Anotācija (ex-ante)

Eiropas parlamenta un padomes direktīva (ES) 2021/1883 (2021. gada 20. oktobris) par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem augsti kvalificētas nodarbinātības nolūkā un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 2009/50/EK (turpmāk - direktīva) 16. panta pirmās daļas f punkta nosacījumi paredz, ka Eiropas Savienības (turpmāk – ES) zilās kartes turētāji saņem vienlīdzīgu attieksmi piekļuvei precēm un pakalpojumiem un sabiedriski pieejamu preču piegādei un pakalpojumu sniegšanai, tostarp mājokļa iegūšanas procedūrām, kā arī informācijas un konsultēšanas pakalpojumiem, ko sniedz nodarbinātības dienesti, ar ES zilās kartes izsniedzējas dalībvalsts valstspiederīgajiem. Direktīvā minētās prasības ir saistošas visām ES dalībvalstīm un nosaka nepieciešamību normatīvajos un administratīvajos aktos ietvert atsauci uz šo direktīvu.
Likumā nav noteiktas to personu tiesības uz sociālās palīdzības pabalstiem un sociālajiem pakalpojumiem, kurām Latvijā ir izsniegta termiņuzturēšanās atļauja kā ES zilās kartes turētājam vai viņa ģimenes locekļiem. Līdz ar to, nepieciešams veikt grozījumus, lai transponētu direktīvas nosacījumus saistībā ar Latvijā izsniegtas ES zilās kartes turētāju un to ģimenes locekļu tiesībām. 

Ņemot vērā minēto un ES direktīvu transponēšanas principu nacionālajos tiesību aktos, kā arī lai nodrošinātu tiesisko noteiktību, ir nepieciešams veikt grozījumus likumā, kas noteiktu, ka personām, kurām Latvijā izsniegta termiņuzturēšanās atļauja kā ES zilās kartes turētajiem un viņu ģimenes locekļiem un viņu patstāvīgā uzturēšanās vieta ir Latvijā, ir tiesības uz noteiktiem sociālās palīdzības pabalstiem un sociālajiem pakalpojumiem.
Direktīvas 2. panta 6. punkts nosaka, ka ES zilās kartes turētāja “ģimenes locekļi” ir trešo valstu valstspiederīgie, kas ir ģimenes locekļi, kā minēts Direktīvas 2003/86/EK[1] 4. panta 1. punktā. Savukārt Direktīvas 2003/86/EK 4. panta 1. punkts nosaka, ka “saskaņā ar šo direktīvu un ievērojot IV nodaļā izklāstītos noteikumus, kā arī 16. pantu, dalībvalstis atļauj šādu ģimenes locekļu iebraukšanu un uzturēšanos: a) apgādnieka laulātais; b) apgādnieka vai viņa/viņas laulātā nepilngadīgi bērni, arī bērni, kas adoptēti saskaņā ar atbilstošās dalībvalsts kompetento iestāžu lēmumu vai lēmumu, kas ir automātiski piemērojams šīs dalībvalsts starptautisku saistību dēļ vai ir jāatzīst saskaņā ar starptautiskām saistībām; c) apgādnieka nepilngadīgi bērni, arī adoptēti bērni, ja apgādniekam pār tiem ir aizbildnība un bērni ir atkarīgi no viņa vai viņas. Dalībvalstis var atļaut atkalapvienošanos ar bērniem, par kuriem aizbildnība ir dalīta, ar noteikumu, ka otra puse, kas dala aizbildnību ir devusi savu piekrišanu; d) laulātā nepilngadīgi bērni, arī adoptēti bērni, ja laulātajam pār tiem ir aizbildnība, un bērni ir atkarīgi no viņa vai viņas. Dalībvalstis var atļaut atkalapvienošanos ar bērniem, par kuriem aizbildnība ir dalīta, ar noteikuma, ka otra puse, kas dala aizbildnību, ir devusi savu piekrišanu.”.
Attiecīgi, ievērojot minētās direktīvas prasības, ES zilās kartes turētāju ģimenes locekļu kategorijas noteiktas Imigrācijas likuma 23. panta ceturtajā daļā (ārzemnieka laulātais, ārzemnieka vai viņa laulātā nepilngadīgie (arī aizbildnībā esošie) bērni un aizgādnībā esošās personas). Līdz ar to likumprojektā nav nepieciešams precīzi uzskaitīt ģimenes locekļu kategorijas, jo pamata nosacījums būs fakts par atbilstošā veida termiņuzturēšanās atļaujas piešķiršanu ES zilās kartes turētāja ģimenes loceklim. Ja Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde ES zilās kartes turētāja ģimenes loceklim būs izsniegusi termiņuzturēšanās atļauju Latvijā, šāds ģimenes loceklis būs tiesīgs saņemt sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību atbilstoši likumā noteiktajam apjomam.
Papildus jāņem vērā, ka direktīvas 21. pants  nosaka, ka pēc 12 mēnešu ilgas likumīgas uzturēšanās pirmajā dalībvalstī ES zilās kartes turētājs ir tiesīgs ieceļot, uzturēties un strādāt otrā dalībvalstī augsti kvalificētas nodarbinātības nolūkā, pamatojoties uz ES zilo karti un derīgu ceļošanas dokumentu. Šādā gadījumā otrā dalībvalsts var pieprasīt ES zilās kartes turētājam uzrādīt derīgu ES zilo karti, ko izsniegusi pirmā dalībvalsts, un darba līgumu vai saistošu darba piedāvājumu augsti kvalificētai nodarbinātībai uz vismaz sešu mēnešu laikposmu minētajā otrajā dalībvalstī. Vienlaikus direktīva paredz, ka iespējami ātrāk, bet ne vēlāk kā vienu mēnesi pēc tam, kad ES zilās kartes turētājs ieceļojis otrās dalībvalsts teritorijā, ES zilās kartes pieteikumu iesniedz attiecīgās dalībvalsts kompetentajai iestādei. ES zilās kartes turētājam atļauj sākt strādāt otrajā dalībvalstī ne vēlāk kā 30 dienas pēc pilnīga pieteikuma iesniegšanas datuma. Tādējādi, piemēram, ja trešo valstu valstspiederīgajam ir izsniegta zilā karte Lietuvā, bet personai ir Latvijas darba devēja uzaicinājums strādāt Latvijā, persona var ieceļot, uzturēties un strādāt Latvijā. Vienlaikus personai ir pienākums iespējami ātrāk, bet ne vēlāk kā vienu mēnesi pēc tam, kad ES zilās kartes turētājs ieceļojis Latvijā, pieteikties Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē termiņuzturēšanās atļaujas saņemšanai Latvijā.

[1] Padomes direktīva 2003/86/EK (2003. gada 22. septembris) par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos.
 

Aprūpes pakalpojumu saskaņā ar Invaliditātes likumu atsevišķos gadījumos nodrošina bērna tuvākie radinieki. Tādējādi aprūpes pakalpojums pēc būtības ir gan vecāku un vecvecāku saskaņā ar Civillikuma normām tiešais bērna aprūpes pienākuma nodrošinājums, par ko (papildus piemaksai pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu ar invaliditāti un īpašās kopšanas pabalstam) tiek saņemta atlīdzība kā par aprūpes pakalpojumu. Līdz ar to šajos gadījumos netiek sasniegts pakalpojuma mērķis - atvieglot vecākiem un tuviniekiem ikdienu, jo aprūpi nodrošina tuvinieki. Tādējādi arī saņemtā samaksa par aprūpes pakalpojuma nodrošināšanu faktiski ir kā vēl viens pabalsts par bērnu ar invaliditāti. 
Lai sasniegtu mērķi, ka bērns ar invaliditāti saņem kvalitatīvu aprūpes mājās pakalpojumu un vecāki tiktu atslogoti, varētu socializēties un atgriezties darba tirgū, kā arī valsts maksātu pašvaldībām līdzfinansējumu par nodrošināto pakalpojumu, nepieciešams ievērot arī likuma 17. panta pirmajā daļā noteikto,  ka sociālo pakalpojumu (t.sk. aprūpes mājās pakalpojumu) sniedz Sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā reģistrēts pakalpojuma sniedzējs.
Invaliditātes likuma 1. panta 1. punkts nosaka, ka asistents — fiziskā persona, kas sniedz atbalstu personai ar ļoti smagas vai smagas pakāpes funkcionēšanas ierobežojumu tādu darbību veikšanai ārpus mājokļa, kuras tā invaliditātes dēļ nevar veikt patstāvīgi, — nokļūt vietā, kur tā mācās, strādā, saņem pakalpojumus, pārvietoties un aprūpēt sevi izglītības iestādē, algota darba vietā, būt saskarsmē ar citām fiziskajām un juridiskajām personām, kā arī palīdz personai ar redzes invaliditāti apgūt profesionālās pamatizglītības, profesionālās vidējās izglītības vai augstākās izglītības programmu. Praksē asistenta pakalpojums tiek piešķirts uz invaliditātes laiku (bet ne ilgāk kā uz trim gadiem), pakalpojums tiek sniegts, piemēram, katru dienu pavadot bērnu uz un no skolas vai dienas aprūpes centra. 
MK 2017. gada 13.jūnija noteikumu Nr.338 "Prasības sociālo pakalpojumu sniedzējiem" 76. punkts nosaka, ka atelpas brīža pakalpojuma sniedzējs nodrošina personām ar funkcionāliem traucējumiem īslaicīgu sociālo aprūpi līdz 30 diennaktīm gadā, aizstājot aprūpes procesā mājsaimniecības locekļus. Saskaņā ar šo noteikumu 78. punktu atelpas brīža pakalpojums tiek nodrošināts ne mazāk kā diennakti (24 stundas). Praksē atelpas brīža pakalpojums tiek piešķirts uz gadu un piešķirtās 30 diennaktis var izmantot tad, kad ir nepieciešamība.
Ņemot vērā iepriekš minēto, bērnam var būt piešķirti vairāki pakalpojumi vienlaikus, bet pēc pakalpojumu jēgas un būtības tie nevar tikt nodrošināti vienlaicīgi (piemēram, mācību stundu laikā bērnu nav iespējama aprūpēt mājās vai asistenta pakalpojumu nesniedz aprūpes mājās pakalpojuma saņemšanas laikā).

No likuma 4. panta pirmās daļas un 23. panta pirmās un trešās daļas un Invaliditātes likuma 12. panta 2.⁴ daļas izriet, ka, vērtējot aprūpes mājās pakalpojuma nepieciešamību bērnam un piešķiramo pakalpojuma apjomu, ņem vērā turpmāk minēto:
- komisijas atzinuma par īpašas kopšanas nepieciešamības esamību,
- personas likumiskā pārstāvja vai audžuģimenes nodarbinātību (t.sk. atrašanos bērna kopšanas atvaļinājumā ar kopjamo bērnu, nodarbinātību maiņu darbā u.c.);
- ģimenes locekļu iespēju nodrošināt aprūpi;
- citus objektīvus iemeslus, kuru dēļ nevar nodrošināt aprūpi un uzraudzību nepieciešamajā apjomā (piemēram, citu bērnu esamību ģimenē, kopjamu senioru esamību ģimenē, u.c.);
- laiku, ko bērns pavada izglītības iestādē vai dienas aprūpes centrā;
- citu sociālo pakalpojumu vai atbalsta pasākumu esamību, kas pamatoti izslēdz vai samazina aprūpes mājās pakalpojuma nepieciešamību (piemēram, vai ir piešķirts asistenta pakalpojums, atelpas brīža pakalpojums, u.c. );
- funkcionālo traucējumu smagumu (nepiemērojot likuma 20.panta trešo daļu un MK 2019. gada 2. aprīļa noteikumos Nr.138 "Noteikumi par sociālo pakalpojumu saņemšanu" noteiktās prasības piemērojot tiktāl, cik tās attiecināmas uz bērniem).
Tā kā no Invaliditātes likuma tiek izslēgta norma par aprūpes pakalpojuma piešķiršanas kritērijiem (12. panta 4.² daļa) un ņemot vērā, ka bērniem nav piemērojamas likuma 20. panta normas par aprūpes līmeņiem, likumprojektā iekļaujama norma, kas nosaka kritērijus, ko vērtē, piešķirot aprūpes mājās pakalpojumu bērniem. Vienlaikus likumprojektā iekļaujama norma, kas nosaka, ka, sasniedzot pilngadību, aprūpes mājās pakalpojumu piešķiršana tiek izvērtēta atbilstoši likuma 20. pantam, t.i., nosakot aprūpes līmeni.  

Izstrādājot grozījumus MK noteikumos Nr.316, sociālo dienestu sniegtā informācija apliecināja, ka pašvaldības pārsvarā piešķīra noteikumos noteikto maksimālo aprūpes pakalpojuma apjomu 80 stundas. Tomēr atsevišķas pašvaldības nodrošināja arī lielāku aprūpes mājās pakalpojuma apjomu, kas nepārsniedza 160 stundas mēnesī. Pašvaldības nodrošina lielāku aprūpes mājās pakalpojuma stundu skaitu, jo, piemēram, vecāki strādā pilnu darba laiku normālā darba laika ietvaros (160 stundas jeb 40 stundas nedēļā x 4 nedēļas mēnesī) vai bērna aprūpi ikdienā nodrošina tikai viens vecāks. Tā kā no invaliditātes likuma paredzēts izslēgt normas par deleģējumu Ministru kabinetam noteikt maksimālo aprūpes pakalpojuma apjomu (12. panta 6.² daļa), tad normas par aprūpes mājās pakalpojuma apjomu nosakāmas likumā.

No Invaliditātes likuma paredzēts izslēgt 12. panta pirmās daļas 4.² punktu, kas nosaka, ka aprūpes pakalpojumu apmaksā no pašvaldības budžeta. Saskaņā ar likuma 8. panta pirmo daļu klienta un viņa apgādnieka pienākums ir samaksāt par saņemto pakalpojumu. Lai nodrošinātu, ka arī turpmāk bērna vecākiem nebūtu jāmaksā par aprūpes mājās pakalpojumu, un, ņemot vērā, ka bērns izglītību iegūst līdz 24 gadu vecumam (piemēram, vidējo vai augstāko izglītību līdz 24 gadu vecumam, speciālās programmas pamatizglītību līdz 24 gadu vecumam), kā arī to, ka valsts nodrošina līdzfinansējumu aprūpes mājās pakalpojumam bērniem ar smagiem un ļoti smagiem funkcionāliem traucējumiem līdz 24 gadu vecumam, likumprojektā nepieciešams iekļaut normu par aprūpes mājās pakalpojuma saņemšanu bez maksas.

Lai risinātu iepriekš minētās problēmas, likumprojektā iekļautas normas par aprūpes mājās pakalpojumu bērniem ar komisijas atzinumu par īpašas kopšanas nepieciešamību:
- 2. pantā norma, ka aprūpes mājās pakalpojumu bērni saņem bez maksas;
- 4. pantā normas par aprūpes mājās pakalpojuma izvērtēšanas kritērijiem, piešķiramā pakalpojuma apjomu un pakalpojuma pārskatīšanu bērnam sasniedzot pilngadību.