Anotācija (ex-ante)

Likumprojekta "Grozījumi "Zemes pārvaldības likumā"" (turpmāk - Likumprojekts) mērķis ir noteikt piekritību vienam no nekustamā īpašuma veidiem, kas ir kļuvis par bezmantinieka vai bezīpašnieka mantu.

Vispārējā kārtība

Teritorijas attīstībai un plānošanai ir jābūt vērstai sabiedrības interesēs, tai jābūt ilgtspējīgai (dzīvotspējīgai, lai tiktu apmierinātas arī nākamo paaudžu intereses), mērķētai uz dzīves vides kvalitātes paaugstināšanu. Publiskā infrastruktūra, tai skaitā ielas un ceļi, ir nepieciešama, lai nodrošinātu efektīvu īpašumu izmantošanu un arī pienācīgu dzīves kvalitāti. Iela vai ceļš kalpo ne tikai tam, lai piekļūtu atsevišķiem īpašumiem, bet arī daudz plašākām interesēm: administratīvās teritorijas iedzīvotāju vajadzībām, valsts un pašvaldības interesēm (Senāta  Administratīvo lietu departamenta  2023.gada 11.jūlija spriedums lietā Nr. SKA-218/2023 (A420298619)​. Prakse, kad detālplānojumā ietvertajā teritorijā zeme zem ceļiem un ielām nonāk privātajā īpašumā, vai arī pāriet jaunizveidoto zemes vienību īpašnieku kopīpašumā, sevi nav attaisnojusi un rada būtiskas problēmas šajās teritorijās esošajiem iedzīvotājiem, piemēram, ceļu izbūve netiek pabeigta, netiek nodrošināta to uzturēšana utt. Tāpat judikatūrā ir nostiprinājusies atziņa, ka ja ir radusies problēma, kas ietekmē vairāku nekustamo īpašumu īpašnieku un iedzīvotāju iespējas piekļūt savam īpašumam un kuriem individuāli ir sarežģīti atrisināt šīs problēmas, pašvaldībai ir no tiesību normām izrietošs pienākums rīkoties tā, lai šo jautājumu risinātu (Administratīvās apgabaltiesas 2022. gada 23. septembra lēmuma lietā Nr. A420196022).​ Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Pašvaldību likumā (4. panta pirmās daļas 3. punkts), kā viena pašvaldības autonomām funkcijām, ir noteikta gādāt par pašvaldības īpašumā esošo ceļu būvniecību, uzturēšanu un pārvaldību.
Jautājumi par publiskās infrastruktūras izbūvi un piederību ir risināti arī citos normatīvos aktos. Teritorijas attīstības plānošanas likuma 31. panta pirmā un otrā daļa noteic, ka detālplānojumu īsteno saskaņā ar administratīvo līgumu, kas noslēgts starp vietējo pašvaldību un detālplānojuma izstrādes īstenotāju, un šajā līgumā iekļauj dažādus nosacījumus un prasības attiecībā uz objektu būvdarbu uzsākšanas termiņu, kā arī publiskās infrastruktūras apsaimniekošanu, izbūves kārtām un to secību. 
Zemes pārvaldības likuma 7. panta otrā daļa noteic, ka paplašinot pilsētas un ciemus vai veidojot jaunas apbūves teritorijas, pirms teritorijas plānojuma, lokālplānojuma vai detālplānojuma apstiprināšanas vietējā pašvaldība un zemes īpašnieki vienojas par ielu būvniecībai to sarkanajās līnijās vai ceļu būvniecībai nepieciešamās zemes atsavināšanu vietējai pašvaldībai, kā arī par inženierbūvju būvniecību. Ja vienošanos par nepieciešamās zemes atsavināšanu panākt nav iespējams, vietējā pašvaldība uzsāk sabiedrības vajadzībām nepieciešamā nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu. Praksē šī norma ne vienmēr izpildās un iemesli tam ir gan nevēlēšanās no zemes īpašnieka jeb attīstīja puses zemi ar izbūvēto ceļu nodot pašvaldībai, gan arī atsevišķos gadījumos no pašvaldību puses šo infrastruktūras objektu pārņemt.
Ministru kabineta 2024. gada 2. aprīļa sēdē (Nr. 14 35. §) izskatītajā informatīvajā ziņojumā "Par rīcības plānu administratīvā sloga mazināšanai nekustamo īpašumu attīstīšanas jomā" pēc būtības tiek atspoguļota esošās problēmas saistībā ar esošā regulējuma piemērošanu un ziņojumā tiek norādīts sekojošais: "attīstot privātmāju ciematus, vienlaicīgi tiek attīstīta visa ciemata pastāvēšanai nepieciešama infrastruktūra, tai skaitā koplietošanas ceļi (ielas). Lai gan tie faktiski atbilst pašvaldības ceļa (ielas) statusam, pašvaldības nevēlas tās pārņemt savā īpašumā, jo nespēj nodrošināt šo ceļu (ielu) uzturēšanu. Faktiski veidojas situācija, kad pēc privātmāju pārdošanas nekustamā īpašuma attīstītāja īpašumā paliek ceļu infrastruktūra, kurai nav reģistrēts apgrūtinājums (ceļa servitūts) un juridiski netiek nodrošināts koplietošanas statuss. Šāda situācija satur potenciālās problēmas, nekustamā īpašuma attīstītājs var neuzturēt ceļu (ielu), tam var tikt pasludināts arī bankrots, tikmēr privātmāju īpašniekiem nav tiesību rīkoties ar citai personai piederošo īpašumu. Attīstītājs var ierobežot ceļu izmantošanu, traucējot īpašniekiem pilnvērtīgi lietot savas privātmājas un netraucēti piekļūt pie tām. Dzīvojamo māju īpašnieki var risināt strīdu tiesā, noslogojot tiesas un ieslīgstot garajās tiesvedībās. Līdzīgas problēmas rodas ar citiem koplietošanas elementiem – bērnu rotaļu laukumiem, kopējiem pagalmiem un tml."

Pašlaik Civillikumā ir nostiprināts princips, ka bez īpašnieka palikusi manta piekrīt valstij un likumā noteiktos gadījumos arī pašvaldībai. Tas izriet no spēkā esošās Civillikuma 416. panta pirmās daļas, gan no 417. panta un 930. panta piezīmes. Pašvaldībai, atbilstoši Pašvaldību likuma 73.panta piektajai daļai, piekrīt noteikta veida ar dzīvojamo funkciju saistītie nekustamie īpašumi -  dzīvojamā māja, dzīvokļa īpašums vai to domājamās daļas, kas atbilstoši Civillikuma 416. pantā noteiktajam ir atzīta kā bezmantinieka manta vai atbilstoši Civillikuma 930. pantā noteiktajam kā bezīpašnieka lieta. 
Valstij piekrītošo mantu, kas nav apgrūtināta ar kredītsaistībām, atbilstoši Ministru kabineta 2013. gada 26. novembra noteikumiem Nr. 1354 "Kārtība, kādā veicama valstij piekritīgās mantas uzskaite, novērtēšana, realizācija, nodošana bez maksas, iznīcināšana un realizācijas ieņēmumu ieskaitīšana valsts budžetā" (turpmāk - noteikumi Nr. 1354) uzskaita Valsts ieņēmumu dienests (turpmāk - VID), kas nodrošina kontroli par tās novērtēšanu un realizāciju, ieskaitot nodošanu bez maksas. Minētie noteikumi cita starpā paredz arī kārtību (32.punkts), ka valstij piekritīgi nekustamie īpašumi ar Ministru kabineta rīkojumu var tikt nodoti bez atlīdzības pašvaldībai . Vienlaikus, nododot šādus nekustamos īpašumus pašvaldībai, jāievēro arī publiskas personas mantas atsavināšanas tiesiskais regulējums, kas noteic, ka pašvaldībai nodotais īpašums ir izmantojams tai noteikto funkciju īstenošanai un gadījumā, ja īpašums vairs nav nepieciešams funkciju īstenošanai, tas ir atdodams atpakaļ valstij. Esošais process no brīža, kad nekustamais īpašums kļūst par piekritīgu valstij līdz brīdim, kad tas tiek nodots pašvaldībai, ir ļoti laikietilpīgs, kura laikā nekustamais īpašums netiek izmantots.
Noteikumu Nr. 1354 regulējums neuzliek pašvaldībai par pienākumu visos gadījumos pārņemt par bezmantinieka mantu kļuvušu nekustamo īpašumu, un gadījumā, ja pašvaldība īpašumu nepārņem, tad VID nekustamo īpašumu atbilstoši minēto noteikumu 32.3. apakšpunktam nodod Finanšu ministrijas valdījumā un valsts akciju sabiedrības "Valsts nekustamie īpašumi" (turpmāk - VNĪ) pārvaldīšanā.
Praksē arvien biežāk ir gadījumu, kad par bezsaimnieka mantu tiek atzīts nekustamais īpašums, kas sastāv no zemes vienības, kas atbilstoši detālplānojumam vai zemes ierīcības projektam,  paredzēta ielas vai ceļa izbūvei, lai nodrošinātu piekļuvi citām izveidotām, savrupmāju apbūvei paredzētām zemes vienībām. Lielākoties tādu gadījumu iela nekustamajos īpašumos nav izbūvēta un labiekārtota, vai arī inženierbūve noteiktā kārtībā nav nodota ekspluatācijā. 
Šādi nekustamie īpašumi nav nepieciešami valsts pārvaldes funkciju nodrošināšanai un tā kā tos nepārņem arī pašvaldība, tie būtu jāatsavina. Tomēr  īpašumu atsavināšana un nonākšana privātpersonu īpašumā rada vairākus riskus attiecībā uz privātpersonu piekļuves iespējām tiem piederošajiem nekustamajiem īpašumiem: privātpersonas dažādu apsvērumu dēļ, tostarp, ekonomisku, ilgstoši neveic ielu izbūvi, līdz ar to tiek apgrūtināta piegulošo nekustamo īpašumu īpašnieku piekļuve savam īpašumam, kā arī operatīvā transporta piekļuve; ielu īpašnieki ierobežo piekļuvi piegulošo nekustamo īpašumu īpašniekiem, izvietojot barjeras; visu detālplānojumā paredzēto ielu izbūve nenotiek vienlaicīgi; nekustamajiem īpašumiem nav nodrošināta piekļuve pašvaldības ielai. Šāda nekustamo īpašumu atsavināšana un iziešana no publiskās personas kontroles nākotnē, iespējams, būs jārisina ar citiem līdzekļiem, piemēram, tiesas ceļā vai piemērojot īpašuma piespiedu atsavināšanu.
Līdz ar to šādi nekustamie īpašumi, kas plānoti un izveidoti, lai nodrošinātu piekļuves iespējas citiem nekustamajiem īpašumiem, nebūtu atsavināmi privātpersonām un meklējami risinājumi, to saglabāšanai publiskā īpašumā.

Nē

Zemes īpašnieki, kuru īpašumā esošās zemes gabali ir izveidoti uz detālplānojuma pamata, kuru izstrāde uzsākta līdz 2012. gada 31. decembrim.

-

Nē

Nē

Nē

-