Anotācija (ex-ante)

Noteikumu 4.6. apakšpunkts noteic, ka pašvaldības atļauja nepieciešama koku ciršanai alejā, tostarp tad, kad tā atrodas ceļa zemes nodalījuma joslā. Savukārt noteikumu 4.7. apakšpunkts noteic, ka pašvaldības atļauja vajadzīga arī koku ciršanai gar valsts un pašvaldību ceļiem.
Tajā pašā laikā saskaņā ar likuma "Par autoceļiem" 22. pantu autoceļa īpašniekam ir tiesības cirst kokus, kas aug ceļa zemes nodalījuma joslā un apdraud satiksmes drošību vai traucē autoceļa uzturēšanu. Tādējādi pašvaldībām uzliktais pienākums izsniegt atļauju koku ciršanai ceļa zemes nodalījuma joslā ir lieks administratīvais slogs bez juridiska pamatojuma, proti, pat ja pašvaldība šādu atļauju atteiktu, autoceļa īpašniekam joprojām būtu tiesības koku nocirst saskaņā ar likuma "Par autoceļiem" 22. pantu. Vienlaikus, cērtot kokus, kas apdraud satiksmes drošību vai traucē autoceļa uzturēšanu, autoceļu īpašniekam ir pienākums ievērot likuma "Par autoceļiem" 24. panta trešo daļu un veicot būvniecības, rekonstrukcijas un uzturēšanas darbus ceļu zemes nodalījuma joslā, pēc iespējas saglabāt vides daudzveidību un kultūrvēsturisko ainavu. 
Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 15. panta otrajai daļai Iestāde un tiesa ievēro šādu ārējo normatīvo aktu juridiskā spēka hierarhiju:
1) Satversme;
2) likums;
3) Ministru kabineta noteikumi;
4) pašvaldību saistošie noteikumi.
Administratīvā procesa likuma 15. panta sestā daļa noteic, ka tad, ja tiek konstatēta pretruna starp dažāda juridiskā spēka tiesību normām, piemērojama tā tiesību norma, kurai ir augstāks juridiskais spēks.
Tāpēc Ministru kabineta noteikumos neiekļauj normas, kas ir pretrunā ar likumu, jo šādām normām nav juridiskās slodzes, proti, tās nevar piemērot. Tā paša iemesla dēļ noteikumu projektā nevar iekļaut Satiksmes ministrijas 2018. gada 3. oktobra vēstulē Nr. 03-05/2772 minētos priekšlikumus par atļaujas izsniegšanas kārtību koku ciršanai ārpus meža gar autoceļiem.
Tā kā termins "aleja" tiesību aktos nav skaidrots, noteikumos ietverams tā skaidrojums, lai nodrošinātu nepārprotamu tiesību normas piemērošanu.
Kultūrvēsturisko un ainavu vērtību saglabāšanai nozīmīgas ir ne vien alejas, bet arī koku rindas, kas veidojas, kad dabā ir saglabājusies tikai viena no alejas pusēm, tāpēc ir jāprecizē noteikumu 4.6. apakšpunkts.

Precizēta noteikumu 4.6. apakšpunkta redakcija, tajā iekļaujot ne tikai alejas, bet arī atsevišķus kokus gar valsts un pašvaldību ceļiem, arī skaidrojot terminus "aleja" un koku rinda.  Noteikumu 4.6. apakšpunkta normu nepiemēro tad, ja kokus, kas aug ceļa zemes nodalījuma joslā un apdraud satiksmes drošību vai traucē autoceļa uzturēšanu, cērt autoceļa īpašnieks saskaņā ar likuma "Par autoceļiem" 22. un 24. pantu, tāpēc jēdziens "apdraud satiksmes drošību vai traucē autoceļa uzturēšanu" noteikumu 4.6. apakšpunktā piemērojams tādā pat izpratnē, kā tas lietots likumā "Par autoceļiem", proti, tas ietver ne tikai bīstamību, kad koks var uzkrist uz ceļa, bet arī satiksmes drošību saistībā ar visiem to ietekmējošajiem faktoriem, tostarp, ja nocērtamais koks ir stingais šķērslis vai traucē ceļa pārredzamību. Svītrots noteikumu 4.7. apakšpunkts. Noteikumi papildināti ar terminu "aleja" un "koku rinda" skaidrojumu.

Noteikumu 4.11. apakšpunktā ir noteikts, ka noteikumu 1. pielikumā minēto apkārtmēru sasniegušu koku nociršanai ir nepieciešama pašvaldības atļauja arī tad, ja koks aug ārpus 4. punktā minētajām teritorijām. Noteikumu 5. punkts noteic izņēmumus, kad kokus drīkst cirst bez pašvaldības atļaujas, bet tie netiek attiecināti uz kokiem, kas sasnieguši noteikumu 1. pielikumā minēto apkārtmēru. Tā kā noteikumu 5. punktā minēti koki, piemēram, koki aizsargjoslās, kas saskaņā ar normatīvajiem aktiem par aizsargjoslām, autoceļiem, meliorāciju un ārkārtējām situācijām nocērtami arī tad, kad tie sasnieguši noteikumu 1. pielikumā noteikto apkārtmēru, noteikumu 5. punktā jāsvītro teikuma daļa "izņemot šo noteikumu 4.11. apakšpunktā minēto gadījumu". 
Noteikumu 5.1. apakšpunkts noteic, ka bez pašvaldības atļaujas drīkst cirst augļu kokus. Augļu koki ir kultivēti augi, kas nogatavojušies nes augļus, kurus var izmantot pārtikā vai citiem mērķiem. Termins "augļu koks" attiecas tikai uz kokiem, kas dod augļus cilvēku pārtikai. Augļu koki ir liela un daudzveidīga grupa, kas ietver dažādas sugas un šķirnes. Ievērojot mainīgos klimata apstākļus, Latvijā tiek audzētas aizvien jaunas augļu koku sugas, tāpēc to pilnīgu sarakstu noteikumos nav iespējams iekļaut. Tā kā augļu koki var būt svarīgi ainavā, kā arī izaugt līdz dimensijai, kad augļu koks kļūst par dižkoku, nepieciešams paredzēt, ka tad, ja augļu koks sasniedz noteikumu 1. pielikumā noteikto apkārtmēru, augļu koka nociršanai nepieciešama pašvaldības atļauja un Dabas aizsardzības pārvaldes atzinums. Ja augļu koks ir īpaši aizsargājama dabas daļa – dižkoks, tā nociršanai nepieciešama Dabas aizsardzības pārvaldes rakstveida atļauja, proti, persona iesniegumu par atļaujas izsniegšanu saskaņā ar noteikumu 9. punktu un normatīvajiem aktiem par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām iesniedz Dabas aizsardzības pārvaldē, nevis pašvaldībā, jo dižkoki uzskatāmi par īpaši aizsargājamu dabas teritoriju. Pašvaldības nozīmes dižkoka nociršanai ir vajadzīga pašvaldības atļauja. Pašvaldības nozīmes dižkokus pašvaldības nosaka saskaņā ar likuma "Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām" 13. panta trešo daļu.

Precizēts noteikumu 5. punkts un 5.1. apakšpunkts.

Noteikumu 5.2. apakšpunkts noteic, ka bez pašvaldības atļaujas drīkst cirst kokus, kuru celma diametrs ir mazāks par 20 centimetriem. Pašvaldības ir izteikušas priekšlikumu vienkāršot noteikumu piemērošanu un koku uzmērīšanu, pārejot no celma diametra mērīšanas uz celma apkārtmēra mērīšanu, kā arī palielināt celma diametru, līdz kuram nav vajadzīga pašvaldības atļauja koku ciršanai, no 20 uz 30 centimetriem. Šādi grozījumi ievērojami atvieglotu pašvaldību darbu, kā arī mazinātu administratīvo slogu zemes īpašniekiem. Lai vienkāršotu koku uzmērīšanu, ievērojot arī to, koka diametrs un apkārtmērs ir saistīti rādītāji, paredzēts noteikt, ka nolūkā, lai noteiktu, vai koka nociršanai ir nepieciešama atļauja, kokam celma augstumā var uzmērīt vai nu diametru, vai apkārtmēru.

Noteikumu 5.2. apakšpunktā noteikts, ka bez pašvaldības atļaujas drīkst cirst kokus, kuru celma apkārtmērs ir mazāks par 94 centimetriem. Koka celms ir koka daļa, kas paliek virs zemes arī pēc tā nozāģēšanas. Lai pārliecinātos par to, vai koka nociršanai ir nepieciešama pašvaldības atļauja, koka apkārtmēru mēra vietā, kurā koks tiks nozāģēts, tas ir, augstumā, kas atbilst vienai trešdaļai no koka stumbra diametra piezemes līmenī, bet ne zemāk kā 10 centimetru augstumā no zemes. Ja šajā augstumā kokam konstatējams vairāku stumbru saaugums un tie veido ar mizu neatdalītu monolītu koksni, tad mērāms šo stumbru kopējais celma apkārtmērs.
Celma diametrs un celma apkārtmērs ir savstarpēji atbilstīgi rādītāji, un, ja uzmērīts viens no rādītājiem, otru var aprēķināt, uzmērīto rādītāju reizinot vai dalot ar 3,14. Celma apkārtmērs, kas ir 94 centimetri, atbilst celma 30 centimetru diametram.
Celma apkārtmērs ir rādītājs, pēc kura zemes īpašnieks, tiesiskais valdītājs vai tā pilnvarota persona, vai persona, kas rakstveidā vienojusies ar zemes īpašnieku vai tiesisko valdītāju par koku ciršanu, pieņem lēmumu par atļaujas nepieciešamību. Tā kā nocirsta koka stumbrs var būt aizvests un ir saglabājies tikai celms, tad celma diametrs vai apkārtmērs ir rādītājs, ko var uzmērīt gan pirms, gan pēc koka nociršanas, pēc tā var noteikt, vai atļauja koka nociršanai ir vai nav vajadzīga. Tāpat jāņem vērā, ka atbilstoši noteikumu 25. punktam no tā, vai ir jāsaņem atļauja, ir atkarīgs arī tas, vai par koku ciršanu pilsētā vai ciemā ir jāmaksā zaudējumu atlīdzība, tāpēc šim rādītājam jābūt tādam, ko var uzmērīt gan zemes īpašnieks pirms ciršanas, gan kontrolējošā institūcija jau nocirstam kokam. 
Ir koku sugas, kuras ar mazāk nekā 30 centimetru celma diametru jau atbilst noteikumu 1. pielikumā minētajiem potenciālajiem dižkokiem un kokiem, kuru nociršanai ir nepieciešama pašvaldības atļauja. Tā kā ne tikai celma caurmērs, bet arī 1,3 metru augstuma apkārtmērs ir rādītājs tam, ka saņemama pašvaldības atļauja, zemes īpašniekam vai valdītājam pirms koka nociršanas ir jāpārbauda abi šie rādītāji. Ja 1,3 metru augstumā koka stumbram ir neraksturīgs izvirzījums vai paresninājums, vai plaši koka stumbra bojājumi, tad koka apkārtmēru mēra no koka sakņu kakla līdz 1,3 metru augstumam šaurākajā koka stumbra vietā. Zemes īpašniekam vai tiesiskajam valdītājam jāņem vērā, ka pašvaldības ar saistošajiem noteikumiem var būt noteikušas citu celma diametru vai apkārtmēru, no kura sākot ir vajadzīga pašvaldības atļauja, tāpēc personai pirms koku ciršanas ir jāiepazīstas gan ar šiem noteikumiem, gan pašvaldības saistošajiem noteikumiem. Pārejas noteikumos ir paredzēts pārejas periods pašvaldības saistošo noteikumu izstrādei un izdošanai.

Noteikumu 5.3. apakšpunkts noteic, ka bez pašvaldības atļaujas drīkst cirst kokus ārpus pilsētām teritorijās, kurās saskaņā ar normatīvajiem aktiem par aizsargjoslām, meliorāciju, autoceļiem un dzelzceļiem ir aizliegta koku audzēšana, kā arī Aizsargjoslu likuma 61. pantā minētos kokus.
Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departaments 2019. gada 22. novembra spriedumā lietā Nr. A420208517, SKA-932/2019 atzina, ka ar Aizsargjoslu likuma 45. panta pirmās daļas 13. punktā noteiktais aizliegums koku un krūmu audzēšanai aizsargjoslās gar elektriskajiem tīkliem nozīmē to, ka šie koki un krūmi var radīt apdraudējumu infrastruktūras darbībai, cilvēka veselībai, dzīvībai vai īpašumam, tātad tie tiek uzskatīti par bīstamiem. Tādējādi šādiem kokiem piemērojams regulējums, kas paredz, ka bez pašvaldības atļaujas ārpus meža atļauts cirst kokus, kas apdraud infrastruktūras darbību, cilvēka veselību, dzīvību vai īpašumu. Tas nozīmē, ka nav loģiski uzlikt administratīvu slogu gan objekta uzturētājam, gan pašvaldībai, pieprasot vērtēt plānotu koku ciršanu, ja koku ciršanas nepieciešamība vai iespējamība jau ir noteikta ar normatīvo aktu par aizsargjoslām vai infrastruktūras objektu uzturēšanu.

Izdarīti grozījumi noteikumu 5.3. apakšpunkta redakcijā, paredzot, ka pašvaldības atļauja nav vajadzīga, ja konkrētajā teritorijā normatīvie akti par aizsargjoslām, meliorāciju, autoceļiem un dzelzceļiem aizliedz koku audzēšanu vai pieļauj to tikai ar objekta īpašnieka saskaņojumu, kā arī attiecībā uz Aizsargjoslu likuma 61. panta piektajā daļā minētajiem kokiem.

Rīcības plānā ir minēts, ka, grozot noteikumus, jānoteic vienota kārtība nolauzto koku novākšanai. Arī pašvaldības ir izteikušas priekšlikumu atteikties no prasības izsniegt pašvaldības atļauju nokaltuša koka nozāģēšanai, paredzot tikai fotofiksāciju un pašvaldības informēšanu. Ja zemes īpašumam ir vairāki īpašnieki, informāciju var sniegt arī tikai viens no īpašniekiem. Ārpus meža augošu bīstamu koku ciršanas kārtību nosaka noteikumu 6. punkts, paredzot, ka bez pašvaldības atļaujas atļauts cirst kokus, kas apdraud infrastruktūras darbību, cilvēka veselību, dzīvību vai īpašumu, ja pirms darbu īstenošanas ir notikusi situācijas fotofiksācija un informēta pašvaldība. Šajā situācijā nocērtamais koks jānofotografē vismaz no trijiem skatpunktiem tā, lai būtu skaidri redzamas drošību ietekmējošās koka daļas (paceltas saknes, sašķelts, aizlūzis vai nolūzis stumbrs). Vismaz piecas darbdienas pēc koka nociršanas nav pieļaujama koka celma un, vēlams, arī stumbra daļu aizvākšana, lai pašvaldība varētu pārbaudīt koka bīstamības pamatotību.
Tātad koka īpašnieks pats vai ar arborista palīdzību izvērtē koka bīstamību un pieņem lēmumu par tā ciršanu. Šī kārtība attiecas arī uz koku, kas ir pilnībā nogāzies, kam ir nolūzis galvenais stumbrs, kas ir slīps vai noliekts vai koks, kas potenciāli īsā laikā var sasniegt tādu stāvokli, kad galotne ir bīstami novirzījusies no vertikālās ass. Šāda koka īpašnieks informāciju kopā ar fotoattēliem nosūta pašvaldībai.
Noteikumu 6. punktā noteiktā kārtība piemērojama arī nokaltuša koka nociršanai, proti, pirms nokaltuša koka nociršanas nocērtamais koks jānofotografē vismaz no trijiem skatpunktiem tā, lai būtu skaidri redzams, ka koks ir nokaltis. Piemēram, ja lapu kokam bezlapu stāvoklī nav skaidri redzams, ka koks ir nokaltis, fotofiksāciju izdara veģetācijas periodā. Koka drošību ietekmējošām koka daļām un pazīmēm fotofiksācijā ir jābūt skaidri un nepārprotami redzamām. 
Zemes īpašniekam, arī lai nocirstu nokaltušu koku, ir pienākums ievērot sugu aizsardzību regulējošos normatīvos aktus, atrodot nocērtamajā kokā aizsargājamas sugas dzīvotni, piemēram, spožo skudru pūzni vai vaboļu kāpurus, vai pieaugušu īpaši aizsargājamu sugu bezmugurkaulniekus. Atrodot īpaši aizsargājamas bezmugurkaulnieku sugas dzīvotni, ieteicams konsultēties ar Dabas aizsardzības pārvaldes speciālistiem vai sertificētiem bezmugurkaulnieku ekspertiem. 
Lai novērstu neskaidrības, noteikumu 5. punkts papildināms, nosakot, ka pašvaldības atļauja koku ciršanai ārpus meža nav nepieciešama, ja kokus cērt pati pašvaldība savā īpašumā vai valdījumā esošajā zemē, tostarp pašvaldības ceļu būves un uzturēšanas vajadzībām, jo pašlaik spēkā esošajā redakcijā tas nav nepārprotami noteikts un ir pašvaldības, kas izsniedz atļauju arī pašas sev. Zemkopības ministrija arī iepriekš ir skaidrojusi pašvaldībām, ka tad, kad pašvaldība ir pieņēmusi lēmumu par koka nociršanu savā zemē, nav nepieciešams papildu administratīvais akts, proti, sev izsniegta atļauja koku ciršanai ārpus meža, tāpēc skaidrākai noteikumu piemērošanai nepieciešams noteikt, ka pašvaldība pati pieņem lēmumu par koku nociršanu savā īpašumā esošā zemē, neizsniedzot sev administratīvo aktu – atļauju koku ciršanai ārpus meža. 
Atbilstoši Pašvaldību likuma 4. panta pirmās daļas 2. punktā noteiktajam pašvaldības zaļo zonu uzturēšana ir viena no pašvaldības autonomajām funkcijām, tāpēc pašvaldības autonomās funkcijas izpildei pašvaldība rīkojas kā publisko tiesību subjekts un nosacījums, ka pašvaldībai ir jāprasa sev atļauja izpildīt autonomo funkciju, piemēram, sakopt parku, ir tikai birokrātisko procedūru dubultošana.   
Tajā pašā laikā pašvaldībai, lai cirstu kokus tai piederošā īpašumā, ir jānoskaidro, vai šo koku ciršanai nav vajadzīgs Dabas aizsardzības pārvaldes vai Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes atzinums, kā arī jāizvērtē nepieciešamība organizēt publisko apspriešanu. Neatkarīgi no tā, vai pašvaldība izsniedz vai neizsniedz sev administratīvo aktu, proti, atļauju koku ciršanai, uz pašvaldību attiecas noteikumu 17. punktā noteiktais pienākums organizēt publisko apspriešanu.

Precizēts noteikumu 5.5. apakšpunkts un noteikumu 6. punkts. Noteikumu 5.5. apakšpunkts paredz, ka pirms darbu sākšanas ir nepieciešama situācijas fotofiksācija un jāinformē pašvaldība. Noteikumu 5.5. apakšpunktā minētajā situācijā nocērtamais koks ir jānofotografē vismaz no trijiem skatpunktiem tā, lai būtu skaidri redzams, ka koks ir nokaltis, vai skaidri redzamas drošību ietekmējošās koka daļas vai citas pazīmes. Iesniedzot informāciju pašvaldībai, zemes īpašnieks uzņemas atbildību par tās patiesumu. Noteikumu 6. punktā papildināts to pazīmju apraksts, kuras liecina par koka bīstamību. Regulējums neļauj bez atļaujas cirst jebkuru bojāto koku, bet cirst drīkst tikai to, kas apdraud infrastruktūras darbību, cilvēka veselību, dzīvību vai īpašumu. Zemes īpašniekam ir jāspēj pierādīt, ka koks ir bojāts un ir pamats uzskatīt, ka koka bojājumi ietekmē tā noturību, un pierādījumi jādokumentē fotografējot. Infrastruktūras drošību apdraudošu koku aprakstā izmantots Aizsargjoslu likuma 61. panta piektās daļas 1., 2. un 5. punktā esošais bīstamo koku apraksts, proti, par bīstamiem uzskatāmi gan koki, kas ir pastāvīgi novirzījušies no vertikālās ass uz infrastruktūras objekta pusi vairāk par 15 grādiem, gan koki ar redzamām trupes pazīmēm, gan koki ar nesimetrisku vainagu, ja lielākā daļa zaru aug virzienā uz infrastruktūras objektu, gan koki ar mehāniski bojātu sakņu sistēmu.  
Noteikumu 5. punkts papildināts ar 5.7. apakšpunktu, nosakot, ka atļauja nav nepieciešama, ja kokus cērt pašvaldība savā īpašumā vai valdījumā esošajā teritorijā. Pašvaldībām, plānojot koku ciršanu savā zemē, ir jāizvērtē koku ciršanas atbilstība normatīvajiem aktiem par sugu un biotopu aizsardzību un īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, pašvaldības teritorijas attīstības plānošanas dokumentiem, kā arī koku ainaviskais, dendroloģiskais un ekoloģiskais nozīmīgums, koku nozīme dabas daudzveidības saglabāšanā un antropogēnās negatīvās ietekmes samazināšanā uz virszemes ūdensobjektiem un koku atbilstība ēku ekspluatācijas un cilvēku dzīves vietas un drošības apstākļiem. 
Ja pašvaldība savā īpašumā vai valdījumā cērt šo noteikumu 18. vai 19. punktā minētos kokus, pirms koku ciršanas pašvaldība pieprasa vai nu Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes, vai Dabas aizsardzības pārvaldes atzinumu. Ja pašvaldība savā īpašumā cērt koku, kura nociršanai, ja tas neaugtu pašvaldības īpašumā, būtu nepieciešama atļauja, pašvaldība par koka nociršanu rīko publisko apspriešanu saskaņā ar noteikumu 17. punktu.

Rīcības plānā ir minēts, ka, grozot noteikumus, jānodala koku ciršanas regulējums publiskajā ārtelpā un privātīpašumos. Arī pašvaldības administratīvā sloga mazināšanai izteica priekšlikumu atteikties no prasības saņemt atļauju kokus ciršanai privātmāju teritorijās, ja vien pašvaldība saistošajos noteikumos nav noteikusi prasības koku saglabāšanai.

Noteikumu 5. punkts papildināts ar 5.8. apakšpunktu, nosakot, ka pašvaldības atļauja nav nepieciešama, ja teritorijas atļautais izmantošanas veids ir dzīvojamā apbūve, izņemot daudzdzīvokļu māju apbūve, ja vien konkrētās pašvaldības saistošajos noteikumos nav noteikta prasība par koku saglabāšanu. Esoša vai apgūta savrupmāju apbūves teritorija Ministru kabineta 2013. gada 30. aprīļa noteikumu Nr. 240 "Vispārīgie teritorijas plānošanas, izmantošanas un apbūves noteikumi" (turpmāk – noteikumi Nr. 240) izpratnē ir teritorijas plānojumā vai lokālplānojumā noteikta funkcionālā zona savrupmāju apbūves teritorija (DzS). Jēdzienam "privātmāju apbūve" atbilst noteikumu Nr. 240 4. pielikuma teritorijas izmantošanas veida grupā dzīvojamā apbūve un teritorijas izmantošana iekļautie teritorijas izmantošanas veidi – savrupmāju apbūve, vasarnīcu apbūve, viensētu apbūve un rindu māju apbūve.
Šis atvieglojums netiek attiecināts uz noteikumu 4.11. apakšpunktā minētajiem kokiem. Pārejas noteikumos ir paredzēts pārejas periods pašvaldības saistošo noteikumu sagatavošanai un izdošanai.

Lauksaimnieki bieži saskaras ar pārmērīgu administratīvo slogu, kas saistīts ar nepieciešamību iegūt atļaujas koku ciršanai ārpus meža. Noteikumu spēkā esošā redakcija nonāk pretrunā ar Lauku atbalsta dienesta prasību uzturēt lauksaimniecībā izmantojamo zemi labā lauksaimniecības stāvoklī, jo lauksaimniecībā izmantojamā zemē, kas atrodas ciemu teritorijās, pašlaik ir vajadzīga pašvaldības atļauja koku ciršanai ārpus meža. Par šādu koku ciršanu tiek piemērota zaudējuma atlīdzību par koku ciršanu pilsētas un ciema teritorijā, bet tas nozīmē apgrūtinātu un birokrātisku īpašumu attīrīšanu no kokiem, lai izpildītu lauksaimniecības zemē noteiktās prasības, turklāt šādai ar kokiem apaugušai teritorijai tiek piemērots palielināts nekustamā īpašuma nodoklis.

Noteikumi papildināti ar 5.9. apakšpunktu, nosakot, ka kokus zemē, kas Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā reģistrēta kā lauksaimniecībā izmantojamā zeme, cērt bez atļaujas, izņemot noteikumu 4.11. apakšpunktā minētos kokus.

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes regulas (ES) 2016/2031 (turpmāk – Augu veselības regula) 17. pantu, ja Eiropas Savienības (turpmāk – ES) dalībvalstī, tostarp Latvijā, tiek konstatēts un oficiāli apstiprināts kāds no Komisijas Īstenošanas regulas (ES) 2019/2072 II un III pielikumā minētajiem karantīnas organismiem, tad nekavējoties jāpiemēro fitosanitārie pasākumi, lai šo karantīnas organismu izskaustu no konkrētās teritorijas. Karantīnas organismu ieviešanās un izplatīšanās ES var radīt lielus ekonomiskos, vides un sociālos zaudējumus. Spēkā esošo noteikumu 5. punktā nav dota iespēja nocirst ārpus meža augošu koku bez pašvaldības atļaujas, pat ja tajā tiek konstatēts karantīnas organisms. Lai laikus novērstu karantīnas organismu ieviešanos un izplatīšanos un izpildītu Augu veselības regulas 17. panta prasības, noteikumu 5. punkts ir jāpapildina ar jaunu apakšpunktu, kas ļautu šādus kokus nocirst bez papildu administratīvām procedūrām.

Noteikumu 5. punkts papildināts ar 5.10. apakšpunktu.

Saskaņā ar Rīcības plānu nesakārtots un sadrumstalots process atļaujas saņemšanai koku ciršanai atstāj ievērojamu negatīvu ietekmi uz nekustamā īpašuma jēgpilnu un optimālu attīstīšanu. Regulējumā trūkst motivējoša mehānisma jaunu koku stādīšanai, proti, tā kā noteikta smagnēja procedūra un strikti ierobežota esošo koku ciršanas iespēja, nekustamā īpašuma attīstītāji izvairās no jaunu koku stādīšanas. Iznākums ir pretējs iecerētajam: pilsētās netiek stādīti jauni koki, bet, veciem kokiem nokalstot, tie tiek zaudēti.
Ievērojot minēto, jārod risinājums, kas, lai gan nenodrošina stingru aizsardzību esošiem kokiem, tomēr veicina daudz plašāku jaunu, turklāt atbilstoša vecuma koku stādīšanu, uzreiz sekmējot pilsētas apzaļumošanas mērķu sasniegšanu.

Noteikumu projekts paredz papildināt noteikumus ar 5.11. apakšpunktu, kas noteic, ka tad, kad būvniecības procesā jānocērt koks, ja būvniecības ieceres īstenotājs nocērtamo koku kompensē, iestādot vismaz trīs jaunus kokus, kas nav jaunāki par 10 gadiem, nav nepieciešama pašvaldības atļauja. Šādu kārtību nevar piemērot, ja būvniecības procesā jānocērt noteikumu 9. punktā minētais koks – dižkoks, koks aizsargājamā alejā vai aizsargājamā dendroloģiskā stādījumā, īpaši aizsargājamās augu sugas koks vai koks, kas reģistrēts kā īpaši aizsargājamas sugas dzīvotne. Tam ir nepieciešama Dabas aizsardzības pārvaldes atļauja.
Kokus stāda būvniecības ieceres īstenotājs tajā pašā zemes vienībā, kurā iecerēta būvniecība, prioritāri izvēloties konkrētajai koku stādīšanas vietai un apstākļiem visvairāk piemērotās sugas kokus. Nocērtamais koks un kompensējošie koki iezīmējami būvprojektā. 
Noteikumu projektā ietvertais 5.11. apakšpunkts attiecas tikai uz vienīgi uz tiem būvniecības procesiem, kad nocērtamais koks tiek kompensēts ar trīs vismaz 10 gadu vecu koku iestādīšanu. Būvniecības procesos, kad projekta attīstītājs neizvēlas šādu kompensējošo pasākumu, koki cērtami saskaņā ar noteikumu 7.  un 10. punktu.

Noteikumu 7. punkts noteic, ka tad, ja koku ciršana nepieciešama būvniecībai un būvprojekta minimālajā sastāvā ir norādīti izcērtamie koki vai izcērtamo koku apjoms, būvvaldes izsniegtā būvatļauja uzskatāma arī par būvniecības dokumentācijā minēto koku ciršanas atļauju, izņemot noteikumu 9. punktā minētajās situācijās, kad atļauju koku ciršanai ārpus meža izsniedz Dabas aizsardzības pārvalde. Izcērtamo koku apjoms norādāms tad, ja teritorijā ir ļoti daudz koku vai tiek nocirsti visi koki, piemēram, lidostas teritorijā skrejceļa būvei.
Pašvaldībās veidojas situācija, kad koku ciršanas atļaujas izsniedz divas dažādas vienas pašvaldības iestādes – būvvalde un tā institūcija, kurai deleģēts pienākums izsniegt koku ciršanas atļaujas. Tādējādi pašvaldības atšķirīgi piemēro noteikumu 7. punkta normu. 
Jāpapildina noteikumu 7. punkts, lai tas attiektos uz visiem būvniecības dokumentācijas veidiem, tostarp uz paskaidrojuma rakstu. Pēc spēkā esošās redakcijas, būvniecības iecerēm, kas tiek īstenotas saskaņā ar akceptētu paskaidrojuma rakstu, ir nepieciešams noformēt papildu dokumentu – ciršanas atļauju, bet tas nav konsekventi ar objektiem, kas tiek saskaņoti ar būvatļauju. Noteikumu 7. punktā ir noteikts, ka koku ciršanu atļauts uzsākt, ja būvatļaujā ir izdarīta atzīme par tajā ietverto projektēšanas nosacījumu izpildi. Tas ir pretrunā ar Ministru kabineta 2014. gada 19. augusta noteikumu Nr. 500 "Vispārīgie būvnoteikumi" 12.⁵ punktu. Saskaņā ar šo punktu projektēšanas nosacījumu izpildes laikā pēc tam, kad būvatļauja ir kļuvusi neapstrīdama, var uzsākt inženiertehniskos darbus, norādot būvniecības lietā informāciju par būvdarbu veicēju, ja šie plānotie darbi neskar trešo personu tiesības vai ir saņemts šo personu saskaņojums. Reālie būvdarbi tiek uzsākti līdz projektēšanas nosacījumu izpildei, un šī iemesla dēļ, lai varētu iekārtot būvlaukumu un īstenot saistītos darbus, arī nepieciešams uzsākt ar būvatļauju atļauto koku ciršanu. 
Nepieciešams precizēt ne vien noteikumu 7. punktu, bet arī 8. punktu, lai noteiktā kārtība par koku ciršanas atbilstības izvērtēšanu tiktu ievērota arī attiecībā uz derīgo izrakteņu ieguvi. Noteikumu 8. punktā jāiekļauj izņēmums saistībā uz noteikumu 9. punktu, kas skar Dabas aizsardzības pārvaldes kompetenci.
Noteikumu 7., 8. un 9. punktā minētajā situācijā nav nepieciešama noteikumu 4. punktā noteiktā pašvaldības atļauja. Ja koku ciršana paredzēta pilsētas vai ciema teritorijā, koku ciršanu var uzsākt pēc noteikumu 23. punktā minēto zaudējumu atlīdzināšanas, ja zaudējumu atlīdzība ir attiecināma uz konkrētā koka ciršanu. Zaudējumu atlīdzību var aizstāt ar koku iestādīšanu. Koki stādāmi tajā pašā zemes vienībā vai citā zemes vienībā, piemēram, pašvaldības īpašumā vai apsaimniekošanā esošā zemē atbilstoši pašvaldību saistošajiem noteikumiem. Koku stādīšanas un uzturēšanas nosacījumi iekļaujami noteikumu 4.,  7., 8. un 9. punktā minētajā atļaujā.
Zaudējumu atlīdzība atbilstoši Meža likuma 8. panta otrajai daļai ieskaitāma vietējās pašvaldības budžetā neatkarīgi no tā, kura institūcija ir aprēķinājusi zaudējumu atlīdzību. Kompetentā institūcija, kas lemj par atļauju koku ciršanai, zaudējumu atlīdzības aprēķināšanai var sadarboties ar pašvaldību.

Papildināta noteikumu 7., 8. un 10. punkta redakcija. Tā kā noteikumu 10. punkts attiecas ne tikai uz koku ciršanu būvniecībai vien, jo noteikumu 7. punktā ir ietverts nosacījums, ka, uzsākot būvniecību, kokus atļauts cirst, ja būvatļaujā vai paskaidrojuma rakstā ir izdarīta atzīme par būvniecības uzsākšanas nosacījumu izpildi vai tiek uzsākti inženiertehniskie darbi Ministru kabineta 2014. gada 19. augusta noteikumu Nr. 500 "Vispārīgie būvnoteikumi" 12.⁵ punktā noteiktajā kārtībā. Ja koku ciršana nepieciešama būvniecībai, koku ciršanu atļauts uzsākt tad, ja ir izpildītas gan noteikumu 7. punktā, gan 10. punktā minētās prasības, proti, būvatļaujā vai paskaidrojuma rakstā ir izdarīta atzīme par būvniecības uzsākšanas nosacījumu izpildi vai tiek uzsākti inženiertehniskie darbi saskaņā ar Ministru kabineta 2014. gada 19. augusta noteikumu Nr. 500 "Vispārīgie būvnoteikumi" 12.⁵ punktu un ir atlīdzināti noteikumu 23. punktā minētie zaudējumi.

Atbilstoši noteikumu 9. punktam aizsargājama koka nociršanai, koku ciršanai aizsargājamos dendroloģiskos stādījumos un aizsargājamo aleju teritorijās, kā arī īpaši aizsargājamās augu sugas koka nociršanai saņemama Dabas aizsardzības pārvaldes atļauja, kas tiek izsniegta saskaņā ar normatīvajiem aktiem par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām un sugu un biotopu aizsardzību.
Lai precizētu regulējumu, noteikumu 9. punkts ir jāpapildina, nosakot, ka Dabas aizsardzības pārvaldes atļauja vajadzīga vienmēr, kad koks ir reģistrēts kā īpaši aizsargājamas sugas dzīvotne atbilstoši Sugu un biotopu aizsardzības likuma 14. pantam, tostarp aizsargājamas bezmugurkaulnieku sugas dzīvotne. Persona informāciju par reģistrētām īpaši aizsargājamas sugas dzīvotnēm var iegūt Dabas datu pārvaldības sistēmā "Ozols". Normas skaidrākai izpratnei jānoteic, ka situācijās, kad koka nociršanai ir jāsaņem Dabas aizsardzības pārvaldes atļauja, nav nepieciešama pašvaldības atļauja. Dabas aizsardzības pārvalde zaudējumu atlīdzības aprēķināšanai var sadarboties ar pašvaldību. Zaudējumu atlīdzība atbilstoši Meža likuma 8. panta otrajai daļai ieskaitāma vietējās pašvaldības budžetā. Savukārt pašvaldību noteiktajiem ierobežojumiem, piemēram, vietējas nozīmes aizsargājama dižkoka nociršanai, saņemama nevis Dabas aizsardzības pārvaldes atļauja, bet gan pašvaldības atļauja, tāpēc ir jāprecizē noteikumu 4.2. apakšpunkts, nosakot, ka pašvaldības nozīmes aizsargājamā teritorijā ārpus meža augoša koka nociršanai nepieciešama pašvaldības atļauja. Saskaņā ar likuma "Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām" 13. panta trešo daļu dabas liegumus, dabas parkus un dabas pieminekļus, kas ir nozīmīgi dabas vai kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai konkrētajā teritorijā, var izveidot arī pašvaldības. Aizsargājamu bezmugurkaulnieku aizsardzība paredzēta saskaņā ar noteikumu 19. punktu pēc Dabas aizsardzības pārvaldes atzinuma saņemšanas. Aizsardzības pasākumus nosaka normatīvie akti sugu un biotopu aizsardzības jomā.

Precizēta noteikumu 9. punkta redakcija.

Atbilstoši noteikumu 12. punktam, lai saņemtu atļauju koku ciršanai ārpus meža, zemes īpašnieks vai tiesiskais valdītājs iesniedz pašvaldībā iesniegumu par koku ciršanu, izņemot būvniecības vai derīgo izrakteņu ieguves gadījumā, kā arī situācijās, kurās atļauju atbilstoši noteikumu 9. punktam izsniedz Dabas aizsardzības pārvalde.
Ir jāpaplašina to personu loks, kuras ir tiesīgas ierosināt koka ciršanu un kurām, ierosinot ciršanu, ir pienākums maksāt zaudējumu atlīdzību par dabas daudzveidības samazināšanu saistībā ar koku ciršanu pilsētas un ciema teritorijā. Pašvaldībās bieži vēršas personas, kas nav zemes īpašnieki vai tiesiskie valdītāji, bet vēlas saņemt atļauju koku ciršanai un ir saņēmušas rakstveida piekrišanu no zemes īpašnieka vai tiesiskā valdītāja, tomēr saskaņā ar noteikumu 3., 12. un 23. punktu saņemt pašvaldības atļauju un cirst koku ārpus meža ir tiesīgs tikai zemes īpašnieks vai tiesiskais valdītājs. Savukārt, ja šīs personas darbojas uz pilnvarojuma pamata, pienākums segt zaudējumu atlīdzību par dabas daudzveidības samazināšanu joprojām attiecas uz zemes īpašnieku vai tiesisko valdītāju, nevis personu, kura cērt vai kuras interesēs tiek cirsti koki. Minētais regulējums ir nesamērīgs, jo būvniecību var ierosināt arī būves īpašnieks vai lietotājs, kas nav zemes īpašnieks, taču koku ciršanu var ierosināt tikai zemes īpašnieks, turklāt zaudējuma atlīdzība ir jāmaksā zemes īpašniekam, nevis personai, kuras iecerētās būvniecības dēļ cērtami koki. Minētais jautājums ir svarīgs arī situācijās, kad koki jācērt zemesgabalos zem daudzdzīvokļu ēkām, kas nepieder ēku īpašniekiem. Tā, piemēram, zemes īpašnieks dod piekrišanu tāda koka ciršanai, kurš aizēno ēkas logus, taču viņš pats nevēlas ierosināt koka ciršanu un vēl jo vairāk maksāt zaudējumu atlīdzību. Šī iemesla dēļ ir jāpaplašina to personu loks, kuras var ierosināt koku ciršanu, un jāprecizē prasības par to, kuram jāmaksā zaudējumu atlīdzība, ja koki tiek cirsti citas personas interesēs.
Nosakot regulējumā iespēju privātpersonai iesniegt iesniegumu, lai saņemtu atļauju nocirst koku, kas aug citas personas īpašumā, ja tā ir rakstveidā vienojusies ar zemes īpašnieku vai tiesisko valdītāju, pašvaldībai tiek dota iespēja pārliecināties, ka zemes īpašnieks vai tiesiskais valdītājs neiebilst koka nociršanai. Situācijā, kad privātpersona vēlas nocirst koku, kas aug pašvaldības zemē un pašvaldība vienlaikus ir gan zemes īpašniece, gan atļaujas izsniedzēja, nav vajadzīga papildu rakstveida vienošanās, jo izsniegtā atļauja būs atļauja nocirst koku. Pašvaldības izsniegto atļauju var uzskatīt par noteikumos minēto rakstveida vienošanos.
Tāpat iesnieguma iesniedzējam ir jāuzņemas atbildība un jāapliecina, ka viņš ir pārbaudījis, vai cērtamais koks atrodas mežā vai ārpus meža, lai novērstu situācijas, kad pašvaldībām tiek iesniegti nepamatoti pieprasījumi par koku ciršanas atļaujas izsniegšanu teritorijās, kas Meža valsts reģistrā reģistrētas kā mežs. Iesniegumam ir jāpievieno informācija, kas apliecina teritorijas statusu un attiecas uz plānoto koku nociršanu.
Lai izvairītos no situācijas, kad dažādās pašvaldībās tiek noteikts atšķirīgs atļaujas derīguma termiņš, noteikumos paredzams vienots pašvaldības atļaujas derīguma termiņš – divi gadi.
Atbilstoši noteikumu 15. punktam pašvaldība atļauju koku ciršanai ārpus meža izsniedz pēc šo noteikumu 23. punktā minētās zaudējumu atlīdzības samaksas. Lai izvairītos no nepieciešamības pieņemt starplēmumu (un par to paziņot iesnieguma iesniedzējam) par aprēķināto zaudējumu atlīdzību un pēc zaudējumu atlīdzības samaksāšanas izsniegt administratīvo aktu par atļauju nocirst koku, nepieciešams precizēt noteikumu 15. punktu, nosakot, ka pašvaldības atļauja koku ciršanai ārpus meža ir derīga pēc noteikumu 23. punktā minētās zaudējumu atlīdzības samaksas, ja zaudējumu atlīdzība ir attiecināma.

Precizēts noteikumu 12., 14. un 23. punkts. Noteikumi papildināti ar 13.¹ punktu, nosakot atļaujas derīguma termiņu.
Precizēts noteikumu 15. punkts, nosakot, ka pašvaldības atļauja koku ciršanai ārpus meža ir derīga pēc noteikumu 23. punktā minētās zaudējumu atlīdzības samaksas, ja zaudējumu atlīdzība ir attiecināma. Tādējādi būs pietiekami tikai vienreiz paziņot administratīvo aktu iesnieguma iesniedzējam, bet administratīvais akts ietvers nosacījumu, ka tas ir derīgs pēc zaudējumu atlīdzības samaksas.

Noteikumu 13. punktā ir noteikts, ka pašvaldība izvērtē koku ciršanas atbilstību normatīvajiem aktiem par sugu un biotopu aizsardzību un īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, pašvaldības teritorijas attīstības plānošanas dokumentiem, kā arī koku ainavisko, dendroloģisko un ekoloģisko nozīmīgumu, to nozīmi dabas daudzveidības saglabāšanā un antropogēnās negatīvās ietekmes samazināšanā uz virszemes ūdensobjektiem. Tāpat ir jāvērtē koku atbilstība ēku ekspluatācijas un cilvēku dzīvesvietas un drošības apstākļiem. Pamatojoties uz šiem kritērijiem, pašvaldība pieņem lēmumu par atļaujas izsniegšanu koku ciršanai ārpus meža vai par tās atteikumu. Īstenojot noteikumu 13. punktā minēto izvērtējumu, pašvaldība, ja nepieciešams, pieaicina sugu un biotopu aizsardzības jomas ekspertu, kokkopi (arboristu) vai citas atbilstošas nozares ekspertu vai izveido atbilstošu komisiju.
Saskaņā ar Rīcības plānā minēto pašvaldības atšķirīgi interpretē koku nozīmīgumu, piemērojot atšķirīgu praksi un būtībā piešķirot kokiem aizsargājamo statusu situācijās, kad to nenosaka normatīvais regulējums dabas aizsardzības jomā. Ievērojot noteikumu 13. punktā minētos subjektīvos kritērijus, persona, kurai nepieciešams nocirst koku, nevar prognozēt to, vai pašvaldība atļaus nocirst koku. Lai nodrošinātu pārskatāmu un tiesiski prognozējamu administratīvo procesu, Rīcības plāna 7.1.1. apakšpunkta 3. apakšpunkts noteic noteikumos noteikt prasības administratīvajam procesam atļaujas saņemšanai koku ciršanai ārpus meža, paredzot, ka administratīvajam aktam ir jāsatur informācija par atteikuma iemeslu un to, kāpēc koks nav aizstājams, iestādot citu koku.

Noteikumu 13. punkts papildināts, nosakot, ka atteikumā izsniegt atļauju koku ciršanai ir ietverts argumentēts pamatojums par konkrētā koka nozīmīgumu un skaidrojums, kāpēc koks nav aizstājams, iestādot citu koku.

Noteikumu 17. punkts noteic, ka pašvaldība pirms lēmuma pieņemšanas rīko publisko apspriešanu, ja koku ciršana tiek plānota pilsētas vai ciema teritorijā esošā publiski pieejamā valsts vai pašvaldības īpašumā esošā objektā vai pašvaldības saistošajos noteikumos noteiktā sabiedrībai nozīmīgā situācijā. Pašvaldībām ir ļoti atšķirīgs viedoklis par publiskās apspriešanas nepieciešamību. Zemkopības ministrija ir saņēmusi gan priekšlikumus par to, ka pašvaldības varētu rīkot publisko apspriešanu pēc savas izvēles, gan priekšlikumus, kuros rosināts noteikt, ka publiskā apspriešana būtu rīkojama vienmēr, nevis tikai tad, ja koku ciršana paredzēta pilsētas vai ciema teritorijā esošā publiski pieejamā valsts vai pašvaldības īpašumā esošā objektā.
Pašvaldībām publiskās apspriešanas rīkošana ir liels birokrātisks slogs, ja koks bojā ēku vai inženierkomunikācijas vai traucē to darbību vai ja pastāv citi objektīvi apstākļi, kuru dēļ nav iespējama koka saglabāšana, kā arī tad, ja kokiem ir samazināta ainaviskā vērtība, piemēram, bioloģiski jauni, dabas apstākļu ietekmē ievērojami bojāti, nākotnē neperspektīvi un (vai) mazvērtīgi koki. Tāpat pašvaldību ieskatā publiskā apspriešana saistībā ar būvniecību par koku nociršanu rīkojama būvniecības ieceres publiskās apspriešanas procesā. Tad, ja normatīvie akti neparedz publiskās apspriešanas nepieciešamību būvniecības iecerei, tā nebūtu vajadzīga arī par būvniecības procesā nocērtamo koku nociršanu. Šādās situācijās, kad koki ir jānocērt, publiskā apspriešana būtībā ir formāla, jo saņemtie viedokļi nevar ietekmēt koku ciršanas lēmuma pieņemšanu, tāpēc ka koku ciršanas nepieciešamība ir acīmredzama. Tādējādi lieks administratīvais slogs tiek uzlikts gan ierosinātājam (publiskās apspriešanas planšetes sagatavošana, izdrukāšana, izvietošana), gan pašvaldībai (planšetē norādītās informācijas saskaņošana, iesniegto viedokļu apkopošana). Ievērojot iepriekšminēto, nepieciešams precizēt noteikumu 17. punktu, deleģējot pašvaldībai plašākas autonomās tiesības lemt par publiskās apspriešanas rīkošanu vai nerīkošanu publiski pieejamos valsts vai pašvaldības īpašumā esošos objektos.

Precizēts noteikumu 17. punkts, nosakot situācijas, kad var nerīkot publisko apspriešanu. Vienlaikus atbilstoši Pašvaldību likuma 4. panta pirmās daļas 2. punktā noteiktajam pašvaldības zaļo zonu uzturēšana ir viena no pašvaldības autonomajām funkcijām, tāpēc pašvaldībai pašai ir tiesības pieņemt lēmumu par publiskās apspriešanas par koku ciršanu ārpus meža nepieciešamību. Jāņem vērā, ka situācijas pašvaldībās ir atšķirīgas, tāpēc līdz ar prasību atvieglošanu katra pašvaldība var izvērtēt situāciju un ar saviem saistošajiem noteikumiem noteikt konkrētai situācijai labāk piemērotās prasības zaļo zonu uzturēšanā. Pašvaldības var nerīkot publisko apspriešanu par koku ciršanu ārpus meža, ja nocērtams tāds koks, kura nociršanai atļauja nav nepieciešama. Izņēmums ir situācija, kad koku ciršana paredzēta pilsētas vai ciema teritorijā pašvaldības īpašumā esošā publiski pieejamā objektā.

Noteikumu 18. punktā ir noteikts, ka noteikumu 4.3. apakšpunktā minētajā situācijā (koku ciršanai kultūras pieminekļu teritorijās un to aizsargjoslās) pašvaldība atļauju koku ciršanai ārpus meža izsniedz pēc Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes atzinuma saņemšanas. Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde atzinumu sniedz 10 darbdienu laikā pēc pašvaldības pieprasījuma saņemšanas.
Nepieciešams redakcionāli precizēt noteikumu 2. un 18. punktu saskaņā ar 2018. gada 17. maija likumu "Grozījumi likumā "Par kultūras pieminekļu aizsardzību"", aizstājot vārdus "Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija" ar vārdiem "Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde" attiecīgā locījumā. 
Jāprecizē noteikumu 18. punkts, lai nodrošinātu regulējuma atbilstību kompetenču sadalījumam attiecībā uz valsts nozīmes un pašvaldības nozīmes kultūras pieminekļiem. Ja cērtamais koks atrodas vietējās nozīmes pieminekļa teritorijā, tad atbilstoši likuma "Par kultūras pieminekļu aizsardzību" 14. pantam un Ministru kabineta 2021. gada 26. oktobra noteikumu Nr. 720 "Kultūras pieminekļu uzskaites, aizsardzības, izmantošanas un restaurācijas noteikumi" 23. punktam kultūras pieminekļu saglabāšanas uzraudzību valsts un reģiona nozīmes kultūras pieminekļiem nodrošina pārvalde, bet vietējās nozīmes kultūras pieminekļiem – konkrētā pašvaldība. Pašvaldība vietējo kultūras pieminekļu aizsardzību nosaka saskaņā ar Pašvaldību likuma 45. panta pirmās daļas 7. punktu.
Līdz ar nokaltuša koka iekļaušanu noteikumu 5. punktā, proti, paredzot, ka nokaltuša koka nociršanai nav nepieciešama pašvaldības atļauja, bet pietiek ar tā fotofiksāciju un pašvaldības informēšanu par nokaltuša koka nociršanu, vairs nebūs jāsaņem Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes atzinums.
Administratīvā sloga mazināšanai jāparedz, ka tad, ja Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde 10 darbdienu laikā nesniedz atzinumu vai citu informāciju pēc pašvaldības pieprasījuma, koku ciršana ārpus meža uzskatāma par saskaņotu.

Precizēts noteikumu 2. un 18. punkts.

Noteikumu 19. punkts noteic, ka noteikumu 4.2. un 4.11. apakšpunktā minētajā gadījumā pašvaldība atļauju koku ciršanai ārpus meža izsniedz pēc Dabas aizsardzības pārvaldes atzinuma saņemšanas. Dabas aizsardzības pārvalde atzinumu sniedz 10 darbdienu laikā pēc pašvaldības pieprasījuma saņemšanas.
Noteikumu 19. punkta piemērošanā mēdz būt situācijas, kad pašvaldības, lai gan ir beidzies Dabas aizsardzības pārvaldes atzinuma sniegšanas termiņš, turpina gaidīt atzinumu, jo pieļauj iespēju, ka atzinuma sniegšana objektīvu iemeslu dēļ ir aizkavējusies. Lai abām iesaistītajām iestādēm noteiktu skaidrākus procesa virzības principus, noteikumu 19. punkta norma jāprecizē, nosakot, ka tad, ja Dabas aizsardzības pārvalde nesniedz atzinumu noteiktajā termiņā, uzskatāms, ka tā piekrīt paredzētajai koku ciršanai (noklusējuma saskaņojums).
Līdz ar nokaltušu koku iekļaušanu noteikumu 5. punktā šī norma par saskaņošanu ar Dabas aizsardzības pārvaldi neattiecas uz nokaltušiem kokiem.
Izdarot grozījumus noteikumu 1. pielikumā, proti, palielinot koku apkārtmēru, no kura sākot ir nepieciešams Dabas aizsardzības pārvaldes atzinums, tiks samazināta nepieciešamība pēc Dabas aizsardzības pārvaldes atzinumiem par kokiem, kam nav aizsargājama koka statusa, tā ievērojami samazinot arī administratīvo slogu.
Noteikumu piemērošanas skaidrībai nosakāms, ka Dabas aizsardzības pārvaldes atzinums noteikumu 4.2. un 4.11. apakšpunktā minētajos gadījumos ir nepieciešams arī tam, lai īstenotu noteikumu 7. un 8. punktā minētās darbības, t. i., ja koku ciršana ārpus meža ir nepieciešama būvniecībai vai derīgo izrakteņu ieguvei, jo pašlaik tas praksē ne vienmēr tiek īstenots. 
Lai nodrošinātu īpaši aizsargājamās sugas – lapkoku praulgrauža (Osmoderma eremita) – un citu īpaši aizsargājamo sugu dzīvotņu aizsardzību, kas izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes 1992. gada 21. maija Direktīvas 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (turpmāk – Biotopu direktīvas) prasībām, nepieciešams papildināt to situāciju sarakstu, kad saņemams Dabas aizsardzības pārvaldes atzinums. Šīs sugas visbiežāk ir saistītas ar bioloģiski veciem, lieliem kokiem, kas sastopami kultūras pieminekļu stādījumos, parkos, arī alejās, kuras nav noteiktas kā īpaši aizsargājamas alejas. Tāpat arī Baltijas jūras un Rīgas līča krasta kāpu aizsargjoslā augošie koki bieži ir īpaši aizsargājamo sugu dzīvotnes. Ja Dabas aizsardzības pārvalde konstatēs, ka ciršanai paredzētais koks ir lapkoku praulgrauža vai citas īpaši aizsargājamas sugas dzīvotne, Dabas aizsardzības pārvalde izvērtēs īpaši aizsargājamās sugas indivīdu ieguves pieļaujamību atbilstoši Sugu un biotopu aizsardzības likuma 14. pantam, kā tas ir noteikts arī noteikumu 9. punktā.

Precizēts noteikumu 19. punkts, papildinot normu ar nepieciešamību pēc Dabas aizsardzības pārvaldes atzinuma arī tad, ja koki tiek cirsti kultūras pieminekļu stādījumos, parkos, arī alejās, kas nav noteiktas kā īpaši aizsargājamas alejas, un Baltijas jūras un Rīgas līča krasta kāpu aizsargjoslā. Noteikumu 19. punkts papildināts ar to situāciju sarakstu (atsauci uz noteikumu 4.3., 4.4., 4.6. un 4.9. apakšpunktu), kad saņemams Dabas aizsardzības pārvaldes atzinums par lielu iespējamību skart bioloģiski vērtīgākos kokus. Atzinums ir nepieciešams, lai nodrošinātu īpaši aizsargājamās sugas – lapkoku praulgrauža Osmoderma eremita – un citu īpaši aizsargājamo sugu dzīvotņu aizsardzību, kas izriet no Biotopu direktīvas prasībām. Šīs sugas visbiežāk ir saistītas ar bioloģiski veciem, lieliem kokiem, kas sastopami kultūras pieminekļu stādījumos, parkos un alejās (ne tikai īpaši aizsargājamās). Tāpat Baltijas jūras un Rīgas līča krasta kāpu aizsargjoslā augošie koki bieži vien ir īpaši aizsargājamo sugu dzīvotnes. Ja Dabas aizsardzības pārvalde konstatēs, ka ciršanai paredzētais koks ir lapkoku praulgrauža vai citas īpaši aizsargājamas sugas dzīvotne, tā izvērtēs īpaši aizsargājamās sugas indivīdu ieguves pieļaujamību atbilstoši Sugu un biotopu aizsardzības likuma 14. pantam, kā tas ir noteikts arī noteikumu 9. punktā.
Notikumi papildināti ar jaunu 19.¹ punktu, nosakot, ka noteikumu 4.2., 4.3., 4.4., 4.6., 4.9. un 4.11. apakšpunktā minētajā situācijā, kad koku ciršana ārpus meža nepieciešama būvniecībai vai derīgo izrakteņu ieguvei, būvatļauju un zemes dzīļu izmantošanas licenci vai bieži sastopamo derīgo izrakteņu ieguves atļauju, ja tā ietver koku nociršanu un ir nepieciešams Dabas aizsardzības pārvaldes atzinums, izsniedz pēc šī atzinuma saņemšanas. Dabas aizsardzības pārvalde atzinumu sniedz 10 darbdienu laikā pēc kompetentās institūcijas pieprasījuma saņemšanas. Ja Dabas aizsardzības pārvalde 10 darbdienu laikā nesniedz atzinumu vai citu informāciju par kompetentās institūcijas pieprasījumu, koku ciršanu ārpus meža uzskata par saskaņotu.

Noteikumu 22. punkts noteic, ka pašvaldības dome izdod saistošos noteikumus par koku ciršanu ārpus meža, nosakot koku ciršanas izvērtēšanas kārtību un publiskās apspriešanas procedūras kārtību, kā arī sabiedrībai nozīmīgus gadījumus, kad rīko publisko apspriešanu. Tā kā Rīcības plāna 7.1.1. punkta 3. apakšpunkts uzdod noteikumos papildus jau noteiktajai zaudējumu atlīdzībai par koku ciršanu pilsētas un ciema teritorijā noteikt koku ciršanas kompensēšanas principu, paredzot ne tikai naudas kompensāciju, bet arī tiesības īstenot citus kompensējošos pasākumus, piemēram, iestādīt vietā citus kokus, ir jāpapildina noteikumu 22. punkts un jānoteic, ka pašvaldības saistošajos noteikumos nosaka kārtību, kā tiek kompensēta zaudējumu atlīdzība, tajā pašā zemes vienībā vai citā zemes vienībā iestādot citu koku vai kokus. 
Atbilstoši Pašvaldību likuma 4. panta pirmās daļas 2. punktā noteiktajam pašvaldības zaļo zonu uzturēšana ir viena no pašvaldības autonomajām funkcijām. Atvieglojot vispārējās prasības koku ciršanai ārpus meža un ar grozījumiem noteikumu 5.2. apakšpunktā paredzot, ka pašvaldības atļauja koku ciršanai noteikumu 4. punktā minētajās teritorijās ir nepieciešama tad, ja koka celma diametrs ir lielāks par 30 centimetriem, nevis 20 centimetriem, kā tas ir noteikts patlaban, kā arī papildinot noteikumus ar 5.8. apakšpunktu, ir jāņem vērā tas, ka Eiropas Parlamenta un Padomes 2024. gada 24. jūnija Regula (ES) 2024/1991 par dabas atjaunošanu un ar ko groza Regulu (ES) 2022/869 (turpmāk – 2024/1991) nosaka mērķus pilsētu zaļajām zonām un pilsētu koku vainagu projekcijām, tāpēc noteikumu projekta 5.2. un 5.8. apakšpunktā ir noteikts, ka šīs regulas mērķu sasniegšanai pašvaldību saistošajos noteikumos var būt noteiktas stingrākas koku aizsardzības prasības. 
Jāņem vērā arī tas, ka situācijas pašvaldībās ir atšķirīgas, tāpēc ir jāatvieglo prasības, lai katra pašvaldība varētu izvērtēt situāciju un ar saviem saistošajiem noteikumiem noteikt konkrētai situācijai visvairāk piemērotās prasības zaļo zonu uzturēšanā un konkrētu koku saglabāšanai, noteikumu 22. punktā deleģējot pašvaldībai plašākas autonomās tiesības lemt par koku aizsardzību.

Noteikumos pie tiem punktiem, kuru vienāda piemērošana visām pašvaldībām nav adekvāta un kuru normas ir svarīgas arī koku saglabāšanai pilsētā, paredzēts, ka katra pašvaldība, izvērtējot koku nepieciešamību atsevišķās vietās vai atsevišķās situācijās, savos saistošajos noteikumos var noteikt tai piemērotus nosacījumus (5.2. un 5.8. apakšpunkts).
Papildināts noteikumu 22. punkts un paredzēts deleģējums pašvaldību saistošajos noteikumos noteikt kārtību, kādā  iestādāmi citi koki, ja koku ciršana tiek aizstāta ar jaunu koku iestādīšanu.
Paredzēts, ka pašvaldību saistošajos noteikumos var noteikt arī citu celma apkārtmēru vai diametru, ar kuru sākot koku ciršanai nepieciešama pašvaldības atļauja, un prasības par koku saglabāšanu apbūves teritorijā, ja teritorijas atļautais izmantošanas veids ir dzīvojamā apbūve, izņemot daudzdzīvokļu māju apbūve.

Noteikumu 25.1. apakšpunkts noteic, ka zaudējumu atlīdzība netiek noteikta, ja koku ciršanu pilnā apmērā finansē valsts vai pašvaldība. Tā kā Eiropas Savienības politiku instrumentu līdzfinansēto projektu īstenošana ir valsts budžeta sastāvdaļa, normas skaidrākai izpratnei ir jāprecizē noteikumu 25.1. apakšpunkts, nosakot, ka zaudējumi par dabas daudzveidības samazināšanu saistībā ar koku ciršanu pilsētas un ciema teritorijā netiek noteikti arī tad, ja koku ciršana tiek finansēta par Eiropas Savienības fondu līdzekļiem.
Atbilstoši Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2019. gada 22. novembra spriedumam lietā Nr. A420208517 (SKA-932/2019) zaudējumu atlīdzība par dabas daudzveidības samazināšanu saistībā ar koku ciršanu pilsētas un ciema teritorijā nav piemērojama, ja koki tiek cirsti teritorijā, kurā tos audzēt ir aizliegts ar normatīvo aktu, tāpēc nepieciešams atbilstoši papildināt 25. punktu. 
Jāpapildina 25.2. apakšpunkts, nosakot, ka zaudējumi netiek piemēroti, kad tiek nocirsts nokaltis koks.
Papildinot noteikumu 5. punktu ar 5.8., 5.9. un 5.10. apakšpunktu, noteikti papildu gadījumi, kad kokus var cirst bez pašvaldības atļaujas. Lai neveidotos situācija, kad nav jāsaņem ciršanas atļauja, taču ir jāmaksā zaudējumu atlīdzība, ir jāpapildina noteikumu 25.4. apakšpunkts.

Precizēta noteikumu 25.1., 25.2. un 25.4. apakšpunkta redakcija.

Noteikumu 1. pielikumā noteikts koku apkārtmērs 1,3 metru augstumā no sakņu kakla, kad neatkarīgi no koka augšanas vietas ir nepieciešama atļauja ārpus meža augoša koka nociršanai, turklāt atļauju var izsniegt tikai pēc Dabas aizsardzības pārvaldes atzinuma saņemšanas. 
Lai samazinātu administratīvo slogu, tostarp Dabas aizsardzības pārvaldes iesaistīšanos atļaujas izsniegšanas administratīvajā procesā, ir jāpalielina 1. pielikumā minētais koku apkārtmērs 1,3 metru augstumā no sakņu kakla līdz 90 % no aizsargājamo koku (dižkoku) apkārtmēra (Ministru kabineta 2010. gada 16. marta noteikumu Nr. 264 "Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi" 2. pielikums), jo tas atbilst arī Dabas aizsardzības pārvaldes noteiktā potenciālā dižkoka izmēriem.
Metodika paredz uzmērīt aizsargājamā kokā stumbra apkārtmēru 1,3 metru augstumā no sakņu kakla, izņemot gadījumos, kad mērījuma vietā 1,3 metru augstumā virs koka sakņu kakla ir neraksturīgs stumbra izvirzījums vai paresninājums, vai plaši koka stumbra bojājumi. Tad diametrs nosakāms šaurākajā vietā no koka sakņu kakla līdz 1,3 metru augstumam. Šāda metode ir atbilstoša, jo koks 1,3 metru augstumā var sākt zaroties, tā radot mākslīgu stumbra paresninājumu, kas neatspoguļo koka patieso izmēru, tāpēc noteikumu 1. pielikums ir jāprecizē, to papildinot ar piezīmi: "Ja 1,3 metru augstumā koka stumbram ir neraksturīgs izvirzījums vai paresninājums, vai plaši koka stumbra bojājumi, tad koka apkārtmēru mēra no koka sakņu kakla līdz 1,3  metru augstumam šaurākajā koka stumbra vietā."

Noteikumu 1. pielikumā paredzēts, ka baltās robīnijas (Robinia pseudoacacia) ciršanai nav vajadzīgs Dabas aizsardzības pārvaldes saskaņojums, un koka apkārtmērs, no kura ir nepieciešams Dabas aizsardzības pārvaldes saskaņojums, noteikts 90 % no aizsargājamo koku (dižkoku) apkārtmēra, kā arī 1. pielikums papildināts ar skaidrojumu par koka apkārtmēra uzmērīšanu.

Nepieciešams atvieglot zaudējumu aprēķināšanu tad, kad koks jau ir nozāģēts un koka diametrs jāaprēķina, uzmērot un pārrēķinot nocirstā koka celmu, tāpēc ir jānoteic, ka bez atļaujas jau nocirstam kokam zaudējumu apmērs nosakāms pēc celma diametra. 
Ievērojot atsevišķu papeļu (Populus) ģints koku ainavisko vērtību, nepieciešams palielināt koku sugas koeficientu pelēcīgai apsei (Populus x canescens), baltās apses piramidālajām formām (Populus alba ‘Bolleana’), Ķīnas apsei (Populus simonii) un melnās apses piramidālajām formām (Populus nigra 'Italica'). Ja pašvaldībai, aprēķinot zaudējumu apmēru, ir šaubas par papeļu ģints koku piederību iepriekšminētajām koku sugām vai to dekoratīvajām formām, pašvaldība saskaņā ar noteikumu 16. punktu var pieaicināt konkrētās jomas ekspertu vai zaudējumu aprēķinā izmantot pārējām papelēm piemērojamo koeficientu. Samaksa par eksperta pakalpojumiem nav iesnieguma iesniedzēja pienākums.
Papildus noteikumu 3. pielikumā jānosaka koka nociršanas iemesla koeficients 0,5, lai to piemērotu situācijās, kad plānota infrastruktūras izbūve daudzdzīvokļu māju piesaistītajās teritorijās un zaudējuma atlīdzības maksātājs ir daudzdzīvokļu māju dzīvokļu īpašnieki.

Precizēts un papildināts noteikumu 3. pielikums.