Anotācija (ex-ante)

1. Vides aizsardzības likums regulē vispārējos vides aizsardzības principus, kā arī tādu nozīmīgu jautājumu kā videi nodarītais kaitējums, proti, tajos gadījumos, kad runa ir par kaitējumu augsnei vai ūdenim, pastāv liela iespēja, ka attiecīgā vieta, kur kaitējums noticis, kļūst par piesārņotu vai potenciāli piesārņotu vietu un attiecīgi iekļaujas piesārņoto vietu pārvaldības sistēmā.
Lai skaidrāk definētu videi nodarītā kaitējuma jautājumu, nepieciešams cita starpā redakcionāli precizēt arī Vides aizsardzības likumā līdz šim noteikto terminu "sanācijas pasākumi", to aizstājot ar "vides atjaunošanas pasākumi", ņemot vērā, ka Vides aizsardzības likumā vienuviet paredzēts ietvert gan videi nodarītā kaitējuma jautājumu, gan līdz šim likumā "Par piesārņojumu" noteiktos piesārņoto vietu pārvaldības, tai skaitā piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu izpētes, piesārņoto vietu sanācijas un šo vietu uzraudzības jautājumus, attiecīgi ietverot arī pēcsanācijas monitoringu, vienlaikus nodalot militāri piesārņoto teritoriju pārvaldības jautājumus. Attiecīgi, nepieciešams veikt grozījumus Vides aizsardzības likumā un likumā "Par piesārņojumu, lai no likuma "Par piesārņojumu" šajā likumprojektā ietvertu prasības, kas attiecas uz:
- piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu pārvaldību;
- militāri piesārņoto teritoriju pārvaldību.

Ņemot vērā, ka no likuma "Par piesārņojumu" ir paredzēts izslēgt visas tiesību normas, kuras līdz šim valstī regulēja piesārņoto, potenciāli piesārņoto vietu un militāri piesārņoto teritoriju pārvaldības jomu, šajā likumprojektā nepieciešams ietvert vispārīgas tiesību normas, kas nosaka piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu apzināšanu un reģistrāciju valsts teritorijā, pasākumus piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu izpētei un piesārņoto vietu sanācijai, kā arī noteikt personas, kuras sedz ar izpēti un sanāciju saistītos izdevumus, papildus ietverot arī prasības veikt pēcsanācijas monitoringu un atsevišķi nodalot militāri piesārņoto teritoriju pārvaldības jautājumus, ņemot vērā bīstamību, kas raksturīga darbībām ar sprādzienbīstamiem priekšmetiem un nesprāgušu munīciju, savukārt, specifiskām prasībām nosakot deleģējumu Ministru kabineta noteikumiem.

Līdz šim valsts sabiedrības ar ierobežotu atbildību "Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs" (turpmāk – LVĢMC) uzturētais Piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu reģistrs (turpmāk – Reģistrs) kopš 2024. gada faktiski ir nodots Valsts vides dienesta (turpmāk – Dienests) pārziņā, lai šo reģistru varētu integrēt jaunajā Dienesta izveidotajā Piesārņoto vietu pārvaldības sistēmā. No 2024. gada 1. maija informācija par piesārņotām un potenciāli piesārņotām vietām jau ir publiski pieejama jaunajā Piesārņoto vietu pārvaldības sistēmā (https://pvps.vvd.gov.lv). Balstoties uz 2022.–2024. gadā Dienesta īstenoto digitalizācijas projektu, kura ietvaros tika izveidota Piesārņoto vietu pārvaldības sistēma, ir paredzēts pilnveidot visu piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu pārvaldību, vienlaikus ņemot vērā Augsnes monitoringa direktīvas 14. panta 3. punktā noteikto prasību, kas nosaka, ka dalībvalstis nodrošina, ka potenciāli piesārņotie objekti, kas pastāvēja 2025. gada 16. decembrī vai pirms minētā datuma, ir apzināti un pienācīgi reģistrēti 17. pantā minētajā reģistrā līdz 2035. gada 17. decembrim.

Lēmums Piesārņoto vietu pārvaldības sistēmu turpmāk nodot Dienesta pārvaldībā ir pieņemts:
1) atbilstoši Vides politikas pamatnostādņu 2021. – 2027. gadam 8.1. apakšnodaļā izvirzītajam mērķim veicināt piesārņojuma samazināšanu, t.sk. piesārņoto vietu sanāciju, kā arī samazināt bīstamo ķīmisko vielu negatīvo ietekmi uz vidi un cilvēku veselību, pamatojoties uz Dienesta un LVĢMC rekomendācijām;
2) atbilstoši Digitālās transformācijas pamatnostādnēm 2021.–2027. gadam identificēta nepieciešamība digitāli transformēt vides pārvaldības procesus, tai skaitā uzsvērta nepieciešamība transformēt piesārņoto vietu pārvaldību;
3) ņemot vērā, ka Dienests sadarbībā ar LVĢMC no 2022. gada līdz 2024. gadam īstenoja projektu Nr. LV-CLIMATE-0006 "Piesārņoto vietu pārvaldības modeļa digitālā transformācija", kas tika līdzfinansēts no Norvēģijas finanšu instrumenta 2014. – 2021. gada perioda programmas "Klimata pārmaiņu mazināšana, pielāgošanās tām un vide" ietvaros;
4) ņemot vērā, ka Dienests jau pašreiz īsteno lielāko daļu no piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu pārvaldības funkcijām;
5) izvērtējot vairākus iespējamos scenārijus piesārņoto vietu pārvaldības sistēmas pilnveidošanai.

Saskaņā ar Apgrūtināto teritoriju informācijas sistēmas likuma 7. pantā noteikto, par apgrūtināto teritoriju datu – piesārņotām un potenciāli piesārņotām vietām - sniedzēju Apgrūtināto teritoriju informācijas sistēmā (turpmāk – ATIS) pašreiz ir noteikts LVĢMC. Ņemot vērā, ka atbildību par apgrūtinātajām teritorijām – piesārņotām un potenciāli piesārņotām vietām faktiski jau ir pārņēmis Dienests, iesniedzot apgrūtinātās teritorijas datus par piesārņotām un potenciāli piesārņotām vietām iekļaušanai ATIS, pie kārtējiem grozījumiem Apgrūtināto teritoriju informācijas sistēmas likumā nepieciešams veikt grozījumu likuma 7. pantā.

Vides aizsardzības likumā tiek apvienots gan videi nodarītā kaitējuma jautājums, gan līdz šim likumā "Par piesārņojumu" noteiktie piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu pārvaldības, tai skaitā piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu apzināšanas, reģistrācijas, izpētes, piesārņoto vietu sanācijas un šo vietu uzraudzības jautājumi, attiecīgi ietverot arī pēcsanācijas monitoringu, vienlaikus nodalot militāri piesārņoto teritoriju pārvaldības jautājumus, tos ietverot atsevišķā nodaļā, ņemot vērā to specifiku un bīstamību cilvēka veselībai un dzīvībai, kas saistīta ar darbībām ar sprādzienbīstamiem priekšmetiem un nesprāgušu munīciju.

Likumprojektā ir ietverti grozījumi, kas paredz:

1) Aizstāt visā Vides aizsardzības likuma tekstā vārdus "sanācijas pasākumi" ar vārdiem "vides atjaunošanas pasākumi", ņemot vērā, ka atjaunošanas pasākumi ietver plašāku pasākumu kopumu, nekā sanācijas pasākumi. Atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa direktīvas 2004/35/EK par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu (turpmāk - direktīva 2004/35/EK par atbildību vides jomā) 2. panta 11. punktā minētajai definīcijai, ar vārdiem "Pasākumi stāvokļa izlabošanai" ir saprotama jebkāda rīcība vai rīcību kombinācija, ietverot mīkstinošus vai pagaidu pasākumus, lai atjaunotu, atveseļotu vai aizstātu izpostītos dabas resursus un/vai ar tiem saistītos, pasliktinājušos pakalpojumus vai lai piedāvātu līdzvērtīgu alternatīvu šiem resursiem vai pakalpojumiem.

2) Pārņemt no likuma "Par piesārņojumu" sekojošus terminus aktualizētā redakcijā:
- militāri piesārņota teritorija;
- piesārņota vieta;
- potenciāli piesārņota vieta;
- sanācija.
Pēc būtības ar terminiem "piesārņota vieta" vai "potenciāli piesārņota vieta" ir saprotama teritorija, kas ietver augsni, zemes dzīles, virszemes un pazemes ūdeņus, taču atsevišķos gadījumos tā var ietvert arī dažādu veidu inženiertehniskās būves vai citus objektus, kas satur piesārņojošas vielas. Vienlaikus no likuma "Par piesārņojumu" netiek pārņemts un no piesārņotas vietas un potenciāli piesārņotas vietas definīcijas tiek izslēgtas ēkas, ražotnes un citi objekti, kas pēc būtības ir vidi degradējošas būves, kas potenciāli var radīt piesārņojumu, bet neatbilst terminam "piesārņota vieta", kas ir noteikts teritorijas areāls. 

Augsnes monitoringa direktīvas 3. panta 14. punkts nosaka, ka "potenciāli piesārņots objekts" ir norobežota teritorija, attiecībā uz kuru, pamatojoties uz attiecīgiem pierādījumiem, ir aizdomas, ka antropogēnas punktveida avota darbības ir izraisījušas augsnes piesārņojumu vai pamatieža vai cilmieža piesārņojumu. 
Potenciāli piesārņotās vietas definīcija likumprojektā ir izvērsta un skaidrota atbilstoši nacionālajam regulējumam piesārņoto vietu pārvaldības jomā, neradot pretrunu ar Augsnes monitoringa direktīvā noteikto definīcijas skaidrojumu.
Nacionālajā regulējumā ar potenciāli piesārņotu vietu saprotam noteiktu teritoriju, kurā vēl nav apstiprināta, bet potenciāli pēc pieejamās informācijas var būt iespējama piesārņojošu vielu klātbūtne augsnē, zemes dzīlēs un ūdenī.

Augsnes monitoringa direktīvas 3. panta 15. punkts nosaka, ka "piesārņots objekts" ir norobežota teritorija, kurā ir apstiprināts augsnes piesārņojums vai pamatieža vai cilmieža piesārņojums, ko izraisījušas antropogēnas punktveida avota darbības.
Piesārņotās vietas definīcija ir izvērsta un skaidrota atbilstoši nacionālajam regulējumam piesārņoto vietu pārvaldības jomā, neradot pretrunu ar Augsnes monitoringa direktīvā noteikto definīcijas skaidrojumu. Nacionālajā regulējumā ar piesārņotu vietu saprotam noteiktu teritoriju ar apstiprinātu piesārņojošu vielu klātbūtni augsnē, zemes dzīlēs un ūdenī.

Augsnes monitoringa direktīvas 3. panta 26. punkts nosaka augsnes izpētes definīciju, savukārt nacionālajā regulējumā piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu izpēte ir skaidrota plašākā nozīmē, nekā nosaka Augsnes monitoringa direktīva, neradot pretrunu ar direktīvā noteikto augsnes izpētes definīcijas skaidrojumu.

Augsnes monitoringa direktīvas 3. panta 27. punkts nosaka augsnes remediācijas definīciju, savukārt nacionālajā regulējumā ar vārdu "remediācija" ir saprotama "sanācija", turklāt sanācijas definīcija ir noteikta plašāka, nekā to nosaka šī direktīva.
Sanācijas definīcija ir izvērsta un skaidrota atbilstoši nacionālajam regulējumam piesārņoto vietu pārvaldības jomā, neradot pretrunu ar Augsnes monitoringa direktīvā noteikto augsnes remediācijas definīcijas skaidrojumu.

Augsnes monitoringa direktīvas 5. pants nosaka, ka dalībvalstis norīko kompetentās iestādes, kas pienācīgā līmenī ir atbildīgas par Augsnes monitoringa direktīvā paredzēto pienākumu izpildi. Latvijā kompetentā iestāde ir Dienests, kas ir gan Piesārņoto vietu pārveidības sistēmas pārzinis, gan arī kompetentā iestāde attiecībā uz izpētes un sanācijas pārraudzību un kontroli, izņemot Aizsardzības ministrijas valdījumā esošās teritorijās.

Likumprojekta 2. pantā ietvertais 1. pants tiek papildināts ar 14.¹ punktu, terminu "sanācija" neaizstājot ar terminu "vides atjaunošana", jo termins "sanācija" ir tieši no likuma "Par piesārņojumu" pārņemts termins un nav attiecināms uz visiem pasākumiem, kas ir saprotami ar direktīvas 2004/35/EK par atbildību vides jomā  2. panta 11. punktā minētajā definīcijā noteikto.  Attiecīgi, likumā paredzēts noteikt divas atšķirīgas definīcijas:  
"vides atjaunošanas pasākumi – pasākumi, kas veicami, lai novērstu kaitējumu, atjaunotu vai attīrītu, atveseļotu vai aizstātu dabas resursus, kuriem nodarīts kaitējums, un ar dabas resursiem saistītās funkcijas, kuras pasliktinājušās, arī pasākumi kaitējuma samazināšanai, novēršanai un pagaidu pasākumi, vai līdzvērtīgu alternatīvu nodrošināšana dabas resursiem vai ar šiem resursiem saistītajām funkcijām"  un 
"sanācija  – piesārņotas, tai skaitā vēsturiski piesārņotas, vietas attīrīšana vismaz līdz tādai pakāpei, ka turpmāk cilvēku veselība vai vide netiek apdraudēta un attiecīgo teritoriju iespējams izmantot noteiktai saimnieciskai darbībai".
Par vēsturiski piesārņotu vietu tiek uzskatīta piesārņota teritorija, kuras piesārņotājs savu darbību ir beidzis pirms 2001. gada 1. jūlija, vairs nepastāv, kā arī piesārņojuma radītājam vairs nav iespējams piemērot principu "piesārņotājs maksā", atbilstoši Vides politikas pamatnostādņu 2021.–2027. gadam 8.1. apakšnodaļā noteiktajam, saskaņā ar Ministru kabineta 2022. gada 31. augusta rīkojumu Nr. 583 "Par Vides politikas pamatnostādnēm 2021.–2027. gadam".

3) Ieviest jaunu terminu - piesārņoto vietu pārvaldības sistēma. 
Piesārņoto vietu pārvaldības sistēma ir valsts informācijas sistēma, kas ietver piesārņoto un potenciāli piesārņoto, tai skaitā vēsturiski piesārņoto, vietu pārvaldībai un kontrolei nepieciešamo informāciju un dokumentus un nodrošina informācijas apriti. Šīs sistēmas pārzinis ir Dienests, kas šajā sistēmā reģistrē piesārņotās un potenciāli piesārņotās vietas.

4) Pārņemt daļu no līdz šim likumā "Par piesārņojumu" ietvertajām tiesību normām attiecībā uz piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu pārvaldību, tai skaitā piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu apzināšanu, reģistrāciju, izpēti un piesārņoto vietu sanāciju, kā arī militāri piesārņoto teritoriju pārvaldību aktualizētā redakcijā.

Piesārņotas un potenciāli piesārņotas vietas attiecīgajā administratīvajā teritorijā apzina pašvaldība sadarbībā ar Dienestu, atbilstoši tam, kā to pašreiz nosaka likuma "Par piesārņojumu" 33. pants. Aizsardzības ministrija apzina savā valdījumā esošās piesārņotās teritorijas un informē par tām attiecīgo pašvaldību un Dienestu. Piesārņotu un potenciāli piesārņotu vietu apzināšanas metodes un kārtību, kā arī finansēšanas kārtību, datu apkopošanas un izmantošanas nosacījumus reglamentē Ministru kabinets. Piesārņotu un potenciāli piesārņotu vietu apzināšanas rezultāti ir brīvi pieejami sabiedrībai Piesārņoto vietu pārvaldības sistēmas ietvaros.
Lai nodrošinātu, ka pašreiz attiecībā uz apzināšanu noteiktās tiesību normas tiek ietvertas Vides aizsardzības likumā aktualizētā redakcijā, ņemot vērā arī Augsnes monitoringa direktīvas 14. pantā noteikto, likumprojekta 12. pantā paredzēts ietvert atsauci uz piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu apzināšanu.

Jēdziens "sabiedrība", savukārt, izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra direktīvas 2010/75/ES par rūpnieciskajām emisijām (piesārņojuma integrēta novēršana un kontrole) un jau ir ietverts Vides aizsardzības likuma II. nodaļā "Sabiedrības tiesības vides jomā", kur ar jēdzienu "sabiedrība" ir saprotama ikviena privātpersona, kā arī personu apvienība, organizācija un grupa.

Likumprojekta 2. pantā ietvertajā 1. pantā ir noteikts, ka militāri piesārņota teritorija ir teritorija, kurā atrodas sprādzienbīstami priekšmeti, munīcija vai munīcijas atliekvielas, toksiskas vai citādi bīstamas vielas, ko bija paredzēts izmantot militāriem mērķiem.
Atbilstoši Aizsardzības ministrijas tīmekļvietnē publiski pieejamai informācijai par nesprāgušas munīcijas radīto vides piesārņojumu (https://www.mod.gov.lv/lv/nozares-politika/vides-aizsardziba/nespragusas-municijas-raditais-vides-piesarnojums), Latvijas teritorija no Pirmā un Otrā pasaules kara joprojām ir blīvi piesārņota ar dažādiem sprādzienbīstamiem priekšmetiem – artilērijas lādiņiem, mīnmetēja lādiņiem, rokas granātām, to skaitā arī ar munīciju, kas satur ķīmiskas vielas (turpmāk – SBP). Sevišķi augsts augsnes piesārņojuma blīvums ar SBP ir Pirmā un Otrā pasaules kara kauju vietās, jo īpaši Liepājas, Tukuma, Dobeles, Cēsu, Saldus, Valmieras un Madonas novados. SBP ir palikuši arī bijušās padomju armijas poligonu un bāzu vietās. Jāņem vērā, ka liels daudzums SBP vēl arvien piesārņo Latvijas laukus, mežus, purvus un pat apdzīvotas vietas, tāpēc, atrodot sprādzienbīstamu vai aizdomīgu priekšmetu, būtu jāievēro pamatprasības savai un apkārtējo drošībai, kā arī par atradumu nekavējoties jāinformē Valsts policija. 
Savukārt, piesārņota vieta ir noteikta teritorija ar apstiprinātu piesārņojošu vielu klātbūtni augsnē, zemes dzīlēs un ūdenī, un potenciāli piesārņota vieta — noteikta teritorija, kurā vēl nav apstiprināta, bet potenciāli pēc pieejamās informācijas var būt iespējama piesārņojošu vielu klātbūtne augsnē, zemes dzīlēs un ūdenī.

Likuma "Par piesārņojumu" 44.¹ pantā ir atsevišķi izdalīts un noteikts vispārīgs regulējums darbībām, kas saistītas ar militāra rakstura sprādzienbīstamiem priekšmetiem un ar nesprāgušu munīciju potenciāli piesārņotu un piesārņotu teritoriju izpēti, kā arī piesārņotu teritoriju sanāciju.
Ministru kabineta 2008. gada 25. augusta noteikumi Nr. 672 "Ar militāra rakstura sprādzienbīstamiem priekšmetiem un nesprāgušu munīciju piesārņotu un potenciāli piesārņotu teritoriju izpētes un piesārņotu teritoriju sanācijas kārtība" nosaka, ka ar militāra rakstura sprādzienbīstamiem priekšmetiem un nesprāgušu munīciju piesārņotu un potenciāli piesārņotu teritoriju izpēti, nesprāgušas munīcijas meklēšanu, identificēšanu, izcelšanu, savākšanu un uzglabāšanu veic komersanti, kuriem Aizsardzības ministrija izsniegusi licenci attiecīgajai komercdarbībai (turpmāk – licencēti komersanti). Pirms uzsākt ar militāra rakstura sprādzienbīstamiem priekšmetiem un ar nesprāgušu munīciju piesārņotu un potenciāli piesārņotu teritoriju izpēti un piesārņotu teritoriju sanāciju, licencētie komersanti noslēdz līgumu ar personu, kura attiecīgo jomu regulējošajos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā sedz ar izpēti un sanāciju saistītos izdevumus.
Ministru kabineta 2013. gada 30. aprīļa noteikumi Nr. 243 "Kārtība, kādā veic speciālistu sertifikāciju un komersantu licencēšanu darbam ar militāra rakstura sprādzienbīstamiem priekšmetiem un militāri piesārņotu teritoriju izpēti un sanāciju" nosaka kārtību, kādā izsniedz komersantiem licenci komercdarbībai ar militāra rakstura sprādzienbīstamiem priekšmetiem un ar nesprāgušu munīciju potenciāli piesārņotu un piesārņotu teritoriju izpētei, nesprāgušas munīcijas meklēšanai, identificēšanai, izcelšanai, savākšanai un uzglabāšanai, aptur tās darbību vai anulē to.
Tā kā Aizsardzības ministrija jau pašreiz sertificē speciālistus un licencē komersantus darbam ar militāra rakstura sprādzienbīstamiem priekšmetiem un militāri piesārņotu teritoriju izpēti un sanāciju, tad arī nākotnē paredzēts, ka šī kārtība saglabāsies, vienlaikus precizējot licencēta komersanta tiešo sadarbību ar militāri piesārņotās teritorijas īpašnieku vai tiesisko valdītāju. Attiecīgi, likumprojekta 12. pantā ir noteikts, ka izpēte un sanācija militāri piesārņotās teritorijās tiek organizēta atbilstoši normatīvajiem aktiem par kārtību, kādā veicama militāri piesārņoto teritoriju izpēte un sanācija. Pirms uzsākt militāri piesārņoto teritoriju izpēti un sanāciju, licencēts komersants noslēdz līgumu ar personu, kura attiecīgās jomas normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā sedz ar izpēti un sanāciju saistītos izdevumus.
Likumprojektā, attiecībā uz lēmumu par izpētes un sanācijas nepieciešamību ir noteikts, ka atbildīgā institūcija pieņem lēmumu par izpētes un sanācijas nepieciešamību. Pieņemto lēmumu par izpētes vai sanācijas nepieciešamību var apstrīdēt Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. 
Pēc likumprojekta pieņemšanas Saeimā paredzēts pārskatīt regulējumu, svītrojot Ministru kabineta noteikumos Nr. 672 "Ar militāra rakstura sprādzienbīstamiem priekšmetiem un nesprāgušu munīciju piesārņotu un potenciāli piesārņotu teritoriju izpētes un piesārņotu teritoriju sanācijas kārtība" regulējumu par izpētes un sanācijas programmas saskaņošanu, jo šāda procedūra nebūs jāveic.

Dienests pārrauga un kontrolē piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu pārvaldību, tai skaitā šo vietu apzināšanu, reģistrāciju, izpēti un piesārņoto vietu sanāciju, izņemot Aizsardzības ministrijas valdījumā esošās teritorijās atbilstoši tam, kā tas līdz šim ir noteikts likuma "Par piesārņojumu" 40. panta pirmā daļā. Aizsardzības ministrija vai tās pilnvarota institūcija pārrauga un kontrolē tikai tās valdījumā esošo piesārņoto vai potenciāli piesārņoto vietu izpēti un sanāciju.
Gadījumos, kad Dienesta pārraudzītās un kontrolētās piesārņotās vietas izpētes laikā tiek konstatēts militārais piesārņojums, attiecīgās zemes īpašnieks vai valdītājs piesaista komersantu, kas saņēmis licenci militāra rakstura sprādzienbīstamu priekšmetu, nesprāgušas munīcijas un citu militāra rakstura ķīmisko vielu piesārņoto teritoriju izpētei un nesprāgušas munīcijas meklēšanai, identificēšanai, izcelšanai, savākšanai un uzglabāšanai. Komersants licenci saņem saskaņā ar Ministru kabineta noteikto kārtību, kādā licence izsniedzama, pārreģistrējama, anulējama vai apturama tās darbība.
Pēc tam, kad licencētais komersants militāro piesārņojumu ir likvidējis un zemes īpašniekam vai valdītājam iesniedzis rakstisku apliecinājumu par teritorijas attīrīšanu no militārā piesārņojuma, Dienests turpina piesārņotās vietas izpētes un sanācijas pārraudzību un kontroli.

Attiecībā uz piesārņotu un potenciāli piesārņotu vietu reģistrācijas un teritorijas izmantošanas ierobežojumiem, kas noteikti likuma "Par piesārņojumu" 34. panta otrajā daļā, atbilstoši likumprojektā ietvertajam deleģējumam, tos paredzēts noteikt jaunos Ministru kabineta noteikumos par piesārņoto vietu izpētes un sanācijas procesa vadību. Nav nepieciešamības pašreiz prasību teritorijas izmantošanas ierobežojumiem iekļaut Vides aizsardzības likumā, jo prasība teritorijas plānojumā vai lokālplānojumā piesārņotās vai potenciāli piesārņotās teritorijas noteikt kā teritorijas ar īpašiem noteikumiem jau ir noteikta vairākos normatīvajos aktos teritorijas plānošanas jomā.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2013. gada 30. aprīļa noteikumu Nr. 240 "Vispārīgie teritorijas plānošanas, izmantošanas un apbūves noteikumi" 11. nodaļas "Riska teritorijas un piesārņotās teritorijas" 212.5. apakšpunktā, 220. un 238. punktā noteikto, izstrādājot teritorijas attīstības plānošanas dokumentus, ņem vērā piesārņotas un potenciāli piesārņotas teritorijas. Potenciālajā piesārņojuma izplatības areālā aizliegts plānot jaunu dzīvojamo apbūvi, izglītības iestādes un ārstniecības iestādes. Teritorijas plānojumā kā teritorijas ar īpašiem noteikumiem var noteikt arī piesārņotās un potenciāli piesārņotās teritorijas.
Saskaņā ar Apgrūtināto teritoriju informācijas sistēmas likuma 7. pantā noteikto, par apgrūtināto teritoriju datu – piesārņotām un potenciāli piesārņotām vietām – sniegšanu iekļaušanai Informācijas sistēmā ir noteikts, ka tiek sniegta informācija arī par piesārņotām un potenciāli piesārņotām vietām. Ņemot vērā, ka atbildību par apgrūtinātajām teritorijām – piesārņotām un potenciāli piesārņotām vietām – turpmāk pārņem Dienests, iesniedzot apgrūtinātās teritorijas datus par piesārņotām un potenciāli piesārņotām vietām iekļaušanai ATIS, pie kārtējiem grozījumiem Apgrūtināto teritoriju informācijas sistēmas likumā ir veicams grozījums likuma 7. pantā, izslēdzot 1. punkta "a" apakšpunktu, vienlaikus šo pantu papildinot ar jaunu punktu šādā redakcijā: "Valsts vides dienests – par piesārņotām un potenciāli piesārņotām vietām".
Atbilstoši Teritorijas attīstības plānošanas likuma 23. panta piektajā daļā noteiktajam, pašvaldības teritorijas plānojums, ja spēkā stājas jauni ar vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā ietveramo informāciju saistīti normatīvie akti ar augstāku juridisko spēku, vietējā pašvaldība izvērtē nepieciešamību izdarīt grozījumus tās teritorijas plānojumā. Ja vietējā pašvaldība neizdara grozījumus tās teritorijas plānojumā, pretrunu gadījumā piemēro tā normatīvā akta prasības, kuram ir augstāks juridiskais spēks.
Ministru kabineta 2014. gada 14. oktobra noteikumi Nr. 628 "Noteikumi par pašvaldību teritorijas attīstības plānošanas dokumentiem" nosaka pašvaldības teritorijas attīstības plānošanas dokumentu – ilgtspējīgas attīstības stratēģijas, attīstības programmas, teritorijas plānojuma, lokālplānojuma un to grozījumu, detālplānojuma un tematiskā plānojuma – saturu un izstrādes kārtību; prasības plānošanas dokumentu izstrādei, izmantojot Teritorijas attīstības plānošanas informācijas sistēmu (turpmāk – TAPIS); kārtību, kādā organizē publisko apspriešanu plānošanas dokumentu izstrādes procesā un prasības plānošanas dokumentu izstrādātājiem. Šo noteikumu 2. punkts nosaka, ka plānošanas dokumentu izstrādes vadītāja pienākums ir nodrošināt sadarbību ar plānošanas dokumentu izstrādē iesaistītajām valsts un pašvaldību institūcijām nepieciešamās informācijas, nosacījumu un atzinumu saņemšanai un nodrošināt sabiedrības informēšanu un līdzdalību plānošanas dokumentu izstrādē.
Saskaņā ar šo noteikumu 3. un 15. punktu, visus pašvaldības lēmumus, kas saistīti ar plānošanas dokumentu izstrādi un apstiprināšanu, pašvaldība piecu darbdienu laikā pēc to spēkā stāšanās ievieto TAPIS, pašvaldības tīmekļa vietnē, kā arī nodrošina informācijas pieejamību citos sabiedrībai pieejamos veidos. Spēkā esošie plānošanas dokumenti un publiskajai apspriešanai nodotās plānošanas dokumentu redakcijas pēc publicēšanas TAPIS publiski ir pieejami valsts vienotajā ģeotelpiskās informācijas portālā (Ģeoportālā) un pašvaldības tīmekļa vietnē. Saskaņā ar Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma pārejas noteikumu 17. punktu, līdz novada saistošo noteikumu spēkā stāšanās dienai, bet ne ilgāk kā līdz 2022. gada 1. jūnijam ir spēkā novadu veidojošo bijušo pašvaldību saistošie noteikumi, izņemot saistošos noteikumus par teritorijas plānojumu, kurus izstrādā līdz 2025. gada 31. decembrim. 

5) Nacionālā līmenī informācija par piesārņotām un potenciāli piesārņotām vietām, tai skaitā par vēsturiski piesārņotām vietām, jau pirms Piesārņoto vietu pārvaldības sistēmas izveidošanas tika apkopota publiski pieejamā Reģistrā, ko uzturēja LVĢMC. Reģistrs Latvijā tika izveidots 2003. gadā un tajā tika iekļauta informācija par piesārņotām un potenciāli piesārņotām vietām, par kurām bija uzkrāta vēsturiskā informācija, kā arī par vietām, kurās veiktas piesārņojošās darbības (https://www.meteo.lv/fs/CKFinderJava/userfiles/files/Brosura_Potenciali%20piesarnotu%20vietu%20apzinasana%20un%20izpete_04_2019.pdf). Līdz šim LVĢMC uzturētais Reģistrs ir nodots Dienesta pārziņā, izveidojot jauno Piesārņoto vietu pārvaldības sistēmu ar mērķi pilnveidot visu piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu pārvaldību. Piesārņoto vietu pārvaldības sistēmā tiek reģistrētas piesārņotās un potenciāli piesārņotās vietas, lai sabiedrība būtu informēta par vides stāvokli un informācija par piesārņotām un potenciāli piesārņotām vietām, tai skaitā par vēsturiski piesārņotām vietām, būtu publiski pieejama vienotā sistēmā, kā arī lai piesārņoto vietu īpašnieki varētu iegūt tiesības pārbaudīt piesārņotās vietas statusu, pilnvarot un uzraudzīt izpētes un sanācijas veicējus.
Atbilstoši likumprojektā noteiktajam, jebkurai fiziskai vai juridiskai personai, ja tās rīcībā ir informācija par piesārņotām vai potenciāli piesārņotām vietām, kas nav reģistrētas Piesārņoto vietu pārvaldības sistēmā, tā jāsniedz Dienestam. Zemes īpašnieku, valdītāju un lietotāju pienākums ir informēt iespējamos tiesību un saistību pārņēmējus par piesārņotām vai potenciāli piesārņotām vietām, tostarp par vēsturiski piesārņotām vietām, attiecīgajā īpašumā vai lietojumā esošajā teritorijā un tās apkārtnē. 
Likumprojektā ietvertajā 35.³ pantā noteikts, ka Piesārņoto vietu pārvaldības sistēmas pārzinis ir Dienests, kas šīs sistēmas reģistrā (piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu saraksts, kurš ir piesārņoto vietu pārvaldības sistēmas sastāvdaļa) reģistrē piesārņotās un potenciāli piesārņotās vietas, tai skaitā vēsturiski piesārņotās vietas. Šajā pantā ietvertā atsauce uz regulu paredz ka, ja piesārņoto vietu pārvaldības sistēmā tiek radīti dokumenti bez kvalificēta elektroniskā paraksta, tad pārzinis tos apliecinās ar e-zīmogu tādējādi piešķirot tiem juridisku spēku. Ar e-zīmogu apliecinātu dokumentu izdošana ir automātisks process, kurā sistēmas lietotājs var atlasīt nepieciešamo informāciju no sistēmas eksportētā faila, kam tiks pievienots e-zīmogs. Šāda kārtība dod iespēju piesārņotu un potenciāli piesārņotu vietu pārvaldības procesā iesaistītajām personām saņemt no iestādes droši apliecinātu dokumentu, kam ir juridisks spēks.
Digitāli transformēts piesārņoto vietu pārvaldības process paredz efektīvu piesārņoto vietu pārvaldību, kas mazinātu ar īpašumu un īpašuma tiesību, pārstāvniecības tiesību Uzņēmumu reģistrā un personas identitātes apliecināšanu saistīto administratīvo slogu personām un iestādēm, atbilstošus datus automatizēti iegūstot no valsts informācijas sistēmām.
Piesārņoto vietu pārvaldības sistēmā no valsts informācijas sistēmām paredzēts uzkrāt un saņemt datus par nekustamo īpašumu, īpašnieku, apgrūtinājumiem un topogrāfiju, kā arī personas pārstāvniecības tiesībām Uzņēmumu reģistrā.
Šī panta ceturtajā daļā minētā informācija un dati tiks iegūti no šādām informācijas sistēmām:
- Fizisko personu reģistrs (dati par personas statusu, dati par personas rīcībspēju);
- Uzņēmumu reģistrs (dati par pārstāvniecības tiesībām);
- Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēma (dati par piesārņotas vietas īpašnieku);
- Apgrūtināto teritoriju informācijas sistēma (dati par konkrētu piesārņotu un potenciāli piesārņotu vietu);
- Valsts zemes dienesta pārziņā esošās Augstas detalizācijas topogrāfiskās informācijas centrālās datubāzes.
Minētie dati tiks aizsargāti atbilstoši datu aizsardzības jomu regulējošo normatīvo aktu prasībām un tos varēs izmantot konkrētas piesārņotas vietas pārvaldībā iesaistītās personas. Vienlaikus Piesārņoto vietu pārvaldības sistēma izmantos atvērtos datus un citu informācijas sistēmu datus, kas nav īpaši jāaizsargā. 
Panta piektajā daļā iekļautais deleģējums Ministru kabinetam paredz noteikt piesārņoto vietu pārvaldības sistēmas saturu, tajā iekļautās informācijas aprites un piekļuves nodrošināšanas kārtību, tostarp kārtību, kādā piesārņotās vai potenciāli piesārņotās vietas īpašnieks vai tā pilnvarots pārstāvis sniedz pilnvarojumu personai, kas saņēmusi zemes dzīļu izmantošanas licenci saskaņā ar normatīvajiem aktiem zemes dzīļu izmantošanas jomā, darboties savā nekustamajā īpašumā. Attiecīgajā regulējumā paredzēts noteikt, ka sistēmai varēs autorizēties (piekļūt) ar piedāvātajiem autentifikācijas līdzekļiem.

Piesārņoto vietu pārvaldības sistēmas publiskajā daļā nav paredzēts ietvert personu datus. Personu datus paredzēts izmantot tiktāl, cik tas nepieciešams Dienesta darba vajadzībām, lai identificētu personu, ka tā ir tiesīga autorizēties sistēmā kā piesārņotās vai potenciāli piesārņotās vietas īpašnieks vai tiesiskais valdītājs un attiecīgi veikt sistēmā nepieciešamās darbības. Piesārņoto vietu pārvaldības sistēmas publiskajā daļā nav paredzēts ietvert informāciju, kas jebkādā veidā saturētu personu datus. Sistēmas publiskajā daļā paredzēts ietvert tikai informāciju par piesārņojumu attiecīgajā teritorijā, vietas adresi, kadastra datus, kas ir publiski pieejami. Personu datus paredzēts izmantot tiktāl, cik tas nepieciešams Dienesta darba vajadzībām, lai identificētu personu, ka tā ir tiesīga autorizēties sistēmā kā vietas īpašnieks un attiecīgi veikt sistēmā nepieciešamās darbības. 
Saskaņā ar 1998. gada 25. jūnija Orhūsas konvencijā par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem noteikto, sabiedrībai jābūt publiski pieejamai vides informācijai. Viena no šīs konvencijas darbības jomām ir nodrošināt valsts iestāžu rīcībā esošās vides informācijas publisku pieejamību.

6) Likumprojektā ietvertās normas, kas attiecas uz speciālistu sertificēšanu, kas veic ar militāra rakstura sprādzienbīstamiem priekšmetiem un ar nesprāgušu munīciju potenciāli piesārņoto un piesārņoto vietu izpēti un nesprāgušas munīcijas meklēšanu, identificēšanu, izcelšanu, savākšanu un uzglabāšanu tiek pārņemtas no likuma "Par piesārņojumu" pašreizējā regulējuma un salāgotas ar iepriekš pieņemtajām Stratēģiskas nozīmes preču aprites likuma regulējuma normām, kas ir spēkā sākot no  2021. gada 2. februāra.
Lai Aizsardzības ministrija varētu pārliecināties par atbilstību likumprojektā izvirzītajām prasībām licences izsniegšanai, katrā konkrētajā licences pieprasījuma gadījumā ir nepieciešams iepazīties ar informāciju no Sodu reģistra, šāds informācijas pieprasījums ir samērīgs un nepārsniedz to apjomu, kas saskaņā ar likumprojektu ir noteikts kā nepieciešams, lai pienācīgi izvērtētu atbilstību paredzētajām prasībām.
Normatīvais regulējums attiecībā uz valsts nodevu par licences izsniegšanu darbam ar militāra rakstura sprādzienbīstamiem priekšmetiem un ar nesprāgušu munīciju potenciāli piesārņotu un piesārņotu vietu izpētei un nesprāgušas munīcijas meklēšanai tiek pārņemts no likuma "Par piesārņojumu" 44.¹ panta ceturtās daļas, līdz ar to jau pašreiz spēkā esošs regulējums paredz valsts nodevu par licences izsniegšanu darbam ar militāra rakstura sprādzienbīstamiem priekšmetiem un ar nesprāgušu munīciju potenciāli piesārņotu un piesārņotu vietu izpētei un nesprāgušas munīcijas meklēšanai. 

Likumprojektā ietvertā 35.¹¹ panta pirmā daļa paredz, ka "Aizsardzības ministrija Latvijā reģistrētiem komersantiem izsniedz licenci ar militāra rakstura sprādzienbīstamiem priekšmetiem, nesprāgušu munīciju un citām militāra rakstura ķīmiskām vielām piesārņoto teritoriju izpētei un nesprāgušas munīcijas meklēšanai, identificēšanai, izcelšanai, savākšanai un uzglabāšanai" (turpmāk – licence). Valsts drošības iestāžu likums noteic, ka Militārās izlūkošanas un drošības dienests (turpmāk – MIDD) iegūst un nodrošina Aizsardzības ministriju ar to darbībai nepieciešamo pretizlūkošanas un izlūkošanas informāciju, kā arī pārbauda pretendentus, kas vēlas saņemt speciālas atļaujas (licences), kuras izsniedz Aizsardzības ministrija atsevišķu licencēšanai pakļautu komercdarbības veidu veikšanai, un sniedz atzinumu par speciālo atļauju (licenču) izsniegšanu. Ņemot vērā, ka licenci izsniedz Aizsardzības ministrija, informāciju sniedz MIDD. Attiecībā par termiņiem: specifiski termiņi nav jānosaka. Atbildi jāsniedz saskaņā ar Administratīvā procesa likumā noteikto.

Likumprojektā ietvertā 35.¹¹ panta otrajā daļā ir uzskaitītas prasības, kurām jāatbilst, lai būtu tiesības pretendēt uz licences saņemšanu darbam ar militāri piesārņotu teritoriju izpēti un nesprāgušas munīcijas meklēšanu, identificēšanu, izcelšanu, savākšanu un uzglabāšanu. Attiecīgā panta daļā, cita starpā, ietverta arī prasība pretendentam nebūt administratīvi sodītam par alkohola, narkotisko, psihotropo, toksisko vai citu apreibinošo vielu ietekmē izdarītiem pārkāpumiem, kā arī nebūt administratīvi sodītam par ieroču un munīcijas iegādāšanās, glabāšanas un nēsāšanas noteikumu pārkāpumiem. Administratīvās atbildības likuma 24. pantā ir iekļauts regulējums par to, kad persona jau ir uzskatāma par nesodītu. Proti, persona atzīstama par administratīvi nesodītu gadu pēc soda izpildes. Ja sods nav izpildīts, persona uzskatāma par administratīvi sodītu vēl gadu pēc soda izpildes noilguma termiņa beigām.

7) Likumprojektā tiek iekļauti šādi deleģējumi Ministru kabinetam reglamentēt:
- piesārņoto un potenciāli piesārņoto apzināšanas un reģistrācijas kārtību;
- risku novērtēšanas kārtību
- piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu izpētes un piesārņoto vietu sanācijas procesa vadību un pēcsanācijas monitoringa veikšanu;
- piesārņoto vietu pārvaldības sistēmas saturu, piekļuves nodrošināšanas kārtību un tajā iekļautās informācijas (t.sk. datu un dokumentu) aprites kārtību.
- kārtību, kādā veicama ar militāra rakstura sprādzienbīstamiem priekšmetiem un ar nesprāgušu munīciju potenciāli piesārņotu un piesārņotu vietu izpēte, kā arī piesārņotu vietu sanācija;
- kārtību, kādā izsniedzami, anulējami sertifikāti vai apturama to darbība fiziskajām personām, kas veic ar militāra rakstura sprādzienbīstamiem priekšmetiem un ar nesprāgušu munīciju potenciāli piesārņotu un piesārņotu vietu izpēti, ar nesprāgušas munīcijas meklēšanu, identificēšanu, izcelšanu, savākšanu un uzglabāšanu saistītas darbības; 
- kārtību, kādā kārtojams ar militāra rakstura sprādzienbīstamiem priekšmetiem un ar nesprāgušu munīciju potenciāli piesārņotas un piesārņotas vietas izpētes un nesprāgušas munīcijas meklēšanas, identificēšanas, izcelšanas, savākšanas un uzglabāšanas speciālista kvalifikācijas eksāmens;
- kārtību, kādā Aizsardzības ministrija Latvijā reģistrētiem komersantiem izsniedz, pārreģistrē, anulē vai aptur licenci, kas izsniegta darbam ar militāra rakstura sprādzienbīstamiem priekšmetiem un ar nesprāgušu munīciju potenciāli piesārņotu un piesārņotu vietu izpētei un nesprāgušas munīcijas meklēšanai, kā arī par licences izsniegšanu maksājamās valsts nodevas apmēru.

8) Ar likumprojektu tiek izslēgts Vides aizsardzības likuma Pārejas noteikumu 3. punkts, kurā noteikts, ka, ja piesārņojums radies pirms 2007. gada 30. aprīļa, piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu izpēti un sanāciju veic saskaņā ar likumu "Par piesārņojumu". Piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu izpēte un sanācija turpmāk tiks veikta saskaņā ar Vides aizsardzības likumu un citiem normatīvajiem aktiem vides aizsardzības jomā.

2. Saskaņā ar Ministru kabineta 2024. gada 7. jūnija rīkojumu Nr. 446 "Par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas un Klimata un enerģētikas ministrijas reorganizāciju" nepieciešams redakcionāli precizēt Vides aizsardzības likuma 10. panta sesto daļu, 14. pantu, 15. panta piekto daļu, 40. pantu un izslēgt 41. pantu.

Likumprojektā ietverti grozījumi, kas paredz Vides aizsardzības likuma: 
- izslēgt no 10. panta sestās daļas līdz šim noteikto prasību, ka nacionālo ziņojumu par vides stāvokli ievieto Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas mājaslapā internetā, nosakot, ka šo ziņojumu, kā arī ziņojumu publicēšanas starplaikos apkopoto informāciju Klimata un enerģētikas ministrija savas kompetences ietvaros ievieto Klimata un enerģētikas ministrijas tīmekļvietnē un Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrija savas kompetences ietvaros apkopoto informāciju ievieto Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas tīmekļvietnē;
- 14. pantā aizstāt Vides konsultatīvo padomi ar Dabas konsultatīvo padomi, vienlaikus precizējot pantā ietvertās kompetences jomu, ņemot vērā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas un KEM reorganizāciju, mainot Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas nosaukumu uz Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministriju, kā arī nodalot līdz šim Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas kompetencē esošās dabas un vides aizsardzības jomas, KEM pārņemot vides aizsardzības jomu, savukārt VARAM saglabājot dabas aizsardzības jomu;
- izslēgt no 15. panta piektās daļas līdz šim noteikto prasību Vides informācijas sistēmas uzturēšanu un attīstību koordinēt Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai attiecīgi normu precizējot un nosakot, ka vides informācijas sistēmas uzturēšanu un attīstību vides aizsardzības jomā koordinē Klimata un enerģētikas ministrija un dabas aizsardzības jomā Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrija vides un dabas aizsardzības normatīvajos aktos, kā arī valsts informācijas sistēmas un elektronisko dokumentu apriti reglamentējošos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā;
- 40. pantā aizstāt vārdus "Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju" ar vārdiem "Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrija dabas aizsardzības jomā un Klimata un enerģētikas ministriju vides aizsardzības jomā un sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju";
- 41. panta izslēgšana. Vides zinātnes un izglītības padome vairs nav aktuāla.

3. Nepieciešams veikt grozījumus Vides aizsardzības likuma 17. panta trešajā un ceturtajā daļā attiecībā uz vides monitoringa programmas termiņu. Attīstības plānošanas sistēmas likuma 8. pants nosaka, ka attīstību vidējā termiņā plāno līdz septiņiem gadiem. Vides politikas pamatnostādnes attiecas uz septiņu gadu periodu, piemēram, periodam no 2021. - 2027. gadam. KEM, veicot vidējā termiņa plānošanas dokumentu izstrādi, secina, ka ir lietderīgi Vides politikas pamatnostādnēs ietvert arī Vides monitoringa programmu, tādējādi attiecinot arī to uz septiņu gadu plānošanas periodu. 
Lai veiktu saskaņotu vides aizsardzības nozares vidēja termiņa politikas plānošanas procesu, likumprojektā nepieciešams izslēgt  17. panta trešo daļu attiecībā uz atsevišķu Vides monitoringa programmas pamatnostādņu apstiprināšanu. Likumprojektā jaunā redakcijā nepieciešams izteikt 17. panta ceturto daļu, nosakot Vides monitoringa programmas iekļaušanu kā Vides politikas pamatnostādnes, kuras apstiprina Ministru kabinets (Vides aizsardzības likuma 4. panta otrā daļa). Vides monitoringa programma nosaka vides monitoringa tīklu, parametrus, regularitāti un izmantojamās metodes.

Lai veiktu saskaņotu vides aizsardzības nozares vidēja termiņa politikas plānošanas procesu, Likumprojektā tiek izslēgta  17. panta trešā daļa attiecībā uz atsevišķu Vides monitoringa programmas pamatnostādņu apstiprināšanu. Likumprojektā jaunā redakcijā tiek izteikta 17. panta ceturtā daļa, nosakot Vides monitoringa programmas iekļaušanu kā Vides politikas pamatnostādnes, kuras apstiprina Ministru kabinets (Vides aizsardzības likuma 4. panta otrā daļa). Vides monitoringa programma nosaka vides monitoringa tīklu, parametrus, regularitāti un izmantojamās metodes. Lai salāgotu termiņus Vides politikas pamatnostādnēm, kas attiecas uz 2021. - 2027. gada periodu, ar Vides monitoringa programmu, kas attiecas uz 2021. – 2026. gada periodu, tiek plānots veikt grozījumus, pagarinot Vides monitoringa programmu darbību par vēl vienu gadu.
Valsts un pašvaldību iestādes, kā arī komersanti, kas organizē un veic vides monitoringu, sniedz ieteikumus un priekšlikumus LVĢMC par aktualitātēm vides monitoringa veikšanā nākošajam plānošanas periodam. LVĢMC apkopo sniegtos priekšlikumus.

4. Atbilstoši Dienesta iniciatīvai, nepieciešams precizēt Vides aizsardzības likuma 21. pantā noteiktās valsts vides inspektoru tiesības, nosakot, ka kontroles un uzraudzības nolūkā ar mērķi kontrolēt vides aizsardzības un derīgo izrakteņu ieguvē noteikto prasību ievērošanu, valsts vides inspektoriem ir tiesības veikt īslaicīgu videonovērošanu vai izmantot citus tehniskos līdzekļus.

Atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa regulas (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) 6. panta 3. punktā noteiktajai prasībai, kā arī ņemot vērā likumprojektā ietverto papildinājumu attiecībā uz valsts vides inspektoru tiesībām izmantot dažādus tehniskos līdzekļus, nepieciešams noteikt kārtību, kādā tiks īstenota videonovērošanas un citu tehnisko līdzekļu lietošana un kādi ir iegūto personas datu apstrādes noteikumi, piemēram, kāda ir personas datu iegūšanas, izmantošanas un glabāšanas kārtība un termiņi, kā datu subjekti tiks informēti par iespējamo personu datu apstrādi. Lai nodrošinātu, ka ārējā normatīvajā aktā būtu noteikta kārtība, kādā valsts vides inspektoriem veikt normatīvo aktu prasību izpildes kontroli, izmantojot videonovērošanu vai citus tehniskos līdzekļus, kā arī šo tehnisko līdzekļu lietošanas rezultātā iegūto personas datu apstrādi, likumprojektu nepieciešams papildināt ar attiecīgo deleģējumu Ministru kabinetam.

Vides aizsardzības likuma 21. panta pirmā daļa ir papildināta ar 2.¹ punktu nosakot, ka kontroles un uzraudzības nolūkā ar mērķi veicināt vides aizsardzības un derīgo izrakteņu ieguvē noteikto prasību ievērošanu, valsts vides inspektoriem ir tiesības veikt videonovērošanu un izmantot citus tehniskos līdzekļus, tai skaitā bezpilota lidaparātus (turpmāk - dronus), atbilstoši aviācijas jomas normatīvajos aktos noteiktajiem ierobežojumiem šādu līdzekļu lietošanai. Tas paredz valsts vides inspektoriem, veicot vides aizsardzības normatīvo aktu uzraudzību un kontroli, t.sk. derīgo izrakteņu jomā, tiesības izmantot tehniskos līdzekļus dažādās to kombinācijās, piemēram, dronus, videonovērošanas kameras, GPS koordinātu noteicējus, olfaktometrus smaku koncentrācijas noteikšanai, garuma, ūdens līmeņa, svara un tilpuma mērierīces, eholotes, tādējādi risinot arī problēmas ar notekūdeņu novadīšanu vidē, ko var fiksēt apsekojot teritorijas ap attīrīšanas iekārtām ar dronu palīdzību, atkritumu plūsmu izsekošanas problēmas, kā rezultātā vidē nonāk videi kaitīgo preču (riepu) atkritumi, bīstamie atkritumi (piemēram, atklājot nelegālu bīstamo atkritumu uzkrāšanas vietu kādā degradētā teritorijā), atvieglojot īpaši aizsargājamo dabas teritoriju un mikroliegumu uzraudzību, kas ir plašas purvu, mežu, ūdeņu teritorijas. Videonovērošanas ierīces izmantojamas, lai novērstu iespējamo vides piesārņošanu un neatbilstību prasībām, piemēram, zemes dzīļu jomā (ieguve ārpus licenču laukumiem) vai īpaši aizsargājamo dabas teritoriju aizsardzības un izmantošanas jomā novērot nelegālo tīklu ielikšanu un izņemšanu, lai cīnītos ar maluzvejniecību. 

Dienesta un Dabas aizsardzības pārvaldes (turpmāk – Pārvalde) inspektoru tiesības veikt pārbaudes privātīpašumā ir noteiktas ar Vides aizsardzības likuma 21. panta pirmās daļas 1. punktu – "valsts vides inspektoriem ir tiesības iebraukt vai ieiet un netraucēti pārbaudīt jebkuru teritoriju, iekārtu vai citu objektu neatkarīgi no īpašuma piederības. Valsts drošībai un aizsardzībai paredzētajos objektos un teritorijās, arī ieslodzījuma vietās, valsts vides inspektoram ir tiesības iekļūt attiecīgajos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā." Šādas tiesības noteiktas likumā ar mērķi nodrošināt Satversmes 115. pantā noteiktās tiesības dzīvot labvēlīgā vidē. Valsts īstenota vides aizsardzības normatīvo aktu uzraudzība ir tradicionāls līdzeklis, kādā veidā valsts var rūpēties par vides saglabāšanu un uzlabošanu.
Veicot vides valsts kontroli, valsts vides inspektoram ir tiesības pieprasīt un saņemt no operatora piekļuvi iepriekš izvietotajām videonovērošanas iekārtām, saskaņā ar Vides aizsardzības likuma 21. panta pirmās daļas 5. punktu, kas paredz valsts vides inspektoram tiesības pieprasīt un bez maksas saņemt no privātpersonām, valsts un pašvaldību iestādēm vides valsts kontroles veikšanai nepieciešamo informāciju, kas ir privātpersonas vai iestādes rīcībā, dabas resursu uzskaites dokumentus un citus dokumentus, lai kontrolētu dabas resursu ieguves, lietošanas, vides piesārņošanas apjomus, iepakojuma plūsmu, atkritumu apsaimniekošanu, būvniecību un citas vidi ietekmējošas darbības.

Pārbaužu ietvaros tehniskie līdzekļi tiks izmantoti, lai sniegtu atbalstu inspektora kontroles darbībās, turklāt ar tehnisko līdzekļu palīdzību var iegūt kvalitatīvāku informāciju ar mazāku laika patēriņu. Valsts vides inspektoru veiktajām pārbaudēm ar tehnisko līdzekļu izmantošanu ir leģitīms mērķis. Tehnisko līdzekļu izmantošana atsevišķās pārbaudēs var radīt neērtības privātpersonai, par cik tās īpašumā noteikti objekti vai darbības tiek fiksētas ar tehniskiem līdzekļiem un tiek iegūts to vizuāls attēlojums. Šāda privātpersonas īpašuma tehniska fiksēšana ir īslaicīga, neskar zemes īpašnieka vai tajā esošo personu dzīvi, neierobežo īpašuma izmantošanu, tāpēc tehnisko līdzekļu izmantošana ir samērīga ar to labumu, kuru iegūst sabiedrība no labas vides kvalitātes.
Tehnisko līdzekļu izmantošana ir efektīva gan no vides normatīvo aktu ievērošanas viedokļa, gan no cilvēku resursu (valsts budžeta līdzekļu) izmantošanas viedokļa. Piemēram, iegūt pierādījumus iespējamam pārkāpumam par piesārņojošu darbību un noskaidrot pārkāpēju var, gan izmantojot videonovērošanu, gan inspektoriem vairākas dienas nepārtraukti atrodoties dabā un novērojot attiecīgo vietu. Līdzīga pieeja izmantojama arī nelegālas zvejas kontroles nolūkā, kad potenciālās nelikumīgai zvejai izdevīgās vietās (piemēram, grūti pieejamas, tālu no apdzīvotām vietām, ceļiem) tiktu izvietotas novērošanas kameras, lai konstatētu iespējamo pārkāpēju. Līdzīga situācija iespējama arī patvaļīgas koku ciršanas gadījumā īpaši aizsargājamās dabas teritorijās.
Ar dronu un eholotu palīdzību tiek pārbaudītas ūdenstilpes, ja ūdenstilpē neatrodas laivas vai tīkli, tad inspektoriem nav nepieciešams tērēt resursus ūdenstilpes apbraukāšanai un pārbaudei.
Droni ir izmantojami arī grūti pieejamu un liela apjoma teritoriju izpētei un fotografēšanai (piemēram, notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, derīgo izrakteņu ieguves vietas), kas aizstāj inspektoru veiktus attāluma mērījumus un apskati, lai noteiktu, vai darbība notiek zemes dzīļu izmantošanas licencē noteiktajā laukumā vai arī pie notekūdeņu attīrīšanas iekārtas nav redzami dūņu nosēdumi, kas liecina par nepietiekami attīrītu notekūdeņu novadīšanu vidē, kā arī īpaši aizsargājamo dabas teritoriju un mikroliegumu kontrolē, lai fiksētu normatīvo aktu pārkāpumus.
ES dokumentos arī  ir norādīts par  tehnisko līdzekļu izmantošanu, piemēram, 21.02.2020. Komisijas īstenošanas lēmumā, ar ko nosaka Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/21/EK 17. pantā minēto inspekciju tehnisko vadlīniju B daļā norādīts, ka dalībvalstīm ir jāveic objektu kontroles darbības, kur viena no darbībām ir izmantot Zemes novērošanas tehnoloģijas un citus attālās novērošanas paņēmienus, t.sk. attiecīgā gadījumā in-situ sensorus. Tehniskie līdzekļi tiek lietoti arī saskaņā ar citos normatīvajos aktos noteikto kārtību. Iegūtie personas dati un cita informācija tiks saglabāti tikai gadījumā, ja tiks konstatēts normatīvā akta pārkāpums. Pārkāpuma gadījumā personas dati tiks apstrādāti saskaņā ar Dienesta un Pārvaldes Privātuma politiku un normatīvajiem aktiem par fizisko personu datu aizsardzību.
Likumprojektā ietvertais papildinājums, nosakot valsts vides inspektoram tiesības izmantot dažādus pieejamos tehniskos līdzekļus vai dažādu tehnoloģiju kombinācijas iespējamo vides normatīvo aktu pārkāpumu fiksēšanai, sekmēs labāku izpratni privātpersonām par to, ka Dienesta un Pārvaldes kontroles pasākumos var izmantot arī tehniskos līdzekļus.
Lai likumprojektā strikti norobežotu administratīvā pārkāpuma procesu un kontroli, ar šo likumprojektu tiek izslēgts Vides aizsardzības likuma 21. panta pirmās daļas 8. punkts, kas nosaka, ka veicot vides valsts kontroli, valsts vides inspektoram ir tiesības veikt arī administratīvā pārkāpuma procesu, tādējādi ievērojot, ka kontrole un sodīšana (administratīvā pārkāpuma process) ir patstāvīgas un norobežojamas funkcijas, turklāt, Administratīvās atbildības likuma 115. panta pirmās daļas 47. punkts jau nosaka, ka Dienesta amatpersonas ir tiesīgas veikt administratīvā pārkāpuma procesu, attiecīgi nav nepieciešams dublēt šādas tiesības arī Vides aizsardzības likumā. Administratīvā pārkāpuma process ir paredzēts tam, lai iegūtu visas nepieciešamās ziņas (pierādījumus) par pārkāpuma esību, tostarp, lai tiesiski iekļūtu personas īpašumā.  Atbilstoši Administratīvās atbildības likuma 110. panta otrajā un trešajā daļā noteiktajam, publiski nepieejamas teritorijas vai telpas (proti, vietas, kurās nevar ieiet vai uzturēties bez to īpašnieka, valdītāja vai turētāja piekrišanas) un tajās esošo mantu, kā arī transportlīdzekļu apskati var izdarīt ar to īpašnieka (valdītāja, turētāja) piekrišanu vai rajona (pilsētas) tiesas tiesneša lēmumu, kas pieņemts, pamatojoties uz amatpersonas pieteikumu un tam pievienotajiem materiāliem. Neatliekamos gadījumos pietiek ar amatpersonas lēmumu, saņemot prokurora piekrišanu. 

5. Ņemot vērā Pārvaldes noteikto kompetenci dabas aizsardzības jomā, Vides aizsardzības likumā būtu nepieciešams nodalīt Dienesta un Pārvaldes kompetenci, paredzot, ka kompetentā iestāde attiecībā uz kaitējumu videi ir Dienests, ja kaitējums nodarīts ūdeņiem, augsnei un zemes dzīlēm, un Pārvaldes, ja kaitējums nodarīts īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, mikroliegumiem, kā arī īpaši aizsargājamām sugām un biotopiem.

Vides aizsardzības likums noteic Dienesta kompetenci jautājumos, kas saistīti ar kaitējumu videi, kas ietver kaitējumu, kas nodarīts īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, mikroliegumiem, kā arī īpaši aizsargājamām sugām un biotopiem, ūdeņiem, augsnei un zemes dzīlēm. Atbilstoši Vides aizsardzības likuma 19. panta pirmajai daļai Dienesta, Pārvaldes un citas vides normatīvajos aktos noteiktās tiešās pārvaldes iestādes īsteno vides valsts kontroli. Likuma "Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām" 27. pants nosaka, ka īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vides valsts kontroli valsts nozīmes īpaši aizsargājam dabas teritoriju, īpaši aizsargājamo sugu un biotopu, mikroliegumu apsaimniekošanas un aizsardzības jomā īsteno Pārvalde. Atbilstoši Sugu un biotopu aizsardzības likuma 31. pantam Pārvalde uzrauga īpaši aizsargājamo sugu un īpaši aizsargājamo biotopu aizsardzības un izmantošanas prasību, īpaši aizsargājamo sugu indivīdu iegūšanas vai traucēšanas prasību, mikroliegumu aizsardzību un apsaimniekošanu regulējošos normatīvajos aktos noteikto prasību ievērošanu, kā arī starptautiskās tirdzniecības apdraudēto savvaļas dzīvnieku un augu sugu īpatņu aizsardzību regulējošos normatīvajos aktos noteikto prasību ievērošanu.
Pārvalde kā dabas aizsardzības nozares kompetentajai iestādei ir speciālisti ar zināšanām dabas aizsardzības jomā, kas jau līdz šim veic nodarītā kaitējuma novērtēšanu, sniedzot konsultācijas un atbalstu Dienestam. 
Tabulā sniegta informācija par Pārvaldes iesaisti no 2020. līdz 2024. gadam kaitējuma novērtēšanā īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, īpaši aizsargājamām sugām un īpaši aizsargājamiem biotopiem.
 

Pārvaldes iesaiste kaitējuma novērtēšanā*	2020.	2021.	2022.	2023.	2024.
Pārvaldes pieprasījumi Dienestam kaitējuma novērtēšanai atbilstoši Ministru kabineta 2007. gada 24. aprīļa noteikumiem Nr. 281 "Noteikumi par preventīvajiem un sanācijas pasākumiem un kārtību, kādā novērtējams kaitējums videi un aprēķināmas preventīvo, neatliekamo un sanācijas pasākumu izmaksas".	10	7	3	8	5
Pārvaldes dalība Dienesta izveidotās komisijās kaitējuma novērtēšanai	11	1	2	2	4
Pārvalde veic kaitējuma ietekmes būtiskuma novērtēšanu atbilstoši Ministru kabineta 2007. gada 27. marta noteikumiem Nr. 213 "Noteikumi par kritērijiem, kurus izmanto, novērtējot īpaši aizsargājamām sugām vai īpaši aizsargājamiem biotopiem nodarītā kaitējuma ietekmes būtiskumu".	1	3	4	1	4
Informācijas un dokumentu apmaiņa kriminālprocesos par dabai nodarīto kaitējumu, t.sk. Pārvaldes atklātos pārkāpumos	4	1	1	3	3

^{*VARAM un Pārvaldes sniegtā informācija}

Nodalot iestāžu kompetences kaitējuma novērtēšanā tiek samazināts administratīvais slogs un resursu
patēriņš abām iestādēm, kā arī paātrināts kaitējuma novērtēšanas process, ir skaidri saprotams, pie kuras iestādes vērsties videi nodarītā kaitējuma vai kaitējuma draudu gadījumā, tāpēc Vides aizsardzības likumā tiek nodalītas Dienesta un Pārvaldes kompetences, paredzot, ka kompetentā iestāde attiecībā uz kaitējumu videi ir Dienests, ja kaitējums nodarīts ūdeņiem, augsnei un zemes dzīlēm, un Pārvalde, ja kaitējums nodarīts īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, mikroliegumiem, kā arī īpaši aizsargājamām sugām un biotopiem.

6. Lai nodrošinātu Ministru kabineta 2023. gada 8. maija rīkojuma Nr. 239 "Par konceptuālo ziņojumu "Par tiesiskā regulējuma problēmjautājumiem saistībā ar mantas piekritību valstij un valstij piekritīgo mantu"" 2.1.4. apakšpunktā noteiktā uzdevuma "Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai sagatavot un vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā tiesību aktu projektus par grozījumiem vides aizsardzību reglamentējošajos normatīvajos aktos attiecībā uz bīstamo atkritumu apsaimniekošanas un vides piesārņojuma novēršanas procesa organizēšanu, ja bīstamie atkritumi vai piesārņojums tiek konstatēts valstij piekritīgajos nekustamajos īpašumos" daļēju izpildi, likumprojektu paredzēts papildināt ar atbildību un līdzatbildību par izpētes un sanācijas pasākumiem saistīto izdevumu segšanu valstij vai pašvaldībai piekritīgo vai piederošo īpašumu gadījumā, tādējādi nodrošinot grozījumus vides aizsardzību reglamentējošajā normatīvajā aktā attiecībā uz vides piesārņojuma novēršanas procesa organizēšanu, ja piesārņojums tiek konstatēts valstij piekritīgajos nekustamajos īpašumos. Bīstamo atkritumu apsaimniekošanas kārtība ir noteikta Atkritumu apsaimniekošanas likuma ietvarā, tāpēc šo likumprojektu iespējams papildināt tiktāl, cik tas būtu attiecināms uz piesārņojumu, kas tiek konstatēts valstij piekritīgajos īpašumos, neskarot bīstamo atkritumu apsaimniekošanas jomu.

Likumprojekta 12. panta regulējumā par izpēti un sanāciju, tāpat kā līdz šim spēkā esošajā regulējumā ir paredzēts noteikt personu atbildību un līdzatbildību ar izpēti un sanācijas pasākumiem saistīto izdevumu segšanā. Ja operators, kas veicis piesārņojošo darbību, nav konstatējams, ar izpēti un sanāciju saistītos izdevumus sedz attiecīgās zemes vai objekta īpašnieks, valdītājs vai lietotājs, kas brīvprātīgi apņemas veikt sanāciju, savukārt, ja zeme iegūta īpašumā pēc piesārņotās vietas reģistrācijas, tad izdevumus par izpēti un sanāciju sedz attiecīgās zemes īpašnieks. Šī likuma izpratnē ar vārdu "īpašnieks" ir saprotams gan privātīpašnieks, gan arī valsts institūcijai vai pašvaldībai piekritīgais vai piederošais īpašums saskaņā ar likumu "Par valsts un pašvaldību zemes īpašuma tiesībām un to nostiprināšanu zemesgrāmatās". Savukārt, saskaņā ar Ministru kabineta 2023. gada 8. maija rīkojuma Nr. 239 "Par konceptuālo ziņojumu "Par tiesiskā regulējuma problēmjautājumiem saistībā ar mantas piekritību valstij un valstij piekritīgo mantu"" 2.1.4. apakšpunktā noteikto uzdevumu Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai sagatavot un vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā tiesību aktu projektus par grozījumiem vides aizsardzību reglamentējošajos normatīvajos aktos attiecībā uz vides piesārņojuma novēršanas procesa organizēšanu, ja piesārņojums tiek konstatēts valstij piekritīgajos nekustamajos īpašumos, valstij piekritīgo vai piederošo īpašumu gadījumā, ja šajā īpašumā tiek konstatēta piesārņota vieta, tad var tikt vērtēta finanšu līdzekļu piešķiršana no valsts budžeta programmas "Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem". Finanšu līdzekļu pieprasīšanas gadījumā tiek ņemti vērā Dienesta sagatavotie argumenti un riska izvērtējuma rezultāti par attiecīgo īpašumu, vadoties pēc Piesārņoto vietu pārvaldības sistēmā pieejamās informācijas un noteiktiem pamatkritērijiem. Atbilstoši Ministru kabineta 2022. gada 31. augusta rīkojumam Nr. 583 "Par Vides politikas pamatnostādnēm 2021. – 2027. gadam", ir uzskaitītas piesārņotākās vietas Latvijas teritorijā, kas, atbilstoši noteiktiem pamatkritērijiem, vienlaikus arī uzskatāmas par prioritāri sanējamām. Ja ar izpēti un sanāciju saistītos izdevumus sedz vairāki zemes vai objekta īpašnieki, izdevumu segšanas apmērs katram īpašniekiem nosakāms proporcionāli konstatētā piesārņojuma apmēram attiecīgajā teritorijā vai savstarpēji vienojoties par izdevumu segšanas apmēru.
Attiecībā uz izpētes un sanācijas izdevumu segšanu vēsturiski piesārņotām vietām atbild tā nozares ministrija, kuras pārraudzībā ir konkrētais nekustamais īpašums vai daļa no tā (zeme) un paredzētā darbība. Nozares ministrijai likumprojekta normu īstenošana jānodrošina nozares ministrijas esošo valsts budžeta līdzekļu ietvaros, neradot negatīvu ietekmi uz valsts budžeta izdevumiem.