Anotācija

Šobrīd ne Noteikumos, ne citos nacionālajos normatīvajos aktos nav noteiktas drošības prasības attiecībā uz tādiem Latvijas Kuģu reģistrā reģistrētiem valsts dienesta funkciju izpildei (valsts robežas apsardzībai, vides aizsardzībai u. tml.) paredzētiem kuģiem, kam tiešā veidā nav piemērojami starptautiskie normatīvie akti.
Šādai drošības prasību neesībai nav ne tiesiska, ne faktiska pamata. No tiesiskā viedokļa attiecīgs izņēmums ir paredzēts tikai un vienīgi attiecībā uz Nacionālo bruņoto spēku kuģiem (sk. Jūrlietu pārvaldes un jūras drošības likuma 2. panta otrajā daļā), bet attiecībā uz citiem valsts dienesta kuģiem šāds izņēmums nepastāv. Arī no faktiskā viedokļa nav konstatējams nekāds saprātīgs pamats, lai normatīvajos aktos nebūtu noteiktas drošības prasības attiecībā uz valsts dienesta kuģiem. Attiecībā uz šiem kuģiem nepastāv nekādi alternatīvi mehānismi, lai nodrošinātu nepieciešamo kuģošanas drošību.
Attiecībā uz valsts dienesta kuģiem nav nekāda pamata izstrādāt speciālu regulējumu, kas atšķirtos no Noteikumos paredzētā. Turklāt faktiski šādiem kuģiem arī līdz šim pēc analoģijas ir piemērotas Noteikumu normas (tostarp normas par apskašu veikšanu un apliecību izsniegšanu), un šie kuģi faktiski jau šobrīd atbilst Noteikumos paredzētajām drošības prasībām (tiem nav konstatētas nekādas būtiskas neatbilstības).

Projektā paredzēts Noteikumu 1. punktu izteikt jaunā redakcijā, svītrojot no Noteikumu 1. punkta vārdus “komercdarbībai paredzētiem”. Šādā veidā, svītrojot no Noteikumu 1. punkta vārdus “komercdarbībai paredzētiem”, Noteikumi tiks attiecināti uz visiem Latvijas Kuģu reģistrā reģistrētiem kuģiem (tostarp valsts dienesta kuģiem), izņemot tos Latvijas Kuģu reģistrā reģistrētus kuģus, attiecībā uz kuriem no Jūrlietu pārvaldes un jūras drošības likuma 2. panta otrās daļas un Noteikumu 2. punkta skaidri izriet, ka attiecīgā veida kuģiem Noteikumi nav piemērojami (protams, ciktāl Noteikumu 2. punktā attiecībā uz atsevišķām Noteikumu normām (12., 13., 14., 15., 16. punktu un 13. nodaļu) nav tieši noteikts pretējais).
Vienlaikus, lai nodrošinātu pilnīgu Noteikumu attiecināšanu uz valsts dienesta kuģiem, Projektā paredzēts izteikt jaunā redakcijā Noteikumu 727. punktu, svītrojot no Noteikumu 727. punkta vārdus "ar komercdarbību saistītajiem".

Šobrīd Noteikumu 3.19.1. apakšpunktā ietvertā Baltijas jūras definīcija ir neadekvāta un aptver tādas ūdens akvatorijas, kas saskaņā ar starptautiskajiem normatīvajiem aktiem ietilpst Ziemeļjūras reģionā. Saskaņā ar šobrīd Noteikumu 3.19.1. apakšpunktā ietverto Baltijas jūras definīciju Baltijas jūrai tiek pieskaitītas pat Nīderlandes un Beļģijas piekrastes ūdeņu akvatorijas.
Adekvāta un starptautiski atzīta Baltijas jūras definīcija ir ietverta 1992. gada Baltijas jūras reģiona jūras vides aizsardzības konvencijas (Helsinku konvencija) 1. pantā.

Projektā paredzēts Noteikumu 3.19.1. apakšpunktu izteikt jaunā redakcijā. Projektā Baltijas jūru paredzēts definēt, izdarot atbilstošu atsauci uz 1992. gada Baltijas jūras reģiona jūras vides aizsardzības konvencijas (Helsinku konvencija) 1. pantu.

Jūrlietu pārvaldes un jūras drošības likuma 11. panta ceturtajā daļā paredzētais deleģējums, uz kura pamata ir izdoti Noteikumi, neaptver šobrīd Noteikumu 3.19.3. apakšpunkta otrajā teikumā ietverto regulējumu par komerckuģošanā izmantojamo kuģu satiksmi iekšējo ūdeņu akvatorijā. Attiecīgos jautājumus (kuģu satiksmi iekšējos ūdeņos) regulē citi Ministru kabineta noteikumi – Ministru kabineta 2016. gada 9. februāra noteikumi Nr. 92 “Noteikumi par kuģošanas līdzekļu satiksmi iekšējos ūdeņos”, kas izdoti, pamatojoties uz Jūrlietu pārvaldes un jūras drošības likuma 48.¹ panta pirmajā daļā paredzēto deleģējumu.
Vienlaikus, izvērtējot spēkā esošos Ministru kabineta 2016. gada 9. februāra noteikumus Nr. 92 “Noteikumi par kuģošanas līdzekļu satiksmi iekšējos ūdeņos”, konstatējams, ka minētajos Ministru kabineta noteikumos ietvertais regulējums ir pietiekams un tas nodrošina pienācīgu drošības līmeni visiem iekšējo ūdeņu satiksmes dalībniekiem, tostarp iekšējos ūdeņos kuģojošiem komercdarbībai paredzētiem kuģiem.

Projektā paredzēts Noteikumu 3.19.3. apakšpunktu izteikt jaunā redakcijā, svītrojot Noteikumu 3.19.3. apakšpunkta otro teikumu.

MK noteikumu Nr. 49 3.22. apakšpunktā definētais termins “nominālais ekspluatācijas ātrums” nekur tālāk Noteikumu tekstā netiek izmantots, tā vietā Noteikumu 208., 259. un 263. punktā tai pašā nozīmē (t.i., tai pašā nozīmē, kāda 3.22. apakšpunktā piešķirta terminam “nominālais ekspluatācijas ātrums”) tiek lietots termins “maksimālais ekspluatācijas ātrums”. Terminu “maksimālais ekspluatācijas ātrums” paredzēts izmantot arī Noteikumos iekļaut plānotās 12.¹ nodaļas 726.¹ punktā.

Projektā paredzēts Noteikumu 3.22. apakšpunktu izteikt jaunā redakcijā, Noteikumu 3.22. apakšpunktā vārdu “nominālais” aizstājot ar vārdu “maksimālais”.

MK noteikumu Nr. 49 5. punktā norādītā valsts kapitālsabiedrība (valsts akciju sabiedrība “Latvijas Jūras administrācija”) ir reorganizēta, un tās veids ir mainījies no normā minētās valsts akciju sabiedrības uz valsts sabiedrību ar ierobežotu atbildību.

Projektā paredzēts Noteikumu 5. punktu izteikt jaunā redakcijā, Noteikumu 5. punktā vārdus “akciju sabiedrības” aizstājot ar vārdiem “sabiedrības ar ierobežotu atbildību”.

Šobrīd Noteikumos papildu prasības attiecībā uz kuģiem, kas pārvadā bīstamas kravas, ir noteiktas tikai ugunsdrošības aspektā (sk. Noteikumu 328. punktu), bet citos aspektos nekādas papildu prasības attiecībā uz Latvijas Kuģu reģistrā reģistrētiem kuģiem, kas nav iesaistīti starptautiskos reisos un kas pārvadā bīstamas kravas, ne Noteikumos, ne citos nacionālajos normatīvajos aktos nav noteiktas.
Lai nodrošinātu pienācīgu kuģošanas drošību, šādas papildu prasības ir nepieciešams noteikt ne vien attiecībā uz starptautiskos reisos iesaistītiem kuģiem, kam attiecīgās starptautisko normatīvo aktu prasības (konkrētāk 1974. gada Starptautiskās konvencijas par cilvēka dzīvības aizsardzību uz jūras pielikuma (turpmāk – SOLAS konvencija) VII nodaļā paredzētās prasības) ir piemērojamas tiešā veidā, bet arī attiecībā uz kuģiem, kas nav iesaistīti starptautiskos reisos (turpmāk kuģi, kas nav iesaistīti starptautiskos reisos, arī – iekšējos reisos iesaistīti kuģi vai iekšējos reisos nodarbināti kuģi).
Ņemot vērā, ka SOLAS konvencijas VII nodaļā ir jau noteiktas detalizētas un praksē aprobētas papildu prasības attiecībā uz kuģiem, kas pārvadā bīstamas kravas, un nav saskatāms pamats attiecībā uz iekšējos reisos iesaistītiem kuģiem pazemināt šo starptautiski atzīto standartu, Noteikumos būtu nosakāms, ka SOLAS konvencijas VII nodaļas noteikumi tiek piemēroti arī attiecībā uz iekšējos reisos iesaistītiem kuģiem.
SOLAS konvencijas VII nodaļā minētajos kodeksos paredzētie administrācijas pienākumi sniegt informāciju Starptautiskajai Jūrniecības organizācijai (piemēram, Starptautiskajā jūras bīstamo kravu kodeksa 7.9.1.2.1. punktā paredzētais administrācijas pienākums paziņot Starptautiskajai Jūrniecības organizācijai par piemērotajiem izņēmumiem) pamatā ir vērsti uz to, lai informētu citas konvenciju dalībvalstis par administrācijas pieļautajām atkāpēm no kodeksos izvirzītajām prasībām attiecībā uz tādiem kuģiem, kas ir iesaistīti starptautiskos reisos (respektīvi, attiecībā uz tādiem kuģiem, kas varētu ienākt šo citu dalībvalstu ostās). Ņemot vērā minēto, Noteikumos attiecībā uz kuģiem, kas nav iesaistīti starptautiskos reisos,  Jūras administrācijai būtu paredzamas tiesības katrā konkrētajā gadījumā izlemt, vai informācijas sūtīšana Starptautiskajai Jūrniecības organizācijai ir lietderīga.

Projektā paredzēts Noteikumus papildināt ar 5.¹ punktu, tajā nosakot, ka attiecībā uz iekšējos reisos iesaistītiem kuģiem, kas pārvadā bīstamas kravas, ir piemērojami SOLAS konvencijas VII nodaļas noteikumi. Noteikumu 5.¹ punktā iekļaut paredzētais regulējums ir reducēts uz iekšējos reisos iesaistītiem kuģiem, jo attiecībā uz visiem starptautiskos reisos iesaistītiem kuģiem (tostarp starptautiskos reisos iesaistītiem kravas kuģiem, kuru bruto tilpība ir mazāka par 500) SOLAS konvencijas VII nodaļa ir piemērojama tiešā veidā.
Vienlaikus Projektā paredzēts Noteikumus papildināt ar 3.2.² apakšpunktu, iekļaujot tajā termina “bīstamas kravas” definīciju. Projektā paredzētajā Noteikumu 3.2.² apakšpunktā termins “bīstamas kravas” ir apzināti definēts šaurāk, reducējot to uz SOLAS konvencijas VII nodaļas 1. noteikuma 2. punktā paredzētajām vielām, materiāliem un izstrādājumiem, bet uz citām kravām, uz kurām attiecas SOLAS konvencijas VII nodaļa, Projektā paredzētajā Noteikumu 5.¹ punktā ir norādīts atsevišķi. Tas darīts tādēļ, ka citur Noteikumos (piemēram, Noteikumu 328. punktā) termins “bīstamas kravas” tiek lietots iepriekš minētajā šaurākajā nozīmē.

Uz Noteikumu 6. punktā paredzētā pamata (nepieciešamība ieviest jauna veida konstrukcijas vai aprīkojumu) Jūras administrācijas Kuģošanas drošības inspekcijai (turpmāk – inspekcija) būtu dodama iespēja atbrīvot kuģi cita starpā no prasībām, kuras ar Projektu plānots iekļaut Noteikumu 12.¹ un 12.² nodaļā.

Projektā paredzēts Noteikumu 6. punktu izteikt jaunā redakcijā, Noteikumu 6. punktā vārdus un skaitļus “atbrīvo kuģi no šo noteikumu 4., 5., 6., 7., 8., 9., 10. un 12.nodaļā noteiktajām prasībām” aizstājot ar vārdiem “var atbrīvot kuģi no atsevišķu šo noteikumu prasību izpildes”. Projektā paredzētajā Noteikumu 6. punkta redakcijā, atšķirībā no spēkā esošās 6. punkta redakcijas, nav dots Noteikumu nodaļu uzskaitījums, jo šāds uzskaitījums neuzlabo Noteikumos iekļauto normu interpretāciju un attiecīgi ir atzīstams par nelietderīgu. Piemēram, ir acīmredzami, ka apskašu veikšana un apliecību izsniegšana pati par sevi nekādā veidā nevar apgrūtināt jaunu tehnoloģiju ieviešanu uz kuģa un attiecīgi nav nekāda pamata atbrīvot kuģi no Noteikumu 3. nodaļā noteiktajām prasībām.

MK noteikumu Nr. 49 166. punktā kļūdaini ir izdarīta atsauce uz Noteikumu 3.20. apakšpunktu. Patiesībā minētajā normā ir domāti konkrēti Noteikumu 3.19.1., 3.19.2. un 3.19.3. apakšpunktā definētie kuģošanas rajoni.

Projektā paredzēts Noteikumu 166. punktu izteikt jaunā redakcijā, Noteikumu 166. punktā skaitļus un vārdu “3.20.punktā” aizstājot ar skaitļiem un vārdiem “3.19.1., 3.19.2. vai 3.19.3. apakšpunktā”.

SOLAS konvencijas II-2. nodaļas 19. noteikuma 2.1. punktā administrācijai ir paredzēta rīcības brīvība, ļaujot administrācijai attiecībā uz kuģiem, kuru bruto tilpība ir mazāka par 500, samazināt SOLAS konvencijas II-2. nodaļas 19. noteikumā attiecībā uz kuģiem, kas pārvadā bīstamas kravas, noteiktās speciālās prasības. Saskaņā ar Ministru kabineta  2011. gada 7. jūnija noteikumu Nr. 439 “Noteikumi par kuģu karoga valsts uzraudzības īstenošanu” 3.7. apakšpunktu inspekcija šādas starptautiskajos normatīvajos aktos paredzētas rīcības brīvības gadījumā ir pilnvarota izdot vadlīnijas par konkrēti piemērojamajām prasībām.
SOLAS konvencijas II-2. nodaļas 19. noteikuma normas tiešā veidā ir piemērojamas tikai attiecībā uz starptautiskos reisos iesaistītiem kuģiem, tomēr saskaņā ar Noteikumu 328. punktu minētās normas tiek attiecinātas arī uz iekšējos reisos iesaistītiem kuģiem.
Izdarot slēdzienu “no lielākā uz mazāko” (t.i., vadoties no principa, ka tas, kas ir atļauts kaut kam “lielākam”, vēl jo vairāk būtu atļaujams arī kaut kam “mazākam”), atzīstams, ka gadījumā, ja attiecībā uz starptautiskos reisos iesaistītiem kuģiem tiek ļauts piemērot samazinātas prasības, tad tas vēl jo vairāk būtu ļaujams arī attiecībā uz iekšējos reisos iesaistītiem kuģiem. Līdz ar to Noteikumu 328. punktā būtu paredzama atruna, ka gadījumā, ja inspekcijas izdotajās vadlīnijās attiecībā uz starptautiskos reisos iesaistītiem kuģiem, kas pārvadā bīstamas kravas un kuru bruto tilpība ir mazāka par 500, ir noteiktas samazinātas prasības, tad šīs samazinātās prasības ir piemērojamas arī attiecībā uz starptautiskos reisos neiesaistītiem kuģiem, kas pārvadā bīstamas kravas un kuru bruto tilpība ir mazāka par 500.
Saistībā ar Ministru kabineta  2011. gada 7. jūnija noteikumu Nr. 439 “Noteikumi par kuģu karoga valsts uzraudzības īstenošanu” 3.7. apakšpunktā paredzētajām vadlīnijām varētu būt svarīgi paskaidrot, ka minētās vadlīnijas ir atzīstamas par iekšējo normatīvo aktu (par Valsts pārvaldes iekārtas likuma IX nodaļā paredzētajiem ieteikumiem), kas ir saistošas tikai un vienīgi pašai Jūras administrācijai un Jūras administrācijai padotām institūcijām – atzītām organizācijām –, savukārt privātpersonām (kuģu īpašniekiem vai kādiem citiem privāto tiesību subjektiem) šīs vadlīnijas nav saistošas un attiecībā uz privātpersonām vadlīnijām ir tikai informatīvs raksturs.

Projektā paredzēts Noteikumu 328. punktu izteikt jaunā redakcijā, Noteikumu 328. punktā papildus nosakot, ka, ja vadlīnijās, kuras inspekcija izdevusi saskaņā ar normatīvajiem aktiem par kuģu karoga valsts uzraudzības īstenošanu, ir noteiktas samazinātas prasības attiecībā uz starptautiskos reisos iesaistītiem kuģiem, kas pārvadā bīstamas kravas un kuru bruto tilpība ir mazāka par 500, tad minētās samazinātās prasības piemēro arī attiecībā uz starptautiskos reisos neiesaistītiem kuģiem, kas pārvadā bīstamas kravas un kuru bruto tilpība ir mazāka par 500.

MK noteikumu Nr. 49 328. punktā nav noteikts, kura konkrēti institūcija (inspekcija vai atzīta organizācija) izsniedz SOLAS konvencijas II-2. nodaļas 19. noteikuma 4. punktā paredzēto atbilstības dokumentu, un Noteikumu piemērotājam var rasties saprātīgas šaubas, vai minētais dokuments ir jāizsniedz tai pašai institūcijai, kuras uzraudzībā kuģis atrodas (respektīvi, kura kuģim veic Noteikumu 3. nodaļā paredzētās apskates un izsniedz Noteikumu 3. nodaļā paredzētās apliecības). Līdz ar to būtu lietderīgi Noteikumos tiešā veidā noteikt, ka minēto atbilstības dokumentu izsniedz tā pati institūcija (attiecīgi inspekcija vai atzīta organizācija), kuras uzraudzībā kuģis atrodas.

Projektā paredzēts Noteikumus papildināt ar 328.¹ punktu, tajā nepārprotami nosakot, ka gadījumā, ja kuģis atrodas inspekcijas uzraudzībā, tad SOLAS konvencijas II-2. nodaļas 19. noteikuma 4. punktā paredzēto atbilstības dokumentu izsniedz inspekcija, bet gadījumā, ja kuģis atrodas atzītas organizācijas uzraudzībā, tad minēto dokumentu izsniedz attiecīgā atzītā organizācija.

Šobrīd drošības prasības ātrgaitas kuģiem, kam tiešā veidā nav piemērojami starptautiskie normatīvie akti, ir paredzētas tikai attiecībā uz noteikta veida ātrgaitas kuģiem – ātrgaitas pasažieru kuģiem, kas ir nodarbināti vietējos reisos Latvijā (sk. Ministru kabineta 2011. gada 14. jūnija noteikumu Nr. 451 “Noteikumi par drošības prasībām vietējos reisos iesaistītiem pasažieru kuģiem” 3.3. apakšpunktu). Attiecībā uz cita veida ātrgaitas kuģiem – ātrgaitas pasažieru kuģiem, kas iesaistīti citu valstu vietējos reisos, un ātrgaitas kravas kuģiem – ne Noteikumos, ne citos nacionālajos normatīvajos aktos drošības prasības nav noteiktas.
Ātrgaitas kuģiem dēļ to specifiskās konstrukcijas un citām specifiskām īpašībām (piemēram, dēļ lielā ātruma, ko tie spēj attīstīt) principā nav iespējams piemērot “parastajiem” kuģiem noteiktās prasības, kas paredzētas Noteikumu 4., 5., 6., 7., 8., 9., 10., 11. un 12. nodaļā. Speciālu, ātrgaitas kuģiem piemērotu prasību neesība Latvijas normatīvajos aktos noved pie tā, ka ātrgaitas kuģus, kam nav tiešā veidā piemērojami starptautiskie normatīvie akti, būtībā nav iespējams reģistrēt Latvijas Kuģu reģistrā. Minētā problēma iegūst sevišķu aktualitāti saistībā ar to, ka tieši ātrgaitas kravas kuģi tiek plaši izmantoti atkrastes iekārtu (piemēram, atkrastes vēja parku) ekspluatācijā, līdz ar ko neiespējamība reģistrēt Latvijas Kuģu reģistrā ātrgaitas kuģus var zināmā mērā kavēt atkrastes iekārtu (piemēram, atkrastes vēja parku) attīstību Latvijā.
Prasības attiecībā uz starptautiskos reisos nodarbinātiem ātrgaitas kuģiem ir noteiktas 2000. gada Starptautiskajā ātrgaitas kuģu drošības kodeksā (turpmāk – HSC kodekss).
HSC kodeksā ātrgaitas kuģiem noteiktās drošības prasības ir detalizētas un praksē aprobētas, tādēļ principā HSC kodeksā noteiktās prasības būtu piemērojamas arī attiecībā uz tādiem kuģiem, kam šis kodekss nav piemērojams tiešā veidā, respektīvi, iekšējos reisos nodarbinātiem ātrgaitas kuģiem un starptautiskos reisos nodarbinātiem ātrgaitas kravas kuģiem, kuru bruto tilpība ir mazāka par 500.
Ņemot vērā minēto, Noteikumos nebūtu lietderīgi “pārrakstīt” HSC kodeksa normas. Noteikumos būtu paredzams, ka arī attiecībā uz ātrgaitas kuģiem, kam HSC kodekss nav piemērojams tiešā veidā, ar nepieciešamajām izmaiņām tiek piemērots HSC kodekss. Vienlaikus Noteikumos būtu paredzamas atkāpes no HSC kodeksa normām, kas tiesisku vai faktisku iemeslu dēļ nav izpildāmas vai kuru izpilde atzīstama par nelietderīgu (piemēram, HSC kodeksa 1.5.5., 1.11.2. un 1.14.1. punktā paredzētais pienākums sniegt informāciju Starptautiskajai Jūrniecības organizācijai ir acīmredzami vērsts tikai un vienīgi uz starptautiskos reisos iesaistītiem kuģiem, tādēļ attiecīgās informācijas sniegšana attiecībā uz kuģiem, uz kuriem attiecas Noteikumi, varētu būt lietderīga tikai ļoti retos gadījumos).
Attiecībā uz ātrgaitas kuģiem citstarp nebūtu piemērojams arī Noteikumu 3. nodaļā ietvertais regulējums par kuģu apskatēm un sertifikāciju. Noteikumos būtu paredzams, ka attiecībā uz ātrgaitas kuģu apskatēm un sertifikāciju ar nepieciešamajām izmaiņām tiek piemērots HSC kodekss. Tā kā HSC kodeksā ātrgaitas kuģiem noteiktās drošības prasības būtiski atšķiras no Noteikumos attiecībā uz “parastajiem” kuģiem izvirzītajām prasībām, atzīstams, ka HSC kodeksā paredzētais regulējums par kuģu apskatēm (veicamo apskašu apjomu un saturu) un sertifikāciju (izsniedzamo dokumentu saturu) attiecībā uz ātrgaitas kuģiem ir adekvātāks (ātrgaitas kuģu drošības novērtēšanai piemērotāks), nekā regulējums, kas ietverts Noteikumu 3. nodaļā.
Ņemot vērā, ka, lai pienācīgi novērtētu ātrgaitas kuģu drošību, nepieciešamas visai specifiskas zināšanas, ātrgaitas kuģu apskašu veikšanu un attiecīgu sertifikātu izdošanu būtu lietderīgi uzticēt atzītām organizācijām, kurām ir atbilstošs personāls, tehniskie līdzekļi un citi šī uzdevuma izpildei nepieciešamie resursi. Šobrīd visi Noteikumos paredzētie atzītu organizāciju izdotie administratīvie akti ir apstrīdami saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 43. panta piektajā daļā noteikto vispārējo kārtību Jūras administrācijai, savukārt Jūras administrācijas pieņemtie lēmumi par apstrīdētajiem administratīvajiem aktiem Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā ir pārsūdzami tiesā. Saistībā ar atzītu organizāciju pieņemtiem lēmumiem attiecībā uz ātrgaitas kuģu sertifikāciju nav saskatāms pamats atkāpties no iepriekš minētās vispārējās kārtības, līdz ar ko Noteikumos nekādas speciālas normas saistībā ar atzītu organizāciju izdotu administratīvo aktu apstrīdēšanu vai pārsūdzēšanu nebūtu iekļaujamas.
Lai gan principā HSC kodekss ir piemērojams iekšējos reisos nodarbinātiem ātrgaitas kuģiem un starptautiskos reisos nodarbinātiem ātrgaitas kravas kuģiem, kuru bruto tilpība ir mazāka par 500, tomēr atsevišķos gadījumos –, piemēram, attiecībā uz sevišķi maziem kuģiem vai kuģiem, kuru kuģošanas rajons ir ļoti ierobežots, – atsevišķu HSC kodeksa prasību izpilde varētu izrādīties pilnīgi neiespējama vai acīmredzami nelietderīga. Ņemot vērā minēto, inspekcijai būtu dodama iespēja atļaut konkrētam kuģim atkāpties no atsevišķām HSC kodeksa prasībām. Protams, inspekcijai pieņemot lēmumus par šādu atkāpju (ekvivalentu vai atbrīvojumu) piemērošanu,  ir jāievēro tiesiskās vienlīdzības princips. Inspekcijai pirms lēmuma pieņemšanas jāvērtē, vai iepriekš nav bijušas tādas pašas vai līdzīgas situācijas, un – ja šādas vai līdzīgas situācijas ir bijušas – jāapsver, vai konkrētajā gadījumā ir vai nav pamats atkāpties no iepriekšējās prakses.
Protams, inspekcijas lēmumi attiecībā uz atkāpju (ekvivalentu vai atbrīvojumu) piemērošanu nedrīkstētu būt patvaļīgi, un Noteikumos būtu nosakāms, ka inspekcijai, pieņemot šādus lēmumus, ir jāievēro Latvijai saistošajos starptautiskajos līgumos nostiprinātie kuģošanas drošības principi un jānodrošina, lai attiecīgo ekvivalentu vai atbrīvojumu piemērošanas rezultātā būtiski nemazinās vispārējā kuģošanas drošība. Minētie kuģošanas drošības principi, kas inspekcijai būtu jāievēro, primāri izriet no SOLAS konvencijas (piemēram, par kuģa pienācīgu noturību, par glābšanas aprīkojuma pieejamību visām uz kuģa esošajām personām), tomēr atsevišķos gadījumos, ņemot vērā katra konkrētā vērtējamā ekvivalenta vai atbrīvojuma raksturu, varētu būt ņemami vērā arī no citiem starptautiskajiem līgumiem izrietoši principi –, piemēram, 1973. gada Starptautiskās konvencijas par piesārņojuma novēršanu no kuģiem nostiprinātie ar vides aizsardzību saistītie principi vai 1972. gada Konvencijas par starptautiskajiem kuģu sadursmju novēršanas noteikumiem nostiprinātie ar kuģu sadursmju novēršanu saistītie principi.

Projektā paredzēts Noteikumus papildināt ar 12.¹ nodaļu, iekļaujot tajā drošības prasības ātrgaitas kuģiem.
Vienlaikus Projektā paredzēts Noteikumus papildināt ar 3.2.¹ apakšpunktu, iekļaujot tajā termina “ātrgaitas kuģis” definīciju, kā arī paredzēts Noteikumus papildināt ar 10. pielikumu, iekļaujot tajā ātrgaitas kuģa darbības atļaujas paraugu.
Papildus, ņemot vērā, ka nepieciešams atsauci uz SOLAS konvenciju izdarīt jau pirms Noteikumu 4. punkta (Noteikumos iekļaut plānotajā 3.2.¹, 3.2.² un 3.27.¹ apakšpunktā), Projektā paredzēts Noteikumu 4. punktu izteikt jaunā redakcijā, Noteikumu 4. punktā skaitli un vārdus “1974.gada Starptautiskās konvencijas par cilvēka dzīvības aizsardzību uz jūras ar turpmākajiem grozījumiem (turpmāk - SOLAS konvencija)” aizstājot ar vārdiem “SOLAS konvencijas” (atbilstoši Noteikumos iekļaut plānotajā 3.2.¹ apakšpunktā paredzētajam saīsinājumam).Noteikumos iekļaut plānotajā 726.¹² punktā ir lietots nenoteikts (atklāts) tiesību jēdziens – “vispārējās kuģošanas drošības būtiska nemazināšanās”. Lai nodrošinātu šīs normas korektu piemērošanu praksē, ir lietderīgi uzsvērt, ka šādu jēdzienu interpretācija nedrīkst būt patvaļīga. Šādi jēdzieni ir piepildāmi ar konkrētu saturu, vadoties no attiecīgo normu jēgas un mērķa. Konkrētajā gadījumā normas mērķis ir nodrošināt, ka atkāpju no HSC kodeksa prasībām piemērošana neizraisa situāciju, kurā tiek būtiski samazināts HSC kodeksā prezumētais kuģošanas drošības līmenis.
Lai ilustrētu, kā varētu tikt izvērtēta atkāpju (ekvivalentu vai atbrīvojumu) piemērošanas pieļaujamība saskaņā ar Noteikumu 726.¹² punktu, piemēra veidā iespējams aplūkot potenciālu atbrīvojumu no HSC kodeksa 8.3.1. punktā noteiktās prasības nodrošināt iespēju attālināti izmest glābšanas riņķi no komandtiltiņa. Minētās prasības mērķis ir nodrošināt operatīvu (ātru) glābšanas riņķa izmešanu situācijā, kad noticis cilvēka pārkrišanas gadījums. Vienlaikus jāņem vērā, ka HSC kodeksa prasību piemērošana primāri paredzēta lielākiem kuģiem, uz kuriem fiziska nokļūšana no komandtiltiņa līdz glābšanas aprīkojumam var aizņemt ievērojamu laiku. Savukārt mazāka izmēra kuģiem šāda problēma parasti nepastāv, un nepieciešamo vietu iespējams sasniegt aptuveni 10 sekunžu laikā vai pat ātrāk. Ņemot vērā iepriekš minēto, atzīstams, ka attiecībā uz mazāka izmēra kuģiem (piemēram, kuģiem, kuru garums nepārsniedz 24 metrus) varētu tikt pieļauts atbrīvojums no konkrētās HSC kodeksa prasības un šāds atbrīvojums vairumā gadījumu būtu atzīstams par atbilstošu Noteikumu 726.¹² punktā noteiktajiem kritērijiem, tostarp kritērijam par “vispārējās kuģošanas drošības būtisku nemazināšanos”. Tomēr vienlaikus katrā konkrētā gadījumā būtu arī vērtējams, vai nepastāv kādi specifiski apstākļi (piemēram, kuģa konstrukcijas īpatnības), kas faktiski neļauj pietiekami īsā laikā (piemēram, iepriekš minēto 10 sekunžu laikā) nokļūt no komandtiltiņa līdz glābšanas riņķim. Ja tiktu konstatēta šādu īpašu apstākļu pastāvēšana, tad būtu jāsecina, ka konkrētajā gadījumā atbrīvojuma piemērošana neatbilst kritērijam par “vispārējās kuģošanas drošības būtisku nemazināšanos” un līdz ar to atbrīvojuma piemērošana nav pieļaujama.
Ņemot vērā Noteikumos iekļaut plānotajā 726.¹¹ punktā inspekcijai paredzēto šķietami plašo rīcības brīvību, varētu rasties jautājums par šā regulējuma atbilstību Jūrlietu pārvaldes un jūras drošības likuma 11. panta ceturtajā daļā ietvertajam deleģējumam. Šajā sakarā jānorāda, ka minētais deleģējums nav interpretējams tā, ka Ministru kabinetam būtu jānosaka pilnīgi visas tehniskās prasības un to piemērošanas nianses, tādējādi izslēdzot kompetentās iestādes iespēju izmantot profesionālo vērtējumu, balstoties uz pieejamo aktuālāko informāciju (tai skaitā jaunākajām Starptautiskās Jūrniecības organizācijas rezolūcijām, cirkulāriem, kuģu negadījumu izmeklēšanas ziņojumiem u. tml.).
Projektā paredzētā inspekcijas rīcības brīvība ir skaidri noteikta. Paredzētā rīcības brīvība nav neierobežota – tā ir pakļauta nosacījumiem, kas izriet no Noteikumu mērķa un prasības ievērot kuģošanas drošības pamatprincipus (726.¹² punkts).
Turklāt šāda pieeja ir konsekventa ar jau pastāvošo nacionālo tiesisko regulējumu. Līdzīga rīcības brīvība inspekcijai ir paredzēta arī citos spēkā esošajos normatīvajos aktos, piemēram, MK noteikumu Nr. 49 6., 7. un 8. punktā, Ministru kabineta 2011. gada 14. jūnija noteikumu Nr. 451 “Noteikumi par drošības prasībām vietējos reisos iesaistītiem pasažieru kuģiem” V nodaļā, kā arī Ministru kabineta 2011. gada 7. jūnija noteikumu Nr. 439 “Noteikumi par kuģu karoga valsts uzraudzības īstenošanu” 3.7. apakšpunktā.

Starptautiskajos normatīvajos aktos – SOLAS konvencijas XV nodaļā un Starptautiskajā drošības kodeksā kuģiem, kas pārvadā industriālo personālu (turpmāk IP kodekss), – ir paredzētas speciālas drošības prasības attiecībā uz kravas kuģiem, kas pārvadā industriālo personālu. Industriālais personāls ir tādas personas, kuras paredzēts nogādāt un pārvietot uz citu jūrā esošu kuģi vai uz jūrā esošu atkrastes iekārtu, lai tās varētu veikt šī cita kuģa vai atkrastes iekārtas remontu, apkopi vai citas ar kuģa vai atkrastes iekārtas ekspluatāciju saistītas darbības.
Minētās speciālās prasības primāri ir izstrādātas, lai novērstu tādus papildu riskus, kas veidojas saistībā ar cilvēku pārvietošanu jūrā no kuģa uz kuģi vai no kuģa uz atkrastes iekārtu. Starptautiskajos normatīvajos aktos, cenšoties risināt ar minētajiem papildu riskiem saistītās problēmas, tiek izmantotas divu veidu pieejas:
1) ciktāl tas ir nepieciešams vai lietderīgi, uz kravas kuģiem, kas pārvadā industriālo personālu, tiek attiecinātas attiecīgi SOLAS konvencijā vai HSC kodeksā pasažieru kuģiem noteiktās prasības. Šāda pieeja pamatā tiek izmantota IP kodeksa IV un V daļā (IP kodeksa IV daļā ir noteiktas prasības attiecībā uz “parastajiem kuģiem”, bet IP kodeksa V daļā – attiecībā uz ātrgaitas kuģiem);
2) tiek izvirzītas atsevišķas papildu prasības – primāri: (a) attiecībā uz industriālā personāla sagatavotību dažādām jūrā iespējamām ārkārtas situācijām un (b) attiecībā uz aprīkojumu un iekārtām, kas paredzētas industriālā personāla pārvietošanai jūrā no kuģa uz kuģi vai no kuģa uz atkrastes iekārtu (šādas papildu prasības gan attiecībā uz “parastajiem kuģiem”, gan attiecībā uz ātrgaitas kuģiem noteiktas IP kodeksa III daļā).
Starptautiskajos normatīvajos aktos (SOLAS konvencijas XV nodaļā un IP kodeksā) noteiktās speciālās prasības tiešā veidā ir piemērojamas tikai kravas kuģiem, kas iesaistīti starptautiskos reisos un kuru bruto tilpība ir 500 vai lielāka. Tomēr, lai nodrošinātu pienācīgu kuģošanas drošību, šīs prasības būtu nepieciešams pēc iespējas piemērot arī attiecībā uz kravas kuģiem, kas nav iesaistīti starptautiskos reisos vai kas ir iesaistīti starptautiskos reisos, bet, kuru bruto tilpība ir mazāka (respektīvi, attiecībā uz kravas kuģiem, uz kuriem attiecas Noteikumi). Iepriekš minētie papildu riski saistībā ar attiecīgā pielietojuma kuģu ekspluatāciju nekādā veidā nemazinās tikai tādēļ, ka kuģis nav iesaistīts starptautiskā reisā, vai tādēļ, ka kuģa bruto tilpība ir mazāka. Turklāt arī pašā IP kodeksā konvencijas dalībvalstīm tiek stingri rekomendēts kodeksā paredzētās prasības labprātīgi piemērot arī attiecībā uz kuģiem, uz kuriem šis kodekss nav piemērojams tiešā veidā (sk. IP kodeksa preambulas 6. un 7. punktu, kā arī Starptautiskās Jūrniecības organizācijas Kuģošanas drošības komitejas 2022. gada 10. novembra rezolūciju MSC.527(106)), ar kuru IP kodekss tika apstiprināts).
Ņemot vērā minēto, Noteikumos būtu iekļaujamas speciālas prasības attiecībā uz kravas kuģiem, kas pārvadā industriālo personālu. Ņemot vērā, ka starptautiskajos normatīvajos aktos – SOLAS konvencijas XV nodaļā un IP kodeksā – ietvertās attiecīgās speciālās prasības ir pietiekami detalizētas un praksē aprobētas, Noteikumos šīs prasības nebūtu lietderīgi “pārrakstīt”, un Noteikumos būtu pēc iespējas jāaprobežojas tikai ar atbilstošām atsaucēm uz attiecīgajām SOLAS konvencijas un IP kodeksa normām.
Ņemot vērā, ka “parasto” kuģu (t.i., ne ātrgaitas kuģu) drošības prasības pamatā ir nostiprinātas nacionālajās normās (respektīvi, Noteikumu 3., 4., 5., 6., 7., 8., 9., 10., 11. un 12. nodaļā) un vismaz formāli “parastajiem” kuģiem netiek piemērots SOLAS konvencijā ietvertais regulējums, “parastajiem” kuģiem, kas pārvadā industriālo personālu, speciālās drošības prasības nevar tikt formulētas, izdarot tikai un vienīgi atsauces uz SOLAS konvenciju un IP kodeksu. Prasību daļu, kas saistīta ar pasažieru kuģiem noteikto prasību attiecināšanu uz kravas kuģiem, kas pārvadā industriālo personālu, būtu nepieciešams formulēt ar atbilstošām atsaucēm uz attiecīgajām Noteikumu normām (4., 5., 6., 7., 8., 9., 10., 11. nodaļu un 7. pielikumu), vadoties, protams, pēc principiem, kas paredzēti IP kodeksa IV daļas 1.,2.,3.,4.,5.,6 un 7. noteikumā. Vienlaikus pārējās prasības var tikt formulētas, izdarot tikai atbilstošas atsauces uz SOLAS konvencijas XV nodaļu un IP kodeksa III daļu. Atsauces izdarīšana ir pieļaujama arī uz IP kodeksa IV daļas 8. noteikumu, jo attiecībā uz šajā normā regulētajiem bīstamu kravu pārvadāšanas jautājumiem “parastajiem” kuģiem paredzēts piemērot SOLAS konvencijā ietverto regulējumu (sk. ar Projektu Noteikumos iekļaut plānoto 5.¹ punktu).
Ņemot vērā, ka ātrgaitas kuģiem paredzēts piemērot HSC kodeksā ietverto regulējumu (sk. ar Projektu Noteikumos iekļaut plānoto 12.¹ nodaļu), attiecībā uz ātrgaitas kravas kuģiem, kas pārvadā industriālo personālu, speciālās drošības prasības būtu formulējamas, izdarot tikai atbilstošas atsauces uz SOLAS konvencijas XV nodaļu un IP kodeksa III un V daļu.

Projektā paredzēts Noteikumus papildināt ar 12.² nodaļu, iekļaujot tajā speciālas prasības kravas kuģiem, kas pārvadā industriālo personālu.
Vienlaikus Projektā paredzēts Noteikumus papildināt ar 3.27.¹ apakšpunktu, iekļaujot tajā termina “industriālais personāls” definīciju.

MK noteikumu Nr. 49 13. nodaļā, lietojot jēdzienu "kuģis", tiek domāti visi kuģi, uz kuriem saskaņā ar Noteikumu 727. punktu ir attiecināmas šīs nodaļas prasības, tostarp Noteikumu 727. punktā minētie naftas tankkuģi. Ņemot vērā minēto, Noteikumu 727. punktā ietvertais saīsinājums “(turpmāk – kuģi)”, kas tekstā izvietots pirms norādes uz naftas tankkuģiem, ir mulsinošs un rada Noteikumu 13. nodaļā ietverto normu kļūdainas interpretācijas risku.

Projektā paredzēts, izsakot Noteikumu 727. punktu jaunā redakcijā, papildus vārdu “komercdarbībai paredzētajiem” svītrošanai (sk. iepriekš (šīs sadaļas pirmajā pēc kārtas problēmas un risinājuma aprakstā)) svītrot arī vārdus “(turpmāk – kuģi)”.

Saskaņā ar šobrīd spēkā esošo 1973. gada Starptautiskās konvencijas par piesārņojuma novēršanu no kuģiem (turpmāk – MARPOL konvencija) V pielikuma redakciju attiecībā uz kuģiem, uz kuriem attiecas Noteikumu 13. nodaļa (sk. Noteikumu 727. punktā), ir piemērojamas ne vien MARPOL konvencijas V pielikuma prasības, uz kurām norādīts šobrīd spēkā esošo Noteikumu 729. punktā, bet arī citas MARPOL konvencijas V pielikuma prasības: prasības par informatīvu norāžu izvietošanu uz kuģiem, prasības par atkritumu apsaimniekošanas plānu izstrādi, prasības par darbību ar atkritumiem reģistrēšanu, kā arī īpašas prasības attiecībā uz kuģiem, kas tiek ekspluatēti polārajos ūdeņos.
Visas prasības, kas šobrīd ir piemērojamas kuģiem, uz kuriem attiecas Noteikumu 13. nodaļa, aptver šobrīd spēkā esošās MARPOL konvencijas V pielikuma 3., 4., 5., 6., 7., 10. un 14. noteikums.

Projektā paredzēts Noteikumu 729. punktu izteikt jaunā redakcijā, Noteikumu 729. punktā vārdus “noteiktās prasības attiecībā uz lietojumu, izņēmumiem, kā arī nosacījumiem atkritumu novadīšanai jūrā īpašajos rajonos un ārpus tiem” aizstājot ar skaitļiem un vārdiem “3., 4., 5., 6., 7., 10. un 14. noteikumu”.

Atbilstoši grozījumiem MARPOL konvencijas V pielikumā, kas izdarīti ar Starptautiskās Jūrniecības organizācijas Jūras vides aizsardzības komitejas 2022. gada 16. decembra rezolūciju MEPC.360(79) (stājušies spēkā 2024. gada 1. maijā), MARPOL konvencijas V pielikuma 10. noteikuma 3. punktā paredzētās prasības par atsevišķa atkritumu reģistrācijas žurnāla uzturēšanu ir attiecinātas uz visiem kuģiem, kuru bruto tilpība ir 100 un lielāka. Ņemot vērā minēto, konstatējams, ka pašreiz spēkā esošā Noteikumu 731. punkta redakcija, saskaņā ar kuru visiem kuģiem, kuru bruto tilpība ir mazāka par 400, tiek ļauts ierakstus par darbībām ar atkritumiem veikt kuģa žurnālā, neatbilst spēkā esošajām MARPOL konvencijas V pielikuma normām.

Projektā paredzēts Noteikumu 731. punktu izteikt jaunā redakcijā, Noteikumu 731. punktā nosakot, ka gadījumā, ja uz kuģi attiecas MARPOL konvencijas V pielikuma prasības par atkritumu reģistrācijas žurnālu, tad ierakstus par atkritumu novadīšanu, pabeigtu sadedzināšanu vai nejaušu nozaudēšanu veic atkritumu reģistrācijas žurnālā atbilstoši MARPOL konvencijas V pielikuma prasībām, savukārt gadījumā, ja uz kuģi neattiecas MARPOL konvencijas V pielikuma prasības par atkritumu reģistrācijas žurnālu, tad ierakstus par iepriekš minētajām darbībām un notikumiem veic kuģa žurnālā.

Lai nodrošinātu pilnīgu Noteikumu attiecināšanu uz valsts dienesta kuģiem (sk. arī iepriekš (šīs sadaļas pirmajā pēc kārtas problēmas un risinājuma aprakstā)), Noteikumu 583. punktā būtu svītrojama norāde uz “ar komercdarbību saistītajiem” kuģiem. Tomēr vienlaikus konstatējams, ka jebkurā gadījumā Noteikumu 583. punktam, kurā būtībā tiek tikai deklarēts, ka attiecīgā Noteikumu nodaļa attiecas uz visiem kuģiem, uz kuriem attiecas Noteikumi, nav juridiskas slodzes. Līdz ar to korektāk būtu Noteikumu 583. punktu svītrot pilnībā.

Projektā paredzēts Noteikumu 583. punktu svītrot.