Anotācija (ex-ante)

Regulas 2. pantā "Definīcijas" ir dotas definīcijas virknei Regulā izmantoto terminu (piemēram, mediju pakalpojums, mediju pakalpojumu sniedzējs, valsts reklāma [1], publiska iestāde vai subjekts), un šie termini ar to skaidrojumu ir jāievieš arī Latvijas tiesību aktos.

Regulas 5. pantā "Sabiedriskā mediju pakalpojuma sniedzēju darbības neatkarīgas aizsardzības pasākumi" ir noteikti dalībvalsts pienākumi:
1) nodrošināt sabiedrisko mediju pakalpojumu sniedzēju redakcionālu un funkcionālu neatkarību,
2) noteikt sabiedrisko mediju pakalpojumu sniedzēju vadības vadītāju un valdes locekļu iecelšanas un atlaišanas procedūras, kuras garantē sabiedrisko mediju pakalpojumu sniedzēju neatkarību,
3) nodrošināt, ka sabiedrisko mediju finansēšana balstās uz skaidriem, pārredzamiem un objektīviem kritērijiem, garantējot pietiekamus, ilgtspējīgus un paredzamus resursus to attīstībai un redakcionālajai neatkarībai,
4) izraudzīties neatkarīgas iestādes vai struktūras vai ieviest mehānismus, kas ir brīvi no valdību politiskās ietekmes, lai uzraudzītu pārējo nosaukto punktu piemērošanu un uzraudzības pasākumu rezultātus dara pieejamus sabiedrībai.
Visi minētie dalībvalsts pienākumi ir noteikti Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likumā (turpmāk – SEPLP likums). Latvijas sabiedriskā elektroniskā medija redakcionālo politiku izstrādā galvenais redaktors (SEPLP likuma 6. pants), bet redakcionālo neatkarību garantē Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (SEPLP likuma 17. pants), kandidātus Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei izvirza Valsts prezidents, Nevalstisko organizāciju un Ministru kabineta sadarbības memoranda īstenošanas padome un Saeima (SEPLP likuma 13. pants) un apstiprina Saeima, SEPLP likumā ir noteikta Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes locekļu pilnvaru izbeigšanās kārtība (SEPLP likuma 14. pants), kā arī noteikts tas, ka budžeta dotācija sabiedriskā pasūtījuma īstenošanai nedrīkst būt mazāka kā iepriekšējā gadā, ja gadskārtējais valsts budžets nav mazāks kā iepriekšējā gada valsts budžets (SEPLP likuma 7. pants). Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes funkcijas un kompetence (17. pants) ir tostarp publiskot savā tīmekļvietnē sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu pārskatus par sabiedriskā pasūtījuma izpildi un finanšu darbību un iesniegt tos Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai, kā arī informēt sabiedrību par sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu darbu, un iesaistīt sabiedrību sabiedriskā pasūtījuma izstrādē un izvērtēšanā. 

Regulas 6. panta "Mediju pakalpojumu sniedzēju pienākumi" 2. punktā dalībvalstij ir noteikts pienākums uzticēt "valsts regulatīvajām iestādēm vai struktūrām vai citām kompetentām iestādēm vai struktūrām izstrādāt valsts mediju īpašumtiesību datubāzes, kurās ir Regulas 6. panta 1. punktā minētā informācija" – mediju pakalpojumu sniedzēju nosaukums, kontaktinformācija, tiešie un netiešie īpašnieki, faktiskie īpašnieki (proti – patiesie labuma guvēji) un publiskā finansējuma gada kopējā summa, kas mediju pakalpojumu sniedzējiem piešķirta valsts reklāmai, un no trešo valstu publiskām iestādēm vai subjektiem saņemto reklāmas ieņēmumu gada kopējā summa. Latvijas Republikā ir jānosaka atbildīgā institūcija šā pienākuma īstenošanai, kā arī jāparedz papildu resursi šā pienākuma īstenošanai. Pašlaik Latvijā nav valsts datubāzes, kurā tiktu iekļauta visa Regulas 6. panta 1. punktā minētā informācija, savukārt Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrs (turpmāk – Uzņēmumu reģistrs) uztur Masu informācijas līdzekļu reģistru, kurā ir atrodama daļa no Regulā noteiktās informācijas.

Regulas 25. panta "Publiskā finansējuma piešķiršana valsts reklāmai un piegādes vai pakalpojumu līgumiem" piemērošanai ir jāizveido sistēma, kurā publiskās iestādes un subjekti apkopo mediju pakalpojumu sniedzējiem valsts reklāmas nodrošināšanai piešķirtos publiskos līdzekļus un informāciju par to dara publiski pieejamu. Savukārt, lai sabiedrība varētu gūt pēc iespējas pilnīgu priekšstatu par visiem publiskajiem līdzekļiem, kuri izmantoti valsts reklāmas mērķiem, kā arī – kuri mediju pakalpojumu sniedzēji šo finansējumu ir saņēmuši –, Latvijai kā Eiropas Savienības dalībvalstij ir jānozīmē kompetenta neatkarīga iestāde vai struktūra, kas, balstoties uz atsevišķo publisko iestāžu un subjektu sagatavotajām ziņām, sagatavo ziņojumu par publiskā finansējuma izlietojumu. Regulas 25. pantā noteiktie pienākumi Latvijā būs jāpilda publiskām iestādēm un subjektiem, kas atbilst Regulas 2. panta 18. punktā noteiktajai definīcijai, par kurām var uzskatīt, piemēram, valsts tiešās pārvaldes iestādes (ministrijas) un to padotības iestādes, pašvaldības un to padotības iestādes, tajā skaitā iestādes kā definēts Valsts pārvaldes iekārtas likumā, un subjekti kā definēts Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likuma izpratnē, t.i. publisku personu kapitālsabiedrības vai publisku personu kontrolētas kapitālsabiedrības, piemēram, akciju sabiedrība "Latvenergo", akciju sabiedrība "Latvijas valsts meži", Rīgas pašvaldības sabiedrība ar ierobežotu atbildību "Rīgas satiksme".

Saskaņā ar Regulas 25. panta 3. punktu dalībvalsts regulatīvai iestādei vai struktūrai katru gadu jāziņo par iepriekš uzskaitīto iestāžu un struktūru kopīgo valsts reklāmai piešķirto finansējumu, un Regulas izpratnē atbilstošā regulatīvā iestāde ir Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (turpmāk – NEPLP).

Regulas 22. panta "Mediju tirgus koncentrāciju novērtēšana" 1. punkts nosaka, ka dalībvalsts savos valsts tiesību aktos paredz materiālus un procesuālus noteikumus, kas nodrošina tādu mediju tirgus koncentrāciju novērtēšanu, kuras varētu būtiski ietekmēt mediju plurālismu un redakcionālo neatkarību. Kontekstā ar šo uzdevumu ir arī jāizraugās valsts regulatīvās iestādes vai struktūras, kas ir atbildīgas par mediju tirgus koncentrācijas novērtēšanu, vai jānodrošina šo iestāžu būtiska iesaistīšanās šāda novērtējuma veikšanā.

Likuma "Par valsts noslēpumu", Informācijas atklātības likuma, likuma "Par tiesu varu", Kriminālprocesa likuma, Pornogrāfijas ierobežošanas likuma normās laika gaitā ir veikti grozījumi, kas attiecas uz masu informācijas līdzekļos nepublicējamu informāciju, kurus arī ir nepieciešams iekļaut Likumā.

Pašreiz spēkā esošais regulējums Likumā neparedz iespējas, kā efektīvi aktualizēt Masu informācijas līdzekļu reģistrā esošo informāciju, kas ir novecojusi un vairs nav aktuāla.

[1] Valsts reklāma – reklāmas vai pašreklāmas vēstījuma vai publiska paziņojuma, vai informatīvas kampaņas izvietošana, popularizēšana, publicēšana vai izplatīšana jebkurā mediju pakalpojumā vai tiešsaistes platformā, ko parasti par samaksu vai jebkādu citu atlīdzību tā uzdevumā vai vārdā veic publiska iestāde vai subjekts.

Likumprojekts paredz Likuma 2. pantā precizēt masu informācijas līdzekļa definīciju, aizstājot elektronisko plašsaziņas līdzekli ar elektroniskā plašsaziņas līdzekļa programmu un pakalpojumu, ņemot vērā, ka Likumprojektā ietvertā Likuma 2.¹ panta izpratnē elektroniskais plašsaziņas līdzeklis ir mediju pakalpojumu sniedzējs.

Likumprojekts paredz Likuma 2.¹ pantā ieviest atsevišķas Regulas 2. pantā noteiktās definīcijas, piemēram, "mediju pakalpojums", "mediju pakalpojumu sniedzējs", "tiešsaistes platforma", "mediju tirgus koncentrācija", "patiesais labuma guvējs", "valsts reklāma", Regulas 2. panta 2. punkts nosaka, ka "mediju pakalpojumu sniedzējs" ir fiziska vai juridiska persona, kuras profesionālā darbība ir sniegt mediju pakalpojumu, kurai ir redakcionāla atbildība par mediju pakalpojuma satura izvēli un kura nosaka, kādā veidā tas tiek organizēts. Izvērtējot Likumā pašlaik ietvertos jēdzienus, var secināt, ka Likuma jēdziens "masu informācijas līdzekļa īpašnieks (dibinātājs), izdevējs vai elektroniskais plašsaziņas līdzeklis" ir uzskatāms par mediju pakalpojumu sniedzēju Regulas 2. panta 2. punkta izpratnē, kas arī ir iestrādāts Likumprojektā. Tādējādi attiecībā uz Likumprojektā ietvertā Likuma 8. panta trešajā daļā un 9. panta astotajā daļā Uzņēmumu reģistram iesniedzamo informāciju ir jāņem vērā masu informācijas līdzekļa īpašnieka (dibinātāja) vai izdevēja, vai elektroniskā plašsaziņas līdzekļa paraksttiesīgās personas pieteikumi.

Likumprojekts paredz Likuma 8. panta otrajā daļā noteikt, ka attiecības starp masu informācijas līdzekļa īpašnieku (dibinātāju), izdevēju un redakciju regulē līgums, taču šī norma neattiecas uz elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem, jo tos regulē Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums. Likumprojekts paredz Likuma 8. pantā ieviest normu, ka masu informācijas līdzekļa īpašniekam (dibinātājam) vai izdevējam un elektroniskā plašsaziņas līdzekļa paraksttiesīgajai personai masu informācijas līdzekli ir pienākums reģistrēt Masu informācijas līdzekļu reģistrā. Likuma 8. panta trešajā daļā ar ietverto atsauci uz elektroniskā plašsaziņas līdzekļa programmas vai pakalpojuma izveidošanu ir jāsaprot kā apraides atļaujas izsniegšana vai paziņojuma par audiovizuāla pakalpojuma pēc pieprasījuma iesniegšana NEPLP. Likumprojektā ietvertajā Likuma 9. pantā noteikts, ka pirms masu informācijas līdzekļa reģistrēšanas Uzņēmumu reģistrs lūgs Kultūras ministrijas atzinumu par masu informācijas līdzekļa atbilstību šim likumam, Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumam un Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likumam. Kultūras ministrijas sniegtais atzinums ir masu informācijas līdzekļa reģistrācijas lietas nepubliskās daļas dokuments, kuru sagatavojot Kultūras ministrija varēs vērsties pie mediju nozares pašregulējošajām institūcijām.

Lai nodrošinātu Latvijas Republikas Satversmes 90. pantā nostiprinātās ikvienas personas tiesības zināt savas tiesības un, ņemot vērā, ka direktīvu normas dalībvalstī nav tieši piemērojamas, Likumprojekts Likumā paredz 5.¹ pantu, kas nosaka, ka mediju pakalpojumu sniedzējiem ir jādara pieejama informācija par saviem patiesajiem labuma guvējiem Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma izpratnē (tā skaidri nosakot Likumprojektā, kas Latvijā ir saprotams ar Regulas 6. panta 1. punkta "c" apakšpunktā minēto "faktisko īpašnieku", kā tas ir definēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/849 par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 684/2012 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/60/EK un Komisijas Direktīvu 2006/70/EK 3. panta 6) punktā).
Patiesā labuma guvēja atklāšanas pienākums ir attiecināms uz juridisko personu vai juridisko veidojumu, kas ir masu informācijas līdzekļa īpašnieks (dibinātājs) vai izdevējs. Likumprojekts nosaka, ka mediju pakalpojumu sniedzējam – juridiskai personai vai juridiskajam veidojumam –, kas nav reģistrēts Uzņēmumu reģistra vestajos reģistros vai citā Eiropas Savienības dalībvalsts reģistrā, pirms pieteikuma par masu informācijas līdzekļa reģistrāciju iesniegšanas ir jānodrošina tā patiesā labuma guvēja reģistrācija Uzņēmumu reģistra vestajā juridisko veidojumu patieso labuma guvēju reģistrā. Citā Eiropas Savienības dalībvalstī reģistrēta juridiska persona vai juridisks veidojums pieteikumā par masu informācijas līdzekļa reģistrāciju ietver vai tam pievieno reģistrācijas vietas valsts kompetentās institūcijas informāciju par juridiskās personas vai juridiskā veidojuma atklātajiem patiesajiem labuma guvējiem attiecīgās Eiropas Savienības dalībvalsts reģistrā atbilstoši Eiropas Savienības normatīvo aktu prasībām. Attiecīgā informācija pievienojama reģistrācijas lietas nepubliskajā daļā.

Lai nodrošinātu Regulas 6. panta piemērošanu pilnā apmērā, Likumprojekts paredz ieviest Likuma 9. panta astotajā daļā pienākumu Masu informācijas līdzekļu reģistrā reģistrēto masu informācijas līdzekļu īpašniekam (dibinātājam) vai izdevējam jeb mediju pakalpojumu sniedzējiem par katru tā ziņā esošo masu informācijas līdzekli iesniegt Uzņēmumu reģistram Regulas 6. panta 1. punkta d) apakšpunktā noteikto informāciju par publiskā finansējuma gada kopējo summu, kas mediju pakalpojumu sniedzējiem piešķirta valsts reklāmai, un no trešo valstu publiskām iestādēm vai subjektiem saņemto reklāmas ieņēmumu gada kopējo summu pievienošanai attiecīgā masu informācijas līdzekļa reģistrācijas lietai. Šāds pienākums uz mediju pakalpojumu sniedzēju ir attiecināms tikai tad, ja attiecīgais mediju pakalpojumu sniedzējs minēto publisko finansējumu ir saņēmis. Tāpat arī gadījumā, ja mediju pakalpojumu sniedzējs nav reģistrēts Masu informācijas līdzekļu reģistrā, bet ir saņēmis publisko finansējumu, tam ir pienākums atklāt gada laikā saņemto publisko finansējumu, reģistrējot masu informācijas līdzekli un iesniedzot attiecīgo informāciju Uzņēmumu reģistram.

Likumprojektā ietvertā Likuma 9. panta septītā daļa paredz, ka pirms Uzņēmumu reģistra valsts notārs pieņem lēmumu par masu informācijas līdzekļa reģistrāciju, tam ir jāsaņem Kultūras ministrijas atzinums par to, vai konkrētais pretendents atbilst Likumam, Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumam un Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likumam. Lai nodrošinātu, ka Kultūras ministrijas atzinuma sagatavošanā tiek ņemti vērā skaidri kritēriji par masu informācijas līdzekļu atbilstību to būtībai, Likumprojektā ietvertā Likuma 9. panta septītā daļa stājas spēkā vienlaikus ar Likumprojektā ietvertā Likuma pārejas noteikumu 8. punktā noteiktā likumprojekta apstiprināšanu. Šāda atzinuma sagatavošana var prasīt mediju nozares pašregulējošo organizāciju, akadēmisko un pētniecisko institūciju iesaisti, un tas Kultūras ministrijas atzinuma sagatavošanai prasīs papildu laiku. Tādējādi jārēķinās, ka Uzņēmumu reģistra valsts notāra lēmuma pieņemšanai par ieraksta izdarīšanu Masu informācijas līdzekļu reģistrā, atteikumu izdarīt ierakstu vai ieraksta izdarīšanas atlikšanu būs nepieciešams vairāk nekā Administratīvā procesa likuma 64. panta pirmajā daļā noteiktais, vispārīgais administratīvā akta izdošanas termiņš – viens mēnesis no iesnieguma saņemšanas dienas. Likumprojektā paredzētajos grozījumos Likuma 10.¹ pantā iestrādātais divu mēnešu termiņš nodrošinās, ka Kultūras ministrija sagatavos izsvērtu atzinumu par masu informācijas līdzekļa atbilstību masu informācijas līdzekļa definīcijai.

Likumprojekta 7. pantā ietvertā 9.¹ panta otrā daļa paredz, ka gadījumos, ja masu informācijas līdzeklis, kas ir elektroniskā plašsaziņas līdzekļa programma vai pakalpojums un šī programma vai pakalpojums pārstāj darboties, pamatojoties uz Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā vai Elektronisko sakaru likumā noteikto, ieraksts Masu informācijas līdzekļu reģistrā par šī masu informācijas līdzekļa darbības izbeigšanu tiek veikts, ņemot vērā NEPLP pieteikumu par attiecīgā masu informācijas līdzekļa izslēgšanu no Masu informācijas līdzekļu reģistra.

Likumprojekts paredz papildināt Likumu ar 10.² pantu "Atklāšanas pienākums", kas nodrošinās Regulas 6. panta 1. daļas c) punkta un 2. daļas piemērošanu, kas mediju pakalpojumu sniedzējam cita starpā prasa atklāt tā faktiskos īpašniekus jeb patiesos labuma guvējus, kā arī dalībvalstij – nodrošināt, ka identiska informācija tiek iekļauta arī valsts mediju īpašumtiesību datubāzēs. Uzņēmumu reģistra vestajos reģistros ir pieejama informācija par Latvijā reģistrēto juridisko personu patiesajiem labuma guvējiem, taču nav pieejama analoga informācija par citās Eiropas Savienības dalībvalstīs reģistrēto subjektu patiesajiem labuma guvējiem. Tādēļ Likumprojektā ietvertais Likuma 10.² pants paredz noteikt citā Eiropas Savienības dalībvalstī reģistrētai juridiskai personai vai juridiskam veidojumam pienākumu pieteikumā par masu informācijas līdzekļa reģistrāciju iekļaut vai tam pievienot arī reģistrācijas vietas valsts kompetentās institūcijas informāciju ar juridiskās personas vai juridiskā veidojuma atklātajiem patiesajiem labuma guvējiem attiecīgās Eiropas Savienības dalībvalsts reģistrā atbilstoši Eiropas Savienības tieši piemērojamo mediju jomas regulējošo normatīvo aktu prasībām (piemēram, Eiropas Mediju brīvības aktam, Eiropas Parlamenta un Padomes 2022. gada 19. oktobra Regulai (ES) 2022/2065 par digitālo pakalpojumu vienoto tirgu un ar ko groza Direktīvu 2000/31/EK (Digitālo pakalpojumu akts)). Likumprojektā ietvertā Likuma 10.² panta pirmajā daļā paredzētajam pieteikumam pievienotā informācija par mediju pakalpojumu sniedzēju patiesajiem labuma guvējiem tiks iekļauta masu informācijas līdzekļa reģistrācijas lietas nepubliskajā daļā. Likumprojektā ietvertā Likuma 10.² panta otrajā daļā noteikts, ja mediju pakalpojumu sniedzējs ir Uzņēmumu reģistra vestajos reģistros vai citā Eiropas Savienības dalībvalsts reģistrā nereģistrēta juridiskā persona vai juridiskais veidojums, pirms masu informācijas līdzekļa reģistrēšanas, mediju pakalpojumu sniedzējs nodrošina tā patiesā labuma guvēja reģistrāciju Uzņēmumu reģistra vestajā juridisko veidojumu patieso labuma guvēju reģistrā. Saskaņā ar Likumprojektā ietverto Likuma 10.² pantu pienākums atklāt patiesos labuma guvējus pie masu informācijas līdzekļa reģistrācijas ir īpašniekam (dibinātājam), izdevējam vai elektroniskā plašsaziņas līdzekļa paraksttiesīgajai personai.

Likumprojekts paredz Likuma 11. panta pirmo daļu papildināt ar 4. punktu, kas nosaka masu informācijas līdzekļa (elektroniskā plašsaziņas līdzekļa programmas vai pakalpojuma) darbības izbeigšanos arī Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā un Elektronisko sakaru likumā paredzētajos gadījumos:
1) beidzies termiņš izsniegtajai apraides atļaujai, nav saņemta jauna apraides atļauja konkrētās programmas apraidei;
2) anulēta apraides atļauja;
3) elektroniskais plašsaziņas līdzeklis informējis NEPLP, ka pārtrauc sniegt audiovizuālu pakalpojumu pēc pieprasījuma;
4) pakalpojuma pēc pieprasījuma izplatīšana vai sniegšana ir aizliegta;
5) pakalpojuma pēc pieprasījuma darbība ir ierobežota;
6) liegta piekļuve tīmekļvietnei, kurā izplatīts saturs, kas apdraud vai var apdraudēt valsts drošību vai sabiedrisko kārtību un drošību.

NEPLP nodrošina mediju tirgus koncentrāciju novērtēšanu un sadarbojas ar citām kompetentām iestādēm (piemēram, Konkurences padomi, nevalstiskajām organizācijām un augstskolām) vispusīgas informācijas iegūšanai un izvērtēšanai.

Likumprojekta 12. pantā ietvertais Likuma 26.² pants paredz ieviest Regulas 22. panta prasības, kā ietvaros valsts iestādēm vai struktūrām un NEPLP, izvērtējot mediju tirgus koncentrāciju, jāņem vērā virkne būtisku aspektu, lai nodrošinātu mediju plurālismu un redakcionālo neatkarību, proti, jāņem vērā koncentrācijas ietekme uz sabiedriskās domas veidošanu (īpaši digitālajā vidē), iesaistīto mediju subjektu ģeogrāfiskais tvērums, kas konkrētās teritorijās var būt nozīmīgs aspekts, kā arī jāvērtē, vai tirgū pēc koncentrācijas saglabāsies mediji, kas piedāvā alternatīvu daudzveidīgu saturu, jāidentificē riski, kas saistīti ar iespējamu nepamatotu iejaukšanos redakcionālajos lēmumos no īpašnieku, vadības vai pārvaldības puses un jāizvērtē esošie vai plānotie iekšējie mehānismi, kas nodrošina redakcionālo neatkarību un profesionālo ētiku. Būtiski ir ņemt vērā koncentrācijas ietekmi uz iesaistīto mediju ekonomisko ilgtspēju, tostarp to spēju vidējā termiņā nodrošināt kvalitatīvus, resursiem apgādātus un tehnoloģiski pielāgotus mediju pakalpojumus. Visbeidzot, jāapsver jebkuras saistības, ko iesaistītās puses varētu piedāvāt, lai garantētu plurālismu un neatkarību, tāpat jāņem vērā arī Eiropas Komisijas ikgadējā ziņojuma par tiesiskumu konstatējumi, kas attiecas uz mediju brīvību un plurālismu (Regulas 68. apsvērums). Likumprojekta 12. pantā ietvertā Likuma 26.² panta otrajā daļā ir noteikts, ka mediju pakalpojumu sniedzējiem un citām mediju tirgus koncentrācijā iesaistītajām personām ir pienākums paziņot par darījumiem, kuru rezultātā var tikt ietekmēts mediju plurālisms un mediju pakalpojumu sniedzēja redakcionālā neatkarība. Likumprojekta 12. pantā ietvertā Likuma 26.² panta otrajā daļā ir iekļautas arī "citas mediju tirgus koncentrācijā iekļautās personas", lai norādītu, ka var būt gadījumi, kad mediju tirgus koncentrācijā ir iesaistīti ne tikai mediju pakalpojumu sniedzēji, bet arī citas juridiskas personas (piemēram, ja ar mediju jomu nesaistīta juridiska persona iegādājas masu informācijas līdzekli). Lai nodrošinātu pilnvērtīgu Regulas 22. panta izpildi, paredzot konkrētus noteikumus mediju tirgus koncentrācijas novērtēšanas nodrošināšanai, Likumprojekta 12. pantā ietvertā Likuma 26.² panta piektā daļa paredz, ka Ministru kabinets nosaka mediju tirgus koncentrāciju izvērtēšanas prasības un kārtību. Likumprojektā ietvertie Likuma pārejas noteikumi papildināti ar 13. punktu, kas nosaka, ka Likumprojektā ietvertā Likuma 26.² pantā paredzētie pienākumi ir piemērojami ar 2026. gada 1. novembri.

Likumprojekts paredz ieviest Regulas 25. panta 3. punktā noteikto, ka jānosaka valsts regulatīvā iestāde vai struktūra vai cita kompetenta neatkarīga iestāde vai struktūra, kura uzrauga un katru gadu ziņo par valsts reklāmas izdevumu piešķiršanu mediju pakalpojumu sniedzējiem un tiešsaistes platformu nodrošinātājiem, pamatojoties uz Regulas 25. panta 2. punktā uzskaitīto informāciju. Minētos gada ziņojumus dara publiski pieejamus viegli piekļūstamā veidā. Likumprojekts paredz, ka publiskās iestādes vai subjekti Regulas 25. panta 2. punktā noteikto informāciju katru gadu līdz noteiktam datumam publicē Valsts kases e-pakalpojumu portāla sadaļā "Iestāžu pārskati" (turpmāk - ePārskati) atbilstoši Ministru kabineta 2024. gada 3. decembra noteikumos Nr. 752 "Kārtība, kādā nodrošina informācijas apriti, izmantojot Valsts kases e-pakalpojumus" paredzētajam. Lai nodrošinātu, ka publiskās iestādes un subjekti ir informēti par to pienākumu ziņot par Regulas 25. panta 2. punktā noteikto informāciju, Kultūras ministrija sadarbībā ar Valsts kanceleju, Valsts kasi, NEPLP un mediju nozares nevalstiskajām organizācijām sagatavos paskaidrojošas vadlīnijas.

Likumprojekts paredz, ka NEPLP īsteno Regulas 25. panta 3. punktā noteiktās valsts regulatīvās iestādes funkcijas. NEPLP katru gadu ziņo par valsts reklāmas izdevumu piešķiršanu mediju pakalpojumu sniedzējiem un tiešsaistes platformu nodrošinātājiem, pamatojoties uz Regulas 25. panta 2. punktā uzskaitīto informāciju. Minētos gada ziņojumus NEPLP publicē Latvijas Atvērto datu portālā.

Nosakot NEPLP kā uzraudzības iestādi, NEPLP attiecīgi izrietēs no Regulas 25. panta 3. punkta noteiktās tiesības un pienākumi:
1) uzraudzīt un katru gadu ziņot par valsts reklāmas izdevumu piešķiršanu mediju pakalpojumu sniedzējiem un tiešsaistes platformu nodrošinātājiem, pamatojoties uz Regulas 25. panta 2. punktā uzskaitīto informāciju. Minētos gada ziņojumus NEPLP var darīt publiski pieejamus viegli piekļūstamā veidā – piemēram, NEPLP var savā tīmekļvietnē publicēt informāciju, norādot saiti uz Latvijas Atvērto datu portālu, kur paredzēts, ka būs pieejama apkopotā informācija;
2) lai novērtētu, cik pilnīga ir informācija par valsts reklāmu, kas darīta pieejama, ievērojot Regulas 25. panta 2. punktu, NEPLP saskaņā ar Regulas 25. panta 3. punktu varēs pieprasīt no publiskajām iestādēm papildu informāciju, tostarp detalizētāku informāciju par Regulas 25. panta 1. punktā minēto kritēriju un procedūru piemērošanu.

Pēc Tieslietu ministrijas iniciatīvas Likumprojekts paredz šādus grozījumus Likuma 7. pantā, kas saskaņos Likumu ar citos Latvijas tiesību aktos noteikto par masu informācijas līdzekļos nepublicējamo informāciju:
1) Likumprojektā ietvertajā Likuma 7. panta pirmajā daļā precizēta terminoloģija, ņemot vērā likumā "Par valsts noslēpumu" ietverto valsts noslēpuma jēdzienu, jo valsts noslēpuma saturs ir šaurāks nekā jēdziens – "cita ar likumiem speciāli aizsargāta informācija", kā arī tajā ietilpst informācija, kurai saskaņā ar Informācijas atklātības likumu var tikt noteikts šāds statuss. Piemēram, informācija, kura ir iestādes iekšējai lietošanai – tā būs speciāli uz likuma pamata aizsargāta informācija;
2) Likuma 7. panta otrās daļas tiesiskais regulējums nosaka, ka zināmos gadījumos ar prokurora vai izmeklētāja rakstveida atļauju drīkst publicēt pirmstiesas izmeklēšanas materiālus, taču tas vairs neatbilst pašreiz spēkā esošajam Kriminālprocesa likumam. Ņemot vērā minēto, Likumprojektā ietvertajā Likuma 7. panta otrajā daļā ir ietverta atsauce uz Kriminālprocesa likumu kā pamata regulējošo normatīvo aktu, kas regulē jautājumus, kas saistīti ar kriminālprocesu, nosakot, ka pirmstiesas izmeklēšanas materiāli publicējami, ievērojot Kriminālprocesa likumā noteiktos ierobežojumus. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 375. panta pirmo daļu kriminālprocesa laikā krimināllietā esošie materiāli ir izmeklēšanas noslēpums un ar tiem drīkst iepazīties amatpersonas, kuras veic kriminālprocesu, kā arī personas, kurām minētās amatpersonas attiecīgos materiālus uzrāda Kriminālprocesa likumā paredzētajā kārtībā. Kriminālprocesa likuma 375. panta otrā daļa nosaka, ka pēc kriminālprocesa pabeigšanas un galīgā nolēmuma stāšanās spēkā ar krimināllietas materiāliem drīkst iepazīties tiesu, prokuratūras, izmeklēšanas un kriminālsodu izpildes iestāžu darbinieki, personas, kuru tiesības bija aizskartas konkrētajā kriminālprocesā, kā arī personas, kuras veic zinātnisko darbību, visi galīgie nolēmumi krimināllietās, nodrošinot ar likumiem noteiktās informācijas aizsardzību, ir pieejami publiski. Savukārt Kriminālprocesa likuma 375.¹ pants, kas nosaka žurnālistu tiesības iepazīties ar lietas materiāliem, ietver to pašu klauzulu, paredzot, ka pēc kriminālprocesa pabeigšanas un galīgā nolēmuma stāšanās spēkā žurnālisti (Likuma izpratnē) var vērsties tajā iestādē, kura pieņēma nolēmumu par kriminālprocesa pabeigšanu, ar motivētu lūgumu iepazīties ar krimināllietas materiāliem, ja tas nepieciešams sabiedrības informēšanai, lai veicinātu nozīmīgu valsts un sabiedrības interešu aizsardzību;
3) Likumprojektā ietvertajā Likuma 7. pantā trešajā daļā svītrota atsauce uz "telegrāfiskie ziņojumi", jo mūsdienās tie ir zaudējuši savu aktualitāti.
Likumprojektā ietvertā Likuma pārejas noteikumu 5. punkts nosaka pienākumu sākot ar 2027. gada 1. janvāri mediju pakalpojumu sniedzējiem iesniegt pārskatu Uzņēmumu reģistram par valsts reklāmai saņemtajiem publiskajiem līdzekļiem, ko tie saņēmuši 2026. gadā, savukārt iestādēm, kuras par valsts reklāmu medijos būs maksājušas, – Valsts kases ePārskatu sadaļā iesniegt informāciju par izdevumiem, kas radušies iepriekšējā gadā. Izstrādājot jauno mediju tiesisko regulējumu, pienākums mediju pakalpojumu sniedzējiem sniegt pārskatu par valsts reklāmai saņemtajiem publiskajiem līdzekļiem un iestādēm par izdevumiem valsts reklāmai tiks noteikts par ikgadēju pienākumu.

Likumprojektā ietvertie Likuma pārejas noteikumi papildināti ar 6. punktu, kas nosaka, kādā veidā aktualizējama informācija par mediju pakalpojumu sniedzējiem, kuru masu informācijas līdzekļi ir iekļauti Masu informācijas līdzekļu reģistrā, lai nodrošinātu neaktīvo objektu izslēgšanu no šī reģistra. Masu informācijas līdzekļu reģistra aktualizēšanas mērķis ir panākt objektīvu informāciju par mediju pakalpojumiem un mediju pakalpojumu sniedzējiem Latvijā, kas cita starpā ļaus sabiedrībai gūt informāciju par avotiem, no kuriem tiek saņemta informācija, kā arī atvieglos informācijas gūšanu par finansējumu, kuru valsts reklāmai ir piešķīrušas publiskās iestādes un subjekti. Aktuālie Latvijas Atvērto datu portāla [1] dati uz 2025. gada 1. septembri liecina, ka Masu informācijas līdzekļu reģistrā ir iekļauti 4237 masu informācijas līdzekļi – to reģistrēšana tika uzsākta drīz pēc Likuma pieņemšanas 1990. gada 20. decembrī. Portāla informācija arī rāda, ka 35 gadu laikā masu informācijas līdzekļa īpašnieki (dibinātāji) ir paziņojuši Uzņēmumu reģistram par apmēram piektās daļas jeb 844 reģistrēto "masu informācijas līdzekļu" darbības izbeigšanu. Lai gan Likums nenosaka, ka masu informācijas līdzekļu reģistrācija ir obligāta, Masu informācijas līdzekļu reģistrā ir reģistrēti 3393 preses un citi masu informācijas līdzekļi, kas saskaņā ar Likuma 2. pantu ir avīzes, žurnāli, biļeteni un citi periodiskie izdevumi (iznāk ne retāk kā reizi trīs mēnešos, vienreizējā tirāža pārsniedz 100 eksemplārus), kā arī elektroniskie plašsaziņas līdzekļi, kinohronika, informācijas aģentūru paziņojumi, audiovizuāli ieraksti, kas paredzēti publiskai izplatīšanai, nosakot arī, ka interneta vietni var reģistrēt kā masu informācijas līdzekli, no tiem daļa neatbilst "mediju pakalpojuma" būtībai, kā arī vēl aizvien tiek reģistrēti masu informācijas līdzekļi, kas pēc būtības nav mediju pakalpojums (piemēram, 2024. gadā reģistrētā interneta vietne gabbysdollhouse.com vai portāls timenote.info).

Saskaņā ar NEPLP tīmekļvietnē pieejamo informāciju [2] televīzijas apraides atļaujas ir izsniegtas trim Latvijas sabiedriskā medija programmām, 35 – Latvijas komerciālajām televīzijas programmām un piecām pārrobežu televīzijas programmām, kā arī ir izsniegtas sešas apraides atļaujas Sabiedriskā medija radio programmām, 33 komerciālo radio programmu apraides atļaujas, divas nekomerciālo radio programmu apraides atļaujas un reģistrēti 29 pakalpojumi pēc pieprasījuma. Pētījums par Latvijas reģionālo mediju tirgu un auditoriju [3] liecina, ka 2022. gadā Latvijā bija 32 reģionālās preses izdevumi un 42 interneta ziņu portāli. Pētījums par Latvijas nacionālo mediju vidi [4] liecina, ka 2023. gadā Latvijā bija deviņi nacionāla mēroga laikraksti un 23 žurnāli, kā arī septiņi ar minētajiem preses izdevumiem saistīti interneta ziņu portāli un pieci atsevišķi ziņu portāli, kuriem ir apakšzīmoli (piemēram, Delfi.lv ar "Delfi+", "Delfi Bizness", "MVP", "Tasty" u.c.). Minētais uzskaitījums ir tikai daļējs, tomēr tas rāda, ka faktiskais mediju pakalpojumu skaits ir daudzkārt mazāks par Masu informācijas līdzekļu reģistrā pašlaik esošo masu informācijas līdzekļu skaitu (218 pret 3393).

Paredzēts, ka Masu informācijas līdzekļu reģistrā informācija par masu informācijas līdzekļiem, kas reģistrēti līdz Likumprojekta spēkā stāšanās dienai, aktualizējama no 2026. gada 1. aprīļa līdz 2026. gada 1. jūlijam. Ja informācija netiek aktualizēta, tad Uzņēmumu reģistrs minētos masu informācijas līdzekļus izslēdz no Masu informācijas līdzekļu reģistra līdz 2026. gada 31. decembrim. Pēc neaktīvo masu informācijas līdzekļu izslēgšanas no Masu informācijas līdzekļu reģistra paredzēts uzsākt to masu informācijas līdzekļu izslēgšanu no Masu informācijas līdzekļu reģistra, kas neatbildīs izstrādātajam likumprojektam, kas tiks sagatavots, pamatojoties uz Likumprojekta 13. pantā ietvertā Likuma pārejas noteikumu 8. punktā noteikto, ka Ministru kabinets līdz 2026. gada 1. jūlijam iesniedz Saeimā likumprojektu kas nepieciešams, lai noteiktu mediju pakalpojumu sniedzēju reģistru un nodrošinātu masu informācijas līdzekļu reģistra pārveidi par mediju pakalpojumu sniedzēju reģistru atbilstoši Eiropas Mediju brīvības aktā noteiktajai mediju īpašumtiesību augsta līmeņa pārredzamības struktūrai, un noteiktu kritērijus, pēc kuriem pārliecināties, ka mediju pakalpojumu sniedzēju reģistrā iekļaujamo subjektu pakalpojumi atbilst mediju pakalpojumu sniedzēju būtībai, kā arī pamatojoties uz Likumprojektam pievienotā Ministru kabineta sēdes protokollēmuma 5. punktā noteikto, ka Kultūras ministrija sadarbībā ar Tieslietu ministriju, Uzņēmumu reģistru un citām kompetentajām iestādēm līdz 2026. gada 1. jūnijam izstrādās un iesniegs Ministru kabinetā šo likumprojektu. Līdz ar to tiks veikta to Masu informācijas līdzekļu reģistrā iekļauto masu informācijas līdzekļu statusa pārskatīšana, kas saskaņā ar Likumprojektā ietvertajā Likuma pārejas noteikumu 6. punktā noteikto būs snieguši aktualizētu informāciju, tomēr neatbilst mediju pakalpojuma (masu informācijas līdzekļa) būtībai. Likumprojekta 13. pantā ietvertā Likuma pārejas noteikumu 8. punktā noteiktais likumprojekts nebūs atsevišķs likums, bet gan grozījumi spēkā esošajā Likumā.

Ņemot vērā, ka Likums tika pieņemts 1990. gadā un neskatoties uz tajā veiktajiem grozījumiem, tas arvien neaptver mūsdienu aktuālo mediju vidi. Šī iemesla dēļ Kultūras ministrija pēc Likumprojekta pieņemšanas turpinās darbu pie jauna mediju likuma izstrādes, kas palīdzēs modernizēt vispārējo Latvijas mediju tiesisko regulējumu. Latvijas mediju politikas pamatnostādnēs 2024.–2027. gadam (apstiprinātas ar Ministru kabineta 2024. gada 1. oktobra rīkojumu Nr. 798) [5] tiek izceltas mediju vides straujās izmaiņas, ko ietekmē mākslīgā intelekta attīstība, globālo platformu ietekme un digitalizācijas attīstība, kā rezultātā ir pilnveidojams esošais mediju vides tiesiskais regulējums un nepieciešama jauna mediju likuma izveide atbilstoši mūsdienu mediju vides iespējām un izaicinājumiem. Tāpat Mediju politikas pamatnostādņu īstenošanas plāna 2025.–2027. gadam (25-TA-123) 3. rīcības virzienā ir iekļauts 3.1.1. pasākumus, ar kuru paredzēts pilnveidot mediju nozares normatīvo regulējumu līdz 2027. gada otrajam pusgadam. Lai nodrošinātu jaunā mediju likuma atbilstību aktuālajai situācijai, tā izstrādē tiks ņemti vērā vairāki mediju vides regulējošie dokumenti (piemēram, Eiropas Mediju brīvības akts, Eiropas Parlamenta un Padomes 2022. gada 19. oktobra Regula (ES) 2022/2065 par digitālo pakalpojumu vienoto tirgu un ar ko groza Direktīvu 2000/31/EK (Digitālo pakalpojumu akts), Eiropas Parlamenta un Padomes 2024. gada 13. jūnija Regula (ES) 2024/1689, ar ko nosaka saskaņotas normas mākslīgā intelekta jomā un groza Regulas (EK) Nr. 300/2008, (ES) Nr. 167/2013, (ES) Nr. 168/2013, (ES) 2018/858, (ES) 2018/1139 un (ES) 2019/2144 un Direktīvas 2014/90/ES, (ES) 2016/797 un (ES) 2020/1828 (Mākslīgā intelekta akts)).

[1] Uzņēmumu reģistra atvērtie dati. Pieejams: https://data.gov.lv/dati/dataset/uz/resource/25e80bf3-f107-4ab4-89ef-251b5b9374e9
[2] Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes dati. Pieejams: https://www.neplp.lv/lv
[3] KANTAR. Pētījums par Latvijas reģionālo mediju tirgu un auditoriju. 2022.gada decembris. Pieejams: https://www.km.gov.lv/lv/media/30558/download?attachment
[4] KANTAR. Pētījums par Latvijas nacionālo mediju vidi”, 2023. gada novembris. Pieejams: https://www.km.gov.lv/lv/media/35355/download?attachment
[5] Likumi.lv (2024). Latvijas Mediju politikas pamatnostādnes 2024.-2027. gadam. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/355321-latvijas-mediju-politikas-pamatnostadnes-2024-2027-gadam