Anotācija (ex-ante)

[1] Strauji mainoties dažādu energoresursu cenām un neesot skaidrībai par to iespējamajiem piegādes apjomiem nākotnē no ārvalstīm, ir nepieciešams jau šobrīd strauji attīstīt Latvijā esošo atjaunojamo energoresursu (piemēram, šķelda, granulas, saules enerģija) pilnvērtīgāku izmantošanu. Lai šo resursus varētu pilnvērtīgāk izmantot, ir nepieciešams atjaunot vai pārbūvēt esošo un attīstīt jaunu atbilstošo infrastruktūru.  Šīs infrastruktūras atjaunošanas, pārbūves un jaunas būvniecības ietvaros ir secināts, ka esošais būvniecības procesa administratīvais regulējums attiecībā uz konkrēto infrastruktūras veidu nav sabalansēts, skatoties no sabiedrības ieguvuma un risku aspekta. Proti, esošais regulējums uzliekt administratīvo slogu, kas sabiedrības aizsardzības vārdā liedz sabiedrībai ātrāk pāriet uz atjaunojamo energoresursu plašāku izmantošanu. Pamatā šķērslis attiecīgās infrastruktūras attīstīšanai nav tehniskās normas, bet tieši procesuālā prasība veikt noteiktu objektu būvprojektu ekspertīzi. Šāda būvprojekta ekspertīze, pie ierobežota attiecīgās jomas sertificēto ekspertu skaita, aizņem ievērojamu laiku un faktiski visi attiecīgie objekti gaida rindā. Šādu objektu būvprojektu ekspertīzes prasības ir noteiktas, lai aizsargātu sabiedrības drošību, tomēr, tas neliedz vajadzības gadījumā pārvērtēt esošā regulējuma atsevišķus aspektus, piemēram, mazāk bīstamiem objektiem vairs neparedzot obligāto būvprojektu ekspertīzi.

[2] Tā arī konkrētajā gadījumā, konsultējoties ar būvniecības nozares pārstāvjiem, tika secināts, ka esošais būvju dalījums grupās (kas tieši ietekmē nepieciešamību veikt obligātu būvprojektu ekspertīzi) var tikt pilnveidots, paaugstinot to jaudas (MW) slieksni, kad būves būvprojektam ir nepieciešama obligātā būves ekspertīze. Tas saistīts ar to, ka siltumenerģijas ražotnēs tiek izmantoti ražotāju komplektētas, gatavas siltumenerģijas ražošanas iekārtas (katli), kuru uzstādītajai siltuma ražošanas jaudai nav tiešas, lineāras saistības ar šo iekārtu iespējamo bīstamību apkārtējai videi un cilvēku veselībai. Līdzīgi arī saules elektrostaciju gadījumā nav vērojama saistība starp iekārtas uzstādīto jaudu un tās potenciālo ietekmi uz apkārtējo vidi, cilvēku veselību vai trešo personu īpašumu. Skaidrības labad būtu jānorāda, ka par saules elektrostaciju tiek uzskatītas inženierbūves, nevis saules paneļi kā iekārtas (piemēram, saules elektrostacijām, kur saules gaisma tiek fokusēta kādā punktā, lai no šajā punktā fokusētā siltuma ražotu elektroenerģiju).

[3] Paaugstinot attiecīgo būvju jaudas slieksni (kā robežšķirtni starp II grupas būvi un III grupas) līdz 100 MW, tiks nodrošināts, ka III grupā paliek tādas attiecīgās būves kā Rīgas TEC-1, bet visas tādas attiecīgās būves, kuras var būt nepieciešamas valstspilsētu kādu atsevišķu apkaimju, mazāku pilsētu vai ciemu, kā arī atsevišķu lielāku ražošanas uzņēmumu siltumpāgei un energoapgādei - II grupā. Tas saskan ar izvirzīto mērķi sekmēt ātrāku pāreju uz atjaunojamajiem energoresursiem un nodrošinās, ka jau šajā būvniecības sezonā tiek uzsāktas un līdz apkures sezonas sākumam var tikt realizētas vairākas atbilstošās ieceres.


[4] Papildus attiecībās uz saules elektrostacijām jānorāda, ka saules enerģiju izmantojošu tehnoloģiju gadījumā potenciālā ietekme uz apkārtējo vidi un iespējamais kaitējums cilvēkiem ir ievērojami mazāks kā citu elektroenerģijas ražošanas tehnoloģiju gadījumā. Šo iemeslu dēļ nav samērīgi šādām būvēm saglabāt obligāto būvprojektu ekspertīzi. Turklāt regulējuma atvieglošana radītu apstākļus, kas veicinātu atjaunojamās enerģijas mērķu 2030.gadā sasniegšanu bez papildus atbalsta elementiem no valsts puses. Papildus būtu jāņem vērā, ka ar 2021. gada 15. aprīļa grozījumiem Būvniecības likumā ir pārskatīta un precizēta būvniecības procesa dalībnieku atbildība un par būvprojekta atbilstību normatīvo aktu prasībām ir tieši atbildīgs būvprojekta izstrādātājs, bet par būvdarbu atbilstību būvprojektam - būvdarbu veicējs (sk. Būvniecības likuma 19.² panta pirmo un ceturto daļu).

[5] Būtiskāko attiecīgo būvju sastāvdaļa ir ražotāju komplektētas, gatavas siltumenerģijas ražošanas iekārtas (katli) vai saules enerģiju izmantojošas tehnoloģiskas iekārtas, ap kurām pēcāk tiek izbūvētas nepieciešamās apsaites, konstrukcijas, pieslēgumi un citas būves vai to elementi, kas pēc savas būtības nav sarežģītāki kā citām šībrīža II grupas būvēm. Pietam, pārsvarā gadījumos attiecīgās apsaites, konstrukcijas un citi elementi tiek izgatavoti pie attiecīgā ražotāja vai jau sakomplektēti vienā veselā izstrādājumā pašā rūpnīcā, mazinot nepieciešamību pēc būvdarbu veikšanas pašā objektā uz vietas. Pastāvot arī šādiem apstākļiem attiecīgajiem objektiem arī no obligātās būvuzraudzības skatu punkta (Vispārīgie būvnoteikumu 120.3.apakšpunktu), nav nepieciešams saglabāt III grupu.

[1] Ņemot vērā iepriekš minēto problēmas aprakstu, par III grupas ēku būtu nosakāma katlumājas ar siltuma jaudu, lielāku par 100 MW, bet III grupas inženierbūvi par enerģijas ražošanas inženierbūves ar siltuma jaudu lielāku par 100 MW, izslēdzot visas saules elektrostacijas no III grupas (sk. noteikumu projekta 3.punktu). Šāds risinājums nodrošinātu labāku līdzsvaru starp sabiedrības interesēm uz drošību un būvniecības īstenotāju interesēm samazināt  būvniecības administratīvo slogu, kā arī sabiedrības interesēm  pēc pastāvīgas siltumapgādes un elektroapgādes un zemākas cenas.

[2] Lai veicinātu esošā regulējuma atbilstošu piemērošanu un noteikumu projektā ietverto izmaiņu pareizu piemērošu, jānorāda, ka attiecībā uz gadījumu, kad saules paneļus izvieto uz ēkas jumta, būvniecības regulējums primāri attiecas uz būvju būvniecību, nevis iekārtu ierīkošanu, uzstādīšanu vai izvietošanu būvē. Ja iekārtas (tai skaitā saules paneļa) funkcionēšanas, ierīkošanas vai izvietošanas nodrošināšanai nav nepieciešams veikt būvdarbus (piemēram, pastiprināt nesošās konstrukcijas, izbūvēt jaunus iekšējos inženiertīklus), tad tas nav būvniecības regulējuma jautājums, bet sabiedriskās kārtības un būvju uzturēšanas jautājums. Savukārt, ja iekārtas funkcionēšanas, ierīkošanas vai izvietošanas nodrošināšanai ir nepieciešams veikt būvdarbus, tad piemērojams būvniecības regulējums atkarībā no plānotajiem būvdarbiem. Tāpat vēršam uzmanību uz to, ka gadījumā, ja nav piemērojams būvniecības regulējums, ēkas īpašniekam tik un tā ir pienākums ievērot vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma, lokālplānojuma vai detālplānojuma prasības.

Saskaņā ar Būvniecības likuma 1.pantā doto terminu skaidrojumu būves pārbūve ir būvdarbi, kuru rezultātā ir mainīts būves vai tās daļas apjoms vai pastiprināti nesošie elementi vai konstrukcijas, mainot vai nemainot lietošanas veidu. Ēkas pārbūves darbi, piemēram, nesošo konstrukciju pastiprināšana, veicami pamatojoties uz izstrādāto būvprojektu (informācijas kopums, kas satur grafisko, tekstuālo un citu informāciju par būvniecības ieceri, tai skaitā par būves vai tās piederumu raksturlielumiem). Ēkas pārbūvei nepieciešamie dokumenti noteikti Ministru kabineta 2014.gada 2.septembra noteikumos Nr.529 “Ēku būvnoteikumi”. Ņemot vērā, ka par ēkas drošumu atbild ēkas īpašnieks, pirms iekārtu izvietošanas ēkas īpašniekam būtu nepieciešams veikt ēkas tehnisko apsekošanu, lai noskaidrotu jumta konstrukciju nestspēju.

Arī gadījumā, ja saules panelis tiek uzstādīts uz zemes un tā funkcionēšanai, ierīkošanai vai izvietošanai ir nepieciešams veikt būvdarbus, piemērojams būvniecības regulējums atkarībā no plānotajiem būvdarbiem. Piemēram, gadījumā, ja ir izbūvējams inženiertīkla pievads (ārējais inženiertīkls) to realizē atbilstoši Ministru kabineta 2017.gada 9.maija noteikumu Nr.253 “Atsevišķu inženierbūvju būvnoteikumi” 6.4 un 18.punktā noteiktajā kārtībā. Saules paneļa (iekārtas) uzstādīšanai uz būves vai uz zemes pašam par sevi nevajag būvniecības ieceres dokumentāciju, neatkarīgi no tā potenciālās jaudas. To nemainās arī gadījumā, ja piemēram, ir nepieciešams,  elektroenerģijas ārējam inženiertīklam pievienot 1000 šādas iekārtas. Par būvdarbiem tiks uzskatīti tikai darbi saistībā ar šo paneļu darbībai nepieciešamā ārējā inženiertīkla izbūvi.  

[3] Papildus tam, lai veicinātu uzsākto būvniecības procesu ātrāku pabeigšanu un vienveidīgāku pabeigšanu no procesa viedokļa, tiek paredzēts atbilstošs pārejas regulējums. Ja uzsākta būvniecības administratīvā procesa ietvaros saules elektrostaciju būvniecības gadījumā mainīsies būves grupa no trešās grupas uz otro, būvniecības ieceres dokumentācijas vai tās izmaiņu būvekspertīze nav nepieciešama. Ja būvdarbi ir uzsākti kā trešās grupas būvei, būvi nodod ekspluatācijā kā otrās grupas būvi. Ja būvdarbi nav uzsākti, būvdarbu uzsākšanas nosacījumus izpilda un būvdarbus veic kā otrās grupas būvei. Šis pārejas regulējums attieksies arī uz tiem būvniecības administratīvajiem procesiem, kur dažādu iemeslu dēļ saules paneļu uzstādīšana uz zemes un saistītā inženiertīkla būvniecība tika klasificēta kā trešās grupas būves būvniecība un tika uzsākts trešās grupas būves būvniecības administratīvais process. Jāatzīmē, ka būvniecības ierosinātājam ir tiesības pabeigt būvniecības procesu, nemainot būvniecības iesnieguma veidu un ar to tālāk procesuāli saistītos paziņojumus un iesniedzamos dokumentus (sk. notiekumu projekta 1.punktu).

Būvniecības likuma 11.panta otrā daļa nosaka, ka ēka ir atsevišķi lietojama apjumta vai segta būve, kura atbilst šādām pazīmēm:
1) tajā var ieiet cilvēks, un tās iekštelpas lielākais augstums ir vismaz 1,6 metri;
2) tā ir piemērota cilvēku vai dzīvnieku patvērumam vai priekšmetu turēšanai;
3) tai ir nosakāms ēkas lietošanas veids atbilstoši normatīvajiem aktiem par būvju klasifikāciju.
Vispārīgo būvnoteikumu 1.pielikuma 2.punktā ir noteikts, ka kā pirmās grupas ēka ir rezervuāri ar būvtilpumu līdz 50 m³, izņemot gadījumu, ja tie paredzēti bīstamu ķīmisko vielu uzglabāšana (1.pielikuma 2.1.2.apakšpunkts) un kā trešās grupas ēka ir rezervuāri šķidru, gāzveida vielu vai beramu materiālu uzglabāšanai, pārkraušanai vai pārstrādei ar būvtilpumu, lielāku par 5000 m³ (1.pielikuma 2.2.8.apakšpunkts), kas neatbilst Būvniecības likumā noteiktajam ēkas pazīmēm - tajās nevar ieiet cilvēks. Līdz ar to, šādas būves ir klasificējamas kā inženierbūves, nevis ēkas.

Ievērojot iepriekš minēto problēmas aprakstā, ar izmaiņām Vispārīgo būvnoteikumu 1.pielikumā tiek paredzēts, ka:
- rezervuāri ar būvtilpumu līdz 50 m³, izņemot gadījumu, ja tie paredzēti bīstamu ķīmisko vielu uzglabāšana, būs turpmāk I grupas inženierbūve;
- rezervuāri šķidru, gāzveida vielu vai beramu materiālu uzglabāšanai, pārkraušanai vai pārstrādei ar būvtilpumu, lielāku par 5000 m³  būs III grupas inženierbūve. Jāatzīmē, ka attiecībās uz uzsāktiem projektiem ir paredzēts, būvdarbus pabeidz atbilstoši uzsāktajam būvniecības procesam (sk. noteikumu projekta 2.punktu).