunktā, kas nosaka, ka valsts var izpildīt brīvības atņemšanas sodu, kas piespriests par citu noziedzīgu nodarījumu, kā to, par ko persona nodota, ja valsts, kas nodevusi personu piekrīt tam, kā arī apakšpunkts nosaka, ka šai valstij sava piekrišana jāsniedz 90 dienu laikā vai nekavējoties jāpaziņo, ka piekrišanu nav iespējams sniegt šajā termiņā. Šobrīd KPL šādi piekrišanas sniegšanas noteikumi nav paredzēti. Tāpēc, lai ieviestu 90 dienu termiņu piekrišanas sniegšanai, ir nepieciešams papildināt KPL 816. pantu ar ceturto daļu, nosakot, ja ārvalsts Latvijai lūdz atļauju personu tiesāt vai nodot soda izciešanai par citiem nodarījumiem, kas izdarīti pirms šīs personas pārņemšanas izņemot tos nodarījumus, par kuriem pieņemts izpildāmais spriedums, Tieslietu ministrija ārvalstij sniedz atbildi 90 dienu laikā. Ja atbildi nav iespējams sniegt minētajā termiņā, Tieslietu ministrija to nekavējoties paziņo ārvalstij.
Savukārt Protokola 2. pantā paredzētais grozījums Papildu protokola 3. panta 4. punkta b. apakšpunktā paredz no 45 dienām uz 30 dienām saīsināt termiņu, kurā izraidīšanai pakļautās personas pēc atbrīvošanas drīkst atstāt tās valsts teritoriju, kurā sods izciests, un, kurā personu bez tās piekrišanas nedrīkst saukt pie kriminālatbildības, tiesāt vai nodot soda izciešanai par citiem nodarījumiem. Lai nodrošinātu šīs normas ievērošanu piedāvāts izdarīt grozījumus KPL 773. panta otrās daļas 2. punktā, nosakot, ka personai var tikt piemērots īsāks laika periods valsts atstāšanai, ja tas paredzēts starptautiskā līgumā. KPL 773. panta otrās daļas 2. punkta 45 dienu termiņš netika grozīts uz 30 dienām, ņemot vērā, ka tas ir pieņemts standarts laikam, kurā persona var atstāt valsti. Šāds termiņš ir notikts ne tikai Papildu protokolā, bet arī citos starptautiskajos līgumos, kas saistoši Latvijai, piemēram, Nolīgumā starp Latvijas Republikas valdību un Norvēģijas Karalistes valdību par tādu spriedumu krimināllietās atzīšanu un izpildi, ar kuriem tiek piespriesti brīvības atņemšanas sodi vai ar brīvības atņemšanu saistīti pasākumi.
1.4. Izvērtējumi/pētījumi, kas pamato TA nepieciešamību
1.5. Pēcpārbaudes (ex-post) izvērtējums
1.6. Cita informācija
Likumprojektā noteikto normu īstenošanai nepieciešams papildu finansējums 2024. gadam un turpmāk provizoriski 329 039 euro apmērā, tajā skaitā 284 402 euro Tieslietu ministrijai budžeta apakšprogrammā 03.02.00 "Apgabaltiesas un rajonu (pilsētu) tiesas" un 44 637 euro Augstākajai tiesai budžeta programmā 01.00.00 "Tiesa".
Papildu nepieciešamā finansējuma aprēķins pievienots likumprojekta sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojuma (anotācijas) pielikumā.
Nav attiecināms.
Likumprojekta normu izpildei nepieciešamais finansējums 2024. gadam un turpmāk 329 039 euro apmērā, tajā skaitā 284 402 euro Tieslietu ministrijai budžeta apakšprogrammā 03.02.00 "Apgabaltiesas un rajonu (pilsētu) tiesas" un 44 637 euro Augstākajai tiesai budžeta programmā 01.00.00 "Tiesa" saskaņā ar Ministru kabineta 26.09.2023 sēdes protokola Nr. 47 43. § ir atbalstīts Tieslietu ministrijas prioritārā pasākuma "Apsūdzētā tiesību uz būtisku dokumentu rakstveida tulkojumu nodrošināšana kriminālprocesā " ietvaros. Likumprojekta izpildei Ministru kabineta 26.09.2023. sēdē atbalstītais papildu finansējums ir iekļauts likumprojektā “Par valsts budžetu 2024. gadam un budžeta ietvaru 2024., 2025. un 2026. gadam” attiecīgajās Tieslietu ministrijas un Augstākās tiesas budžeta programmās.
4.2. Cita informācija
5.1. Saistības pret Eiropas Savienību
5.2. Citas starptautiskās saistības
5.3. Cita informācija
5.4. 1. tabula. Tiesību akta projekta atbilstība ES tiesību aktiem
5.5. 2. tabula. Ar tiesību akta projektu izpildītās vai uzņemtās saistības, kas izriet no starptautiskajiem tiesību aktiem vai starptautiskas institūcijas vai organizācijas dokumentiem. Pasākumi šo saistību izpildei
Likumprojekta 48. pants (KPL 816. panta papildināšana ar ceturto daļu);
Likumprojekta 49. pants (grozījumi KPL 818. panta sestajā daļā).
6.1. Projekta izstrādē iesaistītās institūcijas
6.2. Sabiedrības līdzdalības organizēšanas veidi
6.3. Sabiedrības līdzdalības rezultāti
6.4. Cita informācija
7.1. Projekta izpildē iesaistītās institūcijas
- Valsts policija
- Iekšējās drošības birojs
- Valsts robežsardze
- Ieslodzījuma vietu pārvalde
- Valsts ieņēmumu dienests
- Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs
- Valsts drošības dienests
- Latvijas Republikas prokuratūra
- Militārā policija, Valsts ieņēmumu dienesta Iekšējās drošības pārvalde, Valsts ieņēmumu dienesta Nodokļu un muitas policijas pārvalde, tiesas.