Anotācija

2023. gada 28. septembra Saeimas sēdē apstiprinātajā Nacionālās drošības koncepcijā “Nacionālās drošības koncepcija 2023” (turpmāk – Koncepcija) 3. nodaļā minēts, ka “kopējā drošības situācija Eiropā ir kļuvusi nestabilāka, sarežģītāka un sadrumstalotāka nekā jebkad kopš 2. pasaules kara. Drošības situāciju Eiropā šobrīd raksturo daudzpusīgi apdraudējumi, sākot ar terorismu, vardarbīgo ekstrēmismu un organizēto noziedzību un beidzot ar hibrīda rakstura apdraudējumiem un kiberuzbrukumiem, migrācijas instrumentalizāciju, ieroču izplatīšanu un bruņojuma kontroles arhitektūras vājināšanos.”. Saskaņā ar Valsts robežsardzes likuma 4. panta noteikto, tieši Valsts robežsardze nodrošina valsts robežas neaizskaramību. Minētajā koncepcijā tiek norādīts, ka “izvēršot pilna mēroga karadarbību Ukrainā, Krievija ir apliecinājusi gatavību izmantot visaugstākā līmeņa militāro spēku pret citām valstīm, pārkāpjot starptautiskās tiesības un neņemot vērā humānus apsvērumus. Par agresiju pret Ukrainu pilnībā atbildīga ir Krievijas valdība kopā ar savu līdzdalībnieci Baltkrieviju. Krievijas izvērstajam karam Ukrainā ir tieša negatīva ietekme uz Latvijas nacionālo drošību, kā arī drošības situāciju Eiropā.”. Vienlaikus arī Valsts drošības dienests savā publiskajā pārskatā par 2024. gadu norādījis, ka Krievijas specdienesti turpinās aktīvu darbību pret Latviju, saglabājot līdzšinējo agresivitātes līmeni. Ņemot vērā Krievijas stratēģiskās intereses, agresorvalsts specdienesti izvērsīs gan izlūkošanas aktivitātes, gan dažāda veida kaitnieciskas darbības pret Latviju. Latvijas drošības izaicinājumu spektrā būtisku vietu ieņems Krievijas specdienestu inspirētu sabotāžu riski. Sabotāža kā hibrīdkara sastāvdaļa var tikt izmantota, lai destabilizētu valsts iekšējo drošību, grautu infrastruktūru un radītu nedrošības sajūtu sabiedrībā. Šo risku pieaugums ir saistīts ar izmaiņām Kremļa redzējumā, interpretējot iebrukumu Ukrainā nevis kā lokālu karu, bet jau kā ģeopolitisku konfliktu ar NATO. Baltkrievijas specdienesti turpinās ciešu sadarbību ar Krievijas izlūkdienestiem. Šī sadarbība var izpausties gan informatīvajā, gan fiziskajā līmenī, piemēram, incidentu organizēšanā uz robežas vai nelegālās migrācijas veicināšanā. Krievijas specdienestiem nav jāsatraucas par veikto pasākumu tiesiskuma robežām un uzsverot Koncepcijas izvirzītās prioritātes iekšējai drošībai un konstitucionālajai iekārtai radītā apdraudējuma novēršanai, tieši “Valsts robežas drošības un aizsardzības stiprināšana” minēts, ka “valsts robežas drošība ir priekšnoteikums valsts robežas neaizskaramības garantēšanai un valsts apdraudējuma novēršanai. [..] Vienlaikus jau tagad valsts pārvaldes iestādēm jāstrādā pie konkrētiem atturēšanas un pretmobilitātes risinājumiem pierobežā, kas atturētu potenciālu pretinieku no Latvijas drošības apdraudēšanas.”. Nav šaubu, ka tieši Valsts robežsardze būs pirmā, kas saskarsies uz valsts robežām ar provokācijām vai pat agresiju, kā tas notika 1940. gada naktī uz 15. jūniju, kad PSRS Iekšlietu tautas komisariāta (NKVD) karaspēka apakšvienības uzbruka divām Latvijas robežsargu sardzēm kā rezultātā tika nogalināti pieci Latvijas pilsoņi (tai skaitā trīs robežsargi un viens pusaudzis), vēl 37 gūstekņi (deviņi robežsargi un 28 civiliedzīvotāji) tika aizvesti uz PSRS[1].

Valsts robežsardzes bruņojumā ir ieroču klāsts un Valsts robežsardzes likuma 17. pants pieļauj to pielietošanu un izmantošanu, taču līdz šim nav noteiktas tiesības Valsts robežsardzei, tajā skaitā struktūrvienībām, kuru uzdevumos ietilpst dalība bruņoto personu, kas nelikumīgi šķērso vai mēģina šķērsot valsts robežu, aizturēšanā, atbalsta sniegšana citām speciālās intervences vienībām, kā arī pret valsti vērsta hibrīdkara, diversiju un militāra iebrukuma gadījumā lietot sprāgstvielas un spridzināšanas ietaises.

Atsevišķas Valsts robežsardzes struktūrvienības ir īpaši organizētas, apmācītas un ekipētas, un paredzētas speciālo operāciju veikšanai paaugstinātas veselības, dzīvības apdraudējuma riska situācijās, izmantojot īpašu bruņojumu un tehnisko aprīkojumu. Sabiedrības drošības apdraudējuma situācijās, terorisma situācijās, hibrīdkara, pret valsti vērstu diversiju un militāra iebrukuma gadījumā ir reāla iespēja (un regulāri praktiski īstenota) iespēja sadarboties uzdevumu izpildē ar Valsts policijas un Nacionālo bruņoto spēku speciālo uzdevumu vienībām.
     
Sprāgstvielas un spridzināšanas ietaises lietošana, kas paredzēta objektu, infrastruktūras iznīcināšanai vai bojāšanai, ļautu pielietot efektīvāku taktiku telpu atvēršanas gadījumos, iekļūšanas nodrošināšanai pretošanās darbībām paredzētu izveidotu nocietinājumu - barikāžu un aizkavēšanas situācijās. Šāda bruņojuma lietošana galējas nepieciešamības situācijās nodrošinātu iespēju ātri un efektīvi rīkoties, lai atbrīvotu bruņotas personas ieņemtu objektu (telpu, celtni, mehānisko transportlīdzekli, infrastruktūras objektu u.c.), likvidētu radīto nocietinājumu, apturētu uzbrucēju, diversantu (tostarp ar suicīda un spridzināšanas jostu) un sniegtu efektīvākas iespējas arī virknē citu situāciju, kas līdz šim notikušas Eiropas Savienībā, kur taktiskās nepieciešamības situācijā bijusi nepieciešamība pielietot attiecīgu ieroci un ierīci, tostarp granātu ar dažādu lādiņu un šķembu pildījumu.

Lai ieviestu skaidru izpratni par robežsarga tiesībām un neradītu neskaidras interpretācijas gadījumus, nepieciešams ieviest vienotu izpratni par robežsarga tiesībām, proti Valsts robežsardzes likumā paredzot tiesības robežsargiem lietot sprāgstvielas un spridzināšanas ietaises.

[1] Ieva Bērziņa, Gatis Krūmiņš, Jānis Pleps, Jānis Šiliņš “Latvijas valsts ideja un aizsardzība: no dibināšanas līdz mūsdienām”, 2022., Valmiera: Vidzemes Augstskola, 85 lp (272).

Izpildot Valsts robežsardzes likuma 5. panta pirmās daļas uzdevumus, piemēram, valsts robežas apsardzība, mēģinājumu nelikumīgi mainīt valsts robežas atrašanās vietu apvidū novēršana, personu nelikumīgas valsts robežas šķērsošanu novēršana, kā arī preču pārvietošanu pāri valsts robežai ārpus robežšķērsošanas vietām u.c. robežsargi izmanto Valsts robežsardzes likuma 16. pantā noteikto fizisko spēku, speciālo cīņas paņēmienu, speciālos līdzekļus un dienesta suņus, kā arī Valsts robežsardzes likuma 17. pantā noteikto ieroci. Tomēr ņemot vērā Koncepcijā aprakstīto Krievijas un, iespējams, arī Baltkrievijas gatavību pret tai nedraudzīgām valstīm izmantot dažādas metodes un Pārskatā prognozēto, ka “VDD vērtējumā ir jārēķinās, ka Krievijas darbības pret mūsu valsti kļūs agresīvākas.”.

Ņemot vērā "Problēmas aprakstā" minēto, likumprojekts paredz papildināt Valsts robežsardzes likumu ar jaunu 17.¹ pantu, kas noteiktu robežsarga tiesības lietot sprāgstvielu un spridzināšanas ietaisi. Likumprojektā paredzēts, ka par sprāgstvielas un spridzināšanas ietaises lietošanu uzskatāma mērķtiecīga iedarbība uz dzīvu būtni vai objektu. Robežsargam ir tiesības lietot sprāgstvielu un spridzināšanas ietaisi galējās nepieciešamības situācijā, lai:
1) atvairītu bruņotu vai militāru iebrukumu Latvijas Republikas teritorijā (teritorijas aizsardzība un kontrole);
2) atvairītu grupveida vai bruņotu uzbrukumu, kurā tiek izmantots ierocis, kaujas tehnika vai transportlīdzeklis (teritorijas un cilvēku aizsardzība un uzbrukumu aizkavēšana);
3) atbrīvotu bruņotas personas ieņemtu objektu, kas atrodas Valsts robežsardzes valdījumā vai turējumā, iznīcinātu nocietinājumu vai iekļūtu objektā, kurā tiek veikta personas dzīvību vai veselību apdraudoša darbība.

Pēc būtības tiek noteikts, ka robežsargs ir tiesīgs lietot sprāgstvielu un spridzināšanas ietaisi strikti noteiktas nepieciešamības situācijā. Būtisks sprāgstvielas un spridzināšanas ietaises lietošanas nosacījums ir tās lietošanas samērīgums. Samērīguma princips noteic, ka tad, ja publiskā vara ierobežo personas tiesības un likumiskās intereses, ir jāievēro saprātīgs līdzsvars starp personas un valsts vai sabiedrības interesēm [2]. Proti, robežsarga veiktās darbības, jeb sprāgstvielas un spridzināšanas ietaises lietošana ir pamatoti nepieciešama valsts vai sabiedrības interesēm, pat ja ir iespējama personas tiesības ierobežošana. Līdz ar to, katrs lēmums par sprāgstvielas un spridzināšanas ietaises lietošanu ir pieņemams individuāli, izvērtējot konkrēto situāciju un pastāvošo apdraudējumu, kā arī sprāgstvielas un spridzināšanas ietaises lietošanas nepieciešamību attiecīgā apdraudējuma novēršanai. Lai nodrošinātu samērīgu sprāgstvielas un spridzināšanas ietaises lietošanu un samazinātu iespējamo risku attiecībā uz personas dzīvību un veselību vai mantu, likumprojekts paredz, ka sprāgstvielas un spridzināšanas ietaisi lieto maksimāli ierobežojot nodarīto kaitējumu, kā arī to, ka visos sprāgstvielas un spridzināšanas ietaises lietošanas gadījumos robežsargam jādara viss iespējamais, lai garantētu citas personas drošību, kā arī lai sniegtu cietušajam nepieciešamo pirmo palīdzību.

Papildus, likumprojektā iekļauta norma, kas nosaka, ka sprāgstvielu un spridzināšanas ietaisi robežsargs ir tiesīgs lietot, nebrīdinot par nodomu to darīt, jo sprāgstvielas un spridzināšanas ietaises lietošana bez brīdinājuma var būt nepieciešama no taktikas viedokļa.

Vienlaikus jānorāda, ka nav pamata šaubīties par robežsarga profesionalitāti sprāgstvielas un spridzināšanas ietaises lietošanā, jo noteiktiem robežsargiem ir nepieciešamā kvalifikācija sprāgstvielas un spridzināšanas ietaises lietošanā, kura iegūta Nacionālo bruņoto spēku akreditētā mācību iestādē. 

Papildus likumprojekts paredz tehnisku precizējumu Valsts robežsardzes likuma 17. panta sestajā daļā jēdzienu “šaujamierocis” aizstājot ar jēdzienu “ierocis”, tādējādi salāgojot Valsts robežsardzes likuma attiecīgā panta daļu ar tā nosaukumu.

[2] Satversmes tiesas 19.03.2002. spriedums lietā Nr. 2001-12-01, 3.1. p. Latvijas Vēstnesis, 2013, Nr. 33.