Anotācija (ex-ante)

Kaut arī jau šobrīd spēkā esošais sodu izpildes regulējums tiek nepārtraukti pilnveidots, nepieciešams izstrādāt jaunu sodu izpildi regulējošu likumu. Tajā jāveido normu struktūra, kas konceptuāli atšķiras no spēkā esošā Kodeksa, ar tiesību normu loģisko secību padarot Projektā ietverto regulējumu skaidru un saprotamu. Līdz ar to Projektam ir nepieciešama jauna struktūra, jauni jēdzieni un citi pilnveidojumi.
Eiropas Sociālo fondu (turpmāk – ESF) un citu finanšu instrumentu finansēto projektu īstenošanas ietvaros pēdējo gadu laikā ir notikusi būtiska izaugsme vairākās jomās (piemēram, resocializācijas attīstībā, korekcijas dienestu personāla noturības un kvalitātes jautājumi u.tml.), un tas ir ietekmējis to, kā tiek aplūkota sodu izpilde un soda izpildes mērķis. Šajos projektos sasniegtais izpratnes līmenis tiek nostiprināts Projektā.
Šobrīd prokurora lēmuma par personas nosacītu atbrīvošanu no kriminālatbildības izpildes kārtība ir noteikta nevis Kodeksā, bet Valsts probācijas dienesta likumā (turpmāk – Dienesta likums) un Ministru kabineta 2015. gada 24. februāra noteikumos Nr. 107 "Kārtība, kādā Valsts probācijas dienests uzrauga nosacīti notiesātās, nosacīti pirms termiņa no soda izciešanas atbrīvotās, nosacīti no kriminālatbildības atbrīvotās personas un personas, kurām piemērots pamatsods vai papildsods – probācijas uzraudzība". Ņemot vērā, ka personas nosacīta atbrīvošana no kriminālatbildības pēc būtības ir viens no krimināltiesiskajiem instrumentiem, ar kuru tiek panākts krimināltiesisko attiecību taisnīgs noregulējums, tā izpildes kārtība jānosaka Projektā.  

Aplūkojot sodu izpildes tiesību attīstību Latvijā, it īpaši pēdējā desmitgadē, sodu izpilde ir ievērojami pilnveidota, gan izpildot ECT, Satversmes tiesas spriedumus, CPT un citas starptautiskās prasības, gan ieviešot inovatīvus un progresīvus sodu izpildes pilnveidošanas risinājumus, lai sasniegtu galveno sodu izpildes mērķi – mazināt noziedzīgas uzvedības riskus notiesātajam soda izpildes laikā, radot priekšnoteikumus tiesiskai dzīvei pēc soda izpildes. Tāda sodu izpilde, kurā galvenais uzsvars tiek likts uz notiesātās personas resocializāciju, ir nozīmīgs ieguldījums sabiedrības drošības veicināšanai, un tādējādi rezultātā ieguvēji no tā ir ne tikai notiesātās personas, bet arī katrs sabiedrības loceklis un valsts. Sodu izpildes tiesību joma turpina attīstīties, izstrādājot un ieviešot inovatīvus un progresīvus risinājumus.
Ņemot vērā minēto, ir izstrādāts Projekts, kurā ietvertais regulējums atbilst mūsdienīgai izpratnei par sodu izpildi un starptautiskajām cilvēktiesību prasībām sodu izpildes jomā. Projekts paredz pilnveidot un efektivizēt visu sodu izpildes kārtības normatīvo regulējumu, lai veicinātu soda izpildes mērķa sasniegšanu, ietverot Projektā jaunus, progresīvus un efektīvus sodu izpildes risinājumus. Tāpat Projektam ir struktūra, kas atšķiras no spēkā esošā Kodeksa, kas atvieglos arī tā piemērošanu.Vienlaikus ar Projekta spēkā stāšanos spēku zaudēs Kodekss.

Projektā normas strukturētas divās daļās, atdalot visiem sodiem kopējos pamatnoteikumus un konkrēto sodu izpildi regulējošās normas. Tāpat paredzēti pārejas noteikumi.

A. DAĻA 
Kriminālsodu izpildes pamatnoteikumi

I sadaļa Kriminālsodu izpildes vispārīgie noteikumi ietver vispārīgos noteikumus, pamatprincipus, sodu izpildes institūcijas, starpinstitūciju sadarbības nosacījumus un sūdzības par sodu izpildes institūciju lēmumiem vai rīcību izskatīšanas regulējumu.
1.nodaļa. Vispārīgie noteikumi
Vispārīgajos noteikumos tiek noteikts gan Projekta mērķis, gan arī uzdevums. Projekts paredz noteikt, ka likuma 2.pantā minētais likuma mērķis ir nodrošināt efektīvu un cilvēktiesībām atbilstošu soda izpildi, tādējādi vairojot sabiedrības drošību, tostarp cieņu un lojalitāti pret valsti un valsts valodu. Soda izpildes mērķis ir mazināt noziedzīgās uzvedības riskus notiesātajam soda izpildes laikā, radot priekšnoteikumus tiesiskai uzvedībai pēc soda izpildes. Soda izpildes uzdevums ir nodrošināt notiesātā resocializācijas vajadzību, sodu izpildes piespiedu mehānismu un cilvēktiesību līdzsvaru soda izpildes laikā. Tiesiska uzvedība ir cieši sasaistīta arī ar cieņu un lojalitāti pret valsts Satversmi, tās likumiem un vērtībām, tai skaitā valsts valodu. Tādējādi notiesāto resocializācijas process, radot priekšnoteikumus tiesiskai uzvedībai pēc soda izpildes, veicina arī personas lojalitāti un cieņu pret savu valsti, tās valodu, simboliem, kultūru, vēsturi, palīdz notiesātajiem pēc soda izpildes integrēties sabiedrībā, sajusties piederīgiem savai valstij. Daļa no resocializācijas procesa notiesātajiem ir brīvā laika un kultūras pasākumi. Minēto pasākumu ietvaros var tikt īstenoti izglītojoši pasākumi lojalitātes pret valsti veicināšanai, piemēram, lekcijas par valsts vēsturi, Satversmi, valsts simboliem (piemēram, himna, karogs), vērtībām, valsts svētku svinēšanu, mākslas un kultūras projekti par valstiskām tēmām u.tml. Resocializācija ne tikai veicina personas izpratnes veidošanos par nozieguma izdarīšanas cēloņiem, nepieciešamajām izmaiņām savā domāšanā un notikumu uztverē, iespējām izvēlēties citu uzvedības modeli, bet arī apzināties atbildību par savu rīcību, tai skaitā – izprast arī savu individuālo atbildību sabiedrībā un valstī. Turklāt lojalitāte un piederības sajūta savai valstij  mazina ekstrēmistu vai noziedzīgu ideoloģiju ietekmi, tādējādi samazinot radikalizācijas riskus.
Lai veicinātu notiesāto cieņu pret valsts valodu, ieslodzījuma vietās jau šobrīd ir iespējas apgūt un pilnveidot valsts valodas zināšanas, notiek izglītojoši un kultūras pasākumi valsts valodā. Valsts valodas zināšanas vairo notiesāto patstāvību (piemēram, patstāvīgi vērsties institūcijās dažādu sociālu jautājumu risināšanai, ir vieglāk atrast darbu, apgūt izglītību u.c.).
Arī sodu izpildē iesaistītā personāla darbā cieņa un lojalitāte pret valsti un tās valodu ir būtiska profesionālisma pazīme. No Valsts valodas likuma izriet, ka valsts un pašvaldību iestādēs, tostarp Pārvaldē, Dienestā un citās sodu izpildē iesaistītajās institūcijās, amata pienākumi tiek pildīti valsts valodā. Piemēram, saskaņā ar Iekšlietu ministrijas un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likuma 7. panta pirmās daļas 3. punktā noteikto viena no pamatprasībām pieņemšanai dienestā ir latviešu valodas prasmes tādā apjomā, kāds nepieciešams profesionālo un amata pienākumu veikšanai. Līdzīgi saskaņā ar Valsts civildienesta likuma 7. panta pirmās daļas 2. punktu uz ierēdņa amatu var pretendēt persona, kura pārvalda latviešu valodu. Valsts valodas prasme pietiekamā apjomā ir priekšnoteikums tam, ka uzticētie dienesta pienākumi ir skaidri un saprotami. Valsts valodas zināšanas ir ne tikai viena no pamatprasībām valsts institūcijās nodarbinātajiem, tā nodrošina kvalitatīvu un cieņpilnu komunikāciju ar kolēģiem, notiesātajiem un citām personām, kas veicina uzticēšanos sodu izpildes institūcijām un valstij kopumā. Valsts valodas lietošana profesionālo pienākumu izpildes laikā ir pozitīvs piemērs ne tikai citiem kolēģiem, bet arī notiesātajām personām un sabiedrībai kopumā. Valsts valodas lietošana ir noteikta ne tikai ārējos normatīvajos aktos, bet arī institūciju iekšējos normatīvajos aktos. Piemēram, Pārvaldes iekšējie noteikumi “Ieslodzījuma vietu pārvaldes Ētikas kodekss” paredz, ka viens no profesionālās ētikas pamatprincipiem ir profesionalitāte un efektivitāte, kas cita starpā paredz, ka nodarbinātie lieto valsts valodu dienesta vai darba pienākumu izpildes laikā, izņemot gadījumus, kad persona, ar kuru nepieciešams sazināties, valsts valodu nepārvalda. Līdz ar to valsts valodas zināšanas ir ne tikai normatīvajos aktos noteikta prasība, bet tā ir daļa no profesionālās identitātes un institūcijas darba kultūras.  
Ņemot vērā visu iepriekš minēto, cieņas un lojalitātes pret valsti un tās valodu lomas uzsvēršanai soda izpildē notiesāto sociālās rehabilitācijas līdzekļi ir papildināti ar jaunu līdzekli – pasākumiem patriotiskās audzināšanas veicināšanai. Savukārt attiecībā uz personālu cieņas un lojalitātes pret valsti un tās valodu nozīme  ir ietverta vienā no sodu izpildes pamatprincipiem – profesionalitātes principa saturā.

Savukārt, tā kā jebkura soda izpilde ir saistīta ar vairāk vai mazāk būtisku cilvēktiesību ierobežojumu un piespiedu izpildes mehānismu, Projekta uzdevums ir nodrošināt notiesātā resocializācijas vajadzību, sodu izpildes piespiedu mehānismu un cilvēktiesību līdzsvaru soda izpildes laikā.
Lai nodrošinātu Projektā ietverto normu vienveidīgu interpretāciju un atvieglotu tā uztveramību, kā arī ņemot vērā to, ka atsevišķu terminu skaidrojums Projekta ietvaros atšķiras no citos likumos lietotiem terminiem, Projektā tiek ietverts pants ar terminu skaidrojumu. Cita starpā viens no skaidrotajiem terminiem ir resocializācija, nosakot, ka resocializācija ir pasākumu kopums noziedzīgās uzvedības risku mazināšanai notiesātajiem soda izpildes laikā, tādējādi radot priekšnoteikumus personas veiksmīgai iekļaušanai sabiedrībā pēc soda izpildes beigām. Ar resocializācijas pasākumiem tiek aptverti gan pasākumi, kas mazina noziedzīgas uzvedības riskus, gan arī sociālās rehabilitācijas pasākumus. Līdz ar to minētā termina skaidrojums atbilst soda izpildes mērķim, nosakot, ka sodu izpildes institūciju personāls atbilstoši savai kompetencei nodrošina kvalitatīvu sava amata pienākumu izpildi un rada priekšnoteikumus notiesātās personas tiesiskai uzvedībai, taču tikai pašas notiesātās personas ziņā paliek tas, vai viņa izmantos sniegtās resocializācijas iespējas un kādi būs resocializācijas rezultāti. Nepārprotami, notiesātā iesaistīšanās resocializācijā ir veicināma un notiesātais ir jāmotivē tajā iesaistīties, taču iesaistīšanās resocializācijā šobrīd ir un arī Projektā paliks brīvprātīga notiesātā izvēle. Minētā pieeja un uzsvars atspoguļojas arī sodu izpildes pamatprincipos.
No 2024. gada 1. jūlija Latvijā var reģistrēt partnerību, ar to partneriem iegūstot juridisku, ekonomisku un sociālo aizsardzību valsts līmenī. Uzsākot kopdzīvi vai izveidojot kopīgu saimniecību, starp divām pilngadīgām personām var veidoties ciešas personiskas attiecības, kuru pamatā ir savstarpēja atbildība, rūpes vienam pret otru, lojalitāte, sapratne un cieņa. Līdz ar to partnerības tiesību institūts attiecas uz tādām personām, kuras, ievērojot šos nosacījumus, pie zvērināta notāra būs noslēgušas partnerību. Ziņas par partnerību tiks ierakstītas Fizisko personu reģistrā. Partnerattiecību tiesiskais regulējums ir noteikts vairākos normatīvajos aktos. 
Turklāt, ņemot vērā, ka līdz partnerattiecību tiesiskā regulējuma pieņemšanas un spēkā stāšanās datumam vairākas personas bija vērsušās tiesā ar lūgumu atzīt viņu attiecības par ģimenes attiecībām, par ko ir saņēmuši attiecīgu tiesas nolēmumu, šādām personām nav pienākums vērsties pie zvērināta notāra ar lūgumu reģistrēt partnerību, bet tās var lūgt Pilsonības migrācijas un lietu pārvaldi aktualizēt ziņas par savu statusu Fizisko personu reģistrā, pamatojoties uz tiesas nolēmumu, tādējādi viņu attiecības pielīdzinot partnerībai un iegūstot tādas pašas tiesības un pienākumus, ko pie zvērināta notāra partnerību noslēgušas personas (Fizisko personu reģistra likuma pārejas noteikumu 8. punkts).
Ņemot vērā minēto, Projekts paredz, ka noteiktas tiesības (piemēram, tiesības uz ilglaicīgajām satikšanām) ir attiecināmas ne tikai uz notiesātā radiniekiem un laulāto, bet arī partneri.
Projekts paredz noteikt, ka izvērtēšanas komisija ir Pārvaldes priekšnieka izveidota komisija, kas brīvības atņemšanas iestādē izdod lēmumus par notiesātā virzību soda progresīvās izpildes sistēmā. Proti, izvērtēšanas komisija izskata jautājumus par soda izpildes mīkstināšanu, pastiprināšanu, kā arī jautājumus par notiesāto, kas atrodas audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem, turpmāko virzību soda progresīvās izpildes sistēmā (atstāšanu audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem, pārvietošanu uz atklāto cietumu vai slēgtā cietuma augstāko pakāpi).
Atšķirībā no spēkā esošā Kodeksa, Projektā tiks noteikta ne tikai sodu izpildes kārtība, bet arī kārtība, kādā Dienests nodrošinās nosacīti no kriminālatbildības atbrīvoto personu uzraudzību. Ņemot vērā minēto, Projekts paredz noteikt, ka pamats personas, kura nosacīti atbrīvota no kriminālatbildības, uzraudzībai ir spēkā stājies prokurora lēmums par personas nosacītu atbrīvošanu no kriminālatbildības (turpmāk – prokurora lēmums).
Projektā netiek mainīts jau šobrīd Kodeksā esošais sodu izpildes normatīvo aktu piemērošanas pamatprincips, proti, notiesātajiem sodu izpilda saskaņā ar normatīvajiem aktiem, kas ir spēkā soda izpildes brīdī, ja likumā vai normatīvajā aktā nav noteikts citādi. Arī attiecībā uz nosacīti no kriminālatbildības atbrīvoto uzraudzību projekts paredz noteikt, ka nosacīti no kriminālatbildības atbrīvotās personas uzraudzība notiek saskaņā ar normatīvajiem aktiem, kas ir spēkā uzraudzības laikā, ja normatīvajā aktā nav noteikts citādi.
Tāpat netiek grozīts soda izpildes apturēšanas un atjaunošanas pamats.

Vienlaikus Projekta Vispārīgie noteikumi tiek papildināti ar jaunu un efektīvai sodu izpildes procesa nodrošināšanai būtisku regulējumu:
a) par nevalstisko organizāciju un brīvprātīgo darba veicēju (turpmāk - brīvprātīgo) iesaistīšanu sodu izpildē.
Kaut arī jau šobrīd sodu izpildē tiek iesaistītas nevalstiskās organizācijas un brīvprātīgie, esošajā Kodeksā regulējums par sabiedrības iesaistīšanu sodu izpildē nav pietiekami skaidrs. Proti, šobrīd Kodeksa 10. pants noteic, ka sabiedrība piedalās notiesāto resocializācijā atbilstoši Kodeksā un citos normatīvajos aktos noteiktajam veidam un apjomam. Projektā paredzēts uzvērt, ka sodu izpildē var iesaistīt nevalstiskās organizācijas un brīvprātīgos, ja tas veicina soda izpildes mērķa sasniegšanu un neapdraud sabiedrības drošību. Ņemot vērā, ka brīvprātīgo darbu un norises kārtība tiks noteikta ne tikai Projektā, bet tā ir noteikta arī Brīvprātīgo darba likumā, Ieslodzījuma vietu pārvaldes likumā, Valsts probācijas dienesta likumā un uz minēto likumu pamata izdotajos Ministru kabineta noteikumos, Projekts paredz noteikt, ka brīvprātīgos soda izpildē iesaista atbilstoši brīvprātīgo darbu regulējošajiem normatīvajiem aktiem, ievērojot sodu izpildi regulējošos normatīvos aktus. Līdz ar to Projekts paredz, ka brīvprātīgos sodu izpildē iesaistīs atbilstoši vispārējam, Brīvprātīgo darba likumā noteiktajam regulējumam, ievērojot speciālajos - sodu izpildi regulējošajos normatīvajos aktos noteikto.
Brīvprātīgie sodu izpildē iesaistās dažādos veidos. Piemēram, kā izlīguma starpnieks, līdzgaitnieks, atbildīguma un atbalsta apļos iesaistītie brīvprātīgie u.c. Līdzgaitniecība ir process, kurā brīvprātīgais sniedz atbalstu probācijas klientam. Līdzgaitniecība ir ilgtermiņa darbs, kas notiek regulāri tiekoties un savstarpēji sadarbojoties kopīgu izvirzīto mērķu sasniegšanai.  
Līdzgaitnieks ir brīvprātīgais, kurš apguvis līdzgaitnieka mācību programmu (skat. https://www.vpd.gov.lv/lv/lidzgaitnieciba). Atbalsta un atbildīguma apļi ir brīvprātīgo grupa, kura sadarbojas ar personu, kura ir izdarījusi noziegumu pret tikumību un dzimumneaizskaramību, ir atbrīvota no ieslodzījuma vietas un kļuvusi par probācijas klientu. To mērķis ir novērst atkārtotu noziegumu izdarīšanu, pievēršoties vienam no galvenajiem riska faktoriem – izolēšanās  no sabiedrības, kas veicina emocionālo vientulību. Vienā grupā darbojas 3 līdz 5 brīvprātīgie, kuri regulāri tiekas ar aizbilstamo, mudinot aizbilstamo pieņemt atbildīgus lēmumus, mazinot sociālās atstumtības riskus un sniedzot atbalstu  situācijās, kas varētu veicināt jaunu likumpārkāpumu izdarīšanu (https://www.vpd.gov.lv/lv/brivpratigais-darbs). Tā kā ir dažādi veidi, kā brīvprātīgie var iesaistīties sodu izpildē, turklāt nākotnē var parādīties jauni iesaistes veidi, projekts paredz vispārīgi noteikt, ka brīvprātīgie tiek iesaistīti sodu izpildē normatīvajos aktos par brīvprātīgo darbu noteiktajā kārtībā ar normatīvajos aktos noteiktajiem izņēmumiem.
Sabiedrības iesaistīšanas sodu izpildē nozīmīgums ir uzsvērts arī starptautiskajos dokumentos. Piemēram, Eiropas cietumu noteikumu pielikuma 90.2. punkts noteic, ka attiecīgā gadījumā cietuma administrācijai ir jāiedrošina sabiedrības locekļi brīvprātīgi uzņemties sniegt pakalpojumus ieslodzījuma vietās. Detalizētāks sabiedrības līdzdalības sodu izpildē iesaistīšanas regulējums ir ietverts Ieteikuma CM/Rec(2017)3 par Eiropas noteikumiem par sabiedrībā izciešamiem sodiem un piespiedu līdzekļiem IV nodaļā. Minētā ieteikuma 50. un 51. punkts noteic, ka, tā kā reintegrācija sabiedrībā ir būtisks sabiedrībā izciešamu sodu un piespiedu līdzekļu mērķis, īstenošanas iestādes aktīvi sadarbojas ar citām valsts vai privātām organizācijām un vietējo sabiedrību, lai apmierinātu aizdomās turēto vai likumpārkāpēju vajadzības, veicinātu viņu iekļaušanos sabiedrībā un vairotu sabiedrības drošību. Sabiedrībā izciešamu sodu un piespiedu līdzekļu īstenošanā mudina iesaistīties sabiedrību, tostarp privātpersonas, kā arī privātās un publiskās organizācijas un dienestus. Cenšas palīdzēt aizdomās turētajiem un likumpārkāpējiem veidot jēgpilnu saikni ar sabiedrību, paplašinot viņu komunikācijas un atbalsta saņemšanas iespējas, un mudina sabiedrību sekmēt šo personu sociālo reintegrāciju. Ikvienai sabiedrībai ir likumīgas intereses sekmīgi reintegrēt aizdomās turētos un likumpārkāpējus sabiedrībā, tāpēc tai ir pienākums veicināt šo procesu. Ja sabiedrībā izciešamu sodu un piespiedu līdzekļu īstenošanā iesaista sabiedrību, iedzīvotājiem gan individuāli, gan kopīgi ir iespēja veicināt likumpārkāpēju rehabilitāciju, tādējādi uzlabojot sabiedrības un tās locekļu aizsardzību. Sabiedrības iesaistīšana īstenošanas procesā var būtiski ietekmēt šīs personas. Apzinoties, ka sabiedrība ir ieinteresēta un raizējas par likumpārkāpēja personīgā un sociālā stāvokļa uzlabošanos, šai personai var būt lielāka vēlme izturēties atbildīgi pret konkrēto sabiedrību. Vienlaikus personai tiek sniegtas iespējas veidot vai atjaunot jēgpilnu saikni ar sabiedrību, kā arī uzturēt saziņu un saņemt atbalstu (https://rm.coe.int/168091ed75 27. lp)
Tāpat minētajā Ieteikumā atsevišķi izdalīti tieši brīvprātīgie, kas minētā ieteikuma izpratnē nav sabiedrības locekļi, kas minēti IV nodaļā. Minētā Ieteikuma 85. un 86.punkts attiecībā uz brīvprātīgajiem noteic, ka īstenošanas iestādei vajadzētu apsvērt iespēju pieņemt darbā atsevišķus brīvprātīgos, tādējādi sekmējot sabiedrības iesaistīšanos sabiedrībā izciešamu sodu un piespiedu līdzekļu īstenošanā. Brīvprātīgie var ievērojami palīdzēt īstenot sabiedrībā izciešamus sodus un piespiedu līdzekļus, tomēr tiem nevajadzētu veikt darbu, kas uzticams tikai profesionālajam personālam. Arī Eiropas cietumu noteikumu 89.2. punkts noteic, ka, ja vien iespējams, darbā ar ieslodzītajiem mudina iesaistīties arī piemērotus nepilnas slodzes un brīvprātīgos.
b) Mediācijas, izlīguma un citām taisnīguma atjaunošanas iespējām sodu izpildē
Projektā ir uzsvērts, ka notiesātais var izlīgt ar cietušo ne tikai soda izpildes laikā, bet arī gadījumā, ja notiesātajam sods par konkrētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu jau ir izpildīts. Turklāt Projekts paredz, ka soda izpildes laikā var izmantot ne tikai izlīgumu un iesaistīties mediācijas procesā, bet izmantot arī citus taisnīguma atjaunošanas instrumentus. Piemēram, atbildīguma un atbalsta apļus, sabiedrības līdzdalību un citus sadarbībā balstītus pasākumus. Taisnīguma atjaunošana ir sodu izpildes organizēšanas forma, kurā noziedzīga nodarījuma radītais kaitējums tiek risināts, iesaistot pāridarītāju, cietušo un sabiedrības pārstāvjus savstarpējā dialogā ar mērķi veicināt atbildības uzņemšanos, izpratni par nodarījuma sekām, kaitējuma mazināšanu un savstarpējo attiecību atjaunošanu. 

2.nodaļa. Sodu izpildes principi
Projektā, atšķirībā no Kodeksa, ir izstrādāta un ietverta atsevišķa sodu izpildes pamatprincipu nodaļa, kurā ir ietverti 13 sodu izpildes pamatprincipi, kas attiecas uz jebkura soda izpildes kārtību (ar atsevišķiem izņēmumiem). Principu sadaļā ir ietverti līdz šim sodu izpildē zināmi principi, ietverot tajos arī jaunus uzsvarus. Tāpat Projektā līdztekus jau tradicionālajiem un no starptautiskajiem dokumentiem pārņemtiem sodu izpildes principiem ir ietverti arī tādi pamatprincipi kā cietušo interešu ievērošanas princips, individuālā izvērtējuma princips, dažādu drošības pasākumu līdzsvara princips, iesaistīšanās un atbildības princips u.c. Principu kopums dod skaidras norādes par sodu izpildē atbalstāmajām vērtībām, rīcību un atbildību. Projekta principu sadaļa tika izstrādāta, ņemot vērā Eiropas Padomes (turpmāk – EP) rekomendācijās un citos starptautiskajos dokumentos noteikto. Principu sadaļa būs arī kā norādes uz pareizo rīcību situācijās, kad tiesiskais regulējums nedos pietiekami skaidru  atbildi.

2.1. Cilvēktiesību ievērošanas, vienlīdzības, cieņpilnas attieksmes un spīdzināšanas aizlieguma princips paredz, ka sodu izpildē tiek ievērotas starptautiski atzītas cilvēktiesības un Latvijas Republikai saistošie starptautiskie līgumi. Sodu izpildē tiek ievērotas visas starptautiskajos dokumentos un Satversmē nostiprinātās cilvēka pamattiesības (tiesības aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses tiesā, tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību, tiesības uz izglītību u.tt.). Minētais princips ir nostiprināts arī starptautiskajos dokumentos, piemēram, Eiropas Cietumu noteikumu pielikuma 1. punkts noteic, ka pret visām personām, kurām atņemta brīvība, izturas, ievērojot viņu cilvēktiesības. Tāpat no Ieteikuma CM/Rec(2017)3 par Eiropas noteikumiem par sabiedrībā izciešamiem sodiem un piespiedu līdzekļiem[1] 4. punkta izriet, ka sabiedrībā izciešamus sodus un piespiedu līdzekļus īsteno, ievērojot cilvēktiesības, kā arī dodot iespēju un mudinot aizdomās turētos un likumpārkāpējus pildīt savas kā sabiedrības locekļu saistības. Sabiedrībā izciešamu sodu vai piespiedu līdzekli nedrīkst izstrādāt vai piemērot, ja tas ir pretrunā starptautiskajiem cilvēktiesību un pamatbrīvību standartiem. Arī Ieteikuma CM/Rec(2010)1 par Eiropas Padomes Probācijas noteikumiem pielikuma 2. punkts nosaka, ka probācijas institūcijām jāievēro likumpārkāpēju cilvēktiesības.
Satversmē noteiktās cilvēka pamattiesības ir attiecināmas arī uz ieslodzītajām personām, ciktāl šīs pamattiesības nav ierobežotas un ir savienojamas ar soda izpildes mērķi un ieslodzījuma režīmu. Pamattiesību ierobežojumi ieslodzījuma vietās izriet no nepieciešamajām un neizbēgamajām ieslodzījuma sekām, kā arī no saiknes starp ierobežojumu un konkrētā ieslodzītā situāciju (Satversmes tiesas 2008. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr. 2008-02-01 10.punkts). Līdz ar to brīvības atņemšanas soda izciešanas ietvaros atsevišķas notiesāto personu pamattiesības var tikt ierobežotas, lai to īstenošana būtu savienojama ar soda izciešanas mērķi un režīmu. Tā, piemēram, Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 106.pantā[2] ietvertās pamattiesības nav iespējams identiski attiecināt uz brīvībā un ieslodzījumā esošām personām. Brīvības atņemšana kā soda veids, kas paredz personas piespiedu turēšanu ieslodzījumā, pati par sevi norāda, ka ieslodzītā persona nevar brīvi pamest ieslodzījuma vietu. Attiecīgi tā arī nevar brīvi izvēlēties darbavietu ārpus ieslodzījuma vietas. Pretēja situācija nebūtu savienojama ar brīvības atņemšanas soda izciešanas mērķi, kā arī ar soda izpildes režīmu. Tādējādi Satversmes 106.pantā ietvertās tiesības nav interpretējamas tādā veidā, kas nonāktu pretrunā ar soda izpildes režīmu un soda izciešanas mērķi, atļaujot ieslodzītajām personām brīvi pamest ieslodzījuma vietu. Satversmes 106.panta pirmais teikums uz ieslodzītām personām attiecas vienīgi tiktāl, ciktāl šo tiesību izmantošana savienojama ar soda izpildes režīmu un mērķi, un neietver ieslodzīto personu tiesības brīvi izraudzīties darbavietu ārpus ieslodzījuma vietas (Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2013-18-01 12.2. punkts).
Vienlaikus jāņem vērā, ka sodu izpildē cilvēktiesības var tikt ierobežotas tikai tiktāl, ciktāl tas ir nepieciešams soda izpildes mērķa sasniegšanai. Ikvienam pamattiesību ierobežojumam jāatbilst samērīguma principam, kurš prasa, lai valsts nospraustais mērķis un personai noteiktais pamattiesību ierobežojums būtu sasvstarpēji saskaņoti pēc to vērtības, pakāpes, nozīmīguma, svarīguma, kvalitātes un intensitātes.[3]
Līdz ar to cilvēktiesību ievērošanas princips ir cieši saistīts ar Projektā ietverto vispārīgo sodu izpildes principu – samērīguma principu.

Vienlīdzības princips
Likuma priekšā visi notiesātie ir vienlīdzīgi un sodu izpildes procesā nav pieļaujama notiesāto diskriminācija atkarībā no rases, ādas krāsas, tautības vai etniskās izcelsmes, valodas, sociālās izcelšanās, izglītības, dzimuma, seksuālās orientācijas, vecuma, veselības stāvokļa, invaliditātes, ģenētisko īpatnību, ģimenes, sociālā un mantiskā stāvokļa, politiskajiem vai citiem uzskatiem, reliģiskās pārliecības, ticības, nodarbošanās veida un citiem pamatiem. Minētais princips izriet no vairākiem starptautiskajiem dokumentiem. Tā, piemēram, tas izriet no ANO Minimālo noteikumu attiecībā uz izturēšanos pret ieslodzītajiem (pieņemti 2015. gada 17. decembrī) (Nelsona Mandelas noteikumi) 2. punkta, kas noteic, ka nav pieļaujama diskriminācija rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģisko, politisko vai citu pārliecību pamata, nacionālās vai sociālās izcelšanās, materiālā stāvokļa, dzimšanas vai citu apstākļu dēļ. Piemēram, no Ieteikuma CM/Rec(2017)3 par Eiropas noteikumiem par sabiedrībā izciešamiem sodiem un piespiedu līdzekļiem 6. punkta izriet, ka, piemērojot un īstenojot sabiedrībā izciešamus sodus un piespiedu līdzekļus, nav pieļaujama diskriminācija rases, ādas krāsas, etniskās izcelsmes, valstspiederības, dzimuma, vecuma, invaliditātes, seksuālās orientācijas, valodas, reliģijas, politisko vai citu uzskatu, ekonomiskā, sociālā vai cita statusa un fiziskā vai garīgā stāvokļa dēļ. Ir jāņem vērā aizdomās turēto un likumpārkāpēju dažādās un atšķirīgās individuālās vajadzības. Arī Eiropas cietumu noteikumu pielikuma 13. punkts noteic, ka šos noteikumus piemēro objektīvi, nediskriminējot tādu iemeslu dēļ kā dzimums, rase, ādas krāsa, valoda, reliģiskā pārliecība, politiskie vai kādi citi uzskati, etniskā vai sociālā izcelsme, piederība mazākumtautībai, īpašums, izcelšanās vai kāds cits statuss.

Cieņpilnas attieksmes princips paredz, ka visā sodu izpildes procesā pret ikvienu tajā iesaistīto personu tiek nodrošināta cieņpilna attieksme. Cieņpilnas attieksmes princips sodu izpildē ir piemērojams plaši un ir attiecināms pilnīgi uz visām sodu izpildē iesaistītajām personām: notiesātajiem, viņu tuviniekiem, sodu izpildes iestāžu darbiniekiem, cietušajiem un visām citām personām, kuras šajā likumā noteiktajā kārtībā tiek iesaistītas sodu izpildes procesā. Tā, piemēram, Eiropas Cietumu noteikumos vairākkārt ir uzsvērta nepieciešamība dažādos ieslodzījuma aspektos nodrošināt cieņpilnu attieksmi. Eiropas Cietumu noteikumu 1.noteikums noteic, ka pret visām personām, kurām atņemta brīvība, izturas, ievērojot viņu cilvēktiesības. Piemērojot brīvības atņemšanu, neizbēgami rodas jautājumi par cilvēktiesībām. 1. noteikums pasvītro šo patiesību saistībā ar cieņas prasību pret ieslodzītajiem. Šāda cieņa savukārt prasa viņu būtiskās cilvēcības atzīšanu.
ECT ir uzsvērusi, ka cilvēka cieņas ievērošana ir Eiropas cilvēktiesību sistēmas būtības pamatā un ka tā ir jāattiecina uz visiem ieslodzītajiem.[4] Piemēram, Eiropas cietumu noteikumu 18.1. noteikums cita starpā noteic, ka apstākļi ieslodzītajiem paredzētajās telpās, un jo īpaši guļamtelpās, ir tādi, kas neaizskar cilvēka cieņu. 49. noteikums noteic, ka labu kārtību ieslodzījuma vietās saglabā, ievērojot aizsardzības, drošības un disciplīnas prasības un vienlaikus nodrošinot ieslodzītajiem tādus dzīves apstākļus, kas neaizskar cilvēka cieņu, un piedāvājot tiem visaptverošu pasākumu un nodarbību programmu atbilstoši 25.noteikumam. Savukārt 72.1. noteikums uzsver cieņpilnas attieksmes nodrošināšanu ieslodzījuma vietu pārvaldībā kopumā. Proti, minētais noteikums noteic, ka ieslodzījuma vietas tiek vadītas saskaņā ar ētikas kodeksu, kurā atzīts pienākums pret visiem ieslodzītajiem izturēties humāni, neaizskarot cilvēka personībai piemītošo pašcieņu.
Cieņpilnas attieksmes nozīme ir uzsvērta arī Eiropas noteikumos par sabiedrībā izciešamajiem sodiem un piespiedu līdzekļiem. Minēto noteikumu 8.punkts noteic, ka sabiedrībā izciešamo sodu un piespiedu līdzekļu piemērošanas būtībai, saturam un metodēm ir jābūt atbilstošiem aizdomās turamo un noziedzīgo nodarījumu izdarījušo personu, viņu ģimeņu un citu personu cieņas un privātuma principam.
Cieņpilnas attieksmes būtiskums ir uzsvērts arī Ministru komitejas Ieteikumā  CM/Rec(2018)8 dalībvalstīm par atjaunojošo taisnīgumu krimināllietās. No minēto noteikumu 14. punkta izriet, ka viens no atjaunojošā taisnīguma pamatprincipiem ir cieņpilns dialogs. Tāpat minētā Ieteikuma 46. punkts noteic, ka atjaunojošo taisnīgumu jāīsteno objektīvi, pamatojoties uz lietas faktiem, kā arī pušu vajadzībām un interesēm. Starpniekam vienmēr jāievēro pušu cieņa un jānodrošina, lai tās ar cieņu izturētos viena pret otru. Procesā jāizvairās no kādas puses vai starpnieka dominēšanas; process jāīsteno ar vienlīdz lielām rūpēm par visām pusēm.

Spīdzināšanas aizlieguma princips paredz, ka visu sodu izpildē ir aizliegta spīdzināšana, necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās vai apiešanās. Soda izpildes mērķis nav sagādāt fiziskas ciešanas vai pazemot cilvēka cieņu, vai izstumt viņu no sabiedrības. Minētais princips izriet no vairākiem starptautiskajiem dokumentiem, piemēram, ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 5. panta, ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 7. panta, ANO Deklarācijas par visu personu aizsardzību pret pakļaušanu spīdzināšanai vai citam cietsirdīgam, nehumānam un pazemojošam režīmam vai sodam, ANO Konvencijas pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem apiešanās un sodīšanas veidiem, ECK 3. panta u.c. Arī Eiropas cietumu noteikumu 102.2. punkts noteic, ka brīvības atņemšanas dēļ ieslodzījums jau ir sods, tāpēc notiesātajiem ieslodzītajiem piemērotais režīms nevairo ciešanas, kas jau tāpat raksturīgas ieslodzījumam. Tāpat minētais princips ir nostiprināts ANO Minimālo noteikumu attiecībā uz izturēšanos pret ieslodzītajiem (pieņemti 2015. gada 17. decembrī) (Nelsona Mandelas noteikumi) 1. punktā.
 Arī Ieteikuma CM/Rec(2017)3 par Eiropas noteikumiem par sabiedrībā izciešamiem sodiem un piespiedu līdzekļiem 11. punkts noteic, ka sabiedrībā izciešamus sodus un piespiedu līdzekļus īsteno tā, lai nepadarītu tos vēl mokošākus. Īstenojot sabiedrībā izciešamu sodu vai piespiedu līdzekli, tiesības nedrīkst ierobežot vairāk, nekā tas noteikts lēmumā, ar kuru šāds sods piemērots. Sabiedrībā izciešami sodi un piespiedu līdzekļi zināmā mērā ir mokoši, jo tiek ierobežota personas brīvība un attiecīgā persona tiek uzraudzīta. Lai gan sabiedrībā izciešami sodi un piespiedu līdzekļi parasti neuzliek tik nopietnas un smagas grūtības un nerada tādus zaudējumus kā brīvības atņemšanas sods, tas tomēr nenozīmē, ka šādu grūtību un zaudējumu nav vai ka tos var neņemt vērā. Šajā noteikumu punktā norāda, ka īstenošanas metodei nevajadzētu radīt lielākas grūtības, nekā nepieciešams, lai sabiedrībā izciešams sods vai piespiedu līdzeklis būtu efektīvs.[5]
Tāpat minētais princips ir nostiprināts Satversmes 95. pantā. Soda piemērošanas fakts un ar to saistītie uzvedības ierobežojumi objektīvi var radīt pārkāpējam psihiskas ciešanas. Nolūkā novērst jauna likumpārkāpuma izdarīšanu ir svarīgi, lai persona, izciešot sodu vai izpildot ar piemēroto sodu uzliktos pienākumus, pārvērtētu iepriekš izdarīto, vaļsirdīgi nožēlotu to un nolemtu nākotnē atturēties no tādas uzvedības, kas var radīt kaitējumu sabiedrībai un citām personām. Vienaldzīga soda piemērošana neatbilst valsts un sabiedrības interesēm. Tomēr, lai izraisītu vēlamo psihoemocionālo reakciju, likumpārkāpēju nedrīkst pazemot, nav pieļaujama nesamērīga viņa tiesību ierobežošana un nevajadzīgu ciešanu sagādāšana viņam.[6] Valstij ir jānodrošina, ka persona tiek ieslodzīta tādos apstākļos, kas ir savienojami ar cieņu pret viņa godu, ka veids un metode, kādā tiek īstenots piemērotais līdzeklis, nepakļauj viņu tādām ciešanām vai grūtībām, kas pārsniedz nenovēršamas ciešanas, kas ir raksturīgas ieslodzījumam, un ka, ņemot vērā praktiskās ieslodzījuma prasības, viņa veselība un labklājība ir adekvāti sargāta (piemēram, ECT 2001. gada 24. jūlija sprieduma lietā „Valašinas pret Lietuvu”, iesnieguma Nr. 44558/98, 102. punkts un tajā minētā judikatūra). Lai atbilstu konvencijas 3. pantam, apiešanās raksturam ir jāsasniedz minimālais bardzības līmenis, kura novērtēšana ir relatīva pēc būtības. Tā ir atkarīga no lietas faktu kopuma un, jo īpaši, no apiešanās rakstura un konteksta, tās izpildes elementiem, ilguma, tās izraisītajām fiziskajām vai psihiskajām sekām, kā arī dažkārt no cietušā dzimuma, vecuma un veselības stāvokļa (piemēram, ECT 2006. gada 4.  maija sprieduma lietā „Kadiķis pret Latviju (No 2)”, iesnieguma Nr. 62393/00, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).[7] Atbilstoši administratīvo tiesu praksei par spīdzināšanu, citādu cietsirdīgu vai cieņu pazemojošu izturēšanos attiecībā uz ieslodzītajiem var tikt atzīta pārapdzīvotība, ventilācijas trūkums, nepietiekams sanitārā mezgla nodalījums no pārējās telpas, nepietiekams apgaismojums u.tt.
Turklāt minētais šis princips aptver arī saziņu ar notiesāto viņam saprotamā veidā un valodā, personai saprotamā un piekļūstamā veidā, un citus jautājumus.  Jo tiesības saņemt informāciju ir vienas no personu pamattiesībām, tostarp saņemt informāciju personai saprotamā veidā un to, ka notiesātās personas var būt no dažādām sociālajām grupām, tostarp no sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju grupām, kā piemēram, vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamo vecumu sasniegušas personas, personas ar invaliditāti u.tml., tad informācija par personai (notiesātajam) piespriesto sodu, tā izpildi u.c. informācija jāsniedz personai saprotamā un piekļūstamā veidā, piemēram, piesaistot surdotulku, ja notiesātais ir nedzirdīgs, ja informāciju nav iespējams sniegt citā notiesātajam saprotamā veidā.

2.2. Tiesiskuma un tiesību normu saprātīgas piemērošanas princips
Sodu izpildes institūciju rīcībai ir jāatbilst tiesību normām, ar kurām tiek saprastas gan rakstītās tiesību normas (likumi, Ministru kabineta noteikumi u.c.), gan arī tiesību principi. No minētā izriet, ka sodu izpildes institūciju darbībai ir jāatbilst ne tikai rakstītajām tiesību normām, bet arī vispārējiem tiesību principiem. Interpretējot un piemērojot sodu izpildes tiesību rakstītās normas, ir jāņem vērā vispārējie tiesību principi.  Kaut arī projektā ir ietverti sodu izpildes pamatprincipi, tomēr minēto principu uzskaitījums nav izsmeļošs un sodu izpildē tiek piemēroti arī citi šajā likumā neminēti vispārējie tiesību principi.
Vienlaikus minētajā principā paredzēts uzsvērt, ka sodu izpildes institūcijas savā darbībā ievēro labas pārvaldības principu, kas atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. panta piektajai daļai ietver sevī atklātību pret privātpersonu un sabiedrību, datu aizsardzību, taisnīgu procedūru īstenošanu saprātīgā laikā un citus noteikumus, kuru mērķis ir panākt, lai valsts pārvalde ievērotu privātpersonas tiesības un tiesiskās intereses.

2.3. Cietušo tiesisko interešu ievērošanas princips
Ievērojot nepieciešamību veicināt ieinteresēto personu, tostarp cietušā un noziedzīga nodarījuma izdarītāja, citu skarto pušu un plašākas sabiedrības līdzdalību, pievēršoties nozieguma nodarītajam kaitējumam un to novēršot; atzīstot atjaunojošo taisnīgumu kā metodi, ar kuru var noteikt šo pušu vajadzības un intereses un tās līdzsvaroti, taisnīgi un kopīgi apmierināt; atzīstot cietušo likumīgās intereses iegūt lielāku teikšanu, reaģējot uz viņu viktimizāciju, sazināties ar noziedzīga nodarījuma izdarītāju, kā arī gūt atlīdzību un kompensāciju kriminālprocesā; ņemot vērā to, cik svarīgi ir veicināt noziedzīga nodarījuma izdarītāju atbildības sajūtu un piedāvāt tiem iespējas atlīdzināt nodarīto, kas var uzlabot viņu reintegrāciju, ļaut atlīdzināt kaitējumu un panākt savstarpēju sapratni, kā arī veicināt atteikšanos no noziedzības, Eiropas Padomes Ministru komiteja pieņēma Ieteikumu CM/Rec(2018)8 dalībvalstīm par atjaunojošo taisnīgumu krimināllietās. Minētā Ieteikuma 3. punktā norādīts, ka atjaunojošais taisnīgums ir jebkādi procesi, kas ļauj tiem, kam ar noziegumu nodarīts kaitējums, un tiem, kas par šo kaitējumu ir atbildīgi, sniedzot nepiespiestu piekrišanu, aktīvi piedalīties no noziedzīgā nodarījuma izrietošo jautājumu risināšanā ar apmācītas un objektīvas trešās puses palīdzību. Minētā Ieteikuma 6. punktā uzsvērts, ka atjaunojošo taisnīgumu var izmantot jebkurā kriminālprocesa stadijā. Ieteikuma 13. un 14. punkts noteic atjaunojošā taisnīguma pamatprincipus: pusēm jāļauj aktīvi piedalīties nozieguma atrisināšanā (ieinteresēto pušu līdzdalības princips), un reaģēšanas pasākumiem galvenokārt jāpievēršas kaitējumam, kas radīts indivīdiem, attiecībām un plašākai sabiedrībai, kā arī šī kaitējuma novēršanai (kaitējuma novēršanas princips). Citi būtiski atjaunojošā taisnīguma principi ir: brīvprātība, pārdomāts, cieņpilns dialogs; vienlīdz lielas rūpes par iesaistīto pušu vajadzībām un interesēm; procedūras taisnīgums; kolektīva vienošanās uz vienprātības pamata; koncentrēšanās uz atlīdzināšanu, reintegrāciju un savstarpējas sapratnes panākšanu; izvairīšanās no dominēšanas.
Cietušo tiesisko interešu ievērošanas princips cita starpā uzsver, ka ne tikai atjaunojošā taisnīguma procesā, bet arī sodu izpildes procesā kopumā cietušā tiesiskās intereses ir viens no pamata aspektiem, kas tiek ņemts vērā, organizējot sodu izpildi. Jau šobrīd atbilstoši Kodeksā noteiktajam cietušo tiesiskās intereses un aizstāvība tiek ņemta vērā. Piemēram, atbilstoši Kodeksa 119.7 panta pirmajai daļai Dienests nosacīti pirms termiņa no brīvības atņemšanas soda izpildes atbrīvotajai personai (turpmāk - nosacīti atbrīvotais) nosaka vienu vai vairākus pienākumus, kuru noteikšanā tiek ņemtas vērā arī cietušo tiesiskās intereses: pienākums ievērot aizliegumu sazināties ar noteiktiem cilvēkiem; ievērot aizliegumu tuvoties noteiktiem objektiem, vietām vai iestādēm u.c. Ņemot vērā minēto, atšķirībā no Kodeksa, Projektā tiks tieši un skaidri noteikts, ka viens no sodu izpildes pamatprincipiem ir cietušo tiesisko interešu ievērošana.
Atbilstoši ANO Rokasgrāmatā par atjaunojošā taisnīguma programmām norādītajam atjaunojošā taisnīguma pieeja var tikt īstenota jebkurā kriminālprocesa stadijā.[8] Šīs pieejas īstenošanas soda izpildes laikā ir uzsvērta vairākos starptautiskos dokumentos. Tā, piemēram, attiecībā uz šīs pieejas īstenošanu brīvības atņemšanas soda izpildes laikā Eiropas Cietumu noteikumu 103.7. punkts noteic, ka ieslodzītie pēc savas vēlēšanās drīkst iesaistīties atjaunojošā taisnīguma programmā un izdarīto likumpārkāpumu radīto zaudējumu atlīdzināšanā.
Ieteikuma CM/Rec(2017)3 par Eiropas noteikumiem par sabiedrībā izciešamiem sodiem un piespiedu līdzekļiem 10. punkts noteic, ka attiecīgos gadījumos un pienācīgi ņemot vērā noziedzīgā nodarījumā cietušās personas tiesības un vajadzības, likumpārkāpējam dod iespēju un mudina atlīdzināt cietušajiem vai sabiedrībai par izdarītajiem noziegumiem. Vairākas Eiropas valstis atzīst, ka liela nozīme ir atlīdzināšanai un atjaunojošajam taisnīgumam. To var darīt ļoti dažādi, lai gan šādās pieejās ir jāņem vērā vairāki vispārīgi aspekti.
Apvienoto Nāciju Organizācijas rokasgrāmatā par atjaunojošā taisnīguma programmām ir skaidrots šādi: "Atjaunojošā taisnīguma pieejas un programmas ir balstītas uz vairākiem pamata pieņēmumiem:
a) uz noziedzīgo nodarījumu jāreaģē tā, lai pēc iespējas vairāk atlīdzinātu cietušajam par nodarīto kaitējumu;
b) likumpārkāpējiem ir jāliek saprast, ka viņu uzvedība nav pieņemama un ka tā radījusi nopietnas sekas cietušajam un sabiedrībai;
c) likumpārkāpējiem ir jāspēj uzņemties un jāuzņemas atbildība par savu rīcību;
d) cietušajiem ir jādod iespēja izteikt savas vajadzības un piedalīties procesā, kurā nosaka labāko veidu, kādā likumpārkāpējs var atlīdzināt par kaitējumu; un
e) arī sabiedrībai ir pienākums iesaistīties šajā procesā.” (Atjaunojošā taisnīguma programmu rokasgrāmata, Krimināltiesību rokasgrāmatu sērija) [Handbook of Restorative Justice programmes, Criminal Justice Handbook series], Apvienoto Nāciju Organizācija, 2006. gads).
Īpaša uzmanība jāpievērš tam, lai nodrošinātu gan likumpārkāpēja, gan cietušā interešu un tiesību pilnīgu ievērošanu. Piemēram, šādus intervences pasākumus nedrīkst vērtēt, ņemot vērā tikai iespējamību, ka likumpārkāpējs noziegumu varētu izdarīt atkārtoti, bet ir jāņem vērā arī tas, kāds labums no šādas rīcības būs cietušajam. Katru reizi īstenošanas iestādei sarīkojot likumpārkāpēja un cietušā tikšanos, ir jādara viss iespējamais, lai nodrošinātu, ka šāda tikšanās nerada iespēju tālākai viktimizācijai.[9]
Tomēr Kodeksā regulējums par izlīgumu kā atjaunojošā taisnīguma metodi netika ietverts. Līdz ar to atšķirībā no esošā Kodeksa, Projektā tiks ietverts cietušo interešu ievērošanas princips, tai skaitā regulējums par izlīguma procesu sodu izpildes laikā.
Soda izpildes laikā ir jārisina konflikts, kuru radīja notiesātās personas izdarītais noziedzīgais nodarījums. Soda izpildes darbam ir ne tikai jābūt fokusētam uz notiesāto personu, bet arī uz citām personām, kuras ir iesaistītas, vai ir šī konflikta ietekmētas. Organizējot soda izpildi, sodu izpildes institūcijām ir jārada iespēja notiesātai personai uzņemties atbildību par savu uzvedību, atzīt savas uzvedības kaitīgumu un bīstamību un atlīdzināt nodarīto kaitējumu cietušajam un sabiedrībai, kā arī jānodrošina cietušo un sabiedrības interešu atzīšana un aizstāvība šī konflikta risināšanā un tā rezultātā radīto seku novēršanā vai mazināšanā. Ņemot vērā minēto, cietušo interešu ievērošanas princips paredz noteikt, ka sodu izpildes institūcijas personāls atbilstoši kompetencei atbalsta notiesātā vēlmi īstenot sociāli atbalstāmas pārmaiņas uzvedībā, tai skaitā vēlmi izlīgt ar cietušo, un savus pienākumus pilda tā, lai veicinātu notiesātā vēlmi piedalīties resocializācijā vai atjaunojošā taisnīguma pasākumos.
Šis princips ir definēts, ņemot vērā starptautiskajos aktos noteikto. Taču, ņemot vērā, ka principa piemērošana praksē attīstās, Projektā principa definējums vienmēr tiek interpretēts atbilstoši atjaunojošā taisnīguma pieejas būtībai un attīstībai starptautiskā līmenī, ņemot vērā arī citu valstu labāko pieredzi šo pieeju izmantošanā. Tā, piemēram, Ieteikuma CM/Rec(2018)8 dalībvalstīm par atjaunojošo taisnīgumu krimināllietā cita starpā norādīts, ka tā principus un pieejas var piemērot arī krimināltiesību sistēmā ārpus kriminālprocesa.

2.4. Individuālā izvērtējuma princips
No soda progresīvās izpildes principa un zinātnē balstītām atziņām par efektīvu notiesāto personu resocializāciju izriet individuālā izvērtējuma princips, kas ir attiecināms ne tikai uz soda izpildi, bet arī uz citiem ar sodu izpildi saistītiem procesiem, piemēram, izlīguma procesu, palīdzību notiesātai personai atrast darbu vai saņemt atbilstošu sociālo pakalpojumu, u.c.
 Proti, ņemot vērā, ka viens no soda izpildes mērķiem ir mazināt noziedzīgas uzvedības riskus notiesātajam soda izpildes laikā, soda izpildes procesam pēc iespējas ir jābūt organizētam, balstoties uz notiesātā individuālu izvērtējumu, tādējādi veicinot soda mērķa sasniegšanu. Veicot notiesātā individuālu izvērtējumu, tiek veicināta ne tikai notiesātā resocializācija, nosakot tieši viņam piemērotus resocializācijas līdzekļus, bet arī tiek veicināta sabiedrības drošība, individuāli izlemjot jautājumu par soda izpildes pakāpes noteikšanu, konkrētajam notiesātajam piemērojamajiem drošības pasākumiem (piemēram, korespondences kontrole, satikšanās norise cietuma administrācijas klātbūtnē u.c.), kā arī, nosakot notiesātajam piemērotāko uzraudzības sabiedrībā intensitāti (piemēram, ar probācijas uzraudzību notiesāto vai nosacīti atbrīvoto uzraudzības gadījumā).
Nepieciešamība sodu izpildi organizēt atbilstoši katra notiesātā individuālajam izvērtējumam tiek uzsvērta arī vairākos starptautiskos dokumentos.
Piemēram, Nelsona Mandelas noteikumu 94. noteikums paredz, ka pēc notiesātā nonākšanas ieslodzījuma vietā pēc iespējas īsākā laikā darbam ar minēto notiesāto tiek izstrādāta programma, pamatojoties uz saņemto informāciju  par notiesātā individuālajām vajadzībām, spējām un tendencēm.
Tāpat arī Eiropas cietumu noteikumu 103.2. punkts noteic, ka iespējami īsā laikā pēc šādu ieslodzīto pieņemšanas ieslodzījuma vietā par notiesātajiem sagatavo ziņojumus, norādot attiecīgā ieslodzītā stāvokli, iecerēto soda izpildes pasākumu plānu un stratēģiju, kas jāīsteno, lai šo ieslodzīto sagatavotu atbrīvošanai no ieslodzījuma.
Arī Ieteikuma Rec(2003)23 dalībvalstīm par cietuma administrācijas izturēšanos pret uz mūžu ieslodzītajiem un ilgtermiņa ieslodzītajiem[10] pielikuma 3. punkts noteic, ka vērība jāpievērš uz mūžu un ilgtermiņa ieslodzīto rakstura īpašībām, un jāņem tās vērā, lai izveidotu soda izpildes pasākumu plānus. Minētā ieteikuma 9., 10. un 11. punkts noteic, ka, lai sasniegtu vispārējos mērķus un ievērotu iepriekš minētos principus, katram ieslodzītajam jāizstrādā detalizēts soda izpildes pasākumu plāns. Šo plānu sagatavošanā un izstrādē, jo īpaši ieslodzījuma beigu posmā, pēc iespējas biežāk jāiesaista arī ieslodzītais, kā arī cieši jāsadarbojas ar iestādi, kas uzrauga no ieslodzījuma atbrīvotās personas, un citām attiecīgajām iestādēm.
Soda izpildes pasākumu plānos jāiekļauj katra ieslodzītā riska un vajadzību novērtējums, un tas jāizmanto, lai nodrošinātu sistemātisku pieeju šādiem jautājumiem:
1) sākotnējam ieslodzīto izvietojumam;
2) progresīvai pārvietošanai cietumu sistēmā, pakāpeniski pārvietojot ieslodzīto no stingrāka uz brīvāka režīma ieslodzījumu vietām un, labākajā gadījumā, beigu posmā piemērojot atklāta režīma nosacījumus, piemēram, sabiedrībā;
3) piedalīšanos darba, izglītošanas, apmācības un citos pasākumos, kas piedāvā lietderīgi izmantot cietumā pavadīto laiku un palielina iespēju, ka pēc atbrīvošanas ieslodzītais spēs reintegrēties sabiedrībā;
4) iejaukšanās pasākumus un piedalīšanos programmās, kas izstrādātas ar mērķi mazināt risku un apmierināt vajadzības, lai novērstu nekārtības cietumos un likumpārkāpuma atkārtotu izdarīšanu pēc atbrīvošanas;
5) piedalīšanos atpūtas un citās darbībās, lai mazinātu vai novērstu mūža un ilgtermiņa ieslodzījuma negatīvo ietekmi;
6) apstākļus un uzraudzības pasākumus, kas sekmē to, ka pēc nosacītas atbrīvošanas bijušie ieslodzītie ievēro likumus un reintegrējas sabiedrībā.
Ieteikuma Rec(2003)23 dalībvalstīm par cietuma administrācijas izturēšanos pret uz mūžu ieslodzītajiem un ilgtermiņa ieslodzītajiem pielikuma 11. punktā ir uzsvērts, ka soda izpildes pasākumu plānošana jāsāk pēc iespējas ātrāk pēc likumpārkāpēja nokļūšanas ieslodzījuma vietā, turklāt šis plāns ir regulāri jāpārskata, un, ja nepieciešams, tajā jāizdara labojumi.
Uz nepieciešamību soda izpildē ievērot individuālā izvērtējuma principu tika uzsvērts arī ST spriedumā.
Viena no individuālā izvērtējuma principa izpausmēm brīvības atņemšanas soda izpildē ir kontaktpersonu princips. Proti, katram notiesātajam ir nozīmēta atbalsta persona (kontaktpersona) no darbinieku vidus, savukārt individuāla, tieši katram notiesātajam piemērota pieeja veicina notiesātā resocializāciju, un līdz ar to arī soda izpildes mērķa sasniegšanu. Kontaktpersonu principa efektivitāte jau ir sevi pierādījusi praksē - Olaines cietuma Atkarīgo centrā, kura jaunajā un atšķirīgajā infrastruktūrā tiek īstenota ieslodzīto resocializācijas pieeja, kuru nav iespējams realizēt vecajā ieslodzījuma vietu infrastruktūrā. Atkarīgo centrā notiesātajiem sodu izpilda pēc terapeitiskajās kopienas principa, personāls darbojas, ievērojot kontaktpersonu principu, veicot gan atbalsta, gan kontroles funkciju. Šāda pieeja arī starptautiski tiek atzīta par vienu no efektīvākajām.
Individuālā izvērtējuma principa ievērošana ir nozīmīga ne tikai brīvības atņemšanas soda izpildē, bet arī sabiedrībā izpildāmo sodu izpildē. Piemēram, Ieteikuma CM/Rec(2017)3 par Eiropas noteikumiem par sabiedrībā izciešamiem sodiem un piespiedu līdzekļiem 32. punkts noteic, ka īstenošanas metodes individuāli pielāgo konkrētajiem apstākļiem katrā lietā, tāpēc lai to nodrošinātu, par īstenošanu atbildīgajām iestādēm un darbiniekiem ir zināma rīcības brīvība. Šajā noteikumu punktā uzmanība tiek vērsta uz rīcības brīvības un principiāli profesionāla vērtējuma nozīmi. Cilvēki ir dažādi, un viņu apstākļi atšķiras, tāpēc, lai ievērotu noteikumu 6. punktu (diskriminācijas aizliegums), šīm atšķirībām ir jāpievērš uzmanība, lai varētu nodrošināt būtisku taisnīgumu. Bieži vien ir grūti saprast, kā nodrošināt, ka vajadzība ievērot konsekvenci un nodrošināt taisnīgumu ir samērīga ar vajadzību īstenot individuālu pieeju. Šajā noteikumu punktā atzīst, ka sabiedrībā izciešama soda vai piespiedu līdzekļa īstenošanai ir jāievēro profesionāla piesardzība un ka noteikumi nedrīkst būt īstenošanas iestādes darbiniekiem tik saistoši, ka tie nevar atbilstoši reaģēt dažādās situācijās. Tomēr ir jāievēro arī konsekvence, lai personas zinātu, ko no tiem sagaida, un lai viņi varētu būt droši, ka viņu lieta tiek skatīta taisnīgi. Lai ievērotu šo noteikumu, darbinieki ir profesionāli jāapmāca pieņemt gudrus lēmumus, tomēr vienlaikus ir jāizvirza arī skaidri noteikumi par pārskatatbildību, lai šo personu pieņemtie lēmumi būtu redzami un uzskatāmi par taisnīgiem.[11]
Arī Ieteikuma CM/Rec(2010)1 par Eiropas Padomes Probācijas noteikumiem pielikuma 66. punkts noteic, ka, ja tas ir nepieciešams pirms uzraudzības un tās laikā, likumpārkāpēju izvērtējumu veic, sistemātiski un rūpīgi, izvērtējot katru gadījumu, tostarp riskus, pozitīvos faktorus un likumpārkāpēja vajadzības, pasākumus, kas vajadzīgi, lai apmierinātu šīs vajadzības, un likumpārkāpēju atsaucību attiecībā uz šiem pasākumiem. Atbilstoši minētā ieteikuma 69. punktam likumpārkāpēja izvērtēšana ir nepārtraukts process, un izvērtējuma precizitāte un atbilstība tiek periodiski pārskatīta.
Turklāt no minētajos starptautiskajos dokumentos norādītā izriet, ka katra notiesātā individuālais izvērtējums ir dinamisks un nepārtraukts process, izvērtējums ir regulāri jāpārskata un nepieciešamības gadījumā jāprecizē soda izpildes gaita. Piemēram, individuālā izvērtējuma rezultātā tiek secināts, ka ar probācijas uzraudzību notiesātajam ir jānosaka papildu pienākumi vai, tieši otrādi, notiesātā uzvedība un sasniegtie resocializācijas rezultāti liecina, ka viņam atsevišķi pienākumi var tikt noņemti vai var tikt samazināta viņa uzraudzības intensitāte (piemēram, ierasties pie Dienesta amatpersonas nevis 3 reizes, bet vienu reizi nedēļā).
No individuālā izvērtējuma principa izriet arī tas, ka, lai veicinātu soda izpildes mērķa sasniegšanu, sodu izpildē notiesātais tiek vispusīgi izvērtēts, ņemot vērā viņa uzvedību, personības iezīmes, veselību, sociālo un vides faktoru ietekmi. Darbs ar notiesāto personu tiek organizēts, individuāli izvērtējot, ņemot vērā notiesātās personas uzvedību, personības iezīmes, veselību, sociālo un vides faktoru ietekmi, aplūkojot to kā vienotu veselumu. Minētais izriet arī no Nelsona Mandelas noteikumu 91. un 92. punkta, nosakot, ka, lai notiesātajā attīstītos vēlme ievērot likumus un izturēšanās pret notiesātajiem viņos vairotu pašcieņu un atbildības sajūtu, ir jāpiemēro visi iespējamie līdzekļi, tai skaitā reliģiskie, kur tas iespējams, izglītība, profesionālā sagatavotība un orientācija, konkrēto sociālo situāciju izpēte, konsultācijas darba iekārtošanās jautājumos, fiziskā audzināšana un rakstura stiprināšana, ņemot vērā katra notiesātā individuālās vajadzības, viņa sociālo un noziedzības pagātni, viņa fiziskās un garīgās spējas un iespējas, viņa temperamentu, ieslodzījuma ilgumu un iespējas pēc atbrīvošanās.
No minētā izriet, ka, lai sasniegtu soda izpildes mērķi, soda izpildes laikā ir jāizmanto visi iespējamie resocializācijas līdzekļi, taču vienlaikus ir jāņem vērā katra notiesātā individuālās vajadzības un raksturojumu kopumā ­- pagātni, sociālos apstākļus līdz soda izpildes uzsākšanai, iepriekš izdarītos noziedzīgos nodarījumus, ģimenes apstākļus u.tt.
Individuālā izvērtējuma princips paredz ne tikai individuālu pieeju katram notiesātajam, bet arī notiesāto grupām. Proti, soda izpildē jāņem vērā dažādu notiesāto grupu īpašās vajadzības. Piemēram, arī ST spriedumā tika atzīts, ka "no juridiski saistošiem un rekomendējoša rakstura starptautiskajiem dokumentiem izriet, ka sievietes uzskatāmas par īpaši aizsargājamu ieslodzīto grupu. Bangkokas noteikumi atzīst sievietes par vienu no īpaši aizsargājamām ieslodzīto grupām, kurai ir specifiskas vajadzības (sk. Bangkokas noteikumu preambulu) [.. ] Savukārt Eiropas Parlamenta 2008. gada 13. marta rezolūcijā par cietumā ieslodzīto sieviešu īpašo situāciju un vecāku atrašanās ieslodzījumā ietekmi uz sociālo un ģimenes dzīvi (turpmāk - Rezolūcija) norādīts uz sieviešu cietumu īpašo raksturu, aicinot dalībvalstis vīriešu un sieviešu līdztiesības aspektu iekļaut soda izciešanas politikā, kā arī vairāk ņemt vērā sieviešu vajadzību specifiku (sk. Rezolūcijas 8. un 9. punktu) [..] sievietes uzskatāmas par īpaši aizsargājamu ieslodzīto grupu un viņām ir specifiskas vajadzības, par kuru apmierināšanu valstij īpaši jārūpējas, organizējot brīvības atņemšanas soda izpildi [..] likumdevējam jāņem vērā, ka notiesātās sievietes ir īpaši aizsargājama ieslodzīto grupa, un regulāri jāapsver, vai un kādi īpaši pasākumi ir nepieciešami šīs ieslodzīto grupas aizsardzībai" (ST sprieduma 23.2 un 30. punkts). 
Līdzīgi no starptautiskiem dokumentiem izriet, ka ir nepieciešama īpaša pieeja darbā ar nepilngadīgajiem notiesātajiem, kā arī jauniešiem. Piemēram, 2008. gada 5. novembra Ministru komitejas Ieteikuma CM/Rec(2008) 11 dalībvalstīm par Eiropas noteikumiem attiecībā uz nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem, kuriem tiek piemēroti sodi vai piespiedu līdzekļi 5. noteikums noteic, ka, nosakot un īstenojot sodus vai piespiedu līdzekļus, primāri apsver nepilngadīgo likumpārkāpēju intereses, ko ierobežo izdarīto noziedzīgo nodarījumu smaguma pakāpe (samērīguma princips), un ņem vērā viņu vecumu, fizisko un garīgo labsajūtu, attīstību, spējas un personīgos apstākļus, ko vajadzības gadījumā apstiprina psihologa vai psihiatra slēdzieni vai sociālā dienesta apsekojuma ziņojumi. 15. noteikums paredz, ka ikvienā tiesu sistēmā, kas skata nepilngadīgo lietas, ievēro multidisciplināru un vairāku organizāciju pieeju, un to integrē plašākos nepilngadīgajiem paredzētos sociālajos pasākumos, lai nodrošinātu vienotu pieeju un šādu nepilngadīgo aprūpes nepārtrauktību (sabiedrības iesaistes un nepārtrauktas aprūpes princips). Savukārt 17. noteikums noteic, ka attiecīgā gadījumā gados jaunus pieaugušos likumpārkāpējus var uzskatīt par nepilngadīgajiem un attiecīgi pret viņiem izturēties. Sabiedrībā izciešamus sodus un piespiedu līdzekļus īsteno tā, lai tie būtu pēc iespējas jēgpilnāki nepilngadīgajiem un veicinātu viņu izglītības pilnveidi un sociālo prasmju uzlabošanos. Īstenojot sabiedrībā izciešamus sodus un piespiedu līdzekļus, cik iespējams, ņem vērā jau esošos nepilngadīgo attīstību veicinošos sociālos tīklus un viņu attiecības ar ģimeni (31.1. un 32. noteikums). Sabiedrībā izciešamu sodu un piespiedu līdzekļu īstenošanas pamatā ir individuālie izvērtējumi un intervences metodes, kas ir saderīgas ar pierādītām profesionālās ētikas normām. Šīs metodes izstrādā, ievērojot pētījumu rezultātus un paraugpraksi sociālā darba un jauniešu labklājības jomā un saistītajās darbības jomās. Konkrētā sabiedrībā izciešamā soda vai piespiedu līdzekļa izpildē izmanto dažādas pieejas, piemēram, atkarībā no nepilngadīgo vajadzībām izmanto ar konkrēto lietu saistītu sociālo darbu, grupu terapiju, mentorēšanu un dienas apmeklējumus, kā arī īpašus aprūpes (ārstēšanas) pasākumus dažādu kategoriju likumpārkāpējiem (39. un 40. punkts). Līdzīgi noteikumi attiecas arī uz brīvības atņemšanu, proti, nepilngadīgajiem, kam atņemta brīvība, garantē dažādas jēgpilnas nodarbības un intervences pasākumus atbilstoši individuālam vispārējam soda izpildes plānam, kura mērķis ir pakāpeniska ierobežojumu mazināšana un sagatavošanās atbrīvošanai un reintegrācijai sabiedrībā. Šīs nodarbības un intervences pasākumi veicina viņu fizisko un garīgo veselību, pašcieņu un atbildības sajūtu, kā arī attīsta tādu attieksmi un prasmes, kas neļaus viņiem atkārtoti izdarīt noziedzīgus nodarījumus. Nepilngadīgos mudina piedalīties šādās nodarbībās un intervences pasākumos (50. noteikums).
Īpaša pieeja soda izpildē attiecībā uz nepilngadīgajiem un jauniešiem jau šobrīd ir ietverta spēkā esošajā Kodeksā gan attiecībā uz brīvības atņemšanas sodu, gan arī attiecībā uz sabiedrībā izpildāmajiem sodiem. Projekts paredz šo pieeju attīstīt un pilnveidot.
Tāpat, ņemot vērā starptautiskā regulējuma sodu izpildes jomā attīstību, šajā aprakstā sniegtais notiesāto grupu uzskaitījums nav uzskatāms par izsmeļošu.
Tādējādi soda izpildes laikā, piemērojot notiesātajam atbilstošākos resocializācijas pasākumus, vienlaikus ņemot vērā notiesātā individuālās vajadzības, sociālekonomiskos apstākļus, iepriekš izdarītos noziedzīgos nodarījumus, traumatisko pieredzi un citus apstākļus, kas raksturo notiesāto, kā arī, ņemot vērā notiesātā resursus (stiprās puses), kurus iespējams izmantot notiesātā attīstības veicināšanai, tiks efektīvāk sasniegts soda izpildes mērķis.

2.5. Soda progresīvās izpildes princips
Spēkā esošajā Kodeksā soda progresīvās izpildes principa piemērošana ir noteikta tikai attiecībā uz brīvības atņemšanas sodu, proti, atbilstoši sasniegtajam resocializācijas rezultātam un uzvedībai, mīkstinot notiesātajam noteikto soda izpildes režīmu, kā arī paredzot notiesāto tiesības uz nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu no brīvības atņemšanas soda izpildes (turpmāk - nosacīta atbrīvošana). Praksē pēc būtības soda progresīvās izpildes princips tiek piemērots arī dažu sabiedrībā izpildāmo sodu izpildē. Piemēram, probācijas uzraudzības izpilde notiek atbilstoši Dienesta katrai personai individuāli sagatavotam probācijas uzraudzības plānam, kuru probācijas uzraudzības laikā var grozīt. Ar probācijas uzraudzību notiesātajam, izvērtējot katru gadījumu individuāli, tiek uzlikti viens vai vairāki pienākumi. Vienlaikus jau šobrīd Kodekss paredz, ka Dienesta amatpersona var pilnīgi vai daļēji atcelt noteiktos pienākumus, ja uzraudzības laikā tā konstatē, ka noteiktie pienākumi turpmāk nav nepieciešami ar probācijas uzraudzību notiesātā kriminogēna rakstura vajadzību un sociālpsiholoģisko vajadzību risināšanai. Tāpat Kodekss paredz, ja ar probācijas uzraudzību notiesātais ir veiksmīgi izcietis pusi no noteiktā soda termiņa, Dienests var vērsties tiesā ar lūgumu atcelt probācijas uzraudzību vai samazināt probācijas uzraudzības termiņu.  Līdz ar to arī atsevišķu sabiedrībā izpildāmo sodu izpilde jau šobrīd pēc būtības notiek atbilstoši soda progresīvās izpildes principam. 
Līdz ar to Projektā paredzēts noteikt, ka soda progresīvās izpildes princips tiek ievērots ne tikai brīvības atņemšanas, bet arī atsevišķu sabiedrībā izpildāmo sodu, izņemot tiesību ierobežošanu, mantas konfiskāciju, izraidīšanu no Latvijas Republikas un naudas sodu, izpildē. Proti, sodu izpilde notiek atbilstoši notiesātā sasniegtajiem resocializācijas rezultātiem un notiesātā uzvedībai. Attiecībā uz brīvības atņemšanas soda izpildi soda progresīvās izpildes princips ierobežotā apjomā attiecināms uz īslaicīgās brīvības atņemšanas soda izpildi, jo atbilstoši Projektā paredzētajam ar īslaicīgu brīvības atņemšanas sodu notiesātās personas atrodas tikai slēgtā cietuma augstākajā pakāpē, un līdz ar to soda izpildes mīkstināšanas vai pastiprināšanas ietvaros netiek pārvietotas uz atklāto cietumu vai slēgtā cietuma zemāko pakāpi. Šāds īslaicīgas brīvības atņemšanas soda izpildes regulējums šobrīd ir arī noteikts Kodeksā.

2.6. Samērīguma princips paredz, ka notiesātajiem sodu izpildes laikā nosaka minimālos nepieciešamos ierobežojumus, kas atbilst notiesātā izdarītajam noziedzīgajam nodarījumam un riskam, ko rada notiesātais, un ir proporcionāli soda izpildes mērķim, kura sasniegšanai tie noteikti. Līdz ar to labumam, ko no minētajiem ierobežojumiem iegūst sabiedrība, ir jābūt lielākam nekā notiesātajai personai uzliktajam tiesību ierobežojuma. No minētā izriet, ka soda izpilde notiek, individuāli izvērtējot katru notiesāto personu, tomēr no soda izpildes izrietošajiem tiesību ierobežojumiem nav jābūt lielākiem, nekā tas ir nepieciešams.
Samērīguma princips izriet arī no Eiropas cietumu noteikumu pielikuma 3. punkta, kas noteic, ka personām, kurām atņemta brīvība, nosaka minimālos nepieciešamos ierobežojumus, kas ir proporcionāli likumīgajam mērķim, kura sasniegšanai tie noteikti. Samērīguma princips tiek piemērots arī sabiedrībā izpildāmo sodu izpildē. Proti, Ieteikuma CM/Rec(2017)3 par Eiropas noteikumiem par sabiedrībā izciešamiem sodiem un piespiedu līdzekļiem 34. punkts noteic, ka kontroles darbības veic tikai tiktāl, ciktāl tas nepieciešams piemērotā sabiedrībā izciešamā soda vai piespiedu līdzekļa pareizai īstenošanai. Tās ir samērīgas ar izdarīto vai iespējami izdarīto noziedzīgo nodarījumu, un vērā ņem aizdomās turētā vai likumpārkāpēja konkrētos apstākļus, tostarp riska un vajadzību faktorus, kā arī cietušās personas tiesības un intereses. Minētās darbības ierobežo, ņemot vērā piemērotā soda vai piespiedu līdzekļa mērķus.
Samērīguma princips izriet arī no Ieteikuma CM/Rec(2010)1 par Eiropas Padomes Probācijas noteikumiem pielikuma 5. punkta, kas noteic, ka probācijas institūcijām, izpildot sabiedrībā izciešamos sodus un piespiedu līdzekļus, nevajadzētu likumpārkāpējiem uzlikt lielākus tiesību ierobežojumus, nekā to paredz tiesu vai administratīvās institūcijas lēmums un izriet no katra individuālā gadījuma atbilstoši likumpārkāpuma smagumam vai atbilstoši izvērtēta atkārtota likumpārkāpuma izdarīšanas riskam.
Ņemot vērā minēto, no samērīguma principa izriet, ka:
1) sodu izpildes pasākumi tiek īstenoti samērīgi, atbilstoši notiesātās personas izdarītajam noziedzīgajam nodarījumam un riskam, kuru rada notiesātā persona;
2) ierobežojumi, kuri noteikti notiesātai personai, nedrīkst būt tādi, kas ierobežo personas tiesības un brīvību vairāk, kā tas ir nepieciešams, lai atturētu personu no jauna noziedzīga nodarījuma izdarīšanas, proti, noteiktie ierobežojumi ir proporcionāli soda izpildes mērķim, kura sasniegšanai tie noteikti;
3) sodu izpildes institūcijām ir jānodrošina tāda darba intensitāte (resocializācijas, kontroles un atbalsta pasākumu apjoms un saturs), kas atbilst notiesātās personas sociālpsiholoģiskajām vajadzībām un kriminogēna rakstura vajadzību intensitātei un daudzveidībai.

2.7. Soda sastāvdaļu līdzsvara princips paredz, ka soda izpildes laikā notiesātajam tiek piemēroti visi Projektā noteiktie soda elementi, nodrošinot notiesātā resocializāciju soda izpildes laikā un priekšnoteikumus tiesiskai uzvedībai pēc soda izpildes. Soda elementi ir forma (soda izpildes kārtība, notiesātā tiesību ierobežojumi un pienākumi soda izpildes laikā) un saturs (notiesātā resocializācija). Tiem jābūt savstarpējā līdzsvarā, un neviens no tiem nedrīkst dominēt pār otru. Minētais princips jau ir nostiprināts šobrīd spēkā esošā Kodeksa 20.1pantā, nosakot, ka brīvības atņemšanas soda izpildes pamatprincipi ir Kodeksā noteiktā soda izpildes kārtības (režīma) un notiesātā resocializācijas (sociālās uzvedības korekcijas un sociālās rehabilitācijas līdzekļi) procesa nodrošināšana.

2.8. Atbilstošas reakcijas princips
Riska-vajadzības-atsaucības (risk-needs-responsivity) (turpmāk – RNR) modelis ir kļuvis par vadošo pasaulē darbā ar likumpārkāpējiem. Teorijā tajā ir iekļauti 15 principi, kas sagrupēti šādi:
1) vispārējie principi;
2) RNR pamatprincipi un galvenie klīniskie jautājumi;
3) organizatoriskie principi.
Trīs galvenie RNR principi ir šādi:
1) risks ir atkarīgs no personas, pamatojoties uz iespējamību, ka viņa atkārtoti izdarīs pārkāpumu. Tas ir svarīgi, jo intervences pasākumiem ir jāatbilst atkārtota likumpārkāpuma iespējamībai — resocializācijas intervences jāpiedāvā vidēja un augsta riska gadījumos, bet zema riska gadījumos tiek nodrošināti minimāli intervences pasākumi.
2) vajadzības ir par to, kas būtu jādara – mērķtiecīgu intervenču uzmanības centrā ir jābūt identificētām kriminogēna rakstura vajadzībām, nevis citām vajadzībām, kas nav saistītas ar prettiesisku uzvedību;
3) atbalsts (responsivity) ir par to, kā darbs būtu jāveic, aptverot gan vispārīgu, gan specifisku atbalstu. Vispārējais atbalsts veicina kognitīvās sociālās mācīšanās metožu izmantošanu, lai ietekmētu uzvedību, specifiskais atbalsts paredz, ka intervences ir jāpielāgo, tai skaitā indivīda stiprajām pusēm.[12]
Ņemot vērā RNR modeli, Projektā tika ietverts atbilstošas reakcijas princips, kas paredz, lai mazinātu atkārtota noziedzīga nodarījuma risku, soda izpildes laikā likumā noteiktajos gadījumos tiek vērtēta notiesātā:
1) antisociālas uzvedības un atkārtota noziedzīga nodarījuma izdarīšanas riska pakāpe;
2) resocializācijas vajadzības;
3) soda izpildes laikā notikušās izmaiņas resocializācijas vajadzībās un antisociālas uzvedības un atkārtota noziedzīga nodarījuma izdarīšanas riska līmenī;
4) atbalsta vajadzības un resursi.
Ievērojot izvērtējuma rezultātus, notiesātais tiek iesaistīts notiesātā vecumam, personiskajām īpašībām un briedumam atbilstošos resocializācijas pasākumos. Proti, iesaistot notiesāto kādā no resocializācijas intervencēm, tiek ņemti vērā tādi kritēriji kā veselības stāvoklis (pirmkārt, garīgās veselības stāvoklis), pamatprasmju (prasme lasīt, skaitīt un rakstīt) attīstības līmenis u.tt. Turklāt soda izpildes laikā šajā likumā noteiktajos gadījumos tiek vērtēti drošības riski, ko rada vai var radīt notiesātais.

2.9. Dažādu drošības pasākumu līdzsvara princips
Projektā kā vienu no sodu izpildes pamatprincipiem paredzēts noteikt dažādu drošības pasākumu līdzsvara principu, kas paredz, ka drošību veido savstarpēji papildinošu un līdzsvarotu pasākumu kopums brīvības atņemšanas soda izpildē, kas nodrošina cilvēktiesību ievērošanu, resocializāciju, uzraudzību un kārtību brīvības atņemšanas iestādē un novērš vai mazina brīvības atņemšanas iestādes un sabiedrības drošības apdraudējumu. 
Drošību brīvības atņemšanas iestādē veido trīs savstarpēji papildinošiem un līdzsvarotiem pasākumu veidiem:
1) statiskā drošība – pastāvīgi ar fiziskiem un tehniskiem līdzekļiem īstenojami pasākumi, kas nodrošina brīvības atņemšanas iestādes apsardzi un brīvības atņemšanas iestādē noteiktās kārtības ievērošanu (piemēram, restes, barjeras, apgaismojums, žogi, durvis, signalizācijas sistēmas, videonovērošana, tehniskās ierīces un līdzekļi u.c.); 
2) organizatoriskā drošība – pasākumi, kas nosaka brīvības atņemšanas iestādes iekšējo kārtību, nodarbināto tiesības, pienākumus, atbildību un rīcību dažādu situāciju un apdraudējuma novēršanai;
3) dinamiskā drošība – profesionālu un cieņpilnu attiecību veidošana starp brīvības atņemšanas iestādes nodarbinātajiem un notiesātajiem, lai veicinātu resocializāciju un savlaicīgu iespējamo drošības apdraudējumu konstatēšanu un novēršanu.
Līdz ar to no minētā principa izriet, ka līdztekus jau tradicionālajiem drošības pasākumu veidiem – statiskajai un organizatoriskajai drošībai – pastāv arī dinamiskā drošība. 
Dinamiskās drošības pieeja Latvijas ieslodzījuma vietu sistēmā ir vēl jāattīsta un jāpilnveido, taču ir ārvalstīs tā ir izplatīta koncepcija un darba metode, kuras ietvaros par soda izpildes pamatelementu tiek atzīta kvalitatīva darbinieku un notiesāto savstarpējo attiecību veidošana, uzticēšanās vides veidošana, bez kuras nav iespējama ne resocializācija, ne drošība, ne kārtība cietumā. Tās mērķis ir labāk izprast ieslodzītos, viņu situāciju un vajadzības, novērtēt riskus, ko tie var radīt, un vadīt šos riskus, kā arī nodrošināt drošību un labu kārtību, sniedzot ieguldījumu notiesāto resocializācijā un sagatavošanā atbrīvošanai. Dinamiskās drošības princips cietumā nozīmē zinošus darbiniekus, kas mijiedarbojas ar ieslodzītajiem un tos pazīst; personālu, kas veido pozitīvas personāla un ieslodzīto attiecības; personālu, kas ir informēts par cietumā notiekošo; kas nodrošina godīgas attieksmes un "labbūtības" sajūtu ieslodzītajiem un kas nodrošina, lai ieslodzītie būtu iesaistīti jēgpilnās un mērķtiecīgās darbībās, kuras veicina viņu turpmāko reintegrāciju sabiedrībā. Kontrolei cietumā ir jābalstās uz dinamisko drošību, uz personāla pozitīvu attiecību veidošanu ar ieslodzītajiem, pamatojoties uz stingrību (firmness) un taisnīgumu, apvienojumā ar izpratni par viņu situāciju un jebkuru risku, ko rada ieslodzītie.[13]
Dinamiskā drošība balstās uz apmācīta brīvības atņemšanas iestādes personāla  individuālu pieeju katram notiesātajam, veidojot cieņpilnas un atbalstošas attiecības, un vienlaikus veicot notiesātā risku ikdienas novērtēšanu. Atbalstoša vide, izglītots soda izpildes institūcijas personāls, individuāla pieeja notiesātajiem un regulāra risku izvērtēšana veicina drošību un soda izpildes mērķa sasniegšanu (dinamiskā drošība). Minētais princips sevī ietver būtiskākos starptautiski atzītos efektīvas brīvības atņemšanas soda izpildes priekšnoteikumus, kas uzlabo drošības stāvokli cietumos.
Soda izpildes institūciju personāla savstarpējā sadarbība, informācijas apmaiņa un kopīga vēlme veicināt notiesāto resocializāciju, domstarpību ar notiesātajiem risināšana pēc iespējas pārrunu ceļā, sodu izpildes institūcijas personāla un notiesāto savstarpējas cieņpilnas attiecības un notiesāto iespēja iesaistīties sava resocializācijas procesa plānošanā veicina drošības apdraudējuma agrīnu konstatēšanu un novēršanu. No minētā principa izriet, ka soda izpildes institūcijas personāls reaģē nekavējoties, ja notiesātais pārkāpj soda izpildes prasības vai gatavojas izdarīt jaunu noziedzīgu nodarījumu.

2.10. Profesionalitātes princips
Sodu izpildes institūciju personāls pilda nozīmīgas un ar sabiedrības drošības nodrošināšanu saistītas funkcijas, un attiecīgi profesionalitātes princips paredz, ka sodu izpildē iesaistītais personāls sodu izpildi organizē atbilstoši ētikas un profesionālajiem standartiem. Lai to īstenotu, soda izpildē iesaistītais personāls ir atbilstoši jānovērtē un jānodrošina ar darbam nepieciešamajiem resursiem. Sodu izpildes institūcijas veic atbilstoša personāla atlasi un apmācību, nodrošina atbilstošus darba apstākļus un samaksu par darbu, nodrošina profesionālās kvalifikācijas celšanas un uzturēšanas pasākumus efektīva sodu izpildes darba veikšanai. Tie ir svarīgi nosacījumi, kuru izpilde nosaka, vai sodu izpildes mērķis tiks sasniegts un vai netiks pieļauti pārkāpumi soda izpildes procesā.
Ieslodzījuma vietu personāla apmācība ir īpaši nozīmīga, jo brīvības atņemšanas soda izpilde ir saistīta ar visbūtiskākajiem cilvēktiesību ierobežojumiem. Ir būtiski īstenot ieslodzījuma vietas personāla apmācību pietiekamā kvalitātē un apjomā, lai darbinieki varētu efektīvi izpildīt savus darba pienākumus. Turklāt, ja tiek ieguldīti resursi darbinieku apmācībā, darbinieki jūtas novērtētāki un vajadzīgāki, apmācības un kvalifikācijas celšana ir nozīmīgs solis karjeras attīstībā un izaugsmē. Apzinoties savas izaugsmes iespējas, darbinieki būs ieinteresēti turpināt darbu ieslodzījuma vietu sistēmā.
Sodu izpildes institūciju personāla darba pienākumu nozīmīgums ir uzsvērts arī starptautiskajos dokumentos. Piemēram, ANO Minimālo noteikumu attiecībā uz izturēšanos pret ieslodzītajiem (Nelsona Mandelas noteikumi) 74.punktā ir uzsvērta nepieciešamība pašiem darbiniekiem un sabiedrībai kopumā atgādināt par sava darba milzīgo sabiedrisko nozīmīgumu. Arī Eiropas Padomes Vadlīnijas par ieslodzījuma vietu un probācijas dienestu personāla pieņemšanu darbā, atlasi, izglītību, mācībām un profesionālās kvalifikācijas celšanu[14] noteic, ka cietumu pārvalžu un probācijas dienestu personāla pamatuzdevums ir ievērojami uzlabot sabiedrisko drošību, īstenojot aizdomās turēto un likumpārkāpēju drošu, aizsargātu un humānu pārvaldīšanu un nodrošinot rehabilitācijas un reintegrācijas iespējas. Cietumu un probācijas dienestu darbinieku skaitam ir jābūt pietiekamam, it īpaši attiecībā uz personālu, kas ikdienā kontaktējas ar aizdomās turētajiem un likumpārkāpējiem. Personālam ir jābūt tādam profesionālajam statusam un atbilstošai apmācībai, kas ļauj tam pienācīgi izprast savus pienākumus un darba ētikas prasības. Tas dos iespēju tam izpildīt savus ikdienas uzdevumus un sasniegt to dienestu kopējos mērķus, kuriem tie ir piederīgi. Personālam ir jāstrādā, ievērojot augstas profesionālās ētikas principus, kas balstās uz humānu attieksmi pret aizdomās turētajiem un likumpārkāpējiem un viņu cilvēka cieņas ievērošanu. Cietumos ir jābūt savām ievadīšanas darbā un izglītības un mācību darba vietā programmām, kas atbilst to personāla dažādo kategoriju darbinieku funkcijām un uzdevumiem, kā arī to darba mērķim un nolūkam. Probācijas dienestiem ir jābūt savām personāla ievadīšanas darbā un izglītības un mācību darba vietā programmām, lai nodrošinātu iespēju tam efektīvi izpildīt savas funkcijas. Apmācībai ir jābūt tādai, lai tā atbilstu to personāla dažādo kategoriju darbinieku funkcijām un uzdevumiem, kā arī to darba mērķim un nolūkam. Attiecīgos gadījumos ir jābūt iespējām īstenot ieslodzījuma vietu un probācijas dienesta personāla kopīgu apmācību, kā arī iespējas kopīgai apmācībai ar citu tiesību aizsardzības iestāžu personālu, lai veicinātu sadarbību starp iestādēm un nozarēm. Šāda sadarbība sekmēs attiecīgo dienestu kopīgo mērķu sasniegšanu, t. i., veicināt sabiedrisko drošību, rehabilitāciju un reintegrāciju. Jāpiedāvā iespējas probācijas dienesta personālam sīkāk iepazīties ar ieslodzījuma vietu darba būtību, un līdzīgas iespējas ir jāsniedz ieslodzījuma vietu personālam, lai tas varētu iepazīties ar probācijas darbu.
Būtisks personāla profesionalitātes elements ir arī lojalitāte un cieņa pret valsti un tās valodu. Taisnīgums un cieņpilna attieksme pret notiesātajiem, iespēja domstarpības risināt pārrunu ceļā, sodu izpildi regulējošo normatīvo aktu ievērošana no personāla puses rada pozitīvu piemēru notiesātajiem un līdz ar to veicina uzticēšanos valstij. Arī personāla cieņpilna komunikācija ar notiesātajiem un savā starpā valsts valodā veicina lojalitāti pret valsti un izpratni par to, ka valsts valodas zināšanas ir vērtība, kas atvieglo komunikāciju un sadarbību, kā arī vieno cilvēkus, un tādējādi veicina piederības sajūtu valstij. Valsts valodas zināšanas ir ne tikai normatīvajos aktos noteikta prasība, bet tā ir daļa no profesionālās identitātes un institūcijas darba kultūras.  
Ņemot vērā minēto, profesionalitātes princips paredz, ka sodu izpildē iesaistītais personāls ievēro ētikas un profesionālos standartus

2.11. Iesaistīšanas un atbildības princips
Soda izpildes pamats ir notiesāto personu un sodu izpildē iesaistītā personāla sadarbība, tai skaitā notiesātā iesaistīšana sava resocializācijas procesa plānošanā un soda izpildes gaitā pieņemto lēmumu izskaidrošana notiesātajam. Sadarbības veidošana ar notiesāto personu, notiesātās personas iesaistīšana lēmuma pieņemšanā, notiesātās personas viedokļa uzklausīšana, iesaistīšana pakalpojumu novērtēšanā un pilnveidošanā ir neatņemama soda izpildes sastāvdaļa visos soda izpildes posmos. Minētais princips ir nostiprināts arī starptautiskajos dokumentos. Piemēram, Eiropas Cietumu noteikumu 103.3. un 103.4. punkts noteic, ka notiesātos ieslodzītos mudina piedalīties savu individuālo soda izpildes pasākumu plānu sagatavošanā. Ciktāl iespējams, šādā soda izpildes pasākumu plānā iekļauj: darbu, izglītību, citas nodarbības un pasākumus un ieslodzīta sagatavošanu atbrīvošanai no ieslodzījuma.
Minētais princips izriet arī no Ieteikuma CM/Rec(2017)3 par Eiropas noteikumiem par sabiedrībā izciešamiem sodiem un piespiedu līdzekļiem 31. punkta, kas noteic, ka sabiedrībā izciešamu sodu un piespiedu līdzekļu īstenošanas pamatā ir funkcionējošas attiecības starp aizdomās turēto vai likumpārkāpēju, uzraugu un jebkuru iesaistīto organizāciju vai no sabiedrības izvēlētām personām, galveno uzmanību pievēršot tam, lai samazinātu atkārtotas nozieguma izdarīšanas iespēju un sekmētu reintegrāciju sabiedrībā. Profesionālām attiecībām ir jābalstās uz savstarpēju uzticēšanos un paļāvību; abām pusēm ir attiecīgi jāievēro aizdomās turētās personas vai likumpārkāpēja un uzrauga tiesības un pienākumi. Tāpat ir jāizprot profesionālā loma un tās ierobežojumi. Pētījumi liecina, ka cilvēki labprātāk ievēro prasības, kuras uzskata par likumīgām, proti, ja lēmumi ir pieņemti skaidrā un taisnīgā procedūrā, kā arī atbilstoši tiek ņemti vērā attiecīgās personas uzskati un intereses.[15]
Ņemot vērā minēto, princips paredz, ka notiesātā un soda izpildē iesaistītā personāla sadarbība ir neatņemama soda izpildes sastāvdaļa visos soda izpildes posmos.
Vienlaikus minētais princips arī paredz noteikt, ka sodu izpildes institūcijas personāls var būt atbildīgs tikai par sava amata ietvaros veikto pienākumu kvalitatīvu un atbildīgu izpildi, taču personāls nevar uzņemties atbildību par notiesātā izdarītajām izvēlēm  – iesaistīties vai neiesaistīties resocializācijas pasākumos, ievērot vai neievērot soda izpildes kārtību, tiesību ierobežojumus un pienākumus u.tml.

2.12. Sociālās atbildības un sadarbības princips
Sociālā integrācija norisinās sabiedrībā un tā notiek, notiesātai personai mijiedarbojoties ar tuviem cilvēkiem un kopienu. Notiesātai personai nozīmīgu personu un kopienas līdzdalība ir īpaši svarīga un nepieciešama sociālās integrācijas veiksmīgai nodrošināšanai. Bez kopienas iesaistīšanas un līdzdalības nav iespējama veiksmīga notiesātās personas integrācija, tāpēc sodu izpildes institūcijām ir jāveicina un jāatbalsta sabiedrības līdzdalība darbā ar notiesāto personu.
Kaut arī jau šobrīd sodu izpildē tiek iesaistītas nevalstiskās organizācijas un brīvprātīgie, Kodeksā ietvertais vispārīgs regulējums par sabiedrības iesaistīšanu sodu izpildē nav pietiekami skaidrs. Kodeksa 10. pants noteic sabiedrības piedalīšanos, tomēr Projekts sabiedrības iesaisti sodu izpildē paredz noteikt kā vienu no pamatprincipiem, tādējādi uzsverot sabiedrības iesaistes nozīmīgumu soda izpildes mērķa sasniegšanā. Līdzšinējā Pārvaldes un Dienesta pieredze nevalstisko organizāciju un brīvprātīgo iesaistē sodu izpildē ir bijusi pozitīva un praksē ir sevi pierādījusi kā efektīvu un neatņemamu sodu izpildes procesa sastāvdaļu. Vienlaikus nevalstisko organizāciju un brīvprātīgo iesaiste soda izpildē var notikt tikai tad, ja tas veicina soda izpildes mērķa sasniegšanu un neapdraud sabiedrības drošību. Līdz ar to sodu izpildes institūcijas kompetencē ietilpst izvērtēt jautājumu par to, vai nevalstisko organizāciju un brīvprātīgo iesaistīšana neapdraud sabiedrības drošību un veicina soda mērķa sasniegšanu, proti, vai minētā iesaiste veicina notiesātā resocializāciju.
Projektā tiek uzsvērts, ka soda izpildes institūcijas veicina notiesātā radinieku un laulātā, nevalstisko organizāciju, brīvprātīgo un citu sabiedrības pārstāvju līdzdalību darbā ar notiesātajiem, ja tas veicina soda izpildes mērķa sasniegšanu un nerada risku sabiedrības drošībai.
Sabiedrības iesaistīšanas sodu izpildē nozīmīgums ir uzsvērts arī vairākos starptautiskos dokumentos. Piemēram, ANO Minimālo noteikumu attiecībā uz izturēšanos pret ieslodzītajiem (pieņemti 2015. gada 17. decembrī) (Nelsona Mandelas noteikumi) 88. noteikums noteic, ka attiecībā uz izturēšanos pret notiesātajiem būtu jāuzsver nevis viņu izslēgšana no sabiedrības, bet gan tas, ka viņi turpina būt par sabiedrības locekļiem. Tāpēc visur, kuras tas ir iespējams, sabiedriskās organizācijas būtu jāiesaista sadarbībā ar ieslodzījuma vietu personālu ar mērķi veicināt ieslodzīto atgriešanos sabiedrībā.
Tāpat arī Eiropas cietumu noteikumu 7. punkts noteic, ka tiek veicināta sadarbība ar ārpus ieslodzījuma vietas esošiem sociālajiem dienestiem un, cik vien iespējams, pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanās jautājumos, kas attiecas uz dzīvi ieslodzījuma vietās. Eiropas cietumu noteikumu komentāros attiecībā uz šo punktu norādīts, ka jāveicina cieša sadarbība starp ieslodzījuma vietu sistēmu un ārējiem sociālajiem dienestiem, kā arī sadarbība pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanā, piemēram, brīvprātīgo vai cietuma apmeklētāju statusā.
Detalizētāks sabiedrības līdzdalības sodu izpildē iesaistīšanas regulējums ir ietverts Ieteikuma CM/Rec(2017)3 par Eiropas noteikumiem par sabiedrībā izciešamiem sodiem un piespiedu līdzekļiem IV nodaļā. Minētā ieteikuma 50. un 51. punkts noteic, ka, tā kā reintegrācija sabiedrībā ir būtisks sabiedrībā izciešamu sodu un piespiedu līdzekļu mērķis, īstenošanas iestādes aktīvi sadarbojas ar citām valsts vai privātām organizācijām un vietējo sabiedrību, lai apmierinātu aizdomās turēto vai likumpārkāpēju vajadzības, veicinātu viņu iekļaušanos sabiedrībā un vairotu sabiedrības drošību. Sabiedrībā izciešamu sodu un piespiedu līdzekļu īstenošanā mudina iesaistīties sabiedrību, tostarp privātpersonas, kā arī privātās un publiskās organizācijas un dienestus. Cenšas palīdzēt aizdomās turētajiem un likumpārkāpējiem veidot jēgpilnu saikni ar sabiedrību, paplašinot viņu komunikācijas un atbalsta saņemšanas iespējas, un mudina sabiedrību sekmēt šo personu sociālo reintegrāciju. Ikvienai sabiedrībai ir likumīgas intereses sekmīgi reintegrēt aizdomās turētos un likumpārkāpējus sabiedrībā, tāpēc tai ir pienākums veicināt šo procesu. Ja sabiedrībā izciešamu sodu un piespiedu līdzekļu īstenošanā iesaista sabiedrību, iedzīvotājiem gan individuāli, gan kopīgi ir iespēja veicināt likumpārkāpēju rehabilitāciju, tādējādi uzlabojot sabiedrības un tās locekļu aizsardzību. Sabiedrības iesaistīšana īstenošanas procesā var būtiski ietekmēt šīs personas. Apzinoties, ka sabiedrība ir ieinteresēta un raizējas par likumpārkāpēja personīgā un sociālā stāvokļa uzlabošanos, šai personai var būt lielāka vēlme izturēties atbildīgi pret konkrēto sabiedrību. Vienlaikus personai tiek sniegtas iespējas veidot vai atjaunot jēgpilnu saikni ar sabiedrību, kā arī uzturēt saziņu un saņemt atbalstu.[16]
Speciālistiem, kuri ir iesaistīti sodu izpildē, ir jāsadarbojas un darbā ar notiesāto personu ir jāiesaista valsts, pašvaldību un nevalstisko organizāciju pārstāvji, kas var nodrošināt notiesātai personai nepieciešamo atbalstu un veicināt pārmaiņas. Lai risinātu notiesātās personas kompleksās problēmas un veicinātu personas sociālo integrāciju, darbs ir jākoordinē un tam ir jābalstās starpinstitucionālā un starpdisciplinārā sadarbībā. Koordinējot un saskaņojot mērķtiecīgus pasākumus katras iesaistītās institūcijas kompetences ietvaros, institūciju savstarpējā sadarbība ir nozīmīga jaunu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas riska mazināšanā. Institūciju sadarbība veicina to, ka katras iesaistītās institūcijas īstenojamie pasākumi tiek veikti savlaicīgi un efektīvi, tāpat sadarbības ietvaros institūcijas iegūst arī nepieciešamo informāciju un citu institūciju speciālistu ieteikumus un atbalstu efektīvai pasākumu īstenošanai. Ņemot vērā minēto, sociālās atbildības un sadarbības princips paredz noteikt, ka soda izpildes institūcijas uzdevuma izpildes nodrošināšanai sodu izpildes institūcija sadarbojas ar citām institūcijām. Kā viens no efektīvākajiem minētā principa izpausmes veidiem ir starpinstitūciju sadarbības sanāksmes sodu izpildes laikā. Minēto sanāksmju detalizēts regulējums jau šobrīd ir noteikts Kodeksā un attiecīgi ir ietverts arī Projektā.   

2.13. Uz pierādījumiem balstītas prakses princips
Sodu izpildes ietvaros tiek īstenoti pasākumi, kuru efektivitāte ir balstīta pierādījumos. Sodu izpildes pasākumu efektivitāte ir regulāri jāpārbauda, veicot pētījumus vai citus novērtēšanas pasākumus. Ieviešot jaunas politikas iniciatīvas un prakses, tās ir empīriski jāpārbauda pēc to ieviešanas. Minētais princips izriet arī no starptautiskajiem dokumentiem. Piemēram, Ieteikuma CM/Rec(2017)3 par Eiropas noteikumiem par sabiedrībā izciešamiem sodiem un piespiedu līdzekļiem 35.punkts noteic, ka īstenošanas iestādes izmanto uz pierādījumiem balstītas darba metodes, kas ir saskaņā ar izstrādātajiem profesionālajiem standartiem. Minētā ieteikuma 98.punkts noteic, ka tiek veicināta ar sabiedrībā izciešamiem sodiem un piespiedu līdzekļiem saistīta izpēte. Šādus sodus un piespiedu līdzekļus regulāri novērtē. Programmas un intervences pasākumus strukturē, ņemot vērā attiecīgos pētījumos gūtās zināšanas. Izpēte ir būtisks priekšnoteikums, lai gūtu zināšanas par sabiedrībā izciešamu sodu un piespiedu līdzekļu efektivitāti, nevis pakļautos uzskatiem. Pētījumos izdarītie secinājumi ir jāizmanto, lai pamatotu un vadītu praksi.[17] Savukārt pētījumu nozīme attiecībā uz brīvības atņemšanas soda izpildi ir uzsvērta Ieteikuma Rec(2003)23 dalībvalstīm par cietuma administrācijas izturēšanos pret uz mūžu ieslodzītajiem un ilgtermiņa ieslodzītajiem 40. un 41. punktā. Minētie punkti nosaka, ka ir nepieciešams veikt pētījumus par mūža ieslodzījuma un ilgtermiņa ieslodzījuma ietekmi, it īpaši pievēršot uzmanību faktoriem, kas mazina ieslodzījuma negatīvo ietekmi un veicina konstruktīvu pielāgošanos dzīvei ieslodzījuma vietā. Tāpat nepieciešams veikt un publicēt pētījumus, lai novērtētu programmu, kas ir vērstas uz notiesātā sekmīgu reintegrāciju sabiedrībā pēc atbrīvošanās, efektivitāti.[18]

3.nodaļa. Sodu izpildes institūcijas
Projekts neparedz mainīt Kodeksā jau šobrīd noteikto sodu izpildes institūciju kompetenci sodu izpildē. Proti, Projekts paredz noteikt, ka:
1) Pārvalde nodrošinās brīvības atņemšanas soda izpildi;
2) Dienests:
2.1. organizēs sabiedriskā darba izpildi;
2.2. nosacīti atbrīvoto uzraudzību,
2.3. probācijas uzraudzības izpildi;
2.4. nosacīti no kriminālatbildības atbrīvoto personu uzraudzību.
Ņemot vērā, ka projekts regulē tieši sodu izpildes kārtību, savukārt citas Dienesta funkcijas  (piemēram, izlīguma organizēšana, izvērtēšanas ziņojumu sagatavošana) ir noteiktas citos normatīvajos aktos (KPL, Valsts probācijas dienesta likums u.c.), projekts paredz noteikt tikai tās Dienesta funkcijas, kas attiecas tikai uz sodu izpildi un nosacīti no kriminālatbildības atbrīvoto personu uzraudzību.Tāpat atbilstoši Projekta pārejas noteikumos paredzētajam Dienests nodrošinās nosacīti notiesāto personu uzraudzību Kodeksa trīsdesmitajā nodaļā un Ministru kabineta 2015. gada 24. februāra noteikumu Nr. 107 "Kārtība, kādā Valsts probācijas dienests uzrauga nosacīti notiesātās, nosacīti pirms termiņa no soda izciešanas atbrīvotās, nosacīti no kriminālatbildības atbrīvotās personas un personas, kurām piemērots pamatsods vai papildsods – probācijas uzraudzība" noteiktajā kārtībā.
3) tiesu izpildītāji izpildīs mantas konfiskāciju;
4) Valsts robežsardze savas kompetences ietvaros izpildīs papildsodu – izraidīšanu no Latvijas Republikas;
5) naudas soda izpilde tāpat kā līdz šim notiks KL un KPL noteiktajā kārtībā;
6) tiesību ierobežojuma izpildē personai ir pienākums ievērot tai uzliktos tiesību ierobežojumus. Savukārt sprieduma vai prokurora priekšraksta par sodu noraksts tiks nosūtīts izpildei institūcijai (ja tāda ir), kas ir kompetenta uzraudzīt attiecīgā tiesību ierobežojuma ievērošanu.
Kaut arī papildsods – policijas kontrole – vairs netiek piemērots, jo grozījumi par policijas kontroles izslēgšanu no KL stājās spēkā 2015. gada 1. janvārī, taču policijas kontroles piemērošana pilnībā tika pārtraukta tikai 2022. gada 1. janvārī, jo atbilstoši KL pārejas noteikumu 12. punktam atsevišķos gadījumos līdz 2021. gada 31. decembrim tika turpināta policijas kontroles piemērošana. Līdz ar to praksē vēl joprojām policijas kontroli turpina izpildīt personām, kurām tā ir piemērota vēl pirms policijas kontroles izslēgšanas no papildsodu veidiem. Ņemot vērā minēto, Projektā ir nepieciešams ietvert regulējumu arī par policijas kontroles izpildi, nosakot, ka to izpilda Valsts policija (turpmāk – VP).

4. nodaļa. Starpinstitūciju sadarbība sodu izpildes laikā
Kodeksā 2024. gadā nostiprinātais starpinstitūciju sadarbības regulējums paredz Pārvaldes, Dienesta un VP sadarbību attiecībā uz notiesātajiem un tas tiek saglabāts arī Projektā. Starpinstitūciju sadarbības sanāksmes (turpmāk – STIS) sasaukšanas mērķis ir sodu izpildes iestāžu un citu iesaistīto institūciju kompetences ietvaros koordinēt pasākumus un aktivitātes, lai mazinātu risku, ka notiesātais izdara jaunu noziedzīgu nodarījumu. Starpinstitūciju sadarbība ir vērsta trīs virzienos – atbalsts cietušajam, darbs ar likumpārkāpēju un sabiedrības iesaiste. Starpinstitūciju sadarbības mērķis ir nodrošināt, lai vairāku institūciju veiktie pasākumi likumpārkāpēja potenciālo risku pārvaldīšanā tiktu realizēti precīzi, savlaicīgi un efektīvi, tādēļ mērķa sasniegšanai šajā sadarbībā tiek iesaistītas arī citas valsts un pašvaldību iestādes, speciālisti, nevalstiskās organizācijas, kurām ir būtiska loma darbā ar klientu. Starpinstitūciju sadarbība nodrošina ātru, efektīvu un savlaicīgu pieeju problēmas risinājumam, kas veicina sabiedrības drošību katrā konkrētajā pašvaldībā, liedz iespēju likumpārkāpējam sniegt atšķirīgu informāciju dažādām institūcijām, ļauj iesaistīto institūciju darbiniekiem nepastarpināti gūt citu atbalstu, zināšanas, atsevišķos gadījumos – resursus.

Projekts paredz noteikt gadījumus, kuros STIS tiek organizētas obligāti un kuros gadījumos tās var tikt organizētas – STIS organizē Dienests, Pārvalde un VP obligāti par personām, kurām iestāde nodrošina soda izpildi, ja:
1) persona ir notiesāta par smagu vai sevišķi smagu noziegumu, kas saistīts ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu;
2) persona ir notiesāta par noziedzīgu nodarījumu pret tikumību un dzimumneaizskaramību;
3) notiesātajam ir konstatētas radikalizācijas pazīmes;
4) notiesātais ir nepilngadīgs.
Projekts paredz noteikt, ka STIS var organizēt jebkurā soda izpildes procesa brīdī, taču attiecībā uz minētajiem notiesātajiem STIS ir obligāti jāorganizē, uzsākot soda izpildi, un pirms soda izpildes beigām. Atšķirībā no esošā Kodeksa regulējuma, ka STIS ir obligāti jāorganizē tikai par nepilngadīgajiem probācijas klientiem, Projekts paredz noteikt, ka STIS ir obligāti jāorganizē attiecībā uz visiem nepilngadīgajiem notiesātajiem, proti, arī tiem, kas atrodas brīvības atņemšanas iestādē.

Projekts paredz noteikt, ka STIS ir obligāti jāorganizē arī par personu, kurai ir konstatētas radikalizācijas pazīmes, un tāpēc Projektā ietverta personas ar radikalizācijas pazīmēm definīcija, proti, persona, kura, pamatojoties uz ideoloģiska, politiska, reliģiska, sociāla, ekonomiska un personīga rakstura iemesliem, pakāpeniski pieņem vardarbīgu ekstrēmismu. Vardarbīgs ekstrēmisms izpaužas kā tādu darbību popularizēšana, atbalstīšana un veikšana, kuras var novest pie terorisma un kuru mērķis ir aizstāvēt ideoloģiju, kas sludina rases, nacionālo, etnisko vai reliģisko pārākumu, kurina naidu vai noliedz demokrātijas pamatprincipus un pamatvērtības. Definīcija izstrādāta, ņemot vērā Eiropas Padomes Vadlīnijas ieslodzījuma vietām un probācijas dienestiem par radikalizāciju un vardarbīgo ekstrēmismu (https://rm.coe.int/168091ed77).
Tāpat Projekts paredz noteikt, ka STIS var tikt organizētas arī par nepilngadīgu notiesāto, notiesāto ar garīgās veselības traucējumiem vai notiesāto, kuram ir konstatēts ļoti augsts jauna noziedzīga nodarījuma izdarīšanas risks, kā arī gadījumos, kad notiesātā jauna noziedzīga nodarījuma risku mazināšanai nepieciešama citu institūciju iesaiste, lai nodrošinātu koordinētus pasākumus un aktivitātes.
Projekts paredz noteikt personas datu apstrādi STIS, nosakot, ka tās laikā dalībnieki:
1) sniedz informāciju par institūcijas kompetences ietvaros īstenotajiem pasākumiem darbā ar notiesāto, par institūcijas darbības ietvaros vai uzaicinātās personas konstatētajiem notiesātā atkārtota noziedzīga nodarījuma izdarīšanas riskiem, sniedz institūcijas vai uzaicinātās personas rīcībā esošo informāciju par notiesāto, cietušo, notiesātā laulāto, personu, ar kuru līdz soda izpildes sākumam notiesātajam ir bijusi kopēja saimniecība vai kopīgs bērns, partneri, ģimenes locekļiem, iespējami apdraudēto personu. Termins “ģimene” STIS regulējumā ir plašāks nekā Projektā lietotais termins “radinieki”, ar kuru saprot tikai vecākus, aizbildņus, aizgādņus, bērnus, brāļus, māsas, vecvecākus un mazbērnus. Piemēram, ģimene var būt arī māsīca, brālēns;
2) sniedz informāciju par īstenotajiem pasākumiem cietušā interešu aizstāvības nodrošināšanai un turpmāk īstenojamiem pasākumiem;
3) vienojas par katras iesaistītās institūcijas kompetences jomā veicamajiem pasākumiem un aktivitātēm.
Informācija tiks fiksēta protokolā, kurā atspoguļos būtiskāko informāciju, pieņemtos lēmumus un uzdevumus. Protokols būs pieejams iestādēm, kas ir iesaistītas konkrētā gadījuma risināšanā, savukārt citām iesaistītajām personām protokols būs pieejams tikai daļā par sociālās uzvedības korekcijas un sociālās rehabilitācijas pasākumiem.   

STIS organizēšanā un norises laikā sanāksmes dalībnieki apstrādā tikai tādus notiesātā, cietušā, notiesātā laulātā, personas, ar kuru līdz soda izpildes sākumam notiesātajam ir bijusi kopēja saimniecība vai kopīgs bērns, partnera, ģimenes vai mājsaimniecības locekļu, iespējami apdraudēto personu, personas datus, un tikai tādā apjomā, cik tas nepieciešams starpinstitūciju sanāksmju organizēšanas mērķa sasniegšanai. Tāpat Projektā tiek paredzēti STIS ietvaros apstrādātās informācijas statuss un tās apstrādes ierobežojumi, nosakot, ka sanāksmes laikā apstrādātajai informācijai, kā arī protokolā iekļautajai informācijai ir ierobežotas pieejamības statuss.
Likuma "Par fizisko personu datu apstrādi kriminālprocesā un administratīvā pārkāpuma procesā" 12. panta pirmā daļa noteic, ka datu subjektam ir tiesības saprātīgā laikposmā, ne vēlāk kā mēneša laikā, saņemt no pārziņa informāciju par to, vai tiek apstrādāti viņa personas dati, kā arī iegūt noteiktu informāciju. Savukārt otrā daļa noteic, ka šā panta pirmo daļu nepiemēro, ja likumā, kas regulē konkrēto personas datu apstrādi, ir paredzēta citāda datu subjekta piekļuves tiesību īstenošanas kārtība.
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/680 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi, ko veic kompetentās iestādes, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus vai sauktu pie atbildības par tiem vai izpildītu kriminālsodus, un par šādu datu brīvu apriti, ar ko atceļ Padomes Pamatlēmumu 2008/977/TI 15. pantā par datu subjekta piekļuves tiesību ierobežojumiem noteikts, ka dalībvalstis var pieņemt leģislatīvus pasākumus, ar ko pilnībā vai daļēji ierobežo datu subjekta piekļuves tiesības, ciktāl un tik ilgi, kamēr šāds daļējs vai pilnīgs ierobežojums ir nepieciešams un samērīgs pasākums demokrātiskā sabiedrībā, pienācīgi ņemot vērā fiziskās personas pamattiesības un leģitīmās intereses, lai aizsargātu sabiedrisko drošību, citu personu tiesības un brīvības, novērstu, ka tiek kaitēts noziedzīgu nodarījumu novēršanai, atklāšanai, izmeklēšanai vai saukšanai pie atbildības par tiem, vai sodu izpildei.
STIS ietvaros iestāžu pārstāvji apmainās ar to rīcībā esošo informāciju, tai skaitā arī oficiāli neapstiprinātu informāciju, vienojas par katras institūcijas veicamajiem uzdevumiem kompetences ietvaros, turpmāko stratēģiju darbam ar notiesāto, par kuru sasaukta sanāksme, kā arī vienojas par atbalsta sniegšanu cietušajiem.
Iepriekš minētā informācija tiek rakstiski dokumentēta, jo šāda sadarbība nav vienreizēja, nereti sadarbības periods ir ilgstošs un ir nepieciešams fiksēt nolemto, kas vēlāk ļauj arī analizēt iespējamās kļūdas, ja notiesātais tomēr atkārtoti izdara noziedzīgu nodarījumu.
Ņemot vērā iepriekš minēto, pastāv riski, ka dokumentos norādītā informācija (cietušo identificējoši dati, dalībnieku saraksts, pieņemtie lēmumi u.tt.), ja tā būs pieejama notiesātajam, par kuru sasaukta STIS, var būtiski ietekmēt Pārvaldes, Dienesta vai citu institūciju funkciju īstenošanu, radīt apdraudējumu gan sabiedrības drošībai, gan valsts un pašvaldību iestāžu darbiniekiem, gan cietušajiem, gan citām personām. Notiesātā piekļuve informācijai par iestāžu rīcības turpmāko stratēģiju, kuru izstrādājuši STIS dalībnieki, var apdraudēt tās kvalitatīvu izpildi.
Ņemot vērā, ka informācijas izpaušana varētu radīt draudus sabiedrības drošībai, STIS dalībniekiem, kā arī traucēt Pārvaldes, Dienesta un citu institūciju funkciju izpildei, ir nepieciešams pilnībā ierobežot notiesātā piekļuvi ziņām par STIS dalībniekiem, norises gaitu, pieņemtajiem lēmumiem, sastādītajiem dokumentiem un apstrādātajiem personas datiem.
Izraudzītais līdzeklis, šādi ierobežojot informācijas piekļuves tiesības, ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, to nevar sasniegt citiem līdzekļiem un ierobežojums ir atbilstošs, jo atbilst sabiedrības interesēm (aizsargās sabiedrisko drošību un citu personu tiesības un brīvības; novērsīs iespējamu kaitējumu noziedzīgu nodarījumu novēršanai, atklāšanai, izmeklēšanai vai saukšanai pie atbildības par tiem, vai sodu izpildei) un sabiedrības ieguvums būs lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu (ierobežojumu). Kā piemēru šādai nepieciešamībai ir jāmin tas, ka STIS laikā tiek sniegta informācija par cietušā dzīvesvietu (ja cietušais ir mainījis dzīvesvietu pēc nozieguma), informācija, kuru cietušais sniedz sociālajam dienestam, bāriņtiesai, policijai, kā arī informācija par cietušā rehabilitācijas gaitu. Tā nedrīkst būt pieejama notiesātajam, bijušajam notiesātajam, viņa aizstāvim, likumiskajam pārstāvim vai citām personām, jo tā var tikt izmantota pret cietušā un iesaistīto institūciju nodarbināto drošību. Ņemot vērā minēto, Projekts paredz noteikt, ka, lai nodrošinātu starpinstitūciju sadarbības sanāksmes dalībnieku interešu aizsardzību un STIS  mērķa sasniegšanu, STIS laikā apstrādātajai informācijai, kā arī protokolā iekļautajai informācijai ir ierobežotas pieejamības statuss. STIS laikā iegūto informāciju var izsniegt iesaistīto institūciju pārstāvjiem atbilstoši kompetencei vai citām personām, ja tas noteikts likumā. Psihologam, ārstniecības personai, fiziskai personai vai juridiskās personas pārstāvim, kas piedalījās STIS, atbilstoši kompetencei, ja nepieciešams, tiek sniegta informācija, kas attiecas uz notiesātajam nepieciešamajiem sociālās uzvedības korekcijas un sociālās rehabilitācijas pasākumiem, vai cita likumā noteikta informācija. Tāpat Projekts paredz noteikt, ka uz minēto dokumentu izsniegšanu neattiecas Informācijas atklātības likuma nosacījumi.
Savukārt Ministru kabinets noteiks starpinstitūciju sadarbības sanāksmē uzaicināmās institūcijas un personas, to pienākumus, starpinstitūciju sadarbības sanāksmes sasaukšanas, organizēšanas un norises kārtību, lēmumu pieņemšanas kārtību, protokola sagatavošanas un izsniegšanas kārtību, tā glabāšanas termiņus, kā arī par fiziskajām personām apstrādājamo datu apjomu un to glabāšanas termiņu.

5. nodaļa. Sodu izpildes institūcijas lēmumu apstrīdēšana vai pārsūdzēšana
Šobrīd Kodeksā regulējums par sodu izpildes laikā pieņemto lēmumu apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas kārtību nav vienkopus, un Kodeksā pie katra lēmuma veida ir norādīts, vai minētais lēmums ir vai nav apstrīdams un pārsūdzams, un ja ir – tad, kādā kārtībā. Ņemot vērā, ka sodu izpildē tiek pieņemti daudzi dažāda veida lēmumi, šobrīd regulējums par to apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas kārtību ir grūti uztverams.
Ņemot vērā minēto, atšķirībā no esošā Kodeksa regulējuma, Projekts paredz jautājumu par sodu izpildes laikā pieņemto lēmumu apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas kārtību ietvert vienā nodaļā. Tā kā katra soda saturs un izpildes kārtība atšķiras, attiecīgi atšķiras arī to izpildes laikā iesniegto sūdzību izskatīšanas kārtība. Vienlaikus Projekts cita starpā paredz noteikt, ka soda izpildes uzdevums ir nodrošināt notiesātā resocializācijas vajadzību, sodu izpildes piespiedu mehānismu un cilvēktiesību līdzsvaru soda izpildes laikā. Un attiecīgi arī, nosakot sūdzību izskatīšanas kārtību, ir jāievēro minēto elementu līdzsvars. Un šajā aspektā īpaši ir jāņem vērā, ka runa ir par sodu izpildi, līdz ar to sodu izpildes laikā saņemto sūdzību izskatīšanas kārtībai ir jābūt tādai, kas, no vienas puses, sniedz iespējas personai aizstāvēt savas tiesības, taču no otras puses tai jābūt tādai, kas netraucē efektīvi izpildīt personai piemēroto sodu un sasniegt soda izpildes mērķi.
  Nosakot sodu izpildes laikā pieņemto lēmumu apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas kārtību, tiek ņemts vērā, ka Valsts pārvaldes iekārtas likuma 17. panta pirmā daļa noteic, ka tiešās pārvaldes iestādes vadītājs organizē iestādes funkcijas pildīšanu un atbild par to, vada iestādes administratīvo darbu, nodrošinot tā nepārtrauktību, lietderību un tiesiskumu. Līdz ar to sodu izpildes institūcijas vadītājam ir pienākums nodrošināt institūcijas un to struktūrvienību darbības tiesiskumu. Tādējādi, ja persona uzskata, ka minēto iestāžu struktūrvienība ir pieņēmusi nepamatotu lēmumu, viņai ir tiesības vērsties ar sūdzību pie institūcijas vadītāja, lai nodrošinātu notiesāto tiesību ievērošanu un iestāžu struktūrvienības darbības tiesiskumu. Respektīvi, likumā var tikt paredzēta iespēja atsevišķus jautājumus, kas būtiski neaizskar personas tiesības, izskatīt tikai iestādes ietvaros.   
Tāpat, nosakot sodu izpildes laikā pieņemto lēmumu apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas kārtību, tika ņemta vērā arī Satversmes tiesas prakse. Piemēram, Satversmes tiesa 2014. gada 10. jūnija spriedumā lietā Nr. 2013-18-01 „Par Latvijas Sodu izpildes kodeksa 56.³ panta trešās daļas sestā teikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam” norādīja, ka Satversmes 92. pants nenozīmē, ka personai tiek garantētas tiesības uz jebkura tai svarīga jautājuma izlemšanu tiesā (sprieduma 10. punkts). Tāpat minētajā spriedumā norādīts, ka „iestādes iekšējiem lēmumiem tiesas kontrole nav paredzēta, jo tie neskar personas subjektīvās tiesības [..] Strīdi, kas saistīti ar iekšējiem lēmumiem, risināmi valsts pārvaldes ietvaros pakļautības kārtībā” (sprieduma 11.1. apakšpunkts). Kaut arī minētajā lietā Satversmes tiesa norādīja, ka šajā lietā nav vērtēti citi gadījumi, kad īpaši pakļauto personu (ieslodzīto) tiesības vērsties tiesā varētu tikt ierobežotas, pamatojoties uz Kodeksā noteiktu aizliegumu, tomēr Satversmes tiesa vienlaikus norādīja, ka, lai nodrošinātu efektīvu tiesu sistēmas funkcionēšanu, tiesības uz taisnīgu tiesu var tikt saprātīgi ierobežotas. Likumdevējam būtu jārūpējas par tiesu atslogošanu no acīmredzami nepamatotu pieteikumu izskatīšanas un jānovērš ļaunprātīga tiesas resursu izmantošana” (sprieduma 15. punkts). Tāpat, izstrādājot šo nodaļu, tika ņemta vērā arī administratīvo tiesu prakse.
No vienas puses, notiesātajiem jānodrošina iespēja aizstāvēt savas tiesības tiesā, taču, no otras puses, administratīvo tiesu noslogotība var izraisīt diskusijas par to, vai vēršanās administratīvajā tiesā ir efektīvs ieslodzīto tiesību aizsardzības mehānisms, ņemot vērā lietu izskatīšanas ilgumu administratīvajā tiesā. Izvērtējot Projektā ietveramo regulējumu par sodu izpildes laikā pieņemto lēmumu apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas kārtību, ir būtiski ievērot samērīgumu starp ieslodzīto personu cilvēktiesībām – tiesībām pārsūdzēt sodu izpildes institūciju lēmumus tiesā, un tiesisku un arī efektīvu sodu izpildi, vienlaikus nesamērīgi neierobežojot notiesāto tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt iestāžu lēmumus vai rīcību.
Ņemot vērā minēto, Projekts paredz noteikt tādu sodu izpildes institūciju lēmumu apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas kārtību, kas, no vienas puses, paredz notiesāto personu iespējas aizstāvēt savas tiesības, un no otras puses, nodrošina efektīvu sodu izpildes procesu. Pretējā gadījumā, ja netiek ievērots līdzsvars starp šiem diviem elementiem un katrs sodu izpildes institūcijas lēmums būtu pārsūdzams tiesā, efektīva un uz soda izpildes mērķa sasniegšanu vērsta sodu izpilde nebūtu iespējama. Piemēram, Dienesta amatpersonu lēmumi par pienākumu uzlikšanu probācijas klientam uzraudzības laikā tiek individuāli izvērtēti un tiek noteikti probācijas klienta kriminogēna rakstura vajadzību vai sociālpsiholoģisko vajadzību risināšanai. Iespēja šādus lēmumus pārsūdzēt tiesā pēc būtības padarītu neiespējamu probācijas klienta uzraudzības īstenošanu un līdz ar to arī soda izpildi kopumā.
Ņemot vērā minēto, tika izvērtēti Pārvaldes un Dienesta kompetencē esošo sodu izpildes laikā pieņemamo lēmumu veidi un sadalīti šādās grupās:
1) lēmumi, kas nav apstrīdami un pārsūdzami. Minētie lēmumi netiek uzskaitīti, Projekts paredz vispārīgi noteikt, ka soda izpildes laikā pieņemtie lēmumi nav apstrīdami vai pārsūdzami, izņemot šajā likumā vai citos likumos noteiktajos gadījumos. Minētie lēmumi ir uzskatāmi par iestādes iekšējiem lēmumiem;
2) lēmumi, kas apstrīdami Pārvaldes priekšniekam vai Dienesta vadītājam. Projekts paredz izsmeļošu minēto lēmumu veidu uzskaitījumu, un vienlaikus nosaka, ka Pārvaldes priekšnieka vai Dienesta vadītāja lēmums nav pārsūdzams. Arī minētie lēmumi ir uzskatāmi par iestādes iekšējiem lēmumiem, un līdz ar to nav izskatāmi Administratīvā procesa likumā (turpmāk - APL) noteiktajā kārtībā;
3) apstrīdami un pārsūdzami lēmumi, kas izskatāmi APL noteiktajā kārtībā.

Iestāžu iekšējie lēmumi, kas nav apstrīdami un pārsūdzami, ir saistīti ar Pārvaldes vai Dienesta iekšējās organizācijas jautājumiem, nodrošinot sodu izpildi. Proti, tie ir lēmumi, kurus nepieciešams pieņemt sodu izpildes laikā un bez kuriem efektīva soda izpilde nav iespējama. Piemēram, Pārvaldes priekšnieka lēmums par notiesātā ievietošanu konkrētā brīvības atņemšanas iestādē. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta tiesu praksē atzīts, ka minētais lēmums neskar brīvības atņemšanas vietas tipu vai soda izpildes režīmu. Pārvaldes priekšnieks noteic teritoriālo brīvības atņemšanas vietu, kur notiesātajam jāizcieš sods. Tādējādi Pārvaldes priekšnieka lēmums ir iekšējs lēmums, jo tas attiecas uz īpaši pakļautu personu – ieslodzīto – un saistīts ar cietuma iekšējās organizācijas jautājumiem, tas ir, kā ieslodzītās personas tiek izvietotas ieslodzījuma vietās [..] pieteicējs pārvietošanas uz citu cietumu tiesiskumu var lūgt pārbaudīt administratīvajā tiesā, ja pārvietošanas jautājums ir saistīts ar būtisku konkrētās īpaši pakļautās personas cilvēktiesību ierobežojumu (Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2010. gada 19. februāra lēmuma lietā Nr.SKA-267/2010 6. un 7. punkts).
Arī Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta rīcības sēdes 2024. gada 23. februāra lēmumā lietā Nr. SKA-211/2024 secināts, ka, tā kā valstij ir pienākums nodrošināt cilvēktiesību prasībām atbilstošus apstākļus ikvienā ieslodzījuma vietā, tad Pārvaldes priekšnieka lēmums par notiesātā ievietošanu brīvības atņemšanas iestādē vai pārvietošanu uz citu brīvības atņemšanas iestādi parasti pats par sevi nerada ieslodzītā cilvēktiesību aizskārumu. Tas ir iekšējs lēmums, kas attiecas uz īpaši pakļautu personu – ieslodzīto – un ir saistīts ar brīvības atņemšanas iestāžu darbības iekšējas organizācijas jautājumiem. 
Ja tomēr ievietošanas vai pārvietošanas rezultātā ieslodzītais nonāk ieslodzījuma vietā, kur ieslodzītajam netiek nodrošināti cilvēktiesību prasībām atbilstoši apstākļi, tad šādā gadījumā cilvēktiesību aizskārumu rada tieši konkrētie apstākļi konkrētā ieslodzījuma vietā un ieslodzītajam ir tiesības sūdzēties par šiem apstākļiem, nepieciešamības gadījumā arī vēršoties tiesā ar pieteikumu par konkrētas faktiskās rīcības pārtraukšanu, veikšanu vai atzīšanu par prettiesisku. Taču tas pats par sevi nerada ieslodzītajam tiesības prasīt pārvietošanu atpakaļ uz iepriekšējo soda izciešanas vietu vai jebkuru citu ieslodzījuma vietu un līdz ar to arī nerada tiesības pārsūdzēt tiesā Pārvaldes priekšnieka lēmums par notiesātā ievietošanu brīvības atņemšanas iestādē vai pārvietošanu uz citu brīvības atņemšanas iestādi. Vienlaikus minētajā lēmumā norādīts, ka “var būt atsevišķi izņēmuma gadījumi, kad tieši ieslodzītā nepārvietošana var būtiski aizskart šīs personas cilvēktiesības. Šādi gadījumi parasti ir saistīti ar ieslodzījuma vietas lokāciju un kādiem konkrētiem apstākļiem ārpus ieslodzījuma vietas, kā rezultātā konkrēto cilvēktiesību īstenošana ir iespējama, ieslodzītajam atrodoties tikai noteiktās ieslodzījuma vietās. Tā tas var būt, piemēram, ja ieslodzītā atrašanās konkrētā ieslodzījuma vietā tālu no viņa ģimenes dzīvesvietas liedz pieteicējam uzturēt attiecības ar ģimeni un tādējādi rada tiesību uz ģimenes dzīvi aizskārumu. Līdz ar to šādā situācijā ieslodzītajam varētu būt tiesības lūgt tā pārvietošanu uz citu ieslodzījuma vietu, un persona varētu vērsties tiesā ar pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu.” (lēmuma 2. punkts)
Līdz ar to kā iekšējs lēmums Pārvaldes priekšnieka lēmums par notiesātā ievietošanu brīvības atņemšanas iestādē nav pakļauts izskatīšanai administratīvā procesa kārtībā, izņemot gadījumu, ja tas būtiski ierobežo iestādei īpaši pakļautās personas cilvēktiesības.
Tāpat arī lēmumi, kas skar notiesāto iesaisti atkarību mazināšanas programmā, tāpat kā šobrīd, nebūs apstrīdami un pārsūdzami. Atkarību mazināšanas programma ir specifiska resocializācijas programma, kuras sekmīgai īstenošanai ir nepieciešama īpaši noregulēta notiesāto iesaistīšanas kārtība, īpaša programmas īstenošanas kārtība un pat speciāli tās īstenošanai pielāgotas telpas. Tāda kārtība ir noteikta, ņemot vērā atkarību novēršanas specifiku un šīs resocializācijas programmas mērķi. Atkarību mazināšanas programma tiek īstenota, nodrošinot programmā iesaistīto notiesāto izolāciju no pārējiem notiesātajiem visā programmas īstenošanas laikā, lai sasniegtu šīs specifiskās programmas mērķi. Tas nepieciešams, ņemot vērā to, ka programmas mērķis ir maksimāli iedarboties uz atkarību risku, samazinot to un veicinot likumpaklausīgu dzīvi. Ņemot vērā minēto, arī notiesāto, kas iesaistīti atkarību mazināšanas programmā, tiesību apjoms ir noteikts atšķirīgs. Līdz ar to ar atkarību mazināšanas programmas īstenošanu saistītie lēmumi nav apstrīdami un pārsūdzami.   
Savukārt Dienesta kompetencē esošo sodu izpildē šāds lēmums ir, piemēram, lēmums par dažādu pienākumu noteikšanu ar probācijas uzraudzību notiesātajam, kas ir nepieciešami tieši šai personai soda izpildes mērķa sasniegšanai. Piemēram, aizliegums tuvoties noteiktiem objektiem, vietām vai iestādēm, pienākums piedalīties vienā vai vairākās probācijas programmās. Līdz ar to tie ir lēmumi probācijas uzraudzības izpildes organizēšanas procesā, lai tiktu nodrošināta soda izpildes mērķa sasniegšana.
Lēmumi, kas ir iestāžu iekšējie lēmumi un ir apstrīdami sodu izpildes institūcijas vadītājam, ir tādi lēmumi, kas tiek pieņemti sodu izpildes organizēšanas laikā un būtiski neaizskar personas tiesības, taču vienlaikus paredz amatpersonas pieņemtā lēmuma pārskatīšanu un izvērtēšanu, kuru veic iestādes vadītājs. Piemēram, atteikums atļaut notiesātajam lietot personisko sadzīves tehniku. Šāda apstrīdēšanas kārtība ir noteikta, jo personiskās sadzīves tehnikas lietošana ir maksas pakalpojums. Maksas pakalpojumi ir papildu ērtības, un notiesātā nespēja tos iegādāties finanšu līdzekļu trūkuma dēļ neietekmē ieslodzīto pamatvajadzību nodrošināšanu. Līdz ar to tie ir vērtējami kā papildu pakalpojumi, kas pārsniedz notiesātajiem obligāti nodrošināmo minimumu un kurus notiesātajiem ir tiesības iegādāties par personīgajiem līdzekļiem. Līdz ar to tie nav uzskatāmi par pakalpojumiem notiesāto pamatvajadzību nodrošināšanai. Pastāvot objektīviem iemesliem, brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks var pieņemt lēmumu neatļaut notiesātajam izmantot personisko sadzīves tehniku, piemēram, ja kamerā jau tiek lietotas vairākas jaudīgas elektroierīces, un vēl papildu elektroierīču lietošana var apdraudēt elektrodrošību. Ņemot vērā minēto, Projekts paredz noteikt, ka par minēto brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka lēmumu var iesniegt sūdzību Pārvaldes priekšniekam, kura lēmums nav pārsūdzams. Arī šobrīd Kodekss paredz šādu atteikuma atļaut notiesātajam lietot personisko sadzīves tehniku apstrīdēšanas kārtību.

Atbilstoši Projektā noteiktajam Dienests organizē sabiedriskā darba izpildi, uzrauga nosacīti atbrīvotas, nosacīti no kriminālatbildības atbrīvotas personas un personas, kurām piemērota probācijas uzraudzība. Attiecībā uz Dienesta amatpersonu lēmumiem sodu izpildes laikā Projekts paredz noteikt tikai dažus lēmumu veidus, kas būs apstrīdami Dienesta vadītājam:
1) par atteikumu atļaut probācijas klientam uzraudzības laikā mainīt dzīvesvietu,
2) par atteikumu atļaut probācijas klientam uzraudzības laikā izbraukt no noteiktas administratīvās teritorijas vai iebraukt tajā;
3) par atteikumu atļaut probācijas klientam uzraudzības laikā noteiktā dienā un laikā uzturēties sabiedriskajā vietā vai noteiktā dienā un laikā tuvoties objektam, vietai vai iestādei;
4) par atteikumu atļaut probācijas klientam uz laiku neveikt sabiedrisko darbu.
Projekts paredz noteikt striktus kritērijus, kas Dienesta amatpersonai ir jāizvērtē, pieņemot minētos lēmumus. Proti, Projekts paredz noteikt, ka lēmumus par atteikumu atļaut probācijas klientam uzraudzības laikā mainīt dzīvesvietu, izbraukt no noteiktas administratīvās teritorijas vai iebraukt tajā vai noteiktā dienā un laikā uzturēties sabiedriskajā vietā vai noteiktā dienā un laikā tuvoties objektam, vietai vai iestādei varēs pieņemt tikai tad, ja tas var apdraudēt sabiedrības drošību, novest pie jauna noziedzīga nodarījuma izdarīšanas vai padarīt likumā paredzēto vai Dienesta amatpersonas noteikto pienākumu izpildi neiespējamu. Savukārt lēmumu neatļaut uz laiku neveikt sabiedriskā darba izpildi Dienests var, ja nav iespējams gada laikā no tiesas nolēmuma vai prokurora priekšraksta par sodu spēkā stāšanās dienas vai sabiedriskā darba izpildes uzsākšanas nostrādāt pusi no piespriestā soda (ja probācijas klienta pamatdarbs atrodas ārvalstī vai ir saistīts ar periodisku uzturēšanos ārvalstī vai izglītības iestāde, kurā probācijas klients iegūst izglītību, atrodas ārvalstī); ja probācijas klients ir saņēmis brīdinājumu par sabiedriskā darba izpildes nosacījumu un kārtības pārkāpšanu vai ja probācijas klients nevar iesniegt dokumentus, kas apliecina iemeslus, kuru dēļ probācijas klients lūdz atļauju uz laiku neveikt sabiedrisko darbu.
Savukārt citi Dienesta amatpersonu lēmumi nebūs apstrīdami un pārsūdzami.
Vienlaikus, lai iestādes varētu pilnā apjomā turpināt nodrošināt soda izpildi, Projekts paredz noteikt, ka iestādes iekšējā lēmuma, kuru var apstrīdēt institūcijas vadītājam, apstrīdēšana neaptur tā darbību.

Lēmumi, kas ir uzskatāmi par administratīvajiem aktiem un ir izskatāmi administratīvā procesa ietvaros (apstrīdami un pārsūdzami lēmumi) ir saistīti ar personas būtisku cilvēktiesību ierobežojumu. Brīvības atņemšanas sods ir bargākais soda veids, kura izpilde neizbēgami rada cilvēktiesību ierobežojumus, jo ieslodzījuma vietā cilvēktiesības nav iespējams īstenot tādā pašā apjomā un kārtībā, kādā tas ir iespējams sabiedrībā, piemēram, tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Ņemot vērā minēto, Projekts paredz noteikt, ka notiesātā iesniegumus par brīvības atņemšanas iestādes amatpersonas izdotu administratīvo aktu un faktiskās rīcības apstrīdēšanu izskata Pārvaldes priekšnieks APL noteiktajā kārtībā. Tāpat Projekts paredz noteikt, kuri brīvības atņemšanas soda laikā pieņemtie lēmumi ir uzskatāmi par administratīvajiem aktiem, jo būtiski ierobežo brīvības atņemšanas iestādei īpaši pakļautas personas – notiesātā – cilvēktiesības. Šie lēmumi ir saistīti ar notiesātās personas tiesībām uz satikšanos, lēmumi, kas ietekmē notiesātā virzību soda progresīvās izpildes sistēmā un citi notiesāto personu cilvēktiesības būtiski ietekmējoši lēmumi par:
1) izvērtēšanas komisijas lēmumi;
2) soda par pārkāpumu piemērošanu;
3) notiesātā  videosaziņas, apmeklējuma vai īslaicīgās satikšanās norisi brīvības atņemšanas iestādes pārstāvja klātbūtnē;  
4) notiesātā apmeklējuma vai īslaicīgās satikšanās norisi fiziska norobežojuma apstākļos;
5) aizliegumu notiesātajam tikties ar konkrētu personu uz laiku;
6) atteikumu dot atļauju īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju, lai satiktos ar radinieku, laulāto vai partneri, kurš atrodas citā brīvības atņemšanas iestādē;
7) atteikumu dot atļauju īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju, lai atvadītos no radinieka, laulātā vai partnera;
8) atteikumu dot atļauju īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju, lai atvadītos no miruša radinieka, laulātā vai partnera ārpus brīvības atņemšanas iestādes teritorijas;
9) atteikumu vienreizējo bērna piedzimšanas pabalstu izmantot bērna ārstniecības nolūkos;
10) pienākuma uzlikšanu notiesātajam samaksāt medicīniskās pārbaudes izdevumus, ja notiesātajam medicīniskajā pārbaudē alkohola, narkotisko vai citu apreibinošo vielu ietekmes noteikšanai konstatēta alkohola, narkotisko vai citu apreibinošu vielu ietekme.

Tāpat kā šobrīd, arī Projektā paredzēts noteikt, ka norādītie lēmumi būs apstrīdami Pārvaldes priekšniekam. Lai nodrošinātu brīvības atņemšanas soda izpildi atbilstoši soda progresīvās izpildes principam, Projekts paredz noteikt, ka sūdzības iesniegšana neapturēs lēmuma izpildi, izņemot 10. punktā minēto lēmumu. Tas nozīmē, ka sūdzības iesniegšana ne tikai nepaturēs 1.-9. punktā minēto izpildi lēmumu, bet neapturēs arī citas tiesiskās sekas, kas radīsies ar šiem lēmumiem.   
Pārvaldes priekšnieka lēmumu varēs pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā. Arī šajā gadījumā sūdzības iesniegšana neapturēs 1.- 9. punktā minēto lēmumu izpildi. Administratīvās rajona tiesas nolēmumi nebūs pārsūdzami, izņemot izvērtēšanas komisijas lēmumu un lēmumu par soda – ievietošana soda izolatorā – piemērošanu. Attiecībā uz izvērtēšanas komisijas lēmumiem Projekts paredz noteikt detalizētāku regulējumu, nosakot, ja Administratīvā rajona tiesa Pārvaldes priekšnieka lēmumu atceļ, lietu atkārtoti izskata nākamajā izvērtēšanas komisijas sēdē.
Savukārt Administratīvās rajona tiesas nolēmums par izvērtēšanas komisijas lēmumiem un lēmumiem par soda – ievietošana soda izolatorā – piemērošanu būs pārsūdzams, iesniedzot kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentam.
Savukārt lēmums par pienākuma uzlikšanu notiesātajam samaksāt medicīniskās pārbaudes izdevumus, ja notiesātajam medicīniskajā pārbaudē alkohola, narkotisko vai citu apreibinošo vielu ietekmes noteikšanai konstatēta alkohola, narkotisko vai citu apreibinošu vielu ietekme būs pārsūdzams APL kārtībā, proti, visās trijās instancēs.
Vienlaikus vēršama uzmanība uz to, ka atšķirībā no esošā regulējuma Kodeksā, lai uzlabotu nodaļā par sodu izpildes laikā pieņemto lēmumu apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas kārtību ietvertā regulējuma uztveramību, kā arī novērstu pārlieku regulējuma detalizāciju, Projekts neparedz atsevišķi uzskaitīt visus lēmumu veidus, kas nav apstrīdami un pārsūdzami. Minētajā nodaļā tiks uzskaitīti lēmumi, kas ir apstrīdami Pārvaldes vai Dienesta vadītājam, un lēmumi, kas būs ne tikai apstrīdami, bet arī pārsūdzami administratīvajā tiesā. Un līdz ar to visi pārējie brīvības atņemšanas iestāžu un Dienesta amatpersonu lēmumi nebūs ne apstrīdami, ne pārsūdzami.

Papildus, lai mazinātu administratīvo slogu, Projekts paredz noteikt, ka brīvības atņemšanas soda izpildes laikā pieņemto lēmumu var noformēt rezolūcijas veidā. Vienlaikus Projekts paredz, ka rezolūcijas veidā noformēto lēmumu notiesātais var lūgt noformēt rakstveidā mēneša laikā no lēmumu paziņošanas brīža. Rakstveidā noformē projekta 35. panta pirmajā daļā (apstrīdami brīvības atņemšanas iestādes lēmumi) un 37. panta otrajā daļā (Pārvaldes lēmumi par apstrīdētu brīvības atņemšanas iestādes amatpersonas faktisko rīcību vai lēmumu, kas ir pārsūdzami APL noteiktajā kārtībā) minētos lēmumus. Pieņemto lēmumu paziņo notiesātajam. Pārvaldes amatpersonas ar speciālo dienesta pakāpi (turpmāk – Pārvaldes amatpersona), tostarp Pārvaldes centrālā aparāta, Mācību centra, Latvijas Cietumu slimnīcas, vai brīvības atņemšanas iestādes nodarbinātā lēmumu notiesātajam izsniedz tikai tad, ja viņš to ir pieprasījis.
Savukārt attiecībā uz citiem sodiem (mantas konfiskācija, naudas sods, tiesību ierobežošanas un izraidīšana no Latvijas Republikas) norādāms, ka minēto sodu izpilde ievērojami atšķiras no brīvības atņemšanas, probācijas uzraudzības, sabiedriskā darba izpildes vai nosacīti atbrīvoto personu uzraudzības. Mantas konfiskācijas, naudas soda, tiesību ierobežošanas un izraidīšanas no Latvijas Republikas izpildes ietvaros nenotiek darbs ar notiesāto personu, un to izpilde ietver pēc būtības tikai noteiktu darbību izpildi (piemēram, naudas soda gadījumā noteiktas naudas summas samaksa) vai atturēšanās no noteiktas darbības (piemēram, tiesību ierobežošanas gadījumā). Līdz ar to minēto sodu izpildes gadījumā nav nepieciešams detalizēts lēmumu apstrīdēšanas vai pārsūdzēšanas regulējums, kā tas ir, piemēram, brīvības atņemšanas soda gadījumā.  
Līdz ar to attiecībā uz minētajiem sodiem Projekts paredz vispārīgu regulējumu. Piemēram, ar mantas konfiskāciju notiesātā iesniegumu par tiesu izpildītāju rīcību iesniedz un izskata Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā. Ar naudas sodu notiesātā iesniegumu par tiesas rīcību naudas soda izpildes ietvaros un personas, kas nosacīti atbrīvota no kriminālatbildības, iesniegumu par prokurora lēmumu vai rīcību iesniedz un izskata KPL noteiktajā kārtībā.


B.DAĻA Sodu izpildes kārtība
Projekta B daļa "Sodu izpildes kārtība" sastāv no divām sadaļām: brīvības atņemšanas soda izpildes kārtība un sabiedrībā izpildāmo sodu izpildes kārtība, kurā atsevišķās nodaļās ietverta visu sabiedrībā izpildāmo sodu izpildes kārtība. Tāpat sabiedrībā izciešamo sodu izpildes kārtības sadaļā ir ietverta arī nosacīti no kriminālatbildības atbrīvoto personu uzraudzības kārtība.

II sadaļa. Brīvības atņemšanas soda izpilde
6.nodaļa. Brīvības atņemšanas soda izpildes vispārīgie noteikumi
Projekts paredz, ka brīvības atņemšanas soda izpilde pilngadīgajiem notiesātajiem, tāpat kā šobrīd, notiks divu veidu cietumu sistēmā: slēgtajā un atklātajā cietumā. Nepilngadīgie notiesātie, tāpat kā šobrīd, brīvības atņemšanas soda izpildi uzsāks audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem.
Vienlaikus, lai vienkāršotu brīvības atņemšanas iestāžu iekšējo struktūru un brīvības atņemšanas soda izpildes procesus atbilstoši soda izpildes dinamikai un notiesāto virzībai soda progresīvās izpildes sistēmā, Projekts atšķirībā no Kodeksa paredz noteikt, ka brīvības atņemšanas iestādē slēgtā cietuma, atklātā cietuma, audzināšanas iestādes nepilngadīgajiem un izmeklēšanas cietuma nodaļas organizēs Pārvaldes priekšnieks nevis tieslietu ministrs. Savukārt ar tieslietu ministra rīkojumu tiks izveidotas un likvidētas brīvības atņemšanas iestādes Latvijas Republikā, nosakot brīvības atņemšanas iestādes nosaukumu un vietu limitu. 
Tāpat brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks brīvības atņemšanas iestādē varēs organizēt nodaļas, kuras ietvaros vienkopus var grupēt notiesātos gan vienas soda izpildes pakāpes ietvaros ar līdzīgām vajadzībām vai ņemot vērā citu noteiktu kritēriju (pazīmi), ja tas var veicināt brīvības atņemšanas soda izpildes mērķa sasniegšanu (piemēram, nodaļa garīgās aprūpes programmu īstenošanai), gan notiesātos, kas atrodas dažādās soda izpildes pakāpēs, ja tas nepieciešams noteiktu notiesāto resocializācijas vajadzību nodrošināšanai vai veselības aprūpes vajadzību nodrošināšanai. Līdzīgs regulējums jau šobrīd ir ietverts Kodeksā, un tas ļauj brīvības atņemšanas soda izpildi tuvināt individualizācijas principa ievērošanai, grupējot notiesātos ar līdzīgām resocializācijas vajadzībām vai pēc cita kritērija, tādējādi veicinot brīvības atņemšanas soda izpildes mērķa sasniegšanu. Šīs brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka izveidotās nodaļas atšķiras no iepriekš minētajām slēgtā cietuma, atklātā cietuma, audzināšanās iestādes nepilngadīgajiem nodaļām, kuras izveido Pārvaldes priekšnieks. Proti, brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka izveidotās nodaļas tiek veidotas ar mērķi veicināt notiesāto resocializāciju vai ja tās nepieciešams veselības aprūpes vajadzību nodrošināšanai, savukārt Pārvaldes priekšnieks brīvības atņemšanas iestādē veido cietumu nodaļas, nosakot brīvības atņemšanas iestādes iekšējo struktūru.  

Attiecībā uz atkarību mazināšanas programmā iesaistītajiem šobrīd spēkā esošais regulējums paredz, ka notiesātos pēc atkarību mazināšanas programmas pabeigšanas obligāti ir jāizvieto atsevišķi no citiem notiesātajiem. Proti, Ministru kabineta 2017. gada 3. janvāra noteikumu Nr. 23 "Iekšējās kārtības noteikumi brīvības atņemšanas iestādes struktūrvienībā, kurā tiek īstenota resocializācijas programma atkarību mazināšanai" 138. punkts noteic, ka, pārvietojot uz brīvības atņemšanas iestādi notiesāto, kurš saskaņā ar resocializācijas plānā noteikto rezultātu apguvis atkarību mazināšanas programmu, viņu izvieto atsevišķi no notiesātajiem, kuri nav apguvuši atkarību mazināšanas programmu. Atšķirībā no šobrīd spēkā esošā regulējuma Projekts neparedz šādu obligātu prasību par notiesāto, kas apguvuši atkarību mazināšanas programmu, obligātu izvietošanu atsevišķi no pārējiem notiesātajiem, tādējādi paredzot elastīgāku regulējumu attiecībā uz minēto notiesāto izvietošanu, ļaujot katrā individuālajā gadījumā izlemt jautājumu par notiesātā izvietošanu.

Projekts paredz pilnveidot regulējumu par notiesāto šķirtu izvietošanu brīvības atņemšanas iestādē, nosakot, ka brīvības atņemšanas iestādēs šķirti izvieto ne tikai vīriešus un sievietes, nepilngadīgos un pieaugušos, notiesātos, kuru personiskās īpašības un kriminālā pieredze negatīvi iespaido citus notiesātos, bet arī notiesātos, kuri iepriekš nav atradušies brīvības atņemšanas iestādē. Minētais regulējums mazinās ieslodzīto neformālas hierarhijas izpausmes ieslodzījuma vietā. Tāpat atsevišķi izvieto notiesātos, kas ir iesaistīti atkarību mazināšanas programmā, un ar īslaicīgu brīvības atņemšanu notiesātos. Vienlaikus, lai veicinātu brīvības atņemšanas soda izpildes mērķa sasniegšanu, Projekts paredz noteikt, ka ar īslaicīgu brīvības atņemšanu notiesātos var iesaistīt garīgās aprūpes un resocializācijas pasākumos kopā ar pārējiem notiesātajiem.

Savukārt attiecībā uz notiesāto ievietošanu konkrētā brīvības atņemšanas iestādē Projekts atšķirībā no Kodeksa paredz noteikt papildu kritērijus, kas tiek ņemti vērā. Proti, papildu šobrīd esošajiem kritērijiem – medicīnas, drošības un noziedzības novēršanas kritērijiem – Projekts paredz noteikt, ka Pārvaldes priekšnieks, izlemjot jautājumu par notiesātā ievietošanu konkrētā brīvības atņemšanas iestādē ņem vērā arī brīvās vietas brīvības atņemšanas iestādē. Savukārt, ja, izvērtējot visus minētos kritērijus, Pārvaldes priekšnieks konstatē, ka notiesāto var ievietot vairākās brīvības atņemšanas iestādēs, notiesāto ievieto tajā brīvības atņemšanas iestādē, kas atrodas tuvāk notiesātā dzīvesvietai, ja viņam tāda ir, vai viņa tuvinieku dzīvesvietai, ja tas ir iespējams.
Praksē bieži vien ir gadījumi, ka notiesātais ir notiesāts par vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem, par kuriem var būt piemērota gan brīvības atņemšana, gan arī sods, kas nav saistīts ar brīvības atņemšanu. Līdz ar to Projekts paredz noteikt, ka, izlemjot jautājumu par notiesātā ievietošanu konkrētā brīvības atņemšanas iestādē, netiek ņemti vērā tie noziedzīgie nodarījumi, par kuriem piemērots ar brīvības atņemšanu nesaistīts sods.
Ņemot vērā, ka soda izpildes mērķis ir mazināt noziedzīgas uzvedības riskus notiesātajam soda izpildes laikā, radot priekšnoteikumus tiesiskai uzvedībai pēc soda izpildes, savukārt soda izpildes uzdevums ir nodrošināt notiesātā resocializācijas vajadzību, sodu izpildes piespiedu mehānismu un cilvēktiesību līdzsvaru soda izpildes laikā, Projekts paredz noteikt, ka, izlemjot jautājumu par notiesātā ievietošanu konkrētā brīvības atņemšanas iestādē, vai, brīvības atņemšanas soda izpildes laikā izlemjot jautājumu par notiesātā pārvietošanu uz citu brīvības atņemšanas iestādi, ņem vērā ne tikai medicīnas, drošības, noziedzības novēršanas kritērijus un brīvo vietu skaitu brīvības atņemšanas iestādēs, bet arī to, vai tas ir nepieciešams noteiktu notiesāto resocializācijas vajadzību nodrošināšanai. Jau sākotnēji, izlemjot jautājumu par notiesātā ievietošanu konkrētā brīvības atņemšanas iestādē, no tiesas nolēmuma var izrietēt, ka notiesātajam ir noteiktas resocializācijas vajadzības. Vēlāk, kad notiesātajam riska un vajadzību novērtēšana ir veikta un ir noteiktas notiesātā resocializācijas vajadzības, kas, piemēram, ir pieejamas citā brīvības atņemšanas iestādē, Pārvaldes priekšnieks varēs izlemt jautājumu par notiesātā ievietošanu attiecīgajā brīvības atņemšanas iestādē, kur ir pieejami nepieciešamie resocializācijas pasākumi. Taču vienlaikus Pārvaldes priekšniekam būs jāņem vērā visi pārējie minētie kritēriji, piemēram, drošības kritērijs. Līdz ar to Projektā kā viens kritērijiem notiesāto ievietošanai konkrētā brīvības atņemšanas iestādē tiek noteiktas arī notiesāto resocializācijas vajadzības. Projekta pārejas noteikumi paredz, ka minētais regulējums par to, ka Pārvaldes priekšnieks ņem vērā ar notiesātā resocializācijas vajadzības, stāsies spēkā 2028. gada 1. janvārī.

Projekts neparedz būtiskas izmaiņas regulējumā par notiesāto ievietošanu konkrētā brīvības atņemšanas iestādē no jauna. Proti, Projekts paredz noteikt, ka Pārvaldes priekšnieks no jauna lemj par notiesātā ievietošanu brīvības atņemšanas iestādē atbilstoši likuma pantā "Notiesātā ievietošana konkrētā brīvības atņemšanas iestādē" paredzētajai kārtībai, ja notiesāto notiesā ar brīvības atņemšanas sodu par cita noziedzīga nodarījuma izdarīšanu vai tiesa nosaka galīgo sodu vai attiecībā uz nosacīti atbrīvoto tiesa ir pieņēmusi lēmumu par neizpildītās soda daļas izpildi. Līdzīgi, kā izlemjot jautājumu par notiesāto ievietošanu, arī šajā gadījumā netiek ņemti vērā noziedzīgie nodarījumi, par kuriem notiesātajam piemērots ar brīvības atņemšanu nesaistīts sods. Papildus Projekts paredz precizēt, ka minētajos gadījumos notiesātajam pēc ievietošanas iestādē netiek veikts atkārtots riska un vajadzību novērtējums.

Regulējums par notiesāto izvietošanu brīvības atņemšanas iestādē, izlemjot, kurā nodaļā vai kamerā notiesātais ir izvietojams, netiek grozīts. Tāpat kā šobrīd, minēto jautājumu izlems ar brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka rīkojumu izveidota notiesāto izvietošanas komisija, ņemot vērā notiesāto veselības stāvokli, iepriekšējo kriminālo pieredzi, izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu, viņa personiskās īpašības un uzvedību. Notiesāto, kurš ir palīdzējis atklāt citas personas izdarītu noziegumu un kuram tiesa Krimināllikumā noteiktajā kārtībā ir samazinājusi spriedumā noteikto sodu, izvieto atsevišķi no pārējiem notiesātajiem. Vienlaikus vēršama uzmanība uz to, ka notiesātā izvietošana atsevišķi nenozīmē notiesātā izolēšanu, un līdz ar to notiesāto var iesaistīt kopīgos resocializācijas pasākumos ar citiem notiesātajiem. Tāpat kā līdz šim, ja notiesātais ir tiesnesis, tiesu sistēmai piederīga persona, izmeklēšanas iestādes, sodu izpildes iestādes, operatīvo darbību veicošas valsts institūcijas, pašvaldības policijas vai citas ar valsts un sabiedrības drošības nodrošināšanu saistītas valsts institūcijas nodarbinātais, bijušais nodarbinātais, viņa laulātais vai pirmās pakāpes radinieks, viņu izvieto atsevišķi no pārējiem notiesātajiem.

Projekts paredz noteikt, ka notiesāto no izmeklēšanas cietuma pārvieto brīvības atņemšanas soda izpildei ne vēlāk kā desmit darbdienu laikā no dienas, kad tiesas nolēmums nodots izpildīšanai vai no dienas, kad notiesātais ievietots izmeklēšanas cietumā. Ar tiesas nolēmumu tiek aptverti gan tiesas spriedumi par brīvības atņemšanas soda piemērošanu, gan arī tiesas lēmumi par soda aizstāšanu ar brīvības atņemšanu.

Katram ar brīvības atņemšanu notiesātajam brīvības atņemšanas iestādes darbinieki iekārto personas lietu vai turpina apcietinātā personas lietu, ja notiesātais nosūtīts soda izpildei no izmeklēšanas cietuma. Projekts paredz noteikt dokumentus, kuri tiek iekļauti personas lietā.

Īslaicīgas brīvības atņemšanas soda izpildes kārtība izdalīta atsevišķā pantā, nosakot, ka notiesātajiem, kuriem īslaicīga brīvības atņemšana piespriesta ar tiesas spriedumu, Pārvalde nosūta uzaicinājumu, kurā norāda brīvības atņemšanas iestādi un laiku, kad personai jāierodas īslaicīgas brīvības atņemšanas soda izpildei, kā arī informē personu par Krimināllikumā noteikto atbildību par izvairīšanos no soda izpildes. Ja ar īslaicīgu brīvības atņemšanu notiesātais noteiktajā laikā neierodas brīvības atņemšanas iestādē īslaicīgas brīvības atņemšanas soda izpildei, brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks nosūta VP iesniegumu, lai tiktu izlemts jautājums par kriminālprocesa uzsākšanu, kā arī nosūta iesniegumu tiesai, kura notiesāja personu ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, par notiesātā izsludināšanu meklēšanā. Pārvaldes priekšnieks triju darbdienu laikā no VP pieprasījuma saņemšanas informē VP par brīvības atņemšanas iestādi, kurā ievietojama aizturētā persona, kurai piemērots īslaicīgas brīvības atņemšanas sods vai kurai neizpildītais sods aizstāts ar īslaicīgu brīvības atņemšanu.

Projekts paredz izmaiņas regulējumā  par notiesāto īslaicīgu pārvietošanu uz izmeklēšanas cietumu vai ievietošanu īslaicīgās aizturēšanas vietā, vienlaikus vairs neparedzot regulējumu par notiesātā atstāšanu izmeklēšanas cietumā vai pārvietošanu uz izmeklēšanas cietumu.
Savukārt attiecībā uz notiesāto ievietošanu īslaicīgās aizturēšanas vietā Projekts paredz noteikt, ka ar brīvības atņemšanu notiesāto, kas ir meklēšanā, pēc aizturēšanas var ievietot īslaicīgās aizturēšanas vietā līdz pārvietošanai uz brīvības atņemšanas iestādi, bet ne ilgāk kā uz septiņām darba dienām. Termiņš 7 darba dienas ir noteikts tāds pats, kā to paredz Aizturēto personu turēšanas kārtības likuma 1. panta otrā daļa attiecībā uz meklēšanā esošo apcietināto personu un ar brīvības atņemšanu notiesāto personu ievietošanu īslaicīgās aizturēšanas vietā pēc aizturēšanas līdz to pārvietošanai uz izmeklēšanas cietumu vai brīvības atņemšanas iestādi. Projekts paredz noteikt, ka īslaicīgās aizturēšanas vietā uz šādu notiesāto attiecas īslaicīgās aizturēšanas vietas iekšējās kārtības noteikumi un viņam nodrošināmi īslaicīgās aizturēšanas vietas sadzīves apstākļi atbilstoši normatīvajiem aktiem par aizturēto personu turēšanas kārtību īslaicīgās aizturēšanas vietā - Aizturēto personu turēšanas kārtības likums un uz tā pamata izdotie Ministru kabineta noteikumi: Ministru kabineta 2016. gada 16. novembra noteikumi Nr. 726 "Higiēnas prasības īslaicīgās aizturēšanas vietā"; Ministru kabineta 2006. gada 11. aprīļa noteikumi Nr. 289 "Noteikumi par īslaicīgās aizturēšanas vietas kamerā glabāšanai atļauto priekšmetu sarakstu"; Ministru kabineta 2006. gada 10. janvāra noteikumi Nr. 38 "Noteikumi par īslaicīgās aizturēšanas vietā ievietoto personu uztura, mazgāšanas un personīgās higiēnas līdzekļu nodrošinājuma normām".

Projekts, tāpat kā šobrīd tas ir noteikts Kodeksa 15.¹ pantā, paredz, ka Pārvalde regulāri, bet ne retāk kā reizi četros mēnešos nosūta Tieslietu ministrijai informāciju par ārvalstu pilsoņiem, kuriem brīvības atņemšanas sodu izpilda brīvības atņemšanas iestādēs Latvijā. Vienlaikus Projekts paredz skaidri noteikt, kādu informāciju Pārvalde nosūtīs Tieslietu ministrijai.

Tāpat Projekts nodaļā par vispārīgajiem brīvības atņemšanas soda izpildes noteikumiem paredz noteikt notiesāto pienākumus un pamataizliegumus, atrodoties ārpus brīvības atņemšanas iestādes. Minētie pienākumi attiecas uz visiem gadījumiem, kad atbilstoši Projektā noteiktajam brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks var atļaut notiesātajam atstāt brīvības atņemšanas iestādi (piemēram, atļauja īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādi, lai atvadītos no miruša radinieka; atļauja atklātā cietuma notiesātajam tikt nodarbinātam ārpus brīvības atņemšanas iestādes vai atļauja patstāvīgi apmeklēt valsts un pašvaldību institūcijas u.c.) Tāpat kā šobrīd to paredz Kodekss, arī Projekts paredz noteikt, ka notiesātajam, kuram brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks ir devis atļauju atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju, ir pienākums atļaujā norādītajā laikā atgriezties šajā iestādē. No minētā izriet, ka notiesātajam ir jāatgriežas brīvības atņemšanas iestādē tiklīdz notiesātais ir veicis darbības, kurām atļauja tika piešķirta. Piemēram, ja notiesātajam Projekta noteiktajos gadījumos ir piešķirta atļauja īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādi, lai saņemtu veselības aprūpes pakalpojumus ārstniecības iestādē ārpus brīvības atņemšanas iestādes, viņam jāatgriežas brīvības atņemšanas iestādē tiklīdz konkrētais veselības aprūpes pakalpojums ir saņemts. Proti, ja atļaujā norādīts, ka notiesātajam brīvības atņemšanas iestādē ir jāatgriežas līdz plkst.18.00, taču notiesātais veselības aprūpes pakalpojumu ir saņēmis jau plkst.16.00, viņam nekavējoties ir jāatgriežas brīvības atņemšanas iestādē, un viņš nedrīkst atlikušo laiku izmantot pēc saviem ieskatiem, lai veiktu citas darbības. Tas nozīmē, ka atļauja īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādi var tikt izmantota tikai un vienīgi tam mērķim, kura dēļ tā tika izsniegta, un tiklīdz notiesātais to ir izdarījis, viņam ir jāatgriežas cietumā. Arī gadījumā, ja, piemēram, neparedzētu iemeslu dēļ veselības aprūpes pakalpojums tiek atcelts, notiesātajam nekavējoties ir jāatgriežas brīvības atņemšanas iestādē. Līdz ar to, skatot tiesību normas sistēmiski, ja notiesātais atļaujas laikā ir veicis citas darbības, ne tās, kuru dēļ atļauja tika piešķirta un nekavējoties neatgriežas brīvības atņemšanas iestādē, tāda notiesātā rīcība ir uzskatāma par likumīgo prasību neievērošanu. Vienlaikus arī brīvības atņemšanas iestādes priekšniekam, vērtējot, uz cik ilgu laiku atļauja īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādi ir piešķirama, ir jāvērtē laiks, kas nepieciešams konkrēto darbību veikšanai, piemēram, lai saņemtu veselības aprūpes pakalpojumu. 
Turklāt atšķirībā no Kodeksa, Projekts paredz notiesātā pienākumus, īslaicīgi atrodoties ārpus brīvības atņemšanas iestādes, papildināt ar jaunu pienākumu - novērst iespējamos šķēršļus, kas var traucēt brīvības atņemšanas iestādes amatpersonai kontrolēt citu pienākumu, kas notiesātajam jāpilda,  atrodoties ārpus brīvības atņemšanas iestādes, izpildi. Piemēram, notiesātais nedrīkst attaisnot savu rīcību, neinformējot brīvības atņemšanas iestādi, ja objektīvu un iepriekš neparedzamu vai nenovēršamu apstākļu dēļ atļaujā norādītajā laikā nav iespējams atgriezties brīvības atņemšanas iestādē, ar to, ka viņam izlādējis mobilais telefons, jo notiesātajam ir pienākums parūpēties par to, lai viņš būtu sasniedzams.

Savukārt citas notiesāto tiesības (piemēram, tiesības uz saziņu, tiesības īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādi), kā arī notiesāto tiesību apjomu atkarībā no soda progresīvās izpildes posma, kurā notiesātais atrodas, tiks noteiktas citās Projekta nodaļās.

7.nodaļa. Soda progresīvā izpilde un tās īstenošanas kārtība
Projekts atšķirībā no Kodeksa paredz skaidri noteikt, ka viens no soda progresīvās izpildes posmiem ir ne tikai soda izpildes mīkstināšana un pastiprināšana, bet arī notiesātā nosacīta atbrīvošana.
Tāpat kā šobrīd – slēgtajā cietumā ir divas soda izpildes pakāpes – zemākā un augstākā pakāpe, savukārt atklātajā cietumā un audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem, tāpat kā līdz šim, soda izpildes pakāpes netiks noteiktas.
Projekts paredz noteikt, ka audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem:
1) soda izpildi uzsāks nepilngadīgie notiesātie;
2) soda izpildi turpinās notiesātie, kuri atrodas audzināšanas iestādēs nepilngadīgajiem un tiesas nolēmuma spēkā stāšanās dienā ir sasnieguši astoņpadsmit gadu vecumu;
3) atrodas ar īslaicīgu brīvības atņemšanu notiesāti nepilngadīgie;
4) soda izpildi uzsāk nepilngadīgie notiesātie, kuriem tiesa neizciesto sodu ir aizstājusi ar īslaicīgu brīvības atņemšanu vai brīvības atņemšanu.
Tāpat arī Projekts neparedz būtiski mainīt regulējumu, kas nosaka, kādas notiesāto grupas uzsāk soda izpildi slēgtā cietuma zemākajā pakāpē, slēgtā cietuma augstākajā pakāpē un atklātajā cietumā.

Atšķirībā no Kodeksa, lai uzlabotu regulējuma uztveramību un nodrošinātu vienotu tiesību normu piemērošanu, Projekts paredz vienkopus uzskaitīt priekšnoteikumus jautājuma par soda izpildes mīkstināšanu izskatīšanai, jo šobrīd minētie priekšnoteikumi Kodeksā nav vienkopus uzskaitīti un ir ietverti dažādās tiesību normās, kas attiecīgi var izraisīt atšķirīgu tiesību normu piemērošanu.
Tāpat vienkopus paredzēts noteikt priekšnoteikumus nosacītas atbrīvošanas ierosināšanai. Minētie nosacītas atbrīvošanas priekšnoteikumi netiek mainīti un tie paliek tādi paši, kādus tos paredz esošais regulējums.

Tāpat kā šobrīd to paredz Kodekss, arī Projekts paredz iespēju atsevišķos gadījumos izlemt jautājumu par pilngadību sasnieguša notiesātā atstāšanu audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem, lai nostiprinātu resocializācijas rezultātus un dotu iespēju notiesātajam iegūt izglītību: līdz mācību gada beigām vai soda termiņa beigām, taču ne vēlāk kā līdz 25 gadu vecumam vai 25 gadu vecumu sasniegušu notiesāto līdz mācību gada beigām. Vienlaikus Projekts paredz atšķirības attiecībā uz pilngadīgo notiesāto, kas pēc 18 gadu sasniegšanas atrodas audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem, tālāko virzību soda progresīvās izpildes sistēmā. Atšķirībā no Kodeksa Projekts paredz noteikt, ka gadījumā, ja pilngadīga notiesātā, kurš atrodas audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem, uzvedība izslēdz iespēju atstāt viņu audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem vai nosacīti atbrīvot, brīvības atņemšanas iestādes amatpersona izvērtēšanas komisijai nosūtīs nevis priekšlikumu par soda izpildes noteikšanu, kā tas ir šobrīd, bet priekšlikumu komisijai izskatīt jautājumu par soda izpildes pastiprināšanu. Minētās pieejas maiņa pamatojas tajā, ka pēc būtības minētais gadījums ir jautājums par soda izpildes pastiprināšanu, proti, pilngadīgas personas uzvedība izslēdz iespēju viņu atstāt audzināšanas iestādē un tiek lemts jautājums par minētās pilngadīgās personas pārvietošanu uz slēgto cietumu, kurā ir mazāks tiesību apjoms.

Tāpat atšķirībā no Kodeksa Projekts paredz tiesības pašam pilngadīgajam notiesātajam, kas atrodas audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem, lūgt viņu pārvietot uz slēgtā cietuma augstāko pakāpi, ja viņš pats tā vēlas. Jo šobrīd praksē mēdz būt situācijas, kad pilngadīgais notiesātais apzināti izdara soda izpildes prasību pārkāpumus, lai viņš tiktu pārvietots no audzināšanas iestādes nepilngadīgajiem uz slēgto cietumu. Līdz ar to, lai novērstu šādus gadījumus, kas attiecīgi apdraud audzināšanas iestādes un tajā esošo notiesāto drošību, Projekts paredz tiesības notiesātajam pašam lūgt viņu pārvietot no audzināšanas iestādes nepilngadīgajiem uz slēgtā cietuma augstāko pakāpi.

Tāpat kā šobrīd, jautājumus par notiesāto virzību soda progresīvās izpildes sistēmā izskatīs izvērtēšanas komisija. Izlemjot jautājumu par soda izpildes mīkstināšanu, izvērtēšanas komisija ņems vērā:
1) vai notiesātais atbilst Projektā noteiktajiem priekšnoteikumiem soda izpildes mīkstināšanai (izpildīta noteikta brīvības atņemšanas soda daļa, pagājis noteikts laiks pēc soda par soda izpildes prasību pārkāpšanu piemērošanas u.c.);
2) notiesātā sasniegtos resocializācijas rezultātus un resocializācijas plāna izpildi;
3) notiesātā uzvedību brīvības atņemšanas iestādē. Vērtējot notiesātā uzvedību, tiks ņemti vērā ne tikai notiesātajam piemērotie sodi par pārkāpumiem, bet arī tie pārkāpumi, par kuriem sods notiesātajam netika piemērots (piemēram, izvērtējot maznozīmīga pārkāpuma izdarīšanas apstākļus, notiesātā personību un citus apstākļus, brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks nolēma notiesātajam nepiemērot sodu). Tāpat notiesātā uzvedību raksturo piemērotie pamudinājumi, attieksme pret soda izpildes prasību ievērošanu un pret piedalīšanos resocializācijas pasākumos un cita informācija, kas raksturo notiesātā uzvedību.

Tāpat kā tas šobrīd ir noteikts Ministru kabineta 2022. gada 21. jūnija noteikumu Nr. 356 "Noteikumi par brīvības atņemšanas iestādes izvērtēšanas komisijas sastāvu, darbības un lēmumu pieņemšanas kritēriju izvērtēšanas kārtība" 7. punktā, Projekts paredz noteikt, ka, ja notiesātais ir citas valsts pilsonis vai pastāvīgais iedzīvotājs, bezvalstnieks vai persona, kas sazinās zīmju valodā, notiesātais iesniegumā lūdz atļauju izvērtēšanas komisijas sēdē piedalīties tulkam, ja tas ir nepieciešams. Minētajos gadījumos tulka izdevumi tiks segti no valsts budžeta līdzekļiem, savukārt visos citos gadījumos tulka izdevumi būs jāsedz notiesātajam, ja viņš vēlēsies, lai komisijas sēdē piedalās tulks.

Projekts paredz noteikt, ja, izskatot jautājumu par soda izpildes mīkstināšanu, notiesātais traucē izvērtēšanas komisijas sēdes gaitu un nepilda izvērtēšanas komisijas priekšsēdētāja norādījumus, notiesāto izraida no sēdes telpas. Šādā gadījumā izvērtēšanas komisija notiesātā iesniegumu par soda izpildes mīkstināšanu atliek un izskata nākamajā izvērtēšanas komisijas sēdē. Savukārt, ja, izskatot jautājumu par soda izpildes pastiprināšanu vai notiesātā, kas atrodas audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem, pārvietošanu, notiesātais traucē izvērtēšanas komisijas sēdes gaitu un nepilda izvērtēšanas komisijas priekšsēdētāja norādījumus, notiesāto izraida no sēdes telpas, jautājumu turpina izskatīt bez notiesātā klātbūtnes un par to izdara atzīmi izvērtēšanas komisijas sēdes protokolā.

Izvērtēšanas komisijas lēmumu apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas kārtība netiek mainīta, un tāpat kā līdz šim, izvērtēšanas komisijas lēmumu varēs apstrīdēt Pārvaldes priekšniekam. Savukārt Pārvaldes priekšnieka lēmumu varēs pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā. Ja Administratīvā rajona tiesa Pārvaldes priekšnieka lēmumu atcels, lietu atkārtoti izskatīs nākamajā izvērtēšanas komisijas sēdē. Administratīvās rajona tiesas lēmumu varēs pārsūdzēt, iesniedzot kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentam.

8.nodaļa. Brīvības atņemšanas soda izpildes pamatnoteikumi
Projekts paredz noteikt, ka, lai novērstu sabiedrības drošības un brīvības atņemšanas iestādes drošības un kārtības apdraudējumu, kā arī lai novērstu pārkāpumu vai noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, brīvības atņemšanas soda izpildes laikā notiesātie tiek izolēti un uzraudzīti. Šī mērķa sasniegšanas nolūkā brīvības atņemšanas soda izpildes laikā notiesātajam precīzi un bez ierunām ir jāpilda šajā likumā noteiktais. Līdzīgs regulējums jau ir šobrīd noteikts Kodeksā. 
Papildus šajā nodaļā Projekts paredz Ministru kabinetam deleģējumu noteikt detalizētāku ar brīvības atņemšanas soda izpildes kārtību saistītus jautājumus (piemēram, brīvības atņemšanas iestādes iekšējās kārtības noteikumus, notiesāto apģērba un apgādes nosacījumus un normas, higiēnas prasību nodrošināšanu, atļautās sadzīves tehnikas sarakstu, daudzumu, izmantošanas laiku un kārtību u.c.). Tāpat Projekts paredz, ka notiesātajiem nodrošina iespēju iepazīties ar brīvības atņemšanas iestādes iekšējās kārtības noteikumiem un citiem brīvības atņemšanas soda izpildi regulējošiem normatīvajiem aktiem.

Tāpat minētajā nodaļā paredzēts noteikt, kādus ieslodzījuma izpildes laikā radītus dokumentus notiesātajam neizsniedz, ar tiem neiepazīstina un nenorāda neiepazīstināšanas iemeslus. Tie ir dokumenti, kuri satur informāciju, kuras nonākšana notiesātā vai citu notiesāto rīcībā var radīt būtisku apdraudējumu, tajā skaitā – sabiedrības drošības, citas personas veselības vai dzīvības apdraudējumu. Līdzīgs regulējums šobrīd jau ir noteikts Kodeksā. Piemēram, Projekts paredz noteikt, ka notiesātajam neizsniedz un viņu neiepazīstina ar dokumentu, kas satur informāciju par ieslodzīto, kurš ir palīdzējis atklāt citas personas izdarītu noziegumu, un kuram tiesa ir samazinājusi spriedumā noteikto sodu, informāciju par ieslodzīto, kurš ir bijis tiesnesis, tiesu sistēmai piederīga persona, izmeklēšanas iestādes, sodu izpildes iestādes, operatīvo darbību veicošas valsts institūcijas, pašvaldības policijas vai citas ar valsts un sabiedrības drošības nodrošināšanu saistītas valsts institūcijas nodarbinātais, bijušais nodarbinātais, viņa laulātais vai pirmās pakāpes radinieks, informāciju par citu ieslodzīto šķirtas turēšanas iemesliem u.c.
Tāpat Projekts paredz noteikt, ka notiesātajam netiks izsniegts notiesātā risku un vajadzību novērtējums, izņemot novērtēšanas laikā iegūto secinājumu par riska līmeni un resocializācijas vajadzībām. Notiesāto personu resocializācija ir balstīta uz riska, vajadzību un piemērotības principiem. Proti, katram notiesātajam, uzsākot brīvības atņemšanas soda izpildi, tiek vērtēti noziedzīga nodarījuma riski un vajadzības, noteikti resocializācijas mērķi un uzdevumi, sagatavots individuālais resocializācijas plāns ar konkrētiem resocializācijas pasākumiem. Atbilstoši risku un vajadzību novērtējumam tiek noteiktas notiesātā resocializācijas vajadzības, antisociālas uzvedības un atkārtota noziedzīga nodarījuma izdarīšanas riska pakāpe. Lai mazinātu atkārtota noziedzīga nodarījuma izdarīšanas riska varbūtību, resocializācijas pasākumi tiek fokusēti uz personas resocializācijas vajadzībām. Ievērojot piemērotības principu, resocializācijas pasākumiem (to veidiem un formai) jābūt atbilstošiem notiesātā individuālajām vajadzībām. Lai Pārvalde varētu nodrošināt savu funkciju izpildi, ieslodzītajam netiek nodrošinātas tiesības piekļūt viņa personas datiem, kurus iegūst un apstrādā risku un vajadzību novērtēšanas procesā, resocializācijas programmu īstenošanas procesā, jo pastāv iespēja, ka ieslodzītais var sniegt sociāli vēlamas atbildes, kas padara viņa risku un vajadzību novērtēšanas un resocializācijas procesu neefektīvu.
Riska un vajadzību novērtēšanas procesā iegūtā informācija paredzēta brīvības atņemšanas iestādes resocializācijas amatpersonām darba pienākumu veikšanai. Minētās informācijas izpaušana notiesātajiem vai citām personām var apgrūtināt iestādes darbību un traucēt resocializācijas personālam veikt savus tiešos darba pienākumus. Dokuments (veidlapas), kas atklāj metodoloģiju, ko izmanto Pārvaldes personāls, veicot notiesātā riska un vajadzību novērtēšanu ir paredzēts konkrētam un speciāli apmācītam darbinieku lokam, kuri to izmanto resocializācijas darbā. Minētā informācija nav paredzēta izsniegšanai ieslodzītajiem vai citām personām, jo šādas informācijas nonākšana personu rīcībā var negatīvi ietekmēt notiesāto resocializācijas procesu un tā efektivitāti.

Turklāt, ņemot vērā ieslodzījuma vietas vides specifiku un to, ka likumā nav iespējams izsmeļoši uzskaitīt visu iespējamo informāciju, kuras izsniegšana citiem ieslodzītajiem var apdraudēt citu personu un ieslodzījuma vietas drošību kopumā, Projekts paredz noteikt, ka arī jebkurš cits dokuments, kas satur informāciju, kuras nonākšana pie notiesātā vai citas personas var apdraudēt drošību ieslodzījuma vietā vai radīt viņa vai citu personu drošības, veselības vai dzīvības apdraudējumu, netiek izsniegts un ar to neiepazīstina. Tā kā notiesātā aizstāvim un pārstāvim nav lielāks tiesību apjoms kā pašam notiesātajam, minētos ieslodzījuma izpildes laikā radītus dokumentus neizsniedz, ar tiem neiepazīstina un nenorāda neiepazīstināšanas iemeslus arī notiesātā aizstāvim vai pārstāvim.
Tāpat Projekts paredz noteikt, ka uz minēto dokumentu izsniegšanu neatteicas Informācijas atklātības likuma nosacījumi. Savukārt citu šajā pantā neminētu ieslodzījuma izpildes laikā sagatavotu dokumentu notiesātajam izsniedz tad, ja to paredz šis likums vai citi normatīvie akti, vai pēc notiesātā pieprasījuma.
Turklāt būtiski ir tas, ka minētais regulējums par informācijas izsniegšanas ierobežojumiem arī mazinās ieslodzīto neformālās hierarhijas izpausmes, mazinot iespēju informācijas nonākšanai pie ieslodzītajiem, uz kuriem tā neattiecas, tādējādi apdraudot citus ieslodzītos, piemēram, informācija par cita ieslodzītā šķirtas turēšanas iemesliem.

9. nodaļa. Notiesāto resocializācija
Detalizēts notiesāto resocializācijas regulējums jau šobrīd ir noteikts Kodeksā un ir ticis vairākkārt pilnveidots, taču tajā visu resocializācijas pasākumu īstenošanas kārtība nav ietverta vienkopus vienā nodaļā. Projekts paredz atsevišķā nodaļā vienkopus ietvert visu regulējumu, kas nosaka, gan resocializācijas procesa norises kārtību, gan arī atsevišķu resocializācijas pasākumu īstenošanas kārtību (piemēram, notiesāto izglītība, nodarbināšana, darba samaksa u.c.). Ņemot vērā, ka Kodeksā ietvertais resocializācijas norises regulējums ir ticis vairākkārt pilnveidots un aktualizēts, Projektā tā norises un organizēšanas kārtība lielākoties paliek tāda pati.
Taču vienlaikus Projekts paredz vairākas diezgan būtiskas atšķirības. Un pirmā nozīmīgā atšķirība ir tajā, ka Projekta regulējumā par resocializācijas procesa norisi tiek skaidri noteikts, ka notiesātā iesaiste sociālās uzvedības korekcijas programmā un dalība atkarību mazināšanas programmā ir prioritāra, salīdzinot ar sociālās rehabilitācijas pasākumiem, ja notiesātā resocializācijas plānā ir minēta nepieciešamība pēc sociālās uzvedības korekcijas programmas vai atkarību mazināšanas programmas. Piemēram, ja notiesātajam resocializācijas plānā piedalīšanās sociālās uzvedības korekcijas programmā ir noteikts kā augstākas prioritātes resocializācijas pasākums salīdzinājumā ar nodarbināšanu, tad gadījumā, ja paredzamais darba grafiks neļauj notiesātajam pilnvērtīgi iesaistīties sociālās uzvedības korekcijas programmā, tad attiecīgi sākumā notiesājamam būtu jāiesaistās sociālās uzvedības korekcijas programmā un tikai tad notiesātais var pretendēt uz darba vietu. 

Papildus minētajam:
1) Projekts paredz precizēt resocializācijas organizēšanas kārtību, nosakot, ka notiesāto resocializāciju organizē brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks un tās īstenošanā piedalās visas brīvības atņemšanas iestādes amatpersonas un darbinieki. Dienesta, citu institūciju, nevalstisko organizāciju pārstāvji, citi sabiedrības pārstāvji vai brīvprātīgie  iesaistās notiesāto resocializācijā atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajam. Tādējādi tiek aptverti gadījumi, kad, piemēram, sociālās uzvedības korekcijas programmas vada Dienesta pārstāvji;
2) attiecībā uz resocializācijas programmām tiek noteikts, ka tās var ietvert gan sociālās korekcijas, gan sociālās rehabilitācijas elementus. Līdz ar to resocializācijas programma var ietvert gan abus, gan arī tikai vienu no minētajiem elementiem;
3) atšķirībā no esošā regulējuma Projekts paredz noteikt, ka resocializācijas līdzekļi resocializācijas plānā tiek norādīti prioritārā secībā. Proti, Projekts paredz, ka notiesātā resocializācijas plānā nosaka sasniedzamo resocializācijas mērķi visā soda izpildes laikā, notiesātā resocializācijas gaitu, resocializācijas līdzekļus atkārtota noziedzīga nodarījuma riska mazināšanai prioritārā secībā, notiesātajam veicamos uzdevumus nākamo divpadsmit mēnešu periodam, norāda  uzdevumu izpildes gaitu un  notiesātā sasniegtos resocializācijas rezultātus;
4) Projekts paredz detalizētāk noregulēt resocializācijas procesa norisi, piemēram, nosakot, ka brīvības atņemšanas iestādes amatpersona regulāri informē notiesāto par notiesātā resocializācijas plānā minēto resocializācijas līdzekļu pieejamību; notiesātais, kurš vēlas pieteikties resocializācijas līdzeklim, iesniedz iesniegumu brīvības atņemšanas iestādes amatpersonai u.c. Tāpat Projekts paredz noteikt, kādos gadījumos notiesāto atskaita no dalības resocializācijas programmā (piemēram, ja notiesātais neievēro programmā izvirzītos noteikumus un prasības, programmas īstenošanas vietā un laikā pārkāpj iekšējas kārtības noteikumus u.c.). Notiesāto varēs atskaitīt no dalības resocializācijas programmā medicīnas apsvērumu dēļ, piemēram, ja notiesātais saslimis ar infekcijas slimību vai ja notiesātais nespēj darboties resocializācijas programmas grupā psihiskās veselības dēļ, notiesātajam bija sirdslēkme u.tt. No šiem veselības stāvokļiem neizriet tieša norāde atskaitīt notiesāto no dalības resocializācijas programmās, bet notiesātais šādos gadījumos ir jāatskaita, jo programma turpinās tālāk un ir svarīga secīga un regulāra dalība programmā, bet notiesātais tajā nevar piedalīties veselības stāvokļa dēļ.
Tāpat Projekts paredz noteikt, ka lēmumu par notiesātā iesaistīšanu vai atskaitīšanas no dalības resocializācijas līdzekļa īstenošanā pieņem brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks, izņemot notiesātā iesaistīšanu vai atskaitīšanu no izglītības programmas. Lēmumus par notiesātā iesaistīšanu vai atskaitīšanu no izglītības programmas pieņem attiecīgā izglītības iestāde.
5) ar notiesāto izglītošanu tiek aptverta notiesātā iesaistīšana vispārējās, profesionālās un augstākās izglītības apguvē. Tāpat projekts paredz noteikt, ka notiesātos iesaista interešu izglītības pasākumos, ja tas iespējams. Tādējādi tiks nodrošināta iespēja nepilngadīgajiem notiesātajiem apgūt mazākumtautību valodas, literatūras un kultūrvēstures priekšmetu apguvi pamatizglītības pakāpē interešu izglītības programmu ietvarā atbilstoši spēkā esošajam izglītības procesa regulējumam. Savukārt pašizglītošanās nav uzskatāma par notiesāto izglītošanos Projekta izpratnē. Projekts paredz pantā par citiem notiesāto sociālās rehabilitācijas līdzekļiem cita starpā noteikt, ka notiesātajiem dienas kārtībā paredzētajā laikā un atbilstoši soda izpildes pakāpei ir pieejama brīvības atņemšanas iestādes grāmatu krātuve pašizglītošanās nodrošināšanai;
6) Projekts paredz noteikt, ka brīvības atņemšanas iestādē mācības tiek nodrošinātas, lai ne tikai jaunieši, bet visi notiesātie varētu iegūt vispārējo izglītību;
7) Projekts paredz, ka, lai nodrošinātu notiesāto iesaistīšanu vispārējās un profesionālās izglītības programmās, brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks slēdz starpresoru vienošanos vai sadarbības līgumu ar izglītības iestādi. Prasība noslēgt starpresoru vienošanos vai sadarbības līgumu nav attiecināma uz augstākās izglītības programmu apguvi;
8) tāpat kā šobrīd, Projekts paredz noteikt kārtību, kādā tiek izvērtēts notiesātā iesniegums ar lūgumu atļaut saņemt un noteiktu laiku izmantot palīglīdzekli bakalaura darba, maģistra darba vai promocijas darba izstrādei augstākās izglītības iegūšanai akreditētā augstskolā.
9) Projekts paredz jaunu regulējumu par notiesāto karjeras konsultēšanu. Proti, brīvības atņemšanas iestāde sadarbībā ar Nodarbinātības valsts aģentūru notiesātajiem organizē karjeras konsultācijas preventīvo bezdarba samazināšanas pasākumu ietvaros: individuālas konsultācijas pirms notiesātā iesaistes profesionālās izglītības programmas apguvē; grupu konsultācijas pirms notiesātā plānotās atbrīvošanas darba meklēšanas atbalstam un individuālas konsultācijas pirms notiesātā plānotās atbrīvošanas, lai turpinātu aktīvus darba meklējumus. Ar minētajām individuālajām un grupu konsultācijām pirms notiesātā plānotās atbrīvošanās tiek aptvertas arī tikšanās ar potenciālo darba devēju;
10) Ņemot vērā, ka notiesātos var nodarbināt tikai un vienīgi par samaksu, Projekts paredz šobrīd Kodeksā esošo jēdzienu "notiesāto nodarbināšana par samaksu" aizstāt ar vienkāršāku un saprotamāku jēdzienu "notiesāto nodarbināšana". Projekts paredz noteikt, ka notiesāto nodarbināšanu organizē, ievērojot viņiem noteiktās soda izpildes pakāpes noteikumus un nodrošinot notiesāto drošību un uzraudzību. Minētie kritēriji tiek ņemti vērā visā notiesāto nodarbināšanas procesā, tai skaitā izlemjot jautājumu par notiesātā iesaistīšanu nodarbinātībā. Tāpat Projekts paredz atsevišķi noteikt, kādos darbos aizliegts nodarbināt slēgtajā cietumā esošos notiesātos, un notiesātos atklātajā cietumā. Proti, ņemot vērā, ka atklātajā cietumā notiesātie jau ir sasnieguši ievērojamus resocializācijas rezultātus un lai veicinātu un neierobežotu atklātā cietuma notiesāto iespējas iesaistīties nodarbinātībā, Projekts paredz noteikt, ka atklātā cietuma notiesātajiem ir aizliegts strādāt amatos, kuros notiesātā pakļautībā būtu Pārvaldes amatpersonas, vispārējā valsts civildienesta ierēdņi vai darbinieki (turpmāk – Pārvaldes nodarbinātie) vai citi ieslodzītie, kā arī aizliegt strādāt darbos ārpus atklātā cietuma teritorijas, ja vienas dienas ietvaros nav iespējams nodrošināt notiesātā došanos uz darba vietu un atgriešanos brīvības atņemšanas iestādē. Savukārt, ņemot vērā, ka notiesātie slēgtajā cietumā vēl nav sasnieguši tik ievērojamus resocializācijas rezultātus, kā arī drošības apsvērumus, slēgtā cietuma notiesātajiem ir noteikti plašāki ierobežojumi attiecībā uz darba vietas izvēli. Piemēram, slēgtajā cietumā notiesātos nevar nodarbināt ne tikai darbos, kuros notiesātā pakļautībā būtu Pārvaldes nodarbinātie vai citi ieslodzītie, bet arī darbos, kas veicami interneta vidē, darbos, kur var būt pieejami citu personu dati, kas saistīti ar finanšu līdzekļu izmantošanu vai materiālo atbildību u.c.
11) Projekts paredz noteikt jaunu kritēriju, kas tiek ņemts vērā gadījumā, ja uz vienu darba vietu pretendē vairāki notiesātie – nodarbinātība resocializācijas plānā ir norādīta augtākā prioritātē. Proti, paredzēts noteikt, ka, ja uz vienu darba vietu pretendē vairāki notiesātie, kuru izglītība, darba pieredze vai prasmes ir vienādas, priekšroka dodama pretendentam, kuram nodarbinātība resocializācijas plānā ir norādīta augtākā prioritātē un kura iesniegums par nodarbinātību brīvības atņemšanas iestādē ir reģistrēts pirmais;
12) Projekts paredz detalizētāk noregulēt prasības brīvības atņemšanas iestāžu teritorijā izvietotajās komersantu izveidotajās darba vietās. Projekts paredz, ka brīvības atņemšanas iestāžu teritorijā komersanta izveidotajās darba vietās atļauts uz darba līguma pamata strādāt komersanta nodarbinātam administratīvajam un inženiertehniskajam personālam, lai tieši vadītu notiesāto darbu, kā arī kvalificētiem strādniekiem, kas nepieciešami darba procesa un kvalitātes nodrošināšanai. Komersantam vai tā pārstāvjiem, kas strādā kopā ar notiesātajiem, savstarpējās attiecībās ar notiesātajiem ir jāievēro šajā likumā noteiktās prasības un brīvības atņemšanas iestādē noteiktā kārtība. Ja tiek pārkāptas likumā noteiktās prasības un brīvības atņemšanas iestādē noteiktā kārtība, brīvības atņemšanas iestādes amatpersonai ir tiesības aizliegt konkrētam komersantam vai tā pārstāvim ienākt brīvības atņemšanas iestādes teritorijā.

Turklāt Projekts paredz brīvības atņemšanas iestādes amatpersonas tiesības izdarīt telpu apskati, kur komersants izveidojis darba vietas vai kas nodotas komersanta rīcībā, kā arī to personu mantu un apģērba apskati un pārmeklēšanu, kuras ienāk un iziet no ražošanas objektiem, kur strādā notiesātie.
Tāpat Projekts paredz papildināt komersanta, kas nodarbina notiesātos, ar pienākumu informēt ne tikai par notiesātā neierašanos darbā, par izmaiņām notiesātā darba laikā un darba samaksas nosacījumos, par notiesātā norīkošanu darbā citā darba izpildes vietā, bet arī par darba vietas atstāšanu pirms noteiktā darba laika beigām un par notiesātā nelaimes gadījumiem darbā. Tāpat komersants nodrošinās, ka brīvības atņemšanas iestādes amatpersonas var pārbaudīt notiesāto darba vietā.

Notiesāto darba samaksas regulējums netiek būtiski mainīts – tāpat kā līdz šim darba samaksu notiesātajam nosaka, piemērojot:
1) laika algas sistēmu — atbilstoši šajā likumā noteiktajai mēneša samaksai (stundas tarifa likmei) un faktiski nostrādātajam darba laikam (stundās);
2) akorda algas sistēmu — atbilstoši padarītā darba apjomam (pēc darba operācijas vai pakalpojuma izcenojuma) kalendāra mēnesī.
Šeit vēršama uzmanība uz to, ka akorda algai nav korelācija ar laika algas sistēmu, bet akorda alga cietumos ir jānosaka tieši pēc tādiem pašiem nosacījumiem kā sabiedrībā.
Projekts paredz saglabāt jau šobrīd spēkā esošo regulējumu par notiesāto darba samaksas apmēru. Proti, minimālā stundas tarifa likme un minimālā mēneša darba samaksa notiesātajam atbilstoši viņa veiktajam darbam un resocializācijas mērķiem ir:
1) 50 procentu no minimālās stundas tarifa likmes, kas ir aprēķināta atbilstoši Ministru kabineta noteiktajai kārtībai, vai minimālās mēneša darba algas normālā darba laika ietvaros — notiesātajam, kuriem sodu izpilda slēgtajā cietumā;
2) ekvivalenta minimālajai stundas tarifa likmei, kas ir aprēķināta atbilstoši Ministru kabineta noteiktajai kārtībai, vai minimālajai mēneša darba algai normālā darba laika ietvaros — notiesātajam, kuram sodu izpilda atklātajā cietumā.
Notiesāto darba samaksas regulējums tika izvērtēts jau Satversmes tiesas 2011. gada 9. jūnija spriedumā lietā Nr. 2010-67-01 "Par Latvijas Sodu izpildes kodeksa 51. panta trīspadsmitās daļas 1. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 107. pantam", atzīstot, ka minētais Kodeksa regulējums atbilst Satversmes 107. pantam. Minētajā Satversmes tiesas spriedumā norādīts, ka jāņem vērā arī tas, ka brīvībā esošai personai, kura strādā algotu darbu, atalgojums ir gan atlīdzinājums par paveikto, gan iztikas avots, kas nodrošina šīs personas un tās ģimenes uzturēšanu noteiktā periodā. Satversmes tiesa jau secinājusi, ka ar Satversmes 107. pantā ietverto jēdzienu "valsts noteiktais minimums" saprotams tāds minimālais atalgojums par darbu, kas būtu pietiekams personas pamatvajadzību (dzīvesvieta, pārtika, apģērbs u. c.) apmierināšanai (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 14. jūnija sprieduma lietā Nr. 2006-31-01 10. punktu). Taču brīvības atņemšanas iestādes tiek uzturētas par valsts līdzekļiem un Kodeksa 77. pants paredz minimumu notiesātā materiālo un sadzīves vajadzību apmierināšanai. Līdz ar to no atalgojuma, ko saņem notiesātie, viņiem nav jāsedz virkne izdevumu sevis uzturēšanai. Tātad nodarbināto notiesāto darba samaksa var atšķirties no darba samaksas, ko par līdzīgu darbu saņem nodarbinātie ārpus brīvības atņemšanas iestādēm (sprieduma 12.2. apakšpunkts).
Tāpat Projekts paredz noteikt komersantu iesaistīšanas notiesāto nodarbināšanā kārtību. Lai paplašinātu notiesāto iespējas iesaistīties nodarbināšanā un efektivizētu komersantu iesaistīšanas notiesāto nodarbināšanā kārtību, Projekts paredz, ka komersantu iesaistīšanai notiesāto nodarbināšanā brīvības atņemšanas iestādē un nodarbināšanai nepieciešamo telpu nomāšanai tiek izsludināts viens konkurss. Proti, Projekts paredz noteikt, ka komersantu iesaistīšanai notiesāto nodarbināšanā brīvības atņemšanas iestāde Pārvaldes tīmekļa vietnē izsludina konkursu par tiesībām nodarbināt notiesātos brīvības atņemšanas iestādē šajā likumā noteiktajā kārtībā un tam nepieciešamo telpu nomu. 
Tāpat Projekts paredz noteikt kritērijus (prioritārā secībā) komersantu iesniegto piedāvājumu izvērtēšanai, nosakot, ka komisija, kas izveidota komersantu iesniegto piedāvājumu izvērtēšanai, lemj par notiesāto resocializācijas vajadzībām atbilstošāko piedāvājumu un, izvērtē šādus kritērijus:
1) piedāvātais nodarbinātības veids un tā atbilstība notiesāto resocializācijas vajadzībām;
2) plānotais nodarbināto notiesāto skaits (priekšroka dodama komersantam, kas piedāvā nodarbināt lielāku notiesāto skaitu);
3) nomājamo objektu platība;
4) plānotie ieguldījumi telpu renovācijā un teritorijas labiekārtošanā;
5) iepriekšējā sadarbība ar brīvības atņemšanas iestādēm.

13) Regulējums par notiesātā iesaistīšanu atkarību mazināšanas programmā un īstenošanas kārtību netiek būtiski mainīts, paredzot atsevišķus regulējuma pilnveidojumus. Piemēram, Projekts paredz vienkopus noteikt notiesāto, kas iesaistīti atkarību mazināšanas programmā, tiesības, piemēram, saņemt mācību materiālus, ja notiesātais apgūst izglītību, koplietošanas telpās izmantot brīvības atņemšanas iestādes nodrošināto sadzīves tehniku saskaņā ar brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka noteikto dienas kārtību, tiesības uz pastaigām divas stundas dienā. Regulējums par tiesībām uz divu stundu pastaigu dienā ir noteikts elastīgi tā, lai, ņemot vērā ieslodzījuma vietas infrastruktūras iespējas, būtu iespēja atkarību mazināšanas programmā iesaistītajiem notiesātajiem nodrošināt vai nu divu stundu ilgu pastaigu vienu reizi dienā, vai nodrošināt iespēju uz divām vienu stundu ilgām pastaigām dienā. Tāpat Projekts paredz, ka turpmāk atkarību mazināšanas programmā iesaistītā notiesātā radinieku, laulātā, partnera vai citu personu apmeklējums notiks nevis brīvības atņemšanas iestādes pārstāvja klātbūtnē, bet vizuālas kontroles apstākļos.

14) Projektā ir ietverts regulējums par pasākumiem notiesāto darba prasmju veicināšanai un citu sociālās rehabilitācijas līdzekļu (piemēram, brīvā laika pasākumi, pasākumi ģimenes saišu uzturēšanai, stiprināšanai, atjaunošanai vai veidošanai) īstenošanas kārtību. Proti, Projekts paredz noteikt, ka brīvības atņemšanas iestāde var organizēt notiesāto darba prasmju veicināšanas pasākumus atbilstoši notiesāto resocializācijas vajadzībām, nodrošinot šos pasākumus primāri tiem notiesātajiem, kuri nav iesaistīti izglītībā vai nodarbinātībā vai kuru valsts valodas zināšanu līmenis var radīt šķēršļus integrācijai sabiedrībā pēc soda izpildes beigām. Brīvības atņemšanas iestāde iespēju robežās varēs organizēt darba prasmju veicināšanas pasākumus, ja šādus pasākumus būs iespējams īstenot ar brīvprātīgo resursiem vai ja tas būs iespējams atbilstoši pieejamajiem finanšu līdzekļiem.
Tāpat Projekts paredz, ka brīvā laika pasākumu vai darba prasmju veicināšanas pasākumu ietvaros notiesātie ar brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka atļauju var iesaistīties māksliniecisko, lietišķās mākslas izstrādājumu vai citu priekšmetu, kas nepieciešami notiesātā jaunrades iniciatīvu īstenošanai, izgatavošanā. Māksliniecisko, lietišķās mākslas vai jaunrades iniciatīvu procesā tapušo izstrādājumu izgatavošanai nepieciešamos materiālus notiesātais var iegādāties, izmantojot savus līdzekļus, vai ar brīvības atņemšanas iestādēs priekšnieka atļauju tos saņemt pienesumā vai sūtījumā. Notiesātais ar brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka atļauju var nodot paša izgatavotos mākslinieciskos, lietišķās mākslas izstrādājumus vai jaunrades iniciatīvu procesā tapušos izstrādājumus radiniekiem, laulātajam, partnerim vai citām personām;

15) ņemot vērā, ka Projekts paredz noteikt, ka likuma mērķis ir nodrošināt efektīvu un cilvēktiesībām atbilstošu soda izpildi, tādējādi vairojot sabiedrības drošību, tostarp cieņu un lojalitāti pret valsti un valsts valodu, Projektā kā viens no sociālās rehabilitācijas līdzekļiem ir paredzēti pasākumi patriotiskās audzināšanas veicināšanai – notiesāto iesaistīšana pasākumos, kas veicina lojalitāti valstij, valstiskās apziņas veidošanos, veido vai nostiprina notiesāto piederības sajūtu valstij un pilsonisko apziņu, veicina valsts valodas lietošanu.

10.nodaļa. Drošība un uzraudzība brīvības atņemšanas iestādē
Lai nodrošinātu drošību un kārtību brīvības atņemšanas iestādē un notiesāto uzraudzību, Projekts paredz noteikt, ka brīvības atņemšanas iestādē tiek īstenoti drošības pasākumi Projektā un Ieslodzījuma vietu pārvaldes likumā noteiktajos gadījumos un kārtībā.
Projektā regulējums par drošības un uzraudzības pasākumiem ir ietverts vienkopus vienā nodaļā, paredzot šādus pasākumus:
1) videonovērošana brīvības atņemšanas iestādē;
2) notiesātā īslaicīga ievietošana kamerā ar videonovērošanu;
3) notiesāto skaitliskā pārbaude;
4) notiesāto izvietošana;
5) personu pārmeklēšana, to apģērba un mantu pārbaude;
6) korespondences pārbaude;
7)  apmeklējuma un satikšanās norise un kontrole;
8) apmeklējuma vai īslaicīgās satikšanās norise brīvības atņemšanas iestādes pārstāvja klātbūtnē;
9) apmeklējuma vai īslaicīgās satikšanās norises kārtība, uzsākot soda izpildi;
10) notiesātā saziņas kontrole;
11) sūtījumu un pienesumu pārbaude;
12) fiziskā spēka, speciālo cīņas paņēmienu, speciālo līdzekļu, tehnisko ierīču  un līdzekļu lietošana, dienesta suņu izmantošana un ieroču nēsāšana, glabāšana, izmantošana un pielietošana;
13) speciālo līdzekļu piemērošana;
14) noziedzīgu nodarījumu izmeklēšana;
15) notiesātā izolēšana no pārējiem notiesātajiem;
16) notiesātā bīstamības izvērtēšana.

Projekts paredz, ka noteiktos gadījumos, lai nodrošinātu drošību, var tikt veikta videonovērošana. Proti, projekts paredz, ka notiesātais var tikt īslaicīgi ievietots kamerā ar videonovērošanu, notiesāto apmeklējumu, satikšanos un saziņas kontroles nodrošināšanai var tikt veikta videonovērošana.
Videonovērošana minētajos gadījumos ir nepieciešama, lai Pārvalde izpildītu tai normatīvajos aktos noteiktās funkcijas. Ministru kabineta 2005.gada 1. novembra noteikumu Nr.827 "Ieslodzījuma vietu pārvaldes nolikums" 4.2. un 4.6.apakšpunkts noteic, ka, lai nodrošinātu apcietinājuma un brīvības atņemšanas soda izpildi, Pārvalde uzrauga un nodrošina ieslodzītajām personām noteikto uzvedības normu un tiesību ievērošanu, kā arī pienākumu izpildi, kā arī nodrošina Pārvaldes personāla tiesību ievērošanu un pienākumu izpildi, kā arī tiesisko aizsardzību, darbības un sociālās garantijas.

Neskatoties uz to, ka videonovērošana kamerā vai satikšanās telpā skar tiesības uz privāto dzīvi, pati par sevi videonovērošana kamerās nepārkāpj cilvēktiesības, bet tikai tādā gadījumā, ja privātās dzīves ierobežojums ir noteikts likumā ar mērķi aizsargāt citu cilvēku tiesības, demokrātiskas valsts iekārtu, sabiedrības drošību un tikumību, kā arī nodrošina atbilstību samērīguma principam. ECT vairākās lietās ir secinājusi, ka īslaicīgu pakļaušanu nepārtrauktai videonovērošanai nav pamata atzīt par nelikumīgu un pārmērīgu drošības pasākumu īstenošanu. ECT ir secinājusi, ka nepārtraukta 24 stundu diennakts novērošana, lai arī klasificējama kā uzbāzīga, ir pieļaujama. Konkrētajās lietās bija aprakstīts ieslodzīto stāvoklis, kuri pamatojoties uz to, ka tiem piešķirts bīstamu ieslodzīto statuss, bija pakļauti īpašai uzraudzībai, biežai un sistemātiskai ķermeņa pārmeklēšanai, tikšanās ierobežojumiem un nepārtrauktai video uzraudzībai (piemēram, ECT 2012. gada 17. aprīļa sprieduma lietā “Piechowicz v. Poland” 169. rindkopa  un 2012.gada 17. aprīļa sprieduma lietā “Horych v. Poland” 94. rindkopa).
Attiecībā uz videonovērošanas veikšanu ECT ir atzinusi, ka var pastāvēt nepieciešamība uzraudzīt soda izciešanas institūcijas vai konkrētus ieslodzītos, tostarp izmantojot videonovērošanu (ECT 2019. gada 2. jūlija sprieduma lietā  "Gorlov un citi pret Krieviju" 98.rindkopa).
Vienlaikus šādai iejaukšanās personu tiesībās jābūt paredzētai normatīvajā regulējumā, ar leģitīmu mērķi un samērīgai (ECT 2004. gada 1. jūnija lēmums lietā "Van der Graaf pret Nīderlandi"). Turklāt normām jābūt pietiekami skaidrām un jānodrošina procesuālās garantijas pret patvaļību. Piemēram, jādefinē konkrētas telpas (veidi), kurās var tikt veikta videonovērošana, dienas laiks, kad tas var tikt darīts, ilgums, noteikumi u.tt. (ECT 2019. gada 2. jūlija sprieduma lietā "Gorlov un citi pret Krieviju" 88. un turpmākās rindkopas). ECT ir uzsvērusi, ka arī komunikācijas uzraudzība cietuma apmeklējuma zonā drošības apsvērumu dēļ var būt leģitīma, tomēr arī šajā kontekstā īpaša nozīme piešķirama likumības prasībai, tostarp normatīvā regulējuma skaidrībai un paredzamībai (ECT 2005. gada 20. decembra sprieduma lietā "Wisse pret Franciju" 29.-34. rindkopa).

Arī CPT attiecībā uz nepārtrauktu videonovērošanu kamerās personām, kam nav noteikts speciāls, uzraudzību pastiprinošs režīms, savos pārskata ziņojumos ir norādījusi, ka šādas darbības ir pieļaujamas un var tikt attaisnotas drošības apsvērumu dēļ, kā arī īpašos gadījumos. Tomēr atbildīgajai institūcijai tad ir jānodrošina papildus garantijas, lai iegūtie dati netiktu ļaunprātīgi izmantoti. Kā iespējamās garantijas tiek norādītas regulāras videonovērošanas nepieciešamības pārbaudes, kā arī iegūto datu pareizas apstrādes izvērtējums. Piemēram, CPT ziņojumā par vizīti Latvijā no 2013. gada 12. līdz 17. septembrim norādīja, ka videonovērošana cietuma kamerās var būt attaisnojama izņēmuma gadījumos, piemēram, ja persona tiek uzskatīta par pakļautu paškaitējuma vai pašnāvības riskam vai ja ir konkrētas aizdomas, ka ieslodzītais kamerā veic darbības, kas varētu apdraudēt drošību. Tomēr jebkuram lēmumam par šādas novērošanas piemērošanu konkrētam ieslodzītajam vienmēr būtu jābalstās uz individuālu riska novērtējumu un tas būtu regulāri jāpārskata (ziņojuma 38. punkts).
Arī Eiropas Padomes Ministru komitejas Ieteikuma Rec(2006)2 dalībvalstīm par Eiropas cietuma noteikumiem 18.10. punkts paredz, ka visus ieslodzītos izmitina tādos apstākļos, kuros tiem noteikti vismazāk ierobežojošie drošības pasākumi, kas sader ar risku, ka šie ieslodzītie varētu izbēgt vai nodarīt kaitējumu sev vai citiem.
No minētā izriet, ka ir pieļaujams, ka ieslodzītajiem tiek piemēroti pastiprināti drošības pasākumi, tajā skaitā tiek ievietots kamerā ar videonovērošanu, ja tam ir objektīvs pamatojums un izvērtējums un pats ieslodzītais ar savu rīcību ir radījis šādu nepieciešamību.
Pārvalde 2021. gada 7. oktobrī pieņēma iekšējos noteikumus Nr. P-1-406-2021-00013 "Videonovērošanas kārtība", kas, cita starpā, noteic arī kārtību, kādā tiek veikta videonovērošana ieslodzījuma vietās.

Projekts paredz, ka, izlemjot jautājumu par notiesātā īslaicīgu ievietošanu kamerā ar videonovērošanu, brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks ņem vērā šādus kritērijus:
 1) notiesātā vai citas personas drošības, veselības vai dzīvības apdraudējuma iespējamība;
2) citu notiesāto, Pārvaldes nodarbināto vai citu personu atturēšana no prettiesiskas rīcības vai nepieciešamība konstatēt citu notiesāto, Pārvaldes nodarbināto vai citu personu prettiesisku rīcību.
Projekts paredz, ka notiesātā ievietošana kamerā ar videonovērošanu ir pieļaujama tikai īslaicīgi, proti, brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks vienu reizi trīs dienās pārskatīs pieņemto lēmumu, un tiklīdz būs zudis pamats notiesātajam atrasties minētajā kamerā, lēmums tiks atcelts. Līdz ar to minētā panta izpratnē jēdziens "īslaicīgi" ir trīs dienas. Pant pirmā dala noteic šauru un izsmeļošu kritēriju uzskaitījumu, kad tas iespējams -  lai nepieļautu notiesātā drošības un veselības apdraudējumu. Turklāt šāds izvērtējums ir jāveic individuāli katrā gadījumā, tāpēc tā nevar būt nebūs pastāvīgs risinājums. Tāpat panta trešajā daļā noteikta regulāra lēmuma pārskatīšana un atcelšana, tikko ir zudis attiecīgs pamats.
Jāņem vērā, ka notiesāto kamerās videonovērošana pamatā netiek praktizēta, to izmanto tikai absolūtos izņēmuma gadījumos.

No minētā izriet, ka videonovērošana brīvības atņemšanas iestādē īslaicīgo satikšanos un apmeklējumu laikā, kā arī notiesātā īslaicīga ievietošana kamerā ar videonovērošanu ir nepieciešama, lai nodrošinātu drošību ieslodzījuma vietās, atturētu personu no pārkāpumu izdarīšanas, novērstu un atklātu noziedzīgus nodarījumus un citus likumpārkāpumus. Proti, videonovērošana nepieciešama, lai:
1. uzraudzītu notiesātos, jo pastāv risks, ka notiesātie var veikt prettiesiskas darbības pret citiem ieslodzītajiem vai Pārvaldes nodarbinātajiem, var neievērot brīvības atņemšanas iestādes iekšējās kārtības noteikumus. Arī ārvalstīs šāda mērķa nodrošināšanai plaši izmanto videonovērošanu. Turklāt Pārvalde nevar nodrošināt tik daudz apsargus un uzraugus, lai varētu uzraudzīt visas ieslodzījuma vietas telpas un teritoriju, kur uzturas ieslodzītie vai citas personas un preventīvi nepieciešamības gadījumā novērst iespējamus brīvības atņemšanas iestādes iekšējās kārtības noteikumu pārkāpumus;
2.  lai atturētu ieslodzīto, nodarbināto vai trešo personu no prettiesiskas rīcības un nodrošinātu vizuālus pierādījumus, ja notiesātie vai citas personas ir veikuši prettiesiskas darbības, pārkāpuši brīvības atņemšanas iestādes iekšējās kārtības noteikumus vai ja Pārvaldē nodarbinātais nav izpildījis savus pienākumus, tādējādi radot riskus sabiedrības drošībai. Piemēram, uz īslaicīgo satikšanos ieradušies notiesātā radinieki vai apmeklētāji apmeklējuma laikā mēģina notiesātajam nodot brīvības atņemšanas iestādē neatļautus priekšmetus vai vielas;
3. nodrošināt kārtību brīvības atņemšanas iestādē un tās teritorijā, tai skaitā īslaicīgo satikšanos un apmeklējumu laikā, tādējādi preventīvi novēršot iespējamus apdraudējumus gan starp ieslodzītajiem, gan pret Pārvaldes darbiniekiem vai citām personām. Piemēram, lai novērstu iespējamu apmeklētāja apdraudējumu apmeklējuma laikā.

Atbilstoši Pārvaldes 2021. gada 7. oktobra iekšējo noteikumu  Nr.P- 1-406-2021-00013 "Videonovērošanas kārtība" piekļuve videonovērošanas sistēmas ierakstiem un arhīva datiem ir tikai Pārvaldes priekšnieka norīkotiem nodarbinātajiem un katrs nodarbinātais paraksta apliecinājumu par informācijas un personas datu aizsardzības un drošības prasību ievērošanu.
Pārvalde var izmantot videonovērošanas ierakstus, lai konstatētu un pierādītu prettiesiskas darbības no ieslodzīto, trešo personu un nodarbināto puses un tikai Pārvaldes priekšnieks pieņem lēmumu par videonovērošanas ieraksta izsniegšanu vai atteikumu tos izsniegt attiecībā uz iepriekšminēto.
Savukārt ieslodzījuma vietas priekšniekam ir tiesības videonovērošanas ierakstu izsniegt, ja ir tiesisks pamats un likumīgs mērķis videonovērošanas ierakstu nodošanai:
1) valsts drošības un tiesībaizsardzības iestādēm tikai pēc to rakstiska pieprasījuma, kurā norādīts informācijas pieprasīšanas pamatojums, tajā skaitā nolūks, tiesiskais pamats un apjoms, saskaņojot ar Pārvaldes priekšnieku;
2) vai citām valsts institūcijām vai trešajām personām – tikai ar Pārvaldes priekšnieka atļauju, ja ir saņemts valsts institūcijas vai trešās personas rakstisks pieprasījums, kurā norādīts informācijas pieprasīšanas pamatojums, tiesiskais pamats un apjoms.
Lēmumu par videonovērošanas ierakstu izsniegšanu vai atteikumu tos izsniegt pieņem tikai Pārvaldes priekšnieks. Videonovērošanas ierakstu izsniegšana ir izņēmuma rakstura darbība un pieļaujama tikai īpašos gadījumos, kad ir konstatēts nepārprotams tiesisks pamats un skaidri noteikts likumīgs mērķis.

Apmeklējuma vai satikšanās kontrole un norise brīvības atņemšanas iestādes pārstāvja klātbūtnē
Projekts paredz noteikt, ka notiesātā īslaicīga satikšanās ar šajā likumā minētajām personām un notiesātā apmeklējums notiek bez brīvības atņemšanas iestādes pārstāvja klātbūtnes, bet vizuālas kontroles apstākļos. Vienlaikus projekts paredz, ka, lai novērstu brīvības atņemšanas iestādes, sabiedrības drošības vai citu personu tiesību apdraudējumu vai ja to lūdz apmeklētājs, brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks izņēmuma kārtā, individuāli izvērtējot katru gadījumu, var izdot lēmumu par apmeklējuma vai īslaicīgās satikšanās ar notiesāto norisi brīvības atņemšanas iestādes pārstāvja klātbūtnē.
Notiesātā tikšanās ar aizstāvi netiek kontrolēta. Tikšanās ar savas valsts diplomātiskās vai konsulārās pārstāvniecības pārstāvi, zvērinātu notāru un valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniedzēju notiek vizuālās kontroles apstākļos. Vizuālā kontrole nozīmē, ka apmeklējums vai satikšanās tiek tikai vizuāli novērota, taču netiek veikta apmeklējuma vai satikšanās noklausīšanās.
Savukārt notiesāto ilglaicīgās satikšanās norit bez brīvības atņemšanas iestādes pārstāvju klātbūtnes.

Apmeklējuma un īslaicīgās satikšanās norises kārtība, uzsākot soda izpildi
Projekts paredz noteikt, ka, lai novērstu noziedzīgu nodarījumu vai citu likumpārkāpumu izdarīšanu, novērstu bēgšanas mēģinājumu, neatļautu priekšmetu vai vielu nodošanu notiesātajam un citas darbības, kas var apdraudēt brīvības atņemšanas iestādes vai sabiedrības drošību vai citu personu tiesības, notiesātā apmeklējumi un īslaicīgās satikšanās pirmos trīs mēnešus pēc soda izpildes uzsākšanas slēgtā cietuma zemākajā pakāpē notiek fiziska norobežojuma apstākļos.
Kaut arī praksē ieslodzījuma vietā tiek veikti preventīvie pasākumi, lai novērstu ieslodzījuma vietā neatļautu priekšmetu un vielu nodošanu ieslodzītajiem satikšanās un apmeklējumu laikā (apmeklētāju un ieslodzīto pārmeklēšana, mantu un apģērbu pārbaude, telpu, ēku, teritorijas vai transportlīdzekļu apskate  u.c.), ir gadījumi, kad satikšanos laikā ieslodzītajiem tiek nodoti neatļauti saziņas līdzekļi, narkotiskās vai citas apreibinošās vielas utt.
Tāpat praksē konstatēts, ka ieslodzītie neatļautos saziņas līdzekļus izmanto ne tikai sarunām ar radiniekiem un laulāto, veicinot sociāli lietderīgu saikņu saglabāšanu vai atjaunošanu, bet arī ar citām personām noziedzīgo kontaktu turpināšanai, jaunu noziedzīgu nodarījumu veikšanai un organizēšanai. Turklāt neatļauti saziņas līdzekļi tiek izmantoti ne tikai komunikācijai ar citām personām ārpus ieslodzījuma vietas, bet arī saziņai ar ieslodzītajiem, kas izvietoti citās ieslodzījuma vietās. Tāpat ieslodzītie, atrodoties ieslodzījumu vietās un izmantojot neatļautus saziņas līdzekļus, var koordinēt dažādu noziedzīgu grupu darbības ārpus ieslodzījuma vietas, kā arī organizēt nelegālus finanšu darījumus, piemēram, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, krāpšanu vai nelegālu līdzekļu pārvedumus. Izmantojot neatļautus saziņas līdzekļus, ieslodzītie var plānot bēgšanu no ieslodzījuma vietas, saskaņojot un izstrādājot detalizētu bēgšanas plānu un nodrošinot nepieciešamos resursus un līdzekļus. Attiecīgi ieslodzītie neatļautos saziņas līdzekļus izmanto, lai nekontrolēti sazinātos ar personām ārpus ieslodzījuma vietas, ietekmētu brīvībā esošās personas, plānotu jaunus noziedzīgus nodarījumus u.tt. Situāciju būtiski pasliktina tas, ka neatļautie saziņas līdzekļi tiek izmantoti, lai organizētu narkotisko vielu piegādes cietumā.
Tāpat ieslodzījuma vietās joprojām notiek daudzi mēģinājumi ienest narkotiskās vielas gadījumos, kad apmeklētājs ierodas uz satikšanos ar notiesāto. Turklāt narkotisko un citu apreibinošo vielu nonākšana pie notiesātā rada daudz nopietnākus drošības apdraudējuma riskus nekā minēto vielu lietošana sabiedrībā (piemēram, notiesātais to ietekmē var uzvesties agresīvi ierobežotā telpā (kamerā), kur viņš uzturas kopā ar citiem notiesātajiem, apdraudēt citus ieslodzītos un ieslodzījuma vietas nodarbinātos u.tt.).
Līdz ar to neatļauto priekšmetu un vielu nonākšana ieslodzījuma vietās ir ļoti bīstama, un šī rīcība nodara kaitējumu ļoti plašām sabiedrības interesēm – sākot no valsts drošības interesēm un beidzot ar personas veselību un dzīvību. Tādējādi tiek apdraudēta ne tikai ieslodzījuma vietu drošība, bet arī sabiedrības drošība kopumā.
Kaut arī ieslodzījuma vietās pastāvīgi tiek veikti pasākumi, lai mazinātu iespējas apmeklējumu un satikšanos laikā nodot notiesātajam ieslodzījuma vietā neatļautos priekšmetus un vielas, un pārmeklēšanas laikā regulāri tiek izņemti gan neatļauti priekšmeti, gan narkotiskās vielas, šobrīd praksē izveidojusies situācija, kad pie ieslodzītajiem nonāk liels daudzums ar neatļautiem priekšmetiem un vielām.
Par to liecina arī Pārvaldes informācija par izņemtajiem neatļautajiem priekšmetiem un vielām ieslodzījuma vietās:

	2023. gads	2024. gads	2025. gads
Pie ieslodzītā konstatētie (atrastie) mobilie telefoni (gab.)	110	143	112
Ieslodzījuma vietas kamerā konstatētie (atrastie) mobilie telefoni (gab.)	613	1203	737
Ieslodzījuma vietas teritorijā konstatētie (atrastie) mobilie telefoni (piemēram, ēka, ražošanas telpa, izglītības iestādes telpa, pastaigu laukums u.c.) (gab.)	62	164	157
Pienesumos, sūtījumos un satikšanās laikā konstatētie (atrastie) mobilie telefoni (gab.)	94	37	42
Citi mobilo telefonu konstatēšanas (atrašanas) veidi (piemēram, pie amatpersonas, valsts iestāžu darbinieka, piegādātāja, izglītības darbinieka u.c.) (gab.)	2	12	1
SIM kartes (gab.)	877	1645	1002
Mobilo telefonu sastāvdaļas (gab.)	79	176	110
Rūteri (tīkla iekārtas) (gab.)	266	499	402
Datu nesēji (zibatmiņas, atmiņas kartes, ārējie cietie diski u.c.) (gab.)	115	166	188

Ņemot vērā minēto, Projekts paredz noteikt tādu satikšanos un apmeklējumu norises kārtību, kas būtiski samazina iespējas apmeklējuma vai satikšanās laikā notiesātajam nodot ieslodzījuma vietā neatļautus priekšmetus un vielas. Izvērtējot iespējamos veidus, kā samazināt iespēju satikšanos un apmeklējumu laikā notiesātajam nodot neatļautus priekšmetus un vielas, mazāk ierobežojošs līdzeklis un vienlaikus arī efektīvāks un piemērotāks līdzeklis ir satikšanos un apmeklējumu norise fiziska norobežojuma apstākļos, kas būtiski samazinās neatļauto priekšmetu nodošanas risku.  Izvērtējot, uz cik ilgu laiku nosakāma satikšanās norise fiziska norobežojuma apstākļos pēc soda izpildes uzsākšanas, trīs mēnešu termiņš noteikts kā optimāls laika periods, kurā brīvības atņemšanas iestāde var izvērtēt, vai pastāv risks, ka konkrētās personas, kuras apmeklē notiesāto, var mēģināt nodot ieslodzītajam neatļautus priekšmetus vai vielas.
Ņemot vērā minēto, un lai novērstu likumpārkāpumu (gan noziedzīgu nodarījumu, gan citu likumpārkāpumu) izdarīšanu, novērstu bēgšanas mēģinājumu, neatļautu priekšmetu vai vielu nodošanu notiesātajiem un citas darbības, kas var apdraudēt drošību vai kārtību, citu personu drošību vai sabiedrības drošību, Projekts paredz noteikt, ka notiesātā apmeklējumi un satikšanās pirmajos trīs mēnešos pēc soda izpildes uzsākšanas slēgtā cietuma zemākajā pakāpē notiek fiziska norobežojuma apstākļos.
Ņemot vērā, ka bieži vien notiesātie pirms brīvības atņemšanas soda izpildes uzsākšanas atrodas apcietinājumā, un atbilstoši likumprojektā "Grozījumi Apcietinājumā turēšanas kārtības likumā" (24-TA-1960) paredzētajam arī apcietinātajiem pirmos trīs mēnešus apmeklējumi un satikšanās notiks fiziska norobežojuma apstākļos, Projekts paredz, ka regulējums par apmeklējumu un satikšanos norisi fiziska norobežojuma apstākļos pirmos trīs mēnešus neattiecas uz tiem notiesātajiem, kuri pirms soda izpildes uzsākšanas atradās izmeklēšanas cietumā un kuriem apcietinājuma laikā apmeklējumu un satikšanos laikā netika konstatēti pārkāpumi. Nebūtu samērīgi attiecībā uz šiem notiesātajiem, kuriem apmeklējumu un satikšanos laikā netika konstatēti pārkāpumi, līdz ar sprieduma spēkā stāšanos atkal noteikt apmeklējumu un satikšanos norisi fiziska norobežojuma apstākļos.
Projekts paredz, ka notiesātā, kurš atrodas slēgtā cietuma augstākajā pakāpē vai audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem, apmeklējums vai īslaicīgā satikšanās notiesātajiem notiek bez fiziska norobežojuma, izņemot zemāk noteiktos gadījumus. Vienlaikus Projekts paredz, ka par nepieciešamību noteikt apmeklējumu un satikšanos norisi fiziska norobežojuma apstākļos brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks varēs lemt, konstatējot zemāk minētos apstākļus.
Pēc trīs mēnešu termiņa notecēšanas vai attiecībā uz notiesāto, kurš atrodas slēgtā cietuma augstākajā pakāpē un audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem, vai notiesāto, kurš pirms soda izpildes uzsākšanas atradās izmeklēšanas cietumā un kuram apcietinājuma laikā apmeklējumu vai satikšanos laikā netika konstatēti pārkāpumi, brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks izvērtēs katru gadījumu individuāli un pieņems lēmumu par notiesātā apmeklējuma vai satikšanās norisi fiziska norobežojuma apstākļos, iestājoties vienam no Projektā noteiktajiem kritērijiem, piemēram, veicot apmeklētāja pārmeklēšanu, viņa mantu un apģērba pārbaudi pirms vai pēc apmeklējuma vai satikšanās ar konkrētu notiesāto, tiek atrasti brīvības atņemšanas iestādē neatļauti priekšmeti vai vielas. Tādā gadījumā brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks varēs pieņemt lēmumu par apmeklējumu vai satikšanos norisi fiziska norobežojuma apstākļos uz noteiktu laiku, kas nav ilgāks par trijiem mēnešiem, vai par notiesātā apmeklējumu vai satikšanos norisi fiziskā norobežojuma apstākļos ar noteiktu personu uz noteiktu laiku, kas nav ilgāks par trijiem mēnešiem.
Projekts paredz noteikt, ka lēmumu par apmeklējuma vai satikšanās norisi fiziska norobežojuma apstākļos brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks varēs pieņemt arī tajos gadījumos, ja to lūgs apmeklētājs vai būs saņemta informācija par iespējamu ieslodzītā, citas personas vai ieslodzījuma vietas vai sabiedrības drošības apdraudējumu.
Projekts paredz noteikt detalizētus kritērijus katra individuālā gadījuma izvērtēšanā, izlemjot jautājumu par fiziskā norobežojuma nepieciešamību pēc pirmo trīs mēnešu termiņa izbeigšanās, kura laikā visi notiesātā apmeklējumi un satikšanās notiek fiziska norobežojuma apstākļos.
Tāpat atbilstoši Projekta 5. nodaļā "Sodu izpildes institūcijas lēmumu apstrīdēšana vai pārsūdzēšana" noteiktajam minētie brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka lēmumi būs apstrīdami un pārsūdzami šādā kārtībā: brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka lēmumus varēs apstrīdēt Pārvaldes priekšniekam APL noteiktajā kārtībā. Priekšnieka lēmumu var pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā APL noteiktajā kārtībā. Administratīvās rajona tiesas lēmums nav pārsūdzams. Sūdzības iesniegšana neapturēs lēmuma darbību.
Latvijas Republikas Satversmes 96. pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību. Atbilstoši Satversmes 116. pantam Satversmes 96. pantā noteiktās tiesības var tikt ierobežotas, ja:
1. aizskāruma veids un apjoms ir nepārprotami noteikts likumā un tā īstenošana notiek likumā paredzētā procesā (likumības princips);
2. ierobežojuma mērķis ir konstitucionāli leģitīms (mērķa piesaistes princips);
3. ierobežojums ir proporcionāls (samērīguma princips).
Samērīguma princips noteic: ja publiskā vara ierobežo personas tiesības un likumiskās intereses, ir jāievēro saprātīgs līdzsvars starp personas un valsts vai sabiedrības interesēm. Lai izvērtētu, vai likumdevēja pieņemtā tiesību norma atbilst samērīguma principam, jānoskaidro:
1) vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai;
2) vai šāda rīcība ir nepieciešama, proti, vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;
3) vai likumdevēja darbība ir samērīga jeb atbilstoša, proti, vai labums, ko iegūs sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu.
Ņemot vērā minēto, Projektā ietvertais tiesību uz privāto dzīvi ierobežojums – apmeklējuma un satikšanās norise fiziska norobežojuma apstākļos – tiks noteikts ar likumu ar mērķi nodrošināt ieslodzījuma vietu un sabiedrības drošību kopumā. Izvēlētais ierobežojuma veids ir piemērots mērķa sasniegšanai, un, izvērtējot citus iespējamos mērķa sasniegšanas līdzekļus (daļēja vai pilnīga apmeklētāju un notiesāto pārmeklēšana visos gadījumos), nav konstatēti citi, indivīdu tiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi.

Turklāt pēc trīs mēnešu termiņa izbeigšanās katrs gadījums tiks individuāli izvērtēts, un apmeklējums vai satikšanās fiziska norobežojuma apstākļos notiks tikai noteiktos gadījumos. Nosakot, ka pirmos trīs mēnešus satikšanās notiks tikai fiziska norobežojuma apstākļos un pēc tam tikai Projektā noteiktos gadījumos, tiks samazinātas neatļauto priekšmetu un vielu nodošanas iespējas ieslodzītajiem apmeklējumu un satikšanos laikā. Līdz ar to tiks attiecīgi samazināts sabiedrības un ieslodzījuma vietas drošības apdraudējums, jo, samazinot iespējas notiesātajiem nodot neatļautas vielas un priekšmetus, samazinās iespējas tās izmantot pretlikumīgiem mērķiem, piemēram, saskaņot liecības. Tādējādi labums, ko iegūs sabiedrība, ir lielāks nekā indivīda tiesībām nodarītais kaitējums.

Turklāt būtiski ir tas, ka, samazinot neatļauto priekšmetu un vielu nonākšanu pie ieslodzītajiem, tiks mazinātas arī ieslodzīto neformālās hierarhijas izpausmes, jo neatļauto priekšmetu esamība ne tikai paver iespējas plānot un veikt jaunus noziedzīgus nodarījumus, bet arī paver iespējas ieslodzītajiem ietekmēt citus ieslodzītos un attīstīties citām neformālās hierarhijas izpausmēm.
Vienlaikus apmeklējumu un satikšanās norises kārtības izmaiņas nav vienīgais līdzeklis, kā plānots mazināt neatļautu priekšmetu nokļūšanu pie ieslodzītajiem. Lai būtiski samazinātu neatļautu priekšmetu nokļūšanu pie ieslodzītajiem, ir nepieciešami kompleksi risinājumi, tai skaitā jauna ieslodzījuma vietu infrastruktūra, kas ievērojami samazina iespējas aizliegtos priekšmetus slēpt un uzglabāt. Taču bez apmeklējumu un satikšanās kontroles kārtības maiņas nav iespējams būtiski samazināt ieslodzījuma vietas un sabiedrības drošības apdraudējumu, kas rodas, ja apmeklējumu un satikšanos laikā ieslodzītajiem tiek nodoti neatļauti priekšmeti vai vielas.

Papildus, lai samazinātu neatļautu priekšmetu vai vielu nonākšanu pie ieslodzītajiem, tiek veikti arī citi pasākumi. Piemēram, Saeima 2025.gada 15.maijā galīgajā lasījumā atbalstīja grozījumus Krimināllikuma 309. pantā (likumprojekts “Grozījumi Krimināllikumā” Nr.832/Lp14), nosakot kriminālatbildību par neatļautu saziņas līdzekļu, to sastāvdaļu vai priekšmetu, kas nodrošina saziņu, vai alkoholisko dzērienu, tai skaitā nelikumīgu alkoholisko dzērienu, vai toksisko vai citu apreibinošo vielu ienešanu, glabāšanu vai nodošanu personām, kuras ievietotas īslaicīgās aizturēšanas vai ieslodzījuma vietās. Tāpat Krimināllikuma 309. pants paredz atbildību par neatļautu narkotisko, psihotropo vielu, šo vielu izgatavošanai paredzēto izejmateriālu (prekursoru), jaunu psihoaktīvo vielu vai to saturošu izstrādājumu, kuru aprite ir aizliegta vai ierobežota, sprāgstošo vielu, ieroču vai munīcijas neatļautu ienešanu vai glabāšanu īslaicīgās aizturēšanas vai ieslodzījuma vietā  (ne tikai nodošanu personām, kuras ievietotas īslaicīgās aizturēšanas vai ieslodzījuma vietās kā iepriekš). Grozījumi Krimināllikumā stājās spēkā 2025. gada 10. jūnijā.

Tāpat projekts paredz noteikt, ka, lai novērstu ieslodzījuma vietas vai sabiedrības drošības apdraudējumu, kā arī neatļautu priekšmetu vai vielu nodošanu notiesātajiem, brīvības atņemšanas iestādes amatpersona pārbauda notiesātajiem adresēto pasta sūtījumu un pienesumu saturu un nepieņem notiesātajam adresētu pasta sūtījumu, ja nav zināms tā sūtītāja vārds, uzvārds un adrese. Ar sūtījumu projekta izpratnē ir uzskatāms tikai pasta sūtījums Pasta likuma izpratnē. Atbilstoši minētā likuma 16. panta pirmās daļas 2. punktā noteiktajam viens no pasta sūtījumu veidiem ir pasta paku sūtījums. Atbilstoši Pasta likuma 51. panta pirmajā un ceturtajā daļā noteiktajam, noformējot pasta sūtījumu, sūtītājam ir pienākums ievērot adreses norādīšanas prasības. Personai, kura nosūta pasta sūtījumu vai nodod to citai personai nogādāšanai pasta komersantam, ir pienākums sevi kā sūtītāju norādīt uz pasta sūtījuma. Kārtību, kādā adresāta un sūtītāja adreses norādāmas uz pasta sūtījuma, nosaka Ministru kabineta 2010. gada 27. aprīļa noteikumi Nr 392 "Noteikumi par kārtību, kādā adresāta un sūtītāja adrese norādāma uz pasta sūtījuma". Minēto noteikumu 2. punkts noteic, ka adresāta un sūtītāja adrese šo noteikumu izpratnē ir pasta sūtījuma adrese (turpmāk – adrese), kas ietver šādus elementus:
1. adresāta un sūtītāja vārdu un uzvārdu vai nosaukumu;
2. adresāta un sūtītāja adresi, kas saskaņā ar adresācijas sistēmas noteikumiem identificē adresāta un sūtītāja atrašanās vietu;
3. pasta indeksu, kas ir piegādes zonas burtu, ciparu un zīmju apzīmējums saskaņā ar Latvijas Republikai saistošu starptautisko līgumu prasībām pasta jomā.
Līdz ar to notiesātajiem varēs tikt nodoti tikai pasta sūtījumi, uz kuriem ir norādīti nosūtītāja vārds, uzvārds un adrese atbilstoši minētajam normatīvajam regulējumam par pasta sūtījumiem.
Tāpat projekts paredz noteikt, ka sūtījumu un pienesumu pārbaudei var lietot tehniskos līdzekļus un izmantot dienesta suni.

Tāpat Projekts paredz noteikt, ka slēgtajā cietumā brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks ar rīkojumu izveido komisiju, kas vērtē nepieciešamību notiesātajam pārvietošanas laikā slēgtā cietuma teritorijā piemērot speciālo līdzekli — roku dzelžus. Notiesātajiem pārvietošanas laikā slēgtā cietuma teritorijā varēs piemērot speciālo līdzekli — roku dzelžus — uz laiku, kas nav ilgāks par divām nedēļām, ja notiesātais rada apdraudējumu to pavadošajām amatpersonai, darbiniekam vai citai personai vai pastāv pamatotas aizdomas par iespējamu notiesātā bēgšanu.Izvērtējot minēto jautājumi, tiks ņemti vērā vairāki kritēriji, piemēram, notiesātā iepriekš veiktos uzbrukumus, to mēģinājumus vai izteiktos draudus brīvības atņemšanas iestādes nodarbinātajam vai citai personai, notiesātā uzvedību, kas var apdraudēt savu vai citas personas drošību vai veselību, informāciju par notiesātā bēgšanu vai bēgšanas mēģinājumiem u.c.

Tāpat Projekts paredz, ka izņēmuma gadījumā, lai novērstu notiesātā dzīvības vai veselības apdraudējumu vai gadījumos, kad notiesātā pārkāpumu var pārtraukt tikai ar notiesātā izvietošanu atsevišķi no pārējiem notiesātajiem, notiesāto ar brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka vai viņa pilnvarotas amatpersonas lēmumu var nekavējoties izolēt no pārējiem notiesātajiem uz laiku līdz 64 stundām līdz lēmuma par notiesātā turpmāku izvietošanu pieņemšanai. Līdzīgs regulējums jau šobrīd ir ietverts Ministru kabineta 2025. gada 26. augusta noteikumu Nr. 523 "Brīvības atņemšanas iestādes iekšējās kārtības noteikumi" 96. punktā. Notiesātā izolēšanas laikā nodrošina regulāru notiesātā veselības stāvokļa pārbaudi un iespēju notiesātajam jebkurā brīdī izsaukt brīvības atņemšanas amatpersonu.

Tāpat projekts paredz noteikt, kādos gadījumos tiks veikta notiesātā bīstamības izvērtēšana. Proti, ja tiks saņemta informācija par notiesātā plānotu vai jau notikušu:
1) jaunu noziedzīgu nodarījumu vai citu likumpārkāpumu;
2) ieslodzījuma vietās neatļautu priekšmetu vai vielu aprites organizēšanu;
3) uzbrukumu personai, vai citas personas dzīvības vai veselības apdraudējumu. Ar šo tiek aptvertas pilnīgi visas personas, kuras var tikt apdraudētas (nodarbinātie, apmeklētāji, citi ieslodzītie utt.);
4) citu ieslodzīto kūdīšanu uz nepakļaušanos vai pretošanos;
5) citu ieslodzīto kūdīšanu uz grautiņiem vai dedzināšanu;
6) bēgšanu vai bēgšanas mēģinājumu;
7) darbību, kura saistīta ar radikalizācijas un terorisma riskiem;
8) citu darbību, kas būtiski apdraud vai var apdraudēt ieslodzījuma vietas, sabiedrības vai valsts drošību.
Pēc bīstamības izvērtēšanas notiesātajam piemēros tādus drošības un uzraudzības pasākumus, kas atbilst konstatētajam riskam un apdraudējuma līmenim. Tas tiks ņemts vērā turpmāk ievietojot un izvietojot notiesāto brīvības atņemšanas iestādē, kā arī notiesāto konvojēšanas laikā.

11.nodaļa. Brīvības atņemšanas soda izpildes kārtība slēgtajā cietumā, atklātajā cietumā un audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem
Šajā nodaļā ir ietverts regulējums par soda izpildes kārtību slēgtajā cietumā, atklātajā cietumā, kā arī audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem. Tāpat šajā nodaļā ir ietverta atsevišķa apakšnodaļa, kurā ietverts regulējums par notiesātās sievietes atrašanos brīvības atņemšanas iestādē kopā ar bērnu. Salīdzinot ar esošo regulējumu, Projekts paredz paplašināt notiesāto tiesību apjomu:
1) nepilngadīgajiem notiesātajiem – visas telefonsarunas un ilglaicīgās satikšanās būs bezmaksas;
2) arī notiesātajiem slēgtā cietuma augstākajā pakāpē tiek paredzētas tiesības skatīties koplietošanas televizoru. Šobrīd Kodeksā šādas tiesības ir paredzētas tikai notiesātajiem, kas atrodas slēgtā cietuma zemākajā pakāpē;
3) arī notiesātajiem slēgtā cietuma zemākajā pakāpē tiek paredzētas tiesības noteiktu laiku dienā atrasties ārpus kameras. Minētais ilgums tiks noteikts ar Ministru kabineta noteikumiem Šobrīd šādas tiesības ir tikai slēgtā cietuma augstākajā pakāpē esošajiem;
4) lai atvieglotu Projektā ietvertā regulējuma uztveramību, slēgtajā cietumā (gan augstākajā, gan zemākajā pakāpē) esošo notiesāto tiesību apjoms ietverts vienā pantā;
 5) ņemot vērā, ka ne visiem atklātajā cietumā esošajiem notiesātajiem ir savs mobilais telefons, Projekts paredz atklātajā cietumā esošajiem notiesātajiem tiesības uz telefonsarunām dienas kārtībā noteiktajā laikā, izmantojot brīvības atņemšanas iestādē izvietoto telefonsarunu iekārtu telefonsarunām par saviem vai adresāta līdzekļiem. Tāpat Projekts paredz noteikt, ka ar brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka atļauju notiesātais var atstāt atklātā cietuma teritoriju, lai iegādātos pārtikas produktus un pirmās nepieciešamības priekšmetus tirdzniecības vietā ārpus atklātā cietuma teritorijas. Šāda atļauja notiesātajam ir piešķirama tikai tajos gadījumos, ja notiesātais nevar iepirkties cietuma veikalā vai tas nepieciešams resocializācijas vajadzību nodrošināšanai, lai iegādātos tādas nepieciešamas preces, kuras nevar nopirkt cietuma veikalā, piemēram, brilles. Vienlaikus notiesātajam ir pienākums pildīt brīvības atņemšanas iestādes amatpersonas likumīgās prasības.

Tāpat Projekts paredz noteikt, ka notiesātais rindas kārtībā piedalās brīvības atņemšanas iestādes teritorijas uzturēšanā un labiekārtošanā. Šāds notiesāto pienākums izriet arī, piemēram, no Eiropas Cietumu noteikumiem. Minēto noteikumu 19.5. un 19.6. apakšpunkts noteic, ka ieslodzītie rūpējas par savu, sava apģērba un savu guļamtelpu tīrību un kārtību. Cietuma administrācija izsniedz ieslodzītajiem visu tam nepieciešamo, tostarp arī tualetes piederumus un parastos tīrīšanas piederumus un līdzekļus. Eiropas cietumu noteikumu komentāros par minēto regulējumu norādīts, ka no visiem ieslodzītajiem var prasīt, lai viņi, ja vien tas ir viņu spēkos, rūpētos vismaz par savu un savas tuvākās apkārtnes tīrību un kārtību (pieejams: https://www.vvc.gov.lv/lv/starptautiskie-tiesibu-akti/recommendation-rec20062-rev-committee-ministers-member-states-european-prison-rules-and-commentary).
Šāds pienākums nav uzskatāms par piespiedu darbu Piespiedu darba konvencijas 2.panta izpratnē. Atbilstoši minētā panta 2. punktam šīs konvencijas izpratnē termins "piespiedu vai obligāts" darbs neietver -
(b) ikvienu darbu vai dienestu, kas veido daļu no parastiem pilsoņa pienākumiem autonomā valstī;
(c) ikvienu darbu vai dienestu, kas tiek pieprasīts no ikvienas personas kā notiesāšanas tiesā, kas darbojas uz vispārīgo tiesību normām, rezultāts, ar nosacījumu, ka minētais darbs vai dienests tiek veikts valsts iestādes uzraudzībā un kontrolē un ka minētā persona netiek pieņemta darbā vai iekārtota darbā pie atsevišķām privātpersonām, uzņēmumiem vai biedrībām.
Ņemot vērā minēto, šāda pienākuma pastāvēšana atbilst Piespiedu darba konvencijas 2.panta otras daļas b) un c) punktā noteiktajiem izņēmumiem.
Līdzīgs regulējums ir arī citās valstīs. Piemēram, Spānijā, kur notiesātajiem ir pienākums uzturēt kārtību, tīrību un higiēnu cietumā. Arī Ungārijā notiesātajiem ir pienākums iesaistīties brīvības atņemšanas iestādes teritorijas uzkopšanā un tīrīšanā ne ilgāk kā 4 stundas dienā, kopā 32 stundas mēnesī; brīvības atņemšanas iestādes ārsts var samazināt minēto laiku veselības stāvokļa dēļ vai, ņemot vērā notiesātā vecumu. Līdzīgi arī Slovākijā  notiesātie tiek iesaistīti aktivitātes, kas saistītas ar personīgās higiēnas paradumu attīstīšanu, dzīvojamās telpas un cietuma koplietošanas telpu tīrīšanu un uzkopšanu (http://europris.org/). 
Administratīvās rajona tiesas Rēzeknes tiesu nama 2022.gada 25.februāra spriedumā lietā Nr.A42-00666-22/42 tika izvērtēts, vai brīvības atņemšanas iestādes darbinieka prasība ieslodzītajam bez atlīdzības rindas kārtībā ne ilgāk kā četras stundas dienā uzkopt vienības teritoriju, salasīt atkritumus ir atzīstama par likumīgu prasību. Minētajā spriedumā norādīts, ka saskaņā ar Kodeksa 56.¹⁰ panta pirmo, trešo, ceturto daļu ar brīvības atņemšanu notiesātos nodarbina bez atlīdzības vienīgi brīvības atņemšanas iestāžu un apkārtējās teritorijas uzturēšanas, uzkopšanas un labiekārtošanas darbos, kā arī notiesāto kultūras un sadzīves apstākļu uzlabošanas darbos. Darbus bezatlīdzības notiesātie veic rindas kārtībā ārpus darba laika ne ilgāk kā četras stundas dienā. Darbos bezatlīdzības drīkst nodarbināt ilgāk, ja notiesātais izteicis šādu lūgumu. Spriedumā norādīts, ka "Administratīvā rajona tiesa, interpretējot minētās tiesību normas, 2012. gada 23. oktobra spriedumā lietā Nr.A420463311 norādīja šādu pamatojumu: “Apkārtējās teritorijas uzkopšanas darbi nav atzīstami par piespiedu darbu. Ieslodzījuma vietās personas tiek nodarbinātas citu mērķu sasniegšanai. Ieslodzīto personu darbs vērtējams kā sociāli lietderīga aktivitāte, kuras primārais mērķis nav vis ienākumu gūšana sadzīves vajadzību nodrošināšanai, bet gan sociālās rehabilitācijas iespēju pavēršana ieslodzītajiem, lai šīs personas nezaudētu sociālās prasmes un darba iemaņas. Ieslodzīto nodarbināšana ir pozitīvs ieslodzījuma vietas darba organizācijas, apmācības un soda izciešanas elements un daļa no ieslodzītās personas resocializācijas procesa. Pirmkārt, darbs iesaista ieslodzīto regulārās ikdienas aktivitātēs, lietderīgi aizpildot viņa brīvo laiku. Ieslodzīto aizņemtība nostiprina drošību ieslodzījuma vietās un samazina savstarpējās vardarbības un disciplināro pārkāpumu iespējamību. Otrkārt, nodarbinātība ļauj ieslodzītajiem nezaudēt, uzturēt vai pat paaugstināt savas darba iemaņas un prasmes, lai pēc soda izciešanas būtu vieglāk integrēties sabiedrībā un nopelnīt iztikas līdzekļus (sk.: Zahars V. Kriminālsodu izpildes tiesības. Vispārīgā daļa. Rīga: Latvijas Policijas akadēmija, 1999, 44. – 52. lpp.; Coyle A. A Human Rights Approach to Prison Management. Handbook for prison staf . London: International Centre for Prison Studies, 2002, p. 88). Kā noteic Apvienoto NācijuOrganizācijas 1957. gada 31. jūlija Ieslodzīto režīma minimālo standartnoteikumu 71.panta ceturtā daļa, ieslodzīto personu darbam ir jābūt tādam, kas uztur vai palielina ieslodzīto personu spēju nopelnīt iztiku pēc soda izciešanas.Arī Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa ir secinājusi, ka ieslodzīto darbs sekmē ieslodzīto profesionālo integrāciju sabiedrībā un nodrošina nākotnei nepieciešamo ekonomisko bāzi (sal. Satversmes tiesas 2007.gada 14.jūnija sprieduma lietā Nr.2006-31-01 14.2 punkts).” Arī izskatāmajā lietā tiesa pievienojas minētajai tiesas praksei un nesaskata pamatu no tās atkāpties. Satversmes tiesa interpretējot piespiedu darba jēdzienu ir norādījusi, ka piespiedu darbs ir jebkurš darbs vai pakalpojums, kuru veikt personu piespiež jebkura soda draudi, kuru pati persona nav piekritusi veikt un kurš ir netaisnīgs un cietsirdīgs (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. novembra sprieduma lietā Nr.2003-13-0106 secinājumu daļas 1.2. punktu, 2004. gada 21. maija sprieduma lietā Nr.2003-23-01 9. punktu). Tiesas vērtējumā pieteicēja nodarbināšana teritorijas uzturēšanas, uzkopšanas un labiekārtošanas darbos rindas kārtībā ne ilgāk kā četras stundas dienā nesasniedz netaisnīga un cietsirdīga darba apjomu. Turklāt izskatāmajā lietā, par ko strīda nav, runa ir par pieteicēja iesaistīšanu darbā, kas bija paveicams 10 minūtēs. No minētā izriet, ka brīvības atņemšanas iestādes darbinieka  ieslodzītajam bez atlīdzības rindas kārtībā ne ilgāk kā četras stundas dienā uzkopt vienības teritoriju, salasīt atkritumus ir atzīstama par likumīgu prasību." Tāpat minētajā 2022.gada 25. februāra spriedumā tiesa secināja, ka Kodeksa 56.¹⁰ pantā noteiktais notiesāto pienākums veikt teritorijas uzturēšanas un uzkopšanas darbus ir vērtējams kopsakarā ar Kodeksa 41. panta pirmo daļu. Lai gan šāds pienākums nav uzskatāms par piespiedu darbu Satversmes 106. panta izpratnē, taču vienlaikus šādam pienākumam ir obligāts raksturs.

Līdz ar to notiesāto pienākums piedalīties brīvības atņemšanas iestādes teritorijas uzturēšanā un labiekārtošanā ir uzskatāms parastu ikdienas sastāvdaļu, savācot atkritumus, uzkopjot un tīrot vidi, kurā persona uzturas, kā arī uzlabojot sadzīves apstākļus. Līdzīgi kā jebkurš sabiedrības loceklis ikdienā uzkopj un tīra savu mājvietu, savāc atkritumus, saklāj savu gultu, sakārto mantas u.tt.