Anotācija (ex-ante)

Pašlaik spēkā esošā Šengenas informācijas sistēmas darbības likuma (turpmāk – likums) mērķis ir nodrošināt Šengenas informācijas sistēmas izmantošanu sabiedriskās kārtības un drošības stiprināšanai Eiropas Savienības dalībvalstīs (turpmāk – dalībvalsts), kā arī valstīs, kuras nav pievienojušās Šengenas konvencijai, bet kuras piemēro Šengenas acquis noteikumus. Sistēma ir viens no galvenajiem papildu pasākumiem, kas palīdz uzturēt augstu drošības līmeni dalībvalstu brīvības, drošības un tiesiskuma telpā, atbalstot valsts kompetento iestāžu, jo īpaši robežsardzes, policijas, muitas dienestu, imigrācijas iestāžu un iestāžu, kas atbildīgas par noziedzīgu nodarījumu novēršanu, atklāšanu, izmeklēšanu vai saukšanu pie atbildības par tiem, vai kriminālsodu izpildi.
Sistēma ir vispiemērotākais līdzeklis efektīvai sadarbībai starp imigrācijas, policijas, muitas un tiesu iestādēm dalībvalstīs un Šengenas asociētajās valstīs. Dalībvalstu kompetentajām iestādēm, piemēram, policijai, robežsardzei un muitas amatpersonām, ir jābūt piekļuvei informācijai par personām vai priekšmetiem, kurus tie pārbauda, jābūt skaidrām norādēm par to, kas jādara katrā atsevišķā gadījumā. Šī informācijas sistēma ir Šengenas sadarbības pamatā un tai ir būtiska loma sabiedriskās kārtības un drošības stiprināšanā, cilvēku brīvas pārvietošanās atvieglošanā Šengenas zonā. Tā ļauj kompetentajām iestādēm ievadīt un iegūt datus par meklētām personām, personām, kurām, iespējams, nav tiesību ieceļot vai uzturēties dalībvalstīs, pazudušām personām, jo īpaši bērniem, kā arī par priekšmetiem, kas ir nozagti, pazaudēti vai, kuri ir nelikumīgi piesavināti. Sistēma ne tikai satur informāciju par noteiktu personu vai priekšmetu, bet arī skaidras norādes kompetentajām iestādēm par to, kā rīkoties, kad attiecīgā persona vai priekšmets ir atrasts.
Ņemot vērā minēto, 2018. gada 28. novembrī tika pieņemta regula 2018/1862. Minētā regula paredz noteikumus par sistēmas izmantošanu policijas un tiesu iestāžu sadarbībā krimināllietās un nosaka pasākumus, kas attiecas uz sistēmas izmantošanu, lai nodrošinātu ziņojumu pieejamību dalībvalstu kompetentajām iestādēm, sistēmas darbības nepārtrauktību, kā arī paredz biometrijas datu izmantošanu.
Regulas 2018/1862 32. panta 1. punktā noteikts, ka pēc izdevējas dalībvalsts kompetentās iestādes lūguma Sistēmā ievada ziņojumus par šādu personu kategorijām:
a) pazudušas personas, kas jāaizsargā viņu pašu aizsardzībai vai, lai novērstu sabiedriskās kārtības vai sabiedriskās drošības apdraudējumu
b) pazudušas personas, kas nav jāaizsargā;
c) viena no vecākiem, ģimenes locekļa vai aizbildņa veiktas nolaupīšanas riskam pakļauti bērni, kuriem jāliedz ceļot;
d) bērni, kuriem jāliedz ceļot un attiecībā uz kuriem pastāv konkrēts un acīmredzams risks, ka tos var aizvest no dalībvalsts teritorijas vai viņi var to atstāt:
i) un kļūt par cietušajiem cilvēku tirdzniecībā, saistībā ar piespiedu laulību, sieviešu dzimumorgānu kropļošanu vai citiem ar dzimumu saistītas vardarbības veidiem;
ii) un kļūt par cietušajiem vai tikt iesaistīti teroristu nodarījumos;
iii) un tikt iesaukti vai iesaistīti bruņotās grupās vai, kuriem var likt aktīvi piedalīties karadarbībā;
e) pilngadīgas neaizsargātas personas, kurām jāliedz ceļot viņu pašu aizsardzības dēļ un attiecībā uz kurām pastāv konkrēts un acīmredzams risks, ka tās var aizvest no dalībvalsts teritorijas vai viņas to var atstāt un kļūt par cietušajiem cilvēku tirdzniecībā vai ar dzimumu saistītā vardarbībā.
Saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 24. pantu un ANO 1989. gada 20. novembra Konvencijas par bērna tiesībām 3. pantu visām procedūrām attiecībā uz bērniem būtu jākalpo bērna interesēm. Tādējādi kompetento iestāžu, tostarp tiesu iestāžu, darbības un lēmumi pēc lēmuma pieņemšanas par ziņojuma iekļaušanu Sistēmā par bērnu, jāveic un jāpieņem sadarbībā ar bērnu tiesību aizsardzības iestādēm.
Regulas 2018/1862 Preambulas 32. un 34. apsvērumā, 32. panta 3. un 4. punktā, tostarp, norādīts, ka ziņojumi par bērniem, kuri ir pakļauti riskam, ka vecāki tos var nolaupīt, būtu jāiekļauj Šengenas informācijas sistēmā  pēc kompetento iestāžu – tostarp tiesu iestāžu, kurām saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir jurisdikcija lietās par vecāku atbildību, – lūguma. Minētie ziņojumi sistēmā būtu jāiekļauj tikai tad, ja pastāv konkrēts un acīmredzams risks, un ierobežotos apstākļos. Tādēļ ir jāparedz stingri un piemēroti aizsardzības pasākumi un kompetentajai iestādei būtu jāņem vērā bērna personīgie apstākļi un vide, kurā bērns atrodas, kad tā novērtē, vai pastāv konkrēts un acīmredzams risks, ka bērns var tikt nenovēršami un nelikumīgi izvests no dalībvalsts. Šādi ziņojumi sistēmā būtu jāiekļauj, ja ceļojums tiem radītu risku kļūt par cietušajiem cilvēku tirdzniecībā vai saistībā ar piespiedu laulību, sieviešu dzimumorgānu kropļošanu vai citādu ar dzimumu saistītu vardarbību.
Tādējādi ziņojumu sistēmā jāiekļauj arī par regulas 2018/1862 32. panta 1. d) apakšpunktā norādīto bērnu kategorijām, proti, par bērnu, kuram jāliedz ceļot un attiecībā uz kuru pastāv konkrēts un acīmredzams risks, ka tas var tikt aizvests no dalībvalsts teritorijas vai viņš var to atstāt un kļūt par cietušo cilvēku tirdzniecībā, saistībā ar piespiedu laulību, sieviešu dzimumorgānu kropļošanu vai citiem ar dzimumu saistītas vardarbības veidiem, var tikt iesaistīts teroristu nodarījumos, iesaistīts bruņotās grupās vai, kuram var likt aktīvi piedalīties karadarbībā.
Nacionālās drošības likumā pašlaik ir noteikts aizliegums izceļot no Latvijas Republikas personām, kuras pašas plāno iesaistīties bruņotā konfliktā, teroristiskās darbībās vai citās darbībās, kā rezultātā ir pietiekams pamats uzskatīt, ka persona pēc atgriešanās Latvijas Republikā apdraudēs tās nacionālo drošību.
Savukārt 2018/1862 32. panta 1. d) ii) un iii) apakšpunktā norādītā bērnu kategorija – bērns, kuru var iesaistīt teroristu nodarījumos, iesaistīt bruņotās grupās vai kuram var likt aktīvi piedalīties karadarbībā, atšķiras no Nacionālās drošības likumā ietverto personu kategorijas ar to, ka šo bērnu var iesaistīt piespiedu kārtā, nevis tas labprātīgi tam piekrīt.
Regulas 2018/1862 32. panta 1. e) apakšpunktā noteiktā personu kategorija – pilngadīga neaizsargāta persona, kurai jāliedz ceļot viņas pašas aizsardzības dēļ un attiecībā uz kuru pastāv konkrēts un acīmredzams risks, ka to var aizvest no dalībvalsts teritorijas, tās to var atstāt un kļūt par cietušo cilvēku tirdzniecībā vai ar dzimumu saistītā vardarbībā, ir jauna personu kategorija, par kuru līdz šim Sistēmā netika iekļauti ziņojumi.
Regulas 2018/1862, 32. panta 1. c) apakšpunkts paredz dalībvalstīm iekļaut Sistēmā (preventīvus) ziņojumus gadījumos, kad ir paaugstināts risks, ka viens no vecākiem, ģimenes loceklis vai aizbildnis var nolaupīt bērnu un izvest no dalībvalsts. Minētais bieži notiek ļoti plānotos apstākļos ar mērķi ātri atstāt dalībvalsti, kurā panākta vienošanās par bērna aizgādību. Minētajā kategorijā ietilpst arī bez vēsts pazuduši (aizbēguši) bērni, un ar migrāciju saistītos apstākļos nepavadīti bērni. Grozījumi Civilprocesa likuma, kas  stājās spēkā 2021. gada 1. decembrī, papildinot likumu ar 644.18A pantu, kura pirmā daļa paredz, ka  tiesa pēc puses lūguma vai savas iniciatīvas pieņem pagaidu lēmumu, ar kuru līdz lēmuma taisīšanai lietā par bērna prettiesisku pārvietošanu pāri robežai uz Latviju vai aizturēšanu Latvijā, nosaka aizliegumu bērna izvešanai no valsts. Tiesa lēmumu nekavējoties pēc tā pieņemšanas nosūta Valsts policijai un Valsts robežsardzei uz to norādītajām elektroniskā pasta adresēm.
Regulas 2018/1862 Preambulas 33. un 35. apsvērumā, tostarp, norādīts, ka ar regulu tiek ieviesta jauna dažu neaizsargātu personu kategorija, kam jāliedz ceļot, proti, personas, kurām vecuma, invaliditātes vai ģimenes apstākļu dēļ ir vajadzīga aizsardzība, un kuras būtu jāuzskata par neaizsargātām personām. Šādi ziņojumi sistēmā būtu jāiekļauj, ja ceļojums tiem radītu risku kļūt par cietušajiem cilvēku tirdzniecībā vai ar dzimumu saistītā vardarbībā.
Tādējādi, lai nodrošinātu regulas 2018/1862 32. panta 1. d) un e) apakšpunktā, 4. punktā noteikto prasību īstenošanu, gadījumos, kad pastarpināti personas apdraudējumam netiek saskatīts arī valsts drošības apdraudējums, kā arī regulas 2018/1862 32. panta 1. c) apakšpunkta un 3. punkta īstenošanai ir izstrādāts likumprojekts "Grozījumi likumā "Par policiju"".

Likumprojekts paredz papildināt likuma "Par policiju" 12. pantā noteiktās policijas darbinieka tiesības, nosakot, ka policijas darbiniekam, pildot viņam uzliktos pienākumus atbilstoši dienesta kompetencei, ir tiesības likumā noteiktajā kārtībā liegt regulas 2018/1862 32. panta 1. d) un e) apakšpunktā minētajai personai (Latvijas pilsonis, nepilsonis, persona, kurai Latvijas Republikā piešķirts bezvalstnieka vai alternatīvais statuss, vai bēglis), izceļot no Latvijas Republikas, lai draudu novēršanas nolūkā uz laiku to aizsargātu.
Vienlaikus likumprojekts paredz papildināt likumu "Par policiju" ar jaunu 12.² pantu, kurā noteikta kārtība, kādā tiks pieņemts lēmums par liegumu neaizsargātai personai izceļot no Latvijas Republikas.
1) Likumprojekts paredz noteikt, ka, saņemot informāciju vai iesniegumu, kas var liecināt par šā likuma 12. panta pirmās daļas 30.¹ punktā minēto nosacījumu esību, Valsts policijas amatpersona triju darbdienu laikā izvērtē, vai ir pietiekams pamats uzskatīt, ka neaizsargātās personas dzīvība, veselība vai drošība var tikt apdraudēta. Kā jau iepriekš tika minēts, izvērtējumā Valsts policijas amatpersonai būs nepieciešams noteikt, vai pastāv riski, ka regulas 2018/1862 32. panta 1. d) un e) apakšpunktā minēto neaizsargāto personu var aizvest no dalībvalsts teritorijas vai viņa var to atstāt un kļūt par cietušo cilvēku tirdzniecībā, saistībā ar piespiedu laulību, sieviešu dzimumorgānu kropļošanu vai citiem ar dzimumu saistītas vardarbības veidiem. Tādējādi policijas amatpersonai būs jāspēj nekavējoties izvērtēt saņemto informāciju (iesniegums) un jāpieņem lēmums, vai informācijā minētās ziņas satur riskus neaizsargātajai personai.

2) Valsts policijas amatpersona, kura saņems informāciju vai iesniegumu, izvērtēs regulas 2018/1862 32. pantā  ietvertos nosacījumus un iespējamos riskus, kas var draudēt personas dzīvībai, veselībai vai  drošībai. Ja Valsts policijas amatpersona konstatēs, ka neaizsargātās personas dzīvība, veselība vai drošība var tikt apdraudēta, tā vienas darbdienas laikā nosūtīs atzinumu Valsts policijas priekšnieka pilnvarotai amatpersonai lēmuma pieņemšanai par aizliegumu personai izceļot no Latvijas Republikas, kā arī  nekavējoties, bet ne vēlāk kā nākamajā darbdienā paziņos par to arī bāriņtiesai, ja neaizsargātā persona ir nepilngadīga vai, ja neaizsargātā persona ir pilngadīga un tai Latvijas Republikā nodibināta aizgādnība.
Situācijā, kad notiek personas nolaupīšana vai izvešana no valsts un ir aizdomas, ka tā var kļūt par upuri, ir svarīgi ātri pieņemt lēmumu, tāpēc aizlieguma noteikšana personas izvešanai no valsts ir izskatāma nekavējoties, pēc iespējas īsākā laikā, bet ne ilgāk kā vienas darbdienas laikā no informācijas saņemšanas brīža.
Īpaši attiecībā uz bērniem Valsts policijas amatpersonai, izvērtējot saņemto informāciju, ir jāvadās atbilstoši bērna vislabākajām interesēm, proti, atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6. panta otrajā daļā noteiktajam, ka visām darbībām attiecībā uz bērnu neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts vai pašvaldību institūcijas, sabiedriskās organizācijas vai citas fiziskās un juridiskās personas, kā arī tiesas un citas tiesībaizsardzības iestādes, prioritāri ir jānodrošina bērna tiesības un intereses. Šīs personas ievēro bērna labākās intereses visās darbībās, kas tieši vai netieši skar vai var skart bērnu: novērtējot jebkuru ar bērnu saistītu gadījumu; rīkojoties jebkādā ar bērnu saistītā lietā; pieņemot jebkuru lēmumu saistībā ar bērnu.
Lai novērstu potenciālo kaitējumu neaizsargātai personai, Valsts policijas amatpersonas pieņemtajam lēmumam jābūt samērīgam, turklāt jābūt pārliecībai par to, ka nepastāv mazāk ierobežojoši, alternatīvi līdzekļi, ar kuriem šo mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē.
Tādējādi Valsts policijas amatpersonai, izvērtējot informāciju, ir jāvērtē arī neaizsargātās personas vecāku, aizbildņu vai aizgādņu attieksme pret notiekošo, proti, vai vecāki, aizbildņi vai aizgādņi paši var novērst neaizsargātās personas izceļošanu, piemēram, neizsniedzot tās personu apliecinošo dokumentu, nodrošinot personas pavadību u.c.

3) Ja Valsts policijas priekšnieka pilnvarotā amatpersona konstatēs, ka neaizsargātās personas dzīvība, veselība vai drošība var tikt apdraudēta, tā ne vēlāk kā triju darbdienu laikā varēs pieņemt lēmumu par aizliegumu neaizsargātai personai izceļot no Latvijas Republikas uz laiku līdz vienam gadam. Valsts policijas priekšnieka pilnvarotās amatpersonas lēmums stājas spēkā tā pieņemšanas brīdī.
Lēmums par aizliegumu neaizsargātai personai izceļot no Latvijas, lai draudu novēršanas nolūkā uz laiku to aizsargātu, ir administratīvais akts. Tādējādi, ievērojot Administratīvā procesa likumā noteikto, pieņemot lēmumu par administratīvā akta izdošanu, iestādei ir jāapsver tā izdošanas lietderība un samērīgums. Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 66. panta pirmajā daļā noteikto, apsverot administratīvā akta izdošanas vai tā satura lietderību un samērīgumu (65. pants), iestāde lemj:
1) par administratīvā akta nepieciešamību, lai sasniegtu tiesisku (leģitīmu) mērķi;
2) par administratīvā akta piemērotību attiecīgā mērķa sasniegšanai;
3) par administratīvā akta vajadzību, tas ir, par to, vai šo mērķi nav iespējams sasniegt ar līdzekļiem, kuri mazāk ierobežo administratīvā procesa dalībnieku tiesības vai tiesiskās intereses;
4) par administratīvā akta atbilstību, salīdzinot privātpersonas tiesību aizskārumu un sabiedrības interešu ieguvumu un ņemot vērā, ka privātpersonas tiesību būtisku ierobežošanu var attaisnot tikai ievērojams sabiedrības ieguvums.
Tādējādi, lemjot par aizliegumu neaizsargātai personai izceļot no Latvijas, katrā konkrētā gadījumā tiks izvērtēti minētie lietderības apsvērumi, tai skaitā, vērtējot arī personas tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību. Turklāt, ņemot vērā minēto nosacījumu izvērtējumu, tiks noteikts termiņš aizliegumam izceļot no Latvijas Republikas. Maksimālais aizlieguma termiņš izceļot no Latvijas Republikas, kā paredz regulas 2018/1862 53. panta 4. punkts, var būt noteikts līdz vienam gadam. Līdz ar to valstij piešķirtās pilnvaras ierobežot personas tiesības izceļot, ir izmantojamas izņēmuma gadījumā, katrā gadījumā individuāli izvērtējot un rūpīgi pārbaudot šāda ierobežojuma samērīgumu, tādējādi novēršot personu pārvietošanās brīvības pārkāpumu.
Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 70. panta pirmo daļu, ja ārējā normatīvajā aktā vai pašā administratīvajā aktā nav noteikts citādi, administratīvais akts stājas spēkā ar brīdi, kad tas paziņots adresātam.
Ņemot vērā, ka Valsts policijas priekšnieka pilnvarotā amatpersona var pieņemt lēmumu par aizliegumu neaizsargātai personai, kura var kļūt par upuri, izceļot no Latvijas Republikas, ja Valsts policijas amatpersona ir konstatējusi, ka minētā persona neapzinās savas rīcības sekas un tas ir pamatots ar konkrētām liecībām un pierādījumiem, ir svarīgi nodrošināt šāda lēmuma nekavējošu izpildi, lai netiktu apdraudēta personas dzīvība, veselība vai drošība, nepieļaujot minētās personas izceļošanu no Latvijas Republikas. Tādējādi likumprojekts paredz, ka lēmums par izceļošanas aizliegumu no Latvijas Republikas stājas spēkā tā pieņemšanas brīdī.
Administratīvā procesa likuma 70. panta trešā daļa noteic, ka administratīvais akts ir spēkā tik ilgi, līdz to atceļ, izpilda vai vairs nevar izpildīt sakarā ar faktisko vai tiesisko apstākļu maiņu. Tādējādi, ja konkrētajai personai vairs nebūs nepieciešams noteikt liegumu ceļot, proti, tās dzīvība, veselība vai drošība vairs nebūs apdraudēta, tad pieņemto lēmumu par liegumu izceļot no Latvijas varēs atcelt, to pamatojot ar konkrētiem faktiem, ko norādīs persona, kura vērsās ar informāciju Valsts policijā, kā arī policijas amatpersona, kura veiks faktisko apstākļu pārbaudi.

4) Ņemot vērā, ka likumprojekts paredz noteikt, ka Valsts policijas priekšnieka pilnvarotā amatpersona varēs pieņemt lēmumu par aizliegumu neaizsargātai personai izceļot no Latvijas Republikas, ja Valsts policija ir konstatējusi, ka neaizsargātās personas dzīvība, veselība vai drošība var tik apdraudēta, ir svarīgi nodrošināt šāda lēmuma nekavējošu izpildi, nepieļaujot minētās personas izceļošanu no Latvijas Republikas. Tādējādi likumprojekts paredz, ka lēmums par izceļošanas aizliegumu no Latvijas Republikas stājas spēkā tā pieņemšanas brīdī un, ka Valsts policija pēc lēmuma par aizliegumu personai izceļot no Latvijas Republikas pieņemšanas, ne vēlāk kā triju darbdienu laikā par to informēs Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi, kura atzīs par nederīgu attiecīgās personas personu apliecinošu dokumentu un izsniegs jaunu personu apliecinošu dokumentu, kas nav derīgs ceļošanai.
Tādējādi, lai īstenotu likumprojektā noteikto izceļošanas no Latvijas Republikas aizlieguma mehānismu, būs nepieciešams, tostarp, izstrādāt grozījumus Personu apliecinošu dokumentu likumā un Ministru kabineta 2012. gada 16. oktobra noteikumos Nr. 708 "Noteikumi par nederīgo dokumentu reģistru”.

5) Likumprojekts paredz, ka neaizsargātai personai, par kuru pieņemts lēmums par aizliegumu izceļot no Latvijas Republikas, attiecīgi tās pārstāvim, aizbildnim vai aizgādnim būs tiesības Valsts policijas priekšnieka pilnvarotās amatpersonas pieņemto lēmumu apstrīdēt viena mēneša laikā pēc lēmuma paziņošanas, Valsts policijas priekšniekam. Savukārt lēmuma apstrīdēšana neapturēs tā darbību, proti, liegumu personai izceļot no Latvijas Republikas.
Likumprojektā arī paredzēts, ka Valsts policijas priekšnieks apstrīdēšanas iesniegumu izskatīs un lēmumu pieņems 10 dienu laikā. Valsts policijas priekšnieka lēmumu personai būs tiesības pārsūdzēt Administratīvā rajona tiesā, bet pieteikuma iesniegšana tiesā neapturēs lēmuma par liegumu neaizsargātai personai izceļot no Latvijas Republikas, darbību.
Valsts policijas pieņemto lēmumu persona varēs apstrīdēt Administratīvā procesa likuma noteiktajā kārtībā saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 76. panta otro daļu, proti, administratīvo aktu var apstrīdēt padotības kārtībā augstākā iestādē. Likumā vai Ministru kabineta noteikumos var būt noteikta cita iestāde, kurā attiecīgo administratīvo aktu var apstrīdēt. Ja tādas nav vai tā ir Ministru kabinets, administratīvo aktu var apstrīdēt tajā iestādē, kura izdevusi šo aktu, vai uzreiz pārsūdzēt tiesā. Ja administratīvo aktu apstrīd iestādē, kura to izdevusi, uz apstrīdēšanas procesu attiecas noteikumi, kas šajā likumā paredzēti attiecībā uz augstāku iestādi.
Savukārt Administratīvā procesa likuma 81. panta piektā daļa, tostarp, noteic, ka administratīvo aktu var pārsūdzēt tiesā Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Administratīvā procesa likuma 185. panta ceturtās daļas ceturtais punkts kopsakarā ar pirmo daļu nosaka, ka pieteikuma iesniegšana tiesā neaptur administratīvā akta darbību, ja tas paredzēts citos likumos.

6) Gadījumos, kad tiesa būs pieņēmusi lēmumu par liegumu izvest bērnu no Latvijas Republikas, Valsts policija saņemot attiecīgu tiesas lēmumu, varēs iekļaut ziņas par attiecīgo bērnu "Personu izceļošanas un izvešanas liegumu reģistrā".   
Tādējādi, lai Valsts policija varētu nodrošināt tiesas lēmumu izpildi, likumprojekts papildināms ar minēto deleģējumu, proti, ka Valsts policija nodrošina tiesas pieņemtā lēmuma par aizliegumu bērnu izvest no Latvijas Republikas izpildi.

7) Regulas 2018/1862 32. panta 1. c), d) un e) apakšpunktā noteiktajos gadījumos ziņojumi par personu ir iekļaujami Šengenas informācijas sistēmā, kas atbilstoši Šengenas informācijas sistēmas darbības likuma 10. panta ceturtajā daļā noteiktajam ir pieļaujams, ja kādā Latvijas datubāzē ir ziņojumam līdzvērtīgs ieraksts. Tādējādi likumprojektā ir nosakāms deleģējums Ministru kabinetam izdot noteikumus par ziņu apjomu, kas par neaizsargātu personu par kuru pieņemts lēmums par liegumu izceļot no Latvijas Republikas, kā arī par bērnu, par kuru tiesa ir pieņēmusi lēmumu par aizliegumu to izvest no valsts, iekļaujams "Personu izceļošanas un izvešanas liegumu reģistrā", iekļaušanas kārtību, glabāšanas termiņus, dzēšanas kārtību, institūcijas, kurām piešķirama piekļuve reģistrā iekļautajām ziņām.

Paredzams, ka jaunizveidojamā valsts informācijas sistēma "Personu izceļošanas un izvešanas liegumu reģistrs" būs Iekšlietu ministrijas Informācijas centra pārziņā esošās valsts informācijas sistēmas "Integrētā iekšlietu informācijas sistēma" apakšsistēma.
Gadījumos, kad regulas 2018/1862 32. panta 1. d) ii) un iii) apakšpunktā minētajās situācijās būs saskatāms valsts drošības apdraudējums, lēmumu par liegumu personai izceļot no Latvijas Republikas pieņems iekšlietu ministrs Nacionālās drošības likumā noteiktajā kārtībā.
Attiecīgi ieraksti valsts informācijas sistēmā "Personu izceļošanas un izvešanas liegumu reģistrs" palīdzēs arī novērst situācijas, kad būtu konstatējama iekšlietu ministra lēmuma un Valsts policijas lēmuma, kas pieņemti regulas 2018/1862 32. panta 1. d) ii) un  iii) apakšpunktā minētajās situācijās, pārklāšanās (ja lēmumi netiks pieņemti vienlaikus). Savukārt gadījumos, kad minētie lēmumi varētu tikt pieņemti vienlaikus, izšķiršanās par kompetenci lēmuma pieņemšanā risināma kompetento iestāžu sadarbības ietvaros (Valsts pārvaldes iekārtas likuma 54. panta pirmā daļa).    
Regulas 79. panta 2. punkts noteic, ka ne vēlāk kā 2021. gada 28. decembrī Komisija pēc tam, kad tā ir pārbaudījusi, vai ir izpildīti minētajā regulā uzskaitītie nosacījumi, pieņem lēmumu, kurā nosaka dienu, kad Šengenas informācijas sistēma sāk darbību. Ievērojot minēto, likumprojekta spēkā stāšanās paredzēta datumā, ar kuru Eiropas Komisija par piemērojamu noteiks regulu 2018/1862.