Anotācija (ex-ante)

Demokrātiskas tiesiskas valsts viens no galvenajiem mērķiem ir nodrošināt tiesiskumu, kurš ir vērsts uz indivīda aizsardzību no varas patvaļas, un ir balstīts viedoklī, ka ikviens indivīds ir vērtība. Valsts pienākums ir nodrošināt tādu tiesību sistēmu un tās funkcionēšanu, kas spēj to nodrošināt.
Satversmes 93. pants paredz, ka ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka no Satversmes 93. pantā ietvertajām tiesībām uz dzīvību izriet valsts pienākums sargāt personas dzīvību ne vien no valsts pašas darbībām, bet arī no citu personu darbībām. Tai skaitā, tas paredz valsts pienākumu veikt preventīvus pasākumus vardarbības ģimenē novēršanā. Valstij ir ne tikai pienākums izveidot juridiskās atbildības sistēmu, kas ļauj reaģēt situācijās, kad pamattiesību aizskārums jau ir noticis, bet vispirms tai ir pienākums preventīvi aizsargāt cilvēkus, nepieļaujot, ka viņu tiesības tiek reāli aizskartas. Proti, valstij ir jābūt spējīgai reaģēt jau uz pamattiesību apdraudējumu, negaidot, kad kāds no sabiedrības locekļiem kļūs par cietušo (Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 22.07.2022. spriedums lietā Nr. SKA-29/2022 10.p.).
Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka personas tiesības uz dzīvību ir uzskatāmas par vienām no visbūtiskākajām personas pamattiesībām, kas iemieso vienu no demokrātiskas sabiedrības noteiktajām pamatvērtībām, un uzliek valstij pienākumu veikt atbilstošus pasākumus, lai aizsargātu tās jurisdikcijā esošo personu dzīvības. Tas arī paredz valsts pienākumu nodrošināt efektīvu izmeklēšanu, kas nodrošina nacionālo tiesību aktu efektīvu īstenošanu un kas aizsargā personas tiesības uz dzīvību (ECT 21.12.2010 spriedums lietā Jasinskis pret Latviju (iesnieguma nr. 45744/08) 72.p.).
 Tāpat Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietā Civek pret Turciju, vērtējot valsts iestāžu rīcību, lai novērstu vardarbības draudus ģimenē, secināja, ka varas iestādes bija veikušas vairākus pasākumus pret cietušās personas vīru, tostarp saukuši viņu pie kriminālatbildības, piemērojušas apcietinājumu, un noteikušas tiesas uzraudzību. Tomēr tiesa konstatēja, ka varas iestādes nebija reaģējušas pienācīgi un netika veikti praktiski un efektīvi pasākumi, lai novērstu Civekas kundzes slepkavību, lai gan zināja, ka pastāv patiesi un nopietni draudi viņas dzīvībai, un konstatēja Konvencijas 2. panta pārkāpumu.
Tāpat Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir izstrādājusi shēmu, kas tai ļauj izvērtēt vai ir noticis personas tiesību uz dzīvību pārkāpums. Proti, tā ir secinājusi, ka, lai valstij rastos preventīvs pienākums, ir jākonstatē, ka iestādes attiecīgā brīdī zināja vai tām vajadzēja zināt par reāla un tūlītēja apdraudējuma esamību identificētas personas dzīvībai no trešās personas noziedzīgām darbībām, un ka viņi nav veikuši pasākumus savu pilnvaru robežās, kas saprātīgi vērtējot, varētu ļaut novērs šo risku ( ECT 15.06.2021 spriedums lietā Kurt pret Austriju (iesnieguma nr. 62903/15) 158.p.). Šī testa pirmā daļa pieprasa varas iestādēm nekavējoties reaģēt uz apgalvojumiem par vardarbību ģimenē, nosakot vai pastāv reāls un tūlītējs risks vardarbības ģimenē upuru dzīvībai, veicot autonomu, proaktīvu un visaptverošu riska novērtējumu. Ja riska novērtējuma rezultātā secina, ka šāds risks pastāv, testa otrā daļa paredz vērtēt vai iestādes ir veikušas nepieciešamos preventīvos pasākumus, kas ir adekvāti un samērīgi novērtētā riska līmenim (ECT 15.06.2021 spriedums lietā Kurt pret Austriju (iesnieguma nr. 62903/15) 190.p.).
Šā gada 16.aprīlī Jēkabpilī notika traģēdija, kad dzīvību zaudēja cilvēks, kurš valsts aizsardzību tā arī nesagaidīja, jo pēc ilgstošas publiskas un atbildīgām iestādēm zināmas vajāšanas tika nogalināta nepilngadīgu bērnu māte. Šis notikums ir izgaismojis valsts nespēju aizsargājot konkrēto sievieti. Tādejādi, lai valsts īstenotu taisnīgus tiesiskas valsts atbalsta pasākumus traģēdijā cietušajiem, parādot, ka valsts ir spējīga uzņemties atbildību situācijā kad varas atzari nav spējuši nosargāt sievieti no apdraudējuma, par kuriem valsts bija informēta, būtu izmaksājama vienreizēja kompensācija, atlīdzinot kaitējumu, ko nodarījusi valsts nespēja izpildīt savu pienākumu un aizsargāt cilvēka dzīvību.
Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksei, atkarībā no pārkāpuma un nolaidības apmēra valsts iestāžu rīcībā, Eiropas Cilvēktiesību tiesas noteiktās kompensācijas apmērs ir dažāds un svārstās no 24 000 – 50 000 euro.  Ņemot vērā apstākļu kopumu, kas noveda pie Jēkabpils traģēdijas, par atbilstošu un samērīgu vienreizēju ārkārtēju kompensāciju būtu nosakāma kompensācija 50 000 euro apmērā katram nogalinātās sievietes nepilngadīgajam bērnam un mātei.

Rīkojuma projekts paredz no valsts budžeta programmas 02.00.00 "Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem" piešķirt Tieslietu ministrijai 150 000 euro vienreizējas ārkārtējas kompensācijas izmaksai. Tieslietu ministrija izmaksās vienreizēju ārkārtēju kompensāciju katram nogalinātās sievietes nepilngadīgajam bērnam un mātei 50 000 euro apmērā, pārskaitot piešķirto summu uz šo personu kontu kredītiestādē.  
Likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 9.panta pirmās daļas 16. punkts noteic, ka ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliek kompensācijas izmaksas likumos un Ministru kabineta noteikto normu ietvaros, izņemot kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu. Tādējādi ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliek kompensācijas, kas ir izmaksātas saskaņā ar likumu vai Ministru kabineta noteiktumiem, kuros ir noteikts konkrētās kompensācijas apmērs un piemērošanas kārtība. Likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" ir noteikti arī citi gadījumi, kad kompensācijas netiek apliktas ar iedzīvotāju ienākuma nodokli (sk., piemēram, likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 9. panta pirmās daļas 36., 36.1, 36.2, 36.3 un 36.4 punktu). Kā atzīts tiesu praksē (sk. piemēram, Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2020.gada 30.aprīļa spriedumu lietā Nr. SKA-3/2020), atbilstoši likumdevēja norādītajam, morālā kaitējuma kompensāciju raksturs neļauj tās uzskatīt par nodokļa maksātāja ienākumu.
Tādējādi arī vienreizējā ārkārtējā kompensācija katram nogalinātās sievietes nepilngadīgajam bērnam un mātei 50 000 euro apmērā, kas tiks noteikta ar Ministru kabineta izdotu tiesību aktu – Ministru kabineta rīkojumu, raugoties no likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” sistēmas viedokļa, nav apliekama ar iedzīvotāju ienākuma nodokli līdzīgi, kā ar iedzīvotāju ienākuma nodokli atbilstoši likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 9. panta pirmās daļas 16. punktam neapliek kompensācijas izmaksas Ministru kabineta noteikto normu ietvaros. Ministru kabinets, kuram likums "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli"citos gadījumos piešķir pilnvarojumu noteikt ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamas kompensācijas Ministru kabineta noteikumos, šajā gadījumā minēto kompensāciju noteiks ar rīkojumu, kura saturs izriet no Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakses un Latvijas tiesu praksē paustajām atziņām. Tādējādi nav pamata uzskatīt, ka šāda veida kompensācijām būtu piemērojams cita veida iedzīvotāju ienākuma nodokļa piemērošanas mehānisms nekā līdz šim piemērotie iedzīvotāju ienākuma nodokļa atbrīvojumi kompensācijām, kas noteiktas Ministru kabineta noteikumos noteiktajā apmērā.