Anotācija (ex-ante)

Nepieciešams rast risinājumu efektīvai īpašumu un infrastruktūras objektu, kas nodrošina piekļuvi citiem privātiem īpašumiem, nodošanai pašvaldības īpašumā, tai skaitā, kas atzīti par  bezmantinieka mantu vai bezīpašnieka lietu.

Lai risinātu Informatīvajā ziņojumā identificētās problēmas attīstot privātmāju ciematus un to funkcionēšanai nepieciešamo infrastruktūru, un lai nodrošinātu, ka izbūvētā publiskā infrastruktūra kalpotu daudz plašākiem mērķiem un sabiedrības interesēm, likumprojekts paredz Zemes pārvaldības likuma 7. panta otro daļu izteikt jaunā redakcijā, kā arī šīs pants tiek papildinās ar jaunām četrām daļām.

Zemes pārvaldības likuma 7. panta otrā daļa tiek izteikta jaunā redakcijā, kas noteic, ka, veidojot jaunu apbūves teritoriju, kas teritorijas plānojumā vai lokālplānojumā ir noteiktas kā dzīvojamās apbūves teritorijas un kas ir paredzētas jaunai apbūvei, šajā teritorijā plānotajam ceļu tīklam ir jāiekļaujas kopējā transporta infrastruktūras shēmā un tas ir pašvaldības vienotā ceļu tīkla sastāvdaļa, kas piekrīt pašvaldībai. Šajā daļā lietotais termins “piekrīt” tiek lietots nozīmē, kas pauž ar likumprojektu sasniedzamo mērķi, ka publiskai infrastruktūrai ir jānonāk publiskas personas, šajā gadījumā pašvaldības, pārvaldībā. Termins “piekrīt” netiek lietots piederības nozīmē, ka izveidojamais ceļa tīkls pieder pašvaldībai, bet tiek lietots, lai norādītu, ka plānotais ceļu tīkls noteiktā kārtībā nonāk vai  pāriet sākotnēji pašvaldības pārvaldībā un noteiktos gadījumos un kārtībā arī īpašumā.
Atbilstoši Zemes pārvaldības likuma 8¹. panta pirmajai daļai pašvaldības nozīmes ceļš ir privātā īpašuma lietošanas tiesību aprobežojums nekustamajam īpašumam, kas noteikts sabiedrības interesēs, lai nodrošinātu vienotu ceļu un ielu tīklu pašvaldībā un sabiedrības iespējas un tiesības ikvienam to izmantot. Kā atzīst tiesa (sk., piemēram, Administratīvās apgabaltiesas 2022. gada 23. septembra lēmuma lietā Nr. A420196022 12. apakšpunktu) Zemes pārvaldības likuma 8.¹ pantā paredzētās pašvaldības nozīmes ceļa statusa noteikšanas mērķis ir risināt divus problēmjautājumus – privātīpašumā esošu ceļu un ielu uzturēšanu pienācīgā stāvoklī, arī inženierkomunikāciju izveidi zem šiem ceļiem un ielām, un nodrošināt piekļuvi citu personu zemes īpašumiem. Ministru kabineta 2013. gada 30. aprīļa noteikumu Nr. 240 "Vispārīgie teritorijas plānošanas, izmantošanas un apbūves noteikumi" 83. punkts noteic, ka ielas, laukumus, autoceļus un dzelzceļus nosaka kā transporta infrastruktūras teritorijas un izdala kā atsevišķas zemes vienības. Līdz ar to, ievērojot minētos nosacījumus, piemēram, ar detālplānojumu veidojot jaunu apbūves teritoriju, ja šajā teritorijā ir izbūvējams jauns ceļš, tad tā vajadzībām ir nodalāma atsevišķa zemes vienība, kurai atbilstoši Zemes pārvaldības likuma 7. panta trešajai daļai ar pašvaldības izdotu administratīvo aktu tiek noteikts apgrūtinājums – pašvaldības nozīmes ceļa statuss. 
Pašvaldība, pieņemot Zemes pārvaldības likuma 8¹. panta ceturtajā daļā minētos saistošos noteikumus par to kā pašvaldība piedalās pašvaldības nozīmes ceļa  būvniecībā un uzturēšanā un šo darbu finansēšanā, var noteikt izņēmuma gadījumus, paredzot konkrētus kritērijus, kad ceļu uzturēšanas pienākums saglabājas ceļa īpašnieka  ziņā, bet tas neatceļ nosacījumu par sabiedrības un arī zemes īpašnieku tiesībām ceļu lietot. Tādējādi, ievērojot Zemes pārvaldības likuma 7. panta trešajā daļā noteikto, tiek nodrošināts, ka apbūves zemes gabalu īpašnieki  ceļu var lietot un nav nepieciešams slēgt servitūta līgumus piekļuves nodrošināšanai. Sabiedrības informēšanai par noteiktā apgrūtinājuma zemes vienībai esamību, pašvaldība, pieņemot lēmumu par detālplānojuma apstiprināšanu, informāciju par apgrūtinājumiem publicē pašvaldības mājaslapā internetā.
Zemes pārvaldības likuma 8¹. panta ceturtā daļa noteic, ka pašvaldība piedalās pašvaldības nozīmes ceļa būvniecībā un uzturēšanā, un tā saistošajos noteikumos paredz kārtību, kādā pašvaldība sedz minēto darbu izmaksas. Lai neatstātu negatīvu iespaidu uz pašvaldības budžetu, 7. panta ceturtā daļa paredz, ka pašvaldība piedalās pašvaldības nozīmes ceļa uzturēšanā tikai pēc tam, kad tas noteiktā kārtībā ir nodots ekspluatācijā. Līdz ar to ceļa izbūve un tā nodošana ekspluatācijā ir zemes īpašnieka, jeb lokālplānojuma vai detālplānojuma īstenotāja pienākums. 
Pēc ceļa nodošanas ekspluatācijā zemes īpašnieks un pašvaldība var vienoties par ceļa nodošanu pašvaldības īpašumā bez atlīdzības, kā to paredz Zemes pārvaldības likuma 7. panta piektajā daļā noteiktais.
Teritorijas plānošana ir pašvaldību autonomā funkcija, proti, pašvaldība ir atbildīga par zemes izmantošanas plānošanu. Lauksaimniecībā izmantojamai zemei, bet kurai atbilstoši teritorijas plānojumam plānotā (atļautā) zemes izmantošana ir noteikta, piemēram, savrupmāju apbūve, jau ir ievērojami augstāka vērtība, kā tādai pat lauksaimniecībā izmantojamai zemei bez plānotās apbūves. Izstrādājot šai teritorijai detālplānojumu, kā arī no pašvaldības saņemot atļauju pieslēgties pašvaldības īpašumā esošajām komunikācijām (tai skaitā pašvaldības īpašumā esošajiem ceļiem), īpašuma vērtība kļūst vēl daudzkārt lielāka, kāda tā bija sākotnēji kā lauksaimniecībā izmantojamai zemei. Piemēram, Pierīgas novados lauksaimniecībā izmantojamās zemes cena ir amplitūdā no 0,5-2 euro/m², savukārt dzīvojamajai apbūvei piemērotas zemes cena sasniedz 30 – 40 euro/m². Minētā zemes vienību cenu atšķirība veidojas no iepriekš minētajiem faktoriem, kā arī no tā, ka zemes cenā tiek ieskaitīti arī esošie vai potenciālie izdevumi nepieciešamās infrastruktūras, tai skaitā ceļu, izbūvei.
Līdz ar to likumprojektā iekļautais par ceļa pēc tā nodošanas ekspluatācijā atsavināšanu pašvaldības īpašumā bez atlīdzības tiek noteikts leģitīma mērķa sasniegšanai, tas ir sabiedrības interesēs, kas ir arī samērīgs risinājums, jo nododot ceļa infrastruktūru pašvaldībai, kas pēc būtības ir izmantojama publiskiem mērķiem, bijušajam zemes īpašniekam, kurš veicis teritorijas attīstību, netiek radīti papildu izdevumi vai zaudējumi ceļa uzturēšanai, bet ieguvēji  ir ne vien jaunie zemes īpašnieki (iedzīvotāji), kuri izmanto šo infrastruktūru, un pašvaldība, kurai nav jāizlieto budžeta līdzekļi īpašuma iegādei, bet arī sabiedrība kopumā, jo vienota un sakārtota infrastruktūra veicina kvalitatīvu dzīves vidi un teritorijas attīstību.  
Zemes pārvaldības likuma 7. pants tiek papildināts ar jaunu sesto daļu, kas paredz nosacījumu, ka ēkas var nodot ekspluatācijā pēc tam, kad ekspluatācijā un pašvaldības īpašumā būs nodoti attiecīgie infrastruktūras objekti, tai skaitā ceļi. Šāda nosacījuma mērķis ir novērst detālplānojumu īstenošanas negatīvo praksi, kad detālplānojuma īstenošana nereti aprobežojusies vien ar zemes vienības sadalīšanu un atsavināšanu, kā rezultātā piekļuve zemes gabaliem notiek pa līdz galam neizbūvētiem, neapmierinoša tehniskā stāvokļa ceļiem vai dabā neeksistējošiem ceļiem, kā arī nav pieejamas nepieciešamās inženierkomunikācijas.  Lai nodrošinātu iespējas potenciālajiem zemes gabala pircējiem informāciju par minētajiem nosacījumiem, tie tiks ietverti Teritorijas attīstības plānošanas sistēmā, līdz ar to, ja kāda persona pirms zemes iegādes vēlēsies iegūt informāciju par konkrētā zemes gabala atļauto izmantošanu un zemes gabalam noteiktajiem zemes izmantošanas ierobežojumiem un nosacījumiem, tad šī informācija pazīmes veidā būs pieejama Valsts vienotājā ģeotelpiskās informācijas portāla Geolatvija.lv sadaļā Teritorijas izmantošana.
Apkopojot iepriekš minēto, veiktie grozījumi Zemes pārvaldības likuma 7. pantā noteic  veicamās rīcības, kas ir zemes gabala īpašnieka jeb attīstītāja pienākumos un kas ir pašvaldības pienākumos, lai nodrošinātu kvalitatīvu un ilglaicīgu teritorijas attīstību un apbūvei atbilstošus apstākļus. Tādējādi tiek panākta samērā vienkārša, skaidra  un efektīva sistēma, ilgtspējīgas teritorijas attīstībai, sadarbojoties un  sabalansējot privātās un publiskās intereses. 
 
Civillikumā noteiktais servitūta institūta instruments ir izmantojams piekļuves jaunveidojamiem zemes gabaliem nodrošināšanai, tomēr servitūta kā tiesību institūta pamats ir tas, ka līgums par servitūta nodibināšanu tiek slēgts starp vienu kalpojošo īpašumu un vienu valdošo īpašumu. Savukārt servitūtu nodibināšana starp daudziem īpašumiem ir tiesiski sarežģīts un finanšu un laika ietilpīgs process. Tāpēc tiek piedāvāts, ka likuma 7. panta regulējums būtu piemērojams gadījumos, kad plānots izveidot trīs vai vairāk apbūvējamas zemes vienības. 

      Latvijas Republikas Satversmes 105. pants paredz gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan arī valsts tiesības sabiedrības interesēs ierobežot šīs tiesības. Ņemot vērā, ka būtiski mainās modelis, kādā privātpersonai tiek noteikts nekustamā īpašuma lietošanas aprobežojums un pašvaldība pārņem savā pārvaldībā privātpersonai piederošu īpašumu, no Satversmes tiesas judikatūras izriet, ka, izvērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, jāpārbauda, vai:
1)       izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai jeb vai ar izraudzīto līdzekli var sasniegt leģitīmo mērķi;
2)       šāda rīcība ir nepieciešama;
3)       vai ierobežojums ir atbilstošs jeb vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 10. oktobra sprieduma lietā Nr. 2014-04-03 15. punktu).
   
     Teritorijas plānošanas process pēc būtības ir vispiemērotākais, lai plānotu kādas teritorijas turpmāko izmantošanu un attīstību. Šis jautājums prasa kompleksu risināšanu, noskaidrojot visas intereses, apsverot jautājumu kontekstā ar teritorijas attīstības, tostarp citiem infrastruktūras, risinājumiem atbilstoši visiem teritorijas plānošanas principiem. Kā secinājusi Satversmes tiesa, attiecinot terminu “komplekss” uz teritorijas plānošanas un būvniecības jomu, tas nozīmētu noteiktam nolūkam veidotu tādu būvju kopumu, kuras ir savstarpēji saistītas un veido vienotu sistēmu (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 11. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2008-24-03 10.1. apakšpunktu). Ar teritorijas plānošanu tiek nodrošināta vides aizsardzības prasību īstenošana, pareiza infrastruktūras būvniecība un funkcionēšana (sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2011. gada 1. jūlija sprieduma lietā Nr. SKA-216/2011 (A42476808) 9. punktu).
No minētā var secināt, ka teritorijas attīstībai jānotiek kompleksi un vienotā sistēmā ar nepieciešamās infrastruktūras nodrošinājumu. Esošā Zemes pārvaldības likuma 7. panta otrās daļas regulējuma precizēšana ir nepieciešama, jo mazinās jaunu apbūves teritoriju veidošanās bez tai nepieciešamās infrastruktūras, tai skaitā ceļiem, kā arī radīs iespēju risināt infrastruktūras problēmas jau esošajās apbūves teritorijās.
Tāpat attiecībā un piekļuves nodrošinājumu judikatūrā ir nostiprinājusies atziņa, ka, ja ir radusies problēma, kas ietekmē vairāku nekustamo īpašumu īpašnieku un iedzīvotāju iespējas piekļūt savam īpašumam un kuriem individuāli ir sarežģīti atrisināt šīs problēmas, pašvaldībai ir no tiesību normām izrietošs pienākums rīkoties tā, lai šo jautājumu risinātu (Administratīvās apgabaltiesas 2022. gada 23. septembra lēmuma lietā Nr. A420196022 5.9. apakšpunkts). Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Pašvaldību likumā (4. panta pirmās daļas 3. punkts), kā viena pašvaldības autonomām funkcijām ir noteikta gādāt par pašvaldības īpašumā esošo ceļu būvniecību, uzturēšanu un pārvaldību. Tomēr pašvaldībai normatīvajā regulējumā noteiktais pienākums gādāt par publisko infrastruktūru  nozīmē, ka pašvaldībai jānodrošina iespēja iedzīvotājiem saņemt šos pakalpojumus, bet tas nenozīmē, ka visos gadījumos tas jāveic par pašvaldības budžeta līdzekļiem. Šajos darbos ir jāiesaistās arī personām, kas plāno un īsteno jaunu apbūves teritoriju attīstību un izveidi. Veicot jaunu privātu teritoriju attīstību un objektu būvniecību, infrastruktūras izbūvē būtu jāiesaistās ne tikai valstij un pašvaldībai, bet arī attiecīgās teritorijas īpašniekam vai attīstītājam, kurš gūst labumu no attiecīgā projekta īstenošanas. Nav taisnīga situācija, kad zemes īpašnieks vai attīstītājs gūst lielu peļņu no zemesgabala attīstības, bet par nodokļu maksātāju naudu tiek segtas visas nepieciešamās infrastruktūras izbūve. 
     Normatīvajā regulējumā nosakot principus jaunas apbūves īstenošanai, nosakot ka infrastruktūrai plānotās teritorijas jau sākotnēji tiek apgrūtinātas sabiedrības interesēs, un pašvaldības pienākumu nodrošināt šo objektu pārvaldību, sabiedrība iegūst būtiskus labumus: apbūves teritorijas nodrošinātas ar inženiertīkliem un ceļiem; pareiza infrastruktūras būvniecība un funkcionēšana, kas nodrošina dzīves vides atbilstošu kvalitāti; noteikti skaidri nosacījumi un priekšnoteikumi jaunu apbūves teritoriju izveidošanai gan pašvaldībām un vietējiem iedzīvotājiem, gan arī nekustamo īpašumu attīstītājiem; samazināsies riski, ka pašvaldībai ir jāpārņem infrastruktūra, kas nav izbūvēta atbilstoši detālplānojuma nosacījumiem un administratīvajā līgumā paredzētajam, un secīgi – nav izmantojama paredzētajiem mērķiem, tādējādi tās izbūves pabeigšanai nebūtu jāiegulda pašvaldības budžeta jeb nodokļu maksātāju līdzekļi; privātpersonām, kuras iegādāsies nekustamos īpašumus detālplānojuma teritorijā un īstenos dzīvojamās mājas būvniecību, radīsies tiesības regresa kārtībā piedzīt no attīstītājiem zaudējumus, ja tādi radīsies ciešā cēloņsakarībā no neizpildītajām saistībām pret detālplānojuma teritorijas jaunajiem zemes īpašniekiem.
     Tādējādi ierobežojums ir atbilstošs un labums, ko iegūs sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu.
      Sabiedrības iegūtais labums, nosakot šādu regulējumu, būtu iespēja netraucēti lietot attiecīgos ceļus vienotā tīklā ar citiem publiskajiem ceļiem. Tiktu nodrošināta ceļu uzturēšana, jo pašvaldība nav tiesīga ieguldīt finanšu līdzekļus citas personas īpašumā, kā tas izriet no Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likuma 2. un 3.pantā noteiktā. Savukārt, saglabājot ceļu privātā pārvaldībā, uzturēšana jānodrošina tā lietotājiem, kas ir papildu finanšu izdevumi tiem izdevumiem, ko zemes īpašnieki jau maksā nodokļu veidā. Tas nav samērīgi arī no taisnīguma principa, jo vienā pašvaldības teritorijā veidojas iedzīvotāju segregācija, tas ir, vieni iedzīvotāji savām vajadzībām var izmantot publisku infrastruktūru, par tām nemaksājot papildu maksas, bet citiem tās pašas pašvaldības iedzīvotājiem, lai nodrošinātu pamatvajadzības un Satversmē noteiktās tiesības uz nekustamo īpašumu, jāveic papildu maksājumi infrastruktūras uzturēšanai. 
        Līdz ar to likumprojektā iekļautais par pašvaldības nozīmes ceļa statusa noteikšanu ceļam paredzētajam zemes gabalam un pēc tā nodošanas ekspluatācijā iespējas to nodot pašvaldības īpašumā bez atlīdzības tiek noteikts leģitīma mērķa sasniegšanai, tas ir sabiedrības interesēs, tas ir arī samērīgs, jo nododot ceļa infrastruktūru pašvaldībai, kas pēc būtības ir izmantojama publiskiem mērķiem, bijušajam zemes īpašniekam, kurš veicis teritorijas attīstību, netiek radīti zaudējumi, bet ieguvēji  ir ne vien jaunie zemes īpašnieki (iedzīvotāji), kuri izmanto šo infrastruktūru, un pašvaldība, kurai nav jāizlieto budžeta līdzekļi, lai šo zemi ar infrastruktūru vēlāk atsavinātu, bet arī sabiedrība kopumā, jo vienota un sakārtota infrastruktūra veicina kvalitatīvu dzīves vidi un teritorijas attīstību.  
      Apkopojot minēto, var secināt, ka izraudzītais līdzeklis – jaunas apbūves teritorijas nodrošināt ar inženiertīkliem un ceļiem, ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, t.i., sabiedrības interešu nodrošināšanai un labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu.
    Bez iepriekš pieminētā,  pilnveidojot Zemes pārvaldības likuma regulējumu, sabiedrība gūst labumu samazināta administratīvā sloga un tiesiskās noteiktības veidā. Izveidojot jaunu apbūves teritoriju, lai nodrošinātu piekļuvi jaunveidojamiem zemes gabaliem, izstrādājot plānošanas dokumentu, ceļi tajā tiek plānoti kā atsevišķi zemes gabali.  Lai jauno zemes gabalu īpašnieki iegūtu tiesības piekļūt saviem īpašumiem, ir jāslēdz līgumi par ceļa servitūta nodibināšanu ar ceļa izbūvei paredzētā zemes gabala īpašnieku.  Servitūta valdījuma tiesība valdošā nekustamā īpašuma īpašniekam rodas brīdī, kad servitūts nodibināts Civillikuma 1231. panta kārtībā. Servitūta tiesība kļūst par lietu tiesību no brīža, kad tā ir nostiprināta zemesgrāmatā (Civillikuma 1235.pants). Ar nostiprināšanu zemesgrāmatā servitūta nodibinājums iegūst publiska akta spēku un ir saistošs trešajām personām. Lai arī Civillikumā noteiktais servitūta institūta instruments ir izmantojams šādu jautājumu risināšanā, tomēr tas ir dārgs un laikietilpīgs, ņemot vērā, ka līgumi par servitūta tiesību nodibināšanu ir jāslēdz ar daudzām personām, tas nav vērsts uz attīstību, neatbilst ilgtspējīgam risinājumam un nākotnē var radīt jaunus problēmas un izaicinājumus.  Tāpat būtu jāņem vērā, ka ceļa servitūtu veidošana būtu pieļaujama tikai izņēmumu gadījumos un nebūtu paredzama ikdienas lietošanai, tai skaitā nebūtu paredzama piekļuves nodrošināšanai plašākām apbūves teritorijām. Līdz ar to nosakot ceļu izbūvei paredzētajai teritorijai apgrūtinājumu sabiedrības interesēs, sabiedrība gūst labumu samazināta administratīvā sloga un tiesiskās noteiktības veidā.

   Saskaņā ar Ceļu satiksmes likuma 1. panta 3. punktu un atbilstoši likumam "Par autoceļiem" ceļi cita starpā iedalās autoceļos un ielās. Ņemot vērā minēto, likumprojektā ir iekļauts 2. un 3. pants, kas paredz Zemes pārvaldības likuma 8.¹ pantā vārdu "ceļš vai iela" vietā lietot vārdu "ceļš", kā arī precizēta panta sestā daļa nosakot, ka noteiktā apgrūtinājuma – pašvaldības nozīmes ceļa teritorijā – pašvaldība var izvietot vai arī atļaut izvietot inženiertīklus, kas nepieciešami sabiedrības interešu īstenošanai.   
Lai risinātu jautājumus ar publiskās infrastruktūras piekritību, kas kļuvusi par  bezmantinieka mantu vai bezīpašnieka lietu, Zemes pārvaldības likums tiek papildināts ar jaunu pantu (8². pants), kas noteic, ka gadījumos, kad par bezīpašnieka lietu vai bezmantinieka mantu tiek atzīts ceļš, tas ir piekritīgs pašvaldībai. Šajā pantā un visā likumprojektā lietotais termins "ceļš"  ir lietots kā termins, kas apzīmē vienotu nekustamo īpašumu, kas sastāv no zemes gabala, kas atbilstoši apstiprinātajam detālplānojumam vai zemes ierīcības projektam, nodrošina vai plāno nodrošināt piekļuvi cietiem zemes gabaliem, un inženierbūvi, ja tāda zemes gabalā izbūvēta. Tādējādi paredzot vēl vienu izņēmuma gadījumu atbilstoši Civillikuma 416. panta pirmajā daļā un 930. panta piezīmēs noteiktajam, ka bezmantinieku manta vai bezīpašnieka lieta nepiekrīt valstij, bet pašvaldībai. Tādējādi, ņemot vērā, ka dzīvojamo māju apbūves teritorijās izbūvētiem ceļiem piemīt koplietošanas ceļa pazīmes, jo visbiežāk tie ir savienoti ar pašvaldības ceļu tīkliem (vienota pašvaldības ceļu tīkla sastāvdaļa), turklāt tie kalpo sabiedrības interešu un vietējo iedzīvotāju dzīves kvalitātes nodrošināšanai, pašvaldībām autonomo funkciju nodrošināšanai izrietēs pienākums pārņemt šādu ceļu īpašumus neatkarīgi no tā izbūves stadijas, kuri kļuvuši par bezmantinieku mantu vai bezīpašnieka lietu. Attiecīgi mazinātos arī birokrātiskās procedūras ilgums, pārņemot valsts uzskaitē tādus nekustamos īpašumus, kas nav nepieciešami valsts funkciju nodrošināšanai, lai nodotu īpašumus tālāk pašvaldībām. Ja zemes gabalā ir noteiktā kārtībā izbūvēts ceļš un tas noteiktā kārtībā ir nodots ekspluatācijā, pārņemot zemes gabalu pašvaldības īpašumā, pašvaldība to kopā ar izbūvēto infrastruktūru uzņem savā bilancē un noteiktā kārtībā iekļauj pašvaldību ielu un ceļu reģistrā. Ja ceļš nav izbūvēts, tad pašvaldība nodrošina ceļa izbūvi atbilstoši pašvaldības budžeta iespējām un attīstības plānošanas dokumentos noteiktajām investīcijām satiksmes infrastruktūras attīstībai kā arī attiecīgās apbūves teritorijas attīstībai. 
Minētais pants attiektos arī uz gadījumiem, kad par bezmantinieka mantu vai bezīpašnieka lietu ir kļuvušas domājamās daļas no īpašuma, kas ir ceļš. Pašvaldībai, kā publiskai personai, nevajadzētu būt kopīpašniekam ar privātām personām vairāku iemeslu dēļ, kas saistīti ar iespējamiem juridiskiem, ekonomiskiem un pārvaldības riskiem: esot kopīpašumā ar privātpersonām, pašvaldība var nonākt interešu konfliktā, jo tā var būt spiesta pieņemt saistošus vai administratīvus lēmumus, kas būtu attiecināmi uz kādu no kopīpašnieku; kopīpašuma pārvaldība starp pašvaldību un privātpersonām var būt sarežģīta, jo īpaši, ja ir atšķirības lēmumu pieņemšanas procesā, kas var radīt nesaskaņas, palēnināt lēmumu pieņemšanu un radīt pārvaldības problēmas; tam var būt arī juridiski izaicinājumi, jo kopīpašuma pārvaldīšana bieži vien prasa detalizētus juridiskos līgumus, kas nosaka pušu tiesības un pienākumus. Līdz ar to, pašvaldība pārņemot tai piekrītošu īpašuma daļu, būtu jāvienojas ar pārējiem kopīpašniekiem vai nu par savā īpašumā esošo domājamo daļu atsavināšanu pašvaldībai, vai arī par pašvaldībai piekrītošo domājamo daļu atsavināšanu pārējiem zemes gabala kopīpašniekiem proporcionāli atbilstoši kopīpašuma domājamajai daļai. Atsavinot šādas kopīpašumā esošas domājamās daļas, pašvaldībai ir jāievēro  Publiskas personas mantas atsavināšanas likumā noteiktā kārtība. 
 Ņemot vērā, ka ir samērā daudz gadījumu, kad šāda veida ceļi jau ir atzīti par bezmantinieka mantu vai bezīpašnieka lietu, tad Zemes pārvaldības  likuma Pārejas noteikumi tiek papildināti ar jaunu punktu, kas noteic, ka gadījumos, kad ceļš ir kļuvis par bezmantinieka mantu līdz šā likumprojekta spēkā stāšanās brīdim, ceļi gada laikā noteiktā kārtībā nododami pašvaldību īpašumā. Pašvaldības pārņemot šādu ceļus, gadījumā ja tas, kā inženierbūve noteiktā kārtībā nav nodots ekspluatācijā, tad pašvaldība ceļa izbūvi nodrošina atbilstoši tās budžeta iespējām un atbilstoši konkrētās apbūves teritorijas apbūves attīstībai.