Anotācija

Latvijas Republikai līdzvērtīgi kā citām Eiropas Savienības dalībvalstīm ir jāpārņem Direktīvas 2019/882 prasības nacionālajos tiesību aktos, lai novērstu šķēršļus un problēmas, kas rodas nepiekļūstamu preču un pakalpojumu dēļ un apgrūtina personu ar invaliditāti neatkarīgu dzīvi un iekļaušanos sabiedrībā.

Vide, kurā preces un pakalpojumi ir piekļūstami, veido iekļaujošāku sabiedrību un personām ar  invaliditāti atvieglo iespējas dzīvot neatkarīgi. ANO Konvencijā ir noteikts, ka personas ar invaliditāti ir "personas, kurām ir ilgstoši fiziski, garīgi, intelektuāli vai maņu traucējumi, kas mijiedarbībā ar dažādiem šķēršļiem var apgrūtināt to pilnvērtīgu un efektīvu līdzdalību sabiedrības dzīvē vienlīdzīgi ar citiem". Atbilstība šajā likumā noteiktajām piekļūstamības prasības nodrošina, ka preces un pakalpojumus varēs ērti lietot cilvēki ar dažāda veida funkcionēšanas ierobežojumiem (piemēram, ar redzes, dzirdes, kustību vai garīga rakstura traucējumiem). Vienlaikus piekļūstamības prasību ievērošana dos labumu ne tikai cilvēkiem ar invaliditāti, bet daudz plašākam personu lokam, piemēram, vecāka gadagājuma cilvēkiem, personām, kas ceļo ar bagāžu, cilvēkiem ar uztveres īpatnībām, lasīšanas grūtībām, autiskā spektra traucējumiem, kā arī cilvēkiem ar viegliem vai pārejošiem  funkcionēšanas ierobežojumiem (piemēram, lūzumi, nedaudz pasliktināta redze vai dzirde, vājums rokās, grūtības saredzēt vai sadzirdēt spožā saulē vai trokšņaina fona apstākļos u.c.). Cilvēkiem ar ilgstošiem un pastāvīgiem funkcionēšanas ierobežojumiem piekļūstamības prasību ievērošana ir izšķiroši nozīmīga to neatkarīgai dzīvei un funkcionēšanai, savukārt ikviens iedzīvotājs piekļūstamības uzlabojumus varēs izmantot to ērtības dēļ.

Latvijā ik gadu pieaug personu ar invaliditāti skaits. Saskaņā ar Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas datiem 2021.gada novembrī Latvijā invaliditātes statuss bija noteikts 201785 personām, t.i. personu ar invaliditāti īpatsvars bija aptuveni 10,66% no kopējā iedzīvotāju skaita. Salīdzinājumam 2008.gadā personu ar invaliditāti skaits bija 128 335 jeb 5,9% no iedzīvotāju kopējā skaita. Eiropas Savienības apsekojumā par ienākumiem un dzīves apstākļiem (EU-SILC) tiek ziņots, ka 2018. gadā aptuveni 40,0% Latvijas iedzīvotāju novērtēja, ka viņi “pieredz ilgstošus ierobežojumus ikdienas aktivitātēs veselības problēmu dēļ”, kas ir augstākais rādītājs Eiropas Savienībā. Invaliditātes smaguma pakāpe Latvijā izteikti korelē ar vecumu, un invaliditāte bieži tiek noteikta  vecāka gadagājuma iedzīvotājiem.

Eiropas Savienībā kopumā ir ap 100 miljoni iedzīvotāju ar invaliditāti un dažāda veida funkcionēšanas ierobežojumiem, un šim skaitlim ik gadu ir tendence pieaugt, jo īpaši ņemot vērā sabiedrības novecošanās tendenci. Līdz ar to preču ražotājiem un pakalpojumu sniedzējiem, lai sekmīgi varētu pārdot savas preces un pakalpojumus, ir svarīgi rēķināties ar šīs patērētāju grupas vajadzībām.

Likumprojekta 1.pantā ir transponēts Direktīvas 2019/882 3.pants "Definīcijas", skaidrojot tos  terminus, kas līdz šim Latvijas Republikas normatīvajos aktos nav definēti vai arī šā likuma kontekstā tiek lietoti specifiskā veidā un tvērumā. Atbilstoši Eiropas Komisijas norādījumiem, dalībvalstīm ir obligāts pienākums precīzi pārņemt visas tās definīcijas, kuras Direktīvā 2019/882 radītas no jauna un bez atsaucēm uz citiem Eiropas Savienības tiesību aktiem. Savukārt tām definīcijām, kuras veidotas atsaucoties uz citām Eiropas Savienības direktīvām, nacionālajos tiesību aktos jābūt pārņemtām pēc būtības, nevis vārdu pa vārdam. Attiecīgi termini, kas Latvijas tiesību sistēmā jau ir definēti un šajā likumā netiek lietoti specifiskā nozīmē, likumprojektā netiek definēti. Proti, termini “elektronisko sakaru pakalpojums”, “vispusīgās sarunas pakalpojums”, “ārkārtas izsaukumu centrāle”, “ārkārtas gadījumu saziņa”, “neatliekamās palīdzības dienests”, “reāllaika teksts” šajā likumā lietoti Elektronisko sakaru likuma izpratnē. Termini “pakalpojums”, "patērētājs",  ir definēts Patērētāju tiesību aizsardzības likumā. Termins “persona ar invaliditāti” Direktīvas 2019/882 izpratnē ir ne tikai persona, kurai saskaņā ar nacionālajiem tiesību aktiem (Latvijā tas ir Invaliditātes likums) ir noteikts invaliditāti statuss, bet aptver plašāku personu loku, t.i. visas personas, kurām ir ilgstoši fiziski, garīgi, intelektuāli vai maņu traucējumi, kas mijiedarbībā ar dažādiem šķēršļiem var apgrūtināt viņu pilnvērtīgu un efektīvu līdzdalību sabiedrības dzīvē vienlīdzīgi ar citiem. Tas attiecīgi pēc mērķa un jēgas ir iekļauts likumprojekta 2.pantā. Terminam 'prece' iekļauta definīcija, kas Direktīvā 2019/882 apzīmē 'produktu'. Līdz ar to direktīvā 2019/882 lietotā vārda 'produkts' vietā likumprojektā tiek lietots vārds 'prece', lai nodrošinātu terminoloģisku atbilstību jau spēkā esošajiem Latvijas tiesību aktiem patērētāju tiesību aizsardzības jomā. 


Likumprojekta 2.pantā definēts likuma mērķis - veicināt preču un pakalpojumu piekļūstamību personām ar invaliditāti un visām personām, kurām ir ilgstoši fiziski, garīgi, intelektuāli vai maņu traucējumi, kas mijiedarbībā ar dažādiem šķēršļiem var apgrūtināt viņu pilnvērtīgu un efektīvu līdzdalību sabiedrības dzīvē vienlīdzīgi ar citiem. Tādējādi likumā noteiktās piekļūstamības prasības dos ieguvumu ne tikai personām ar oficiāli noteiktu invaliditātes statusu, bet plašākam personu lokam - t.i., jebkurai personai, kas saskaras ar ilgstošiem vai pārejošiem funkcionēšanas ierobežojumiem. Šāda definīcija atbilst ANO Konvencijai. Likumprojekta mērķis ir labvēlīgi ietekmēt ne tikai personu ar invaliditāti iekļaušanās iespējas sabiedrībā, bet dot ieguvumu daudz plašākam personu lokam, piemēram, vecāka gadagājuma cilvēkiem, cilvēkiem ar uztveres īpatnībām, lasīšanas grūtībām, autiskā spektra traucējumiem, kā arī cilvēkiem ar viegliem vai pārejošiem  funkcionēšanas ierobežojumiem (piemēram, lūzumi, pasliktināta redze vai dzirde, vājums rokās u.c.).

Likumprojekta 3.pants nosaka likuma darbības jomu, proti, preču un pakalpojumu veidus, uz kuriem attiecināmas likumprojektā noteiktās piekļūstamības prasības.

Likumprojekta 3.panta pirmā daļa nosaka likuma darbības jomā ietilpstošo preču veidus:
- patērētāju universāldatoru aparatūras sistēmas, t.i. plaša patēriņa datori (piemēram, galddatori, planšetdatori, piezīmjdatori, viedtālruņi) un to operētājsistēmas;
- pašapkalpošanās termināļi (tai skaitā maksājumu termināļi, kā arī virkne tādu pašapkalpošanās termināļu, kas paredzēti likuma darbības jomā ietilpstošo pakalpojumu sniegšanai, proti, bankomāti, biļešu automāti, reģistrācijas automāti; rindas kārtas numuriņu automāti, interaktīvi pašapkalpošanās termināļi informācijas sniegšanai). Jāatzīmē, ka likumā noteiktās piekļūstamības prasības obligāti attiecas tikai uz tiem pašapkalpošanās termināļiem, kas tiek lietoti likuma darbības jomā ietilpstošo pakalpojumu sniegšanai (t.i. elektronisko sakaru, audiovizuālo mediju, transporta, finanšu un elektroniskās komercijas jomā). Savukārt jebkurā citā pakalpojumu jomā ir aicinājums iepirkt un lietot piekļūstamus pašapkalpošanās termināļus (piemēram, iestāžu rindas kārtas numuriņu mašīnas), taču likumā paredzētās piekļūstamības prasības šādiem pašapkalpošanās termināļiem nav obligāti saistošas, bet gan rekomendējošas;
- patērētāju galiekārtas ar interaktīvu datošanas spēju, ko izmanto elektronisko sakaru pakalpojumiem (piemēram, rūteri un modemi);
- patērētāju galiekārtas ar interaktīvu datošanas spēju, ko izmanto, lai piekļūtu audiovizuālo mediju pakalpojumiem (t.i. televīzijas aprīkojums);
- elektroniskie lasītāji (t.i. ierīce, ar kuru var lasīt elektronisko grāmatu).

Likumprojekta 3.panta otrā daļa nosaka likuma darbības jomā ietilpstošo pakalpojumu veidus:
- elektronisko sakaru pakalpojumi, izņemot starpierīču saziņas pakalpojumus jeb M2M pakalpojumus (t.i. likumprojekts attiecas uz Elektronisko sakaru likumā noteiktajiem interneta piekļuves pakalpojumiem un starppersonu sakaru pakalpojumiem, bet neaptverot starpierīču saziņas pakalpojumus jeb M2M (machine to machine) pakalpojumus, kuri ietilpst Elektronisko sakaru likuma tvērumā, taču, atbilstoši Direktīvai 2019/882, neietilpst Preču un pakalpojumu likuma tvērumā);
- pakalpojumi, kas nodrošina piekļuvi audiovizuālo mediju pakalpojumiem, t.i. pakalpojumi publisko elektronisko sakaru tīklos, kurus izmanto, lai identificētu, izvēlētos un saņemtu informāciju par audiovizuālo mediju pakalpojumiem, kā arī lai tos skatītos, tostarp elektroniskie raidījumu apraksti, subtitri, audioapraksti, ierunāti subtitri un tulkojumi zīmju valodā. Papildu informāciju par to, kādā veidā un ar kādiem līdzekļiem mediju pakalpojumu sniedzējiem ir jānodrošina satura piekļūstamība, iespējams iegūt Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes izstrādātajās vadlīnijās “Vadlīnijas elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma piemērošanā satura pieejamības veicināšanai elektronisko plašsaziņas līdzekļu programmās un pakalpojumos”. Vadlīnijas pieejamas Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes mājaslapā www.neplpadome.lv sadaļā “Normatīvie akti” – “Nozari regulējošie NEPLP lēmumi”;
- gaisa, autobusu, dzelzceļa un ūdenstransporta pasažieru pārvadājumu pakalpojumu elementi (t.sk. tīmekļvietnes, uz mobilajām ierīcēm balstīti pakalpojumi, tai skaitā mobilās lietotnes, elektroniskās biļetes un elektronisko biļešu pārdošanas pakalpojumi, pārvadājumu pakalpojumu informācijas (tai skaitā reāllaika ceļošanas) sniegšana, interaktīvi pašapkalpošanās termināļi). Uz pilsētu un reģionālo pārvadājumu pakalpojumiem likumprojektā noteiktās piekļūstamības prasības attiecas tikai ierobežotā apjomā - proti, piekļūstamiem jābūt interaktīviem pašapkalpošanās termināļiem (piemēram, informācijas ekrāniem);
- patērētājiem paredzēti finanšu pakalpojumi, kas aptver šādas jomas - Patērētāju tiesību aizsardzības likumā minētā patērētāju kreditēšana; Finanšu instrumentu tirgus likumā minētie ieguldījumu pakalpojumi un blakuspakalpojumi; Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likumā minētie maksājumu pakalpojumi, ar maksājumu kontu saistītie pakalpojumi un elektroniskā nauda);
- elektroniskās grāmatas un to programmatūra;
- elektroniskās komercijas pakalpojumi.

Likumprojekta 3.panta trešā daļa nosaka, ka likuma darbības jomā ietilpst vienotais ārkārtas palīdzības izsaukuma numurs "112" kā viens no elektronisko sakaru pakalpojumu veidiem. Atbildēšanai uz vienoto ārkārtas palīdzības izsaukuma numuru "112" izmanto tos pašus sakaru līdzekļus, ar kuriem izsaukums ir saņemts, tai skaitā nodrošinot sinhronizētu balsi un tekstu (tostarp reāllaika tekstu), bet gadījumā, ja uz '112' tiek pieņemti izsaukumi arī video veidā, tad ir prasība nodrošināt, ka balss, teksts (tostarp reāllaika teksts) un video tiek sinhronizēts kā vispusīgā saruna. Šobrīd Latvijas Republikas Saeimā izskatīšanā ir likumprojekts “Elektronisko sakaru likums”, kurš citā starpā izliek par pienākumu elektronisko pakalpojumu komersantiem nodrošināt papildu funkcijas elektronisko sakaru pakalpojuma darbībā, kas paredzētas, lai nodrošinātu personu ar invaliditāti vajadzības un sadarbspēju ar palīgtehnoloģijām:
a) papildus balss saziņai nodrošinot reāllaika tekstu,
b) nodrošinot vispusīgās sarunas pakalpojumu, ja papildus balss saziņai ir nodrošināts video,
c) nodrošinot, ka ārkārtas gadījuma saziņu, kurā izmanto balsi un tekstu (tostarp reāllaika tekstu), sinhronizē un, ja tiek izmantots video, to sinhronizē kā vispusīgo sarunu un pārsūta ārkārtas izsaukumu centrālei.
Minētās prasības ir saskanīgas ar Direktīvas 2019/882 prasībām. Tādējādi Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests, kas īsteno valsts politiku vienotā ārkārtas palīdzības izsaukuma numura "112" jomā, tai skaitā nodrošina ārkārtas gadījumu saziņas saņemšanu, atbilstoši komersantu (elektronisko pakalpojumu sniedzēju) piedāvājumam noteiks vispiemērotāko veidu, kā nodrošināt atbildēšanu uz ārkārtas gadījuma saziņu, ievērojot Direktīvas 2019/882 prasības. Tas tiks paveikts, izdarot attiecīgus grozījumus Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbību reglamentējošajos normatīvajos aktos. Pašlaik atbilstoši Ministru kabineta 2016.gada 19.aprīļa noteikumu “Ugunsdrošības noteikumi” 7.1.apakšpunktam, ja izcēlies ugunsgrēks personai ir pienākums ziņot par to Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam, zvanot uz vienoto ārkārtas palīdzības izsaukumu numuru 112. Minētā norma neatšifrē konkrētus veidus, kādos minēto zvanu var īstenot. Minētie grozījumi nodrošinās Direktīvas 2019/882 nosacījumu dalībvalstīm noteikt veidu, kas ir vislabāk piemērots valsts neatliekamās palīdzības sistēmu organizācijai, nodrošinot atbildi uz vienoto ārkārtas palīdzības izsaukuma numuru "112".

Likumprojekta 3.panta ceturtā daļa nosaka izņēmumus uz tīmekļvietņu un mobilo lietotņu saturu, kad piekļūstamības prasības nav attiecināmas, t.sk., likumprojekta  3.panta ceturtās daļas 2.punktā noteikts, ka piekļūstamības prasības nav attiecināmas uz biroja datņu formātiem, kas publicēti pirms 2025.gada 28.jūnija. Minētie ‘biroja datņu formāti’  jāsaprot kā dokumenti, kuri sākotnēji nav paredzēti lietošanai tīmeklī un kuri tiek iekļauti tīmekļvietnē, piemēram, Adobe portatīvais dokumenta formāts (PDF), biroja programmatūras Microsoft Office dokumenti vai to (atvērtā pirmkoda) ekvivalenti. Šāds jēdziena 'biroja datņu formāti' skaidrojums ietverts  Eiropas Parlamenta un Padomes 2016.gada 26.oktobra direktīvas 2016/2102 par publiskā sektora struktūru tīmekļvietņu un mobilo lietotņu piekļūstamību Preambulas 26.apsvērumā.

Savukārt likumprojekta 3.panta piektā daļa nosaka, ka likums neskar tiesiskās attiecības, kas izriet no Autortiesību likuma un Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 13. septembra Regulas (ES) 2017/1563, jo minētie normatīvie akti jau paredz specifisku un atvieglotu kārtību, kādā personas ar redzes traucējumiem vai lasīšanas grūtībām nekomerciālos nolūkos bez samaksas un autora atļaujas drīkst sagatavot ar autortiesībām aizsargātu darbu alternatīvus formātus, kas nepieciešami personu ar redzes traucējumiem vai lasīšanas grūtībām vajadzībām.

Likumprojekta 4.pants nosaka piekļūstamības prasības likumprojektā minētajām precēm un pakalpojumiem un definē brīvas aprites principu, paredzot, ka Latvijas Republikas tirgū ir atļauts piedāvāt tikai tādas preces un sniegt tādus pakalpojumus, kas atbilst šā likuma 1.pielikumā noteiktajām piekļūstamības prasībām. Tā kā likumprojekta 1.pielikums ir tieši pārņemts no Direktīvas 2019/882, saimnieciskās darbības veicēji var rēķināties ar vienotām piekļūstamības prasībām gan Latvijā, gan citās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Tiek prognozēts, ka Eiropas Komisija izdos harmonizācijas mandātu Eiropas standartizācijas organizācijām, lai tuvāko gadu laiku tiktu izstrādāts harmonizētais standarts, kas sīkāk un precīzāk aprakstīs 1.pielikuma noteiktās piekļūstamības prasības, tādējādi nākotnē atvieglojot saimnieciskās darbības veicēju (preču ražotāju un pakalpojumu sniedzēju) darbu. Likumprojekta 4.panta otrajā daļā noteikts, ka prasības, kas attiecas uz visām likumprojektā minētajām precēm, ir izklāstītas 1. pielikuma I nodaļā, savukārt 1.pielikuma II nodaļas prasības par iepakojumu un pievienotajām instrukcijām attiecas uz gandrīz visām precēm, izņemot pašapkalpošanās termināļus, jo pašapkalpošanās termināļi pie patērētāja nenonāk iepakojumā. Likumprojekta 4.panta trešā daļa nosaka, ka visi pakalpojumi, izņemot pilsētas un reģionālos pārvadājumu pakalpojumus, atbilst 1. pielikuma III nodaļā noteiktajām piekļūstamības prasībām. Izņēmums attiecībā uz pilsētas un reģionālajiem pārvadājumu pakalpojumiem noteikts tādēļ, ka saskaņā ar Direktīvas 2019/882 prasībām un likumprojekta 3.panta otrās daļas 3) punktu, pilsētu un reģionālo pārvadājumu pakalpojumiem noteiktas vieglākas prasības, piekļūstamības prasības attiecinot tikai uz pilsētu un reģionālo pārvadājumu pakalpojumu interaktīvajiem pašapkalpošanās termināļiem (piemēram, uz biļešu automātiem). Savukārt 1. pielikuma IV nodaļa nosaka papildus prasības konkrētiem pakalpojumu veidiem, līdz ar to šo pakalpojumu sniegšanā jāievēro gan 1.pielikuma III nodaļas vispārīgās prasības, gan IV nodaļā noteiktās specifiskās prasības. Likumprojekta 4.panta ceturtā daļa nosaka, ka mikrouzņēmumi, kas sniedz pakalpojumus, ir atbrīvoti no šā panta trešajā daļā minētajām piekļūstamības prasībām. Tas nozīmē, ka mikrouzņēmumiem, kas sniedz likumprojektā minētos pakalpojumus, nav pienākuma pakalpojumu sniegšanā ievērot piekļūstamības prasības. Tādējādi, lai gan mikrouzņēmumiem nav jānodrošina piekļūstamības prasības pakalpojumu jomā, tomēr ir jānodrošina prasību ievērošana attiecībā uz precēm. Līdz ar to, ja mikrouzņēmums ražo, importē vai izplata kādu no likumprojektā minētajām precēm, tam ir jāievēro likumprojektā noteiktās piekļūstamības prasības. Mikrouzņēmumu izpratnes veicināšanai Ekonomikas ministrija līdz likumprojekta spēkā stāšanās termiņam sagatavos mikrouzņēmumiem vadlīnijas, kas tiem ļaus labāk izprast savus likumā noteiktos pienākumus.

Likumprojekta 5. pants nosaka tiesību aktu piemērošanas principus pasažieru pārvadājumu jomā, ņemot vērā, ka piekļūstamības prasības noteiktas ne tikai Direktīvā 2019/882, bet arī virknē citu Eiropas Savienības tiesību aktu pasažieru pārvadājumu jomā. Saskaņā ar Likumprojekta 5.pantu  šā likumprojekta prasības nekādā ziņā neatceļ kādu no citiem Eiropas Savienības tiesību aktiem pasažieru pārvadājumu jomā un ir uzskatāms, ka, ja pasažieru pārvadājumu pakalpojums atbilst piekļūstamības prasībām, kas noteiktas kādā no citiem Eiropas Savienības tiesību aktiem, tad var prezumēt, ka pakalpojums atbilst arī šā likuma prasībām. Vienlaikus, ja šajā likumā ir paredzētas prasības papildus tām prasībām, kas paredzētas citās regulās un normatīvajos aktos, tad šajā likumprojektā minētās papildu prasības piemēro pilnībā. Jāņem vērā, ka Direktīvas 2019/882 5.pantā ietverta sasaiste ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2008.gada 17.jūnija Direktīvu 2008/57/EK par dzelzceļa sistēmas savstarpēju izmantojamību Kopienā (turpmāk – Direktīva 2008/57), kas tika atcelta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2016.gada 11.maija Direktīvu (ES) 2016/797 par dzelzceļa sistēmas savstarpēju izmantojamību Eiropas Savienībā (turpmāk – Direktīva 2016/797). Saskaņā ar Direktīvas 2016/797 58.pantu atsauces uz atcelto Direktīvu 2008/57 uzskata par atsaucēm uz Direktīvu 2016/797, kuras prasības Latvijā tika pārņemtas ar dzelzceļa likuma VII¹ nodaļu “Prasības Eiropas Savienības dzelzceļa sistēmas savstarpējas izmantojamības nodrošināšanai”. Pamatojoties uz iepriekšminētajām direktīvām (gan atcelto, gan spēkā esošo) Eiropas Komisija ir izdevusi virkni tieši piemērojamu Eiropas Savienības tiesību aktu (regulu), piemēram, Komisijas Regulu (ES) Nr. 454/2011 (2011. gada 5. maijs) par savstarpējas izmantojamības tehnisko specifikāciju attiecībā uz Eiropas dzelzceļu sistēmas pasažieru pārvadājumu telemātikas lietojumprogrammu apakšsistēmu. Līdz ar to likumprojekta 5.pantā tiek noteikta sasaiste un atsauce uz prasībām, kas noteiktas tieši piemērojamajos Eiropas Savienības tiesību aktos Eiropas Savienības dzelzceļa sistēmas savstarpējas izmantojamības nodrošināšanas jomā.

Likumprojekta 6.-11.pantā noteikti saimnieciskās darbības veicēju (t.sk. ražotāju, pilnvaroto pārstāvju, importētāju, izplatītāju) pienākumi attiecībā uz precēm, kā arī saimnieciskās darbības veicēju pienākumi sadarboties un sniegt informāciju tirgus uzraudzības iestādei - Patērētāju tiesību aizsardzības centram, kas kontrolēs preču atbilstību likumā noteiktajām piekļūstamības prasībām.
Likumprojekta 10.panta pirmajā daļā noteikts, ka, preci piedāvājot tirgū, izplatītājs rīkojas pienācīgi rūpīgi attiecībā uz šajā likumā noteiktajām piekļūstamības prasībām. Ģenerālklauzulu "pienācīgi rūpīgi" paskaidro likumprojekta 10.panta turpmākās daļas, kas izplatītājam uzliek par pienākumu rūpīgi un atbildīgi sekot, lai prece atbilstu šā likuma prasībām. Likumprojektā noteiktās prasības preču jomā kopumā korelē ar jau ierastu praksi preču ražošanā, importēšanā, izplatīšanā un tirgus uzraudzībā, kas noteikta jau citos Latvijas tiesību aktos. Lai nodrošinātu, ka saimnieciskās darbības veicējs nodrošina preču atbilstību šajā likumā noteiktajām piekļūstamības prasībām, tam, līdzīgi kā īstenojot citos tiesību aktos noteiktās preču atbilstības prasības (piemēram, elektropreču drošuma jomā), ir jāveic šādas darbības - tehniskās dokumentācijas sagatavošana, atbilstības novērtēšanas procedūra saskaņā ar šā likuma 7.pantu, preces marķēšana ar CE zīmi, ja ar atbilstības novērtēšanas procedūru ir pierādīts, ka prece atbilst piemērojamajām piekļūstamības prasībām. Uz CE zīmi attiecas vispārīgie principi, kas noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes 2008.gada 9.jūlija regulas (EK) Nr.765/2008, ar ko nosaka prasības akreditācijai un atceļ Regulu (EEK) Nr. 339/93 30.pantā. Vienlaikus saimnieciskās darbības veicējam (ražotājam, pilnvarotajam pārstāvim, importētājam, izplatītājam) noteikti pienākumi sadarboties ar tirgus uzraudzības iestādi (t.i. Patērētāju tiesību aizsardzības centru) un pēc tirgus uzraudzības iestādes pieprasījuma sniegt visu nepieciešamo informāciju un dokumentāciju, lai pierādītu preces atbilstību šā likuma prasībām, un sadarboties ar tirgus uzraudzības iestādi, lai novērstu tirgū laisto preču neatbilstību piemērojamām piekļūstamības prasībām.

Likumprojekta 12.pantā noteikti to saimnieciskās darbības veicēju pienākumi, kas sniedz likumprojektā minētos pakalpojumus. Pakalpojumu sniedzējam ir pienākums nodrošināt, ka pakalpojumi atbilst likumprojekta 4.pantā un I pielikumā noteiktajām atbilstošajām piekļūstamības prasībām. Neatbilstības gadījumā pakalpojuma sniedzējs veic korektīvos pasākumus, lai panāktu pakalpojuma atbilstību piemērojamām piekļūstamības prasībām. Ja pakalpojums neatbilst piemērojamām piekļūstamības prasībām, pakalpojuma sniedzējs par to nekavējoties informē kompetentās iestādes tajās dalībvalstīs, kurās pakalpojums tiek sniegts, norādot sīku informāciju, jo īpaši par neatbilstību un veiktajiem korektīvajiem pasākumiem. Jāatzīmē, ka pakalpojumu jomā Eiropas Savienības ietvaros nav vienota kompetento iestāžu sadarbības mehānisma (atšķirībā no preču jomas, kur visu Eiropas Savienības dalībvalstu tirgus uzraudzības iestādes (Latvijā - Patērētāju tiesību aizsardzības centrs) izmanto kopēju sistēmu savstarpējai informācijas apmaiņai (piemēram, Tirgus uzraudzības informācijas un saziņas sistēma (ICSMS), kur ziņo par neatbilstošām precēm, un ES Ātrās brīdināšanas sistēma bīstamu nepārtikas preču jomā (Safety Gate), kur ziņo par nedrošām precēm). Turpretim pakalpojumu sniedzējam pakalpojuma neatbilstības gadījumā ir pienākums pašam informēt kompetentās iestādes tajās dalībvalstīs, kurās pakalpojums ir sniegts, un nav pietiekami informēt tikai savas valsts kompetento iestādi. Tāpat  pakalpojumu sniedzējam ir arī pienākums pēc kompetentās iestādes pieprasījuma iesniegt tai visu informāciju, kas nepieciešama, lai apliecinātu pakalpojuma atbilstību piemērojamām piekļūstamības prasībām, kā arī sadarboties ar kompetento iestādi, lai panāktu pakalpojuma atbilstību piekļūstamības prasībām.

Likumprojekta 13.pantā ir noteikti divi izņēmuma gadījumi, kad saimnieciskās darbības veicējam ir tiesības neizpildīt likumprojektā noteiktās piekļūstamības prasības, proti, ja saimnieciskās darbības veicējs var pierādīt, ka piekļūstamības prasību ievērošana radītu preces vai pakalpojuma "būtiskas izmaiņas" vai saimnieciskās darbības veicējam radītu "nesamērīgu slogu". Likumprojekta 13.panta pirmā daļa nosaka, ka 4. pantā noteiktās piekļūstamības prasības piemēro tikai tādā mērā, kādā atbilstība piekļūstamības prasībām neparedz nozīmīgus preces vai pakalpojuma pārveidojumus, kuru rezultātā būtiski mainās tā pamatraksturs ("būtiskas izmaiņas") vai nerada saimnieciskās darbības veicējam nesamērīgu slogu ("nesamērīgs slogs"). Būtiskas izmaiņas ir tādas izmaiņas, kuras liktu precē vai pakalpojuma veikt tik būtiskus pārveidojumus, ka tas nelabvēlīgi ietekmētu pašas preces vai pakalpojuma būtību un pamatraksturu. Savukārt nesamērīga sloga gadījumā saimnieciskās darbības veicējam rakstveida novērtējumā ir jāapraksta kritēriji, kas noteikti likumprojekta 14.pantā (tai skaitā, piekļūstamības prasību izpildes neto izmaksu samērs attiecībā pret vispārējām izmaksām, aplēstās izmaksas un ieguvumi, ieskaitot ražošanas procesus un ieguldījumus, attiecībā pret aplēstajiem ieguvumiem personām ar invaliditāti, piekļūstamības prasību izpildes neto izmaksu samērs attiecībā pret saimnieciskās darbības veicēja neto apgrozījumu). Likumprojekta 13.panta otrā un trešā daļa definē prasības novērtējumam, kas saimnieciskās darbības veicējam ir jādokumentē tajā gadījumā, ja tas uzskata, ka atbilstība šā likuma 4.pantā minētajām piekļūstamības prasībām radītu preces vai pakalpojuma būtiskas izmaiņas vai, pamatojoties uz 14.pantā norādītajiem kritērijiem, radītu nesamērīgu slogu. Likumprojekta 13.panta trešā daļa nosaka saimnieciskās darbības veicējam pienākumu atjaunot novērtējumu reizi piecos gados vai biežāk, ja piedāvātais pakalpojums tiek mainīts vai ja to prasa kompetentā iestāde. Tāpat saskaņā ar 13.panta trešo daļu novērtējums ir jādokumentē (t.i. jāsagatavo rakstveidā) un jāglabā piecus gadus, ko aprēķina no dienas, kad attiecīgā prece pēdējo reizi piedāvāta tirgū vai kad pakalpojums ticis pēdējo reizi sniegts. Novērtējuma, kas sagatavots rakstveidā, kopija ir jāiesniedz tirgus uzraudzības iestādei (preču jomā) vai kompetentajai iestādei (pakalpojumu jomā) pēc šo iestāžu pieprasījuma. Likumprojekta 13.panta ceturtajā daļā mikrouzņēmumiem ir noteiktas vieglākas prasības attiecībā uz novērtējuma veikšanu, proti, mikrouzņēmumi, kas piedāvā preces, ir atbrīvoti no pienākuma novērtējumu dokumentēt rakstveidā un tikai pēc tirgus uzraudzības iestādes pieprasījuma tiem ir pienākums sniegt faktus, kas ir būtiski saskaņā ar minēto novērtējumu. Likumprojekta 13.panta piektā daļa nosaka, ka, ja saimnieciskās darbības veicējs no citiem publiskiem vai privātiem avotiem, kas nav saimnieciskās darbības veicēja paša resursi, saņem finansējumu, kas tiek sniegts ar nolūku uzlabot piekļūstamību, tas nav tiesīgs balstīties uz šā panta pirmās daļas 2.punktu par nesamērīga sloga izņēmumu. Proti, saimnieciskās darbības veicējs vairs nav tiesīgs definēt nesamērīgu slogu, ja ir saņemts papildu finansējums, kas paredzēts tieši piekļūstamības prasību uzlabošanai. Likumprojekta 13.panta sestā daļa nosaka saimnieciskās darbības veicējam pienākumu gadījumos, kad tas ir definējis būtiskas izmaiņas vai nesamērīgu slogu, par to paziņot un rakstiski informē tirgus uzraudzības iestādi vai kompetento iestādi tajā dalībvalstī, kurā viņš laiž tirgū konkrēto preci vai sniedz konkrēto pakalpojumu, taču šis pienākums neattiecas uz mikrouzņēmumiem. Likumprojekta 14.pantā ir definēti kritēriji nesamērīga sloga novērtēšanai. Proti, ja uzņēmējs vēlas izmantot nesamērīga sloga atrunu saskaņā ar likumprojekta 13.panta pirmās daļas 2.punktu, tas veic nesamērīga sloga novērtējumu saskaņā ar likumprojekta 14.pantu.

Likumprojekta 15.panta pirmā daļa nosaka, ka preces un pakalpojumi, kas atbilst piemērojamo saskaņoto standartu vai to daļu prasībām, uz kuriem atsauces ir publicētas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, uzskatāmi par atbilstošiem tām šajā likumā noteiktajām piekļūstamības prasībām, kuras aptver šie standarti vai to daļas. Eiropas Komisija plāno izdot harmonizācijas mandātu Eiropas standartizācijas organizācijām, lai precizētu un konkretizētu likumprojekta I pielikumā noteiktās preču un pakalpojumu piekļūstamības prasības, tādējādi atvieglojot saimnieciskās darbības veicēju pienākumus piekļūstamības prasību īstenošanā. Līdz ar to likumprojekta 15.panta pirmā daļa nosaka, ka gadījumā, ja šāds harmonizētais standarts tiks sagatavots un pieņemts un tā apstiprināšanai būs veiktas visas nepieciešamās tiesiskās procedūras (t.sk. atsauce uz standartu publicēta Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī), tad uz šādām precēm un pakalpojumiem attieksies atbilstības prezumpcija - proti, ja prece vai pakalpojums atbilst harmonizētajam standartam, tad atbilst arī šā likuma prasībām. Savukārt likumprojekta 15.panta otrā daļa tiek piemērota gadījumā, ja Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī nav publicēta atsauce uz saskaņotajiem standartiem saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1025/2012; un vai nu a) Komisija ir pieprasījusi vienai vai vairākām Eiropas standartizācijas organizācijām izstrādāt saskaņotu standartu un standartizācijas procedūrā ir nepamatoti kavējumi vai neviena Eiropas standartizācijas organizācija nav akceptējusi pieprasījumu; vai arī b) Komisija var apliecināt, ka tehniskās specifikācijas atbilst Regulas (ES) Nr. 1025/2012 II pielikumā noteiktajām prasībām, izņemot prasību, ka tehniskās specifikācijas būtu bijis jāizstrādā bezpeļņas organizācijai.

Likumprojekta 16.panta pirmā daļa nosaka, ka atbilstības deklarācijā norāda, ka ir pierādīta preces atbilstība šā likuma 1.pielikumā minētajām piemērojamām piekļūstamības prasībām. Ja izņēmuma kārtā saimnieciskās darbības veicējs izmanto 13. pantu, t.i. "būtisku izmaiņu" vai "nesamērīga sloga" atrunu, tad atbilstības deklarācijā norāda, kurām piekļūstamības prasībām piemēro izņēmumu. 16.panta otrā daļa nosaka, ka atbilstības deklarāciju sagatavo atbilstoši šā likuma 2. pielikumā norādītajam paraugam, papildinot ar nepieciešamo informāciju, kas izriet no likuma 7.pantā norādītajiem kritērijiem. Likumprojekta 16.panta otrā daļa vienlaikus paredz, ka atbilstības deklarācijā norādīto informāciju pastāvīgi atjauno. Tā kā atbilstības deklarācijas atjaunošanai ir saistīta un atkarīga no ražošanas procesiem, izmaiņām programmatūrā un standartos, tad atbilstības deklarācija ir atjaunojama, tiklīdz ir mainījies kāds no piemērojamiem nosacījumiem, un saimnieciskās darbības veicējam ir pienākums pastāvīgi  nodrošināt atbilstības deklarācijā norādītās informācijas korektumu un aktualitāti. Likumprojekta 16.panta trešā daļa nosaka, ka, ja uz preci attiecas vairāki normatīvie akti, kas nosaka atbilstības deklarācijas nepieciešamību, sagatavo vienu atbilstības deklarāciju attiecībā uz visiem piemērojamajiem normatīvajiem aktiem (tādējādi saimnieciskās darbības veicējs vienā un tajā pašā atbilstības deklarācijā apraksta gan preces atbilstību šajā likumā noteiktajām prasībām, gan atbilstību citām prasībām, kas attiecināmas uz preci saskaņā ar citiem normatīvajiem aktiem (piemēram, attiecībā uz preču drošumu). Saskaņā ar likumprojekta 16.panta ceturto daļu, sagatavojot atbilstības deklarāciju, ražotājs uzņemas atbildību par preces atbilstību šā likuma prasībām. Uz CE zīmi attiecas vispārīgie principi, kas noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes 2008.gada 9.jūlija regulas (EK) Nr.765/2008, ar ko nosaka prasības akreditācijai un atceļ Regulu (EEK) Nr. 339/93 30.pantā.

Likumprojekta 17.pants nosaka CE zīmes uzlikšanas noteikumus. Proti, uzliekot precei CE zīmi, saimnieciskās darbības veicējs garantē preces atbilstību visām tiesību aktos noteiktajām piemērojamām prasībām, t.sk. šajā likumā noteiktajām preču piekļūstamības prasībām.

Likumprojekta 18.panta pirmā daļa nosaka, ka šajā likumā noteiktos tirgus uzraudzības iestādes pienākumus īsteno Patērētāju tiesību aizsardzības centrs. Tādējādi Patērētāju tiesību aizsardzības centrs kontrolē visu likumprojekta 2.panta pirmajā daļā uzskaitīto preču atbilstību likumā noteiktajām piekļūstamības prasībām (savukārt likumprojekta 2.panta otrajā daļā uzskaitīto pakalpojumu atbilstības uzraudzību veiks 22.pantā minētās kompetentās iestādes). Likumprojekta 18.panta otrā daļa nosaka, ka tirgus uzraudzības iestāde preču uzraudzību veic saskaņā ar  normatīvajiem aktiem par tirgus uzraudzību un atbilstības novērtēšanu, tādējādi piemērojot šajā likumā noteiktās speciālās normas kontekstā ar citiem tiesību aktiem preču uzraudzības un atbilstības novērtēšanas jomā, t.sk. nodrošinot patērētājam tiesības iesniegt Patērētāju tiesību aizsardzības centrā sūdzības un iesniegumus par preču neatbilstību šajā likumā noteiktajām piekļūstamības prasībām. Likumprojekta 18.panta trešā daļa apraksta tirgus uzraudzības iestādes pienākumus gadījumos, kad saimnieciskās darbības veicējs ir balstījies uz 13.pantā minēto "būtisko izmaiņu" vai "nesamērīga sloga" atrunu. Likumprojekta 18.panta ceturtā daļa nosaka, ka tirgus uzraudzības iestāde nodrošina, ka tās rīcībā esošā informācija par to, ka saimnieciskās darbības veicējs nodrošina atbilstību piemērojamām šā likuma piekļūstamības prasībām, kā arī 13.pantā paredzētais novērtējums pēc pieprasījuma un piekļūstamā formātā tiek darīts pieejams patērētājiem, izņemot gadījumus, kad minēto informāciju nevar sniegt konfidencialitātes apsvērumu dēļ. Tādējādi tirgus uzraudzības iestādei, piemērojot šajā likumā noteiktos principus par informācijas sniegšanu piekļūstamos formātos, ir jānodrošina iedzīvotājiem pieejama tā informācija, kas ir pašas iestādes rīcībā. Likumprojekta 18.panta piektā daļa nosaka tirgus uzraudzības iestādes rīcību gadījumā, kad tā konstatē, ka prece neatbilst piekļūstamības prasībām. Proti, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs ir tiesīgs pieprasīt saimnieciskās darbības veicējam noteiktā termiņā veikt nepieciešamās korektīvās darbības. Savukārt, ka saimnieciskās darbības veicējs noteiktajā termiņā neveic atbilstošas korektīvās darbības labprātīgi, tirgus uzraudzības iestāde ir tiesīga pieņemt lēmumu saskaņā ar likumu “Par atbilstības novērtēšanu”. Paralēli šim likumprojektam likumā “Par atbilstības novērtēšanu” tiek gatavoti grozījumi, kas paredz papildināt to ar jaunu III¹ nodaļu par tirgus uzraudzību, lai veicinātu Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 20. jūnija Regulu 2019/1020 par tirgus uzraudzību un produktu atbilstību un ar ko groza Direktīvu 2004/42/EK un Regulas (EK) Nr. 765/2008 un (ES) Nr. 305/2011, normu un tajā noteikto pilnvaru koordinētu piemērošanu. Likuma “Par atbilstības novērtēšanu” III¹ nodaļa nosaka kārtību, kādā uzraugošās iestādes veic tirgus uzraudzību. Ņemot vērā to, ka prasībām neatbilstošas preces var apdraudēt cilvēku veselību un pat dzīvību, gadījumos, kad attiecīgie komersanti nesadarbojas un noteiktajā laikā neveic atbilstošas korektīvās darbības labprātīgi, tādējādi panākot preces atbilstību noteiktajām piemērojamajām piekļūstamības prasībām, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, saskaņā ar  likuma “Par atbilstības novērtēšanu” III¹ nodaļu, ir tiesīgs pieņemt lēmumus, lai konstatētie trūkumi un to iespējamais apdraudējums tiktu novērsti iespējami īsā laikā. Likumprojekts nosaka administratīvo atbildību par tādu preču laišanu tirgū, piedāvāšanu vai pārdošanu, kuras neatbilst piekļūstamības prasībām, par ko atbildība paredzēta saskaņā ar likuma “Par atbilstības novērtēšanu” 19.panta otro daļu. Administratīvo procesu par šiem pārkāpumiem veic Patērētāju tiesību aizsardzības centrs. Atbilstoši Direktīvas 2019/882 30.pantam, sankcijām jābūt iedarbīgām, samērīgām, atturošām, jāņem vērā neatbilstības pakāpe, tostarp tās smagums, un attiecīgo neatbilstīgo preču vienību skaits, kā arī skarto personu skaits.

LIkumprojekta 19.pantā ir noteikta procedūra rīcībai ar precēm, kuras neatbilst piemērojamām piekļūstamības prasībām. Proti, ja tirgus uzraudzības iestādei ir pamatots iemesls uzskatīt, ka prece neatbilst piekļūstamības prasībām, tā veic attiecīgās preces novērtējumu aptverot visas šajā likumā noteiktās prasībās. Ja tirgus uzraudzības iestāde konstatē ka prece ir neatbilstoša, tā organizē turpmākās darbības saskaņā ar likumprojekta "Grozījumi likumā "Par Atbilstības novērtēšanu"" 9.⁵ pantā,  9.⁶ pantā, 9.⁸ pantā noteikto.

Likumprojekta 20. pantā aprakstīta tirgus uzraudzības iestādes rīcība gadījumos, kad tā konstatē formālu neatbilstību, proti, ir nevis konstatēta preces neatbilstība piekļūstamības prasībām pēc būtības, bet gan konstatēts formālu prasību izpildes trūkums, piemēram, attiecībā uz CE marķējumu, atbilstības deklarāciju vai tehnisko dokumentāciju.

Likumprojekta 21.pants nosaka patērētāju un pasažieru sūdzību izskatīšanas kārtību primāri pie pakalpojuma sniedzēja (t.sk. pie elektronisko sakaru pakalpojumu, elektronisko plašsaziņas līdzekļu pakalpojumu, pasažieru pārvadājumu pakalpojumu, finanšu pakalpojumu, elektronisko grāmatu vai elektroniskās komercijas pakalpojumu sniedzēja). Proti, lai uzlabotu piekļūstamības prasību īstenošanu, likumprojektā tiek paredzēts tiešs sūdzību iesniegšanas mehānisms, pirmām kārtām vēršoties pie pakalpojumu sniedzēja. Likumprojekta 21.panta pirmā daļa nosaka, ka pakalpojumu sniedzēja pienākums ir izskatīt patērētāju un pasažieru sūdzības un sagatavot rakstveida atbildi viena mēneša laikā no sūdzības saņemšanas dienas, informējot par iespējamu risinājumu, pasākumiem neatbilstības novēršanai vai pamatotu atteikumu. Izņēmuma kārtā, ja objektīvu iemeslu dēļ nav iespējams atbildi sniegt viena mēneša laikā, pakalpojuma sniedzējs ir tiesīgs pagarināt atbildes sniegšanu uz diviem mēnešiem no sūdzības saņemšanas dienas. Savukārt atbildi uz patērētāja sūdzību par elektronisko sakaru pakalpojumu piekļūstamību pakalpojuma sniedzējs sniedz likumā “Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” noteiktajā termiņā. Likumprojekta 21.panta otrā daļa nosaka, ka, ja patērētāja vai pasažiera sūdzība nav atrisināta vai pakalpojuma sniedzējs nav sniedzis atbildi noteiktajā termiņā, patērētājam ir tiesības vērsties 22.pantā norādītajās kompetentajās iestādēs. Likumprojekta 21.panta trešā daļa papildus nosaka, ka publisko tiesību subjektam vai privāto tiesību juridiskajai personai, kurai ir leģitīma interese aizsargāt personas ar invaliditāti un personas ar ilgstošiem vai pārejošiem funkcionēšanas ierobežojumiem (piemēram, personu ar invaliditāti organizācijām), identiski kā pašam patērētājam vai pasažierim, ir tiesības ar sūdzību vērsties pie pakalpojumu sniedzēja, kā arī 22.pantā norādītajās kompetentajās iestādēs.

Likumprojekta 22.pants uzskaita kompetentās iestādes, kuras, atbilstoši savas kompetences jomai, veiks pakalpojumu atbilstības uzraudzību.

Likumprojekta 23.panta pirmā daļa nosaka, ka kompetentā iestāde uzrauga pakalpojumu atbilstību šā likuma prasībām, tai skaitā izvērtējot saņemtās sūdzības un iespējamā pārkāpuma būtiskumu. Tas nozīmē, ka kompetentā iestāde pēc savas iniciatīvas var uzsākt administratīvo procesu, ja tiek konstatēta iespējami būtiska pakalpojuma neatbilstība šā likuma prasībām un pieņemt administratīvo aktu, nosakot pakalpojuma sniedzējam termiņu, kurā novērst neatbilstību piekļūstamības prasībām. Vienlaikus kompetentajai iestādei ir pienākums, atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajam, sniegt rakstisku atbildi patērētājam vai pasažierim, informējot par veiktajiem vai plānotajiem pasākumiem attiecībā uz iesniegumā minētajiem apstākļiem. Likumprojekta 23.panta otrā daļa nosaka, ka kompetentā iestāde ir tiesīga pieprasīt un izvērtēt šā likuma 13.pantā noteikto novērtējumu par pakalpojuma būtiskām izmaiņām vai nesamērīgu slogu. Ja pakalpojuma sniedzējs ir izmantojis šā likuma 13.pantā noteiktās tiesības nepiemērot piekļūstamības prasības, kompetentā iestāde, veicot pakalpojumu uzraudzību, pārbauda, vai pakalpojuma sniedzējs ir sagatavojis šā likuma 13. pantā minēto novērtējumu, pārbauda tā rezultātus, tostarp, vai ir pareizi piemēroti šā likuma 14.pantā izklāstītie kritēriji, kā arī pārbauda pakalpojuma atbilstību piekļūstamības prasībām. Tāpat kompetentā iestāde var pieprasīt pakalpojuma sniedzējam veikt nepieciešamās korektīvās darbības kompetentās iestādes noteiktajā termiņā un pārliecināties, ka pakalpojuma sniedzējs ir veicis nepieciešamās korektīvās darbības. Ja pakalpojuma sniedzējs labprātīgi nesadarbojas un neveic korektīvās darbības, kompetentajai iestādei, atbilstoši likumprojekta 23.panta trešajai daļai, ir tiesības izdot administratīvo aktu. Atbilstoši 23.panta ceturtajai daļai, kompetentās iestādes lēmumu pakalpojuma sniedzējs var pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā, t.sk. ievērojot Administratīvā procesa likuma 76.panta noteikumus. Izņēmums noteikts attiecībā uz Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas lēmumiem, kurus pakalpojuma sniedzējs pārsūdz Administratīvajā apgabaltiesā. Šāds izņēmums paredzēts, jo ar Ministru kabineta 2007.gada 5.decembra rīkojuma Nr.775 “Par Administratīvā procesa efektivizēšanas koncepciju” 1.1.apakšpunktu nolemts atbalstīt  pieeju, ka tādu institūciju koleģiālas institūcijas, kas pieņem sākotnējo lēmumu un kas ir funkcionāli neatkarīgas, pieņem lēmumu koleģiāli, spējot nodrošināt atklātu un objektīvu procesa norisi, un sastāv no īpašā kārtībā ieceltiem kvalificētiem attiecīgās jomas ekspertiem, pieņemtie lēmumi nav pārsūdzami Administratīvajā rajona tiesā, bet uzreiz Administratīvajā apgabaltiesā. Saskaņā ar likuma “Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” 11.panta ceturto daļu Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas administratīvo aktu, kas izdots saskaņā ar šo likumu, vai Regulatora faktisko rīcību var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā. Ievērojot minēto, arī šajā likumprojektā Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas lēmumu pakalpojuma sniedzējs var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā, ievērojot likumā “Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” noteikto. Likumprojekta 23.panta ceturtās daļas trešais teikums paredz, ka lēmuma pārsūdzēšana neaptur tā darbību. Minētais noteikums ir izņēmums no Administratīvā procesa likuma 185.panta.  Šāds izņēmums paredzēts, jo Direktīvas 2019/882 30.panta 2.punkts paredz, ka sankcijas par Direktīvas 2019/882 prasību pārkāpumiem ir iedarbīgas, samērīgas un atturošas, kā arī tās ir papildināmas ar efektīviem korektīviem pasākumiem, ja atbilstību nav nodrošinājis uzņēmējs. Līdzīgi kā tas ir noteikts citos patērētāju tiesību aizsardzības normatīvajos aktos, t.sk. Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma 19.panta pirmajā daļā un Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 26.¹⁸  panta pirmajā daļā, administratīvā akta pārsūdzēšana neaptur tā darbību. Minētais līdzeklis ir ļoti nozīmīgs patērētāju, tai skaitā, personu ar invaliditāti, interešu aizsardzības rīks, kura izmantošana nodrošina piemēroto sankciju iedarbīgumu, efektivitāti, pārkāpumu novēršanu un turpmāku nepieļaušanu. Ja patērētājiem (personām ar invaliditāti) nolūkā panākt Direktīvas 2019/882 prasību izpildi atbilstoši tās mērķim, jēgai un uzraudzības iestādes izdotajam aktam, būtu jāriskē ar to, ka tiesvedības gadījumā Direktīvas 2019/882 un attiecīgi tai atbilstošo Latvijas tiesību aktu prasības attiecībā uz pārkāpumu novēršanu un nepieļaušanu netiek izpildītas atbilstoši uzraudzības iestādes izdotajam administratīvajam aktam, tad Latvijas tiesību sistēmā pārņemto Direktīvas 2019/882 noteikumu praktisko piemērojamību nevarētu uzskatīt par efektīvu un atbilstošu Direktīvas 2019/882 30.panta 2.punktam.

Likumprojekta 23.panta piektā daļa nosaka, ka kompetentajai iestādei, piemērojot šajā likumā noteiktos vispārējos principus par informācijas sniegšanu piekļūstamos formātos, ir jānodrošina iedzīvotājiem pieejama tā informācija, kas ir pašas iestādes rīcībā. Informācijas piekļūstamības kritērijiem piemērojamas tās pašas prasības, kas noteiktas preču (likumprojekta 1.pielikuma I nodaļas pirmās daļas 1)punkts) vai pakalpojumu (likumprojekta 1.pielikuma III nodaļas  2)punkts) informācijas jomā, tai skaitā, informācija ir uztverama, izmantojot vairāk nekā vienu sensoro kanālu, tā ir lietotājam saprotama un skaidra, ir iespēja tekstu pārveidot ar atšķirīga lieluma un formas burtiem, saturs ļauj ģenerēt alternatīvus palīgformātus, netekstuāla satura informācijai (piemēram, attēliem) ir iespēja ģenerēt alternatīvu attēlojumu (piemēram, pievienoti attēlu audio apraksti, lai attēlu saturu var uztvert arī neredzīgs cilvēks) u.c.

Likumprojekta 23.panta sestā daļa nosaka, ka kompetentā iestāde pēc Labklājības ministrijas pieprasījuma iesniedz tai informāciju saistībā ar šā likuma piemērošanu. Labklājības ministrija iegūto informāciju savlaicīgi paziņo Eiropas Komisijai. Tas nepieciešams, ņemot vērā, ka Direktīvas 2019/882 33.pants nosaka Eiropas Komisijai pienākumu līdz 2030. gada 28. jūnijam un pēc tam reizi piecos gados iesniegt Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai ziņojumus par šīs direktīvas piemērošanu. Ziņojumos  izvērtē preču un pakalpojumu piekļūstamības attīstību, iespējamus šķēršļus inovācijām, izvērtē direktīvas ietekmi uz uzņēmējiem un personām ar invaliditāti, tāpat ziņojumos izvērtē, vai direktīvas piemērošana, jo īpaši tās brīvprātīgi piemērojamie noteikumi, ir palīdzējuši tuvināt piekļūstamības prasības attiecībā uz būvēto vidi. Ziņojumos paredzēts analizēt, vai ir sasniegti direktīvas mērķi un vai būtu lietderīgi direktīvas darbības jomā iekļaut jaunus produktus un pakalpojumus – vai noteiktus produktus vai pakalpojumus izslēgt no tās darbības jomas, tāpat ziņojumos, ja iespējams, konstatē jomas, kurās iespējams mazināt slogu saistībā ar iespējamu direktīvas pārskatīšanu. Lai Eiropas Komisija šādus ziņojumu varētu sagatavot, Labklājības ministrija, apkopojot Latvijas kompetento iestāžu sniegto informāciju, sniegs nepieciešamo informāciju Eiropas Komisijai.

Likumprojekta 24. pants nosaka, ka preci vai pakalpojumu, kura iezīmes, elementi vai funkcijas atbilst šā likuma 1. pielikumā norādītajām piekļūstamības prasībām, saskaņā ar šā likuma 1.pielikuma VI nodaļu prezumē par atbilstošu piekļūstamības prasībām, kas noteiktas citos tieši piemērojamos Eiropas Savienības tiesību aktos un nacionālajos normatīvajos aktos, ar kuriem pārņemtas Eiropas Savienības tiesību aktu prasības, attiecībā uz minētajām iezīmēm, elementiem vai funkcijām, ja vien citos Eiropas Savienības tiesību aktos nav paredzētas atšķirīgas prasības. Saskaņā ar Eiropas Komisijas skaidrojumu “citi Eiropas Savienības tiesību akti” ir tādi Eiropas Savienības tiesību akti, kas satur piekļūstamības prasības attiecībā uz Eiropas Savienības fondu izmantošanu vai publiskajiem iepirkumiem, kā arī vispārīgus noteikumus par noteiktu preču, pakalpojumu vai infrastruktūras piekļūstamību, kas ne vienmēr ietilpst Direktīvas 2019/882 darbības jomā. Šādās situācijās šā likuma 1.pielikumā noteikto piekļūstamības prasību izmantošana attiecībā uz preces vai pakalpojuma noteiktām iezīmēm, elementiem vai funkcijām, kas aprakstītas 1.pielikumā, sniedz prezumpciju par piekļūstamības nosacījumu izpildi arī citos Eiropas Savienības tiesību aktos, bet tikai attiecībā uz konkrētajiem preces vai pakalpojuma elementiem, iezīmēm un funkcijām, kas ir aprakstīti 1.pielikumā, nevis uz visu preci vai pakalpojumu. Līdzīgs princips kā 24.pantā ietverts arī likumprojekta 25.pantā, taču tas attiecināms uz saskaņotajiem standartiem un tehniskajām specifikācijām, proti, atbilstība šā likuma 15.pantā minētajiem saskaņotajiem standartiem un tehniskajām specifikācijām vai to daļām rada atbilstības prezumpciju saskaņā ar šā likuma 24.pantu, ciktāl minētie standarti un tehniskās specifikācijas vai to daļas atbilst šā likuma piekļūstamības prasībām.

Pārejas noteikumu 1.punkts paredz,ka precēm, kas ražotas un laistas tirgū līdz 2025.gada 27.jūnijam, nepiemēro šajā likumā noteiktās piekļūstamības prasības.

Pārejas noteikumu 2.punkts paredz, ka pakalpojumu līgumi, kas noslēgti līdz 2025.gada 27.jūnijam, paliek spēkā līdz to beigu termiņam. Vienlaikus, ja šāda līguma darbība turpinās pēc 2030.gada 27.jūnija, pakalpojuma sniedzējs nodrošina līguma atbilstību piekļūstamības prasībām un, izvērtējot faktiskos apstākļus, sniedz pakalpojuma lietotājam šajā likumā noteikto piekļūstamo informāciju saistībā ar attiecīgo līgumu vai vienojas par līguma teksta pielāgošanu piekļūstamības prasībām.  Tādējādi tiek noteikts pakāpeniskums piekļūstamības prasību nodrošināšanā pakalpojumu līgumos. Likumprojekts neparedz visu esošo līgumu automātisku pārskatīšanu un pakalpojumu sniedzējam katrs gadījums ir jāizvērtē individuāli, nodrošinot, ka līgums un informācija ir saprotama un uztverama. Faktiski, lai nodrošinātu likuma mērķi un panāktu pakalpojumu piekļūstamību personām ar invaliditāti un visām personām, kurām ir ilgstoši fiziski, garīgi, intelektuāli vai maņu traucējumi, kas mijiedarbībā ar dažādiem šķēršļiem var apgrūtināt viņu pilnvērtīgu un efektīvu līdzdalību sabiedrības dzīvē vienlīdzīgi ar citiem, pakalpojuma sniedzējiem ir pienākums nodrošināt, ka pakalpojums, tajā skaitā, pakalpojuma līgums atbilst piekļūstamības prasībām – jeb līgums ir piekļūstams ikvienai personai. Līdz ar to secināms, ka pakalpojuma sniedzējs sniedz piekļūstamības informāciju pakalpojuma lietotājam vai vienojas, ka līguma teksts tiks pielāgots piekļūstamības prasībām. Lai sasniegtu likuma mērķi, pakalpojuma sniedzējam ir pienākums nodrošināt piekļūstamības prasības, taču pakalpojuma līguma priekšmets, sastāvdaļas un forma netiek grozīta. Tāpat tas neietekmē pakalpojuma līguma spēkā esamību un nedod tiesības pusēm vienpusēji uzteikt līgumu vai to nepildīt. Nodrošinot piekļūstamības prasības, nodibinātās saistības netiek grozītas, pārjaunotas vai izbeigtas. Tāpat likuma prasību ievērošana nevar tikt izmantota kā iemesls nodibinātās saistības grozīšanai, pārjaunošanai vai izbeigšanai, vai līguma normu grozīšanai pēc būtības. Tāpat likuma prasību neievērošana nav pamats līguma vienpusējai izbeigšanai un līgums paliek spēkā arī pēc 2030. gada 27. jūnija, tomēr pakalpojuma lietotājam ir visas šajā likumā garantētās tiesības savu interešu aizsardzībai. Tā kā personu ar invaliditāti piekļūstamības vajadzības ir dažādas, tad finanšu pakalpojuma sniedzējs piedāvā pakalpojuma saņēmējam tam ērtāko veidu. Sarunās ar Eiropas Komisiju, Latvijas finanšu nozares ekspertiem un Latvijas invaliditātes jomas nevalstiskajām organizācijām noskaidrots, ka varēs tikt attīstīta divējāda prakse – finanšu pakalpojumu līgumu pārveidošana viegli uztveramā valodā vai jauns pielikums jau esošajam līgumam (t.sk. izmantojot vizuālus elementus, piemēram, infografiku, kas veicina informācijas uztveramību). Finanšu pakalpojumu gadījumā jāparedz, ka pakalpojumu līgumu valoda ir nekomplicēta. Atbilstoši šā likuma 1.pielikuma IV sadaļas 5.2.apakšpunktam finanšu pakalpojuma sniedzējam jānodrošina, ka informācija ir saprotama personām, kurām nav speciālu zināšanu tieslietās vai finanšu pakalpojumos, jāizvairās no specifiskiem terminiem, sarežģītām teikuma konstrukcijām un garām teksta rindkopām, kā arī tiek dota priekšroka ikdienā lietojamiem vārdiem, vienkārši normētam un no pirmās izlasīšanas reizes uztveramam tekstam, kuru raksturo uz lasītāju vērsta informācijas secība darāmajā kārtā (proti, šāds skaidrojums sagatavots konsultācijās ar valodniekiem, lai transponētu Direktīvas 2019/882 nosacījumu, ka finanšu pakalpojumu līgumi nedrīkst pārsniegt B2 līmeni) - (vidējais augstākais līmenis, Eng. upper intermediate) saskaņā ar Eiropas Padomes Eiropas Vienotās valodu prasmes līmeņa noteikšanas sistēmu (Eng. - Council of Europe Common European Framework of Reference for Languages, starptautiski lietots saīsinājums - CEFR).​ Eiropas Padomes Eiropas Vienotās valodu prasmes līmeņa noteikšanas sistēma ir visā Eiropā, kā arī citos kontinentos plaši lietota sistēma, kura ir pilnveidota pēdējo divdesmit gadu laikā ar mērķi nodrošināt pārskatāmu, saskaņotu un visaptverošu pamatu valodu programmu un mācību satura vadlīniju izstrādei, mācību un mācību materiālu izstrādei un svešvalodu prasmes novērtēšanai. Eiropas Padomes mājas lapā pieejami oficiālie valodas līmeņu apraksta tulkojumi (Eng. Official translations of the CEFR Global Scale), pieejami: https://www.coe.int/en/web/common-european-framework-reference-languages/official-translations-of-the-cefr-global-scale
B2 līmeņa apraksts – “Spēj saprast galveno sarežģītos tekstos gan par konkrētiem, gan abstraktiem tematiem, arī diskusijās par profesionāliem jautājumiem savā specialitātē. Spēj sarunāties samērā brīvi un spontāni, tā ka saziņa ar dzimtās valodas runātājiem noris bez savstarpēja sasprindzinājuma. Spēj izveidot skaidru, detalizētu tekstu par dažādiem tematiem, pamatot savu viedokli, izklāstot apspriežamā jautājuma pozitīvās un negatīvās puses”. Pakalpojumu sniedzējs finanšu līgumu saprotamību var nodrošināt arī izmantojot vieglās valodas principus (Eng. Easy to read), kas ir rakstiskas informācijas pasniegšanas metode, lai cilvēkiem ar lasīšanas grūtībām būtu vieglāk informāciju saprast. Viegli lasāma valoda ir teikumi, kuru garums nepārsniedz desmit līdz piecpadsmit vārdus, un katram teikumam ir tikai viena ideja un viens darbības vārds. Informācija pieejama: https://www.inclusion-europe.eu/wp-content/uploads/2017/06/EN_Information_for_all.pdf
Vienlaikus, lai uzlabotu finanšu pakalpojumu līgumu saprotamību, ir ieteicams, ka finanšu pakalpojumu sniedzējs standarta līgumu tekstus saskaņo, konsultējoties ar personas ar invaliditāti pārstāvošajām nevalstiskajām organizācijām un ar mērķgrupu - personām ar garīga rakstura traucējumiem, kā arī ar personām ar lasīšanas vai uztveres grūtībām.

Pārejas noteikumu 3.punkts nosaka, ka pakalpojuma sniedzējs līdz 2030.gada 27.jūnijam var turpināt sniegt pakalpojumus, izmantojot preces, kuras tas likumīgi izmantoja, lai līdz minētajam datumam (ieskaitot) sniegtu līdzīgus pakalpojumus. Šis punkts paredz pārejas periodu ar atvieglotu kārtību gadījumos, kad pakalpojumu sniegšanā tiek izmantotas likumprojektā minētās preces. Pants tiek piemērots neatkarīgi no Pārejas noteikumu 2.punkta.

Pārejas noteikumu 4.punkts paredz, ka pašapkalpošanās termināļus, kurus pakalpojumu sniedzēji lietoja pakalpojumu sniegšanai līdz 2025. gada 27. jūnijam, var turpināt lietot līdzīgu pakalpojumu sniegšanai līdz to saimnieciski lietderīgās izmantošanas laika beigām, bet ne ilgāk kā 20 gadus pēc tam, kad ir sākta to lietošana. Tādējādi bankomātus, biļešu automātus, reģistrācijas automātus, interaktīvus pašapkalpošanās termināļus informācijas sniegšanai, kas izmantoti līdz 2025.gada 27.jūnijam, var turpināt lietot līdz to saimnieciski lietderīgās izmantošanas laika beigām, bet ne ilgāk kā 20 gadus pēc tam, kad ir sākta to lietošana.

Saskaņā ar pārejas noteikumu 5.punktu piekļūstamības prasības vienotajam ārkārtas palīdzības izsaukuma numuram "112" jānodrošina, sākot ar 2027.gada 28.jūniju.

Likumprojekta 1.pielikumā noteiktas preču un pakalpojumu piekļūstamības prasības. Likumprojekta 1.pielikuma prasības jāskata kopsakarā ar likumprojekta 4.pantu.

Likumprojekta 2.pielikumā iekļauts atbilstības deklarācijas paraugs. Likumprojekta 2.pielikums jāskata kopsakarā ar likumprojekta 16.panta otro daļu.

Direktīvas 2019/882 24.panta 1.punkta prasības publiskajiem iepirkumiem, kas pārņemtas Publisko iepirkumu likumā un Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likumā:

Direktīvas 2019/882 24.panta 1.punkts paredz, ka attiecībā uz šīs direktīvas 2.pantā minētajām precēm un pakalpojumiem I pielikumā izklāstītās piekļūstamības prasības ir obligātas piekļūstamības prasības Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra direktīvas 2014/24/ES par publisko iepirkumu un ar ko atceļ direktīvu 2004/18/EK (turpmāk - Direktīva 2014/24/ES) 42. panta 1. punkta un Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra direktīvas 2014/25/ES par iepirkumu, ko īsteno subjekti, kuri darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs, un ar ko atceļ direktīvu 2004/17/EK (turpmāk - Direktīvas 2014/25/ES) 60. panta 1. punkta nozīmē.

Savukārt minētais Direktīvas 2014/24/ES 42.panta 1.punkts un Direktīvas 2014/25/ES 60.panta 1.punkts nosaka, ka, ja ar Savienības tiesību aktu pieņem obligātas piekļuves prasības, publiskā iepirkuma tehniskajās specifikācijās ietver atsauci uz šādiem standartiem, ciktāl ir runa par piekļūstamības kritērijiem personām ar invaliditāti vai projektēšanu visu lietotāju ērtībām. Līdz ar to, ņemot vērā, ka minētais Direktīvas 2014/24/ES 42.panta 1.punkta un Direktīvas 2014/25/ES 60.panta 1.punkta regulējums nacionālajos tiesību aktos pārņemts attiecīgi ar Publisko iepirkumu likuma 20.panta devīto daļu un Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likuma 23.panta devīto daļu, Direktīvas 2019/882 24.panta 1.punkta prasības tiek transponētas minētajās Publisko iepirkumu likuma un Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likuma normās. Ievērojot iepriekš minēto, Finanšu ministrija ir izstrādājusi grozījumus Publisko iepirkumu likumā un Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likumā, kas paredz, ka attiecībā uz Preču un pakalpojumu piekļūstamības likuma 3.pantā minētajām precēm un pakalpojumiem šā likuma 1.pielikumā noteiktās piekļūstamības prasības ir obligātās piekļūstamības prasības Publisko iepirkumu likuma 20.panta devītās daļas un Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likuma 23.panta devītās daļas izpratnē.  Praktiski tas nozīmē, ka, iepērkot Preču un pakalpojumu piekļūstamības likuma 3.pantā minētās preces un pakalpojumus, pasūtītājam un sabiedrisko pakalpojumu sniedzējam tehniskajās specifikācijās obligāti ir jāiekļauj atsauce par šīs konkrētās preces vai pakalpojuma atbilstību Preču un pakalpojumu piekļūstamības likuma 1.pielikumā noteiktajām piekļūstamības prasībām.