Anotācija

UIN likuma 10.pantā ietvertas normas, lai novērstu iespēju samazināt ar UIN apliekamo bāzi par palielinātiem procentu maksājumiem. UIN likumā ir paredzēta atkāpe attiecībā uz publiskās apgrozības vērtspapīriem un aizņēmumiem no kredītiestādēm. Tomēr šāda atkāpe nav paredzēta attiecībā uz līdzīgiem vērtspapīriem, kā arī vairākiem nebanku finanšu pakalpojumu sniedzējiem, kas izsniedz aizdevumus. Ņemot vērā finanšu sektora attīstību un jaunus pakalpojumu veidus, tiek izskatīta atkāpe arī uz citiem aizdevumu sniedzējiem.
Ņemot vērā, ka  UIN likuma 10.pantā ietvertas arī Padomes direktīvas (ES)2016/1164 (2016.gada 12.jūlijs), ar ko paredz noteikumus tādas nodokļu apiešanas prakses novēršanai, kas tieši iespaido iekšējā tirgus darbību, lai ierobežotu nodokļu maksātāju iespējas atskaitīt pārsniedzošās aizņēmumu izmaksas prasības, kas ietvertas 10.panta trešajā daļā, atkāpe tiek izskatīta tikai attiecībā uz nacionālo regulējumu, t.i., attiecībā uz 10.panta pirmajā daļā noteikto ierobežojumu.
Esošajā regulējumā varam norādīt uz šādām konkrētām problēmām, kur 10.panta pirmās daļas regulējums nesasniedz mērķi, ir šķērslis pakalpojumu sniegšanai vai sadārdzina pakalpojumu,  un tādēļ norma šajās situācijās būtu jāpārskata:
1) attiecībā uz parāda vērtspapīriem, kas iekļauti tirdzniecībai tirdzniecības vietā (UIN likuma 10.panta piektās daļas 5.punkts), esošais regulējums paredz, ka 10.panta pirmās daļas norma nav piemērojama procentu maksājumiem par Latvijas un citu Eiropas Savienības dalībvalstu vai Eiropas Ekonomikas zonas valstu publiskās apgrozības parāda vērtspapīriem. Saskaņā ar Finanšu tirgus instrumentu likuma 1.panta pirmās daļas 9.punktu, termins “publiskā apgrozība” ir darījumu slēgšana ar regulētajā tirgū iekļautajiem finanšu instrumentiem.  Regulētais tirgus aptver tikai daļu no biržas parāda vērtspapīru tirgus. Esošais regulējums nav pietiekams, jo neietver līdzīgu izņēmumu parāda vērtspapīriem, kas tiek tirgoti biržas sarakstā “First North obligāciju saraksts” jeb daudzpusējās tirdzniecības sistēmas parāda vērtspapīru sarakstā. Šajā vērtspapīru sarakstā visbiežāk tiek iekļauti mazo un vidējo uzņēmumu parāda vērtspapīri, jo regulējums un informācijas atklāšanas prasības ir elastīgākas. Identiski ar regulētā parāda vērtspapīru sarakstu, arī daudzpusējās tirdzniecības sistēmas parāda vērtspapīri tiek pārdoti plašākam investoru lokam, un neveidojas situācija, kur tos varētu ļaunprātīgi izmantot peļņas samazināšanai. Esošais regulējums nav saglabājams, jo sadārdzina parāda vērstpapīru emisiju minētajiem vērtspapīru veidiem, līdz ar to ierobežojot finansējuma piesaistes iespējas, it īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem. Saskaņā ar direktīvu (ES) Nr. 2014/65/ES būtu jālieto termins, kas ietvert daudzspusējo tirdzniecības sistēmu, t.i. “vērtspapīri, kas iekļauti tirdzniecībai tirdzniecības vietā”;
2) attiecībā uz aizņēmumiem, kas piesaistīti ar kolektīvās finansēšanas pakalpojumu sniedzēju starpniecību, būtiski atzīmēt, ka viens no kolektīvās finansēšanas platformu finansēšanas veidiem ir aizdevumu bāzēta finansēšana, kas parasti tiek izsniegts maziem uzņēmējdarbības projektiem, kam savukārt ir ierobežotas finansējuma iespējas;
3)  attiecībā uz Latvijas un citu Eiropas Savienības dalībvalstu vai Eiropas Ekonomikas zonas valstu vērtspapīrošanas sabiedrību emitētajiem vērtspapīriem jāatzīmē, ka Latvijā vērtspapīrošanas darījumi šobrīd nenotiek, ko var izskaidrot ar Eiropas Savienības vai Eiropas ekonomiskās zonas valstu vērtspapīrošanas regulējumu un prudenciālo regulējumu, kas ir piemērots lielākiem tirgus dalībniekiem, kā arī ar vērtspapīrošanas darījumu izmaksām. Vērtspapīrošanas regulējumu nosaka Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 12. decembra regula (ES) Nr. 2017/2402, ar ko nosaka vispārēju regulējumu vērtspapīrošanai un izveido īpašu satvaru attiecībā uz vienkāršu, pārredzamu un standartizētu vērtspapīrošanu, un groza Direktīvas 2009/65/EK, 2009/138/EK un 2011/61/ES un Regulas (EK) Nr. 1060/2009 un (ES) Nr. 648/2012, kā arī Vērtspapīrošanas likums. Jānorāda, ka saskaņā ar šī likuma 6. pantu “Vērtspapīrošanas sabiedrības darbības ierobežojumi” vērtspapīrošanas sabiedrība veic tikai tādas darbības un slēdz tikai tādus darījumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu tās darbību vai pienācīgi īstenotu vērtspapīrošanas darījumu vai shēmu, un kas nav pretrunā ar attiecīgās sabiedrības dibināšanas mērķi;
4)  attiecībā uz aizņēmumiem, kas saņemti no Latvijā vai citā Eiropas Savienības dalībvalstī vai Eiropas ekonomiskās zonas valstī reģistrēta alternatīvā ieguldījumu fonda, būtiski uzsvērt šādu aizņēmumu priekšrocības  - nav nepieciešams nodrošinājums, fonds var uzņemties cita profila risku, nekā kredītiestādes. Var uzskatīt, ka pie augstām finansēšanas izmaksām investīcijas netiek veiktas, negatīvi ietekmējot ekonomisko aktivitāti.

Kā parāda Starptautiskā Valūtas fonda (turpmāk – SVF) analīze par finanšu institūciju un finanšu tirgus attīstības pakāpi pēc tā attīstības dziļuma, ņemot vērā tirgus apjomu un likviditāti, kā arī pēc finanšu pakalpojumu pieejamības un efektivitātes, ko vērtē pēc pakalpojuma izmaksām, ilgtspējas un aktivitātes finanšu tirgū, Latvija atpaliek no vairuma Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (turpmāk – OECD) un Eiropas Savienības dalībvalstīm. Atbilstoši SVF finanšu attīstības indeksa mērījumam, Latvijā ir labāk attīstītas finanšu iestādes (kredītiestādes, apdrošināšanas sabiedrības, ieguldījuma fondi un pensiju fondi), bet vājāk  - finanšu tirgus (akcijas un obligācijas).[1]
2024.gada OECD Ekonomikas pārskatā par Latviju ir teikts, ka “kapitāla tirgus ir nepietiekami attīstīts, tādēļ uzņēmumiem ir ierobežotas iespējas piesaistīt nebanku finansējumu”.
Vēl jo vairāk, privātā finansējuma piekļuve ir īpaši ierobežota un dārga maziem un vidējiem uzņēmumiem, ja neņem vērā to finansējumu, kuru nodrošina Eiropas Savienības fondu programmas un attīstības finanšu institūcija “Altum”. Latvijā ir nepietiekami attīstīts biržas izaugsmes uzņēmumu tirgus, mezanīna fondu finansējums, un tikai pēdējos gados tirgū ir parādījies alternatīvo ieguldījumu fondu aizdevumu finansējums un kolektīvo finansēšanas platformu finansējums, tomēr joprojām salīdzinoši reti izmantots.


[1]   SVF, Financial Index database, 2020, Financial Development - FD index map - IMF Data

Minētās problemātikas risināšanai, lai sekmētu uzņēmumu piekļuvi alternatīvam finansējumam un samazinātu finansējuma izmaksas, likumprojekts paredz, paplašināt likumā ietverto izņēmumu apjomu, nosakot, ka likuma 10.panta pirmajā daļā ietvertie procentu atskaitīšanas ierobežojumi nav attiecināmi uz tādiem procentu maksājumiem, kas veikti par:
1) Latvijā un citā Eiropas Savienības dalībvalstī vai Eiropas ekonomiskās zonas valstī emitētajiem vērtspapīriem, kas iekļauti tirdzniecībai tirdzniecības vietā Finanšu instrumentu tirgus likuma izpratnē;
2) finansējumu, kas piesaistīts ar Latvijā un citā Eiropas Savienības dalībvalstī vai Eiropas ekonomiskās zonas valstī reģistrēta un darbības atļauju saņēmuša kolektīvās finansēšanas pakalpojumu sniedzēja starpniecību Kolektīvās finansēšanas pakalpojumu likuma izpratnē;
3) finansējumu, kas piesaistīts ar Latvijā un citā Eiropas Savienības dalībvalstī vai Eiropas ekonomiskās zonas valstī licencētas ieguldījumu brokeru sabiedrības starpniecību Ieguldījumu brokeru sabiedrību likuma izpratnē;
4) Latvijā un citā Eiropas Savienības dalībvalstī vai Eiropas ekonomiskās zonas valstī reģistrētas vērtspapīrošanas sabiedrības Vērtspapīrošanas likuma izpratnē emitētajiem vērtspapīriem;
5) aizņēmumu, kas saņemts no Latvijā un citā Eiropas Savienības dalībvalstī vai Eiropas ekonomiskās zonas valstī reģistrēta un pārvaldīta alternatīvā ieguldījumu fonda Alternatīvo ieguldījumu fondu un to pārvaldnieku likuma izpratnē (izņemot slēgtā alternatīvā fonda, ja tā dalībnieks ir ar nodokļa maksātāju saistīta persona).

Attiecībā uz aizņēmumiem, kas piesaistīti ar kolektīvās finansēšanas pakalpojumu sniedzēju starpniecību, kā arī ar ieguldījumu brokeru sabiedrību starpniecību, tiek noteikts, ka šis izņēmums neattiecas uz tādiem aizņēmumiem, kas saņemti no saistītām personām. Minētais nosacījums iekļauts, jo kolektīvās finansēšanas pakalpojumu sniedzēji  un brokeru sabiedrības ir tikai neatkarīgi starpnieki, kuri sniedz savus pakalpojumus izmantojot platformu, bet pats nav aizdevuma sniedzējs.
Papildus iepriekš minētajam, likumprojekts paredz neattiecināt 10.panta pirmās daļas normas arī attiecībā uz mērķsabiedrībām, kuras izveidotas saskaņā ar Publiskās un privātās partnerības likumu.