Anotācija (ex-ante)

Krāpnieciski uzņēmumi izmanto e-komercijas iespējas, lai gūtu negodīgas tirgus priekšrocības, nepildot savus PVN pienākumus, kā piemēram, izvairoties no PVN nomaksas, darījumu nedeklarēšana u.c. PVN zaudējumi, ko rada preču piegāde ES mērogā starp uzņēmumiem (B2B – Business to Business, turpmāk- B2B) un B2C, 2019.gadā tika lēsti aptuveni 5 mljrd. euro gadā. Nav pieejamas ES mēroga aplēses par krāpšanu saistībā ar PVN pārrobežu B2C pakalpojumu sniegšanas jomā, bet tikai nozares dokumentēti pierādījumi par apraidi un tiešsaistes spēlēm. Līdz ar e-komercijas pieaugumu, problēma tikai palielināsies. Tā kā nodokļu administrāciju rīcībā nav informācijas, kas vajadzīga, lai nodrošinātu, ka PVN noteikumi par pārrobežu e-komerciju tiek piemēroti pareizi, kā arī, lai apkarotu ar PVN saistītu krāpšanu pārrobežu e-komercijā, ir nepieciešams ieviest regulējumu, lai nodokļu administrācijas rīcībā būtu informācija, lai atklātu krāpnieciskus uzņēmumus un uzraudzītu PVN saistības.

Lai risinātu iepriekš minētās problēmas, ES Padome 2020.gada 18.februārī pieņēma Direktīvu 2020/284, kuras ietvaros ir noteikts pienākums maksājumu pakalpojumu sniedzējiem veikt pietiekami detalizētu maksājumu saņēmēju un maksājumu uzskaiti attiecībā uz maksājumu pakalpojumiem, ko tie sniedz, lai dalībvalstu kompetentās iestādes varētu veikt tādu preču piegāžu un pakalpojumu sniegšanas kontroli nolūkā sasniegt mērķi – apkarot ar PVN saistītu krāpšanu.

Informācija, kas maksājumu pakalpojumu sniedzējiem ir jāglabā, dalībvalstīm ir jāapkopo un tās apmaiņa jāveic, ir noteikta saskaņā ar ES Padomes 2010.gada 7.oktobra Regulu (ES) Nr. 904/2010 par administratīvu sadarbību un krāpšanas apkarošanu pievienotās vērtības nodokļa jomā. Sākot ar 2024.gada 1.janvāri, kad stāsies spēkā Direktīvas 2020/284 prasības, maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, kas veic uzņēmējdarbību vai sniedz maksājumu pakalpojumus ES, ir jāuzglabā noteikta informācija par pārrobežu maksājumiem, ko veikuši maksātāji dalībvalstīs, un noteikta informācija par maksājumu saņēmējiem, un jānosūta šī informācija nodokļu administrācijai. Saskaņā ar ES Padomes 2020.gada 18.februāra Regulu (ES) 2020/283 ar ko groza Regulu (ES) Nr. 904/2010 attiecībā uz pasākumiem administratīvās sadarbības stiprināšanai, lai apkarotu ar PVN saistītu krāpšanu (turpmāk – Regula 2020/283), dalībvalstu nodokļu administrācijām minētā informācija jānosūta uz centralizēto elektronisko maksājumu informācijas sistēmu (angļu valodā - Central Electronic System of Payment information, turpmāk - CESOP), kuru pārvalda un tehniski uztur Eiropas Komisija (turpmāk – EK).

Tā kā Pievienotās vērtības nodokļa likuma (turpmāk – Likums) darbības jomas tvērumā nav pienākumu maksājumu pakalpojumu sniedzējiem sniegt informāciju, kura ir noteikta Direktīvā 2020/284, ar Likumprojektu plānots paplašināt Likuma darbības jomu, nosakot, ka Likuma darbības jomas tvērumā ir arī pienākumi maksājumu pakalpojumu sniedzējiem.

Ar Likumprojektu plānots papildināt Likumu ar jaunu nodaļu, kurā tiks noteikti pienākumi maksājumu pakalpojumu sniedzējiem:
- veikt maksājumu saņēmēju un pārrobežu maksājumu detalizētu uzskaiti attiecībā uz maksājumu pakalpojumiem, ko tie sniedz katrā kalendārajā ceturksnī,
- sniegt Valsts ieņēmumu dienestam (turpmāk - VID) informāciju par maksājumu saņēmējiem un pārrobežu maksājumiem, ja ir izpildījušies Direktīvā 2020/284 noteiktie nosacījumi uzskaites veikšanai, ir iestājies ziņošanas pienākums un, ja kalendārā ceturkšņa laikā maksājumu pakalpojumu sniedzējs vienam un tam pašam maksājuma saņēmējam sniedz maksājumu pakalpojumus tādā apmērā, kas atbilst vairāk nekā 25 pārrobežu maksājumiem.

Likumprojektā, pārņemot Direktīvas 2020/284 prasības, maksājumu pakalpojumu sniedzējiem tiek noteikts pienākums glabāt minētos uzskaites datus elektroniskā formātā trīs kalendāros gadus, sākot no maksājuma izdarīšanas dienas kalendārā gada beigām. Visi maksājumu pakalpojumu sniedzējiem noteiktie pienākumi ir vērsti uz to, lai apkarotu pārrobežu krāpšanu PVN jomā, ko izraisa dažu uzņēmumu krāpnieciska rīcība pārrobežu e-komercijas jomā. Līdz ar to maksājumu pakalpojumu sniedzēji sniegs minēto informāciju nodokļu administrācijām nolūkā palīdzēt tām konstatēt un apkarot ar PVN saistītu pārrobežu krāpšanu, kā arī uzraudzīt PVN saistības.
Ņemot vērā informācijas apjomu un tās sensitivitāti personas datu aizsardzības ziņā, ir nepieciešams samērot maksājumu pakalpojumu sniedzējiem noteikto pienākumu glabāt uzskaiti par pārrobežu maksājumiem trīs kalendāros gadus, nodrošinot iespēju dalībvalstīm apkarot ar PVN saistītu krāpšanu un atklāt krāpniekus. Šāds laikposms būs pietiekams, lai dalībvalstis varētu efektīvi veikt kontroles un izmeklēt gadījumus, kad ir aizdomas par PVN krāpšanu, kā arī atklāt to. Atbilstoši minētajam Likumprojektā ir pilnībā pārņemta Direktīvas 2020/284 1.panta attiecībā uz Padomes 2006.gada 28.novembra Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 243.b panta 4.punkta “a” apakšpunktu prasība un noteikts, ka maksājumu pakalpojumu sniedzējam ir pienākums šādus datus glabāt trīs kalendāros gadus, sākot no maksājuma izdarīšanas dienas kalendārā gada beigām. Šī prasība ir noteikta kā obligāta norma un līdz ar to dalībvalstīm nav tiesību noteikt citus termiņus.
Lai sasniegtu regulējuma mērķi, maksājumu pakalpojumu sniedzējiem tiek prasīts veikt uzskaiti tikai par tādiem pārrobežu maksājumiem, kas var norādīt uz saimniecisko darbību. Tādējādi 25 pārrobežu maksājumu robežvērtības noteikšana, pamatojoties uz maksājumu saņēmēja saņemto maksājumu skaitu kalendārā ceturkšņa laikā, sniedz norādi par to, vai šie maksājumi tika saņemti saimnieciskās darbības ietvaros, tādējādi izslēdzot maksājumus nekomerciālu iemeslu dēļ. Tikai tad, ja šāda robežvērtība ir sasniegta, maksājumu pakalpojumu sniedzējam tiek piemērota prasība par detalizētas uzskaites veikšanu un ziņošanas pienākumu.

Direktīva 2020/284 respektē pamattiesības un ievēro principus, kas atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, jo īpaši tiesības uz personas datu aizsardzību. Saskaņā ar šo direktīvu saglabātā un sniegtā informācija par maksājumiem ir jāapstrādā tikai nodokļu iestāžu ekspertiem krāpšanas apkarošanas jomā, nepārsniedzot to, kas ir samērīgs un nepieciešams, lai sasniegtu šīs direktīvas mērķi. Šajā direktīvā ir ievēroti arī noteikumi, kas izklāstīti Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa Regulā (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK, tā sauktā Vispārīgā datu aizsardzības regula, un Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 23. oktobra Regulā (ES) 2018/1725 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Savienības iestādēs, struktūrās, birojos un aģentūrās un par šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 45/2001 un Lēmumu Nr.1247/2002/EK.
Par personas datu aizsardzības jomu, 2019.gada 14.martā Eiropas datu aizsardzības uzraudzītājs sniedza atzinumu[1] par EK tiesību aktu priekšlikumiem saistībā ar krāpšanas PVN jomā apkarošanu. Minētajā atzinumā tika sniegti atsevišķi ieteikumi regulējumu pilnveidošanai, lai nodrošinātu atbilstību piemērojamam tiesiskajam regulējumam datu aizsardzības jomā, kas arī tika ņemti vērā Direktīvas 2020/284 galīgās redakcijas sagatavošanā.

[1]https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=uriserv%3AOJ.C_.2019.140.01.0004.01.LAV&toc=OJ%3AC%3A2019%3A140%3ATOC

Valsts pārvaldes iestāde fizisko personu datus saskaņā ar Vispārīgo datu aizsardzības regulu var apstrādāt gadījumos, ja šī apstrāde ir likumīga, t. i., atbilst vismaz vienam no Vispārīgās datu aizsardzības regulas 6.panta 1.punktā noteiktajiem tiesiskajiem pamatiem, kas ir piemērojami valsts pārvaldei - t. i., apstrāde ir vajadzīga, lai izpildītu uz pārzini attiecināmu juridisku pienākumu vai apstrāde ir vajadzīga, lai izpildītu uzdevumu, ko veic sabiedrības interesēs vai īstenojot pārzinim likumīgi piešķirtās oficiālās pilnvaras. Norādītajos gadījumos iestādes pienākumam veikt datu apstrādi jābūt noteiktam normatīvajā aktā. Tas nozīmē, ka personas datu, kas tiek apstrādāti CESOP vajadzībām, jānosaka normatīvajā aktā, nodrošinot Vispārīgās datu aizsardzības regulas 5.pantā noteikto personas datu apstrādes principu ievērošanu,- personas datu likumīgu apstrādi godprātīgi un datu subjektam pārskatāmā veidā vācot tos konkrētos, skaidros un leģitīmos nolūkos, kā arī nodrošinot, lai dati netiktu izmantoti ar to vākšanas nolūkiem nesavietojamā veidā.
Līdz ar to Likumprojektā ir iekļauts atsevišķs pants, ka maksājumu pakalpojumu sniedzējam un VID ir tiesības apstrādāt fizisko personu identifikācijas datus un pārrobežu maksājumu datus.
Ar Likumprojektu ir nepieciešams noteikt, ka VID ir CESOP nododamo datu pārzinis, jo, saskaņā ar Vispārīgās datu aizsardzības regulas 4.pantu, “apstrāde” ir jebkura ar personas datiem vai personas datu kopumiem veikta darbība vai darbību kopums, ko veic ar vai bez automatizētiem līdzekļiem, piemēram, vākšana, reģistrācija, organizēšana, strukturēšana, glabāšana, pielāgošana vai pārveidošana, atgūšana, aplūkošana, izmantošana, izpaušana, nosūtot, izplatot vai citādi darot tos pieejamus, saskaņošana vai kombinēšana, ierobežošana, dzēšana vai iznīcināšana. Likumā noteiktos gadījumos VID no maksājumu pakalpojumu sniedzējiem elektroniskās deklarēšanas sistēmā (EDS) saņemtos datus nemainīgā stāvoklī nodos CESOP, tādejādi VID no maksājumu pakalpojumu sniedzējiem saņemtos datus apstrādās ar automatizētiem līdzekļiem. Lai arī jautājumi, kas attiecas uz personas datu aizsardzību, izriet no vispārīga regulējuma, tiesiskai skaidrībai, normatīvajā aktā ir konkretizēts, ka noteiktajā gadījumā par datu pārzini ir uzskatāms Valsts ieņēmumu dienests.
Maksājumu pakalpojumu sniedzēju kategorijas ir noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes 2015.gada 25.novembra Direktīvā (ES) 2015/2366 par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū, ar ko groza Direktīvas 2002/65/EK, 2009/110/EK un 2013/36/ES un Regulu (ES) Nr. 1093/2010 un atceļ Direktīvu 2007/64/EK (turpmāk – Direktīva 2015/2366), kuras regulējums ir pārņemts Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likumā. Subjektu loks, uz kuriem attieksies  pienākums sniegt informāciju, atbilstoši Direktīvai 2020/284, ir noteikts Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likuma 2.panta otrās daļas 1. ,2., 4., 7. un 8.punktā.
Tā kā Likumā nav skaidroti termini, kas ir maksājuma pakalpojumu sniedzējs, maksājumu pakalpojums, maksātājs, maksājumu saņēmējs un pārrobežu maksājums un tos ir nepieciešams skaidrot tikai attiecībā uz Likuma konkrēto nodaļu par maksājumu pakalpojumu sniedzēju pienākumiem, tad minēto terminu skaidrojums ir iekļauts Likumprojekta 2.pantā. Skaidrojot terminus, pamatā ir izmantotas atsauces uz jau esošajām definīcijām Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likumā, kā arī skaidrojot terminu “pārrobežu maksājums” ir apvienots jau esošais definējums Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likumā ar papildu nosacījumu Direktīvā 2020/284 attiecībā uz to, kāds maksājums tiek uzskatīts par pārrobežu maksājumu, proti, ja maksātājs atrodas vienā dalībvalstī un maksājuma saņēmējs atrodas citā dalībvalstī, trešā valstī vai teritorijā.
Direktīvā 2020/284 noteiktie pienākumi nav jāpiemēro maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, kuri neietilpst Direktīvas 2015/2366 darbības jomā. Tādēļ gadījumos, kad maksājuma saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzēji neatrodas dalībvalstī, pienākums veikt uzskaiti un paziņot informāciju par pārrobežu maksājumu attiecas uz maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējiem. No otras puses, lai uzskaites veikšanas un ziņošanas pienākumi būtu samērīgi, tajos gadījumos, kad dalībvalstī atrodas gan maksātāja, gan maksājuma saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzēji, uzskaiti veic vienīgi maksājuma saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzēji. Līdz ar to Likumprojektā ir noteikts, ka uzskaites veikšanas un ziņošanas pienākums neattiecās uz tādiem maksājumu pakalpojumiem, kur maksājuma saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzējs atrodas citā dalībvalstī. Tomēr šādā gadījumā maksātāja maksājumu pakalpojuma sniedzējam šāds maksājumu pakalpojums ir jāiekļauj pārrobežu maksājumu skaita aprēķinā.

Likumprojekta 2.pantā (Pievienotās vērtības nodokļa likuma 147.panta trešā daļa) ir noteikts, ja maksājumu pakalpojumu sniedzējs nodrošina maksājumu pakalpojumus citā dalībvalstī ar pārstāvja, filiāles starpniecību vai tiešā veidā, tad informācija par tiem nav jāsniedz Valsts ieņēmumu dienestam. Proti, Direktīvas 2020/284 1.pantā attiecībā uz Padomes 2006.gada 28.novembra Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 243.b panta 4.punkta "b" apakšpunktu ir noteikts, ka maksājumu pakalpojumu sniedzējam veiktā uzskaite jādara pieejama uzņēmējai dalībvalstij, ja tas nodrošina maksājumu pakalpojumus dalībvalstīs, kas nav piederības dalībvalsts. Direktīvā 2020/284 ir lietotas definīcijas, kas ir piederības dalībvalsts un kas ir uzņēmēja dalībvalsts, atsaucoties uz Direktīvā 2015/2366 noteiktajiem definējumiem,  savukārt nacionālajā speciālajā jomas Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likumā minētās definīcijas ir pārņemtas un skaidrotas, ka piederības dalībvalsts ir mītnes dalībvalsts (Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likuma 1.panta 40.punkts) un attiecīgi uzņēmēja dalībvalsts ir iesaistītā dalībvalsts (Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likuma 1.panta 41.punkts). Labākas izpratnes labad, likumprojektā ir izmantots jau nacionālajā likumdošanā esošs un nostiprināts jēdziens – iesaistītā dalībvalsts, kas nodrošinās saprotamāku pienākuma izpildi maksājumu pakalpojumu sniedzējiem gadījumos, ja tie nodrošina maksājumu pakalpojumus iesaistītajās dalībvalstīs. Tā, piemēram, ja Latvijā reģistrēta maksājumu pakalpojuma sniedzēja filiāle vai pārstāvis atrodas Lietuvā un ir Lietuvā reģistrēts, kā arī nodrošina Lietuvā maksājumu pakalpojumus, tad informācija par šajos maksājumu pakalpojumos iesaistītajiem maksājumu saņēmējiem un pārrobežu maksājumiem ir sniedzama Lietuvas nodokļu administrācijai, nevis Valsts ieņēmumu dienestam.
Savukārt, gadījumos, ja maksājumu pakalpojumu sniedzējs nodrošina maksājumu pakalpojumus kā minēts Direktīvā 2020/284, piederības dalībvalstī, ar ko saprot iepriekš minēto mītnes dalībvalsti (Latvija), tad maksājumu pakalpojuma sniedzējam ir pienākums sniegt informāciju Valsts ieņēmumu dienestam, kas ir noteikts likumprojekta 2.pantā (Pievienotās vērtības nodokļa likuma 147.panta otrās daļa 2.punktā). Ar šādu regulējumu tiek novērsta sniegtās informācijas dublēšana.

Vērtējot atsevišķu Latvijas finanšu institūciju atbilstību maksājumu pakalpojumu sniedzēju definīcijas tvērumam, secināts, ka Direktīvas 2020/284 prasības nacionālā līmenī nav attiecināmas uz Latvijas Banku un Valsts kasi, jo atbilstoši Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likumam, Latvijas Banka un Valsts kase nav maksājumu pakalpojumu sniedzēji, jo tām nav piešķirta autorizācija kā licencētam vai reģistrētam subjektam.

Tā kā Likuma ietvars neparedz sīki izstrādātus un detalizētus noteikumus maksājumu pakalpojumu sniedzējiem attiecībā uz sniedzamās informācijas uzskaiti, saturu un tās iesniegšanas kārtību, kas ietver arī tehniskos risinājumus sadarbībā ar nodokļu administrāciju, tiks izstrādāti atsevišķi Ministru kabineta noteikumi, kuriem jāstājas spēkā 2024.gada 1.janvārī. Šāda izvēle nodrošina arī izvairīšanos no likumā iespējamās detalizēta regulējuma radītās slodzes, vienlaikus neierobežojot attiecīgās tiesību normas piemērošanas jomu.
Minētajos Ministru kabineta noteikumos tiks skaidroti Direktīvā 2020/284 atsevišķi lietotie termini, kuri nav iekļauti Likumprojektā dēļ to saturiskās nozīmes, jo tie pēc būtības atbildīs jau Ministru kabineta noteikumos ietvertajiem nosacījumiem.
Likumprojektā ir ietverts pilnvarojums Ministru kabinetam noteikt iesniedzamos juridisko un fizisko personu identifikācijas datus un datus par pārrobežu maksājumiem, kārtību, kādā maksājumu pakalpojumu sniedzējs aprēķina pārrobežu maksājumu skaitu, kārtību, kādā informācija tiek iegūta, pārbaudīta un iesniegta Valsts ieņēmumu dienestam un kārtību, kādā Valsts ieņēmumu dienests apstrādā centralizētai elektronisko maksājumu informācijas sistēmai sniedzamo informāciju.
Likumprojektā ietvertā norma pilnvaro Ministru kabinetu izdot noteikumus, tajā skaitā, pieņemot materiālas tiesību normas, ņemot vērā šādus konkretizējuma virzienus: 
1) noteikt iesniedzamos juridisko un fizisko personu identifikācijas datus un datus par pārrobežu maksājumiem. Ministru kabineta noteikumos tiks noteikta uzskaitē, kas maksājumu pakalpojumu sniedzējam jāveic, ietveramā informācija - maksājuma saņēmēju (fizisko un juridisko personu) identificējošie dati, atrašanās vieta, maksājuma dati (maksājuma konta identifikators, maksājuma laiks, datums, summa). Uzskaitītie dati tiks iesniegti VID;
2) kārtību, kādā maksājumu pakalpojumu sniedzējs aprēķina pārrobežu maksājumu skaitu. Ņemot vērā Direktīvas 2020/284 prasības, Ministru kabinets noteiks, ka maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, lai aprēķinātu likumā noteiktos 25 pārrobežu maksājumus, būs jāņem vērā maksājumu saņēmēja atrašanās vietas identifikators (IBAN), kā arī pārrobežu maksājumu aprēķināšanas kārtību, ja vienam maksājuma pakalpojuma saņēmējam ir vairāki identifikatori;
3) kārtību, kādā informācija tiek iegūta, pārbaudīta, iesniegta VID. Ministru kabinets noteiks maksājumu pakalpojuma sniedzēja rīcībā esošās informācijas apjomu par pārrobežu maksājumiem, kādu tas uzskaitīs un sniegs VID, kā arī identifikatorus, pēc kuriem maksājumu pakalpojumu sniedzējs noteiks maksātāja un maksājuma saņēmēja atrašanās vietu, lai faktiski iedarbinātu uzskaites veikšanas un ziņošanas pienākumu tikai tādiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, kuri veic uzņēmējdarbību ES. Maksātāju un maksājumu saņēmēju un to atrašanās vietas var identificēt pēc uzņēmuma identifikācijas koda (BIC), maksājumu konta identifikatora (IBAN), vārda/nosaukuma, adreses, reģistrācijas numura vai PVN identifikācijas numura, sniedzamās informācijas attiecībā uz maksājuma vai maksājuma atmaksas datiem, norādot maksājuma datumu, laiku, summu un valūtu. Tādejādi Ministru kabineta noteikumos tiks noteikta informācijas iegūšanas un pārbaudīšanas kārtība. Ministru kabineta noteikumos tiks noteikta informācijas apmaiņas kārtība starp maksājumu pakalpojumu sniedzējiem un VID. Ministru kabinets noteiks kārtību, kādā maksājumu pakalpojumu sniedzējs sniedz informāciju VID par maksājumu saņēmējiem un pārrobežu maksājumiem - nosakot, ka informācija tiks iesniegta izmantojot Valsts ieņēmumu dienesta elektroniskās deklarēšanas sistēmu (turpmāk – EDS) un nosakot iesniegšanas termiņus;
4) kārtību, kādā Valsts ieņēmumu dienests apstrādā centralizētai elektronisko maksājumu informācijas sistēmai sniedzamo informāciju. Ministru kabineta noteikumos tiks noteikta kārtība, kādā VID apstrādā un nodod informāciju CESOP. VID no maksājumu pakalpojumu sniedzējiem EDS saņemtos datus nemainīgā stāvoklī nodos CESOP, tādejādi VID no maksājumu pakalpojumu sniedzējiem saņemtos datus apstrādās ar automatizētiem līdzekļiem.

Ar grozījumiem Likumā ir nepieciešams veikt grozījumus arī Kredītiestāžu likumā, Krājaizdevu sabiedrību likumā un Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likumā, lai noteiktu, ka informācija par maksājumu saņēmējiem un pārrobežu maksājumiem ir izpaužama VID arī PVN krāpniecības mazināšanas mērķiem, kā arī lai noteiktu kārtību, kādā maksājumu pakalpojumu sniedzēji šo informāciju sniedz VID. Ņemot vērā, ka kā subjekts, kuram par trešajām personām ir noteikts pienākums sniegt informāciju, ir noteikts maksājumu pakalpojumu sniedzējs, minētajos speciālajos likumos tiks veikti attiecīgi grozījumi, lai tajos ietvertu atsauces uz Likumā noteikto pienākumu.

EK 2022.gada 4.augustā pieņemtajās vadlīnijas par maksājumu datu ziņošanu no maksājumu pakalpojumu sniedzējiem un pārsūtīšanu uz CESOP¹ ir norādīts, ka katrai dalībvalstij būtu jāpieņem tiesību akti, kas pieļauj sankcijas maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, kuri noteiktajā termiņā neiesniedz vai atkārtoti neiesniedz maksājumu datus, kā arī par novēlotu datu iesniegšanu vai tādu datu iesniegšanu, kas neatbilst Direktīvā 2020/284 noteiktajām prasībām.

¹ Guidelines for the reporting of payment data from payment service providers and transmission to the Central Electronic System of Payment information (CESOP) (Brussels, 4 August 2022, TAXUD.C.4(2022)6081833)

Likumprojektā nav nepieciešams paredzēt administratīvo atbildību par pārkāpumiem, jo par informācijas nesniegšanu, informācijas nepienācīgu sniegšanu vai nepatiesas informācijas sniegšanu administratīvais pārkāpums ir piemērojams ievērojot Administratīvo sodu likumu par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā.