Anotācija (ex-ante)

Saskaņā ar SPSPL 3.panta septīto daļu bērniem, kurus par patvēruma meklētājiem ar īpašām uzņemšanas vajadzībām vai par mazāk aizsargātām personām izraidīšanas procedūrā ir atzinušas attiecīgajā procedūrā iesaistītās institūcijas, ir tiesības saņemt pakalpojumu kā vardarbībā cietušajiem bērniem, kā arī minēto pakalpojumu ir tiesības saņem bērniem, kuri nepieder pie iepriekš uzskaitītajām grupām, ja atbildīgās institūcijas sniegušas atzinumu par pakalpojuma nepieciešamību. SPSPL minētais atbalsts kā vardarbībā cietušajam par valsts budžeta līdzekļiem līdz 2022. gada 10. marta grozījumiem SPSPL, kas stājās spēkā  2022. gada 1. aprīlī, nebija pieejams vardarbībā cietušām pilngadīgām personām - ārzemniekiem bez termiņuzturēšanās atļaujas, kam ir atļauts neilgu laiku  uzturēties Latvijas teritorijā (šobrīd regulējums attiecas arī uz Lielbritānijas pilsoņiem). Saskaņā ar biedrības “Centrs Marta” (turpmāk – Centrs Marta) sniegtajām ziņām, vidēji gadā Centrā Marta vēršas ap 10 vardarbībā cietušo ārvalstnieku, kuriem nav tiesības saņemt valsts finansēto pakalpojumu un ir ierobežoti līdzekļi pakalpojumu saņemšanai. Lielākā daļā gadījumu vardarbība notiek ģimenē, ģimenē ir bērni, un upuri ir sociāli izolēti, ar ierobežotām iespējām saņemt palīdzību. Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI (turpmāk – direktīva 2012/29/ES) 8.panta 1.punktu, dalībvalstis nodrošina, lai cietušajiem saskaņā ar viņu vajadzībām pirms kriminālprocesa, tā laikā un atbilstīgu laikposmu pēc tā, būtu bez maksas pieejami konfidenciāli cietušo atbalsta dienesti, kas rīkojas viņu interesēs. Ģimenes locekļiem ir pieejami cietušo atbalsta dienesti saskaņā ar viņu vajadzībām un kaitējuma apmēru, kas tiem radies pret cietušo vērstā noziedzīgā nodarījuma rezultātā. Saskaņā ar direktīvas 2012/29/ES preambulas 10. apsvērumu dalībvalstīm ir jāveic vajadzīgie pasākumi, ar kuriem nodrošina, lai šajā direktīvā noteiktās tiesības netiktu piemērotas nosacīti – atkarībā no cietušās personas uzturēšanās statusa attiecīgās dalībvalsts teritorijā vai no cietušās personas pilsonības vai valstspiederības. Situācija saasinājās Covid -19 pandēmijas ārkārtējās situācija laikā, kad  konstatēts, ka noteiktas personu grupas, kurām nav iespēju pašām finansēt pakalpojumus, nevar saņemt pakalpojumu, kaut arī ir konstatēta tāda nepieciešamība. Situācija  risināta ar ārkārtējo situāciju regulējošām normām, tomēr, lai līdzīgās situācijās personas varētu saņemt pakalpojumu vardarbībā cietušam personām, virzīti attiecīgi grozījumi SPSPL, paredzot, ka  sociālās rehabilitācijas pakalpojums nodrošināms esošo valsts budžeta līdzekļu ietvaros. Veicot grozījumus SPSPL, kas stājās spēkā 2022. gada 1.aprīlī, bija paredzēts, ka pēc grozījumu SPSPL spēkā stāšanas, grozāmi  MK noteikumi Nr. 790, t.sk. pārskatot pakalpojuma saturu, izmaksas un citu pakalpojuma sniegšanas nosacījumus.

Pakalpojuma ārvalstniekiem saturs un apjoms projektā iekļauts balstoties uz Centra Marta pieredzi, sniedzot pakalpojumus ārzemniekiem, kas cietuši no vardarbības. Pakalpojumu sniegšanas laikā tika identificēti nepieciešamie speciālisti, kuri netiek finansēti cietušo rehabilitācijas pakalpojuma saturā, bet kurus nepieciešams piesaistīt, sniedzot pakalpojumu tieši ārvalstnieku mērķa grupai. Savukārt pakalpojuma apjoms (10 uzticības personu konsultācijas un 5 ārstniecības personu konsultācijas) vidēji noteikts atbilstoši pakalpojuma sniedzēja - Centrs Marta līdzšinējai pieredzei atbalsta apjoma nepieciešamībā darbā ar mērķa grupu. MK noteikumu Nr. 790 grozījumu projektā iekļauti vardarbībā cietušo personu atbalsta pasākumi, kas vērsti tieši uz pakalpojuma nodrošināšanu ārvalstniekiem, papildinot pakalpojuma saturu ar uzticības personas konsultācijām ikdienas situāciju risināšanai, ārstniecības personas konsultācijām un tulku pakalpojumu pakalpojuma sniegšanas laikā. Vienlaikus mērķa grupai tiek radīta iespēja piekļūt ārstniecības personas pakalpojumiem, jo var būt situācija, ka ārvalstniekam Latvijā atbilstoši normatīvajiem aktiem ir pieejama tikai maksas ārstniecības pakalpojumi, bet personai nav iztikas līdzekļu un līdz ar to iespēju apmaksāt ārstnieciskās procedūras. Jāņem vērā, ka nebūs iespējams nodrošināt personas ar speciālistu - tulku valodās, kas ārzemniekiem ir dzimtā valoda, tāpēc projektā paredzēta elastīga pieeja, ka jānodrošina pakalpojuma sniegšana valodā, kādā ar personu ir iespējams sazināties un tulks vai nebūt persona ar tulka izglītību. Jāatzīmē, ka termins uzticības personas lietots tikai šo noteikumu kontekstā apzīmējot personu, kurai ārvalstnieks uzticas un kura var atbalstīt personu sadzīvisku jautājumu noskaidrošanā un sakārtošanā, līdz ar to projektā uzticības personai nav izvirzītas īpašas prasības, darba pieredzes vai izglītības nosacījumi.

Latvijas nacionālais attīstības plāna 2021.–2027. gadam 87.uzdevumā paredzēts veikt pasākumus vardarbības mazināšanai un profilaksei, t.sk., veicot savlaicīgu intervenci dažādās krīzes situācijas, stiprinot cilvēku psiholoģisko un emocionālo noturību, un spēju rast labvēlīgu risinājumu. Krīzes dzīvokļu nepieciešamību NVO sektors identificējis pakalpojuma sniegšanas laikā. Krīzes dzīvokļa pakalpojums nepieciešams personām, kuras individuāli izvērtējamu iemeslu dēļ nevar uzturēties ne krīzes centrā, ne savā dzīvesvietā. Atsevišķos augsta vardarbības riska gadījumos vardarbībā cietušai personai ir būtiski nodrošināt anonīmu patvērumu, ņemot vērā to, ka par informācija par sociālās rehabilitācijas pakalpojuma ar izmitināšanu sniedzējiem ir brīvi pieejama. Vienlaikus ir situācijas, ka krīzes dzīvoklis ir vienīgais atbalsta pakalpojums, kas personai ir nepieciešams. Labklājības ministrija (turpmāk - LM) par plānoto pasākumu – nodrošināt vardarbībā cietušas personas ar krīzes dzīvokļa pakalpojumu -  informēja zemāk minētās institūcijas jau 2021. gada 22. janvāra vēstulē Nr. 1-13/298, kurā sniegta atbilde uz Ministru prezidenta 2021.gada 6.janvāra rezolūciju Tieslietu ministrijai, Iekšlietu ministrijai, Veselības ministrijai, LM un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai izvērtēt labdarības maratona "Dod pieci" 2020.gada 23.decembra kolektīvajā vēstulē minēto par identificētajām problēmām vardarbības novēršanas pasākumu īstenošanā, tomēr ierobežotu valsts budžeta līdzekļu pieejamības dēļ līdz šim pakalpojums nav ieviests.

Ar 2023.gadu atsevišķu pakalpojumu paredzēts ieviest krīzes dzīvokļa pakalpojumu visā valsts teritorijā, kas šobrīd tiek nodrošināts tikai atsevišķu pašvaldību teritorijās un netiek finansēts no valsts budžeta līdzekļiem. Šādu dzīvokļu nepieciešamību pakalpojuma nodrošināšanai atbalstīja arī pašvaldību sociālo dienestu pārstāvji diskusijās par krīzes dzīvokļa pakalpojuma ieviešana iespējām un modeļiem. Tika nolemts, ka visracionālāk ir valsts līmenī segt izdevumus pakalpojuma sniedzējiem atbilstoši faktiskajiem izdevumiem, ja pakalpojuma piešķiršanas vai sniegšanas laikā rodas nepieciešamība pēc krīzes dzīvokļa. Paredzēts, ka valsts sedz krīzes dzīvokļa izmaksas līdzīgās izmaksu pozīcijās kā SPSPL 35.panta trešajā daļā tiek noteikts mājokļa pabalsta apmērs. SPSPL paredzēts, ka mājokļa pabalsta apmēru aprēķina, ņemot vērā šādus izdevumus:
1) par dzīvojamās telpas lietošanu (īres maksa, izdevumi par obligāti veicamajām pārvaldīšanas darbībām);
2) par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvojamās telpas lietošanu (siltumenerģija apkures un karstā ūdens nodrošināšanai, elektroenerģija, ūdens, dabasgāze, kanalizācijas vai asenizācijas nodrošināšana, sadzīves atkritumu apsaimniekošana), ja tie nav ietverti īres maksā vai nepieciešamajos izdevumos par obligāti veicamajām pārvaldīšanas darbībām;
3) ar telekomunikāciju pakalpojumiem un internetu saistītos izdevumus, kā arī izdevumus par ūdens skaitītāju uzstādīšanu un verifikāciju.
Krīzes dzīvokļa pakalpojumu organizē cietušo rehabilitācijas pakalpojuma sniedzējs, kas, pakalpojuma sniegšanas laikā, ir identificējis šāda pakalpojuma nepieciešamību. Līdz ar to pakalpojuma sniedzējs atbild par krīzes dzīvokļa ekspluatāciju un tehnisko stāvokli, lai tas būtu lietošanai atbilstošs. Pakalpojuma sniedzējs vienojas par telpu ekspluatāciju ar telpu īpašnieku, piemēram, slēdzot īres līgumu vai organizējot to atbilstoši pakalpojuma nodrošināšanai pieejamajam finansējuma apjomam (nodrošinot pakalpojumu arī viesnīcas tipa izmitināšanas vietās, izsniedzot garantijas vēstuli par faktiskā izmitināšanas laika apmaksu). Pakalpojumu klients var saņemt kopā ar nepilngadīgo bērnu (nepieciešamības gadījumā arī ar pilngadīgo bērnu, ja līdz pakalpojuma saņemšanai tas dzīvojis pakalpojuma saņēmēja mājsaimniecībā un, piemēram, apgūst izglītības programmu, personai ir invaliditāte u.c.). Ja nepieciešams, pakalpojuma sniedzējs nodrošina atbalstu krīzes dzīvokļa pakalpojuma sniedzējam izdevumu segšanai par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvojamās telpas lietošanu (īres maksai, siltumenerģijai apkures un karstā ūdens nodrošināšanai, elektroenerģijas, ūdens, dabasgāzes, kanalizācijas vai asenizācijas nodrošināšanai, sadzīves atkritumu apsaimniekošanai), par telekomunikāciju pakalpojumiem un ar internetu saistīto izdevumu, maksājumu un citu pakalpojuma saņēmēja sadzīvei nepieciešamo izdevumu segšanai individuāli izvērtējot nepieciešamā atbalsta apjomu. Projektā paredzēts, ka krīzes dzīvokļa pakalpojumā individuāli izvērtējot ir iespējams segt arī citus sadzīvei nepieciešamo izdevumus, individuāli izvērtējot to nepieciešamību (piemēram, papildus gultas nepieciešamība dzīvoklī vairākiem bērniem, ārkārtas izdevumiem (piemēram, nelielu bojājumu novēršanai), kas rodas krīzes dzīvokļa ekspluatācijas laikā u.c.).
Vienlaikus projektā paredzēts, ka krīzes dzīvokļa pakalpojuma saņemšanas laikā persona var saņemt arī speciālistu (jurista, psihologa vai sociālā darbinieka) individuālas konsultācijas. Ja personai šādas konsultācijas nav nepieciešamas, bet ir nepieciešams neliels atbalsts ar ikdienas dzīves jautājumiem saistītu problēmu risināšanā, persona var lūgt piešķirt uzticības personas konsultācijas, kuru sniegtā atbalsta apjoms noteikts pēc analoģijas ar atbalsta apjomu, kādu var saņemt vardarbībā cietušie ārvalstnieki.
Personai saņemot Krīzes dzīvokļa pakalpojumu, nepieciešamības gadījumā,  nodrošina transporta izdevumu segšanu (degviela, sabiedriskā transporta mēnešbiļete vai biļete u.c.), piemēram, lai nodrošinātu bērna nogādāšanu bērnudārzā, skolā, nokļūšanu līdz darba vietai, pie ģimenes ārsta u.c. Vienlaicīgi, persona, saņemot Krīzes dzīvokļa pakalpojumu, var saņemt MK noteikumu 4.2. apakšpunktā minēto pakalpojumu (speciālistu konsultācijas dzīvesvietā), tad personai var tikt kompensēti papildus transporta izdevumi nokļūšanai uz konsultācijām pie speciālista (saskaņā ar MK noteikumu 19.1. apakšpunktu). Piemēram, ja persona atrodas Krīzes dzīvoklī pilsētā, kurā var nodrošināt mēnešbiļeti (brīvu pārvietošanos pilsētas teritorijā), tad personai papildus transporta izdevumu kompensācija, saskaņā ar noteikumu 19.1. apakšpunktu nepiešķir (dubultā finansējuma risks).
Jāatzīmē, ka par krīzes dzīvokļa pakalpojumu un par augsta vardarbības riska pakalpojumu šo pakalpojumu sniedzējs atskaites iesniedz un līdz ar to arī finansējumu saņem nevis pēc pakalpojuma kursa pabeigšanas, bet mēneša griezumā. Paredzēts, ka 2023. gadā valsts varētu segt izdevumus krīzes dzīvokļa pakalpojuma nodrošināšanai 50 personām, bet sākot ar 2024. gadu (un turpmāk ik gadu) valsts finansētu krīzes dzīvokļu pakalpojumu aptuveni 100 personām gadā. Minētais apjoms prognozēts ņemot vērā vardarbībā cietušu personu pakalpojumu ar izmitināšanu saņēmēju vidējo skaitu iepriekšējos gados, pieņemot, ka pakalpojuma saņēmēji turpmāk līdzīgā apjomā saņems pakalpojumu institūcijā līdzšinējā kārtībā un daļa izvēlēsies arī iespēju saņemt krīzes dzīvokļa pakalpojumu.

Sadarbībā ar Centru Marta, citiem pakalpojumu sniedzējiem un pašvaldībām ierosināti un akceptēti priekšlikumi pakalpojuma satura pilnveidošanai, ņemot vērā, ka atsevišķos, sarežģītos vardarbības gadījumos MK noteikumos Nr.790 paredzētais atbalsta apjoms ir nepietiekams. Identificēta nepieciešamība pagarināt pakalpojuma sniegšanas ilgumu institūcijā ar izmitināšanu vai krīzes dzīvoklī līdz sešiem mēnešiem vai 180 dienām (šobrīd maksimāli iespējamais pakalpojuma sniegšanas termiņš institūcijā ar izmitināšanu ir divi mēneši) vai palielināt speciālistu konsultāciju skaitu līdz 120 konsultācijām katra 45 minūšu ilga (šobrīd iespējams saņemt 20 konsultācijas katra 45 minūšu ilga). Jāatzīmē, ka saglabājas nosacījumi iespējai pagarināt pakalpojumu arī līdz 20 konsultācijām un 60 dienām institūcijā, kā līdz šim to paredzēja MK noteikumi Nr.790. Līdz ar projekta spēkā stāšanos LM sagatavos arī ieteikumus pakalpojumu sniedzējiem un pašvaldību sociālajiem dienestiem veiksmīgākai MK noteikumu piemērošanai.

Projektā paredzēts ieviest pakalpojuma apjoma palielināšanas iespēju - pakalpojumu augsta vardarbības riska gadījumos. Minēto pakalpojumu var saņemt, ja šādu nepieciešamību identificējis pakalpojuma sniedzēja speciālists (psihologs vai sociālais darbinieks ar profesionālo pieredzi darbā ar vardarbībā cietušajām personām), kas sniedz personas veselībai un dzīvībai bīstamo faktoru novērtējumu (MK noteikumu Nr. 790 grozījumu projekta 3.pielikums), kurā konstatēts augsts vardarbības risks. Projekts paredz augsta vardarbības riska konstatēšanu divos veidos. 1.Speciālists, sarunā ar pakalpojuma pieprasītāju un sagatavojot atzinumu, identificē veselībai un dzīvībai bīstamo faktoru kopumu, kas norāda uz augstu vardarbības risku. 2.Veselībai un dzīvībai bīstamo faktoru kopumu, kas norāda uz augstu vardarbības risku speciālists konstatē jau pakalpojuma sniegšanas laikā un pakalpojums tiek pagarināts ne tikai ar 10 konsultācijām vai 30 dienām, bet uz ilgāku laiku. Augsta vardarbības riska gadījumā cietusī persona var saņemt lielāku atbalsta apjomu un paredzams, ka tas palīdzēs diversificēt atbalstu, īpašu vērību veltot sarežģītajiem gadījumiem un sniedzot vairāk atbalst cilvēkiem, kam nepieciešams lielāks atbalsta apjoms. Lai operatīvi sniegtu atbalstu cietušajam, speciālista atzinuma noformēšanai 3.pielikumā un veselībai un dzīvībai bīstamo faktoru identificēšanai nav nepieciešams tieši konstatēt notikušu vardarbību (policijas, sociālā dienesta izsaukums u.c.), atzinumā var identificēt arī augstu vardarbības risku. 
Jāatzīmē, ka jau šobrīd MK noteikumi Nr.790 paredz nepieciešamību vērtēt iesaistīto speciālistu pieredzi, tomēr, balstoties uz pašvaldību sociālo dienestu ieteikumiem un problēmām piesaistīt kvalificētus speciālistus, no MK noteikumiem svītrota 3 gadu pieredzes nepieciešamība, dodot iespēju pieredzi vērtēt individuāli, piemēram, personai ir darba pieredze bāriņtiesā, policijā, kura nesasniedz 3 gadu periodu.

2021.gada 12.novembrī Eiropas Savienības tiesību aktu pārņemšanas un ieviešanas kontroles informācijas sistēmā (turpmāk – ESTAPIKS)  reģistrēts  Eiropas Komisijas Formālais paziņojums pārkāpuma procedūras lietā Nr. 2021/2155 pret Latvijas Republiku saistībā ar direktīvas (ES) 2017/541 ieviešanu.
Eiropas Komisijas ieskatā MK noteikumi Nr. 790, kuros noteikts pakalpojuma ilgums, ir pretrunā direktīvas (ES) 2017/541 24. panta 2. punkta tvērumam, kas paredz, ka šādi pakalpojumi sniedzami tik ilgi, cik nepieciešams. Vienlaikus  Eiropas Komisija uzskata, ka Latvijas tiesību aktos nav paredzēts, ka emocionālais un psiholoģiskais atbalsts vai citi atbalsta pakalpojumi ir pieejami tūlīt pēc uzbrukuma kā to paredz direktīvas (ES) 2017/541 24. panta 2. punkts. Šo iemeslu dēļ  Eiropas Komisija uzskata, ka direktīvas (ES) 2017/541 24. panta 2. punkta transponēšana ir nepareiza.

Ņemot vērā Eiropas Komisijas viedokli, MK noteikumu Nr. 790 grozījumu projektā iekļauta terorismā cietušās personas kā īpaši atbalstāmā personu grupa, nosakot, ka tās var saņemt pakalpojumu tik ilgi, cik tas nepieciešams, ja persona izteikusi vēlmi turpināt pakalpojuma saņemšanu un to par nepieciešamu atzīst speciālists. Savukārt pakalpojuma sniedzēja pienākums regulāri izvērtēt sniegtā pakalpojuma efektivitāti un nepieciešamības gadījumā  pārskatīt pakalpojuma sniegšanas veidu un ilgumu. Vienlaikus projektā stiprināta pieeja, kurā terorismā cietušas personas pakalpojumu var saņemt nekavējoties.

LM saņemts pakalpojuma sniedzēja priekšlikums mainīt MK noteikumu Nr.790 iekļauto jēdziena "tuvinieks" izpratni. Saskaņā ar MK noteikumu Nr.790 15.1.punktu, Pakalpojumu var pieprasīt arī cietušā tuvinieks. Būtu nepieciešams atrunāt to personu loku, kas atbilst “tuvinieka” statusam. Tika ierosināts vadīties pēc Civilprocesa likuma regulējuma par pagaidu aizsardzību pret vardarbību. Civilprocesa likuma 250.44 pants skaidro, ka pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību var iesniegt laulātie vai bijušie laulātie; personas, starp kurām pastāv bērnu un vecāku attiecības, pastāv vai ir pastāvējušas aizbildnības vai citas ārpusģimenes aprūpes attiecības; personas, starp kurām pastāv radniecības vai svainības attiecības; personas, kas dzīvo vai dzīvojušas vienā mājsaimniecībā; personas, kurām ir vai ir gaidāms kopīgs bērns, neatkarīgi no tā, vai šīs personas kādreiz bijušas laulībā vai kādreiz dzīvojušas kopā; personas, starp kurām pastāv vai ir pastāvējušas tuvas personiskās vai intīmas attiecības. Ar jēdzienu “tuvinieks” MK noteikumu Nr. 790 kontekstā saskaņā ar MK noteikumu Nr.790 sākotnējā anotācijā iekļauto skaidrojumu šobrīd saprot Kriminālprocesa likumā iekļauto tvērumu - laulāto vai bijušo laulāto; personas, starp kurām pastāv bērnu un vecāku attiecības, pastāv vai ir pastāvējušas aizbildnības vai citas ārpusģimenes aprūpes attiecības; personas, starp kurām pastāv radniecības vai svainības attiecības; personas, kas dzīvo vai dzīvojušas vienā mājsaimniecībā; personas, kurām ir vai ir gaidāms kopīgs bērns, neatkarīgi no tā, vai šīs personas kādreiz bijušas laulībā vai kādreiz dzīvojušas kopā; personas, starp kurām pastāv vai ir pastāvējušas tuvas personiskās vai intīmas attiecības.

Pēc pakalpojuma sniedzēju priekšlikuma MK noteikumu Nr.790 kontekstā būtu nepieciešams tuvinieka jēdzienu traktēt atbilstoši Civilprocesa likumā noteiktajām, ka tuvinieks ir- laulātie vai bijušie laulātie; personas, starp kurām pastāv bērnu un vecāku attiecības, pastāv vai ir pastāvējušas aizbildnības vai citas ārpusģimenes aprūpes attiecības; personas, starp kurām pastāv radniecības vai svainības attiecības; personas, kas dzīvo vai dzīvojušas vienā mājsaimniecībā; personas, kurām ir vai ir gaidāms kopīgs bērns, neatkarīgi no tā, vai šīs personas kādreiz bijušas laulībā vai kādreiz dzīvojušas kopā; personas, starp kurām pastāv vai ir pastāvējušas tuvas personiskās vai intīmas attiecības. Minētā jēdziena saturs mērķētāk precizē pakalpojuma saņēmēju loku.

Bieži pakalpojuma sniedzēji neskata vardarbību kompleksi, vērojams fragmentārisms un problēmas ar vardarbības mazināšanas pasākumu efektīvu nodrošināšanu un pēctecību. Atbalsts tiek piedāvāts tikai vienam ģimenes loceklim (visbiežāk bērnam, jo saskaņā ar LM statistikas datiem no vardarbības ir gadu cieš ap 2000 bērnu, no tiem 80% gadījumu vardarbības veicējs ir ģimenes loceklis), savukārt pilngadīgas personas vardarbībā cietušo pakalpojumu saņem daudz retāk – vidēji 500 personas gadā, kaut gan no vardarbības ģimenē cieš kā bērni, tā pieaugušie. Vēl retāk izdodas mainīt vardarbības veicēju vardarbīgo uzvedību. Lai problēmas ģimenē identificētu  un veiksmīgi risinātu, nepieciešams atbalsts visiem ģimenes locekļiem. Nepieciešams strādāt kompleksi gan ar vardarbības veicēju, gan cietušām personām (bērniem un pieaugušajiem), lai mērķtiecīgi risinātu problēmas ģimenē un palielinātu iespēju, ka ģimene var atjaunot sociālo funkcionēšanu.

Projektā iekļauta norma, kas uzsver, ka, ja vardarbība notikusi ģimenē, pakalpojumu iespēju robežās organizē tā, lai sniegtu ģimenei kompleksu atbalstu, nodrošinot pakalpojumu vienlaicīgi vardarbībā cietušajam bērnam vai pilngadīgajam ģimenes loceklim un ģimenes loceklim, kas ir vardarbības veicējs.

Tā kā MK noteikumi Nr.790 papildināti ar jauniem pakalpojumu veidiem, speciālistiem un komponentēm, nepieciešams pilnveidot pakalpojumu finansēšanas kārtībā iekļauto izmaksu apjomu, kas tiks kompensēts pakalpojumu sniedzējiem un pašvaldību sociālajiem dienestiem, un uzskaites saturu par pakalpojumu nodrošināšanu. 

Atbilstoši projektā paredzētajam pilnveidotas atskaišu formas un tajās iekļautās informācijas saturs, pārstrādāts MK noteikumu Nr.790 50.punkts (sīkāk izmaksu pozīciju pamatojošie aprēķini iekļauti anotācijas 3.sadaļā) un papildinātas pašvaldības sociālo dienestu iesniedzamo atskaišu saturs.

Ja MK noteikumu Nr.790 grozījumu projekts stāsies spēkā, būs nepieciešams pārejas periods, lai personas, kas uzsākušas saņemt pakalpojumu atbilstoši nosacījumiem, kas iekļauti MK noteikumos Nr.790, varētu pabeigt pakalpojumu saņemšanu. Vienlaikus laiks nepieciešams arī lai uzsāktu informācijas apriti starp LM un pašvaldību sociālajiem dienestiem jauno pakalpojuma veidu iekļaušanai valsts sociālās politikas monitoringa informācijas sistēmā (turpmāk - SPOLIS).

Lai sagatavotos izmaiņu ieviešanai - informētu klientus, pašvaldību sociālos dienestus un pakalpojumu sniedzējus, kā arī izstrādātu projekta ieviešanai nepieciešamos tehniskos risinājumus, MK noteikumu Nr. 790 grozījumu projektā noteikts spēkā stāšanās laiks – 2023.gada 1.jūlijs un iekļauti pārejas nosacījumi, kas nosaka pakalpojuma saņemšanas finansēšanas kārtību personām, kas līdz 2023.gada 30.jūnijam uzsākušas pakalpojuma saņemšanu. Pakalpojumiem, kas faktiski sniegti līdz 2023. gada 30. jūnijam,  piemērojami šo noteikumu 50. punktā minētie nosacījumi, kas bija spēkā līdz 2023. gada 30. jūnijam. Pakalpojumiem, kas faktiski sniegti ar 2023. gada 1.  jūliju,  piemērojami šo noteikumu 50. punktā minētie nosacījumi, kas stāsies spēkā ar 2023. gada 1. jūliju.

Projekta 3.pielikumā ietvertā informācija paredz ievākt sensitīvos personu datus, līdz ar to projekta anotācijā iekļaujama informāciju atbilstoši Vispārīgajai datu aizsardzības regulai par šādu personu datu apstrādi, tai skaitā, mērķi, pamatojumu, glabāšanas ilgumu, kā arī datu apstrādes pārzini un apstrādātāju. Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē nostiprinātajām atziņām, piešķirot kompetentajai iestādei tiesības veikt personas datu apstrādi, normatīvajā aktā ir jānosaka šīs iestādes piešķirto rīcības brīvības joma un tās īstenošanas veids. Turklāt šīs iestādes tiesības ir jādefinē pietiekami precīzi, lai ne tikai iestādei būtu saprotama tiesību īstenošanas robežas, bet arī indivīdam, lai vajadzības gadījumā ar atbilstošu padomu varētu regulēt un pielāgot savu rīcību. (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2008. gada 4. decembra spriedums lietā  S. un Marper pret Apvienoto Karalisti [Lielā Palāta], Nr. 30562/04 un 30566/04, 95. – 96. punkti) Tādējādi, nosakot speciālistam (psihologam vai sociālajam darbiniekam sociālajā dienestā vai pakalpojuma sniedzēja darbiniekam) tiesības savas kompetences ietvaros veikt datu subjektu personas datu apstrādi, ir konkrēti jāparedz apstrādājamais personas datu apjoms,  ņemot vērā attiecīgās personas datu apstrādes darbības leģitīmo nolūku, lai indivīdam nodrošinātu pienācīgu aizsardzību pret patvaļīgu iejaukšanos. (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012. gada 13. novembra spriedums lietā M. M. pret Apvienoto Karalisti, pieteikuma Nr. 24029/07.; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1984. gada 2. augusta spriedums lietā Malone pret Apvienoto Karalisti, 68. punkts.)
Identiska atziņa ir nostiprināta Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 116. pantā un Satversmes tiesas judikatūrā. Tā Satversmes tiesas 2011. gada 14. marta spriedumā lietā Nr.2010-51-01 norādīts, ka tiesību aktiem, kuros nosaka personas datu aizsardzības garantijas, ir jāatbilst datu aizsardzības jomas principiem, tajos jāparedz skaidrs mērķis, kura dēļ informācija par personu ir apstrādājama, un jānosaka pēc iespējas nepārprotams šīs informācijas apstrādes nolūks, kā arī apstrādājamās informācijas apjoms un veids. (Satversmes tiesas 2011.gada 14.marta spriedums lietā Nr.2010-51-01, 18.punkts) Identiska nostāja ir pausta arī ECT 2014.gada 29.aprīlļa spriedumā lietā “L.H. pret LATVIJU” (Iesniegums Nr. 52019/07) un tās tiesu praksē iedibināto interpretāciju attiecībā uz frāzi „saskaņā ar likumu” (apkopojums lietā S. un Marper pret Apvienoto Karalisti [Lielā Palāta], Nr. 30562/04 un 30566/04, 95.-96. rindkopa, ECHR, 2008), kā arī Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2020. gada 6. novembra spriedumā lietā Nr. SKA-41/2020.
Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (turpmāk – Regula) paredz, ka īpašu kategoriju personas datu apstrāde ir aizliegta, ja vien nepastāv kāds no Regulas 9. panta 2. punktā minētajiem tiesiskajiem pamatiem šo datu apstrādei. No Regulas 45. un 52. apsvēruma kopsakarā ar tās 9. panta 2. punktu izriet, ka tiesībām apstrādāt šo datu veidu jābūt noteiktam kompetento iestāžu darbību regulējošajā normatīvajā aktā, paredzot datu subjektiem atbilstošas garantijas viņu tiesībām un brīvībām. Identisks secinājums izriet no Regulas 10. panta attiecībā uz personas datu par sodāmību apstrādi (Eiropas Savienības Tiesas 2021. gada 22. jūnija spriedums lietā Nr. C‑439/19).
Tādējādi, ņemot vērā kompetento iestāžu (pakalpojuma sniedzēja un sociālā dienesta) kompetenci, Regulas prasības, kā arī ECT, EST un nacionālo tiesu judikatūru, nepieciešams šajos noteikumos expressis verbis noteikt tās tiesības apstrādāt personas, kuram nepieciešams pakalpojums, personas datus, īpašu kategoriju personas datus un datus par sodāmību, kā arī šo tiesību īstenošanas robežas, paredzot atbilstošas garantijas datu subjektu tiesībām un brīvībām.
Kompetento iestāžu rīcības brīvība ierobežojama ar personas datu apstrādes nolūku, kas jau noteikta Projekta anotācijā. Vienlaikus kompetento iestāžu rīcības brīvības ierobežojums ir saistāms ar apstrādājamo personas datu apjomu, datu aizsardzības principiem un samērīgumu.
Satversmes tiesa ir atzinusi, ka ierobežojums, kas ir noteikts tiesību normā ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personu pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. (Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija spriedums lietā Nr. 2004-18-0106, secinājumu daļas 19. punkts; Satversmes tiesas 2014. gada 28. novembra spriedums lietā Nr. 2014-09-01, 20.2. punkts.) Minētā atziņa izriet no datu apstrādes pamatprincipa “nolūka ierobežojums”.
Šāds pienākums ir attiecināms arī uz likumdevēju, proti, ierobežojot kādas personas vai personu grupas pamattiesības, likumdevējam ir pienācīgā kārtā jāizvērtē, vai konkrētajā gadījumā nepastāv kādi alternatīvi līdzekļi, kas personām Satversmē noteiktās pamattiesības aizskartu mazāk (Satversmes tiesas 2009. gada 15. aprīļa spriedums lietā Nr. 2008-36-01, 15. punkts; Satversmes tiesas 2010. gada 30. marta spriedums lietā Nr. 2009-85-01, 19. punkts) EST ir norādījusi, ka no Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 52. panta 1. punktā izriet ne tikai pienākums indivīda pamattiesības ierobežot tikai tiesību aktos noteiktajos gadījumos un kārtībā, bet arī pienākums šajā procesā strikti īstenot samērīguma principu. Proti, šajā normā samērīgums ir noteikts nevis kā vispārējs ES princips, bet gan kā pamattiesību ierobežojuma būtisks priekšnoteikums. (Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 8. aprīļa spriedums lietā C-293/12 Digithal Rights Ireland Ltd. Vs. Minister for Communications, Marine and Natural Resources u.c. un Kärntner Landesregierung, 133. apsvērums) Tādējādi, nosakot personas datu apjomu, kas apstrādājams, lai sasniegtu Projekta anotācijā noteikto nolūku, ir jāveic samērīguma izvērtējums starp datu subjekta un valsts vai sabiedrības interesēm. (Satversmes tiesas 2016. gada 16. jūnija spriedums lietā Nr. 2015-18-01, 18.3. punkts) Proti, vai datu apstrādes nolūku ir iespējams sasniegt saudzējošākā veidā, apstrādājot mazāku datu apjomu, vai arī vispār neveicot šo personas datu veidu apstrādi.
Lai veiktu veselībai un dzīvībai bīstamo faktoru novērtējumu nolūkā pieņemt objektīvu un pamatotu lēmumu par personai nepieciešamo pakalpojumu apjomu ir jāveic gan Regulas 9. panta 1. punktā, gan Regulas 10. pantā noteikto personas datu veidu apstrādi, kas pamatojama ar turpmāk minētajiem apsvērumiem.

Projekta 3.pielikumā ietvertā informācija paredz, ka speciālists (psihologs vai sociālais darbinieks sociālajā dienestā vai pakalpojuma sniedzēja darbinieks) sarunas laikā ar klientu fiksē iemeslus, vai un kāpēc personai būtu nepieciešams palielināta apjoma pakalpojums, ja pastāv aizdomas par augstu vardarbības risku. Tādējādi personas datu, īpašu kategoriju personas datu un personas datu par sodāmību apstrādes nolūks ir veikt veselībai un dzīvībai bīstamo faktoru novērtējumu, lai pieņemtu objektīvu un pamatotu lēmumu par personai nepieciešamo pakalpojumu apjomu.
Dati netiek ievadīti informācijas sistēmās SOPA vai SPOLIS, bet ir paredzēti pašvaldības sociālā dienesta lēmuma pieņemšanai par personai nepieciešamo pakalpojuma apjomu. 3.pielikums dokumenta formātā tiks uzglabāts klienta lietā sociālajā dienestā atbilstoši normatīvajiem aktiem par klientu lietu uzglabāšanu un arhivēšanu. Jāatzīmē, ka visi pašvaldības sociālā dienestā vai pakalpojuma sniedzēja speciālisti, kas iesaistīti pakalpojuma nodrošināšanā, iegūto informāciju lieto amata pienākumu ietvaros un ievērojot konfidencialitātes prasības.