Anotācija (ex-ante)

Noteikumi projekts paredz noteikt ceļu lietotāju maksājumu elektroniskās iekasēšanas sistēmu,  savstarpējās izmantojamības kārtību.

Vispārējā kārtība

Šobrīd ceļu lietotāju maksājumu elektronisko iekasēšanas sistēmu savstarpējās izmantojamības kārtību nosaka Ministru kabineta 2007. gada 27. februāra noteikumi Nr. 151 “Ceļu lietotāju maksājumu elektronisko iekasēšanas sistēmu savstarpējās izmantošanas kārtība” (turpmāk – MK noteikumi Nr.151).
MK noteikumi Nr. 151 tika izstrādāti, lai pārņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes 2004.gada 29.aprīļa Direktīvas 2004/52/EK par ceļu lietotāju nodokļa elektronisko iekasēšanas sistēmu savstarpēju izmantojamību Kopienā (turpmāk – Direktīva 2004/52/EK) prasības, kas paredzētas, lai nodrošinātu ceļu lietotāju maksājumu elektronisko iekasēšanas sistēmu savstarpēju izmantojamību Kopienā.
Direktīva 2019/520 ir Direktīvas 2004/52/EK pārstrādātā redakcija.
Ņemot vērā, ka Direktīvas 2004/52/EK prasības attiecās tikai uz tādiem ceļu lietotāju maksājumiem, kas saistīti ar transportlīdzekļa nobraukto attālumu (maksa, kas atkarīga no nobrauktā attāluma) vai ar transportlīdzekļa izbraukšanu cauri īpašam punktam (piemēram, maksa pie barjeras vai izbraucot caur speciāliem vārtiem), taču Latvijā ir tika autoceļu lietošanas nodeva, kas ir atkarīga no laika, ko transportlīdzeklis ir pavadījis uz autoceļa, tad kopš MK noteikumu Nr. 151 stāšanās spēkā noteikumiem bija tikai formāla nozīme Direktīvas 2004/52/EK prasību pārņemšanā, bez nekādas faktiskās ietekmes.
Tā kā Latvijā tuvākajos gados netiek plānots aizstāt esošo autoceļu lietošanas nodevu ar  ceļu lietotāju maksājumiem, kas būtu maksājami par nobraukto attālumu, tādējādi arī noteikumu projektam nav nekādas faktiskās ietekmes, jo noteikumu projekts ir formāla Direktīvas 2019/520 prasību pārņemšana.
Lai gan noteikumu projektam nav nekādas faktiskas ietekmes un ar to tiek īstenota formāla Direktīvas 2019/520 prasību pārņemšana, tomēr Eiropas Savienības tiesas judikatūrā ir atzīts, ka tiesiskās drošības princips un nepieciešamība nodrošināt pilnīgu direktīvu piemērošanu juridiski, nevis tikai faktiski, prasa, lai visas dalībvalstis pārņemtu attiecīgās direktīvas prasības ar skaidru, precīzu un pārskatāmu tiesisko regulējumu, paredzot saistošas normas jomā, uz kuru tā attiecas. Dalībvalstīm ir šāds pienākums, lai novērstu jebkādas konkrētā brīdī esošās situācijas izmaiņas tajās un nodrošinātu, ka ikviens tiesību subjekts Kopienā, ietverot dalībvalstis, kurās noteikta direktīvā minēta darbība nepastāv, jebkuros apstākļos skaidri un precīzi zinātu savas tiesības un pienākumus (šajā ziņā skatīt Eiropas Savienības Tiesas 2010.gada 14.janvāra spriedumu lietā C 343/08 Komisija/Čehija 40. un 41.punkts un tajos norādītā judikatūra, ECLI:EU:C:2010:14).
Eiropas Savienības Tiesas ieskatā tas, ka direktīvā minētā darbība netiek veikta kādā dalībvalstī, neietekmē tās pienākumu transponēt direktīvu, ja nav iespējams izslēgt iespēju, ka šāda darbība varētu pastāvēt nākotnē. Attiecīgi 2001.gada 13.,decembra spriedumā lietā C-372/00 Komisija/Īrija, ECLI:EU:C:2001:702, un 2002.gada 30.maija spriedumā lietā C-441/00 Komisija/Apvienotā Karaliste, ECLI:EU:C:2002:318, tika nospriests, ka tas, ka Īrijā un Ziemeļīrijā nav ātrgaitas vilcienu, neatbrīvo Īriju un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti no pienākuma transponēt Padomes Direktīvu 96/48/EK par Eiropas ātrgaitas dzelzceļu sistēmas savstarpēju izmantojamību.

Nē

Nē

Noteikumu projekts paredz, ka ietekmēs EETS pakalpojumu sniedzējus, nodevu iekasētājus un EETS lietotājus, taču faktiski nebūs ietekmes, jo Latvijā nav un netiek plānots EETS.

Nē

Nē

Nē

Jā

Nē

-