Anotācija (ex-ante)

1. Regulējums attiecībā uz algas nodokļa grāmatiņu un tajā ietveramo informāciju, pamatojums nodokļa atvieglojumu un papildu atvieglojumu piemērošanai  (grozījumi likuma 6.panta pirmajā daļā, panta papildināšana ar trešo daļu, grozījumi 19.panta sestās daļas 1.punktā)

Likuma 6.pantā "Ierobežojumi maksātājam" ir noteikti vispārējie nosacījumi attiecībā uz algas nodokļa grāmatiņu. Lai arī nav definēts, kas ir algas nodokļa grāmatiņa, minētā likuma panta pirmajā daļā noteikts, ka katram Latvijas Republikas iedzīvotājam var būt tikai viena grāmatiņa, kuru piešķir Valsts ieņēmumu dienests. Ņemot vērā, ka algas nodokļa grāmatiņu Valsts ieņēmumu dienests izsniedz tikai iekšzemes nodokļa maksātājiem (rezidentiem), vienveidīgas izpratnes nodrošināšanai nepieciešams šajā daļā paskaidrot, kas ir algas nodokļa grāmatiņa, kā arī precīzi formulēt  subjektu, kam tā tiek izsniegta.
Valsts ieņēmumu dienesta sniegtā informācija liecina, ka viens no deklarāciju apstrādi kavējošiem faktoriem ir apstāklis, ka nodokļu maksātāji laicīgi nepaziņo Valsts ieņēmumu dienestam par apgādībā esošajām personām, taču vienlaikus, iesniedzot gada ienākumu deklarāciju, izrāda vēlmi saņemt nodokļa pārmaksu saistībā ar atvieglojumu piemērošanu. Ņemot vērā minēto, likumā nepieciešams noteikt, ka informācijai, kas pamato iekšzemes nodokļa maksātāja (rezidenta) tiesības uz nodokļa atvieglojumiem un papildu nodokļa atvieglojumiem jābūt iesniegtai pirms gada ienākumu deklarācijas iesniegšanas.

1. Regulējums attiecībā uz algas nodokļa grāmatiņu un tajā ietveramo informāciju, pamatojums nodokļa atvieglojumu un papildu atvieglojumu piemērošanai  (grozījumi likuma 6.panta pirmajā daļā, panta papildināšana ar trešo daļu, grozījumi19.panta sestās daļas 1.punktā)

Precizēts likuma 6.panta nosaukums, definēts, kas likuma izpratnē ir algas nodokļa grāmatiņa. Likuma 6.pants papildināts ar trešo daļu, kas nosaka, ka iekšzemes nodokļa maksātājam informācija Valsts ieņēmumu dienestam, kas pamato nodokļa atvieglojumu piemērošanu, jāiesniedz pirms gada ienākumu deklarācijas iesniegšanas datuma. Papildus jaunā redakcijā izteikts likuma 19.panta sestās daļas 1.punkts, nosakot, kā personas, kas ir citas Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas Ekonomikas zonas valsts rezidents, taksācijas gadā Latvijā guvusi vairāk nekā 75 procentus no saviem kopējiem ienākumiem, iesniedzot deklarāciju, pamato savas tiesības uz nodokļa atvieglojumiem un papildu atvieglojumiem (informāciju par apgādībā esošām personām vai invaliditāti).

2. Nodokļa piemērošanas kārtība atmaksātajām summām (Cashback) klientu lojalitātes programmas ietvaros (likuma 8.panta papildināšana ar divdesmit trešo, divdesmit ceturto un divdesmit piekto daļu)

Likuma 7.pants nosaka, ka maksātāja gada ienākums ir visa taksācijas perioda (kalendārā gada) laikā iegūto naudas, naturālo vērtību un saņemto pakalpojumu kopums.
Praksē pastāv dažādi atlaižu veidi, t.sk. apjoma atlaide (tiek piešķirta, kad pircējs veic pirkumu, kas pārsniedz noteiktu apjomu), atlaide tūlītējam maksājumam (tiek piemērota, ja pircējs veic maksājumu pirms termiņa vai noteiktā termiņā), sezonas atlaides (tiek piemērotas noteiktos gada laikos, kad pieprasījums pēc preces samazinās), komerciālās atlaides (tiek piemērotas jauniem produktiem ar mērķi tos reklamēt vai noteiktā periodā precēm palielināt pārdošanas apjomu). Papildus minētajam pēdējā laikā aizvien populārāks kļūst jauns atlaižu veids, kur lojalitātes programmas ietvaros tiek atmaksāts pircējam/pakalpojumu saņēmējam daļa no veiktā maksājuma par preci/pakalpojumu vai komisijas nauda (Cashback). Attiecīgi atlaide netiek piemērota maksājuma veikšanas brīdī, bet vēlāk. Ņemot vērā maksājuma ekonomisko būtību attiecībā pret atlaidēm, ir konstatējama nevienlīdzīga situācija, jo naudas līdzekļu atmaksas, kas tiek veiktas vēlāk, pašreiz tiek atzītas par ienākumu, no kā veicami nodokļa maksājumi. 

Atbilstoši Finanšu nozares asociācijas sniegtajai informācijai, šādas atmaksas tiek piedāvātas arī banku klientiem, kas izmanto banku izdotās maksājumu kartes. Pēc ekonomiskās būtības tās ir sasaistītas ar  atlīdzības programmu, kurā banku klientiem, izmantojot starptautiskajām karšu shēmām (Latvijā pamatā tikai VISA un MasterCard) piesaistītas banku izdotās maksājumu kartes, atmaksā daļu no tāda pirkuma maksas, kas veikts ar konkrēto maksājumu karti (visbiežāk ap 1-2%). Bankas kā vidutājs izsniedz attiecīgo maksājumu karti un nodrošina maksājumu izpildi. Atmaksa ir atlaide pirkumam vai samaksātās komisijas atmaksa. Preces pārdevējs var vienoties ar banku vai MasterCard, ka par konkrētiem pirkumiem ir veicama  naudas līdzekļu atmaksa (Cashback) fiksētā vai procentuālā izteiksmē. Ir pieļaujamas situācijas, kurās tirgotājs nav informēts par to, ka pirkumam ir bijusi naudas līdzekļu atmaksa (Cashback), jo to var piemērot pati starptautisko karšu shēma, lai vietējā tirgū konkurētu ar otru karšu shēmu vai popularizētu noteikta veida maksājumus ar karti.

Nepieciešams noteikt, ka veiktā atmaksa nav atzīstama par ienākumu, ja tā tiek veikta uz maksājumu kontu klientu lojalitātes programmas ietvaros un maksājums netiek saņemts šī maksājuma saņēmēja saimnieciskās darbības ietvaros.
Tomēr normas mērķis nav veicināt naudas apriti izložu un azartspēļu nozarē, kurā pastāv augsts ēnu ekonomikas risks un atvieglojumu piemērošana būtu papildus faktors, kas veicinātu atkarību rašanos.

2. Nodokļa piemērošanas kārtība atmaksātajām summām (Cashback) klientu lojalitātes programmas ietvaros (likuma 8.panta papildināšana ar divdesmit trešo, divdesmit ceturto un divdesmit piekto daļu)

Ar likumprojektu likuma 8.pants papildināts ar normām, kas nosaka, ka par ienākumu nav atzīstami klientu lojalitātes programmas ietvaros nodokļa maksātājam maksājuma kontos ieskaitītie naudas līdzekļi (ja tas nav saistīts ar nodokļa maksātāja saimniecisko darbību), nolūkā veicināt bezskaidras naudas norēķinus vai šādus norēķinus pie konkrēta preču pārdevēja vai pakalpojumu sniedzēja.
Risinājums paredz, ka norma par ienākumu neatzīšanu, netiek piemērota azartspēļu un izložu organizētāju un pakalpojumu sniedzēju veiktajām naudas atmaksām, jo šajā nozarē pastāv augsts ēnu ekonomikas risks un atvieglojumu piemērošana būtu papildus faktors, kas veicinātu atkarību rašanos.

3. Likumā ietvertā regulējuma pilnveidošana attiecībā uz dāvinājumiem, kas saņemti no fiziskajām personām, ar kurām saista ciešas personiskās un ekonomiskās saites (likuma 9.panta pirmās daļas 35.punkta papildināšana ar "e" apakšpunktu)

Likuma 9.panta pirmās daļas 35.punktā ir noteikti nosacījumi, ievērojot kurus, saņemtie dāvinājumi tiek atbrīvoti no aplikšanas ar nodokli. Vispārējā gadījumā no aplikšanas ar nodokli tiek atbrīvotas dāvanas no fiziskajām personām, ar kurām dāvinājuma saņēmēju saista laulība vai radniecība līdz trešajai pakāpei Civillikuma izpratnē. Pašreiz likums neparedz atbrīvot no aplikšanas ar nodokli dāvinājumus, kas veikti:
•     pirmās pakāpes radinieku laulātajiem (bērna laulātajam (znotam vai vedeklai), vecāku laulātajam (patēvam vai pamātei), 
•    laulātā pirmās pakāpes radiniekiem (laulātā bērniem un laulātā vecākiem).
Tādējādi, lai arī nodokļa maksātājam ar minētajām personām ir iespējamas ciešas personiskas un ekonomiskās saites, likums neparedz piemērot atbrīvojumu no nodokļa. Ņemot vērā minēto, pašreiz praksē darījumos ar minētajām personām materiālo labumu nodošana un īpašuma patapināšana bieži tiek īstenota, izmantojot personas starpniecību, uz kuru attiecas nodokļa atbrīvojums (laulātā vai radinieka). Piemēram,  naudas pārskaitījums tiek veikts dēlam vai meitai, bet pēc tam dēls vai meita to pārskaita savam laulātajam. Tādējādi likuma normu piemērošana pašlaik nav vērtējama viennozīmīgi. 

3. Likumā ietvertā regulējuma pilnveidošana attiecībā uz dāvinājumiem, kas saņemti no fiziskajām personām, ar kurām saista ciešas personiskās un ekonomiskās saites (likuma 9.panta pirmās daļas 35.punkta papildināšana ar "e" apakšpunktu)

Likuma 9.panta pirmās daļas 35.punkts  tiek papildināts ar "e "apakšpunktu, kas paredz atbrīvot no aplikšanas ar nodokli dāvinājumus, kas saņemti no maksātāja laulātā pirmās pakāpes radinieka vai maksātāja pirmās pakāpes radinieka laulātā.

4. Atbalsts izmaksu segšanai Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta vai Modernizācijas projekta īstenošanai (grozījumi likuma 9.panta pirmās daļas 42.punktā, pārejas noteikumu papildināšana ar 210.punktu)

Pašreiz likuma 9. panta pirmās daļas 42. punkts nosaka, ka gada apliekamajā ienākumā netiek ietverts un ar nodokli netiek aplikts atbalsts izmaksu segšanai Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta projekta īstenošanai. Vienlaikus Klimata un enerģētikas ministrijas (turpmāk - KEM) pārraudzībā ir vēl viens finanšu instruments – Modernizācijas fonds (normatīvais regulējums noteikts Klimatnoturības un ekonomiskās ilgtspējas likuma 16.,17. un 18.pantā), kura mērķis ir atbalstīt oglekļa mazietilpīgus ieguldījumus, lai īstenotu enerģijas pārvades un sadales sistēmu modernizāciju un veicinātu energoefektivitātes uzlabošanu. 
KEM ir izstrādājusi Ministru kabineta noteikumu projektu "Modernizācijas fonda finansēto projektu atklāta konkursa "Atjaunīgo energoresursu izmantošanas veicināšana daudzdzīvokļu ēkās, valsts un pašvaldību ēkās un energokopienās" nolikums" (turpmāk – projektu konkurss), kura ietvaros kā viena no finansējuma saņēmēju grupām ir noteikta fiziskas personas – dzīvokļu īpašnieki, kuri īsteno projektu konkursa ietvaros atbalstāmās aktivitātes.
Projektu konkursa mērķis ir veicināt siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu un energoefektivitātes uzlabošanu daudzdzīvokļu ēkās, valsts un pašvaldību ēkās, kā arī energokopienās, atbalstot elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanas iekārtu, lai nodrošinātu siltumenerģijas vai elektroenerģijas ražošanu un piegādi pašpatēriņam, un enerģijas akumulēšanas un uzglabāšanas iekārtu iegādi, kā arī ar to darbību saistītās infrastruktūras izveidi.
Projektu īstenošana sniegs iespēju finansējuma saņēmējiem uzstādīt atjaunīgo energoresursu iekārtas, samazinot kopējās ieguldījumu izmaksas, tādējādi nodrošinot piekļuvi enerģijai par stabilu cenu, vienlaikus sekmēs atjaunīgās enerģijas ražošanu un izmantošanu pašpatēriņam, veicinās Latvijas enerģētisko drošību un neatkarību, kā arī mazinās siltumnīcefekta gāzu emisijas ēku sektorā.
Turklāt investīcijas atjaunīgo energoresursu izmantošanas veicināšanā sekmē fosilā kurināmā importa samazināšanos Latvijā, ar potenciālu samazināt arī elektroenerģijas importa īpatsvaru, kas tiek panākts ar plašāku atjaunīgo energoresursu tehnoloģiju un vietējo resursu izmantošanu pašu patēriņam.
Projektu konkursa īstenošanas rezultātā tiek sniegts ieguldījums Nacionālā enerģētikas un klimata plānā 2021. – 2030. gadam noteikto mērķu sasniegšanā – attiecībā uz energoefektivitātes uzlabošanu un alternatīvā kurināmā un atjaunīgo energoresursu tehnoloģiju izmantošanas veicināšanu enerģētikas sektorā. Plānots, ka maksimāli pieļaujamā Modernizācijas fonda atbalsta intensitāte nepārsniegs 70 % no projekta kopējām attiecināmajām izmaksām. Ja Modernizācijas fonda finansējumam tiek piemērots nodoklis, maksimālā atbalsta likme būtiski samazinās, kā rezultātā daļa no potenciālajiem projektu iesniedzējiem var atteikties no projektu īstenošanas, radot negatīvu ietekmi uz projektu konkursa mērķa sasniegšanu. Nodokļa nepiemērošana plānotajam atbalsta maksājumam (līdzfinansējumam) ir vērsta uz Modernizācijas fonda un projektu konkursa mērķa sasniegšanu, nodrošinot iespēju fiziskām personām saņemt atbalsta maksājumu pilnā apmērā.
Ministru kabineta noteikumi Nr.74 "Modernizācijas fonda finansēto projektu atklāta konkursa "Atjaunīgo energoresursu izmantošanas veicināšana daudzdzīvokļu ēkās, valsts un pašvaldību ēkās un energokopienās" nolikums" ir pieņemti 2026.gada 17.februārī.

Nodokļa atbrīvojuma ieviešanas mērķis ir vienotas pieejas īstenošana, piemērojot līdzvērtīgus atbrīvojumus saturiski līdzvērtīgiem atbalsta mehānismiem dažādās programmās, kā arī mērķis ir veicināt Latvijas iedzīvotāju vēlmi un iespējas īstenot pasākumus gan enerģētikas (piemēram, atjaunīgo energoresursu tehnoloģiju iegāde, energoefektivitātes pasākumu ieviešana ēkā), gan transporta (piemēram, mazemisiju vai bezemisiju transportlīdzekļu iegāde) jomās, kas ir svarīgi Latvijai noteikto klimata un enerģētikas mērķu izpildei.

Fiziskām personām –nodokļa maksātājiem – projektu konkursa ietvaros pieejamais finansējums ir 10 000 000 euro un tiek pieņemts, ka pieejamais finansējums tiek pilnībā apgūts. Pirmā projekta konkursa kārta izsludināta 2026. gadā. Plānots, ka 20 % no finanšu instrumenta finansējuma tiks izmantoti 2026. gadā, aptuveni 20 % - 2027. gadā, aptuveni 25 % - 2028. gadā, savukārt lielākā daļa - aptuveni 35 % no finanšu instrumenta finansējuma - 2029. gadā.
Atbalsts Modernizācijas fonda projekta īstenošanai netiks kvalificēts kā komercdarbības atbalsts – atbalsts tiks piešķirts darbībām, kuras nav kvalificējamas kā saimnieciskās darbības veikšana projekta ieviešanas gaitā vai dzīves ciklā (amortizācijas periodā). Gadījumā, ja ar saimniecisko darbību nesaistīts projekts vai ar saimniecisko darbību saistīts projekts, kuram sniegtais atbalsts nav kvalificējams kā komercdarbības atbalsts, projekta ieviešanas gaitā vai dzīves ciklā (amortizācijas periodā) kļūst par projektu, kuram sniegtais atbalsts būtu kvalificējams kā komercdarbības atbalsts, tad atbalsts tiks sniegts ņemot vērā valsts atbalsta nosacījumus.

4. Atbalsts izmaksu segšanai Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta vai Modernizācijas projekta īstenošanai (grozījumi likuma 9.panta pirmās daļas 42.punktā, pārejas noteikumu papildināšana ar 210.punktu)

Likuma 9.panta pirmās daļas 42.punktā noteikts, ka gada apliekamajā ienākumā netiek ietverts un ar nodokli netiek aplikts atbalsts Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta projekta īstenošanai, kā arī Modernizācijas fonda projekta īstenošanai. Ņemot vērā, ka pirmā Modernizācijas fonda projektu konkursa kārta tika izsludināta 2026. gadā un saistībā ar to notiek projektu iesniegumu vērtēšana, pārejas noteikumi ir papildināti ar 210. punktu, kuri paredz, ka grozījumi likuma 9. panta pirmās daļas 42. punktā daļā par atbalstu Modernizācijas fonda projekta īstenošanai ir piemērojami no 2026. gada 1. jūnija. Tādējādi atbalsts izmaksu segšanai Modernizācijas fonda projekta īstenošanai, sākot ar 2026. gada 1. jūniju, netiek ietverts fiziskās personas gada apliekamajā ienākumā un netiek aplikts ar iedzīvotāju ienākuma nodokli.

5. Ieņēmumu atzīšanas principa vienādošana personām, kuras ir izmantojušas likuma 11.panta divpadsmitajā daļā noteiktās tiesības nereģistrēt saimniecisko darbību, un personām, kuras saimniecisko darbību veic vispārējā kārtībā. Priekšnosacījumu, izmantot nereģistrētās saimnieciskās darbības priekšrocības, pilnveidošana (likuma 8.panta papildināšana ar 2.¹⁷daļu, grozījumi 11.panta divpadsmitajā un divdesmit pirmajā daļā, 11.panta papildināšana ar 12.¹un divdesmit trešo daļu, pārejas noteikumu papildināšana ar 211.punktu).

Terminoloģijas sakārtošana
Likuma 11.panta divpadsmitā daļa nosaka, ka tad, ja maksātājam nerodas saimnieciskās darbības izdevumi vai tie ir nebūtiski, maksātājs, gūstot ienākumu no īpašuma [iznomājot vai izīrējot nekustamo īpašumu (arī pārdodot īres tiesības), nododot lietu tālāk apakšnomniekam vai apakšīrniekam, iznomājot kustamo mantu vai gūstot samaksu par dabas resursu izmantošanu vai izmantošanas aprobežojumiem] vai gūstot ienākumu no kustamas lietas atsavināšanas, kas atbilst tikai šā panta 1.³ daļas 2.punktam, var nereģistrēties Valsts ieņēmumu dienestā kā saimnieciskās darbības veicējs. Šajā gadījumā maksātājs nav tiesīgs piemērot saimnieciskās darbības izdevumus un tajos iekļaut ar īpašuma uzturēšanu un pārvaldīšanu saistītos izdevumus, izņemot nekustamā īpašuma nodokļa maksājumus par attiecīgo nekustamo īpašumu.
Papildus likuma 11.panta divpadsmitajai daļai likumā ir minētas arī citas situācijas, kurās, gūstot ieņēmumus no saimnieciskās darbības, nodokļa maksātājiem ir tiesības saimniecisko darbību nereģistrēt (piemēram, ienākumu no piemājas saimniecības vai personīgās palīgsaimniecības, ja minētie ienākumi nepārsniedz 3 000 euro gadā vai  ienākumu no uzņēmumu līguma izpildes, ja ienākumu izmaksā subjekts, kuram ar likumu ir noteikts nodokļa ieturēšanas pienākums^[1]), jo šāds ienākums likumā ir atzīts par ar nodokli neapliekamu ienākumu^[2] vai ienākumu, kuram piemērojams algas nodoklis un valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas^[3].
Lai nodrošinātu vienveidīgu izpratni par jēdziena "nereģistrēta saimnieciskā darbība" lietojumu, nepieciešams nošķirt situācijas, kurās saimnieciskā darbība nav reģistrēta, ievērojot likumā noteiktos izņēmumu gadījumus, no tiem, kuros netiek ievērotas šajā likumā un citos normatīvajos aktos noteiktās prasības.

Saistības pret trešajām personām
Likuma norma maksātājiem, kas ir izmantojuši tiesības nereģistrēt saimniecisko darbību, rada atšķirīgu pieeju un dažādas interpretācijas atkarībā no noslēgtā līguma veida. Noslēdzot īres līgumu, kas paredz, ka ar īpašuma izmantošanu saistīti maksājumi trešajām personām (piemēram, komunālie maksājumi, maksājumi par elektrību, ūdeni u.c.) tiek veikti dzīvokļa īpašniekam, kurš tālāk jau pats veic šos maksājumus, minētie maksājumi tiek ietverti saimnieciskās darbības ieņēmumos. Savukārt, ja īrnieks minētos maksājumus trešajām personām – pakalpojumu sniedzējiem veic tieši, minētās summas netiek ietvertas dzīvokļa īpašnieka saimnieciskās darbības ieņēmumos.
 Turklāt pašreiz atšķirīgs saimnieciskās darbības ieņēmumu atzīšanas princips ir arī salīdzinājumā ar personām, kurām ir reģistrēta saimnieciskā darbība un kurām, atbilstoši Ministru kabineta 2022. gada 31. maija noteikumu Nr. 322 "Kārtība, kādā individuālie komersanti un citas fiziskās personas, kas veic saimniecisko darbību, individuālie uzņēmumi, zemnieku un zvejnieku saimniecības kārto grāmatvedību vienkāršā ieraksta sistēmā" 20.17. un 20.23. apakšpunktā noteiktajam, ieņēmumos un izdevumos, kas nav attiecināmi uz nodokļu aprēķināšanu, norāda trešās personas vārdā iekasētās un samaksātās summas (starpniecības maksājumus). Uz šādiem maksājumiem ir attiecināmi arī maksājumi komunālo pakalpojumu sniedzējiem par elektrību, ūdeni, gāzi un apkuri.

Nosacījumi, lai maksātājam būtu tiesības veikt nereģistrēto saimniecisko darbību
Atbilstoši Augstākās tiesas 29.06.2018. spriedumā lietā Nr. SKA-125/2018 paustajām atziņām .."tiesību normas neparedz skaidras tiesiskās sekas gadījumā, ja nodokļa maksātājs ir izpildījis likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 28.panta 8.punktā noteikto pienākumu, taču novēloti. Vēl jo vairāk no tiesību normām neizriet, ka nodokļa maksātājam iestātos pienākums šādā situācijā piemērot vispārējo nodokļa aprēķināšanas kārtību un nodokļa likmi." 
Jāatzīmē, ka konkrētajā gadījumā nepieciešamība savlaicīgi paziņot par izvēlēto nodokļa maksāšanas kārtību, saistīta ar to, ka fiziskajai personai vispārējā gadījumā pirms saimnieciskās darbības uzsākšanas ir pienākums reģistrēties kā saimnieciskās darbības veicējai. Tādējādi ar šo iepriekšējas paziņošanas pienākuma izpildīšanu, pirmkārt, maksātājs informē Valsts ieņēmumu dienestu, ka tiek veikta saimnieciskā darbība (šāda prasība ir ļoti būtiska no ēnu ekonomikas ierobežošanas viedokļa, jo pretējā gadījumā, ja nodokļa maksātājs plāno izvairīties no nodokļa maksāšanas, bet taksācijas gada laikā viņa veikto nepaziņoto saimniecisko darbību konstatē Valsts ieņēmumu dienests, maksātājs vienmēr varēs norādīt, ka šo ienākumu plāno deklarēt rezumējošā kārtībā). Otrkārt, informācija par to, vai fiziskās personas izvēli – nereģistrējot saimniecisko darbību (paziņotā saimnieciskā darbība) – ir nepieciešama ienākuma izmaksātājam, lai piemērotu pareizu nodokļa likmi. Ņemot vērā minēto, nepieciešams pilnveidot likumā ietvertās normas attiecībā uz sekām likuma  28.panta 8.punktā noteiktā pienākuma novēlotas izpildes gadījumā.

Nodokļu plānošanas iespēju mazināšana
Maksātājs, kurš izvēlējies izmantot tam likuma 11.pantā divpadsmitajā daļā noteiktās tiesības nereģistrēt saimniecisko darbību, ja par tās uzsākšanu likuma 28.panta 8.punktā noteiktajā termiņā ir informējis Valsts ieņēmumu dienestu, ieņēmumiem no saimnieciskās darbības piemēro likuma 15.panta sestā daļas 3.punktā noteikto nodokļa likmi 10 procentu apmērā.
Valsts ieņēmumu dienests nodokļu administrēšanas pasākumu laikā ir konstatējis, ka juridiskas personas minēto normu samērā bieži piemēro nekustamā īpašuma un kustamās mantas iznomāšanas darījumos ar fiziskajām personām, kuras vienlaikus ir uzņēmuma amatpersonas vai arī tā darbinieki. Minētajos gadījumos tiek noteiktas nepamatoti augstas, tirgus cenai (vērtībai) neatbilstošas, darījumu summas, kas, iespējams, liecina par likuma normas izmantošanu nodokļu optimizēšanai, proti, ar nekustamā īpašuma un kustamās mantas iznomāšanas darījumu slēpt darba samaksu, izvairoties no izmaksātā ienākuma aplikšanas ar algas nodokli.


^[1] _{Likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli"11.panta trīspadsmitā un astoņpadsmitā daļa
^[2] Likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli"9.panta pirmās daļas 1.punkts
^[3] Likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu"1.panta 2.punkta "d" apakšpunkts un likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli"11.panta astoņpadsmitā daļa}

5.Ieņēmumu atzīšanas principa vienādošana personām, kuras ir izmantojušas likuma 11.panta divpadsmitajā daļā noteiktās tiesības nereģistrēt saimniecisko darbību, un personām, kuras saimniecisko darbību veic vispārējā kārtībā. Priekšnosacījumu, izmantot nereģistrētās saimnieciskās darbības priekšrocības, pilnveidošana (likuma 8.panta papildināšana ar 2.¹⁷daļu, grozījumi 11.panta divpadsmitajā un divdesmit pirmajā daļā, 11.panta papildināšana ar 12.¹un divdesmit trešo daļu, pārejas noteikumu papildināšana ar 211.punktu).

Terminoloģijas sakārtošana
Likuma 11.panta divpadsmitajā daļā ieviests termins "paziņotā saimnieciskā darbība"

Saistības pret trešajām personām
Likuma 11.pants papildināts ar 12.¹daļu, nosakot, ka personām, kas ir izmantojušas tiesības nereģistrēt saimniecisko darbību, saimnieciskās darbības ieņēmumos netiek ietverti ar īpašuma izmantošanu saistīti maksājumi trešajām personām, kas nerada īpašuma vērtības pieaugumu (piemēram, komunālie maksājumi par elektrību, ūdeni u.c.). Minētais nozīmē to, ka, piemēram, telpu nomas gadījumā, ar nodokli apliekamais objekts būs līgumā noteiktā nomas maksa. Attiecīgi juridiskajai personai, veicot maksājumu telpu nomniekam, kuram ir reģistrēta paziņotā saimnieciskā darbība, nodokļa ieturējums, izpildot  likuma 17.panta desmitās daļas 7.punktā noteikto prasību, ir jāveic tikai no izmaksātās nomas maksas.
Vienlaikus likuma pārejas noteikumi papildināti ar 210. punktu, kas nosaka, ka norma, kas paredz paziņotās saimnieciskās darbības ieņēmumos neietvert ar īpašuma izmantošanu saistītus maksājumus trešajām personām, piemērojama ar 2026.gada 1.janvāri.

Nosacījumi, lai maksātājam būtu tiesības veikt nereģistrēto saimniecisko darbību
Likuma 11.panta divpadsmitajā daļā paredzēts noteikt, ka maksātājs paziņoto saimniecisko darbību var veikt, ja likuma 28.panta 8.punktā noteiktajā termiņā Valsts ieņēmumu dienests ir ticis informēts par paziņotās saimnieciskās darbības uzsākšanu, kā arī maksātājs nav reģistrējis saimniecisko darbību kādā no likuma 11.panta divpadsmitajā daļā minētajiem saimnieciskās darbības veidiem. 

Lai nodrošinātu maksātājam tiesisko skaidrību par likumā ietverto normu piemērošanu, ja maksātājs likumā noteiktā termiņā nebūs Valsts ieņēmumu dienestu informējis par paziņotās saimnieciskās darbība uzsākšanu, likuma 11.pants papildināts ar divdesmit trešo daļu, kurā noteikts, ka līdz paziņotās saimnieciskās darbības reģistrācijas dienai saimnieciskās darbības ienākums nosakāms 11. pantā noteiktajā vispārējā kārtībā, piemērojot šā likuma 15. panta otrajā daļā noteiktās nodokļa likmes.

Paziņotās saimnieciskās darbības ierobežojums veikt vienlaikus tādu pašu darbību reģistrētā saimnieciskajā darbībā ir saistīts ar stingrāku paziņotās saimnieciskās darbības sākuma un beigu datumu kontroli. 

Nodokļu plānošanas iespēju mazināšana
 Lai mazinātu nodokļa optimizācijas riskus, kuros algota darba ienākums tiek aizstāts ar citu ienākumu veidu, likuma 8.pants papildināts ar 2.¹⁷daļu, kurā ietvertā norma paredz, ka tad, ja maksātājs, kuram Valsts ieņēmumu dienestā ir reģistrēta paziņotā saimnieciskā darbība, slēdz darījumus ar subjektu (kapitālsabiedrību, biedrību u.c.), kurā tas ir valdes loceklis vai darba ņēmējs, vai ģimenes loceklis kādai no minētajām personām un darījuma vērtība pārsniedz tirgus cenu, tad darījuma vērtības pārsniegums ir atzīstams par ar algas nodokli apliekamu objektu.

6. Ierobežojumi veikto ieguldījumu iekļaušanai kapitāla pieauguma aprēķinā (likuma 11.⁹panta papildināšana ar 7.⁵daļu).

Atbilstoši likuma 11.⁹panta pirmajā daļā noteiktajam, kapitāla pieaugumu nosaka, no kapitāla aktīva atsavināšanas cenas atņemot iegādes vērtību un kapitāla aktīvā veikto ieguldījumu vērtību kapitāla aktīva turēšanas laikā.  
Likuma 11.⁹panta septītajā, 7.¹, 7.² un 7.³daļā ir ietverti īpaši nosacījumi attiecībā uz kapitāla pieauguma aprēķinā izmantojamo nekustamā īpašuma iegādes vērtību, atsevišķos gadījumos nosakot, ka ir piemērojama aktuālā kadastrālā vērtība.
Ņemot vērā to, ka nav pieļaujams kapitāla pieauguma aprēķinā divas reizes ņemt vērā vienu un to pašu vērtību, nepieciešams likumā noteikt, ka tad, ja aprēķinā tiek izmantota aktualizētā nekustamā īpašuma kadastrālā vērtība, veikto ieguldījumu vērtība kapitāla pieauguma noteikšanā netiek ņemta vērā.
Attiecīgi nodokļa maksātājam, kas ir veicis būtiskus ieguldījumus nekustamajā īpašumā un tā rīcībā ir attaisnojuma dokumenti, kas pamato šo ieguldījumu veikšanu, ir izvēles iespēja - kapitāla pieauguma aprēķinā ņemt vērā faktiskos ieguldījumus nekustamajā īpašumā vai nekustamā īpašuma kadastrālo vērtību (nosacīto nekustamā īpašuma iegādes vērtību).

6. Ierobežojumi veikto ieguldījumu iekļaušanai kapitāla pieauguma aprēķinā (likuma 11.⁹panta papildināšana ar 7.⁵daļu).

Likuma 11.⁹pants papildināts ar 7.⁵daļu, kas nosaka, ka tad, ja nodokļa maksātājs kapitāla pieauguma aprēķinā izmanto aktualizēto nekustamā īpašuma kadastrālo vērtību, tad šajā aprēķinā nav ietverama veikto ieguldījumu vērtība.

7. Ieguldījumu konta darbību reglamentējošo normu pilnveidošana (likuma 11.¹³panta  papildināšana ar 11.¹ un 12.¹daļu,  19.panta sestās daļas papildināšana ar 11.punktu)

Maksātājs, kurš gūst ienākumu no kapitāla pieauguma, atkarībā no kopējā ienākumu apmēra no darījumiem ar kapitāla aktīviem ceturksnī, Valsts ieņēmumu dienestā likuma 19.panta 5.³ daļā noteiktajā termiņā iesniedz deklarāciju par ienākumu no kapitāla. Savukārt ienākumu no kapitāla, kas nav kapitāla pieaugums, deklarē pēctaksācijas gadā, iesniedzot Valsts ieņēmumu dienestā gada ienākumu deklarāciju likuma 19.panta piektajā daļā noteiktajā termiņā (taksācijas gadam sekojošajā gadā no 1. marta līdz 1. jūnijam, vai no 1. aprīļa līdz 1. jūlijam, ja taksācijas gada ienākumi, kuriem piemēro  likuma 15. panta otrajā daļā noteikto nodokļa likmi, pārsniedz saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu" noteikto obligāto iemaksu objekta maksimālo apmēru). 
Likums piedāvā arī iespēju piemērot vienkāršotu nodokļa maksāšanas režīmu, piešķirot kontam, kurā tiek veikti darījumi ar kapitāla aktīviem, ieguldījumu konta statusu. Likuma 11.⁹panta vienpadsmitās daļas 6.punkts nosaka, ka ienākums no ieguldījuma konta ir ienākums no kapitāla, kas nav kapitāla pieaugums, vienlaikus pēc ekonomiskās būtības ieguldījumu konts ir likumā atrunāts mehānisms, kas ļauj gūtajam ienākumam no kapitāla un kapitāla pieauguma vienkāršoti aprēķināt nodokli, par ienākuma gūšanas dienu uzskatot dienu, kad no ieguldījumu konta izmaksātā naudas summa pārsniedz ieguldījumu kontā iemaksāto naudas summu. Ieviešot ieguldījumu kontu, likuma grozījumu anotācijā bija norādīts - ja tiek veikti bieži darījumi ar finanšu instrumentiem, tad "tā kā dažu finanšu instrumentu atsavināšana rada ienākumus, bet citu finanšu instrumentu atsavināšana rada zaudējumus un pārskata deklarācijā nepieciešams norādīt katru kapitāla aktīva veidu, tā iegādes vērtību, ienākuma gūšanas dienu utt., tad pārskata deklarācijas aizpildīšana ir darbietilpīgs un sarežģīts process, kas rada ievērojamu administratīvo slogu kredītiestāžu klientiem – iedzīvotāju ienākuma nodokļu maksātājiem"^[1]. Attiecīgi ieguldījumu konta ieviešanas mērķa pamatā bija administratīvā sloga mazināšana nodokļu maksātājiem.
Ieguldījumu konta regulējuma piemērošana ir personas izvēles tiesība, kuru tā var realizēt, ja attiecīgais konts atbilst likuma 11.¹³pantā minētajām prasībām attiecībā uz tajā veiktiem darījumiem, subjektu, kas sniedz ieguldījumu pakalpojumu, kā arī, ja ir izpildīts Valsts ieņēmumu dienesta informēšanas pienākums par ieguldījumu konta statusu piešķiršanu attiecīgajam kontam.

Pēc savas ekonomiskās būtības ieguldījumu konta regulējums ir vērsts uz rezidentiem, kas Latvijā maksā nodokli par Latvijā un ārvalstīs gūto ienākumu, un nodokļa aprēķināšanas vajadzībām var piešķirt ieguldījuma konta statusu kontam, kas ir atvērts pie tāda ieguldījumu pakalpojumu sniedzēja, kas, izpildot arī citus likuma nosacījumus, ir Latvijas, gan citas Eiropas Savienības dalībvalsts, Eiropas Ekonomikas zonas valsts vai Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas dalībvalsts rezidents vai tādas valsts rezidents, ar kuru Latvija ir noslēgusi nodokļu konvenciju. Nerezidentiem attiecībā uz ienākumiem no kapitāla (t.sk. kapitāla pieauguma) ir noteikts specifisks regulējums, kas paredz piemērot arī atbrīvojumu (piemēram, ienākumiem no publiskās apgrozības finanšu instrumentu atsavināšanas, procentu ienākums no publiskā apgrozībā esošiem finanšu instrumentiem) vai no nodokļa vai atšķirīgas - zemākas - nodokļa likmes (piemēram, 5% nodokļa likme procentu ienākumiem no finanšu instrumentiem, kas nav iekļauti publiskajā apgrozībā un izpilda likumā noteiktus kritērijus). Tādējādi nerezidentiem nepieciešamība iesniegt gada ienākumu deklarāciju vai kapitāla pieauguma ienākumu deklarāciju var rasties tikai samērā retos gadījumos (piemēram, nekustamā īpašuma vai tādu kapitāla daļu atsavināšanas, kuras neatrodas publiskajā apgrozībā).  Savukārt nerezidentu ienākumi no kapitāla, kas tiek gūti ārvalstīs, Latvijā nav nodokļa objekts.
Likumā pašreiz nav noteiktas konkrētas normas attiecībā uz ieguldījumu konta normatīvā regulējuma piemērošanu rezidences statusa maiņas rezultātā, kā arī ieguldījumu kontam zaudējot ieguldījumu konta statusu. 

Turklāt Likums pašlaik neparedz nodokļa maksātājam pienākumu, deklarējot ienākumu no ieguldījumu konta, pievienot deklarācijai dokumentus, kas pamato deklarācijā norādītā ienākuma apmēru.

^[1] _{Likuma 2017. gada 22. novembra grozījumu anotācija (LP teksts)}

7. Ieguldījumu konta darbību reglamentējošo normu pilnveidošana (likuma 11.¹³panta  papildināšana ar 11.¹ un 12.¹daļu,  19.panta sestās daļas papildināšana ar 11.punktu)

Likuma 19.panta sestā daļa papildināta ar 11.punktu, kas paredz, deklarējot ienākumu no ieguldījumu konta, pievienot deklarācijai dokumentus, kas pamato deklarācijā norādītā ienākuma apmēru.

Lai nodrošinātu skaidrību, par maksātāja rīcību ieguldījumu kontam, zaudējot ieguldījumu konta statusu, likuma 11.³pants papildināts ar 11.¹daļu, kas nosaka, ka ieguldījumu konta statusa zaudēšanas gadījumā, ieguldījumu kontā esošo naudas līdzekļu un finanšu instrumentu vērtības kopējais apmērs ir pielīdzināms izmaksai no ieguldījumu konta. Piemērojot likuma 16.¹ panta 3.⁵ daļu, ieguldījumu konta slēgšanas dienā ir jāaprēķina apliekamais ienākums no ieguldījumu konta, un jāsamaksā nodoklis rezumējošā kārtībā. Vienlaikus likuma 11.³pants  papildināts ar 12.¹daļu, kas paredz, ka, mainot rezidenci, ārvalstīs reģistrētā ieguldījumu konts zaudē ieguldījumu konta statusu pēdējā dienā, kurā maksātājs ir atzīstams par Latvijas rezidentu.

8. Likuma 15.¹pantā ietvertā regulējuma pilnveidošana (likuma pārejas noteikumu papildināšana ar 213.punktu)

Likuma 15.¹pantā ietvertās normas nosaka nodokļa piemērošanu trīs procentu apmērā kopējam taksācijas gada ienākumu pārsniegumam virs 200 000 euro. Iekšzemes nodokļa maksātājs (rezidents), kura šā likuma 15.¹ panta otrajā daļā minēto ienākumu (gan Latvijas Republikā, gan ārvalstīs gūto)  kopējais apmērs taksācijas gadā pārsniedz 200 000 euro, maksā nodokli trīs procentu apmērā rezumējošā kārtībā, iesniedzot gada ienākumu deklarāciju.
Likuma pārejas noteikumu 196.punkts nosaka, ka ienākumam no kapitāla pieauguma darījumos ar kapitāla aktīviem, kuri ir uzsākti līdz 2024. gada 31. decembrim, bet nav pabeigti līdz 2024. gada 31. decembrim un par kuriem ir iesniegta deklarācija par ienākumu no kapitāla pieauguma ar informāciju par darījumiem, kas uzsākti, bet nav pabeigti vienā taksācijas gadā, 2025., 2026. un 2027. gadā piemēro nodokļa likmi 20 procentu apmērā.
Praksē nākas saskarties ar atšķirīgām interpretācijām par to, vai likuma 15.¹ pantā ietvertās normas ir piemērojamas arī attiecībā uz kapitāla pieauguma ienākumu, ja darījums uzsākts līdz 2024. gada 31. decembrim, bet ienākums tiek saņemts pēc šī datuma.

8. Likuma 15.¹pantā ietvertā regulējuma pilnveidošana (likuma pārejas noteikumu papildināšana ar 213.punktu)

Lai nodrošinātu tiesisko paļāvību likuma pārejas noteikumi papildināti ar 213.punktu, kas paredz, ka nosakot kopējo taksācijas gada ienākumu pārsniegumu virs 200 000 euro saskaņā ar šā likuma 15.¹pantu, 2025., 2026. un 2027. gadā tajā neietver ienākumu no kapitāla pieauguma, kuram piemēro pārejas noteikumu 196.punktu. 

Ja Valsts ieņēmumu dienests, realizējot automātisku datu iekļaušanu gada ienākumu deklarācijas sagatavē, finansiālo apsvērumu dēļ nevarēs nodrošināt (skat. anotācijas 3.sadaļā ietverto informāciju), ka nodokļa objektā, kuram piemēro papildu nodokļa likmi trīs procentu apmērā, netiek ietverti ienākumi, kuriem piemērots likuma pārejas noteikumu 196. punkts un kuri ir deklarēti pārskata perioda deklarācijā par ienākumu no kapitāla pieauguma, tad nodokļu maksātājam, aizpildot gada ienākumu deklarāciju, pašam ir jāsamazina ar papildu nodokļa likmi apliekamais ienākums par minēto ienākumu no kapitāla pieauguma. 

9. Regulējums attiecībā uz nodokļa pārmaksu atmaksu un terminoloģiju (grozījumi likuma 19.panta ceturtajā, 3.², 5.²., 5.³ un 7.¹ daļā, panta papildināšana ar 4.³ un 4.⁴ daļu, pārejas noteikumu papildināšana ar 214.punktu)

Nodokļa pārmaksas atmaksa
Likuma 19.panta trešajā daļā ir noteikti termiņi rezumējošā kārtībā aprēķinātās nodokļa piemaksas iemaksai budžetā. Ar 2021. gada 16. novembrī Saeimā pieņemtajiem grozījumiem likumā, kas stājās spēkā 2022. gada 1. janvārī, likuma 19. panta trešajā daļā tika noteikts, ka gadījumā, ja rezumējošā kārtībā aprēķinātā budžetā papildus maksājamā nodokļa summa nepārsniedz vienu euro, nodokļa maksātājam šī summa nav jāmaksā. Kā norādīts likumprojekta anotācijā, minētā regulējuma mērķis ir mazināt administratīvo slogu, jo viena euro vai mazāku summu uzskaite un piedziņa valstij rada lielākas administratīvās izmaksas nekā potenciālais ieguvums no šādu summu iekasēšanas.
Vienlaikus pašreiz likuma 19.panta ceturtā daļa nosaka, ka tad, ja rezumējošā kārtībā aprēķinātā nodokļa summa pēc gada ienākumu deklarācijas pārbaudes izrādās mazāka par avansā samaksāto, Valsts ieņēmumu dienests triju mēnešu laikā no deklarācijas iesniegšanas dienas atmaksā maksātājam nodokļa pārmaksu, kas radušies kā avansā samaksātā un rezumējošā kārtībā aprēķinātā nodokļa starpība.
Ir daļa maksātāju, kuriem nav obligāts pienākums iesniegt gada ienākumu deklarāciju un kuriem rezumējošā kārtībā nodokļu aprēķinā veidojas nodokļa pārmaksa līdz vienam euro. Pēc aplēsēm fizisko personu skaits, kuriem veidojas nodokļa pārmaksa līdz vienam euro variē no 3800 līdz 4000 personām. Valsts ieņēmumu dienestam ir pienākums šādas deklarācijas izskatīt triju mēnešu laikā un veikt nodokļa atmaksu, savukārt atmaksas funkcijas veic Valsts kase. Ņemot vērā, ka gadījumā, ja rezumējošā kārtībā aprēķinātā nodokļa piemaksa nepārsniedz vienu euro, maksātājam netiek uzlikts par pienākumu piemaksāt nodokli budžetā, kā arī to, ka nepieciešams mazināt administratīvo slogu Valsts ieņēmumu dienestam un Valsts kasei, ir nepieciešams nodrošināt simetrisku regulējumu attiecībā uz rezumējošā kārtībā noteiktajām nodokļa piemaksām un pārmaksām.

Pašreiz likumā ir noteikti termiņi kādā veic nodokļa pārmaksas atmaksu rezumējošā kārtībā, iesniedzot deklarāciju. Termins "deklarācija" likuma 1. panta otrajā daļā ir saīsinājums no vārda "gada ienākuma deklarācija". Tādējādi pašreiz likumā nav noteikts, kādā termiņā Valsts ieņēmumu dienestam ir pienākums atmaksāt pārmaksu, kas tiek aprēķināta gada kapitāla pieauguma precizēšanas deklarācijā. Ja konkrēto nodokļu likumi neparedz citu atmaksāšanas laiku un kārtību, tad piemērojot likuma "Par nodokļiem un nodevām" 28. panta otro daļu, nodokļa pārmaksas atmaksa ir veicama 15 dienu laikā. Valsts ieņēmumu dienests nevar nodrošināt visu iesniegto kapitāla pieauguma precizēšanas deklarācijā pārbaudi 15 dienās. Ņemot vērā minēto nepieciešams noteikt termiņu kādā veicama nodokļa pārmaksas atmaksa gada kapitāla pieauguma precizēšanas deklarācijā. 

Terminoloģijas sakārtošana 
Maksātājs, kurš gūst ienākumu no kapitāla pieauguma, atkarībā no kopējā ienākumu apmēra no darījumiem ar kapitāla aktīviem ceturksnī, Valsts ieņēmumu dienestā likuma 19.panta 5.³ daļā noteiktajā termiņā iesniedz deklarāciju par ienākumu no kapitāla. Savukārt ienākumu no kapitāla, kas nav kapitāla pieaugums, deklarē pēctaksācijas gadā, iesniedzot Valsts ieņēmumu dienestā gada ienākumu deklarāciju likuma 19.panta piektajā daļā noteiktajā termiņā. Pašreiz likuma 19.pantā tiek lietots termins "deklarācija par ienākumu no kapitāla", kas tiesiskās skaidrības nodrošināšanai būtu precizējams.

9. Regulējums attiecībā uz nodokļa pārmaksu atmaksu un terminoloģiju (grozījumi likuma 19.panta 3.²,5.².,5.³ un 7.¹ daļā , panta papildināšana ar 4.³ un 4.⁴ daļu, pārejas noteikumu papildināšana ar 214. punktu)

Nodokļa pārmaksas atmaksa
Likuma 19.pants papildināts ar  4.³ daļu, kas nosaka, ka tad, ja nodokļa pārmaksa nepārsniedz vienu euro, Valsts ieņēmumu dienests nodokļa pārmaksu neaprēķina un maksātājam neveic.
Tāpat likuma 19.pants papildināts ar 4.⁴ daļu, kurā ir noteikts atmaksas termiņš kapitāla pieauguma precizēšanas deklarācijā aprēķinātajai nodokļa pārmaksas summai.
Lai Valsts ieņēmumu dienests varētu laicīgi nodrošināt tehniskās izmaiņas pirms kārtēja gada ienākumu deklarācijas iesniegšanas termiņā 1. martā, pārejas noteikumi papildināti arī ar 214.punktu, kas paredz, ka grozījumi likuma 19.panta 4.³ daļā stājas spēkā 2027.gada 1.janvārī un ir piemērojami, ja tiek atmaksāts pārmaksātais nodoklis, iesniedzot deklarāciju par 2026. gadu un turpmākajiem taksācijas gadiem.

Terminoloģijas sakārtošana 
Likuma 19.pantā visā tekstā vārdi "deklarācija par ienākumu no kapitāla" aizstāti ar vārdiem "deklarācija par ienākumu no kapitāla pieauguma", lai nodrošinātu skaidrību attiecībā uz minētās deklarācijas lietojumu un vienveidīgu lietoto terminoloģiju normatīvajos aktos.

10. Normas, kas nosaka ārvalstīs gūtā ienākuma no būtiskas līdzdalības aplikšanu ar nodokli, precizēšana (grozījumi likuma 24. panta 3.¹ daļā)

Likumā ir ietvertas normas, kas nosaka nodokļa piemērošanu ienākumam no būtiskas līdzdalības ārvalstu sabiedrībās, t.i. sabiedrībās, kas atrodas, ir izveidotas vai nodibinātas zemu nodokļu un beznodokļu valstī vai teritorijā  (likuma 8.panta trešās daļas 12.² punkts un divpadsmitā daļa, 17.³ pants un 24. panta 3.¹ daļa). Ar minēto regulējumu tiek novērsta iespēja, ka par sabiedrības peļņu zemu nodokļu un beznodokļu valstī vai teritorijā tiktu maksāts tikai salīdzinoši zems nodoklis sabiedrības līmenī no sabiedrības peļņas, savukārt peļņa dažādu darījumu veidā tiktu izmantota tās īpašnieku labuma gūšanai, īpašnieku līmenī nemaksājot nodokli Latvijā. Likumā ietvertais regulējums paredz, ka visa sabiedrības nesadalītā peļņa, kas noteikta saskaņā ar attiecīgajā valstī vai teritorijā spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, tiek attiecināta uz pašu sabiedrības īpašnieku un aplikta ar nodokli sabiedrības īpašnieka līmenī. Lai novērstu iespējamu nodokļu dubultu uzlikšanu vienam un tam pašam ienākumam – sabiedrības peļņai – abās valstīs, Latvijas maksātājiem –rezidentiem ir radījusi iespēju samazināt nodokli, kas aprēķināts par ienākumu no būtiskas līdzdalības ārvalsts sabiedrībā, par zemu nodokļu un beznodokļu valstī vai teritorijā kapitālsabiedrības līmenī samaksāto nodokli no ārvalsts sabiedrības peļņas/ienākumiem. 
Uz to norāda arī Saeimas 2012. gada 15. novembra likuma "Grozījumi likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli"" anotācijas I sadaļas "Tiesību akta projekta izstrādes nepieciešamība" 4. punktā "Tiesiskā regulējuma mērķis un būtība" attiecībā uz likuma 8. panta trešās daļas 12.² punktu un divpadsmito daļu, kā arī 17.³ pantu ietvertais skaidrojums: "Likumprojekts paredz ieviest nodokļu pretizvairīšanās normas attiecībā uz tāda ienākuma aplikšanu ar nodokli, kas iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātājam pienākas no tā līdzdalības zemu nodokļu un beznodokļu valstu vai teritoriju sabiedrībās, trastos vai citos juridiskos veidojumos (turpmāk – ārvalstu sabiedrībās). Paredzēts, ka ar nodokli tiks aplikts uz maksātāju attiecināmais ārvalstu sabiedrības ienākums, ja maksātāja līdzdalība ārvalstu sabiedrībā ir būtiska – 25 % un vairāk –, neatkarīgi no tā, ka šis ienākums nav ticis sadalīts dividendēs. (..) Likums arī paredz, ka aprēķināto nodokli var samazināt par ārvalstu kapitālsabiedrības līmenī samaksāto nodokļa daļu, kura ir proporcionāla peļņas daļai, kuru var attiecināt uz nodokļa maksātāju". 
Problemātika ir saistīta ar apstākli, ka likuma 1.panta pirmajā daļā noteikts, ka termins "nodoklis" ir saīsinājums no termina "iedzīvotāju ienākuma nodoklis". Termins "nodoklis" tiek lietots arī likuma 24. panta 3.¹ daļā.  Tādējādi nepieciešams nodrošināt viennozīmīgu izpratni par likuma 24. panta 3.¹ daļā ietverto normu.

10. Normas, kas nosaka ārvalstīs gūtā ienākuma no būtiskas līdzdalības aplikšanu ar nodokli, precizēšana (grozījumi likuma 24. panta 3.¹ daļā)

Precizēta likuma 24. panta 3.¹ daļā ietvertā norma ar skaidrojumu, ka nodokli, kas aprēķināts no būtiskās līdzdalības ārvalstu sabiedrībā ienākuma, var samazināt par sabiedrības līmenī samaksāto attiecīgās valsts uzņēmumu ienākuma nodokli vai tam pielīdzināmo nodokli.

11. Normu aktualizēšana, veicot tehniskus precizējumus un aktualitāti zaudējušo normu izslēgšanu.

2004.gada 20.decembrī Saeimā pieņemto likuma grozījumu mērķis, ar kuriem likuma 24.pants tika papildināts ar piekto un sesto daļu, bija nodrošināt 2003.gada 3.jūnija Padomes Direktīvas 2003/48/EK par tādu ienākumu aplikšanu ar nodokļiem, kas gūti kā procentu maksājumi par uzkrājumiem (turpmāk - Direktīva 2003/48EK) ieviešanu Latvijā.  Likumā minētajās normās noteikta  kārtība, kādā tiek novērsta nodokļu dubulta uzlikšana gadījumā, kad atsevišķas dalībvalstis un dalībvalstu saistītās un atkarīgās teritorijas ieviešot minēto direktīvu, ietur direktīvā noteiktajā pārejas periodā īpašu nodokli – uzkrājumu nodokli.
2014.gada 9.decembrī tika pieņemta Padomes Direktīva 2014/107/ES, ar ko tika grozīta Direktīva 2011/16/ES attiecībā uz obligāto automātisko informācijas apmaiņu nodokļu jomā, paplašinot automātisko informācijas apmaiņu attiecībā uz finanšu iestāžu rīcībā esošo informāciju par klientu kontu bilanci vai vērtību, procentiem, dividendēm, ienākumu no noteiktiem apdrošināšanas produktiem, ienākumu no finanšu aktīvu pārdošanas vai dzēšanas un citām summām, kuras gūtas ar konta starpniecību. 
Ar minētajiem grozījumiem tika aizstāta  Direktīva 2003/48/EK, kura līdz šim regulēja informācijas automātisku sniegšanu citu ES dalībvalstu nodokļu administrācijām par to nodokļu maksātāju - fizisko personu - uzkrājumu ienākumu. Direktīva 2003/48/EK zaudēja spēku ar 2016.gada 1.janvāri, tādējādi likuma 24.panta piektā un sestā daļa ir zaudējušas savu aktualitāti.

11. Normu aktualizēšana, veicot tehniskus precizējumus un aktualitāti zaudējušo normu izslēgšanu.

Precizēts likuma 24.panta nosaukums, nodrošinot panta nosaukuma atbilstību panta saturam, 24.panta otrajā daļā precizēta terminoloģija attiecībā uz subjektu, kam piemērojami šā panta nosacījumi. Izslēgta likuma 24.panta piektā un sestā daļa.

Precizēts likuma 28.panta 12.punkts attiecībā uz dzīvības apdrošināšanas līguma (ar līdzekļu uzkrāšanu) darbības termiņu, kad rodas pienākums iesniegt gada ienākumu deklarāciju un palielināt ar nodokli apliekamo ienākumu par iepriekšējos taksācijas periodos attaisnotajos izdevumos ietvertajām apdrošināšanas prēmiju summām. 

Precizēta likuma 12.panta devītā daļa, nosakot, ka šajā pantā noteikto neapliekamo minimumu nepiemēro dividendēm, kas izmaksātas, piemērojot Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 4.² pantu.

12. Pienākumu noteikšana būvniekam Darba likuma 75.²pantā minētajā gadījumā, kad apakšuzņēmējam ir nodota pilnīgi vai daļēji līgumsaistību izpilde par būvdarbu (likuma 17.panta papildināšana ar 1.¹daļu).

Ņemot vērā Saeimā 2016.gada 12.maijā pieņemtos grozījumus Darba likumā ^[1] , Darba likums papildināts ar 75.²pantu, kurā ir noteikta būvnieka atbildība par algas nomaksu, ja darba devējam kā apakšuzņēmējam ir nodota pilnīga vai daļēja līgumsaistību izpilde par būvdarbu saistībā ar ēku būvniecību vai specializēto būvdarbu veikšanu, bet darba devējs darba līgumā/darba koplīgumā noteiktajā laikā nav izpildījis pienākumu izmaksāt darbiniekam darba samaksu. Papildus šajā Darba likuma pantā ietverta norma, kas paredz, ka tā persona, kura darba devējam ir tieši nodevusi līgumsaistību izpildi, iegūst regresa prasības pret darbinieka tiešo darba devēju tādā apmērā, kādā tā ir izmaksājusi šī darba devēja darbiniekam darba samaksu.
Minētais nozīmē, ka gadījumā, ja darbinieks darba līgumā vai darba koplīgumā noteiktajā laikā (datumā) nav saņēmis pienākošos darba samaksu, tad viņam ir tiesības tieši vērsties pie tās personas, kura darba devējam kā apakšuzņēmējam ir tieši nodevusi līgumsaistību izpildi. 
Pašreiz likumā nav noteikti būvnieka pienākumi, kas tam rodas iestājoties Darba likuma 75.²pantā minētajam gadījumam.

^[1] _{Likumprojekts "Grozījumi Darba likumā" izstrādāts, lai pārņemtu 2014. gada 15. maija Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2014/67/ES par to, kā izpildīt Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes regulu (ES) Nr.1024/2012 par administratīvo sadarbību, izmantojot Iekšējā tirgus informācijas sistēmu ("IMI regula"), kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija direktīvas 2014/66/ES par ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem trešo valstu valsts piederīgajiem saistībā ar pārcelšanu uzņēmuma ietvaros  prasības.}

12. Pienākumu noteikšana būvniekam Darba likuma 75.²pantā minētajā gadījumā, kad apakšuzņēmējam ir nodota pilnīgi vai daļēji līgumsaistību izpilde par būvdarbu (likuma 17.panta papildināšana ar 1.¹daļu).

Likuma 17.pants papildināts ar 1.¹daļu, kas nosaka, ka, izpildoties Darba likuma 75.²pantā ietvertajiem nosacījumiem, uz būvuzņēmēju ir attiecināmi tie paši nosacījumi, kas uz darba devēju. Ja likuma 17.pantā noteiktos darba devēja pienākumus, piemēram, algas nodokļa iemaksu budžetā, izpilda būvuzņēmējs, kas apakšuzņēmējam ir nodevis līgumsaistību izpildi, tad šie pienākumi par attiecīgo periodu nav attiecināmi uz darba devēju apakšuzņēmēju. Būvuzņēmējs var vērsties pie apakšuzņēmēja ar regresa prasību budžetā nomaksātā algas nodokļa apmērā.

13. Regulējums samazinātās patentmaksas maksātājiem (grozījumi likuma 11.¹⁰panta sestajā daļā un 28.panta 16.punktā)

Likuma 11.¹⁰pantā ir noteikti īpaši nosacījumi samazinātās patentmaksas maksātājiem attiecībā uz darbības jomām un subjektiem. Likuma 11.¹⁰panta ceturtajā daļā ir noteikts, ka nodokļa maksātājam ir tiesības maksāt samazināto patentmaksu, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:
1) viņam ir piešķirta vecuma pensija (tai skaitā priekšlaicīgi) un ir tiesības piemērot pensionāra neapliekamo minimumu vai saskaņā ar normatīvajiem aktiem maksātājs ir atzīts par personu ar 1. vai 2. grupas invaliditāti;
2) maksātāja saimnieciskās darbības ieņēmumi pirmstaksācijas gadā nepārsniedz 3 000 euro;
3) maksātājs nav algas nodokļa maksātājs;
4) maksātājs savā saimnieciskajā darbībā nenodarbina citas personas.
Savukārt šā panta sestā daļa nosaka nodokļa maksātāja (samazinātās patentmaksas maksātāja) rīcību, ja tā saimnieciskās darbības ieņēmumi taksācijas gadā pārsniedz 3 000 euro. Atbilstoši noteiktajam, saimnieciskās darbības apliekamo ienākumu, sākot ar nākamo mēnesi pēc minētā saimnieciskās darbības ieņēmumu sliekšņa pārsniegšanas un turpmākajos periodos, aprēķina saskaņā ar šā likuma 11. vai 11.¹ pantu. Turklāt noteikts, ka atkārtoti izvēlēties maksāt samazināto patentmaksu ne agrāk kā pēc pieciem gadiem.
Ņemot vērā subjektu loku, kuri var izvēlēties piemērot minēto režīmu, nepieciešams pārskatīt termiņu, kas ierobežo minētā nodokļa režīma atkārtotas izmantošanas iespējas likumā noteiktā saimnieciskās darbības ieņēmumu sliekšņa pārsnieguma gadījumā.
Papildus nepieciešams veikt tehniskus precizējumus likuma 28.panta 16.punktā, norādot šā likuma 11.¹⁰ panta ceturtajā daļā noteikto saimnieciskās darbības ieņēmumu slieksni līdz kuram nodokļa maksātājs var izvēlēties maksāt samazināto patentmaksu.

13. Regulējums samazinātās patentmaksas maksātājiem (grozījumi likuma 11.¹⁰panta sestajā daļā un 28.panta 16.punktā)

Likuma 11.¹⁰panta sestajā daļā noteikts, ka atkārtoti izvēlēties maksāt samazināto patentmaksu likumā noteiktā ieņēmumu apjoma limita pārsnieguma gadījumā var ne agrāk kā pēc diviem gadiem. Tehniski precizējumi likuma 28.panta 16.punktā, aktualizējot atbilstoši pašreizējam regulējumam.

14. Ar nodokli apliekamā ienākuma samazināšana par pašnodarbinātā valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām (turpmāk - VSAOI) (grozījumi likuma 11.panta trešās daļas 13.punktā) 

Likuma 10. panta pirmās daļas 1. punkts paredz, ka pirms ienākuma aplikšanas ar nodokli no gada apliekamo ienākumu apjoma cita starp kā attaisnotie izdevumi tiek atskaitītas VSAOI.
Likuma 11.panta pirmā daļa nosaka, ka fiziskās personas ienākums no saimnieciskās darbības tiek aprēķināts kā šajā likuma pantā likuma  noteikto ieņēmumu un ar to gūšanu saistīto izdevumu starpība. 
Likuma 11. panta trešajā daļā ir uzskaitīti ar taksācijas gada ienākuma gūšanu no saimnieciskās darbības izdevumu veidi. Izdevumu uzskaitījumā šā likuma panta trešās daļas 7.punktā ir minētas VSAOI par darbiniekiem, savukārt 13.punktā - Latvijas Republikā noteikto nodokļu (izņemot iedzīvotāju ienākuma nodokli un pievienotās vērtības nodokli) un nodevu (izņemot valsts nodevu par prasības pieteikumu tiesā) maksājumi.
Gramatiski lasot minētās normas, pirmšķietami var secināt, ka, nosakot ar nodokli apliekamo ienākumu, pie izdevumiem, kas saistīti ar saimniecisko darbību, var iekļaut arī VSAOI, ko pašnodarbinātā persona samaksājusi par sevi, pamatojoties uz likuma 11. panta trešās daļas 13. punktu. Taču šāds secinājums ir tikai pirmšķietams, jo likuma 10. panta pirmās daļas 1. punkts paredz, ka pirms ienākuma aplikšanas ar nodokli no gada apliekamo ienākumu apjoma cita starp kā attaisnotie izdevumi tiek atskaitītas VSAOI. Turklāt likuma  10. panta devītās daļas 1. punkts paredz, ka taksācijas gada ienākumu par likuma 10. panta pirmās daļas 1. punktā minētajiem attaisnotajiem izdevumiem nedrīkst samazināt, ja maksātāja — individuālā uzņēmuma (arī zemnieka vai zvejnieka saimniecības) īpašnieka — par sevi kā par pašnodarbinātu personu veiktās VSAOI ir iekļautas individuālā uzņēmuma (arī zemnieka vai zvejnieka saimniecības) saimnieciskās darbības izdevumos.
Ņemot vērā minēto, nepieciešams precizēt likuma 11.panta trešās daļas 13.punktā ietverto normu, lai nodrošinātu tiesisko skaidrību un vienveidīgu izpratni par pašnodarbinātā VSAOI neietveršanu saimnieciskās darbības izdevumos.

14. Ar nodokli apliekamā ienākuma samazināšana par pašnodarbinātā VSAOI (grozījumi likuma 11.panta trešās daļas 13.punktā)

Lai nodrošinātu vienveidīgu likumā ietvertās normas lietojumu, precizēta likuma 11.panta trešās daļas 13.punktā ietvertā norma, nosakot, ka izdevumos, ja tie saistīti ar taksācijas gada ienākuma gūšanu no saimnieciskās darbības, tiek ieskaitīti  Latvijas Republikā noteikto nodokļu (izņemot iedzīvotāju ienākuma nodokli, valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas par sevi kā pašnodarbinātu personu un pievienotās vērtības nodokli) un nodevu (izņemot valsts nodevu par prasības pieteikumu tiesā) maksājumi.

15. Deklarācijas  kontrolēšana un apliekamā ienākuma noteikšana uz aprēķina pamata (grozījumi likuma 22.panta astotajā daļā)

Likuma 22. pants nosaka deklarācijas kontrolēšanas un apliekamā ienākuma noteikšanu uz aprēķinu pamata. Šā likuma panta trešā daļa nosaka, ja maksātāja deklarētie ienākumi vai Valsts ieņēmumu dienesta rīcībā esošajos pārskatos (paziņojumos) uzrādītie maksātāja ienākumi neatbilst viņa izdevumiem taksācijas gadā, Valsts ieņēmumu dienests pieprasa šā panta 3.¹ daļā noteiktajā termiņā iesniegt papildu deklarāciju (atbilstoši Ministru kabineta apstiprinātajai veidlapai) par ienākumiem, ieņēmumiem, naudas un citiem uzkrājumiem, īpašumiem un to vērtības maiņu (turpmāk — papildu deklarācija). Atbilstoši šā panta septītajai daļai budžetā maksājamo nodokļa summu un samaksas termiņus nosaka Valsts ieņēmumu dienesta lēmums, ko pieņem, pamatojoties uz pārbaudes datiem par attiecīgo taksācijas periodu.
Tomēr šā panta astotā daļa nosaka, kārtību, kādā uz aprēķinu pamata Valsts ieņēmumu dienests nosaka apliekamā ienākuma lielumu, un kārtību un termiņu, kādā Valsts ieņēmumu dienestam iesniedzama informācija par maksātāja ieņēmumiem, naudas uzkrājumiem un īpašumiem un to vērtības maiņu, nosaka Ministru kabinets.
Savukārt Ministru kabineta 2006.gada 19.septembra noteikumu Nr.780 "Noteikumi par papildu deklarācijas par ienākumiem, ieņēmumiem, naudas un citiem uzkrājumiem, īpašumiem un to vērtības maiņu veidlapu un kārtību, kādā Valsts ieņēmumu dienests uz aprēķinu pamata nosaka iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātāja apliekamo ienākumu" (turpmāk – MK noteikumi Nr.780) 16.punktā noteikts, ka kādas aprēķinu metodes Valsts ieņēmumu dienests aprēķinot ienākumu var izmantot nodokļu revīzijas (audita) ietvaros.
2023.gada 30.jūnijā stājās spēkā grozījumi likumā "Par nodokļiem un nodevām", kas tostarp ir saistīti ar Valsts ieņēmumu dienesta kontroles procesa efektivizēšanu, kā arī kontroles procesa vienkāršošanu, kad tiek kontrolēta viena vai vairāku nodokļu vai nodevu maksājumu aprēķināšanas, maksāšanas un ieskaitīšanas budžetā pareizība. Optimizējot kontroles procesus tika saglabāta  nodokļu revīzija (audits), bet vienlaikus tika izveidots jauns process nodokļu kontrole. Likumprojekta "Grozījumi likumā "Par nodokļiem un nodevām" anotācijā noteikts:
"Jaunā nodokļu administrēšanas pārbaude – nodokļu kontrole – būtībā ir plānota līdzīga nodokļu revīzijai (auditam).  Jo, kā jau to šobrīd Augstākā tiesa ir atzinusi attiecībā uz datu atbilstības pārbaudi, kas tiek integrēta jaunajā pārbaudē, "tā ir līdzīga ar nodokļa auditu, izņemot atšķirību tajā, ka datu atbilstības pārbaude nenotiek nodokļu maksātāja telpās un nenotiek iepazīšanās ar faktisko aktīvu un līdzekļu stāvokli" (skatīt Augstākās tiesas 2015.gada 1.jūnija spriedumu lietā Nr.A420759810 (SKA-355/2015)).
Tādējādi iestādes ziņā ir noteikt, kurš no nodokļu administrācijas pārbaudes veidiem – nodokļu kontrole vai nodokļu revīzija (audits) – konkrētajā gadījumā ir piemērotākais, lai pārbaudītu nodokļu maksājumu aprēķināšanas vai maksāšanas pareizību un atbilstību normatīvajiem aktiem. Ja iestādes iegūto faktu kopums ir pietiekams nodokļu rēķina izdošanai, vai, ja konstatēto pārkāpumu vai neatbilstību ir iespēja novērst pašam nodokļu maksātājam, Valsts ieņēmumu dienests var izvēlēties veikt nodokļu kontroli, savukārt, ja būs nepieciešama padziļināta informācijas iegūšana un plašāka faktu noskaidrošana (piemēram, iegūstot informāciju arī no trešajām personām, tajā skaitā, ārvalstu nodokļu administrācijām vai citām kompetentām ārvalstu iestādēm), kā piemērotākā nodokļu administrācijas pārbaude var tikt noteikta nodokļu revīzija (audits)."
Tādējādi iestādei pašai būtu jāizvēlas piemērotākais pārbaudes veids, lai izmantotu aprēķinu metodes. Tomēr šobrīd minēto ierobežo MK noteikumu Nr.780 16.punkts.

15. Deklarācijas  kontrolēšana un apliekamā ienākuma noteikšana uz aprēķina pamata (grozījumi likuma 22.panta astotajā daļā)

Likuma 22.panta astotā daļa papildināta ar normu, kas paredz, ka Valsts ieņēmumu dienests, nosakot ienākumu, šajā pantā minētās aprēķina metodes var izmantot nodokļu kontroles ietvaros.

16. Deklarāciju iesniegšanas termiņi, mainot rezidences statusu (likuma 19.panta papildināšana ar 5.⁶ daļu)

Gada ienākumu deklarācijas iesniegšanas termiņi

Likuma 19.panta piektajā daļā ir noteikti termiņi, kādā iekšzemes nodokļa maksātājiem (rezidentiem) Valsts ieņēmumu dienestā ir iesniedzama gada ienākumu deklarācija. Ievērojot noteikto, gada ienākumu deklarācija ar tai pievienotajiem dokumentiem iesniedzama Valsts ieņēmumu dienestam taksācijas gadam sekojošajā gadā no 1. marta līdz 1. jūnijam, bet, ja taksācijas gada ienākumi, kurus apliek ar šā likuma 15. panta otrajā daļā noteikto nodokļa likmi, pārsniedz saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu" noteikto obligāto iemaksu objekta maksimālo apmēru, — no 1. aprīļa līdz 1. jūlijam. 

Ārvalsts nodokļu maksātājiem (nerezidentiem), kas Latvijā gūst ienākumus, no kuriem nodoklis ir maksājams rezumējošā kārtībā, gada ienākumu deklarācijas iesniegšanas termiņš Valsts ieņēmumu dienestā ir tāds pats kā iekšzemes nodokļa maksātājiem (rezidentiem). Vienlaikus, ņemot vērā specifiku, kas ārvalsts nodokļu maksātājiem (nerezidentiem) ir saistīta ar ekonomisko saišu ar Latviju izveidi un pārtraukšanu, likuma 19.panta 5.¹ daļā un 5.²daļā ir noteikti atšķirīgi gada ienākumu deklarācijas sniegšanas termiņi. Ārvalsts nodokļu maksātājiem, kas Latvijā uzturas, lai veiktu algotu darbu tāda darba devēja labā, kurš nav Latvijas rezidents vai kuram nav pastāvīgās pārstāvniecības Latvijā, un pārtrauc minētā ienākuma gūšanu, gada ienākumu deklarāciju Valsts ieņēmumu dienestā jāiesniedz pirms izbraukšanas no Latvijas, savukārt citos gadījumos, ja nodoklis maksājams rezumējošā kārtībā, bet  taksācijas gadā tiek pārstāta šādu ienākumu gūšana, saraujot ekonomiskās saites ar Latviju - 30 dienu laikā pēc ienākumu gūšanas beigām.
Tajā pat laikā likumā nav atrunāta ienākumu deklarēšanas kārtība gadījumā, ja iekšzemes nodokļu maksātājs (rezidents) taksācijas gada laikā maina rezidenci un kļūst par ārvalstu nodokļu maksātāju (nerezidentu).

Atbilstoši Valsts ieņēmumu dienesta sniegtajai informācijai^[1], šobrīd nerezidenti var iesniegt gada ienākumu deklarāciju pirms taksācijas gada beigām tikai nestrukturētā veidā. Turklāt arī tad, ja šādi ātrāk iesniegtai gada ienākumu deklarācijā tiktu aprēķināts budžetā piemaksājamais nodoklis, tā samaksas termiņš būtu tāds pats kā vispārējā gadījumā, piemēram, – līdz nākamā gada 23. jūnijam.
Attiecībā uz rezidentiem, kuri kļūst par nerezidentiem, Valsts ieņēmumu dienesta rīcībā nav informācijas par ar nodokli neapliekamiem ienākumiem vai ienākumiem, no kuriem izmaksas brīdī nav jāietur nodoklis, jo tos attiecīgo ienākumu izmaksātāji iesniedz Valsts ieņēmumu dienestā tikai līdz nākamā gada 1. februārim. 

^[1] _{Valsts ieņēmumu dienesta 2025.gada 25.jūnija vēstule Nr.4.1/8.5.1/42362}

16. Deklarāciju iesniegšanas termiņi (likuma 19.panta papildināšana ar 5.⁶ daļu)

Likuma 19.pants papildināts ar 5.⁶ daļu, kurā noteikta maksātāja rīcība rezidences statusa maiņas gadījumā. Ja rezidents, kas taksācijas gada laikā ir guvis ienākumus, no kuriem nodoklis maksājams rezumējošā kārtībā, taksācijas gadā kļūst par nerezidentu, viņš gada ienākumu deklarāciju iesniedz šā panta piektajā daļā noteiktajā termiņā.

17. Atvieglojuma par apgādībā esošu personu piemērošana (grozījums likuma 13. panta pirmās daļas 1. punktā, 13. panta 1.³ daļa un pārejas noteikumu 212. punkts)

Likumā ir noteikts iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojums par apgādībā esošu personu – nepilngadīgu bērnu, kā arī par bērnu, kamēr viņš turpina vispārējās, profesionālās, augstākās vai speciālās izglītības iegūšanu, bet ne ilgāk kā līdz 24 gadu vecuma sasniegšanai. Minēto nodokļa atvieglojumu piemēro vienam no bērna apgādniekiem un tā apmērs ir 250 euro mēnesī.^[1]
Ministru kabineta 2013. gada 4. jūnija noteikumi Nr. 304 "Kārtība, kādā piešķirama algas nodokļa grāmatiņa" nosaka kārtību, kādā iesniedz paziņojumu par apgādībā esošām personām, tostarp informāciju, kas pamato nodokļa atvieglojumu piemērošanu.
Latvijas rezidentiem ir tiesības piemērot iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojumu par apgādībā esošām personām – bērniem neatkarīgi no šo bērnu rezidences statusa.
Ja informācija par apgādājamo personu nav norādīta algas nodokļa grāmatiņā, darba devējs algai nepiemēro nodokļa atvieglojumu par apgādībā esošu personu. Ņemot vērā, ka iedzīvotāju ienākuma nodoklis tiek aprēķināts un iemaksāts budžetā divējādā kārtībā: avansā, arī algas nodokļa veidā, un rezumējošā kārtībā, sastādot gada ienākumu deklarāciju^[2], tad iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojumu var atgūt nākamajā gadā, iesniedzot gada ienākumu deklarāciju.
Valsts ieņēmumu dienests ir konstatējis, ka no valsts budžeta tiek veiktas ievērojamas iedzīvotāju ienākuma nodokļa atmaksas, jo ar atpakaļvērstu datumu ārvalstniekiem ar rezidenta statusu tiek reģistrēti atvieglojumi par apgādībā esošam personām (vidējais bērnu skaits atsevišķu valstu pilsoņiem, kuri ieguvuši rezidenta statusu, ir lielāks nekā Latvijas pilsoņiem, tāpēc atvieglojumi būtiski lielāki). Tiek iesniegtas precizētas gada ienākumu deklarācijas un nodokļa pārmaksa veidojas par neizmantotajiem atvieglojumiem par apgādībā esošiem bērniem, kuri neuzturas Latvijas Republikā.
Lai sniegtu priekšstatu par situācijas nopietnību, Valsts ieņēmumu dienests izanalizēja datus par iesniegtajām gada ienākumu deklarācijām no 2021. līdz 2024. gadam un piemēroto atvieglojumu par apgādībā esošām personām, kā arī saņemto iedzīvotāju ienākuma nodokļa pārmaksas summu (atlasīti nodokļu maksātāji, kuri izmantoja atvieglojumu par apgādībā esošu personu) (skat. tabulu zemāk).
 

Gada ienākumu deklarāciju skaits	Taksācijas gads	Atvieglojums par apgādībā esošām personām bez Latvijā reģistrēta personas koda, EUR	Iedzīvotāju ienākuma nodokļa pārmaksa, EUR
848	2021	3 563 316,98	1 004 425,72
1235	2022	5 341 599,33	1 662 115,81
1450	2023	7 920 987,30	2 350 317,46
1248	2024	7 475 559,24	2 206 591,90

_{Datu avots: Valsts ieņēmumu dienesta dati}

Pēc Valsts ieņēmumu dienesta datiem, 1248 personas iesniedza gada ienākumu deklarāciju par 2024. taksācijas gadu, kur atvieglojums par apgādībā esošām personām bez Latvijā reģistrēta personas koda kopā bija norādīts 7,48 milj. euro, bet iedzīvotāju ienākuma nodokļa pārmaksa – 2,2 milj. euro. Savukārt uz 2026. gada 20. martu 2829 fiziskām personām apgādībā bija personas bez personas koda.
Ņemot vērā minēto, ir identificēta problēma, ka ārvalstniekiem ar rezidenta statusu gada ienākumu deklarācijās tiek deklarēti apgādībā esoši bērni, kas neuzturas Latvijā, ar nolūku saņemt iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojumu par apgādībā esošu personu, kas rada apjomīgus izdevumus valsts budžetam. Vienlaikus var būt situācija, ka ārvalstī par šo bērnu jau piemēro nodokļa atvieglojumu kāda cita persona (piemēram, otrs bērna vecāks) un to pārbaudīt ir darbietilpīgs process, kas aizņem daudz laika. Tādējādi var būt situācija, ka par vienu apgādībā esošu personu saņem atvieglojumu divās valstīs.

^[1] _{Plašāk skat. likuma 13. panta pirmās daļas 1. punktu un 1.² daļu}.
^[2] _{Likuma 1.panta otrā daļa.}

17. Atvieglojuma par apgādībā esošu personu piemērošana (grozījums likuma 13. panta pirmās daļas 1. punktā, 13. panta 1.³ daļa un pārejas noteikumu 212. punkts)

Lai novērstu Valsts ieņēmumu dienesta konstatēto situāciju, ka ar atpakaļvērstu datumu ārvalstnieki (atsevišķu valstu pilsoņi) ar Latvijas rezidenta statusu iesniedz precizētas gada ienākumu deklarācijas, kurās tiek reģistrēti atvieglojumi par apgādībā esošam personām (bērniem, kuri neuzturas Latvijas Republikā), kā rezultātā no valsts budžeta tiek veiktas ievērojamas iedzīvotāju ienākuma nodokļa atmaksas, nepieciešams rast risinājumu, kas ierobežotu atvieglojuma par apgādībā esošu personu piemērošanu par personām, kuras pastāvīgi nedzīvo Latvijā (deklarētā dzīvesvieta nav Latvijā). Vienlaikus ir būtiski, lai, nosakot ierobežojumus atvieglojuma par apgādībā esošu personu piemērošanai, likuma grozījumi nenonāktu pretrunā ar Eiropas Savienības Vienotā tirgus pamatbrīvībām (piemēram, neierobežotu brīvu personu kustību). Attiecīgi būtu jāparedz, ka atvieglojumu par apgādībā esošu personu var piemērot par personām, kurām deklarētā dzīvesvieta ir Latvijā vai citā Eiropas Savienības dalībvalstī vai Eiropas Ekonomikas zonas valstī. Vienlaikus, lai nenostādītu nelabvēlīgā situācijā apgādībā esošas personas (pamatā bērnus), kuri dzīvo ārvalstīs, lai iegūtu vispārējo, profesionālo, augstāko vai speciālo izglītību, būtu jāparedz nosacījums, ka šādos gadījumos apgādībā esošā persona tieši pirms došanās uz attiecīgo ārvalsti ilgāku periodu ir dzīvojusi (deklarētā dzīvesvieta ir bijusi) Latvijā vai citā Eiropas Savienības dalībvalstī, vai Eiropas Ekonomikas zonas valstī.
Ņemot vērā minēto, likumprojekts paredz veikt grozījumus likuma 13. panta pirmās daļas 1. punktā un papildināt likuma 13. pantu ar 1.³ daļu, kas nosaka, ka likuma 13. panta pirmās daļas 1. punktā noteiktais atvieglojums par apgādībā esošu personu ir piemērojams, ja izpildās viens no šādiem nosacījumiem:
1) likuma 13. panta pirmās daļas 1. punktā minētās personas deklarētā dzīvesvieta ir Latvijā vai citā Eiropas Savienības dalībvalstī, vai Eiropas Ekonomikas zonas valstī;
2) ja likuma 13. panta pirmās daļas 1. punktā minētā persona uzturas citā Eiropas Savienības dalībvalstī vai Eiropas Ekonomikas zonas valstī, vai trešajā valstī, lai iegūtu vispārējo, profesionālo, augstāko vai speciālo izglītību, tās deklarētā dzīvesvieta vismaz pēdējos sešus mēnešus tieši pirms došanās uz attiecīgo valsti ir bijusi Latvijā vai citā Eiropas Savienības dalībvalstī, vai Eiropas Ekonomikas zonas valstī.
Minētais regulējums paredz, ka atvieglojumu par apgādībā esošu personu var piemērot par tādām personām, kurām ir deklarēta dzīvesvieta Latvijā vai citā Eiropas Savienības dalībvalstī vai Eiropas Ekonomikas zonas valstī. Attiecīgi atvieglojumu par apgādībā esošu personu nevarēs piemērot, ja apgādājamā deklarētā dzīvesvieta ir trešajā valstī, izņemot gadījumu, ja apgādājamais ir devies uz trešo valsti mācību vai studiju nolūkā. Tomēr tad ir jāizpildās nosacījumam, ka apgādībā esošajai personai pēdējos sešus mēnešus tieši pirms došanās uz attiecīgo valsti deklarētā dzīvesvieta ir bijusi Latvijā vai citā Eiropas Savienības dalībvalstī, vai Eiropas Ekonomikas zonas valstī.
Minētie nosacījumi attieksies uz visām likuma 13. panta pirmās daļas 1. punktā minētajām apgādībā esošām personām.
Minētais regulējums ierobežo situācijas, ka tiek deklarēti apgādībā esoši bērni, kas neuzturas Latvijā, ar nolūku saņemt iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojumu ar apgādībā esošu personu. Tāpat šis regulējums arī nodrošinātu efektīvāku nodokļu administrēšanu un aizsargātu valsts budžeta intereses, samazinot ar gada ienākumu deklarāciju atmaksājamo  nodokli, regulējums stāsies spēkā vispārējā kārtībā un būs piemērojams atvieglojuma par apgādībā esošu personu piemērošanai no 2026. gada 1. jūlija.

18. Kompensācija par izdevumiem, kas saistīti ar garīgā personāla pienākumu veikšanu (9.panta pirmās daļas 51.punkts un divpadsmitā daļa)

Atbilstoši Reliģisko organizāciju likuma 1. pantā noteiktajam, garīgais personāls ir arhibīskaps, bīskaps, mācītājs, priesteris, diakons, rabīns un citi. Garīgajam personālam ir jānodrošina reliģiskās organizācijas pamatmērķu sasniegšana, nodrošinot reliģiskās darbības nepārtrauktība, t.sk. jānodrošina reliģiskās organizācijas locekļu reliģiskās intereses un vajadzības. Minētā darbība ir ļoti specifiska, jo saistīta ar attiecīgās baznīcas tradīcijām un pienākumiem, garīgajam personālam veicot kalpošanu. Reliģisko organizāciju garīgais personāls ir unikāls salīdzinājumā ar citām nodokļu maksātāja grupām, jo garīdznieki ir reliģisko organizāciju pastāvēšanas un darbības neatņemama sastāvdaļa, bez kuras reliģiskā organizācija nevar īstenot savus pamatmērķus. Garīgās kalpošanas funkciju izpilde nav deleģējama citām personām un nav aizvietojama ar cita veida darbību, kā arī nav nodalāma no garīga personāla dzīves veida.
Pildot reliģisko organizāciju garīgā personāla pienākumus, var rasties dažāda veida izdevumi, kurus no iedzīvotāju ienākuma nodokļa administrēšanas viedokļa ir sarežģīti uzskaitīt un nodalīt, jo garīgā personāla dzīvesveids un reliģisko pienākumu veikšana ir nesaraujami saistīti un lielā mērā var pārklāties. Tas atstāj iespaidu uz garīgā personāla iespējām izmantot atbilstoši likumam "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" no iedzīvotāju ienākuma nodokļa atbrīvotās kompensācijas, kā arī izmantot atsevišķus šajā likumā noteiktos atbrīvojumus, ko var izmantot citu profesiju pārstāvji.
Garīgajam personālam rodas transporta izdevumi, kas nepieciešami draudzes locekļu apmeklējumiem, reliģiskās organizācijas iestāžu apmeklējumiem, nokļūšanai līdz dievnamiem dažādās Latvijas vietās u.c. Minētie izdevumi daudzos gadījumos varētu tikt kvalificēti arī kā komandējuma izdevumi (attiecīgi ietverot dienas naudu, viesnīcas izdevumus, transporta izdevumus u.c.), tomēr komandējumu noformēšanas kārtība un ar to saistītā dokumentu aprite ne visos gadījumos ir piemērota garīgā personāla darbībai.
Saistībā ar garīgā personāla pienākumu veikšanu attiecībā pret draudzes locekļiem, atšķirībā no citām juridiskām personām, reliģiskajai organizācijai var būt problemātiski izpildīt tādas vispārpieņemtas prasības kā komandējumu rīkojumu izdošana utt. (piemēram, draudzē kalpojošam priesterim šāds lēmums jāpieņem attiecībā uz sevi, jo varētu būt problemātiski šādās situācijās iegūt, piemēram, bīskapa parakstītu rīkojumu). Šādu darbību veikšana garīgajam personālam radītu nesamērīgu laika patēriņu un administratīvo slogu. Attiecīgi šādā aspektā reliģiskās organizācijas darbība nav salīdzināma ar pārējo juridisko personu (uzņēmumu, biedrību u.c.) darbību. Turklāt, nebūtu arī samērīgi pirms noteikto garīgā personāla pienākumu veikšanas prasīt noformēt un saskaņot ar vadību (ja tāda ir) komandējuma rīkojumu, ja garīdznieks, esot savā dzīvesvietā, piemēram, vēlā nakts stundā saņem lūgumu iespējami drīz sniegt sakramentus slimniekam, kurš atrodas attālā draudzē.
Saskaņā ar Reliģisko organizāciju likuma 14. panta otro daļu reliģiskās organizācijas darbojas, pamatojoties uz attiecīgās konfesijas kanoniskajiem noteikumiem un saviem statūtiem (satversmi, nolikumu). Minētā likuma panta pirmajā daļā norādīts, ka reliģiskās organizācijas savu garīgo personālu ievēlē vai ieceļ amatā un atbrīvo no amata saskaņā ar statūtiem (satversmi, nolikumu), bet citus darbiniekus pieņem darbā un atbrīvo no darba saskaņā ar darba likumdošanas aktiem. Tādējādi valsts ar speciālo likumu jau norāda, ka attiecībā uz garīgo personālu Darba likuma darbība zināmā mērā var tikt ierobežota. Lai arī garīgā personāla darbības specifika neizslēdz darba līgumu slēgšanu ar reliģisko organizāciju, tā nav pilnībā ietverama darba attiecības reglamentējošo normatīvo aktu tvērumā. Piemēram, Romas katoļu baznīcas garīgais personāls dod nabadzības solījumus un atsakās no privātās dzīves, kā arī nevar atteikties no ekleziālās kalpošanas arī tad, ja baznīcai nav līdzekļu tā atlīdzībai (algai). Romas katoļu baznīcas Kanonisko tiesību kodekss arī neietver kanonu, kas paredzētu garīdznieku kā darbinieku sociālo, ekonomisko un profesionālo tiesību un interešu aizstāvību ar darbinieku pārstāvja starpniecību pret baznīcas hierarhisko varu darba tiesību izpratnē, un atbilstoši Kanoniskajām tiesībām draudzes un diecēzes pienākums ir rūpēties par garīgā personāla pamatvajadzībām.
Atkarībā no konfesijas garīgā personāla pienākumi ir jāveic arī svētku dienās un naktīs. Attiecīgi garīgajam personālam nav iespējams ievērot Darba likumā noteiktos darba un atpūtas laikus. Tāpat ir iespējams, ka reliģisko svētku pienākumi jāveic ilgākā laika periodā (nosacīti "jāstrādā virsstundas"). Garīgajam personālam atbilstoši statūtiem vai kanoniskajiem noteikumiem noteiktās situācijās (piemēram, smagas slimības gadījumā) var būt jāapmeklē draudzes locekļi jebkurā diennakts stundā un draudzes locekļu dzīvesvietas vai citas atrašanās vietās var atrasties lielā attālumā no baznīcas vai garīgā personāla dzīvesvietas. Šāds pienākumu izpildes režīms bieži pārklājas ar personīgo dzīvi, tādējādi darba un privātās dzīves laiku nošķirt ir praktiski neiespējami. Līdz ar to reliģisko organizāciju garīgais personāls neatrodas salīdzināmā stāvoklī ar darbiniekiem, kuri var izmantot Darba likumā noteiktās tiesības pilnā apmērā. Tāpat reliģiskā kalpošana ir nesaraujami saistīta ar garīgā personāla dzīvesveidu.
Tādējādi, ja garīgais personāls savu pienākumu izpildes nodrošināšanā iesaistās, piemēram, no dzīvesvietas un izmanto personīgo mantu (piemēram, personīgo tālruni, datoru), tas nevar izmantot iedzīvotāju ienākuma nodokļa atbrīvojumu darba devēja apmaksāto izdevumu kompensācijai par attālināta darba veikšanu, jo ne pēc juridiskās formas, ne ekonomiskās būtības reliģiskās organizācijas un garīgais personāls nevar izpildīt likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" noteiktos iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojuma kritērijus minētās kompensācijas saņemšanai.
Likums "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" paredz arī citus iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojumus, jo darba devējs saviem darbiniekiem var apmaksāt arī dažādus papildu labumus. Ņemot vērā, ka attiecībā uz garīgo personālu darba tiesību regulējuma piemērošana var būt ierobežota, attiecīgi garīgajam personālam var nebūt iespējams izmantot priekšrocības, kas noteiktas likuma 8. panta piecpadsmitajā daļā (darba devēja apmaksāta ēdināšana, ārstniecības izdevumi, transporta un izmitināšanas izdevumu segšana). Ņemot vērā minēto, reliģiskās organizācijas atšķiras no darba devēja Darba likuma izpratnē.

Saskaņā ar Reliģisko organizāciju likuma 3. panta pirmo daļu reliģiskās organizācijas ir Reliģisko organizāciju likumā noteiktajā kārtībā reģistrētās draudzes, reliģiskās savienības (baznīcas), diecēzes un nodaļas. Latvijā, saskaņā ar Ziņojumu par Tieslietu ministrijā iesniegtajiem reliģisko organizāciju pārskatiem 2023. gadā reliģiskajās organizācijās kalpoja 1335 garīgā personāla pārstāvji, 2024. gadā – 1385. Lai izprastu pašreizējo situāciju attiecībā uz garīgā personāla nodarbināšanu, kā informācijas avots izmantota Valsts ieņēmumu dienestā iesniegtajos darba devēju ziņojumos ietvertā informācija. Atbilstoši Valsts ieņēmumu dienesta datu bāzēs pieejamajai informācijai, darba devēju ziņojumos "vecākie reliģisko lietu speciālisti"^[1] kā darba ņēmēji 2023. gadā norādītas 505 personas, bet 2024. gadā – 514 personas (t.sk. 421 persona - kā reliģisko organizāciju darba ņēmēji).
Lai arī šī personu grupa ir salīdzinoši neliela, no likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" viedokļa ir būtiski nodrošināt, ka likuma prasības attiecībā uz reliģisko organizāciju garīgo personālu ir skaidras, sakārtotas un izpildāmas. Tāpat nepieciešams nodrošināt, lai arī šai personu grupai būtu iespēja izmantot līdzvērtīgu izdevumu kompensācijas mehānismu, kāds ir pieejams citām iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātāju grupām, bet kuru tā savas specifiskās situācijas dēļ šobrīd nespēj izmantot.


^[1] _{Atbilstoši Latvijas Profesiju klasifikatoram, reliģisko lietu vecākie speciālisti (kods 2636) pieder juridisko, sociālo un kultūras lietu vecāko speciālistu grupai. Reliģisko lietu speciālisti darbojas kā sakrālo tradīciju, prakšu un pārliecību uzturētāji. Tie veic reliģiskos pakalpojumus, svin vai administrē reliģisko kultu vai denomināciju rituālus, nodrošina garīgo un morālo vadību un veic citas funkcijas, kas saistītas ar reliģisko praksi. Viņi nodarbojas ar reliģisko organizāciju darbības analīzi, teoloģiskiem pētījumiem, konsultācijām un sadarbības veicināšanu starp valsts institūcijām un konfesijām.}

18. Kompensācija par izdevumiem, kas saistīti ar garīgā personāla pienākumu veikšanu (9.panta pirmās daļas 51.punkts un divpadsmitā daļa)

Likumprojekts paredz noteikt no iedzīvotāju ienākuma nodokļa atbrīvotas kompensācijas par izdevumiem, kas saistīti ar garīgā personāla pienākumu veikšanu, t.sk. pamatvajadzību segšanu, ja to kopējais apmērs taksācijas gada laikā nepārsniedz šā likuma 12. panta pirmajā daļā noteiktā taksācijas gada neapliekamā minimuma apmēru (summētas tiek visas kompensācijas, kuras nodokļa maksātājs - garīgais personāls saņem no vienas vai vairāku reliģisko organizāciju līdzekļiem). Likumprojekts neparedz minētos izdevumus izdalīt pa atsevišķām kategorijām, jo dažādi ar reliģisko darbību saistītie izdevumi bieži ir grūti nodalāmi un tas radītu nevajadzīgu administratīvo slogu. Tādējādi tiek radīts summārs un no iedzīvotāju ienākuma nodokļa administrēšanas viedokļa vienkāršs izdevumu kompensēšanas instruments, kas nosaka kompensācijas maksimālo apmēru taksācijas gada laikā, neatkarīgi no faktiskajiem izdevumiem. Ja maksātājs kompensāciju par izdevumiem, kas saistīti ar garīgā personāla pienākumu veikšanu, t.sk. pamatvajadzību segšanu, saņem par nepilnu taksācijas gadu, minētās kompensācijas maksimālo apmēru nosaka proporcionāli attiecīgajam taksācijas gada periodam.
Ienākuma izmaksātājam (reliģiskajai organizācijai) par kompensāciju summām, kas izmaksātas garīgajam personālam, neieturot iedzīvotāju ienākuma nodokli, saskaņā ar likuma 17. panta vienpadsmitās daļas 2. punktā un Ministru kabineta 2010. gada 21. septembra noteikumu Nr. 899 "Likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" piemērošanas kārtība" 116.  punktā noteikto līdz pēctaksācijas gada 1. februārim būs jāiesniedz Valsts ieņēmumu dienestā paziņojums par fiziskajai personai izmaksātajām summām.

Minētā risinājuma kontekstā ir būtiski pārliecināties, vai tas Latvijas Republikas Satversmes 91. panta izpratnē nodrošina vienlīdzīgu attieksmi pret garīgo personālu (gan tādu, kas nav darba attiecībās ar reliģisko organizāciju, gan tādu, kas ir darba attiecības ar reliģiskajām organizācijām) salīdzinājumā ar citiem iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātājiem, kas atrodas darba attiecībās ar citiem tiesību subjektiem, kas nav reliģiskas organizācijas (turpmāk - citi tiesību subjekti). 
Garīgais personāls un citi iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātāji (pensijas saņēmēji, darbinieki) neatrodas salīdzināmā situācijā. Garīgais personāls darbojas reliģiskās kalpošanas ietvarā, kas sevī bieži apvieno darba un kalpošanas elementus. Jau iepriekš minēts, ka Reliģisko organizāciju likuma kā speciālā likumā 14. panta otrā daļa norāda uz to, ka attiecībā uz garīgo personālu Darba likuma darbība zināmā mērā var tikt ierobežota.
Garīgais personāls, kas īsteno reliģisko darbību, kā jau iepriekš minēts, var arī nebūt darba attiecībās ne ar reliģisko organizāciju, ne ar citu subjektu un nesaņemt algota darba ienākumu. Veicot garīgā personāla pienākumus, komandējumu noformēšanas kārtība un ar to saistītā dokumentu aprite ne visos gadījumos ir piemērota garīgā personāla reliģiskās darbības specifikai, savukārt garīgā personāla pienākumu izpildes režīms, kā jau iepriekš minēts, bieži pārklājas ar personīgo dzīvi, tādējādi ir praktiski neiespējami nošķirt garīgā personāla darba un privātās dzīves laiku. Līdz ar to garīgajam personālam ir ierobežotas iespējas saņemt saistībā ar savu pienākumu veikšanu radušos izdevumu kompensāciju un komandējuma dienas naudu. Reliģisko organizāciju darbības specifika faktiski arī garīgajam personālam liedz pretendēt uz citiem no algas nodokļa atbrīvotiem darba devēja piešķirtiem labumiem (piemēram, uz koplīguma pamata), kurus – ar likumā īpaši noteiktiem izņēmumiem – tiesīgi izmantoti pie citiem tiesību subjektiem nodarbinātie darbinieki.
Piedāvātais risinājums paredz summāri stingri limitētu^[1] alternatīvu risinājumu, kas sevī apvieno primāri izdevumu kompensācijas elementu, kā arī ietver no iedzīvotāju ienākuma nodokļa atbrīvotu ienākumu elementu.
          Izdevumu kompensācija šajā gadījumā tiek īstenota, izmantojot alternatīvu, administratīvi vienkāršu mehānismu,. Ja garīgajam personālam šajā gadījumā arī rodas iespēja izmantot kādu daļu no kompensācijas ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekama ienākuma veidā, šis atvieglojuma elements pēc ekonomiskās būtības ir pielīdzināms komandējuma dienas naudas daļai, kuru, piemēram, pie cita tiesību subjekta nodarbināts darbinieks "ietaupa" ārvalstu komandējuma laikā no komandējuma dienas naudas. Tādējādi tiek izslēgta būtiska ekonomiska labuma gūšana salīdzinājumā ar darbiniekiem, kas nodarbināti pie cita tiesību subjekta.
Summārās jeb paušālas kompensācijas formas izmantošana ir pamatota ar administratīvās vienkāršošanas nepieciešamību, ņemot vērā garīgā personāla darbības specifiku, kur detalizēta izdevumu uzskaite bieži nav praktiski iespējama. Līdzīga izdevumu kompensācijas forma, kas dienas naudā ietver, piemēram, ēdināšanas, apdrošināšanas, vietējā transporta u.c. izdevumus, tiek izmantota arī atsevišķās citās Eiropas Savienības dalībvalstīs, šo principu dažādos gadījumos izmanto arī Eiropas Savienības institūcijās (t.s. "per diem")^[2].
Tika vērtēta arī iespēja noteikt kompensācijas piemērošanai ierobežojumus - piemēram, noteikt aizliegumu garīgajam personālam, kas ir darba attiecībās ar reliģisko organizāciju, izmantot kompensāciju par izdevumiem, kas saistīti ar garīgā personāla pienākumu veikšanu (tomēr šajā gadījumā attiecībā uz garīgo personālu netiktu atrisināts jautājums par administratīvā sloga mazināšanu)  vai noteikt aizliegumu reliģiskajai organizācijai vienlaikus savā darbībā taksācijas gada laikā izmantot kompensāciju par izdevumiem, kas saistīti ar garīgā personāla reliģisko pienākumu veikšanu, un kompensēt komandējuma izdevumus (tomēr šāds aizliegums garīgo personālu salīdzinājumā ar citiem nodokļa maksātājiem var nostādīt nelabvēlīgākā situācijā, ja tam jādodas, piemēram, ārvalstu komandējumos). Tika secināts, ka pie salīdzinoši nelielā garīgā personāla skaita (skat. datus iepriekš) iespējamie ieguvumi, mazinot risku, ka garīgais personāls varētu gūt salīdzinoši lielākas priekšrocības nekā darbinieki, kas nodarbināti pie citiem tiesību subjektiem, būtu mazāki nekā detalizēts, sarežģīti un dārgi administrējams normatīvais regulējums.
Turklāt, ņemot vērā risinājumā ietverto nosacījumu, ka reliģiskajām organizācijām Valsts ieņēmumu dienestā jāiesniedz paziņojums par taksācijas gada laikā fiziskajai personai izmaksātajām summām, kurā tiktu norādīts izmaksāto kompensāciju apmērs, tiek radīts arī instruments, kas vidējā periodā (pēc 3-5 gadiem) ļauj veikt izvērtējumu par risinājuma efektivitāti un atbilstību izvirzītajam mērķim.
Tādējādi var secināt, ka reliģisko organizāciju garīgais personāls un citi iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātāji (pensijas saņēmēji, darbinieki) neatrodas vienādā un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmā situācijā. Ņemot vērā, ka garīgais personāls atrodas atšķirīgā situācijā, piedāvātais risinājums ir savienojams ar Satversmes 91. pantā noteikto vienlīdzības principu.  

^[1] _{taksācijas gada ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamā minimuma apmērā}
^[2] _{Piemēram, Annex VI to draft service contract -List daily allowances and hotel-ceilings EC-TRADE2024OP0004_V1.pdf}

19. Izdevumu kompensācijas apmērs brīvprātīgā darba veicējiem un kalpojošajam personālam (9.panta pirmās daļas 44.punkta "a"apakšpunkts)

Attiecībā uz brīvprātīga darba veicējiem un kalpojošo personālu likuma  9. panta pirmās daļas 44. un 44.1 punktu noteikti kompensāciju apmēri, kuras šīs personas var saņemt, lai kompensētu ar brīvprātīgo darba veikšanu vai ar kalpošanu saistītos izdevumus. Minēto kompensāciju apmēri detalizētāk atrunāti Ministru kabineta 2010. gada 21. septembra noteikumu Nr.899 "Likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" normu piemērošanas kārtība" 54.² un 54.³ punktā. Minētās normas ir spēkā no 2016. gada un kopš tā laika vairs nav pārskatītas. Arī citās jomās (piemēram sporta nozari regulējošo normatīvo aktu izstrādes procesā) nākas saskarties ar argumentāciju, ka kompensāciju kopējais apmērs nav pietiekams salīdzinājumā ar Latvijā esošo cenu līmeni. Vienlaikus minētās normas paredz ļoti sīku un detalizētu regulējumu pa konkrētiem izdevumu veidiem, kas rada augstu administratīvo slogu brīvprātīgā darba organizētājiem, jo detalizēti jāuzskaita kompensējamie izdevumi pa izdevumu grupām noteiktu limitu ietvaros par katru brīvprātīgā darba veicēju.

19. Izdevumu kompensācijas apmērs brīvprātīgā darba veicējiem un kalpojošajam personālam (9.panta pirmās daļas 44.punkta "a"apakšpunkts)

Likumprojekts paredz nodokļa maksātājam - brīvprātīga darba veicējiem vai kalpojošajam personālam - noteiktās izdevumu kompensāciju normas kopējo apmēru taksācijas gada laikā (neatkarīgi no izmaksātāja – izmaksātājs var būt viens vai vairāki brīvprātīgā darba organizētāji vai reliģiskās organizācijas (piemēram, vairākas draudzes) paaugstināt no 1 000 euro gadā līdz 3 000 euro gadā. Vienlaikus, lai mazinātu administratīvo slogu un neradītu lieku birokrātiju, kompensāciju limiti pa atsevišķiem izdevumu veidiem vairs netiek atrunāti, bet norma paredz, ka kopējais šī veida kompensācijas apmērs, ko saņem nodokļa maksātājs, nedrīkst pārsniegt 100 euro dienā. Tāpat, ņemot vērā brīvprātīga darba un kalpošanas darba specifiku, minētā kompensācija var tikt noteikta summāri (pēc līdzīga principa kā komandējumos izmaksātās dienas naudas), neatkarīgi no nodokļa maksātāja – brīvprātīgā darba veicēja vai kalpojošā personāla – faktiskajiem izdevumiem. Attiecīgi brīvprātīgā darba veicējiem un kalpojošajam personālam iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķināšanas vajadzībām nebūtu nepieciešams iesniegt izdevumus apliecinošus dokumentus.

20. Administratīvā sloga mazināšana nodokļa maksātājiem attiecībā uz veikto maksājumu par  interešu izglītības programmas apguvi bērnam (turpmāk - interešu izglītība) (Likuma 19.panta papildināšana ar 10.⁸daļu un grozījumi šā panta 10.⁷daļā)

Likuma 10.panta pirmās daļas 2.punkts nosaka nodokļa maksātāja tiesības pirms ienākuma aplikšanas ar nodokli no gada apliekamo ienākumu apjoma atskaitīt attaisnotos izdevumus par savu un ģimenes locekļu izglītības iegūšanu, tai skaitā interešu izglītības programmu apgūšanu bērniem, un maksājumus par medicīnas un ārstniecisko pakalpojumu izmantošanu.
Ņemot vērā, ka informācija par maksājumiem par ārstniecības pakalpojumiem Valsts ieņēmumu dienestam tiek sniegta tikai noteiktos gadījumos^[1] un ka normatīvais regulējums neparedz pienākumu sniegt informāciju par maksājumiem par izglītības iegūšanu, kas nav saistīta ar vispārējās, profesionālās, augstākās vai speciālās izglītības iegūšanu^[2], būtiskāko administratīvo slogu gan nodokļa maksātājiem, gan Valsts ieņēmumu dienestam rada attaisnoto izdevumu deklarēšana par ārstniecības un izglītības pakalpojumiem (tostarp interešu izglītību). Šo izdevumu deklarēšanai nodokļa maksātājiem ir jāiesniedz izdevumus apliecinoši dokumenti, kurus Valsts ieņēmumu dienestam deklarāciju izskatīšanas procesā ir jāpārbauda.
Atbilstoši Valsts ieņēmumu dienesta sniegtajai informācijai^[3], pašreiz arī interešu izglītības pakalpojumu sniedzējiem ir tehniski iespējams iesniegt pārskatu "Informatīvā deklarācija par personām, par kurām taksācijas gadā veikta samaksa par vispārējo, profesionālo, augstāko vai speciālo izglītību". Vienlaikus interešu izglītības pakalpojumu sniedzējiem ne visos gadījumos ir pietiekama kapacitāte, lai jau pašlaik nodrošinātu, ka informācija par nodokļa maksātāja veiktajiem pakalpojumiem Valsts ieņēmumu dienestam tiek sniegta elektroniski.
Lai vienkāršotu nodokļa attaisnoto izdevumu administrēšanu, nepieciešams likumā paredzēt iespēju interešu izglītības pakalpojumu sniedzējiem sniegt Valsts ieņēmumu dienestam informāciju par nodokļa maksātāja veiktajiem maksājumiem, vienlaikus nosakot, ka Valsts ieņēmumu dienests, apstrādājot gada ienākumu deklarāciju, izmanto interešu izglītības pakalpojumu sniedzēju iesniegto informāciju par nodokļa maksātāja izdevumiem, ja nodokļa maksātājs ir devis piekrišanu ar viņu saistīto personu datu nodošanai deklarācijas aizpildīšanas vajadzībām un pakalpojumu sniedzējs nodrošina šādas informācijas elektronisku iesniegšanu Valsts ieņēmumu dienestam.

^[1] _{Likuma 19. panta 10.⁴ daļa nosaka, ka ārstniecības iestādes un ārstniecības personas informāciju par fiziskās personas veiktajiem maksājumiem par sniegtajiem ārstniecības pakalpojumiem nosūta Valsts ieņēmumu dienestam, ja nodokļa maksātājs ir devis piekrišanu ar viņu saistīto personas datu nodošanai Valsts ieņēmumu dienestam saistībā ar konkrēto pakalpojumu un pakalpojuma sniedzējs ir vienojies ar Valsts ieņēmumu dienestu par šādas informācijas sniegšanas kārtību un datu formātu.}
^[2] _{Likuma 19. panta 10.² daļa nosaka pienākumu vispārējās, profesionālās, augstākās un speciālās izglītības iestādēm reizi gadā līdz pēctaksācijas gada 1. februārim elektroniski iesniegt Valsts ieņēmumu dienestam šajā panta daļā noteikto informāciju par visām personām, kuras taksācijas gadā iegūst vai ir ieguvušas vispārējo, profesionālo, augstāko vai speciālo izglītību par maksu.
^[3]Valsts ieņēmumu dienesta 2026.gada 16.marta vēstule Nr. VID.4.1/8.63/13621 "Par attaisnoto izdevumu administrēšanu saistībā ar bērnu interešu izglītības programmām"}

20. Administratīvā sloga mazināšana nodokļa maksātājiem attiecībā uz veikto maksājumu par  interešu izglītību (Likuma 19.panta papildināšana ar 10.⁸daļu un grozījumi šā panta 10.⁷daļā)

Likuma 19.pants papildināts ar 10.⁸daļu un veikti grozījumi šā panta 10.⁷daļā, kas paredz, ka interešu izglītības pakalpojumu sniedzējs, kurš saviem klientiem piedāvā iespēju elektroniski nosūtīt informāciju Valsts ieņēmumu dienestam par nodokļa maksātāja veiktajiem maksājumiem par interešu izglītības programmu apgūšanu bērniem, vienreiz gadā līdz pēctaksācijas gada 1.februārim Valsts ieņēmumu dienestam elektroniski nosūta informāciju, norādot personas - izglītojamā - vārdu, uzvārdu, personas kodu, taksācijas gadā par mācībām samaksāto un atmaksāto summu, kā arī fiziskās personas kodu, kura veikusi maksājumu par bērnu, kurš apgūst interešu izglītības programmu, ja nodokļa maksātājs bērnu interešu izglītības programmas pakalpojuma sniedzējam ir devis piekrišanu ar sevi un izglītojamo saistīto personas datu nodošanai Valsts ieņēmumu dienestam.
Šāds regulējums, kas prasa nodokļu maksātāja piekrišanu savu un izglītojamā (nepilngadīga bērna) datu nodošanai Valsts ieņēmumu dienestam, izvēlēts, ņemot vērā, ka Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (turpmāk - Vispārīgā datu aizsardzības regula) īpaša vērība pievērsta bērnu datu aizsardzībai.
Nosūtītie dati sākotnēji tiek uzkrāti Valsts ieņēmumu dienesta informācijas sistēmās, un nodokļa maksātājs, iesniedzot deklarāciju, Valsts ieņēmumu dienesta Elektroniskās deklarēšanas sistēmā (EDS) izdara atzīmi par informāciju, kas iekļaujama deklarācijā. Likumprojekts paredz, ka minētos datus Valsts ieņēmumu dienests izmanto gada ienākumu deklarācijas apstrādē, piemērojot attaisnotos izdevumus.
Vienlaikus nodokļa maksātājam ir tiesības, iesniedzot Valsts ieņēmumu dienestā iesniegumu par konkrētu datu dzēšanu, atsaukt savu piekrišanu un panākt, lai no Valsts ieņēmumu dienesta informācijas sistēmām tiktu dzēsta informācija par maksājumiem, kurus tam ir tiesības iekļaut gada ienākumu deklarācijā kā attaisnotos izdevumus.  Minētās tiesības izriet no Vispārīgās datu aizsardzības regulas 17. panta 1. punkta, kas paredz datu subjekta tiesības panākt, lai pārzinis bez nepamatotas kavēšanās dzēstu datu subjekta personas datus. Savukārt pārzinim ir pienākums bez nepamatotas kavēšanās dzēst personas datus, ja pastāv kāds no minētajā punktā noteiktajiem nosacījumiem, piemēram, personas dati vairs nav nepieciešami nolūkiem, kādiem tie tika vākti vai citādi apstrādāti, vai arī datu subjekts ir atsaucis savu piekrišanu personas datu apstrādei.
Administratīvā sloga mazināšanas nolūkā tika izvērtēta iespēja likumā noteikt pienākumu visiem interešu izglītības pakalpojumu sniedzējiem iesniegt informāciju Valsts ieņēmumu dienestam. Tomēr tika secināts, ka šādas prasības noteikšana nav lietderīga, jo nozīmīgai daļai pakalpojumu sniedzēju nav pietiekamu tehnisko iespēju šāda pienākuma izpildei. Vienlaikus ir izvērtēta iespēja un rasts tehnisks risinājums nepieciešamās informācijas  saņemšanai no starpniekiem. Atbilstoši rastajam risinājumam, pārskatu "Informatīvā deklarācija par personām, par kurām taksācijas gadā veikta samaksa par vispārējo, profesionālo, augstāko vai speciālo izglītību" pakalpojumu sniedzēja vārdā ar API servisa (Application Programming Interface serviss) starpniecību varētu iesniedz starpnieks. Tas ļautu nodokļu maksātājiem un to pilnvarotajām personām iesniegt šo pārskatu bez manuālas datu ievades Valsts ieņēmumu dienesta elektroniskās deklarēšanas sistēmā. Minētais nozīmē, ka, izmantojot API servisa atslēgu, jebkurš nodokļu maksātājs / pakalpojumu sniedzējs varēs pilnvarot starpnieku iesniegt minēto pārskatu pakalpojumu sniedzēja vārdā.
Tādējādi līdzīgs regulējums būtu piemērojams arī interešu izglītības programmu pakalpojumu sniedzējiem – ar nosacījumu, ka pakalpojuma saņēmējs devis savu piekrišanu ar viņu saistīto personas datu nodošanai Valsts ieņēmumu dienestam.