Anotācija (ex-ante)

Bibliotēku likumā termins “datu bāze” lietots kā divi atsevišķi vārdi. Saskaņā ar Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas Informācijas un dokumentācijas terminoloģijas apakškomisijas apstiprinātajiem terminiem, termins “datubāze” lietojams kā saliktenis. Bibliotēku likumā nepieciešams veikt izmaiņas, lai termins “datubāze” tiktu lietots pareizi.

Likumprojekta 2.pants paredz aizstāt visā Bibliotēku likumā vārdus “datu bāze” ar vārdu “datubāze” attiecīgā locījumā.

Pēdējos gados notiek aktīva valsts un pašvaldību iestāžu funkciju pārskatīšana un dažādu resursu optimizācija, kas tiešā veidā skar arī bibliotēkas. Resursu optimizācijas rezultātā bibliotēkas tiek likvidētas (likvidējot izglītības iestādes, tiek likvidētas arī izglītības iestādes bibliotēkas) vai reorganizētas par bibliotēkas pakalpojumu sniegšanas vietām.

Bibliotēku likuma 6.panta trešā daļa nosaka, ka pašvaldības bibliotēku dibina, reorganizē un likvidē attiecīgā pašvaldība, ņemot vērā Latvijas Bibliotēku padomes atzinumu, kas nozīmē, ka pašvaldība bibliotēku var likvidēt vai reorganizēt par bibliotēkas pakalpojuma sniegšanas vietu tikai tad, kad ir saņemts Latvijas Bibliotēku padomes atzinums par pašvaldības bibliotēkas likvidēšanu vai reorganizāciju. Latvijas Bibliotēku padome pirms atzinuma sniegšanas izvērtē pašvaldības iesniegto informāciju, piemēram, pašvaldības bibliotēkas likvidācijas vai reorganizācijas atbilstību normatīvajam regulējumam, iedzīvotāju un bibliotēkas lietotāju skaitu, bibliotēkas infrastruktūras, bibliotēkas krājuma un aprīkojuma stāvokli, attālumu līdz tuvākai bibliotēkai, citas bibliotēkas sasniedzamību ar sabiedrisko transportu, bibliotēkas lasītāju aptaujas rezultātus un citus apstākļus, tostarp, kopumā iedzīvotāju iespējas saņemt pakalpojumus. Pašvaldības bibliotēkas reorganizācijas rezultātā, bibliotēkai kļūstot par bibliotēkas pakalpojumu sniegšanas vietu, bibliotēka beidz darboties kā pastāvīga bibliotēka/vienība, tā tiek izslēgta no Bibliotēku reģistra un šādā gadījumā pašvaldībai saskaņā ar Ministru kabineta 2017.gada 30.maija noteikumiem Nr.291 “Noteikumi par oficiālās statistikas apkopošanu kultūras jomā” (turpmāk – MK noteikumi Nr.291) atsevišķi nav jāiesniedz statistika elektroniskajā datubāzē “Latvijas kultūras datu portāls”. Pašvaldības bibliotēku pakalpojumu sniegšanas vietas tiek izveidotas un darbojas kādas citas attiecīgās pašvaldības bibliotēkas ietvaros, piemēram, Jelgavas novada Jaunsvirlaukas pagasta Dzirnieku bibliotēka tika reorganizēta par Jaunsvirlaukas pagasta Staļģenes bibliotēkas pakalpojumu sniegšanas vietu Dzirnieku ciemā.

Pašvaldības bibliotēku pakalpojumu sniegšanas vietās tiek nodrošināts daļējs bibliotēku sniegto pakalpojumu klāsts, pakalpojumi var tikt sniegti nepilnu darba laiku, piemēram, dažas stundas nedēļā vai dažas stundas divās nedēļās. Atkarībā no pakalpojumu pieprasījuma, to izvērtē pašvaldības bibliotēka, kuras ietvaros tiek nodrošināta pakalpojumu sniegšanas vieta. Pašvaldības bibliotēkas atrodas to pamatadresēs, bet pašvaldības bibliotēku pakalpojumu sniegšanas vietas atrodas citās adresēs, kurās var nebūt arī savas pastāvīgās telpas, pakalpojumi var tikt sniegti, piemēram, pagastu pārvalžu telpās, kultūras centru telpās u.tml., kā arī reorganizēto bibliotēku telpās vai pašvaldības telpās, kas ir pieejamas vietējai kopienai. Tās var būt arī pašvaldības bibliotekāro pakalpojumu sniegšanas vietas citās valsts vai pašvaldības iestādēs, piemēram, sociālās aprūpes centros, ārstniecības iestādēs un ieslodzījuma vietās, kur tiek nodrošinātas deponētās pašvaldību bibliotēku krājuma vienības ierobežotām lietotāju grupām, proti, minēto iestāžu iemītniekiem, pacientiem, u.c. un regulāri ir pieejami noteikti bibliotekārie pakalpojumi, tādā veidā uzlabojot viņu dzīves kvalitāti. Pašvaldības bibliotēku pakalpojumu sniegšanas vietas izveide ir veids, kā iedzīvotājiem īpaši lielās pagastu teritorijās, saglabāt iespēju saņemt bibliotekāros pakalpojumus, un pašvaldībai iespēja optimizēt, piemēram, finanšu resursus.

Ministru kabineta 2001.gada 7.augusta noteikumu Nr.355 “Vietējas nozīmes bibliotēku tīkla darbības noteikumi” (turpmāk – MK noteikumi Nr.355) 2.punkts nosaka, ka bibliotēku skaitu attiecīgās pašvaldības administratīvajā teritorijā nosaka novada dome vai republikas pilsētas dome, ievērojot tostarp minēto noteikumu 2.1.apkšpunktā paredzēto, ka novada pagastā, kurā iedzīvotāju skaits nepārsniedz 2000, ir vismaz viena pašvaldības bibliotēka, ja novada pagasta iedzīvotāju skaits ir lielāks par 2000, uz katriem nākamajiem 2000 iedzīvotāju novada pagasta teritorijā papildus ir vismaz viena pašvaldības bibliotēka. Ievērojot šo MK noteikumu Nr.355 tiesisko regulējumu, nereti pagastos tiek saglabāta tikai viena bibliotēka, pārējās bibliotēkas, kuras atrodas teritoriāli lielu pagastu attālās apdzīvotās vietās, reorganizējot par bibliotēku pakalpojumu sniegšanas vietām.

Bibliotēku nozares normatīvie akti neregulē “bibliotēku pakalpojumu sniegšanas vietas” un to darbību, bet minētais termins faktiski pastāv un bibliotēku nozarē tiek lietots. Laika periodā no 2019.gada līdz 2024.gadam Latvijā par bibliotēku pakalpojumu sniegšanas vietām tika reorganizētas 55 bibliotēkas, tomēr nav informācijas, cik Latvijā šobrīd ir bibliotēku pakalpojumu sniegšanas vietas, kurās tiek nodrošināti bibliotekārie pakalpojumi iedzīvotājiem. Pašvaldību bibliotēku pakalpojumu sniegšanas vietu reorganizācijas vai likvidācijas gadījumā pašvaldībai saskaņā ar Bibliotēku likumā noteikto kārtību nav jāsaņem Latvijas Bibliotēku padomes atzinums. Minētā tiesiskā regulējuma nepilnību dēļ ir radusies situācija, ka pašvaldību bibliotēku pakalpojumu sniegšanas vietas atrodas “pelēkajā zonā”, un pastāv risks, ka pašvaldības, cenšoties vēl vairāk optimizēt resursus, var likvidēt ar šādas ar tiesisko regulējumu neaizsargātas pašvaldību bibliotēku pakalpojumu sniegšanas vietas. Pašvaldības un to bibliotēkas, izvērtējot situāciju, apstākļus attiecīgajā administratīvajā teritorijā un iedzīvotāju vajadzības un intereses, var lemt par pašvaldību bibliotēku pakalpojumu sniegšanas vietu izveidošanu vai atvēršanu, vai otrādi – slēgšanu. Tomēr, likvidējot pašvaldību bibliotēku pakalpojumu sniegšanas vietas, pašvaldības iedzīvotāji nevar pilnvērtīgi īstenot savas tiesības uz bibliotekāro pakalpojumu saņemšanu un savas dzīvesvietas tuvumā viņiem arī tiek liegta, iespējams, pat vienīgā iespēja bez maksas saņemt informāciju, piekļūt datoram, elektroniskajiem resursiem, kā arī iespēja saņemt iespieddarbus lasīšanai mājās.

Ministru kabineta 2014.gada 30.septembra noteikumi Nr.591 “Kārtība, kādā piešķir valsts budžeta līdzfinansējumu datoru, interneta un vispārpieejamo elektroniskās informācijas resursu publiskās pieejamības nodrošināšanai pašvaldību bibliotēkās” (turpmāk – MK noteikumi Nr.591) nosaka kārtību, kādā piešķir valsts budžeta līdzfinansējumu datoru, interneta un vispārpieejamo elektroniskās informācijas resursu publiskās pieejamības nodrošināšanai pašvaldību bibliotēkās. Saskaņā ar MK noteikumu Nr.591 2.punktu valsts budžeta līdzfinansējumu piešķir valsts budžetā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas programmā 30.00.00 “Attīstības nacionālie atbalsta instrumenti” paredzētā finansējuma apmērā, lai kārtējā gadā pašvaldību publiskajās bibliotēkās nodrošinātu šādus pakalpojumus Valsts vienotajā bibliotēku informācijas sistēmā – interneta abonēšanu un palīdzības dienestu, kas nodrošina pašvaldību publisko bibliotēku datortehnikas un vienotā bibliotēku tīkla darbības uzraudzību. Nodrošinot interneta abonēšanu pašvaldību publiskajās bibliotēkas, iedzīvotājiem tiek sniegta bezmaksas piekļuve datoriem, internetam un vispārpieejamajiem elektroniskās informācijas resursiem atbilstoši Bibliotēku likuma 23.panta trešajai daļai, kā arī piekļuve valsts un pašvaldību elektroniskajiem pakalpojumiem, publicētajai aktuālajai informācijai un nodrošināta piekļuve Oficiālajam izdevumam “Latvijas Vēstnesis” un tiesību aktiem. Pašvaldību bibliotēku likvidācijas gadījumā MK noteikumos Nr.591 noteiktā līdzfinansējuma piešķiršana interneta abonēšanai un minētajam palīdzības dienestam tiek pārtraukta, un līdz ar to pašvaldības bibliotēkām ir jānodod saņemtā datortehnika un cita tehnika, kas nodrošināja vienotā bibliotēku tīkla darbību, Kultūras ministrijas padotības iestādei Kultūras informācijas sistēmu centram. Savukārt, reorganizējot pašvaldības bibliotēkas par bibliotēku pakalpojumu sniegšanas vietām, iespēju robežās tiek saglabāts MK noteikumos Nr.591 noteiktais līdzfinansējums interneta abonēšanai, kā arī tiek saglabāta datortehnika un vienotā bibliotēku tīkla darbība. Tādējādi var rasties situācijas, kad pašvaldības vai to bibliotēkas var lemt par bibliotēku pakalpojumu sniegšanas vietu slēgšanu, nesaskaņojot to ar Latvijas Bibliotēku padomi, kā arī neinformējot Kultūras ministriju. Lai nepieļautu šādus gadījumus, kad pašvaldībām, likvidējot to bibliotēku pakalpojumu sniegšanas vietas, pretēji MK noteikumos Nr.591 noteiktajam tiek saglabāts līdzfinansējums minētajiem pakalpojumiem, tādējādi radot prettiesisku finanšu līdzekļu izlietošanu, pašvaldībai vai tās bibliotēkām būtu jāinformē Kultūras ministrija par pašvaldību bibliotēku pakalpojuma sniegšanas vietu likvidēšanu.

Ņemot vērā minēto, Bibliotēku likumā nepieciešams definēt terminu – “bibliotēkas pakalpojumu sniegšanas vieta” un noteikt prasību informēt Kultūras ministriju par bibliotēku, tajā skaitā, izglītības iestāžu bibliotēku un bibliotēku pakalpojuma sniegšanas vietu likvidēšanu. Tādā veidā tiks nodrošināts esošās situācijas monitorings, uzturēts aktuāls Bibliotēku reģistrs, nodrošināta finanšu līdzekļu lietderīga izmantošana.

Likumprojekta 3.pants paredz papildināt Bibliotēku likuma 1.pantu ar 14.punktu, kurā tiek sniegta termina “bibliotēkas pakalpojumu sniegšanas vieta” definīcija.
Likumprojekta 7.pants paredz papildināt Bibliotēku likuma 6.pantu ar sesto daļu, nosakot, ka bibliotēkai vai tās dibinātājam mēnesi pirms bibliotēkas reorganizēšanas vai likvidēšanas un bibliotēkas pakalpojumu sniegšanas vietas izveidošanas, reorganizēšanas vai likvidēšanas ir pienākums par to informēt Kultūras ministriju.

Saskaņā ar Latvijas kultūras datu portālā ievadītajiem statistikas datiem Latvijā 2024.gadā darbojās 1350 valsts, pašvaldību un privātās bibliotēkas – Latvijas Nacionālā bibliotēka, 44 augstākās izglītības iestāžu bibliotēkas, 21 speciālā bibliotēka, 712 publiskās bibliotēkas, 572 vispārējās un profesionālās izglītības iestāžu bibliotēkas. Visā Latvijas teritorijā bibliotēku sekmīgu darbību nodrošina bibliotēku plašais un daudzveidīgais krājums, kvalificēti darbinieki, informācijas tehnoloģiju un interneta nodrošinājums, kā arī infrastruktūra. Kvalitatīvu informācijas pakalpojumu sniegšanas pamats ir bibliotēku krājuma datu veidošana un apkopošana elektroniskajos katalogos, to atspoguļošana tīmekļvietnēs, bibliotēku savstarpēja sadarbība datu veidošanā un krājuma apmaiņā.
Latvijas Nacionālā bibliotēka ir vispārpieejama universāla zinātniskā bibliotēka, kas kalpo visas nācijas intelektuālajai attīstībai, ir iespieddarbu glabātāja, nacionālo bibliogrāfisko resursu veidotāja un valsts bibliotēku sistēmas metodiskais un attīstības centrs. Latvijas Neredzīgo bibliotēka ir valsts dibināta publiska bibliotēka, kura veido pielāgotās literatūras resursus un sniedz pakalpojumus iedzīvotājiem ar funkcionālo lasītnespēju. Pārējās publiskās bibliotēkas ir pašvaldību dibinātas bibliotēkas, kas bez maksas nodrošina vispārēju informācijas un pakalpojumu pieejamību visām sabiedrības grupām, tās ir universālas bibliotēka, kas ir atvērtas sabiedrībai un apkalpo vietējos vai reģiona iedzīvotājus. Vispārējās un profesionālās izglītības iestāžu un augstākās izglītības iestāžu bibliotēkas nodrošina skolēnu, studentu, mācībspēku un pētnieku izglītības, augstskolu studiju un pētniecības procesa vajadzības atbilstoši studiju programmām, pētniecības virzieniem un izglītības standartiem, sekmējot izglītības kvalitāti. Speciālās bibliotēkas nodrošina noteiktu nozaru darbībai, specifikai un attīstībai nepieciešamos pakalpojumus un informacionālās vajadzības.

Viss Latvijas bibliotēku kopums (gan pēc dibinātāja, gan pēc tipoloģijas) ir noteiktā kārtībā, mērķtiecīgi organizēta bibliotēku sistēma – bibliotēku tīkls –, kas ir vienots veselums un savstarpēji mijiedarbojas un sadarbojas. Bibliotēku tīkla darbība aptver visu valsts teritoriju, nodrošinot informācijas un zināšanu pieejamību visā valstī un visās tautsaimniecības nozarēs. Taču Bibliotēku likumā nav definēts “Latvijas bibliotēku tīkls”, lai gan bibliotēku nozarē šāds koncepts un jēdziens pastāv un tiek lietots.

Kopš 2001.gada Latvijā tiek īstenots Valsts vienotās bibliotēku informācijas sistēmas (VVBIS) projekts, kura galvenais mērķis ir rūpēties par saskaņotu valsts un publisko bibliotēku sistēmas darbību. Bibliotēkām tiek nodrošināta iespēja apkopot, saglabāt, sistematizēt nacionālās kultūras un zinātnes vērtības un nodrošināta pieejamība tām. Tiek nodrošināta iespēja izmantot modernās informācijas tehnoloģijas informācijas pakalpojuma sniegšanai – informācijas meklēšanai, nepieciešamo grāmatu, publikāciju, uzziņu un dokumentu pieejamībai no Latvijas un starptautiskiem informācijas avotiem. Projekta īstenošanas rezultātā bibliotēkās ir izveidota moderna tehnoloģiju infrastruktūra, veikta datu pārveide digitālā formātā – elektroniskajos kopkatalogos, nodrošināta piekļuve elektroniskiem tīmekļa resursiem – Latvijas un ārvalstu pilntekstu datubāzēm. Bibliotēku tīklā notiek dažādas sadarbības formas – resursu apmaiņa, iesaiste kopīgu projektu un programmu īstenošanā, profesionālā tīklošanās, profesionālā pilnveide, pieredzes apmaiņa, starpbibliotēku abonementa izmantošana, informācijas resursu piegāde lietotājiem, kā arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālo informācijas resursu izmantošana, un tiek koordinēta vienota bibliotēku elektronisko kopkatalogu veidošana un uzturēšana.

Lai stiprinātu Latvijas bibliotēku tīklu un tajā ietilpstošās visu tipu bibliotēkas, nostiprinātu bibliotēku tīkla pārklājumu Latvijas teritorijā, tā ilgtspēju un savstarpējo saskaņotību, kā arī lai turpinātu nodrošināt vienotu datu pārraides tīkla darbību, pārvaldību un bibliotēku elektronisko kopkatalogu darbību, Bibliotēku likumā ir jānosaka Latvijas bibliotēku tīkla darbības pamatprincipi, Latvijas bibliotēku tīklā iekļautie bibliotēku tipi, Latvijas Nacionālo bibliotēka kā Latvijas bibliotēku profesionālais atbalsta, metodiskais, konsultatīvais un interešu pārstāvniecības centrs ar izvērstu pakalpojumu un atbalstu funkciju kopumu Latvijas bibliotēkām un bibliotēku hierarhiskā sadarbība Latvijas bibliotēku tīklā. Latvijas bibliotēku tīkla noteikšana ir svarīgs priekšnoteikums visu bibliotēku funkciju īstenošanai.

Bibliotēku nozares darbību reglamentē uz Bibliotēku likuma pamata izdotie MK noteikumi Nr.355 un Ministru kabineta 2001.gada 14.augusta noteikumi Nr.371 “Noteikumi par bibliotēkas darbam nepieciešamo darbinieku skaitu un darbinieku amatu ieņemšanai nepieciešamo izglītību” (turpmāk – MK noteikumiem Nr.371). Lai sakārtotu bibliotēku nozares normatīvos aktus, mazinātu normatīvo aktu skaitu un sadrumstalotību, minētie Ministru kabineta noteikumi tiks konsolidēti, uz Bibliotēku likuma pamata izdot Ministru kabineta noteikumus par Latvijas bibliotēku tīkla darbības kārtību, pārklājumu pašvaldību administratīvajās teritorijās, bibliotēku tipoloģiju un sniegtajiem pakalpojumiem, tādējādi padarot bibliotēku darbības tiesisko regulējumu pārskatāmu.

Likumprojekta 5.pants paredz papildināt Bibliotēku likumu ar jaunu 2.¹ pantu “Latvijas bibliotēku tīkls”, kas nosaka Latvijas bibliotēku tīkla veidošanas pamatprincipus, bibliotēkas, kas veido Latvijas bibliotēku tīklu, Latvijas Nacionālo bibliotēku kā Latvijas bibliotēku tīkla metodisko, konsultatīvo un interešu pārstāvniecības centru un deleģējumu Ministru kabinetam noteikt Latvijas bibliotēku tīkla darbību un pārklājumu pašvaldību administratīvajās teritorijās, kā arī bibliotēku tipoloģiju un sniegtos pakalpojumus.
Likumprojekta 3.pants paredz papildināt Bibliotēku likuma 1.pantu ar publiskās bibliotēkas un speciālās bibliotēkas terminiem.
Likumprojekta 20.pants paredz papildināt Bibliotēku likuma pārejas noteikumus, nosakot, ka Ministru kabinets līdz 2027.gada 31.decembrim izdod Likumprojekta 5.pantā ietvertā Bibliotēku likumu 2.¹ panta ceturtajā daļā noteiktos Latvijas bibliotēku tīkla darbības noteikumus.

Bibliotēku likums definē bibliotēku kā informācijas, kultūras un izglītības iestādi un Bibliotēku likuma 3.pants nosaka, ka bibliotēkas veic šādas divas funkcijas – pasaules kultūras mantojuma – iespieddarbu, elektronisko izdevumu, rokrakstu un citu dokumentu – uzkrāšanu, sistematizēšanu, kataloģizēšanu, bibliografēšanu un saglabāšanu, kā arī bibliotēkas krājumā esošās informācijas publiskas pieejamības un izmantošanas nodrošināšanu un bibliotēkas pakalpojumu sniegšanu. 

Bibliotēkas mūsdienās vairs nav tikai grāmatu krātuves, vietas, kur klusumā šķirstīt grāmatu lapas, kā arī pasaules kultūras mantojuma un informācijas saglabātājas un pieejas nodrošinātājas. Bibliotēku darbība šobrīd ir daudz plašāka. Kultūras ministrijas bibliotēku nozares attīstības plānošanas dokumentā “Bibliotēku nozares stratēģija 2023.–2027.gadam” (pieejams Kultūras ministrijas tīmekļvietnē https://www.km.gov.lv/lv/strategija-un-dokumenti-7) definētais virsmērķis iezīmē tās pamatvērtības, kas ir aktuālas visām Latvijas bibliotēkām: “Attīstīt bibliotēkas kā nozīmīgu resursu gudrai un ilgtspējīgai sabiedrības izaugsmei, kas nodrošina Latvijas kultūras mantojuma saglabāšanu un pieejamību, uzlabo sabiedrības rakstpratību un informācijpratību, nodrošina pilsonisko līdzdalību un atbalsta kultūras, izglītības un zinātnes procesus, veicina radošā potenciāla izmantošanu, sabiedrības saliedētības un noturības nostiprināšanu, nodrošina valsts un pašvaldību pakalpojumu pieejamību sabiedrībai.”

Tradicionāli bibliotēku funkcijas ir bibliotēku krājuma veidošana, sistematizēšana, glabāšana un izsniegšana, kā arī kultūras mantojuma (rokrakstu un citu dokumentu) apzināšana un glabāšana. Šīs funkcijas ir svarīgas un fundamentālas, tās ir pamats un tās nedrīkst pazaudēt, tomēr mūsdienu sabiedrībā bibliotēkas vairs neveic tikai divas pamatfunkcijas. Bibliotēku funkcijas un aktivitātes ir daudz plašākas un izvērstākas, ko apliecina visu līmeņu bibliotēku nolikumi. Bibliotēku likumā noteiktais tiesiskais regulējums pieļauj gan sašaurinātu, gan paplašinātu bibliotēku funkciju tulkojumu un tvērumu, veicinot atšķirīgu sabiedrības un bibliotēku dibinātāju izpratni par bibliotēku lomu mūsdienās un iesaisti sabiedrībai svarīgās norisēs. Ja bibliotēku dibinātāji nodrošina bibliotēkas ar resursiem tikai Bibliotēku likumā minēto divu funkciju veikšanai, bibliotēkas nevar veikt visas funkcijas, kas veido izglītotu un iekļaujošu sabiedrību, veicina pilsonisko aktivitāti un demokratizācijas procesus.

Bibliotēkas popularizē lasīšanu un veicina lasītprasmi, popularizē grāmatas, literatūru, veicina izpratni par literatūru un lasīšanu. Lasīšanas kompetence pasliktinās, kas atspoguļojas arī 2022.gada Starptautiskās skolēnu prasmju novērtēšanas programmas pētījumā (Programme for International Student Assessment (PISA)) (pieejams Izglītības un zinātnes ministrijas tīmekļvietnē https://www.izm.gov.lv/lv/oecd-pisa). Starptautiskās skolēnu prasmju novērtēšanas programmas pētījumā (Programme for International Student Assessment (PISA)) pētījumā atklājās, ka Latvijas skolēni ir ar vidējiem sasniegumiem lasīšanā un lasīšanas kompetencē, pie kam, salīdzinot ar iepriekšējo ciklu (Starptautiskās skolēnu prasmju novērtēšanas programmas pētījumā (Programme for International Student Assessment (PISA) 2018), skolēnu sasniegumi ir samazinājušies. Ņemot vērā, ka lasīšana pasliktinās, lasīšanas veicināšanas nozīmība palielinās, visas Latvijas bibliotēkas ir būtiskas lasīšanas veicināšanā. Grāmatas un rakstītais vārds ir bijis nozīmīgs attīstības faktors latviešu kā nācijas apziņas formēšanā, valsts idejas veidošanā, sabiedrības izaugsmē, labklājībā, izglītībā, zināšanu veidošanā, radošumā un inovāciju radīšanā. Lasīšanas veicināšana ir viena no bibliotēku funkcijām, veicina iedzīvotāju mūžizglītību, sabiedrības attīstību un izglītotību. Lasīšana ir piepūle, kas attīsta vārdu krājumu, trenē un veicina domāšanu.

Dažādu informācijas avotu un mediju plašajā informācijas piedāvājumā svarīga ir sabiedrības informācijpratība un medijpratība. Lai lietotu digitālos informācijas resursus, ir nepieciešamas noteiktas pratības, kas ļauj tos izmantot – prasme izmantot interneta meklētājsistēmas, spēja novērtēt atrastās informācijas ticamību, prasme izmantot tiešsaistes datubāzes, lietot to lasīšanas palīgrīkus. Bibliotēkas veicina medijpratību un informācijpratību, konsultē par drošticamas informācijas izmantošanu, rīko izglītojošus, informatīvus pasākumus par medijpratību, iesaistās dažādās aktivitātes. Bibliotēkas sniedz iespējas attīstīt kritisko domāšanu, palīdzot cilvēkiem atpazīt dezinformāciju un kļūt par zinošiem informācijas lietotājiem un izplatītājiem. Tirgus un sociālo pētījumu centra “Latvijas Fakti” 2023.gadā veiktā pētījuma “Latvijas iedzīvotāju mediju lietošanas paradumi” (pieejams Kultūras ministrijas tīmekļvietnē https://www.km.gov.lv/lv/petijumi) rezultāti liecina, ka sabiedrībā pieaug interese par medijpratību, jeb prasmi kritiski izvērtēt mediju sniegto informāciju un atpazīt uzticamu žurnālistiku no viltus ziņām. Bibliotēkas ir nozīmīgs resurss sabiedrības izglītošanai, kas veic atbalsta sniegšanas funkciju digitālo prasmju apguvē un valsts un pašvaldību elektronisko pakalpojumu izmantošanā dažādām auditorijām.

Apvienoto Nāciju Organizācijas Ilgtspējīgas attīstības mērķu 11.mērķa „Padarīt pilsētas un apdzīvotas vietas iekļaujošas, drošas, pielāgoties spējīgas un ilgtspējīgas” sasniegšanā būtiska nozīme ir bibliotēku piedāvājumam. Gan publiskās (valsts un pašvaldību bibliotēkas), gan augstskolu un skolu bibliotēkas to lietotājiem piedāvā atvērtu un iekļaujošu izglītošanās un tikšanās telpu, veicinot iedzīvotāju sabiedrisko un pilsonisko aktivitāti un stiprinot demokrātiju. Demokrātija balstās uz informētiem pilsoņiem un bibliotēkas nodrošina bezmaksas piekļuvi uzticamai, daudzveidīgai un kvalitatīvai informācijai, ļaujot cilvēkiem veidot izpratni par sabiedrībā notiekošo un piedalīties diskusijās. Bibliotēkas rīko tādus pasākumus, kur cilvēki var iepazīties ar sabiedrībā aktuālām tēmām, izteikt viedokli, uzdot jautājumus un iedziļināties, tādā veidā stiprinot sabiedrības līdzdalību un demokrātiskās vērtības. Bibliotēku organizētie pasākumi veicina cilvēku savstarpēju iepazīšanos, sadarbību un pilsonisko aktivitāti.

Bibliotēkas bez maksas ir pieejamas ikvienam neatkarīgi no vecuma, dzimuma, tautības, izglītības līmeņa, ienākumiem vai etniskās piederības, veicinot vienlīdzīgas iespējas visiem cilvēkiem un iekļaušanu. Ikviens var ienākt bibliotēkā, izmantot resursus, piedalīties aktivitātēs, lūgt konsultāciju. Šī pieejamība palīdz samazināt sociālo plaisu un sniedz iespēju visiem būt aktīviem sabiedrības locekļiem. Bibliotēkas ir vietējās kopienas centri, saskarsmes institūcijas. Bibliotēkas bieži palīdz ieceļotājiem un bēgļiem apgūt latviešu valodu, iepazīt kultūru un iekļauties sabiedrībā. Arvien vairāk bibliotēkas kļūst pieejamas un piekļūstamas arī cilvēkiem ar dažādiem funkcionāliem traucējumiem, nodrošinot pielāgotas telpas, tehnoloģijas un piekļuvi resursiem un kopumā bibliotēkai un tās aktivitātēm. Bibliotēkas nodrošina drošu, mierīgu, iekļaujošu un neitrālu telpu, vidi, kur cilvēki var mācīties, diskutēt, pilnveidot zināšanas, sadarboties vai vienkārši būt kopā. Šādā vidē var brīvi paust idejas un attīstīt savas prasmes bez diskriminācijas vai nosodījuma. Bibliotēkas kļūst par kopienu centriem, kas veicina iekļaušanos.

Bibliotēkas sniedz atbalstu, praktisku palīdzību iedzīvotājiem dažādu elektronisko resursu un valsts un pašvaldību elektronisko pakalpojumu izmantošanā, kā arī datorprasmju apgūšanā. Bibliotēku darbinieki regulāri tiek apmācīti informācijas tehnoloģiju, e-resursu un e-pakalpojumu lietošanā un palīdz tos apgūt lietotājiem. Lai lietotu digitālos informācijas resursus un rīkus, izmantotu elektroniskos pakalpojumus, ir nepieciešamas noteiktas prasmes, kas ļauj tos izmantot un bibliotēkas to sniedz. Ne visiem cilvēkiem ir iespēja iegādāties datorus un nodrošināt internetu mājās. Bibliotēkas bez maksas piedāvā resursus, nodrošinot bezmaksas pieeju datoram, internetam un citai tehnikai, kas palīdz pārvarēt digitālo plaisu. Ekonomiskās grūtībās nonākušiem cilvēkiem bibliotēkas piedāvā piekļuvi izglītībai, darba meklēšanas rīkiem, CV rakstīšanas palīdzību u.c. Bibliotēkas mazina sociālo atstumtību, palīdzot tiem cilvēkiem, kuriem nav zināšanu, prasmju vai resursu. Bibliotēkas padara digitālo vidi pieejamāku, saprotamāku un cilvēcīgāku, palīdzot iedzīvotājiem ērti, droši un patstāvīgi izmantot mūsdienu digitālās iespējas. Bibliotēkas ir nozīmīgs stūrakmens sabiedrības izglītošanai, tās palīdz cilvēkiem attīstīt sevi visos dzīves posmos, veicinot iedzīvotāju mūžizglītību.

Bibliotēkas veic nozīmīgu lomu izglītības, zinātnes, mūžizglītības un kultūras procesu atbalstīšanā un virzīšanā, gan nodrošinot iedzīvotājus ar resursiem, gan piedāvājot dažādus kultūras, izglītības un zinātnes popularizējošus pasākumus. Bibliotēkas piedāvā pasākumus ģimenēm, bērniem un jauniešiem, senioriem – tādējādi apvienojot paaudzes, nodrošinot sociālo kontaktu un mūžizglītību. Bibliotēkas atspoguļo dažādas kultūras un pieredzi, veicinot cilvēku savstarpēju sapratni un cieņu. Tās kalpo kā kultūras centri, kur norisinās izstādes, koncerti, literārie un filmu vakari un tikšanās ar autoriem. Bibliotēkas rīko lekcijas, diskusijas un dažādas darbnīcas. Bibliotēkas ir dinamiskas un daudzfunkcionālas platformas, kas būtiski stiprina sabiedrības intelektuālo un kultūras attīstību. Kaut arī Latvijas oficiālās statistikas portāla dati liecina, ka bibliotēku skaits samazinās, bibliotēku virtuālais un fiziskais apmeklējums pieaug.

Pašvaldību publiskās bibliotēkas palīdz iedzīvotājiem apzināties un novērtēt savu kultūras sakņu nozīmi – vietējās tradīcijas, stāstus, personības, kultūru, vēsturiskos notikumus un industriālo mantojumu, kas veido kopējo identitāti un piederību konkrētai vietai. Bibliotēkas apkopojot un padarot pieejamu plašākai sabiedrībai lokālo kultūras mantojumu caur rokrakstiem, dienasgrāmatām, fotogrāfijām, mutvārdu vēstures ierakstiem, saglabā vērtīgus dokumentus, kas nav pieejami nekur citur. Bibliotēkas kļūst par kopienu kultūras atmiņas pamatbāzi un kolektīvās atmiņas veidošanas un uzturēšanas nozīmīgu dalībnieku. Bibliotēkām būtiski ir ne tikai veidot un saglabāt lokālā kultūras mantojuma krājumu, bet arī strādāt pie krājumu izpētes, interpretācijas un komunikācijas ar vietējo kopienu, veidojot inovatīvus pakalpojumus. Novadpētniecības materiāli ir vērtīgi izziņas un pētniecības avoti skolēniem, studentiem, zinātniekiem un jebkuram interesentam par konkrētā novada vēsturi, kultūru un sabiedrību, ņemot vērā, ka Latvijā ir daudz reģionālu īpatnību, dialektu, paražu, ko nepieciešams dokumentēt un saglabāt. Bibliotēkas spēlē galveno lomu šīs kultūras bagātības apzināšanā un pasargāšanā.

Bibliotēku darbība šobrīd ir daudz plašāka, nekā ir definēts Bibliotēku likumā. Ņemot vērā minēto, nepieciešams papildināt Bibliotēku likuma 1.panta 12.punktā noteikto bibliotēkas definīciju – nosakot, ka bibliotēka ir pieejama ikvienam, tā ir ne tikai kultūras, bet arī saskarsmes institūcija, kā arī nepieciešams paplašināt Bibliotēku likuma 2.pantā noteikto Bibliotēku likuma mērķi un Bibliotēku likuma 3.pantā noteikt bibliotēku funkcijas, to sadalījumu, nosakot bibliotēku pamatfunkcijas un papildus veicamās funkcijas, kas attiektos uz pašvaldību bibliotēkām. Minētie precizējumu Likumprojektā leģitimēs to, ko bibliotēkas šobrīd un ilgāku laiku jau nodrošina.

Likumprojekta 3.pants paredz papildināt Bibliotēku likuma 1.panta 12.punktā noteikto bibliotēkas definīciju, iekļaujot to, ka bibliotēka ir pieejama ikvienam, tā ir arī sabiedriskās saskarsmes institūcija.
Likumprojekta 4.pants paredz paplašināt Bibliotēku likuma 2.pantā noteikto Bibliotēku likuma mērķi, nosakot, ka Bibliotēku likuma mērķis ir ar bibliotēku starpniecību nodrošināt ikvienam brīvu un neierobežotu piekļuvi informācijai, zināšanām, kultūras mantojumam, atbalstīt izglītību un zinātni, sekmēt mūžizglītību, veicināt sabiedrības pilsonisko līdzdalību demokrātiskos procesos un valstiskuma stiprināšanā, kā arī noteikt bibliotēku juridisko statusu, funkcijas, darbību un citus ar bibliotēku darbību saistītus jautājumus.
Likumprojekta 6.pants paredz paplašināt Bibliotēku likuma 3.pantā noteiktās bibliotēku funkcijas ar funkcijām, kuras bibliotēkām mūsdienās ir jāveic, kuras ir svarīgas sabiedrības izaugsmei, atsevišķi izdalot pašvaldību bibliotēku papildu funkcijas, kas ir būtiskas vietējo kopienu atmiņas saglabāšanai un identitātes nostiprināšanai.

Bibliotēku likuma 8.panta otrā daļa nosaka, ka bibliotēkas reģistrāciju nodrošina tās dibinātājs, ka iesniegumu par bibliotēkas reģistrāciju Kultūras ministrijai iesniedz dibinātāja pilnvarota persona un tajā iekļauto ziņu apjomu – bibliotēkas nosaukums, tās juridiskā adrese, bibliotēkas dibinātājs, tās juridiskais statuss, bibliotēkas dibināšanas dokumenta kopija, bibliotēkas krājuma apjoms, bibliotēkas darbinieku skaits, bibliotēkas telpu platība, tehniskais aprīkojums, bibliotēkas finansēšanas avoti un kārtība.

Bibliotēku likumā noteikto bibliotēkas reģistrācijas prasību izpildīšanai, dokumentu sagatavošanai un iesniegšanai ir nepieciešams laiks un resursi. Pēc dokumentu iesniegšanas Kultūras ministrijā un pārbaudes, iesniegtās ziņas tiek ievadītas Bibliotēku reģistrā. Lai daļēji mazinātu administratīvo slogu un mazinātu administratīvās izmaksas, kas veidojas bibliotēku dibinātājiem, pildot minētajā tiesiskajā regulējumā noteiktās obligātās prasības, nepieciešams mazināt prasības attiecībā uz iesniedzamo ziņu apjomu bibliotēkas reģistrācijai. Bibliotēku likums nenosaka minimālās prasības vai citus kritēriju, kas atbilstoši iesniegtajās ziņās norādītajai informācijai, būtu par pamatu vai iemeslu bibliotēkas reģistrēšanai Bibliotēku reģistrā. Kultūras ministrija, reģistrējot bibliotēkas ir konstatējusi, ka, piemēram, informācija par bibliotēkas telpu platību, tehnisko aprīkojumu, finansēšanas avotiem un kārtību, bibliotēkas reģistrācijai Bibliotēku reģistrā nav nepieciešama, jo minētā informācija dublējas ar MK noteikumos Nr.291 noteikto oficiālās statistikas iesniegšanu attiecībā uz valsts, pašvaldību un privātajām bibliotēkām.

MK noteikumi Nr.291 nosaka oficiālās statistikas veidlapu paraugus kultūras jomā un veidlapu aizpildīšanas un iesniegšanas kārtību. MK noteikumu Nr.291 2.pielikumā “Bibliotēkas” ir norādīta virkne ar elektroniskajā datubāzē “Latvijas kultūras datu portāls” tīmekļvietnē www.kulturasdati.lv valsts, pašvaldību un privāto bibliotēku iesniedzamajām ziņām par bibliotēkām, piemēram, bibliotēkas aktuālais nosaukums, kontaktinformācija, darba laiks, darbinieku skaits, aktīvo lietotāju skaits, bibliotēkas krājuma vienību skaits un izsniegumu skaits, telpu platība, telpu tehniskais stāvoklis, lasītāju vietu skaits bibliotēkā, finanšu rādītāji, ziņas par informācijas tehnoloģijām un citas ziņas, kas jāiesniedz līdz kārtējā gada 15.februārim. Līdz ar to minētie aktuālie valsts, pašvaldību un privāto bibliotēku darbības rādītāji un informācija tiek regulāri iesniegti un ir publiski pieejami elektroniskajā datubāzē “Latvijas kultūras datu portāls” tīmekļvietnē www.kulturasdati.lv un nav nepieciešami bibliotēku reģistrācijai Kultūras ministrijas Bibliotēku reģistrā.

Likumprojekta 8.pants paredz izslēgt Bibliotēku likuma 8.panta otrās daļas 5., 6. un 7.punktu, tādējādi atceļot prasības bibliotēku dibinātājiem, reģistrējot bibliotēku Kultūras ministrijas Bibliotēku reģistrā, iesniegt ziņas par bibliotēkas darbinieku skaitu, bibliotēkas telpu platību, tehnisko aprīkojumu un bibliotēkas finansēšanas avotiem un kārtību.

Bibliotēku akreditācija ir bibliotēku darbības izvērtēšanas process, lai nodrošinātu normatīvajam regulējumam atbilstošu, kvalitatīvu, profesionālu un sabiedrības interesēm un vajadzībām orientētu bibliotēku darbību. Bibliotēku likuma 9.panta pirmā daļa nosaka, ka valsts vai pašvaldības dibinātai bibliotēkai ir pienākums akreditēties Ministru kabineta noteiktajā kārtībā un termiņos, savukārt Bibliotēku likuma 9.panta trešā daļa nosaka, ka Bibliotēku akreditācija veicama reizi piecos gados saskaņā ar Ministru kabineta izdotajiem bibliotēku akreditācijas noteikumiem. Ministru kabineta 2006.gada 29.augusta noteikumu Nr.709 “Bibliotēku akreditācijas noteikumi” (turpmāk – MK noteikumi Nr.709) 2.punkts nosaka, ka valsts vai pašvaldības bibliotēka iesniegumu bibliotēkas akreditācijai iesniedz ne vēlāk kā piecu gadu laikā pēc bibliotēkas reģistrācijas.

MK noteikumu Nr.709 2.punktā ir noteikts termiņš bibliotēkas pirmreizējai akreditācijai, savukārt Bibliotēku likuma 9.panta trešā daļā ir noteikts termiņš bibliotēkas kārtējai akreditācijai. Termiņu noteikšana vairākos normatīvajos aktos bibliotēkām un to dibinātājiem rada apgrūtinājumu orientēties un izpildīt normatīvajos aktos noteiktās prasības. Labākai normatīvo aktu uztveramībai termiņi, kas saistīti ar bibliotēku akreditācijas procesu, būtu nosakāmi vienā normatīvajā aktā. Pirmreizējās bibliotēku akreditācijas termiņš, līdzīgi kā tas ir noteikts Muzeju likuma 9.panta pirmajā daļā attiecībā uz muzeju akreditāciju, būtu jānosaka ne vēlāk kā trīs gadu laikā pēc bibliotēkas reģistrācijas, kas ir samērīgs termiņš, lai bibliotēka pēc dibināšanas un reģistrācijas sniegtu pilna apjoma kvalitatīvus bibliotekāros pakalpojumus.

Saskaņā ar MK noteikumu Nr.709 8.punktu bibliotēkas vadītājs (direktors), lai pieteiktos bibliotēkas akreditācijai, iesniedz Kultūras ministrijā iesniegumu, kurā norāda bibliotēkas nosaukumu, bibliotēkas vadītāju (direktoru), bibliotēkas reģistrācijas numuru Bibliotēku reģistrā un bibliotēkas dibinātāju, bibliotēkas adresi un kontaktinformāciju, bibliotēkas dibināšanas datumu, bibliotēkas nolikuma (reglamenta, statūtu) pieņemšanas datumu, kā arī nolikuma (reglamenta, statūtu) grozījumu datumu un statusu, kādu bibliotēka vēlas iegūt pēc akreditācijas. Saskaņā ar MK noteikumu Nr.709 9.punktu iesniegumam pievieno šādu informāciju un dokumentus – bibliotēkas dibināšanas dokumenta kopiju, bibliotēkas nolikuma (reglamenta, statūtu) kopiju, bibliotēkas lietošanas noteikumu kopiju, ziņas par bibliotēku (bibliotēkas darbības stratēģija, bibliotēkas vadība un materiāltehniskā bāze, bibliotēkas personāls un tā kvalifikācija, bibliotēkas darbības finansējums, informācijas tehnoloģijas bibliotēkā, bibliotēkas pakalpojumi, bibliotēkas krājums un atbilstība likumā noteiktajiem attiecīgā statusa nosacījumiem, kuru bibliotēka vēlas iegūt pēc akreditācijas). Minētais informācijas klāsts ir apjomīgs, kas ir jāiesniedz, lai akreditētu valsts vai pašvaldību dibinātu bibliotēku. Kā minēts iepriekš, Latvijā 2024.gadā darbojās 1 350 bibliotēkas, kas nozīmē, ka vidēji gadā nepieciešams akreditēt 270 bibliotēkas.

Izglītības likuma 30.panta trešā prim daļa nosaka, ka izglītības iestādes vadītājam ir pienākums nodrošināt izglītības iestādes piekļuvi bibliotekārajiem, informācijas un karjeras attīstības atbalsta pakalpojumiem. Saskaņā ar Izglītības likuma 55.panta 3.punktu izglītojamam ir tiesības izglītības iestādes iekšējos normatīvajos aktos, tajā skaitā iekšējās kārtības noteikumos, paredzētajā kārtībā mācību procesā saņemt bibliotekāros, informācijas un karjeras attīstības atbalsta pakalpojumus. Ministru kabineta 2011.gada 27.decembra noteikumi Nr.1002 “Kārtība, kādā izglītības iestāde (izņemot augstskolas un koledžas) nodrošina bibliotekāros un informācijas pakalpojumus” nosaka kārtību, kādā izglītības iestāde (izņemot augstskolas un koledžas) nodrošina bibliotekāros un informācijas apkalpojumus. Savukārt Ministru kabineta 2024.gada 4.jūnija noteikumi Nr.325 “Vispārējās izglītības un profesionālās izglītības iestāžu akreditācijas un to vadītāju profesionālās darbības novērtēšanas kārtība” nosaka tostarp vispārējās izglītības iestāžu (izņemot pirmsskolas izglītības iestādes) un profesionālās izglītības iestāžu (izņemot koledžas) akreditācijas, tajā skaitā ārkārtas akreditācijas un akreditācijas anulēšanas, kārtību. Saskaņā ar minētajiem Ministru kabineta noteikumiem un atbilstoši Izglītības likuma 30.panta trešajai prim daļai vispārējo izglītības iestāžu un profesionālo izglītības iestāžu akreditācijas procesā tiek vērtēta arī bibliotekāro, informācijas un karjeras attīstības atbalsta pakalpojumu pieejamība izglītības iestādēs.

Ņemot vērā minēto, lai atvieglotu bibliotēku akreditācijas procesu un samazinātu tā apmērus, kas ļautu ietaupīt resursus, sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju tiks izstrādāta metodika vispārējās izglītības iestāžu un profesionālās izglītības iestāžu bibliotēku vērtēšanai kopējā izglītības iestādes akreditācijas procesā un atcelta izglītības iestādes bibliotēkas, kā atsevišķas iestādes struktūrvienības, akreditācija.

Vienlaikus, lai ļautu bibliotēku dibinātājiem un Kultūras ministrijai, kas saskaņā ar Bibliotēku likuma 9.panta trešo daļu veic bibliotēku akreditāciju, ietaupīt finanšu, laika un cilvēkresursus, kā arī, ņemot vērā, ka kopš bibliotēku akreditācijas uzsākšanas pašvaldību publiskās bibliotēkas ir jau sekmīgi izgājušas vismaz trīs akreditācijas, Bibliotēku likuma 9.panta trešajā daļā būtu pagarināms bibliotēku akreditācijas termiņš, no pieciem līdz sešiem gadiem. Bibliotēkas sevi ir pierādījušas kā kvalitatīvu pakalpojumu sniedzējas un nodrošinātājas, tādēļ bibliotēku akreditācijas regularitāte būtu pagarināma, tādā veidā arī atvieglojot bibliotēku darbību.

Bibliotēku likuma 9.panta ceturtā daļa nosaka, ka, ja valsts vai pašvaldības bibliotēka netiek akreditēta, tai gada laikā no akreditācijas atteikuma dienas atkārtoti jāiesniedz akreditācijai nepieciešamie dokumenti, ja arī atkārtoti bibliotēka netiek akreditēta, tā tiek likvidēta, ievērojot Bibliotēku likuma 6.panta noteikumus, un izslēdzama no Bibliotēku reģistra. Ņemot vērā iepriekš Likumprojekta anotācijā aprakstīto bibliotēku pastāvēšanas un darbības nozīmību sabiedrībā, nebūtu pieļaujama situācija, ka bibliotēkas atkārtotas akreditācijas neiegūšanas gadījumā, bibliotēka tiek likvidēta un izslēgta no Bibliotēku reģistra. Bibliotēkai ir nepieciešams veikt visus pasākumus, lai sekmīgi izietu akreditāciju, tas jādara tik ilgi, kamēr akreditācija tiek iegūta. Šī norma rada iespēju bibliotēkām īstenot pašlikvidāciju, kas var tikt izmantota ļaunprātīgi. 

Likumprojekta 9.pants paredz precizēt Bibliotēku likuma 9.panta pirmo daļu, nosakot, ka valsts vai pašvaldības dibinātai bibliotēkai (izņemot vispārējās izglītības iestāžu un profesionālās izglītības iestāžu bibliotēkas) ir pienākums akreditēties Ministru kabineta noteiktajā kārtībā, valsts vai pašvaldības bibliotēka iesniegumu bibliotēkas akreditācijai iesniedz ne vēlāk kā trīs gadu laikā pēc bibliotēkas reģistrācijas, Bibliotēku likuma 9.panta trešajā daļā noteikt, ka bibliotēka ir akreditējama reizi sešos gados un izslēgt Bibliotēku likuma 9.panta ceturtās daļas otro teikumu, kas paredzēja bibliotēkas likvidāciju atkārtotas neakreditēšanās gadījumā.
Likumprojekta 21.pants paredz papildināt Bibliotēku likuma pārejas noteikumus ar 13.punktu, kas nosaka, ka bibliotēku, kuras ir akreditētas pirms Likumprojektā paredzētajiem grozījumiem Bibliotēku likuma 9.panta piektajā daļā, kas paredz bibliotēku akreditācijas termiņa pagarināšanu no pieciem gadiem uz sešiem gadiem, akreditācijas apliecība ir derīga sešus gadus kopš attiecīgās bibliotēkas akreditācijas.
Likumprojekta 21.pants paredz papildināt Bibliotēku likuma pārejas noteikumus ar 19.punktu, kas nosaka, ka saskaņā ar Bibliotēku likuma 9.panta pirmajā daļā noteikto Ministru kabinets līdz 2026. gada 31. decembrim izdod noteikumus par Bibliotēku akreditācijas noteikumiem.

Bibliotēku nozarē ir apjomīgs normatīvo aktu skaits – kopumā 10 Ministru kabineta noteikumi, kas regulē bibliotēku darbību. Mūsdienu situācijā ir secināms, ka bibliotēku nozare ir pārregulēta un tās tiesiskais regulējums ir sadrumstalots. Laikā, kad tika izstrādāts bibliotēku nozares tiesiskais regulējums, normatīvo aktu jaunrades praksē dominēja detalizētu tiesību normu izstrāde un visdažādāko dzīves sfēru un situāciju regulācija. Mūsdienu normatīvo aktu jaunrades prakse vairs neparedz sīku darbību vai procesu regulāciju un vairs nepastāv uzskats, ka nav iespējams veikt kādu darbību, ja tā nav pilnībā noregulēta normatīvajā aktā. Apjomīgs normatīvo aktu skaits un to sadrumstalotība normatīvā regulējuma mērķgrupām (adresātiem) rada grūtības tiesiskajā regulējumā brīvi orientēties, to uztvert vienotā sistēmā un ievērot, apgrūtina normatīvo aktu piemērošanu, rada lieku administratīvo slogu pašai valsts pārvaldei, kopumā negatīvi ietekmē sabiedrības attieksmi pret normatīviem aktiem, likumdevēju un valdību.

Bibliotēku likuma 17.pants “Bibliotēku finansēšana” nosaka, kas veido valsts un pašvaldību bibliotēku finanšu līdzekļus, kādus papildu finanšu līdzekļus valsts un pašvaldību bibliotēkas var saņemt, nepieciešamos līdzekļus dažādām pozīcijām, procesiem, lai nodrošinātu bibliotēku darbību un funkcijas. Ministru kabineta 2001.gada 25.septembra noteikumi Nr.415 “Bibliotēku darbībai nepieciešamā finansējuma normatīvi” (turpmāk – MK noteikumi Nr.415) nosaka bibliotēku darbībai nepieciešamā finansējuma normatīvus, kuru izpildi nodrošina attiecīgās bibliotēkas dibinātājs. MK noteikumi Nr.415 detalizēti nosaka finansējuma apjomu pa pozīcijām, piemēram, minimālo summu grāmatu un periodisko izdevumu iegādei, pasta un tālruņa izmaksām, bibliotēkas lietotāju karšu, formulāru, kancelejas preču, bibliotēkas darbības un bibliotēkas informācijas resursu popularizēšanai uz vienu iedzīvotāju vai bibliotēkas lietotāju. MK noteikumi Nr.415 nosaka arī finanšu līdzekļu procentuālo apmēru no bibliotēkas pamatbudžeta, kas paredzēts, piemēram, elektronisko izdevumu iegādei, nacionālās bibliogrāfijas, nacionālās digitālās bibliotēkas veidošanai un uzturēšanai, bibliotēkas ēku, telpu, iekārtu un tehniskā aprīkojuma ekspluatācijai un remontdarbiem, informācijas tehnoloģiju ieviešanai, datortīklu izveidošanai, datortehnikas un datorprogrammu iegādei un citām izmaksām.

Ņemot vērā inflāciju, preču un pakalpojumu cenu pieaugumu kopš pēdējiem 2013.gada 27.augusta MK noteikumu Nr.415 grozījumiem tajos noteiktie finanšu normatīvi nav aktuāli. Kultūras ministrija, konsultējoties ar bibliotēku nozari, ir secinājusi, ka nav nepieciešamības uzturēt un atjaunot MK noteikumos Nr.415 noteikto tiesisko regulējumu atbilstoši esošajai ekonomiskajai situācijai un inflācijai, kas ir nepārtraukti mainīga. MK noteikumos Nr.415 detalizēti nosakot bibliotēku darbībai nepieciešamā finansējuma normatīvus, konkretizējot summas un procentus, bibliotēku dibinātāji ir mazāk elastīgi attiecībā uz bibliotēku vajadzību finansēšanu. Izpētot citu kultūras nozaru normatīvos aktus, jāsecina, ka ne Muzeju likums, ne Arhīvu likums, ne Kultūras centru likums nenosaka deleģējumu Ministru kabinetam noteikt detalizētus attiecīgās kultūras institūcijas darbībai nepieciešamā finansējuma normatīvus.

MK noteikumu Nr.415 atcelšana ļautu izvairīties no bibliotēku darbībai nepieciešamā finansējuma apmēra konkretizēšanas un ļautu bibliotēku dibinātājiem brīvi novirzīt finanšu līdzekļus nepieciešamajā apmērā Bibliotēku likuma 17.pantā noteiktajām pozīcijām, lai nodrošinātu bibliotēku darbību un mērķu sasniegšanu. Piemēram, konkrētajā gadā piešķirt mazāk finanšu līdzekļus informācijas un komunikācijas tehnoloģiju attīstībai, attiecīgi šos finanšu līdzekļus novirzīt bibliotēkas telpu remontdarbiem un labiekārtošanai.

Ministru kabineta 2001.gada 11.septembra noteikumi Nr.395 "Bibliotēku materiālā un tehniskā pamata normatīvi" (turpmāk – MK noteikumi Nr.395) nosaka detalizētus bibliotēku materiālā un tehniskā pamata normatīvus, kuri piemērojami, ievērojot attiecīgās bibliotēkas darbības virzienus. MK noteikumu Nr.395 II.nodaļas “Bibliotēku ēkas” 3.punkts nosaka, ka bibliotēkas izvieto ēkās, kas projektētas un būvētas atbilstoši būvniecību reglamentējošo normatīvo aktu prasībām. MK noteikumu Nr.395 4.punkts nosaka, ka bibliotēku ēkas, kā arī bibliotēku telpas cita izmantojuma ēkās projektē atbilstoši Latvijas būvnormatīva LBN 208-00 "Publiskās ēkas un būves" un LBN 201-96 "Ugunsdrošības normas" prasībām. Neapšaubāmi, ka ikviena būve, neatkarīgi no tās klasifikācijas, ir jābūvē, ievērojot būvniecību reglamentējošo normatīvo aktu prasības un būvnormatīvus. MK noteikumi Nr.395 kopš to izdošanas nav aktualizēti, tajos ir norādīts spēku zaudējis būvniecības tiesiskais regulējums.

MK noteikumu Nr.395 5.punkts nosaka, ka bibliotēku ēku ieejas aprīko ar uzbrauktuvēm, pacēlājiem vai liftiem, kas nodrošina iekļūšanu ēkās personām ar funkcionālo spēju ierobežojumiem, ja bibliotēkas izvietotas ēku otrajā stāvā un augstāk, tās apgādā ar liftiem cilvēku un kravas pārvadāšanai. Laikā, kad tika izdoti MK noteikumi Nr.395, šādu normu nostiprināšana tiesiskajā regulējumā bija aktuāla, jo sabiedrība pret cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem vēl nebija tik iekļaujoša. Tādā veidā tika nodrošināts, ka vismaz bibliotēkām, pretēji citām publiskām vietām, tomēr ir jābūt piekļūstamām. Šobrīd šādu normu noteikšana katras nozares speciālajā tiesiskajā regulējumā nav nepieciešama, jo ir pašsaprotami, ka ne tikai bibliotēkas, bet arī muzeji, teātri, citas valsts un pašvaldību iestādes, kafejnīcas, atpūtas vietas, kā arī dabas takas ir jābūvē un jāiekārto tā, lai tās būtu piekļūstamas cilvēkiem ar dažāda veida funkcionāliem traucējumiem. Saskaņā ar Būvniecības likuma 4.panta sesto daļu būvniecībā ievēro tostarp vides pieejamības principu, saskaņā ar kuru būvniecības procesā tiek veidota vide, kurā ikviena persona var ērti pārvietoties un izmantot būvi atbilstoši tās lietošanas veidam. Gan būvniecības nozarē, gan arī citās nozarēs, tostarp, kultūras nozarē ir izstrādātās dažādas vadlīnijas, kuras sniedz informāciju pakalpojumu sniedzējiem par vides piekļūstamības veidošanu un uzlabošanu, pamatojoties uz cilvēku ar dažādiem funkcionāliem traucējumiem vajadzībām. Minētajās vadlīnijās sniegtie ieteikumi palīdz radīt vidi un pakalpojumus tā, lai tie būtu iekļaujoši, tādējādi sniedzot iespēju ikvienam sabiedrības loceklim brīvi un bez šķēršļiem saņemt savām vajadzībām atbilstošus pakalpojumus.

MK noteikumu Nr.395 III.nodaļas 7.–10.punktā noteikts bibliotēku telpu funkcionālais sastāvs (lietošanas telpu zonas, pārvaldes telpu zonas un krātuves telpu zonas), savukārt 16., 18., 19., 20. un 21.punkts, veidojot atsauces uz MK noteikumu Nr.395 pielikumiem, nosaka bibliotēkas telpu pamatplatību bibliotēkas lietotājiem, bērnu apkalpošanai, krātuvēm, bibliotēkas darbiniekiem un palīgtelpām. Šādas detalizētas tiesiskā regulējuma prasības bibliotēku dibinātājiem ne vienmēr ir iespējams ievērot. Latvijā, īpaši pašvaldību pagastu teritorijās, bibliotēkas ir izvietotas tādās telpās, kādas pašvaldībai konkrētajā teritorijā ir pieejamas, piemēram, daudzdzīvokļu mājas dzīvoklī, atsevišķā telpā skolu, kultūras centru vai pagastu pārvalžu ēkās, u.c.. Bibliotēkai atkarībā no telpas platības un plānojuma ir jāpielāgojas konkrētajām telpām un bieži vien nav iespējams telpas sadalīt atbilstoši MK noteikumu Nr.395 tiesiskajā regulējumā noteiktajam funkcionālajam sastāvam un nepieciešamajai minimālajai pamatplatībai. Ja bibliotēka izvietota daudzdzīvokļu mājas vienistabas dzīvoklī ar kopējo platību 35 m2, nav iespējams nodrošināt atsevišķu telpu un minimālo pamatplatību lietotājiem, darbiniekiem, krātuves telpām un palīgtelpām. Ņemot vērā minēto, MK noteikumos Nr.395 noteiktais tiesiskais regulējums nav efektīvs, lietderīgs un praksē netiek īstenots.

Likumprojekta 13.pants paredz izslēgt Bibliotēku likuma 17.panta sesto daļu, atceļot deleģējumu Ministru kabinetam izdot bibliotēku darbībai nepieciešamā finansējuma normatīvus.
Likumprojekta 14.pants paredz izslēgt Bibliotēku likuma 18.pantā ietverto deleģējumu Ministru kabinetam izdot normatīvus par bibliotēku materiālo un tehnisko pamatu.
Likumprojekta 22.pants paredz papildināt Bibliotēku likuma pārejas noteikumus ar 14.punktu nosakot, ka vienlaikus ar Likumprojekta spēkā stāšanos spēku zaudē MK noteikumi Nr.395.
Likumprojekta 23.pants paredz papildināt Bibliotēku likuma pārejas noteikumus ar 15.punktu nosakot, ka vienlaikus ar Likumprojekta spēkā stāšanos spēku zaudē MK noteikumi Nr.415.

Saskaņā ar Bibliotēku likuma 19.panta pirmo daļu Nacionālais bibliotēku krājums ir visu akreditēto bibliotēku krājumu kopums, kas organizēts, ievērojot noteiktus principus, un ietverts vienotā iespieddarbu un citu dokumentu Nacionālajā kopkatalogā un saskaņā ar Bibliotēku likuma 19.panta otro daļu Nacionālais bibliotēku krājums ir valsts bagātība un atrodas valsts aizsardzībā. Nacionālā bibliotēku krājuma definējums pārņemts analogi no Muzeju likuma (pieņemts 1997.gada 18.jūnijā un 2006.gada 17.janvārī zaudēja spēku). Ar Bibliotēku likuma 2022.gada 31.marta grozījumiem Bibliotēku likuma 19.pants, 19.¹ pants un 19.² pants papildināts ar nepieciešamajām tiesību normām, lai atbilstu Eiropas Padomes 2017.gada 19.maija Konvencijai par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar kultūras vērtībām, taču citas aktuālas izmaiņas netika veiktas. Līdz ar to gan Nacionālā bibliotēku krājuma formulējums, gan kritēriji un prasības, kādas tās bija brīdī, kad Bibliotēku likums stājās spēkā, vairs nav attiecināmas uz Nacionālā bibliotēku krājuma izpratni šobrīd.

Ne viss Nacionālais bibliotēku krājums (šī brīža Bibliotēku likuma izpratnē) ir paredzēts mūžīgai saglabāšanai. Atšķirībā no muzeju priekšmetiem, kam ir kultūrvēsturiska, mākslinieciska, memoriāla un zinātniska vērtība, tie ir unikāli un vienīgie eksemplāri, bibliotēku krājumos esošie iespieddarbi ir tiražēti vairākos tūkstošos eksemplāru un Latvijas bibliotēkās nonāk lielā skaitā. Bibliotēku krājumi, it īpaši publisko bibliotēku krājumi, ir ļoti mainīgi un dinamiski – krājuma eksemplāri tiek nomainīti, norakstīti, vai iekļauti no jauna bibliotēku krājumā atbilstoši lasītāju pieprasījumam, dinamikai un nolietojumam saskaņā ar Ministru kabineta 2010.gada 30.marta noteikumiem Nr.317 “Nacionālā bibliotēku krājuma noteikumi” (turpmāk – MK noteikumi Nr.317). Savukārt bibliotēku krājumos esošie iespieddarbi un citi dokumenti atbilstoši Bibliotēku likuma 19.¹ pantam “Īpaši aizsargājami Nacionālā bibliotēku krājuma dokumenti”, kā arī iespieddarbi, kas saņemti saskaņā ar Obligāto eksemplāru likumu, kā arī nozīmīgi nepublicēti materiāli, ir glabājami pastāvīgi jeb mūžīgi. Tādēļ Bibliotēku likumā ir nepieciešams noteikt citu definējumu visu bibliotēku krājumiem un sašaurināt Nacionālā bibliotēku krājuma definējumu, ietverot tajā tikai tās bibliotēku krājuma daļas, kas bibliotēkām nodotas mūžsaglabāšanā, bet neattiecinot Nacionālā bibliotēku krājuma prasības uz visiem bibliotēku krājumu dokumentiem.

Bibliotēku likuma 19.panta ceturtā daļa nosaka, ka Nacionālajā bibliotēku krājumā esošo seniespiedumu, reto grāmatu, rokrakstu un citu kultūras pieminekļu restaurāciju un konservāciju veic Latvijas Nacionālā bibliotēka. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Krājuma saglabāšanas centrs veic Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājumā esošo iespieddarbu restaurāciju un konservāciju un metodiski atbalsta un konsultē citas bibliotēkas jautājumos par restaurāciju un konservāciju. Savukārt Bibliotēku likuma 19.panta piektā daļā nosaka, ka Nacionālajā bibliotēku krājumā esošo seniespiedumu, reto grāmatu, rokrakstu un citu kultūras pieminekļu saglabāšanu (digitalizāciju, kopēšanu, mikrofilmēšanu u.c.) veic Latvijas Nacionālā bibliotēka un citas valsts nozīmes bibliotēkas. Bibliotēku likuma 19.panta piektajā daļā noteiktās darbības, atbilstoši savai kapacitātei un tehnoloģiskajām iespējam, veic ikviena bibliotēka. Līdzīgi kā ar iespieddarbu restaurāciju, Latvijas Nacionālā bibliotēka sniedz metodisko atbalstu jautājumos par digitalizāciju, tādēļ Bibliotēku likumā nepieciešams veikt precizējumus nosakot, ka bibliotēkas, kuru krājumā ir Nacionālā bibliotēku krājuma dokumenti, veic vai nodrošina to konservāciju un restaurāciju kvalificēta restauratora uzraudzībā. Latvijas Nacionālā bibliotēka sniedz metodisko atbalstu Nacionālā bibliotēku krājuma konservācijā, restaurācijā un saglabāšanā.

Bibliotēku likuma 19.panta sestā daļā nosaka, kādā veidā bibliotēkas var papildināt Nacionālo bibliotēku krājumu. Ņemot vērā, ka šīs prasības būtu attiecināmas uz visu bibliotēkas krājumu papildināšanu, ne tikai Nacionālo bibliotēku krājumu, kā arī to, ka bibliotēkas jau šobrīd savus krājumus papildina arī bibliotēku savstarpējas apmaiņas veidā, nepieciešams Bibliotēku likuma 19.panta sesto daļu papildināt ar šo krājuma papildināšanas veidu, to leģitimējot.

Bibliotēku likuma 1.panta 2.punkts nosaka, ka depozītbibliotēka ir bibliotēka, kas pieņem glabāšanā bibliotēkās mazizmantotus iespieddarbus un citus dokumentus. Bibliotēku likuma 12.panta pirmās daļas 8.punkts nosaka, ka reģiona galvenā bibliotēka veic depozītbibliotēkas funkcijas. Bibliotēku likuma 19.panta septītā daļa nosaka, ka reti izmantotos Nacionālā bibliotēku krājuma iespieddarbus un citus dokumentus nodod glabāšanā depozītbibliotēkām. Bibliotēku nozarē pastāv divi termini – “repozitārijs” un “depozitārijs”. Šobrīd šo abu jēdzienu nozīme un funkcijas ir mainījušās. Depozitārijs jeb depozītbibliotēkas ir tādas bibliotēkas, kuras glabā obligātos eksemplārus, savukārt repozitārijbibliotēkas ir tādas bibliotēkas, kuras glabā mazizmantotus iespieddarbus. Atbilstoši bibliotēku statusam bibliotēkas krātuvēs uzglabā gan obligātos eksemplārus, gan retāk pieprasītus (mazizmantotus) bibliotēku krājuma dokumentus, nodrošinot to izmantošanas iespējas. Reģiona galvenā bibliotēka nodrošina arī viena izdevuma rezerves eksemplāru uzglabāšanu savās krātuvēs, lai tie būtu pieejami vietējās nozīmes bibliotēkām, kuru telpās ir iespējams izvietot tikai aktuālo krājumu. Ņemot vērā terminu nozīmes maiņu, Bibliotēku likumā jāveic atbilstošas izmaiņas, lai normatīvajos aktos tiktu atspoguļots korekts nozares terminu lietojums.

Līdz ar to Bibliotēku likumā nepieciešams pārdefinēt visu Latvijas bibliotēku krājumu kopumu par Bibliotēku kopkrājumu, Nacionālo bibliotēku krājumu ietverot kā daļu no Bibliotēku kopkrājuma. Uz Bibliotēku kopkrājumu, tajā skaitā Nacionālo bibliotēku krājumu, attiektos vispārīgie bibliotēku krājuma veidošanas, pārvaldības un saglabāšanas noteikumi. Savukārt Nacionālajam bibliotēku krājumam jānosaka īpašas krājuma pārvaldības un saglabāšanas prasības, jo šī Bibliotēku kopkrājuma daļa veido nacionālo bagātību un ir saglabājama mūžīgi.

Likumprojekta 3.pants paredz izslēgt Bibliotēku likuma 1.panta 2.punktu.
Likumprojekta 11.pants paredz aktualizēt Bibliotēku likuma 12.panta pirmās daļas 8.punktā noteiktās reģiona galvenās bibliotēkas funkcijas, nosakot, ka reģiona galvenā bibliotēka nodrošina maz pieprasīto dokumentu un rezerves krājuma uzglabāšanu reģiona ietvaros.
Likumprojekta 13.pants paredz papildināt Bibliotēku likuma 17.panta otrās daļas 1.punktu ar vārdiem “Bibliotēku kopkrājums”.
Likumprojekta 15.pants paredz Bibliotēku likuma 19.panta pirmajā daļā definēt Bibliotēku kopkrājumu un Bibliotēku likuma 19.panta pirmajā prim daļā definēt Nacionālo bibliotēku krājumu, papildināt Bibliotēku likuma 19.panta otro daļu ar nosacījumu, ka Nacionālais bibliotēku krājums glabājams mūžīgi, Bibliotēku likuma 19.panta ceturtajā daļā noteikt, ka bibliotēkas, kuru krājumā ir Nacionālā bibliotēku krājuma dokumenti, veic vai nodrošina to konservāciju un restaurāciju kvalificēta restauratora uzraudzībā, kā arī to, ka Latvijas Nacionālā bibliotēka sniedz metodisko atbalstu Nacionālā bibliotēku krājuma konservācijā, restaurācijā un saglabāšanā, Bibliotēku likuma 19.panta piektajā daļā noteikt, ka īpaši aizsargājamo nacionālā bibliotēku krājuma dokumentu digitalizāciju veic Latvijas Nacionālā bibliotēka un citas valsts nozīmes bibliotēkas, Bibliotēku likuma 19.panta sestajā daļā noteiktos bibliotēku krājuma papildināšanas veidus attiecināt uz Bibliotēku kopkrājuma papildināšanu, papildinot to ar iespēju Bibliotēku kopkrājumu papildināt arī bibliotēku savstarpējas apmaiņas veidā, izslēgt Bibliotēku likuma 19.panta septīto daļu, kas noteica, ka reti izmantotos Nacionālā bibliotēku krājuma iespieddarbus un citus dokumentus nodod glabāšanā depozītbibliotēkām, precizēt Bibliotēku likuma 19.panta astoto daļu, nosakot, ka aizliegts izvietot Bibliotēku kopkrājumu ēkās un telpās, kuras neatbilst Bibliotēku likuma 19.panta devītajā daļā noteiktajiem Ministru kabineta noteikumiem par Bibliotēku kopkrājumu un Nacionālo bibliotēku krājumu, precizēt Bibliotēku likuma 19.panta devīto daļu, nosakot, ka Ministru kabinets izdod noteikumus par Bibliotēku kopkrājumu un Nacionālo bibliotēku krājumu, kuros nosaka bibliotēku krājuma veidošanas, papildināšanas, uzturēšanas, uzskaites, saglabāšanas kā arī restaurācijas un konservācijas principus un kārtību.
Likumprojekta 10., 12. un 18.pants paredz aizstāt vai papildināt vārdus “Nacionālais bibliotēku krājums” ar vārdiem “Bibliotēku kopkrājums” attiecīgā locījumā.
Likumprojekta 24.pants paredz papildināt Bibliotēku likuma pārejas noteikumus ar 16.punktu, kas nosaka, ka saskaņā ar Bibliotēku likuma 19.panta devītajā daļā noteikto Ministru kabinets līdz 2026.gada 31.decembrim izdod noteikumus par Bibliotēku kopkrājuma un Nacionālā bibliotēku krājuma veidošanu, papildināšanu, uzturēšanu, uzskaiti, saglabāšanas kā arī restaurācijas un konservācijas principus un kārtību.

Bibliotēku likuma 25.panta pirmā daļa nosaka, ka bibliotēkas darbu vada un par bibliotēkas darbību atbild bibliotēkas vadītājs (direktors), kuru apstiprina amatā, atceļ no amata, kā arī viņa pienākumus un tiesības nosaka bibliotēkas dibinātājs. Bibliotēku nozares spēkā esošie normatīvie akti nenosaka ierobežojumus bibliotēkas direktora amata pilnvaru termiņam, iepretim citu kultūras nozaru normatīvajiem aktiem, piemēram, Muzeju likumam vai Arhīvu likumam, līdz ar to nav konsekvences attiecībā pret citu kultūras nozaru iestāžu vadītāju (direktoru) amata pilnvaru termiņa nosacījumiem.

Muzeju likuma 11.panta pirmā daļa nosaka, ka uz valsts muzeja (izņemot muzeju – valsts iestādes struktūrvienību) direktora (vadītāja) amatu izsludina atklātu konkursu, valsts muzeja direktoru (vadītāju) pieņem darbā uz pieciem gadiem un atbrīvo no darba ministrs, kura padotībā atrodas attiecīgais valsts muzejs, sešus mēnešus pirms valsts muzeja direktora (vadītāja) pilnvaru termiņa beigām attiecīgais ministrs, konsultējoties ar Latvijas Muzeju padomi, var pieņemt lēmumu par amatā esošā direktora (vadītāja) pilnvaru termiņa pagarināšanu uz pieciem gadiem. Savukārt Arhīvu likuma 20.panta pirmā daļa nosaka, ka Latvijas Nacionālā arhīva direktoru uz pieciem gadiem ieceļ Ministru kabinets pēc kultūras ministra ierosinājuma.

Kopumā iestāžu vadītāju (direktoru) neierobežotam pilnvaru termiņam ir saskatāmi gan pozitīvi aspekti (ilgstoša amata ieņemšana ir būtiska institucionālajai atmiņai, iestādes vīzijas un dažādu ilgtermiņa mērķu sasniegšanai, stabilitātes nodrošināšanai), gan negatīvi aspekti (stagnācija un nepietiekami aktīva attīstība, mazāka atvērtība pārmaiņām, dinamikas trūkums). Taču labas pārvaldības principi mūsdienās attālinās no principa, ka darbs valsts pārvaldē automātiski ir karjera visa darba mūža garumā un gadu desmitiem ilga iestādes vadīšana neveicina piemērotus apstākļus pārmaiņām, kā arī nestiprina demokrātijas principus.

Kultūras ministrija, nodrošinot labu pārvaldību un sekmējot profesionāļu piesaisti darbam kultūras nozarēs, uz kultūras iestāžu vadītāju (direktoru) amatiem rīko atklātus amatu konkursus, veicinot atklātību un sabiedrības uzticēšanos atlases procesiem valsts pārvaldē un nosakot amata pilnvaru termiņu. Uz valsts dibinātas bibliotēkas vadītāja (direktora) amatu, izņemot atvasinātās publisko tiesību juridiskās personas dibinātu bibliotēku, nepieciešams noteikt bibliotēkas vadītāja (direktora) amata pilnvaru termiņu. Tādā veidā tiktu vienādotas prasības attiecībā uz Kultūras ministrijas padotībā esošo valsts dibināto atmiņas un mantojuma iestāžu vadītājiem (direktoriem), un nodrošināta laba pārvaldība. Kultūras ministrijas padotībā esošās valsts bibliotēkas ir Latvijas Nacionālā bibliotēka un Latvijas Neredzīgo bibliotēka. Uz atvasināto publisko tiesību juridisko personu dibinātajām bibliotēkām (augstskolu bibliotēkām), pašvaldību bibliotēkām un privātajām bibliotēkām šāda prasība ar Likumprojektu netiek noteikta.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Likumprojekta 16.pants paredz Bibliotēku likuma 25.pantu papildināt ar jaunu pirmo prim daļu, nosakot, ka uz valsts bibliotēkas (izņemot atvasinātās publisko tiesību juridiskās personas) vadītāja (direktora) amatu tiek rīkots konkurss un amata pilnvaru termiņš ir pieci gadi, kas var tikt pagarināts vairākkārt. Sešus mēnešus pirms valsts bibliotēkas (izņemot atvasinātās publisko tiesību juridiskās personas) direktora (vadītāja) pilnvaru termiņa beigām kultūras ministrs, konsultējoties ar Latvijas Bibliotēku padomi, var pieņemt lēmumu par amatā esošā direktora (vadītāja) pilnvaru termiņa pagarināšanu uz pieciem gadiem.
Likumprojekta 25.pants paredz papildināt Bibliotēku likuma pārejas noteikumus ar 17.punktu, nosakot, ka Bibliotēku likuma 25.panta pirmās prim daļas nosacījumi attiecībā uz valsts bibliotēku (izņemot atvasinātās publisko tiesību juridiskās personas) vadītāja (direktora) amata termiņu stājas spēkā 2026.gada 1.janvāri.

Saskaņā ar Bibliotēku likuma 25.panta otro daļu bibliotēkas vadītājs (direktors) var būt persona, kurai ir bibliotēkas darbā iegūts darba stāžs un attiecīga izglītība, nosakot, ka attiecīgās izglītības prasības bibliotēkas vadītājam (direktoram) ir noteiktas atbilstoši bibliotēkas statusam, kas iegūts akreditācijas rezultātā – valsts nozīmes bibliotēka, reģiona galvenās bibliotēka vai vietējas nozīmes bibliotēka. Latvijā 2023.gadā bija 1400 bibliotēkas, kas iedalāmas gan pēc to dibinātāja (valsts, pašvaldību vai privātās), gan pēc akreditācijas iegūtā statusa (valsts nozīmes bibliotēkas, reģionālas nozīmes bibliotēka un vietējas nozīmes bibliotēka). Ņemot vērā, ka Latvijas bibliotēku tīkls ir plašs, situācija starp bibliotēkām pēc to dibinātāja vai akreditācijā iegūtā bibliotēkas statusa, kā arī pēc administratīvās teritorijas un bibliotēkā strādājošo darbinieku skaita, var būt ļoti atšķirīga. Tādēļ bibliotēkas vadītāja (direktora) amatam nepieciešamās izglītības prasības Bibliotēku likumā būtu nosakāmas detalizētāk, strukturējot tās atbilstoši dibinātājam, bibliotēkas akreditācijas statusam un bibliotēkā strādājošo darbinieku skaitam, tādā veidā uzturot bibliotēku kvalitāti. Svarīgi Bibliotēku likumā ir noteikt bibliotēkas vadītāja (direktora) amatam nepieciešamās izglītības līmeni, pakāpi (vidējā izglītība vai augstākā izglītība), nevis izglītības veidu (vispārējā izglītība, profesionālā izglītība, akadēmiskā izglītība). Piemēram, valsts bibliotēkas, kas akreditēta valsts nozīmes statusā (Latvijas Nacionālā bibliotēka, Latvijas Universitātes bibliotēka, Rīgas Tehniskā universitātes bibliotēka) vadītājam (direktoram) amatam nepieciešamās izglītības līmenis būtu augstākā izglītība vismaz 7.LKI, jeb maģistra grāds. Savukārt valsts bibliotēkas, kas akreditēta vietējas nozīmes statusā (piemēram, Latvijas Kultūras akadēmijas bibliotēka, Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas bibliotēka) vadītājam (direktoram) amatam nepieciešamās izglītības līmenis būtu augstākā izglītība vismaz 6.LKI, jeb bakalaura grāds.

Bibliotēku likuma 25.panta otrās daļas 2. un 3.punktā ar terminu “vidējā speciālā izglītība bibliotēku darba jomā” tika saprasta bibliotēku nozares izglītība, savukārt šobrīd termins “speciālā izglītība” tiek lietots citā nozīmē, proti, saskaņā ar Izglītības likuma 1.panta 24.punktu speciālā izglītība ir paredzēta personām ar speciālām vajadzībām un veselības traucējumiem vai arī speciālām vajadzībām vai veselības traucējumiem adaptēta vispārējā un profesionālā izglītība. Bibliotēku likuma izpratnē šāds izglītību apzīmējošs termins vairs nav piemērojams, arī tādēļ, ka vidējo izglītību bibliotēku darba jomā nevar iegūt.

Bibliotēku likuma 25.panta otrā daļa paredz, ka bibliotēkas vadītājs (direktors) var būt persona, kurai ir bibliotēkas darbā iegūts darba stāžs, nenosakot darba stāža minimālās prasības, līdz ar to dažādu dibinātāju prasības viena līmeņa bibliotēkas vadītāja (direktora) amata pretendentiem var būt atšķirīgas. Jāņem vērā arī tas, ka bibliotēku dibinātājiem īpaši lauku reģionos kļūst arvien problemātiskāk pieņemt darbā prasībām atbilstošus darbiniekus, tādēļ darba stāža prasība ir atceļama.

Bibliotēku likuma 25.panta trešā daļa nosaka, ka bibliotēkas darbam nepieciešamo darbinieku skaitu, kā arī darbinieku amatus, kuru ieņemšanai nepieciešama noteikta akadēmiskā vai profesionālā izglītība vai tālākizglītības kursu beigšanas sertifikāts bibliotēku darba jomā, atkarībā no bibliotēkas statusa, struktūras, darba apjoma un uzdevumiem nosaka Ministru kabinets. MK noteikumi Nr.371 detalizēti nosaka bibliotēkas darbam nepieciešamo darbinieku skaitu valsts nozīmes bibliotēkās, reģiona galvenajās bibliotēkās un vietējas nozīmes bibliotēkās, kā arī bibliotekāru skaitu izglītības iestāžu bibliotēkās un augstākās izglītības iestāžu bibliotēkās, nosaka bibliotēkas darbinieku amatus, kuru ieņemšanai nepieciešama noteikta izglītība vai tālākizglītības kursu beigšanas sertifikāts bibliotēku darba jomā – valsts nozīmes bibliotēkās, reģiona galvenajās bibliotēkās un vietējas nozīmes bibliotēkās.

Ministru kabineta 2023.gada 31.oktobra noteikumi Nr.615 “Profesionālo kvalifikāciju saraksts, kurām obligāti piemērojamas profesijas standartā ietvertās attiecīgās profesionālās kvalifikācijas prasības, un profesionālās kvalifikācijas prasību publiskošanas kārtība” nosaka profesionālās kvalifikācijas prasības noteiktiem amatiem, tai skaitā, ceturtā profesionālās kvalifikācijas līmeņa profesionālās kvalifikācijas prasības bibliotekāram, un piektā profesionālās kvalifikācijas līmeņa profesionālās kvalifikācijas prasības – bibliotēku informācijas speciālistam. Lai elastīgi reaģētu uz nozares vajadzībām un to, ka nozarē vērojams bibliotēku darbinieku trūkums, Bibliotēku likuma 25.panta trešajā daļā noteiktais deleģējums Ministru kabinetam noteikt bibliotēkas darbam nepieciešamo darbinieku amatus, kuru ieņemšanai nepieciešama noteikta izglītība, kā arī nosacījumus profesionālās kompetences pilnveidošanai, tiks noteikts uz Bibliotēku likuma 2.¹ panta ceturtās daļas pamata izdotajos Ministru kabineta noteikumos par Latvijas bibliotēku tīkla darbību un pārklājumu pašvaldību administratīvajās teritorijās, bibliotēku tipoloģiju un pakalpojumiem. Minētajos Ministru kabineta noteikumos bibliotēku darbinieku amatiem nepieciešamās izglītības prasības tiks pilnveidotas un aktualizētas, lai atbilstu mūsdienu terminoloģijai, izglītības ieguves iespējām un veicinātu bibliotēku darbību un funkciju izpildi atbilstoši sabiedrības vajadzībām. Ņemot vērā, ka bibliotēkās esošo darbinieku skaits ir atkarīgs ne tikai no bibliotēkas funkcijām un veicamajiem uzdevumiem, bet lielā mērā no dibinātāja piešķirtajiem finanšu līdzekļiem, nav nepieciešams noteikt bibliotēkā nepieciešamo darbinieku skaitu, ja tā izpildi dibinātājs nevar nodrošināt.

Likumprojekta 16.pants paredz precizēt un papildināt Bibliotēku likuma 25.panta otro daļu, nosakot bibliotēkas vadītāja (direktora) amatam nepieciešamās izglītības prasības atbilstoši bibliotēkas akreditācijas rezultātā iegūtajam bibliotēkas statusam, nosakot, ka bibliotēkas vadītājs (direktors) var būt persona, kurai ir attiecīga izglītība: 
1) valsts bibliotēkas, kas akreditēta valsts nozīmes statusā, vadītājam (direktoram) – augstākā izglītība (vismaz 7. LKI līmenis); 
2) valsts bibliotēkas, kas akreditēta vietējas nozīmes statusā, vadītājam (direktoram) – augstākā izglītība (vismaz 6. LKI līmenis); 
3) pašvaldības bibliotēkas, kas akreditēta reģionālas nozīmes statusā, vadītājam (direktoram) – augstākā izglītība (vismaz 6. LKI līmenis); 
4) pašvaldības bibliotēkas vai struktūrvienības (trīs un vairāk darbinieki), kas akreditēta vietējas nozīmes statusā, vadītājam (direktoram) – augstākā izglītība bibliotēku nozarē (vismaz 5. LKI līmenis) vai augstākā izglītība (vismaz 5. LKI līmenis) un apgūta profesionālās pilnveides izglītības programma bibliotēku nozarē; 
5) pašvaldības bibliotēkas vai struktūrvienības (līdz diviem darbiniekiem), kas akreditēta vietējas nozīmes statusā, vadītājam (direktoram) – izglītība bibliotēku nozarē (vismaz 4. LKI līmenis).
Likumprojekta 16.pants paredz precizēt Bibliotēku likuma 25.panta trešo daļu, nosakot, ka bibliotēkas darbam nepieciešamo darbinieku amatus, kuru ieņemšanai nepieciešama noteikta izglītība, kā arī nosacījumus profesionālās kompetences pilnveidošanai, nosaka Ministru kabinets, atsakoties no prasības bibliotēkā noteikt nepieciešamo darbinieku skaitu, vienlaikus uzsverot bibliotekāru profesionālās kompetences pilnveidošanas nepieciešamību.
Likumprojekta 19.pants paredz aktualizēt Bibliotēku likuma 25.panta otrajā daļā noteikto izglītības terminoloģiju, aizstājot vārdus “vidējo speciālo izglītību un tālākizglītību” ar vārdiem “un iegūt profesionālo kvalifikāciju”.
Likumprojekta 26.pants paredz papildināt Bibliotēku likuma pārejas noteikumus ar 18.punktu, nosakot, ka bibliotēkas vadītājas (direktors), kura izglītība neatbilst Bibliotēku likuma 25.panta otrajā daļā noteiktajām prasībām, ir tiesīgs turpināt darbu šajā amatā līdz 2029.gada 1.janvārim.

Ministru kabineta 2003.gada 29.aprīļa noteikumu Nr.241 “Kultūras ministrijas nolikums” 17.punkts nosaka, ka kultūras ministrs un valsts sekretārs Kultūras ministrijā var izveidot padomes, darba grupas un komisijas, minētajās institūcijās var iesaistīt citu institūciju pilnvarotos pārstāvjus, kā arī privātpersonas. Kultūras ministrijas padomes ir konsultatīvas institūcijas, kas piedalās nozaru attīstības stratēģiju izstrādē, veicina nozaru attīstību un savstarpējo sadarbību, piedalās un veicina nozaru darbību kopumā un konsultē citos ar nozari saistītos jautājumos. Kultūras ministrijas pārziņā esošo nozaru izveidotajās padomēs darbojas no 11 līdz pat 21 padomes locekļi, vidēji 15 locekļi padomē. Kultūras ministrijas padomju locekļu darbs ir bez atlīdzības.

Saskaņā ar Bibliotēku likuma 27.panta pirmo daļu Latvijas Bibliotēku padome ir sabiedriska konsultatīva institūcija, kas piedalās valsts stratēģijas izstrādē bibliotēku jomā, veicina bibliotēku attīstību un sadarbību, kā arī lēmumu pieņemšanu jautājumos, kas attiecas uz bibliotēku darbību. Bibliotēku likuma 27.panta pirmā prim daļa nosaka, ka Latvijas Bibliotēku padome sastāv no kultūras ministra uzaicinātiem speciālistiem, kuri pārstāv bibliotēkas, bibliotēku nozares nevalstiskās organizācijas un ar bibliotēku nozari saistītas valsts pārvaldes institūcijas, Latvijas Bibliotēku padomes sastāvā ir 17 locekļi – četri valsts nozīmes bibliotēku pārstāvji, seši reģionu galveno bibliotēku pārstāvji, trīs bibliotēku nozares nevalstisko organizāciju pārstāvji, viens bibliotēku nozares izglītības iestādes pārstāvis, viens Latvijas Pašvaldību savienības pārstāvis, viens ar bibliotēku nozari saistītas valsts pārvaldes institūcijas pārstāvis un viens Kultūras ministrijas pārstāvis.

Latvijā ir piecas valsts nozīmes bibliotēkas, kuru skaitā ir augstāko izglītības iestāžu bibliotēkas un Latvijas Nacionālā bibliotēka. Ņemot vērā, ka kopumā ir tikai piecas valsts nozīmes bibliotēkas un Latvijas Bibliotēku padomē valsts nozīmes bibliotēku pārstāvjiem atvēlētas četras vietas, ir jāmaina kritērijs “valsts nozīmes bibliotēka” uz “izglītības iestādes bibliotēka”, tādā veidā darbību Latvijas Bibliotēku padomē padarot pieejamāku arī citām izglītības iestāžu bibliotēkām, nepiesaistot to pie akreditācijas rezultātā iegūtā statusa. Latvijas oficiālās statistikas portāla dati liecina, ka pēdējo desmit gadu laikā ir samazinājies augstākās izglītības iestāžu skaits – 2013.gadā Latvijā bija 61 augstākās izglītības iestāde, 2023.gadā 52 augstākās izglītības iestādes. Samazinoties augstāko izglītības iestāžu skaitam, nav nepieciešama tik liela augstāko izglītības iestāžu pārstāvniecība, kā arī tā nav proporcionāla pašvaldību publisko bibliotēku pārstāvniecībai – seši reģionu galveno bibliotēku pārstāvji pārstāv pašvaldību publiskās bibliotēkas.

Ņemot vērā, ka ar Likumprojekta 5.pantu Bibliotēku likuma 2.¹ pantā tiek definēts un noteikts Latvijas bibliotēku tīklu, tostarp nosakot, ka Latvijas Nacionālā bibliotēka ir Latvijas bibliotēku tīkla metodiskais, konsultatīvais un interešu pārstāvniecības centrs, tad Latvijas Nacionālās bibliotēkas pārstāvniecība Latvijas Bibliotēku padomē ir būtiska un nepieciešama pastāvīgi, tādēļ būtu nosakāma atsevišķi. Kultūras informācijas sistēmu centrs ir nozīmīga kultūras nozares informācijas un komunikācijas tehnoloģiju, kas nodrošina un attīsta centralizētu datu pārraides tīkla pārvaldību pašvaldību publiskajās bibliotēkās, bibliotēku elektronisko kopkatalogu darbību, Valsts vienotās bibliotēku informācijas sistēmas attīstību un citus tehnoloģiskos un sistēmiskos risinājumus, arī šīs iestādes pastāvīga dalība ir nepieciešama Latvijas Bibliotēku padomē.

Bibliotēku nozarē darbojas piecas nevalstiskās organizācijas: Latvijas Bibliotekāru biedrība, Latvijas Akadēmisko bibliotēku asociācija, Latvijas Skolu bibliotekāru biedrība, Latvijas Bibliotekāru izglītības apvienība un Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalsta biedrība. Latvijas Bibliotēku padomē bibliotēku nozares nevalstiskajām organizācijām atvēlētas trīs vietas. Ņemot vērā, ka nevalstiskās organizācijas ir tikai piecas, to pārstāvniecība Latvijas Bibliotēku padomē būtu par vienu vietu jāsamazina, kā arī jāpārdefinē kritērijs “bibliotēku nozares nevalstisko organizāciju pārstāvji” uz “ar bibliotēku nozares profesionālo darbību saistīti nevalstisko organizāciju pārstāvji”, lai iespēja darboties Latvijas Bibliotēku padomē būtu visām bibliotēku nozares nevalstiskajām organizācijām, kā arī, lai notiktu organizāciju rotācija un tās tiktu vienlīdz pārstāvētas.

Ņemot vērā Kultūras ministrijas pārziņā esošo nozaru padomju vidējo locekļu skaitu, kā arī, lai nodrošinātu efektīvāku Latvijas Bibliotēku padomes darbību, Likumprojekta 17.pants paredz Bibliotēku likuma 27.panta pirmajā daļā samazināt Latvijas Bibliotēku padomes locekļu skaitu no 17 uz 15 locekļiem, pa vienam samazinot izglītības iestāžu un nevalstiski organizāciju pārstāvjus, kā arī precizēt pārstāvošās institūcijas un organizācijas.

Bibliotēku likuma 29.panta ceturtā daļa nosaka, ka ikviena pašvaldība nodrošina savas pašvaldības administratīvajā teritorijā bibliotekāro pakalpojumu pieejamību iedzīvotājiem, ievērojot Ministru kabineta noteikumus par vietējas nozīmes bibliotēku tīklu un tā darbību pašvaldību teritorijās. Laikā, kad Bibliotēku likums stājās spēkā, administratīvā teritorija atbilstoši 1991.gada 6.jūnijā pieņemtajam likumam “Par Latvijas Republikas administratīvo teritoriju izveidošanu un apdzīvoto vietu statusa noteikšanu” bija apriņķis, rajons, republikas pilsēta, rajonu pilsēta, pagasts un novads. Atbilstoši šobrīd spēkā esošajam Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma 4.pantam administratīvās teritorijas vienības ir valstspilsētu pašvaldību teritorijas un novadu pašvaldību teritorijas, savukārt atbilstoši minētā likuma 5.pantam pilsētas un pagasti ir novadu pašvaldību teritoriju teritoriālā iedalījuma vienības. MK noteikumi Nr.355 nosaka vietējas nozīmes bibliotēku tīkla darbību pašvaldību administratīvajās teritorijās – novada pagastā, novada pilsētā, republikas pilsētā un Rīgas teritorijā.

Ņemot vērā minēto, Bibliotēku likuma 29.panta ceturtā daļa un uz tās pamata izdoto MK noteikumu Nr.355 tiesiskais regulējums būtu aktualizējams. Lai stiprinātu bibliotēku darbību un nodrošinātu bibliotēku darbību pašvaldību novadu pagastos ilgtermiņā, ņemot vērā šī Likumprojekta anotācijā aprakstītās situācijas un problēmas, prasība ikvienai pašvaldībai nodrošināt savas pašvaldības administratīvajā teritorijā bibliotekāros pakalpojumus būtu jāaizstāj ar prasību ikvienai pašvaldībai nodrošināt pašvaldību bibliotēkas un bibliotēku pakalpojumu sniegšanas vietas, to veidus, pakalpojumu klāstu, skaitu un izvietojumu atbilstoši administratīvajām teritorijām un to teritoriālajām iedalījuma vienībām, iedzīvotāju skaitam un citiem kritērijiem, to nosakot Likumprojekta 5.pantā ietvertajos uz Bibliotēku likuma 2.¹ panta ceturtās daļas pamata izdotajos Ministru kabineta noteikumos par Latvijas bibliotēku tīkla darbību un pārklājumu pašvaldību administratīvajās teritorijās, bibliotēku tipoloģiju un sniegtajiem pakalpojumiem. Bibliotēkām un to sniegtajiem pakalpojumiem, tāpat kā citu valsts un pašvaldību iestāžu pakalpojumiem, ir jābūt pilnvērtīgi un vienlīdz pieejamiem ikvienam cilvēkam ērtā veidā un saprātīgā attālumā no dzīvesvietas.

Likumprojekta 19.pants paredz precizēt un papildināt Bibliotēku likuma 29.panta ceturto daļu, nosakot, ka ikviena pašvaldība nodrošina savas pašvaldības administratīvajā teritorijā ietilpstošajā teritoriālā iedalījuma vienībā (valstspilsētās, novada pilsētās un visos novada pagastos) vienlīdz pieejamus bibliotekāros pakalpojumus bibliotēkās un bibliotēkas pakalpojumu sniegšanas vietās iedzīvotājiem, ievērojot Ministru kabineta noteikumus par Latvijas bibliotēku tīkla darbību un pārklājumu pašvaldību administratīvajās teritorijās, bibliotēku tipoloģiju un sniegtajiem pakalpojumiem.