Anotācija (ex-ante)

Par likuma  24. pantu:
1. Likuma 24. panta pirmā daļas 3. punktā noteikts, ka valsts amatpersonas deklarācijā valsts amatpersona norāda informāciju par citiem amatiem, ko ieņem papildus valsts amatpersonas amatam, kā arī par uzņēmuma līgumiem vai pilnvarojumiem, kurus tā veic vai kuros noteiktās saistības pilda.  
No minētās normas neizriet, ka valsts amatpersonas deklarācijas punktā pie citiem amatiem ir jānorāda arī informācija par radošo darbu, profesionālo darbību, saimniecisko darbību, jo šajā gadījumā fiziskā persona patstāvīgi darbojas un amatu neieņem. Tāpēc valsts amatpersonas minēto informāciju nenorāda, bet šī informācija būtu norādāma.
Civillikuma 2212.pantā noteikts, ka ar uzņēmuma līgumu viena puse uzņemas izpildīt otrai par zināmu atlīdzību ar saviem darba rīkiem un ierīcēm kādu pasūtījumu, izgatavot kādu lietu vai izvest galā kādu pasākumu.
Autortiesību likuma izpratnē autors ir fiziskā persona, kuras radošās darbības rezultātā radīts konkrētais darbs.
Atbilstoši likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.panta 1.¹ daļai par fiziskās personas saimniecisko darbību ir uzskatāma jebkura darbība, kas vērsta uz preču ražošanu, darbu izpildi, tirdzniecību un pakalpojumu sniegšanu par atlīdzību. Saimnieciskā darbība ietver arī ar uzņēmuma līguma izpildi saistīto darbību, profesionālo darbību, nekustamā īpašuma apsaimniekošanu, komercaģenta, māklera un individuālā komersanta darbību, kā arī fiziskās personas īpašumā esoša individuālā uzņēmuma (arī zemnieka un zvejnieka saimniecības) darbību un 1.² daļai profesionālā darbība ir jebkura neatkarīga profesionālu pakalpojumu sniegšana ārpus darba tiesiskajām attiecībām, arī zinātniskā, literārā, pasniedzēja, aktiera, režisora, ārsta, zvērināta advokāta, zvērināta revidenta, zvērināta notāra, zvērināta mērnieka, zvērināta taksatora, mākslinieka, komponista, mūziķa, konsultanta, inženiera, zvērināta tiesu izpildītāja, grāmatveža vai arhitekta darbība.
Tādējādi arī fiziskās personas jebkura darbība, kas vērsta uz preču ražošanu, darbu izpildi, tirdzniecību un pakalpojumu sniegšanu par atlīdzību, būtu norādāma minētajā valsts amatpersonas deklarācijas punktā.
Deklarēšanas mērķis ir nodrošināt, ka informācija par valsts amatpersonas darbību tiek deklarēta valsts amatpersonas deklarācijās, tādējādi veicinot valsts amatpersonu darbības atklātumu un atbildību sabiedrības priekšā.
Vienlaikus  likumprojekts paredz izņēmumu, kas nav jānorāda valsts amatpersonas deklarācijā, ka tajos gadījumos, kad personai ir tiesības nereģistrēt saimniecisko darbību vai persona Valsts ieņēmumu dienestam ir paziņojusi par saimnieciskās darbības veikšanu, bet izmanto  likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.panta divpadsmitajā daļā noteiktās tiesības to nereģistrēt, tā attiecīgo informāciju nenorāda valsts amatpersonas deklarācijā pie amatiem. Minētā informācija faktiski ir atspoguļota valasts amatpersonas deklrācijā punktā pie gūtajiem ienākumiem no saimnieciskās darbības.

2. Likuma 24. panta pirmā daļas 4. punktā  noteikts, ka valsts amatpersonas deklarācijā valsts amatpersona norāda informāciju arī par valsts amatpersonas lietošanā esošajiem nekustamajiem īpašumiem (arī par īpašumiem, kurus tā nomā no citām personām) arī tādiem, kuri ir tās valdījumā sakarā ar nodibināto aizbildnību vai aizgādnību.
Valsts amatpersonas deklarācijās bieži netiek norādīti nekustamie īpašumi kā lietošanā esoši, ja valsts amatpersonai vispār nepieder nekustamais īpašums, bet tā faktiski dzīvo savam laulātajam (vai dzīvesbiedram), radiniekam (piemēram, vecākiem, bērniem utt.), draugiem vai paziņām piederošā nekustamajā īpašumā, un izrietoši tas ir valsts amatpersonas lietošanā.
Civillikuma 876. pantā noteikts, ka tas, kā varā lieta faktiski atrodas, bet kas atzīst par tās īpašnieku kādu citu, uzskatāms, kaut arī viņam būtu tiesība turēt to savā varā, nevis par šās lietas tiesisku valdītāju, bet tikai par tās turētāju jeb faktisku valdītāju un īpašnieka vietnieku valdījumā.
Civillikuma 2112. pants  noteic, ka noma vai īre ir līgums, ar ko viena puse piešķir vai apsola otrai par zināmu nomas vai īres maksu kādas lietas lietošanu. Līgums, ar kuru piešķir vai apsola augļu nesējas lietas lietošanu augļu ievākšanai no tās, ir noma, bet ikviens cits lietošanas piešķīruma līgums - īre.
Civillikuma 1947. pants noteic, ka patapinājums (lietošanas aizdevums) ir līgums, ar kuru kādam nodod lietu bez atlīdzības, bet noteiktai lietošanai, ar nosacījumu atdot to pašu lietu.
Civillikuma 1948. pants noteic, ka par patapinājuma priekšmetu var būt kā kustamas, tā arī nekustamas lietas.
Savukārt Civillikuma 1950. pants noteic, ka ar patapinājumu lietas īpašnieks nezaudē īpašuma tiesību uz lietu un paliek tās valdītājs, patapinājuma ņēmējs ir tikai tās turētājs.
Izrietoši, ja persona nekustamo īpašumu īrē, nomā vai ir patapinājuma ņēmējs nekustamajam īpašumam, vai arī nekustamo īpašumu lieto (arī, ja faktiski dzīvo tajā) bez īres, nomas vai patapinājuma līguma, tad nekustamais īpašums ir personas lietošanā.

Valsts amatpersonas deklarācijās ir būtiski norādīt informāciju par lietošanā un patapinājumā esošajiem nekustamajiem īpašumiem, jo nereti valsts amatpersonas izvēlas nekustamos īpašumus reģistrēt uz citu personu vārda (piemēram, radiniekiem vai laulātā), lai slēptu savus veiktos darījumus un mantisko stāvokli, lai gan faktiski nekustamie īpašumi pieder valsts amatpersonām un ir to lietošanā.
Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 3. pants noteic, ka dzīvesvieta ir jebkura personas brīvi izraudzīta ar nekustamo īpašumu saistīta vieta (ar adresi), kurā persona labprātīgi apmetusies ar tieši vai klusējot izteiktu nodomu tur dzīvot, kurā dzīvot tai ir tiesisks pamats un kuru šī persona atzīst par vietu, kur tā sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību. Personai ir tiesisks pamats apmesties uz dzīvi noteiktā nekustamā īpašumā, ja tai pieder šis nekustamais īpašums, attiecībā uz to ir noslēgts īres vai nomas līgums vai šā īpašuma lietošanas tiesības tā ieguvusi uz laulības, radniecības, svainības vai cita likumiska vai līgumiska pamata.
Savukārt Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 2. panta pirmā daļa noteic, ka dzīvesvietas deklarēšanas fakts pats par sevi nerada civiltiesiskas saistības.
Dzīvesvietas deklarēšanas fakts, arī ziņu par deklarēto dzīvesvietu anulēšana, nekādi neietekmē nekustamā īpašuma lietošanas tiesības, proti, ne rada, ne izbeidz tās.
Nekustamā īpašuma lietošanas tiesības ir privāttiesiska attiecība. Tā rodas uz privāto tiesību jomā slēgtu tiesisku darījumu pamata. Tā kā tās ir dažādas, patstāvīgas tiesiskās attiecības ar atšķirīgu nodibināšanas un izbeigšanās pamatu, publiski tiesiskais dzīvesvietas deklarēšanas fakts neietekmē privāttiesisko nekustamā īpašuma lietošanas tiesību esību un neesību, un otrādi. Tāpēc dzīvesvietas deklarēšanas fakts pats par sevi nevar būt pamats secinājumam, ka persona ir ieguvusi vai zaudējusi tiesisku pamatu lietot nekustamo īpašumu.
Tādējādi valsts amatpersonas deklarācijā ir noradāma informācija par tiem nekustamajiem īpašumiem, kuros persona faktiski dzīvo.

Ministru kabineta 22.10.2002. noteikumu Nr.478 “Kārtība, kādā aizpildāmas, iesniedzamas, reģistrējamas un glabājamas valsts amatpersonas deklarācijas un aizpildāmi un iesniedzami valsts amatpersonu saraksti” (turpmāk – MK noteikumi Nr. 478):
-        3.3. un 4.3.  apakšpunkts noteic, ka norādot informāciju par tā īpašumā (kopīpašumā), valdījumā vai lietošanā esošajiem nekustamajiem īpašumiem (arī par īpašumiem, kurus tas nomā no citām personām un kuri ir tā valdījumā sakarā ar nodibināto aizbildnību vai aizgādnību), sniedz ziņas par to veidiem un atrašanās vietu (valsts, pilsēta/apdzīvota vieta). Norāda atzīmi par to, vai nekustamais īpašums ir īpašumā, kopīpašumā, lietošanā vai valdījumā.
-        10. punkts noteic, ka kārtējā gada deklarācijā prasītās ziņas sniedzamas par stāvokli kārtējā kalendāra gada 31.decembrī, bet šo noteikumu 3.2., 3.7., 3.8., 4.2. un 4.5.apakšpunktā minētās ziņas sniedzamas par visu kārtējo kalendāra gadu. [..].
-        11. punkts noteic, ka deklarācijā, kuru iesniedz, stājoties amatā, prasītās ziņas sniedzamas par stāvokli dienā, kad deklarācijas iesniedzējs stājies valsts amatpersonas amatā. Šajā gadījumā šo noteikumu 3.7., 3.8. un 4.5.apakšpunktā minētās ziņas, kā arī šo noteikumu 4.2.apakšpunktā minētie ienākumi no fiziskām personām nav jānorāda.
-        12. punkts noteic, ka deklarācijā, kuru iesniedz, beidzot pildīt amata pienākumus sniedzamas ziņas par stāvokli amata pienākumu pildīšanas pēdējā dienā, izņemot šo noteikumu 3.2., 3.7., 3.8., 4.2. un 4.5.apakšpunktā minētās ziņas, kas sniedzamas par laikposmu no kalendāra gada sākuma līdz dienai, kad valsts amatpersona pārtraukusi pildīt amata pienākumus. [..].
Ņemot vērā MK noteikumu Nr. 478 10., 11., 12. punktā noteikto, ziņas par īpašumā, kopīpašumā, valdījumā un lietošanā esošajiem nekustamajiem īpašumiem kārtējā gada deklarācijā – sniedzams par stāvokli 31.decembrī, deklarācijā stājoties amatā - ziņas sniedzamas par stāvokli dienā, kad deklarācijas iesniedzējs stājies valsts amatpersonas amatā, bet deklarācijā beidzot pildīt amata pienākumus - ziņas sniedzamas par stāvokli amata pienākumu pildīšanas pēdējā dienā.
Tādējādi, nav jāvērtē, cik ilgi personai ir jāuzturas konkrētā īpašumā, lai uzskatītu, ka persona tur dzīvo vai to lieto, bet ziņas par lietošanā (turējumā) esošu nekustamo īpašumu deklarācijā ir sniedzas uz konkrētu datumu vai dienu (atkarībā no deklarācijas veida) un nosacījums lietošanā informācijas norādīšanai ir - vai uz konkrētu datumu vai dienu ir vai nav īpašuma lietošanas (turējuma) tiesība jeb tiesisks pamats lietot nekustamo īpašumu (personai ir tiesisks pamats apmesties uz dzīvi noteiktā nekustamā īpašumā, ja tai pieder šis nekustamais īpašums, attiecībā uz to ir noslēgts īres vai nomas līgums vai šā īpašuma lietošanas tiesības tā ieguvusi uz laulības, radniecības, svainības vai cita likumiska vai līgumiska pamata).

3. Likuma 24. panta pirmās daļas 7. punkts noteic, ka valsts amatpersonas deklarācijā valsts amatpersona norāda informāciju par skaidrās un bezskaidrās naudas uzkrājumiem, ja to summa pārsniedz Ministru kabineta  20 minimālās mēnešalgas.
Minētajā tiesību normā ietverto vārdu “summa” valsts amatpersonas (valsts amatpersonas deklarāciju iesniedzēji) interpretē neviennozīmīgi un tas rada strīdus situācijas, jo valsts amatpersonas nav izpratušas, vai informācija ir jānorāda tad, ja skaidrā un bezskaidrā nauda atsevišķi vai kopā pārsniedz 20 minimālās mēnešalgas. Turklāt valsts amatpersonas neizprot, vai vārds “summa” attiecināms uz bezskaidrās naudas uzkrājumiem viena konta vai vairāku kontu vienas bankas ietvaros un katrai valūtai atsevišķi, vai arī attiecināms uz bezskaidrās naudas uzkrājumiem dažādās bankās un dažādās valūtās utt.
Likuma  24. panta pirmā daļas 9. punkts noteic, ka valsts amatpersonas deklarācijā valsts amatpersona norāda informāciju par tās veiktajiem darījumiem, ja to summa pārsniedz 20 minimālās mēnešalgas, norādot šo darījumu apmēru un darījumu puses.
Minētajā tiesību normā ietverto vārdu “summa” valsts amatpersonas (valsts amatpersonas deklarāciju iesniedzēji) interpretē neviennozīmīgi un tas rada strīdus situācijas, jo valsts amatpersonas neizprot, vai informācija ir jānorāda par veiktajiem darījumiem, kas kopā vai arī atsevišķi pārsniedz 20 minimālās mēnešalgas.
Likuma 24. panta pirmā daļas 10. punkts noteic, ka valsts amatpersonas deklarācijā valsts amatpersona norāda informāciju par savām parādsaistībām, kuru apmērs pārsniedz 20 minimālās mēnešalgas, norādot šo parādsaistību apmēru un attiecīgi parādnieku vai kreditoru.
Minētajā tiesību normā ietvertos vārdus “kuru apmērs” valsts amatpersonas (valsts amatpersonas deklarāciju iesniedzēji) interpretē neviennozīmīgi un tas rada strīdus situācijas, jo valsts amatpersonas neizprot, vai informācija ir jānorāda tikai par tām parādsaistībām, kas atsevišķi pārsniedz vai kopā visas parādsaistības pārsniedz 20 minimālās mēnešalgas.
Likuma 24. panta pirmā daļas 11. punkts noteic, ka valsts amatpersonas deklarācijā valsts amatpersona norāda informāciju par tās izsniegtajiem aizdevumiem (to summu), ja šo aizdevumu kopējais apmērs pārsniedz 20 minimālās mēnešalgas.
Minēto tiesību normu valsts amatpersonas (valsts amatpersonas deklarāciju iesniedzēji) interpretē neviennozīmīgi un tas rada strīdus situācijas, jo valsts amatpersonas neizprot, vai informācija ir jānorāda tikai par tiem aizdevumiem, kas atsevišķi pārsniedz vai kopā visi aizdevumi pārsniedz  20 minimālās mēnešalgas.

Lai izslēgtu iespēju dažādi interpretēt likuma 24.pantu, kā arī, lai mazinātu nepareizi aizpildīto valsts amatpersonas deklarāciju skaitu un arī pārkāpumu skaitu, kas rodas neatbilstošas tiesību normu izpratnes dēļ, redakcionāli jāprecizē tiesību normas, kas noteic valsts amatpersonas deklarācijās norādāmo informāciju.
Likumprojekts, redakcionāli precizējot likuma  24.panta pirmās daļas tiesību normas, paredz, ka valsts amatpersonas deklarācijā jānorāda:
- informācija par radošo darbu, profesionālo darbību, saimniecisko darbību (izņemot to, kuru atbilstoši iedzīvotāju ienākuma nodokli reglamentējošiem normatīvajiem aktiem ir tiesības nereģistrēt Valsts ieņēmumu dienestā saimnieciskās darbības veicēja statusā) norādot jomu, kurā persona veic saimniecisko darbību;
- informācija par nekustamajiem īpašumiem, kurus persona īrē un patapina no citām personām, tostarp par lietošanā esošajiem nekustamajiem īpašumiem, kuros persona faktiski dzīvo;
- informācija par skaidrās un bezskaidrās naudas uzkrājumiem, ja to kopējā summa pārsniedz Ministru kabineta noteiktās 20 minimālās mēnešalgas;
- informācija par parādsaistībām, ja to kopējā summa pārsniedz Ministru kabineta noteiktās 20 minimālās mēnešalgas;
- informācija par izsniegtajiem aizdevumiem, ja to kopējā summa pārsniedz Ministru kabineta noteiktās 20 minimālās mēnešalgas;
- informācija par veiktajiem darījumiem, ja to summa atsevišķi pārsniedz Ministru kabineta noteiktās 20 minimālās mēnešalgas.

Par likuma  25. panta sesto daļu:
Likuma 25. panta sestajā daļā noteikts, ka valsts amatpersonas deklarācijas var precizēt viena mēneša laikā pēc deklarācijas publiskošanas.
Minētais termiņš ir nesamērīgi īss, jo nereti valsts amatpersonas deklarācijas tiek precizētas arī pēc viena mēneša no publiskošanas brīža, tāpēc ir nosakāms garāks termiņš valsts amatpersonas deklarāciju precizēšanai. Ja valsts amatpersonas nav precizējušas valsts amatpersonas deklarācijas, tad Valsts ieņēmumu dienesta publiskojamā datu bāzē ir publiski pieejamas valsts amatpersonas deklarācijas ar tajās norādītu nepareizu informāciju, un tādējādi tiek maldināta sabiedrība.
Valsts ieņēmumu dienestā 2021.gadā par laika periodu no 01.01.2021. līdz 31.12.2021., izmantojot elektroniskās deklarēšanas sistēmu, valsts amatpersonas deklarāciju precizējumi kopā ir iesniegti 6142 gadījumos, no tiem 6072 gadījumos precizējumi iesniegti viena mēneša laikā pēc deklarāciju publiskošanas, bet 70 gadījumos precizējumi iesniegti pēc pieņemtajiem lēmumiem administratīvo pārkāpumu lietās. 
Savukārt 2022.gadā Valsts ieņēmumu dienestā par laika periodu no 01.01.2022.  līdz 31.12.2022., izmantojot elektroniskās deklarēšanas sistēmu, valsts amatpersonas deklarāciju precizējumi kopā ir iesniegti 3493 gadījumos, no tiem 3259 gadījumos precizējumi iesniegti viena mēneša laikā pēc deklarāciju publiskošanas, bet 234 gadījumos precizējumi iesniegti pēc pieņemtajiem lēmumiem administratīvo pārkāpumu lietās.

Likuma 25. panta sestā daļa noteic arī pienākumu precizēt valsts amatpersonas deklarācijas viena mēneša laikā pēc tam, kad administratīvā pārkāpuma procesā vai kriminālprocesā ir stājies spēkā nolēmums, ar kuru persona ir sodīta par nepatiesu ziņu norādīšanu valsts amatpersonas deklarācijā.
Minētais tiesiskais regulējums neaptver visus gadījumus, kad ir pienākums precizēt valsts amatpersonas deklarācijas, jo nav noteikts, vai ir pienākums precizēt valsts amatpersonas deklarācijas, piemēram, ja pārkāpums atzīts par maznozīmīgu vai citos gadījumos. Tāpēc tiesiskā regulējuma ietvarā jānosaka iespējami plašāks gadījumu loks, kad ir pienākums precizēt valsts amatpersonas deklarācijas. Ar citiem gadījumiem, kad ir pienākums precizēt valsts amatpersonas deklarācijas, jāsaprot, piemēram, ja valsts amatpersonas deklarācijas aizpildīšanas nepilnības vai neatbilstības radušās:
-         saistībā ar elektroniskās deklarēšanas sistēmas darbības/funkcionalitātes traucējumiem;
-         elektroniskās deklarēšanas sistēmas darbības traucējumu dēļ persona nav varējusi iesniegt deklarācijas precizējumu;
-         citu no deklarācijas iesniedzēja neatkarīgu iemeslu/apstākļu dēļ;
-         deklarācijas publiski pieejamā daļā deklarācijas iesniedzējs ir norādījis deklarācijas publiski nepieejamās daļas informāciju (ierobežotas pieejamības informāciju);
-  u.c. gadījumos.
Administratīvās atbildības likuma 11. panta pirmā daļa noteic, ka, ja personas izdarītais administratīvais pārkāpums konkrētajos apstākļos nav radījis tādu apdraudējumu tiesiski aizsargātajām interesēm, lai par to piemērotu sodu (maznozīmīgs pārkāpums), amatpersona var neuzsākt administratīvā pārkāpuma procesu, bet, ja tas ir uzsākts, amatpersona, augstāka amatpersona vai tiesa jebkurā stadijā var to izbeigt, nepiemērojot sodu.
Tādējādi, saskaņā ar Administratīvās atbildības likuma 11. panta pirmajā daļā noteikto, ne vienmēr ir jāuzsāk administratīvā pārkāpuma process, ja konstatēts pārkāpums.
Valsts ieņēmumu dienests tajos gadījumos, kad atbilstoši Administratīvās atbildības likuma 11. panta pirmajā daļā noteiktajam netiek pieņemts viens no Administratīvās atbildības likuma 117. panta pirmajā daļā minētajiem lēmumiem, t.i., lēmums par administratīvā pārkāpuma procesa uzsākšanu, par atteikumu uzsākt administratīvā pārkāpuma procesu vai par materiālu pārsūtīšanu pēc piekritības, par konstatēto rakstiskā veidā noformē izvērtējumu. Šajā izvērtējumā fiksē faktiskos un tiesiskos apstākļus, kā arī norāda pamatojumu administratīvā pārkāpuma procesa neuzsākšanai un citu būtisku informāciju, un par valsts amatpersonas deklarācijā konstatētajām neatbilstībām informē tās iesniedzēju. 
Ievērojot, ka likuma 25. panta sestā daļa noteic pienākumu precizēt valsts amatpersonas deklarācijas viena mēneša laikā pēc tam, kad administratīvā pārkāpuma procesā vai kriminālprocesā ir stājies spēkā nolēmums, ar kuru persona ir sodīta par nepatiesu ziņu norādīšanu valsts amatpersonas deklarācijā, tad viena mēneša termiņš valsts amatpersonas deklarāciju precizēšanai ir nosakāms arī citos gadījumos, kad konstatētas neatbilstības valsts amatpersonas deklarācijā. 
Tādējādi valsts amatpersonas dekrlācijas iesniedzējam būs pienākums precizēt valsts amatpersonas deklarācijas arī citos gadījumos viena mēneša laikā pēc paziņošanas valsts amatpersonai par konstatētajām neatbilstībām valsts amatpersonas deklarācijā.

Likumprojekta tiesiskais regulējums paredz likuma  25. panta sestajā daļā noteikt ilgāku termiņu valsts amatpersonas deklarāciju precizēšanai, kā arī tiesiskā regulējuma ietvarā aptvert iespējami plašāku valsts amatpersonas deklarāciju precizēšanas gadījumu loku, nosakot, ka:
- valsts amatpersonas deklarācijas ir tiesības precizēt ne vēlāk kā trīs mēnešu laikā pēc deklarācijas publiskojamās daļas publiskošanas;
- ir pienākums precizēt valsts amatpersonas deklarācijas arī citos gadījumos viena mēneša laikā pēc paziņošanas valsts amatpersonai par konstatētajām neatbilstībām valsts amatpersonas deklarācijā.