Anotācija (ex-ante)

Likumprojekta izstrādes gaitā secināts, ka ir nepieciešams pārskatīt vai ieviest šādus aspektus saistībā ar tiesiskās aizsardzības procesa (turpmāk – TAP), juridiskās personas maksātnespējas procesa un fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi - uzraugošās personas loma – prasības; gadījumi, kad ieceļama uzraugošā persona, un tās loma; uzraugošās personas atlīdzība; papildu nosacījums uzraugošās personas atcelšanai; uzraugošās personas atbildība; TAP pasākumu plāns (turpmāk – pasākumu plāns); TAP lietas ierosināšanas sekas, tajā skaitā atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšana un tās sekas; pasākumu plāna pieņemšana un apstiprināšana; saimnieciskās darbības novērtējums; pārkategoriju piespiedu piemērošana; pasākumu plāna pārsūdzēšana; aizsardzība attiecībā uz jaunu finansējumu, pagaidu finansējumu un citiem ar pārstrukturēšanu saistītiem darījumiem; saistību dzēšanas procedūras izbeigšanas jautājumi; fiziskās personas maksātnespējas procesa regulējuma atsevišķi jautājumi; fiziskās personas maksātnespējas procesa un juridiskās personas maksātnespējas procesa savstarpējā mijiedarbība fiziskai personai esot komersantam; administratora izvēle konkrētā maksātnespējas procesā; komercdarbības atbalsta atgūšana; kreditoru tiesības precizēt informāciju; nodrošināto kreditoru tiesības iesniegt juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu noteiktos gadījumos; maksātnespējas procesa izmaksu kontroles mehānismi; grozījumi saistībā ar Latvijas Bankas likuma spēkā stāšanos 2023. gada 1. janvārī; grozījumu stāšanās spēkā.

2019. gada 20. jūnijā tika pieņemta Direktīva[1].
Direktīvas preambulas 1. apsvērumā noteikts: "Šīs direktīvas mērķis ir sekmēt iekšējā tirgus pienācīgu darbību un novērst šķēršļus, kuri liedz īstenot pamatbrīvības, piemēram, kapitāla brīvu apriti un brīvību veikt uzņēmējdarbību un kuru rašanās cēlonis ir atšķirības, kas pastāv valstu tiesību aktos un ar preventīvo pārstrukturēšanu, maksātnespēju, parādsaistību dzēšanu un diskvalifikāciju saistītajās procedūrās."
Tā kopumā ietver pamatnosacījumus, kas pieprasa visās Eiropas Savienības dalībvalstīs izveidot gan pastāvētspējīgam uzņēmumam, gan uzņēmējiem (fiziskām personām), kas nonākuši finansiālās grūtībās, pieejamu mehānismu grūtību atrisināšanai tādējādi, lai saglabātu jau esošo saimniecisko darbību. Tāpat ar Direktīvu tiek uzlabots ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistīto procedūru iedarbīgums, it īpaši to ilguma saīsināšanas ziņā.
Papildus norādams, ka arī Valdības rīcības plānā Deklarācijas par Artura Krišjāņa Kariņa vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību īstenošanai ir uzsvērta nepieciešamība turpināt stiprināt maksātnespējas uzraudzības sistēmu, pārskatot tās efektivitāti un izskaužot negodprātīgu principu īstenošanu, cita starp pārskatot un pilnveidojot tiesiskās aizsardzības procesu un fiziskās personas maksātnespējas procesu.
Ievērojot Covid-19 pandēmijas ietekmi uz uzņēmējdarbību un tautsaimniecību kopumā, ir nepieciešams pēc iespējas ātrāk nodrošināt būtiskāko problēmjautājumu atrisināšanu. Attiecīgi nebūtu izmantojama Direktīvas 34. panta 2. punktā noteiktā iespēja.
Taču vienlaikus ātra risinājuma nodrošināšana nedrīkst radīt pretēju efektu, pasliktinot procesu norisi. Tamdēļ likumprojektā galvenokārt ietverti grozījumi, lai nodrošinātu Direktīvas imperatīvo normu ieviešanu nacionālajā regulējumā, fakultatīvās un neviennozīmīgākās normas ietverot kādā no turpmākajiem Maksātnespējas likuma grozījumiem.
Likumprojekts Direktīvas kontekstā kopumā aptver jautājumus par tiesiskās aizsardzības procesa (turpmāk – TAP) uzraugošo personu (turpmāk – uzraugošā persona) kvalifikāciju un lomu TAP, par TAP pasākumu plāna (turpmāk – pasākumu plāns) izstrādes un pieņemšanas nosacījumiem, par TAP ietvaros veikto darījumu aizsardzību un par fiziskās personas maksātnespējas procesa atsevišķām izmaiņām, kā arī par citām, ar maksātnespējas jomu kopumā saistītām niansēm.

TAP uzraugošās personas loma - prasības
Esošās uzraugošo personu prasības noteiktas ar 2016. gada 22. decembra likuma "Grozījumi Maksātnespējas likumā" 6. pantu[2]. Salīdzinājumā ar iepriekšējo regulējumu, kas paredzēja maksātnespējas procesa administratora (turpmāk – administrators) iecelšanu TAP[3], minētie grozījumi pilnībā liberalizēja to personu, kuras ieceļ TAP, tirgu, padarot to pilnībā brīvu.
Taču pēdējo gadu statistikas dati liecina, ka tirgus liberalizācija nav nesusi gaidāmo rezultātu – TAP lietu kvalitāte nav uzlabojusies. Par minēto liecina, piemēram, proporcija starp ierosinātajām un pasludinātajām TAP lietām[4].
Arī Direktīvas 26. panta 1. punkta a) apakšpunkts paredz nepieciešamību nodrošināt, lai cita starp uzraugošās personas saņemtu atbilstošu apmācību un lai tām būtu savu pienākumu izpildei nepieciešamās speciālās zināšanas. Uz nepieciešamību stiprināt uzraugošo personu izpratni par biznesa vajadzībām norādīts arī projekta "Atbalsts parādu restrukturizācijai Latvijā" ietvaros izstrādātā ziņojuma "Galveno reformējamo jomu analīze esošajā Latvijas parādu pārstrukturēšanas ietvarā"[5] (turpmāk – Ziņojums) 13. ieteikumā[6].
Tādējādi Maksātnespējas likuma 12.³ panta pirmā daļa, kas pašlaik paredz minimālas prasības, vienlaikus ar tām nenodrošinot biznesa vajadzību izpratnes esamību, nerada uzticamību TAP, tajā skaitā pasākumu plānu, kvalitātei.
Norādāms, ka saskaņā ar maksātnespējas reģistrā pieejamiem datiem 2008.-2019. gadā kopumā ierosinātas 1359 TAP lietas jeb vidēji 113 TAP lietas gadā. Salīdzinājumam – šajā periodā ierosinātas 13 501 juridiskās personas maksātnespējas procesa lieta jeb vidēji 1125 juridiskās personas maksātnespējas procesa lietas gadā.
Kopsakarā ar citiem šajā likumprojektā ietvertajiem grozījumiem, kas vērsti uz TAP negodprātīgas vai ļaunprātīgas izmantošanas samazināšanu[7], sagaidāms, ka ierosināto TAP lietu skaits vismaz sākotnēji saruks.
Līdz ar to vismaz pašlaik nav samērīgi veidot pilnībā jaunu subjekta institūtu, paredzot tam vispusīgu un pilnvērtīgu kompetences izvērtēšanu no valsts puses, kā tas ir, piemēram, administratoru gadījumā. Attiecīgi ir samērīgi papildināt jau esošo sistēmu ar kritērijiem, kas paši par sevi garantē vismaz minimālu prasmju esamību.
Attiecībā uz specifiski nosakāmajiem kritērijiem norādāms, ka, ņemot vērā TAP mērķi, jēgu un norisi, šādiem kritērijiem nebūtu jāfokusējas uz juridisku zināšanu noteikšanu, bet gan tādu prasmju paredzēšanu, kas sniegtu atbalstu parādniekam saimnieciskās darbības kontekstā, vienlaikus raisot gan kreditoriem, gan valstij (un secīgi visai sabiedrībai kopumā) pārliecību par ekonomiski pamatotām darbībām pasākumu plānā. Līdz ar to uzraugošajai personai būtu jābūt personai, kura pilnīgi un vispusīgi izprot privāto tiesību juridisko personu ikdienas norisi, problemātiku un vajadzības.
Jau pašlaik ir divas profesijas, kas pēc būtības kopumā aptver privāto tiesību juridiskās personas finansiālā stāvokļa analīzi un rīcību atbilstoši tai.
Maksātnespējas likuma 9. panta pirmajā daļā definētais administrators juridiskās personas maksātnespējas procesa ietvaros veic dažādas darbības, tajā skaitā parādnieka stāvokļa pilnu analīzi, lai nonāktu pie labākā risinājuma, kas ne vienmēr nozīmē parādnieka likvidāciju vai aktīvu pārdošanu pa daļām. Šo personu atbilstību amatam pārbauda eksaminācijas komisija[8].
Attiecībā par administratoriem gan jānorāda, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 13. panta pirmās daļas 2. punktā noteikto par administratoru var būt rīcībspējīga fiziskā persona, kura saņēmusi valsts atzītu izglītības dokumentu par otrā līmeņa augstākās profesionālās izglītības apgūšanu tiesību zinātnēs un ieguvusi jurista kvalifikāciju vai saņēmusi valsts atzītu izglītības dokumentu par augstākās akadēmiskās izglītības apgūšanu tiesību zinātnēs un ieguvusi zinātnisko grādu. Attiecīgi pašreizējais administratora prasību modelis koncentrējas uz juridiskās kvalifikācijas esamību, kas nenodrošina zināšanas sniegt parādniekam atbalstu no biznesa norises perspektīvas.
Tomēr jāatzīmē, ka juridiskās kvalifikācijas esamība nenozīmē, ka administratoram vienlaikus nav arī izglītība finanšu jomā.
Arī iepriekš prasības administratoriem neaptvēra juridiskās kvalifikācijas esamību. Likuma “Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju”[9] 13. pantā bija paredzēts: “Par administratoru var būt tikai tāda fiziskā persona, kurai ir augstākā juridiskā izglītība vai augstākā izglītība ekonomikas, vadības vai finanšu jomā, vai ne mazāk kā triju gadu praktiskā darba pieredze uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību pārraudzības institūcijās un izpildinstitūcijās, kura sekmīgi izpildījusi administratora specializācijas iegūšanai nepieciešamās sertifikācijas prasības un kurai atbilstoši šā likuma noteikumiem Aģentūra izsniegusi sertifikātu.”
Tādējādi iepriekš kvalifikācijas prasības administratoriem bija plašākas un nav pamata apgalvot, ka nevienam no amatā pašlaik vai nākotnē ieceltajiem administratoriem ir vienīgi juridiskā kvalifikācija.
Tomēr, lai nodrošinātu uzraugošās personas mērķa sasniegšanu un lai nodrošinātu kvalitatīvu, uz biznesa elementiem balstītu atbalstu, administratoru gadījumā ir paredzams papildu nosacījums. Proti, ja administratoram nav augstākā izglītība ekonomikas, vadības vai finanšu jomā, tad šādā gadījumā administratoram papildus ir jāpiesaista finanšu jomas speciālists.
Savukārt zvērināts revidents, kura atbilstību zvērināta revidenta amata prasībām pārbauda Latvijas Zvērinātu revidentu asociācija[10], ir tiesīgs sniegt revīzijas pakalpojumus, kas cita starp ietver gada pārskata, arī konsolidētā gada pārskata, pārbaudi (revīziju) un revidenta ziņojuma sniegšanu[11].
Ņemot vērā, ka gan administratora, gan zvērināta revidenta kompetenci viņu attiecīgajās profesijās pārbauda attiecīgi eksaminācijas komisija un Latvijas Zvērinātu revidentu asociācija, šīm personām kopumā nav nepieciešams noteikt specifisku iepriekšējas praktizēšanas laiku maksātnespējas jomā, tajā skaitā specifiski saistībā ar TAP.
Papildus norādāms, ka zvērinātu revidentu apmācības un amata prasības neaptver specifiskas zināšanas par TAP vai specifisku sagatavotību veikt uzraugošās personas pienākumus. Tomēr šo personu sagatavotība uzņēmuma finansiālā stāvokļa izvērtēšanā ir pietiekama, lai šīs personas spētu praksē sniegt kvalitatīvu, uz biznesa vidi un finansiālās situācijas izvērtēšanu orientētu atbalstu parādniekam, kā arī nodrošināt parādnieka rīcības novērtēšanu. Turklāt jāatzīmē, ka likumprojektā paredzēts deleģējums Ministru kabinetam izdot Ministru kabineta noteikumus, lai noteiktu uzraugošās personas rīcības kodeksu (paredzot detalizētu veicamo darbību uzskaitījumu) un atlīdzības noteikšanas principus, kas palīdzēs arī zvērinātiem revidentiem pildīt uzraugošās personas pienākumus.
Vienlaikus nebūtu samērīgi ierobežot uzraugošo personu kandidātu loku tikai ar divām iepriekš minētajām prasībām, ņemot vērā, ka TAP un tā pasākumu plāns pēc būtības ir vienošanās starp parādnieku un kreditoru vairākumu. Papildus norādāms, ka abās minētajās profesijās pašlaik darbojošās personas ir tikai aptuveni četras reizes vairāk[12] kā pēdējos divpadsmit gados vidēji ierosināto TAP lietu skaits, kas varētu nesamērīgi ierobežot parādnieka iespējas atrast uzraugošo personu.
Taču vienlaikus par uzraugošo personu nedrīkstētu būt jebkura persona, jo, kā norādīts iepriekš, esošais modelis ar pilnībā brīvu tirgu nav uzlabojis TAP lietu kvalitāti. Tādējādi jau esošais mehānisms[13] ir papildināms ar papildu kritēriju, kas sniedz iespēju par uzraugošo personu būt arī tādām personām, kuras pārzina veidus un metodes kā novērtēt parādnieka stāvokli un kas būtu nepieciešams tā finansiālās situācijas stabilizēšanai vai saglabāšanai. Līdz ar to likumprojektā noteikta iespēja par uzraugošo personu izvēlēties tādu rīcībspējīgu fizisko personu, kurai ir tiesības uzturēties un tikt nodarbinātai Latvijā visu TAP norises laiku, uz kuru neattiecas šajā likumā noteiktie ierobežojumi un kurai ir augstākā izglītība ekonomikas, vadības vai finanšu jomā.
Ievērojot minēto, Maksātnespējas likuma 12.³ pantā ietvertās prasības ir pārskatāmas, paredzot, ka par uzraugošajām personām var būt zvērināti revidenti, administratori, ar konkrētiem nosacījumiem, vai rīcībspējīgas fiziskās personas, attiecībā uz kurām izpildās papildu nosacījumi. Tādējādi tiks nodrošināta parādnieka (atsevišķos gadījumos – parādnieka un kreditoru vairākuma) iespēja brīvi izvēlēties uzraugošo personu, tajā pašā laikā nodrošinot šo personu kvalitatīvu iesaisti TAP mērķa sasniegšanai.
Vienlaikus norādāms, ka Maksātnespējas likuma 12.⁵ pantā noteikti uzraugošās personas vispārīgie pienākumi, savukārt Maksātnespējas likuma 50. pantā noteiktas pasākumu plāna īstenošanas uzraudzībā veicamās darbības. Tāpat likumprojektā paredzēts papildināt Maksātnespējas likumu ar 37.¹ pantu, kas noteiks uzraugošās personas darbības pēc TAP lietas ierosināšanas, bet pirms tiesa ir lēmusi par TAP apstiprināšanu.
Taču norādāms, ka Maksātnespējas likumā jau esošās normas, kā arī šajā likumprojektā ietvertie grozījumi paredz veicamās darbības vispārīgi, neatklājot darbības, kas nepieciešamas to sasniegšanai. Ņemot vērā Direktīvas 27. panta 1. punktā noteikto, kā arī lai nodrošinātu, ka uzraugošās personas savus pienākumus veic likumīgi un efektīvi un ievērojot visu iesaistīto personu interešu aizsardzību, ir nepieciešams noteikt detalizētu regulējumu. Taču, ņemot vērā jautājuma detalizācijas pakāpi, ir samērīgi regulējumu noteikt ar Ministru kabineta noteikumiem, attiecīgi likumprojektā paredzot deleģējumu Ministru kabinetam noteikt uzraugošās personas rīcības kodeksu, kā arī nosakot uzdevuma izpildes atliekošu termiņu, tā kā šā likumprojekta galīgajai redakcijai, jo īpaši uzraugošās personas lomas ziņā, būs izšķiroša nozīme minēto noteikumu saturam.
Arīdzan norādāms, ka atlīdzība maksātnespējas procesa administratoriem un uzraugošajām personām tiek segta no atšķirīgiem avotiem. Proti, kā paredzēts likumprojektā, uzraugošo personu gadījumā atlīdzības pamatā pēc būtības ir vienošanās starp parādnieku vai kreditoru/-iem un uzraugošo personu. Attiecīgi uzraugošās personas atlīdzība tiks segta no parādnieka vai kreditora/-u līdzekļiem tiešā veidā.
Savukārt administratoru atlīdzības gadījumā atlīdzība ir daļa no maksātnespējas procesa izmaksām, kas savukārt ir sedzamas pirmajā kārtā kreditoru prasījumu segšanas kārtības ietvaros[14]. Ņemot vērā, ka kreditoru prasījumu segšanas kārtības ietvaros katra nākamā kārta tiek segta tikai pēc tam, kad iepriekšējās kārtas izmaksas/prasījumi ir segti pilnībā.
Tādējādi maksātnespējas procesa gadījumā ir būtiski regulēt visas iespējamās izmaksas, tajā skaitā arī par pievienotās vērtības nodokļa piemērošanu papildus vai nosacītu iekļaušanu summā (kā ir gadījumos, kad ir atlīdzība par pienākumu veikšanu, ko sedz no maksātnespējas procesa depozīta).
Savukārt TAP gadījumā uzraugošās personas atlīdzības apmērs nerada ietekmi uz kreditoru prasījumiem novirzāmās summas apmēru.
Papildus vēršam uzmanību, ka maksātnespējas procesa administrators, kurš būs iecelts par uzraugošo personu, tiesiskās aizsardzības procesa lietas ietvaros darbosies kā uzraugošā persona, nevis administrators. Minēto nostiprina Maksātnespējas likumā jau pašlaik ietvertā norāde, kurā paredzēts, ka arī regulēto personu darbību, tiesības un pienākumus konkrētā TAP regulē uzraugošās personas darbību reglamentējošās normas, vienlaikus uzsverot, ka, pildot uzraugošās personas pienākumus, šīm personām nav tiesību izmantot attiecīgajos savu profesionālo darbību regulējošos normatīvajos aktos noteiktās speciālās tiesības un priekšrocības, kuras paredz vai garantē attiecīgie normatīvie akti.[15]
Tādējādi no maksātnespējas jomu regulējošo normatīvo aktu perspektīvas nav nepieciešams paredzēt šādu īpašu regulējumu un ir pietiekami ar pievienotās vērtības nodokli regulējošos normatīvajos aktos noteikto.

Gadījumi, kad ieceļama uzraugošā persona, un tās loma
Pašlaik saskaņā ar Maksātnespējas likumā noteikto uzraugošās personas loma ir orientēta uz pasākumu plāna izpildes uzraudzību, vienlaikus arī sniedzot atzinumu par parādnieka izstrādāto pasākumu plānu. Attiecīgi tās ieceļ ļoti tuvu TAP lietas ierosināšanas beigām, lai sniegtu savu atzinumu par izstrādāto pasākumu plānu[16]. Secīgi – uzraugošā persona tiek iecelta visās TAP lietās tajās apstiprināto pasākumu plānu īstenošanas stadijai.
Taču pēdējo gadu prakse jo īpaši liecina, ka uzraugošās personas ir tieši ieinteresētas pasākumu plānu apstiprināšanā (ņemot vērā, ka pretējā gadījumā uzraugošā persona negūs ienākumus no TAP uzraudzības) attiecīgi nepievēršot pietiekamu vērību pasākumu plānu kvalitātei un tajos ietverto pasākumu spējai patiešām atjaunot vai saglabāt parādnieka maksātspēju.
Turklāt, kā norādīts iepriekš, 2016. gadā veiktie Maksātnespējas likuma grozījumi neviesa būtiskus uzlabojumus TAP lietās, tajā skaitā šajā aspektā.
Līdz ar to uzraugošās personas ir ieinteresētas jebkāda pasākumu plāna apstiprināšanā.
Attiecīgi ir nepieciešams mainīt uzraugošās personas iesaisti, lai veicinātu ne tikai pasākumu plānu kvalitāti, bet arī to iespējamību risināt parādnieku maksātspējas problēmas. Uz minēto mudina arī Direktīvas 2. panta 1. punkta 12. apakšpunkts, kā arī 5. panta 3. punkta ievaddaļa. Abas minētās normas īpaši izceļ uzraugošo personu lomu atbalsta sniegšanā parādniekam un uz nepieciešamību uzraugošajām personām iesaistīties agrākā stadijā norādīts arī Ziņojuma 14. ieteikumā[17].
Taču, kā uzsvērts arī Ziņojuma 15. ieteikumā[18], tas nebūt nenozīmē, ka uzraugošajai personai būtu jābūt ieceltai ikvienā gadījumā no TAP lietas ierosināšanas dienas līdz pat pēdējai pasākumu plāna izpildes dienai. Šāda uzraugošās personas iesaiste ir nelietderīga gadījumos, kad pasākumu plāna apstiprināšana nav notikusi īpašos apstākļos. Turklāt, kā noradīts arī Direktīvas 30. apsvērumā, iecelšana ikvienā gadījumā rada nevajadzīgas izmaksas.
Balstoties uz iepriekš minēto, ir nepieciešams arī pārskatīt uzraugošās personas iesaistes momentus.
Tādējādi likumprojekts paredz uzraugošās personas iecelšanu līdz ar TAP lietas ierosināšanu, lai uzraugošā persona sniegtu kvalificētu atbalstu parādniekam un tādējādi nodrošinātu, ka pasākumu plāns ir sagatavots kvalitatīvi un ir ar augstāku TAP mērķa sasniegšanas iespējamību. Papildus uzsverams, ka likumprojektā paredzētas stingrākas prasības, nekā Direktīvas 5. panta 3. punktā (kas paredz iecelšanas nepieciešamību arī gadījumos, kad tiek piemērota atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšana), ņemot vērā pašlaik zemo ierosināto TAP lietu, kurās izstrādāts un apstiprināts pasākumu plāns, proporciju iepretim TAP lietām, kurās pasākumu plāns nav ticis apstiprināts.
Ar saistītajiem grozījumiem Civilprocesa likumā būs nodrošināta uzraugošās personas kandidatūras, kā arī piekrišanas un atbilstības, norādīšana TAP pieteikumā. Tāpat pieteikumā būs norādāms, vai attiecībā uz konkrēto lietu ir attiecināma Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 20. maija regula (ES) 2015/848 par maksātnespējas procedūrām. Šādā gadījumā uzraugošās personas apliecinājumā par atbilstību prasībām būs jābūt norādei par spēju nodrošināt minētās regulas prasību izpildi, kas nepieciešams, lai nodrošinātu Direktīvas 26. panta 1. punkta c) apakšpunkta prasību izpildi.
Kontekstā ar likumprojektā piedāvātajām izmaiņām gadījumiem, kad uzraugošā persona ieceļama, ir pārskatāma arī tās loma.
Likumprojektā paredzēts, ka TAP lietas ierosināšanas stadijā uzraugošās personas galvenais uzdevums ir uzraudzīt parādnieka rīcību un sniegt parādniekam atbalstu pasākumu plāna izstrādē un saskaņošanā ar kreditoriem. Turklāt norādāms, ka uzraugošās personas iesaiste jau sākumā arī nodrošina pēc iespējas netraucētu parādnieka saimnieciskās darbības nepārtrauktību, vienlaikus arī pasargājot kreditorus un piegādātājus no parādnieka negodprātīgas rīcības, tam nepildot savas saistības ierosināšanas stadijā.
Vienlaikus norādāms, ka uzraugošās personas iecelšana līdz ar TAP lietas ierosināšanu nav nepieciešama ārpustiesas tiesiskās aizsardzības procesa (turpmāk – ĀTAP) gadījumā, ņemot vērā, ka šajās lietās ierosināšanas stadijai ir citāda nozīme un raksturs – tai nav TAP lietas ierosināšanas seku un parādnieks jau pieteikuma iesniegšanas brīdī ir saskaņojis pasākumu plāna projektu ar kreditoru vairākumu.
Ņemot vērā, ka konceptuāli maināma uzraugošās personas iesaiste, to galvenokārt nodrošinot TAP lietas ierosināšanas stadijā, lai palīdzētu parādniekam izstrādāt un saskaņot pasākumu plānu, ir pārskatāms arī Maksātnespējas likuma 12.3 panta trešās daļas 1. punktā noteiktais ierobežojums, kas pašlaik paredz, ka par uzraugošo personu nevar būt tāda persona, kura ir piedalījusies parādnieka pasākumu plāna izstrādē. Ievērojot iesaistes un arī uzraugošās personas līdzatbildības maiņu, nav saskatāma nepieciešamība saglabāt iepriekš minēto ierobežojumu. Piedāvātais uzraugošās personas lomas modelis mazina šo personu mantisko ieinteresētību pasākumu plāna apstiprināšanai. Turklāt uzraugošās personas pasākumu plāna īstenošanas stadijā būtu ieceļamas tikai īpaši noteiktos gadījumos, kad ir augstāks risks kreditoru interešu aizskārumam. Šādi gadījumi, turklāt neatkarīgi no tā, vai attiecīgā lieta ir TAP lieta vai ĀTAP lieta, ir izdalāmi obligātajos un fakultatīvajos. Proti, uzraugošā persona pasākumu plāna izpildes uzraudzībai būtu obligāti ieceļama tad, ja pasākumu plāns tiktu apstiprināts pārkategoriju piespiedu piemērošanas ceļā[19]. Fakultatīvi paredzamas tiesības kreditoru vairākumam lūgt iecelt uzraugošo personu pasākumu plāna izpildes uzraudzībai, ja viņu ieskatā tas ir nepieciešams. Šādā gadījumā kopumā saglabājams esošais mehānisms uzraugošās personas kandidāta izvēlei un ieteikšanai.
Taču vienlaikus likumprojektā paredzēta arī iespēja pašam parādniekam lūgt uzraugošās personas iecelšanu pasākumu plāna izpildes uzraudzības stadijai. Tāpat kā kreditoru vairākuma lūguma gadījumā, arī parādnieka lūguma gadījumā nav noteikti konkrēti kritēriji. Jāatzīmē, ja tiesa apmierina parādnieka lūgumu pēc viņa paša izvēles iecelt uzraugošo personu šādā gadījumā, tad tādējādi palielināsies TAP izmaksas. Tomēr šāds risinājums nevar tikt izmantots tiem gadījumiem, kad kreditoru vairākums vēlas uzraugošās personas iecelšanu, taču nevēlas segt šīs personas atlīdzību. Tā pamata mērķis ir sniegt parādniekam iespēju saņemt papildu aizsardzību un atbalstu pasākumu plāna īstenošanā, it īpaši, ja konkrētā TAP lietā ir kreditori, kuri ar savām darbībām varētu kavēt vai ierobežot pasākumu plāna izpildi un tādējādi – TAP mērķa sasniegšanu. Līdz ar to parādnieka aizsardzības un atbalsta garants ir samērīgs ar papildu izdevumiem.
Ievērojot minēto, arīdzan nepieciešams precizēt kārtību uzraugošās personas maiņai gan gadījumos, kad uzraugošā persona pati vēlas atkāpties, gan gadījumos, kad šo personu vēlas nomainīt. Attiecīgi likumprojektā papildināts jau esošais regulējums (kur uzraugošās personas kandidātu iesaka kreditors vai kreditori) ar parādnieka pienākumu ieteikt jaunu uzraugošās personas amata kandidātu, ja maiņa notiek TAP lietas ierosināšanas stadijā vai pasākumu plāna izpildes stadijā un uzraugošā persona iecelta tamdēļ, ka pasākumu plāns apstiprināts, piemērojot pārkategoriju piespiedu piemērošanu.
Papildus norādāms, ka gadījumos, kad uzraugošā persona netiks iecelta, bet kreditoru ieskatā parādnieks nepildīs tā pienākumus, tāpat kā pašlaik ierosināšanas stadijā, kreditoriem būs tiesības vērsties attiecīgi tiesā ar lūgumu izbeigt tiesiskās aizsardzības procesa lietu vai Maksātnespējas kontroles dienestā, ņemot vērā Maksātnespējas likuma 179. pantā un 180. panta otrajā daļā noteikto.
Arīdzan norādāms, ka Maksātnespējas likuma 47. pantā paredzētas tiesības grozīt pasākumu plānu. Ievērojot iepriekš izklāstītos apsvērumus, uzraugošās personas iesaiste visos gadījumos nebūtu nepieciešama, tomēr kreditoru vairākumam paredzamas tiesības pieprasīt uzraugošās personas atzinuma pievienošanu sagatavotajiem grozījumiem. Likumprojektā skaidri noteikts, ka šajos gadījumos (proti, gadījumos, kad attiecīgajā TAP lietā pasākumu plāna izpildes uzraudzībai nav iecelta uzraugošā persona) atzinumu sniedz pēdējā ieceltā uzraugošā persona.

Uzraugošās personas atlīdzība
Pašlaik Maksātnespējas likuma 166. panta otrajā daļā paredzēts, ka uzraugošās personas atlīdzību par pienākumu veikšanu TAP vai ĀTAP maksā šā likuma 42. panta trešajā daļā noteiktais kreditoru vairākums, kas ir atbalstījis TAP pasākumu plānu, proporcionāli katra kreditora prasījuma apmēram, ja vien starp kreditoriem nav panākta cita vienošanās. Taču pēdējo gadu prakse liecina, ka praksē vēl aizvien uzraugošās personas atlīdzību nereti maksā pats parādnieks, kas tādējādi nonāk pretrunā Maksātnespējas likumā noteiktajam.
Ievērojot pastāvošo praksi, kā arī iepriekš aprakstīto uzraugošās personas iecelšanas gadījumu un lomas maiņu, kā arī ņemot vērā Direktīvas 5. panta 3. punkta c) apakšpunktā noteikto, nepieciešams pārskatīt uzraugošās personas atlīdzības segšanas avotu. Proti, likumprojektā paredzēts, ka kreditori uzraugošās personas atlīdzību sedz tikai tajos gadījumos, kad paši ir pieprasījuši tās iecelšanu. Savukārt citos gadījumos uzraugošās personas atlīdzība būs sedzama no parādnieka līdzekļiem. Jāatzīmē, ka likumprojekts arī paredz mainīt pieeju tajos gadījumos, kad atlīdzības segšanas pienākums gulstas uz kreditoriem – ar grozījumiem paredz pienākumu noteikt nevis tiem kreditoriem, kuri ir atbalstījuši pasākumu plānu, bet gan tiem visiem, kuri ir atbalstījuši uzraugošās personas iecelšanas nepieciešamību.
Arīdzan jāatzīmē, ka kreditoru kopumam var būt praktiskas grūtības vienoties par uzraugošās personas iecelšanas nepieciešamību, kandidatūru vai atlīdzību. Lai veicinātu efektīvas diskusijas, likumprojektā arīdzan paredzēta iespēja sasaukt kreditoru sapulci tieši šim mērķim. Ievērojot, ka tieši parādniekam ir pieejama aktuālā informācija par viņa kreditoriem un to kontaktinformāciju, tad kreditoru sapulces praktiska sasaukšana arī šajā jautājumā būs parādnieka pienākums.
Tāpat no diskusijām ar nozares ekspertiem secināts, ka precīzu noteikumu par uzraugošās personas atlīdzības apmēru neesamība var apgrūtināt vienošanās panākšanu ar uzraugošo personu. Taču norādāms, ka TAP rakstura dēļ šis elements neprasa striktu regulējumu likuma līmenī, tā kā parādnieks vai kreditoru vairākums ir tiesīgi izvēlēties uzraugošās personas amata kandidātu no samērā plaša personu loka. Līdzīgi Ziņojuma 67. un 68. ieteikums[20] aicina noteikt skaidrākus noteikumus uzraugošo personu atlīdzībai, taču neprasot regulējuma ietveršanu Maksātnespējas likumā. Vienlaikus jāņem vērā Direktīvas 27. panta 4. punktā noteikto pienākumu nodrošināt, ka uzraugošo personu atalgojums ir reglamentēts tādējādi, kas atbilst mērķim efektīvi pabeigt TAP.
Ņemot vērā minēto, mērķa sasniegšanai ir pietiekami jautājumu regulēt Ministru kabineta noteikumos, likumprojektā attiecīgi paredzot deleģējumu Ministru kabinetam, kā arī nosakot termiņu Ministru kabineta noteikumu izdošanai.

Papildu nosacījums uzraugošās personas atcelšanai
Šobrīd Maksātnespējas kontroles dienestam attiecībā uz uzraugošās personas uzraudzību Maksātnespējas likums piešķir šādas tiesības: ierosināt disciplinārlietu pret uzraugošo personu; iesniegt tiesai pieteikumu par uzraugošās personas atcelšanu no attiecīgā TAP, ja ir konstatēti šā likuma 12.3 panta otrajā un trešajā daļā noteiktie ierobežojumi (Maksātnespējas likuma 174.2 panta pirmās daļas 8. punkts un 12.4 panta otrās daļas 4. punkts), kā arī saskaņā ar šā likuma 12.4 panta piektajā daļā noteiktajiem gadījumiem.
Līdz ar to secināms, ka Maksātnespējas kontroles dienestam ir pienākums uzraudzīt uzraugošās personas, bet Maksātnespējas likums neparedz pietiekamu mehānismu, lai efektīvi īstenotu uzraugošo personu uzraudzību. Tādējādi ir nepieciešams izvērtēt Maksātnespējas kontroles dienesta lomu un tiesību apjomu, veicot uzraugošās personas uzraudzību. Proti, lai Maksātnespējas kontroles dienests varētu efektīvi uzraudzīt uzraugošās personas, tad arī Maksātnespējas kontroles dienesta pilnvaru apjoms būtu jāpaplašina, tostarp, izskatot sūdzību par uzraugošās personas rīcību un konstatējot uzraugošās personas rīcībā pārkāpumu, attiecīgi arī pieņemt lēmumu par tiesiskā pienākuma uzlikšanu, kā arī iesniegt pieteikumu par uzraugošās personas atcelšanu ne tikai šobrīd Maksātnespējas likumā noteiktajos gadījumos. Pretējā gadījumā, izvērtējot uzraugošās personas rīcību šobrīd esošo tiesisko līdzekļu ietvaros, Maksātnespējas kontroles dienestam ir problemātiski veikt efektīvu uzraugošo personu uzraudzību, jo ir nepietiekams normatīvais regulējums un ierobežota Maksātnespējas kontroles dienesta kompetence.
Papildus norādāms, ka Maksātnespējas kontroles dienesta pieņemtie lēmumi ir pakļauti pārsūdzībai atbilstoši Maksātnespējas likuma 175. pantā noteiktajam. Tādējādi jāuzsver, ka lēmums, kuru uzraugošā persona ir pārsūdzējusi, par pamatu uzraugošās personas atcelšanai var kalpot vienīgi pēc tā pārsūdzības beigām.

Uzraugošās personas atbildība
Tā kā likumprojektā piedāvāts mainīt uzraugošās personas iecelšanas gadījumus un tādējādi – arī tās lomu procesā, minētais cieši saistāms ar uzraugošās personas civiltiesiskās atbildības elementu. Proti, tā pašlaik fakultatīvais raksturs ir aizstājams ar obligātu pienākumu apdrošināt savu civiltiesisko atbildību par iespējamo kaitējumu, ko tā ar savu rīcību var nodarīt parādniekam, kreditoriem vai citām personām tiesiskās aizsardzības procesā. Likumprojektā paredzēts deleģējums Ministru kabinetam noteikt apdrošināšanas kārtību, kā arī minimālo apdrošinājuma summu.

Pasākumu plāns
Otrs būtisks elements sekmīgai TAP mērķa sasniegšanai ir kvalitatīvs pasākumu plāns. To pašlaik zemās kvalitātes dēļ jau iepriekš norādīta nepieciešamība labāk sagatavotas uzraugošās personas iesaistīt ievērojami savlaicīgāk un tiešāk.
Maksātnespējas likuma 40. panta ceturtā daļa kopumā atbilst Direktīvas 8. panta prasībām. Taču minēto Maksātnespējas likuma normu ir nepieciešams papildināt, ietverot arī informāciju par visiem parādnieka aktīviem, tā finanšu grūtību cēloņiem, informāciju par jaunu finansējumu un tā nepieciešamības pamatojumu, kā arī informāciju par darbinieku pārstāvju informēšanu un konsultēšanos, par esošo situāciju saistībā ar darbinieku nodarbinātību un plānoto ietekmi uz to un skaidras norādes par to, kādēļ pasākumu plānam ir izredzes atjaunot vai saglabāt parādnieka maksātspēju. Šajā kontekstā papildus norādāms, ka likumprojektā ietverts apzīmējums "nākamais labākais alternatīvais scenārijs", ar ko saprotams jebkāds risinājums, ko parādnieks veiktu gadījumā, ja pasākumu plāns netiktu apstiprināts, piemēram, aktīvu pārdošana vai struktūrvienību likvidēšana un attiecīgi sagaidāmais rezultāts.
Arīdzan norādāms, ka viens no papildinājumiem attiecībā uz pasākumu plāna saturu attiecas uz pienākumu visos gadījumos norādīt visas parādnieka mantas uzskaitījumu, kā arī tās vērtību. Tomēr jāatzīmē, ka mantas vērtības noteikšanai nav iespējams noteikt vienu konkrētu metodi, pat ja tās būtu unificētas. Mantas vērtību praksē iespējams noteikt ar tik vienkāršu rādītāju kā bilances vērtība, kas gan nav izsmeļošākais un uzticamākais vērtējums, līdz pat sertificēta vērtētāja veiktam vispusīgam vērtējumam, kas savukārt saistās ar palielinātām izmaksām.
Līdz ar to likumprojektā saglabāts atvērts regulējums, pieļaujot konkrētas un atbilstīgas metodes izraudzīšanos katrā gadījumā individuāli. Lai tomēr nodrošinātu vispusīgas, skaidras un visaptverošas informācijas pieejamību kreditoriem, bet potenciāli neradītu papildu izdevumus parādniekam, likumprojektā ietvertas kreditoru tiesības pieprasīt papildu ziņas no parādnieka un parādniekam noteikts pienākums šīs ziņas sniegt, izņemot, ja to neierobežota izpaušana varētu kaitēt parādnieka vai kreditoru likumīgajām interesēm.
Tāpat Direktīvas 8. panta 2. punkts pieprasa nodrošināt pārbaudes sarakstu mazo un vidējo uzņēmumu vajadzībām, taču norādāms, ka tas ir neleģislatīvs pasākums un tādējādi likumprojektā nav ietverams.
Diskusijās ar nozares ekspertiem secināts, ka pašlaik praksē nav nepieciešamība veidot vai ļaut veidot vairāk kreditoru kategorijas, kā tas ir paredzēts pašlaik. Taču vienlaikus nozares ekspertu ieskatā ir būtiski pievērst uzmanību atsevišķiem kreditoru veidiem – mazajiem piegādātājiem, t.i., ja šie kreditori uz kreditoru kopuma fona veido niecīgu īpatsvaru (šo kreditoru prasījums nesasniedz vienu procentu no visu kreditoru prasījumu summas), kas objektīvi nevar ietekmēt pasākumu plāna saskaņošanu, un kreditoriem, kuru sniegto preci vai pakalpojumu objektīvi nav iespējams aizstāt (jeb tādiem kreditoriem, kuri ir tik izdevīgā stāvoklī, ka principā var šantažēt parādnieku, lai saņemtu visu savu prasījumu, piemēram, ja kreditoram attiecīgā pakalpojuma vai preču sniegšanas jomā ir ekskluzīvs stāvoklis un tirgū nav citu subjektu, no kuriem parādnieks varētu saņemt to pašu preci vai pakalpojumu).
Attiecīgi Maksātnespējas likuma 38. pants ir papildināms ar norādi, ka tā otrās daļas proporciju var neattiecināt arī uz citiem kreditoriem un piegādātājiem, kuru saistību izpilde citādā apmērā ir būtiska parādnieka saimnieciskās darbības turpināšanai.
Saistībā ar iepriekš minēto norādāms, ja pasākumu plānā vispār netiek paredzētas TAP metodes attiecībā uz mazajiem piegādātājiem, stratēģiski svarīgajiem kreditoriem vai, kā paredzēts jau pašlaik Maksātnespējas likuma 38. panta astotajā daļā, attiecībā uz nodokļu administrāciju vai darbiniekiem, tad šīm personām nebūtu jāsaņem kreditora statuss, tā kā pasākumu plāns tās neietekmēs vispār. Rezultātā šīs personas nevarēs izlietot maksātnespējas jomu regulējošos normatīvajos aktos noteiktās kreditora tiesības, piemēram, izteikt iebildumus par pasākumu plānu. Tāpat šīs personas nebalsos par pasākumu plānu un attiecīgi to prasījumi netiks ieskaitīti kopējā prasījumu summā.
Šīs personas arīdzan nebūs tiesīgas vērsties tiesā ar lūgumu par TAP lietas izbeigšanu, ja parādnieks nepildīs saistības pret tām. Taču norādāms, ka šādu personu aizsardzība jau ir augstākā līmenī nekā kreditoru un TAP lietas izbeigšana noteikti neveicinātu kreditoru (gan faktisko, gan TAP lietā atzīto) interešu aizsardzību. Vienlaikus norādāms, ja parādnieks nepildīs tādas saistības, attiecībā uz kurām pasākumu plānā paredzētas TAP metodes, piemēram, nepildīs saistības, kas radušās pasākumu plāna īstenošanas laikā, tad, ievērojot arī Maksātnespējas likuma 49. panta trešajā daļā, 167. un 179. pantā noteikto,  tik un tā saglabājas iespēja saukt parādnieku pie administratīvās atbildības par TAP noteikumu pārkāpšanu.
Tāpat nozares eksperti ir uzsvēruši jau Maksātnespējas politikas attīstības pamatnostādnēs uzsvērto[21] un Ziņojuma 42. ieteikumā[22] ietvertās norādes, kas liecina par nepieciešamību pārskatīt pieļaujamo pasākumu plāna sākotnējo termiņu. Pašlaik nereti veidojas situācija, ka pasākumu plāns mākslīgi tiek radīts uz diviem gadiem, kaut arī faktiski tas ir paredzēts ilgākam laika posmam.
Līdz ar to precizējama Maksātnespējas likuma 48. panta pirmā daļa, paredzot, ka, motivējot nepieciešamību, termiņu jau sākotnēji var noteikt arī ilgāku par diviem gadiem, bet ne ilgāk par četriem gadiem.

TAP lietas ierosināšanas sekas, tajā skaitā atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšana un tās sekas
Pašlaik nacionālais regulējums paredz, ka Direktīvas 6. pantā ietvertā atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšana (turpmāk – apturēšana) ir sasaistīta ar TAP lietas ierosināšanas stadiju no sākuma līdz beigām. Attiecīgi – tā var ilgt pat trīs mēnešus, kas praksē faktiski ir nedaudz ilgāk, kamēr tiek veiktas visas darbības tiesā.
Taču apturēšanu ir nepieciešams atsaistīt no TAP lietas ierosināšanas stadijas.
Pirmkārt, ne vienmēr faktiski ir nepieciešama apturēšana, tā kā formālas sarunas var būt sekmīgas arī bez tās.
Otrkārt, nav arī pamata sasaistīt pasākumu plāna izstrādes un saskaņošanas procesu ar apturēšanu, galvenokārt tamdēļ, ka apturēšanas nepieciešamības zudums nav vienādības zīme ar sarunu beigām.
Turklāt būtiski arī uzsvērt, ka pēdējo gadu prakse liecina, ka TAP lietas bieži vien tiek ierosinātas tikai un vienīgi ar mērķi saņemt apturēšanu, nevis saglabāt vai atjaunot parādnieka maksātspēju.
Attiecīgi apturēšanas beigu termiņu nepieciešams atsaistīt no ierosināšanas stadijas, saglabājot kopīgu iniciācijas momentu. Vienlaikus jāuzsver, ka likumprojektā paredzēta zināma atkāpe no šī principa, paredzot, ka apturēšana turpina darboties, ja pasākumu plāns tiesā tiek iesniegts apturēšanas darbības laikā. Minētās normas mērķis ir aizsargāt parādnieku, kurš visas nepieciešamās darbības ir veicis savlaicīgi, kā arī nodrošināt tiesisko noteiktību kā parādniekam, tā arī kreditoriem kamēr tiesā tiek izskatīts pasākumu plāns.
Saskaņā ar Direktīvas 6. panta 6. punktu maksimālais sākotnējais apturēšanas termiņš drīkst būt līdz četriem mēnešiem. Tā kā jau pašlaik Maksātnespējas likums paredz divus mēnešus, un nav saskatāma nepieciešamība to pagarināt, tad likumprojektā apturēšanas sākotnējais termiņš ir saglabāts identisks.
Taču vienlaikus jāuzsver, ka Direktīvas 6. panta 8. punkts kopējo apturēšanas termiņu noteic ne ilgāku par divpadsmit mēnešiem. Attiecīgi četras reizes ilgāk, nekā paredzēts pašlaik. Gadījumos, kad parādnieka struktūra vai tā saistību vai kreditoru struktūras ir gana sarežģītas, trīs mēneši var būt objektīvi pārāk īss termiņš. Tamdēļ likumprojektā paredzēts, ka maksimālais apturēšanas termiņš nedrīkst pārsniegt sešus mēnešus no TAP lietas ierosināšanas dienas. Minētais termiņš noteikts īsāks, nekā to pieļauj Direktīva, ievērojot Latvijā esošo uzņēmumu struktūras, kā arī lai nodrošinātu kreditoru tiesisko paļāvību.
Papildus norādāms, ka, lai nodrošinātu kreditoru un piegādātāju tiesisko paļāvību, kā arī veicinātu parādnieka saimnieciskās darbības stabilitāti un darbinieku aizsardzību, atsaistot apturēšanas beigas no TAP lietas ierosināšanas stadijas beigām, ir nosakāms TAP lietas ierosināšanas beigu termiņš – divi mēneši no apturēšanas beigām.
Tāpat, parādnieka un kreditoru interešu balansa nodrošināšanai, kā arī ievērojot Direktīvas 6. panta 9. punktā noteikto, likumprojektā noteikti gadījumi, kad tiesa var lemt par apturēšanas atcelšanu.
Iepriekš minētā kontekstā norādāms, ka ne vienmēr atcelšanai būs jābūt vispārīgai. Tā, ievērojot pieteikumā norādīto, varēs būt vispārēja, aptverot visus kreditorus, vai ierobežota, to attiecinot uz vienu vai vairākiem atsevišķiem kreditoriem vai kreditoru grupām. Citiem vārdiem, personai, kura iesniegs pieteikumu par apturēšanas atcelšanu, būs iespēja lūgt to atcelt pilnībā un tādējādi to attiecināt uz visiem kreditoriem, ne tikai iesniedzēju, ja iesniedzējs būs kreditors. Taču pieteikuma iesniedzējam būs tiesības lūgt to attiecināt tikai uz vienu konkrētu kreditoru vai kreditoru grupu, attiecīgi apturēšanas darbību saglabājot attiecībā uz pārējiem. Papildus norādāms, ja apturēšana būs atceļama tamdēļ, ka tiesa gūs pārliecību, ka attiecīgā TAP lieta ir ierosināta negodprātīgi (piemēram, bez nolūka atjaunot vai saglabāt parādnieka maksātspēju, bet gan lai apzināti kavētu kreditoru iespējas īstenot to tiesības vai lai nobēdzinātu parādnieka aktīvu), tad apturēšanas atcelšanai vienmēr vajadzētu būt vispārīgai.
Direktīvas 13. pants paredz īpašu darbinieku aizsardzību.
Kopumā Maksātnespējas likums jau pašlaik neskar darbinieka, kuram ir prasījums pret tā darba devēju, intereses pasākumu plānā, ja vien darbinieks tam nav piekritis.
Taču ne vienmēr plāns paredz rīcību tikai ar darbinieku prasījumiem; TAP metodes var tikt izraudzītas arī tādas, kas ietekmē parādnieka nodarbinātos kopumā, piemēram, ja plānots likvidēt kādu struktūrvienību, izmantot kādus ārpakalpojumus vai vienkārši samazināt darbinieku skaitu.
Maksātnespējas likuma 36. pants paredz, ka TAP lietas ierosināšana ir visiem pieejama informācija maksātnespējas reģistrā. Tāpat Darba likumā ietverts regulējums par darba devēja pienākumiem pret darbinieku pārstāvjiem šādos gadījumos. Proti, saskaņā ar Darba likuma 11. panta pirmās daļas 1. un 2. punktā noteikto darbinieku pārstāvjiem, veicot savus pienākumus, ir tiesības pieprasīt un saņemt no darba devēja informāciju par uzņēmuma pašreizējo ekonomisko un sociālo stāvokli un iespējamām tā izmaiņām, kā arī attiecīgu informāciju par darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma sniedzēja norīkoto darbinieku nodarbināšanu uzņēmumā; laikus saņemt informāciju un konsultēties ar darba devēju, pirms tas pieņem tādus lēmumus, kuri var skart darbinieku intereses, it īpaši lēmumus, kuri var būtiski ietekmēt darba samaksu, darba apstākļus un nodarbinātību uzņēmumā.
Taču nozares eksperti norāda, ka praksē darbinieki vai to pārstāvji netiek pienācīgi iesaistīti TAP norisē, tajā skaitā plāna izstrādes un saskaņošanas procesā. Turklāt Maksātnespējas likuma regulējums neparedz darbinieku pārstāvjiem jebkādas iespējas ietekmēt plāna izstrādi vai tā pieņemšanu.
Attiecīgi, lai vienlaikus arī pilnvērtīgi nodrošinātu Direktīvas 13. panta prasību izpildi, arī Maksātnespējas likumā ir nepieciešams stingrāk nodrošināt darbinieku pārstāvju iesaisti. Tādējādi – pēc TAP lietas ierosināšanas parādniekam ir pienākums informēt arī darbinieku pārstāvjus, ja tādi ir, vienlaikus paredzot, ka tiesiskās aizsardzības procesa metodes, kas attiecas uz vismaz ceturtdaļu darbinieku, drīkst piemērot tikai ar darbinieku pārstāvju, ja tādi pastāv konkrētā situācijā, piekrišanu.
Norādāms, ka darbinieku pārstāvju, ja tādi pastāv konkrētā situācijā, obligātā saskaņojuma noteiktā minimālā robeža 25 % apmērā ir saistīta ar Direktīvas 10. panta 1. punkta “c” apakšpunktā noteikto. Direktīvas minētā norma paredz, ka šādu pārstrukturēšanas plānu ir obligāti jāapstiprina tiesai. Jāuzsver, ka Latvijas nacionālais regulējums pašlaik paredz stingrākas prasības, nekā minētā norma, jo tiesā ir apstiprināmi visi pārstrukturēšanas plāni, lai tie varētu attiekties uz visiem, tajā skaitā nepiekrītošajiem, kreditoriem. Direktīvas 48. apsvērumā detalizētāk skaidrots, ka pārstrukturēšanas plāna apstiprinājums no tiesas puses ir nepieciešams, lai nodrošinātu, ka kreditoru tiesību vai kapitāla turētāju dalības samazināšana ir samērīga ar priekšrocībām, kas gūtas no pārstrukturēšanas un ka tiem ir pieejami iedarbīgi tiesību aizsardzības līdzekļi, jo īpaši atsevišķos gadījumos, tajā skaitā, kad paredzēta 25 % darbaspēka skaita samazināšana. Tādējādi, lai pilnvērtīgi sasniegtu Direktīvas mērķi, kā arī sniegtu kvalitatīvu un izsvērtu atbalstu tiesām pārstrukturēšanas plāna apstiprināšanā, likumprojekts paredz darbinieku pārstāvju, ja tādi pastāv, obligātu saskaņojumu vismaz 25 % darbaspēka skaita samazināšanai.
Papildus norādāms, ka minētā norāde uz darbinieku pārstāvjiem ir skatāma kopsakarā ar Darba likumu. Norādāms, ka maksātnespējas jomu regulējošos normatīvajos aktos darba tiesisko attiecību jautājumi tiek risināti tikai atsevišķos un īpaši noteiktos gadījumos, no kā secināms, ka darba tiesisko attiecību jomu regulējošie normatīvie akti ir piemērojami arī tiesiskās aizsardzības procesa un maksātnespējas procesa gadījumā, ja vien maksātnespējas jomu regulējošos normatīvajos aktos nav ietverti citi noteikumi. Tādējādi nedz Maksātnespējas likumā, nedz arī likumprojektā netiek definēts, kas ir darbinieku pārstāvji. Attiecīgi ar terminu “darbinieku pārstāvji” ir jāsaprot Darba likuma 10. pantā minētā darbinieku arodbiedrība, kuras vārdā rīkojas tās statūtos pilnvarota arodbiedrības institūcija vai amatpersona vai darbinieku pilnvaroti pārstāvji, kas ievēlēti saskaņā ar Darba likuma 10. panta otrās daļas noteikumiem. Papildus jānorāda, ka minētais regulējums vērsts uz tādu darbinieku pārstāvju iesaisti, kas izveidoti attiecīgajā uzņēmumā.
Maksātnespējas likums[23] pašlaik paredz TAP lietas ierosināšanas seku attiecināšanu arī uz darba ņēmēju prasījumiem, kas ir pretrunā ar Direktīvas 6. panta 5. punktā noteikto. Neatbilstība uzsvērta arī Ziņojuma 45. ieteikumā[24], ierosinot: "Darbinieku prasījumi, kas izriet no darba līguma vai darba attiecībām, būtu jāgarantē no darbinieku garantiju fonda, uzsākot Formālu pārstrukturēšanu, vai atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšana nedrīkstētu ietekmēt darbinieku prasījumus."
Ņemot vērā TAP un juridiskās personas maksātnespējas procesa mērķus un gadījumus, kad tie būtu piemērojami, kopsakarā ar darbinieku prasījumu institūta būtību[25], norādāms, ka TAP gadījumā ir atbilstoši nodrošināt TAP lietas ierosināšanas seku neattiecināšanu uz lietām par darba samaksas piedziņu un citiem darbinieku prasījumiem, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām vai ir ar tām saistīti.
Praksē bieži vien līdz ar TAP lietas ierosināšanu tiek būtiski apgrūtinātas parādnieka iespējas turpināt saimniecisko darbību. Proti, piegādātāji un kreditori nereti atsaka sadarboties vai pārtrauc jau esošo sadarbību. Šāda rīcība būtiski kaitē TAP mērķa sasniegšanai un minēto situāciju risina arī Direktīvas 7. pants. Tādējādi, likumprojekts paredz papildināt Maksātnespējas likuma 37. panta pirmo daļu ar aizliegumu kreditoriem izvairīties no izpildāmu līgumu izpildes vai tos izbeigt, paātrināt vai citādi pārveidot parādniekam nelabvēlīgā veidā, izmantojot līguma klauzulu, kurā paredzēti šādi pasākumi, kas izriet no vai ir saistīti ar tiesiskās aizsardzības procesa lietas ierosināšanu. Gadījumā, ja kreditors tomēr neievēros šo aizliegumu, būs pamats piemērot administratīvo atbildību par Maksātnespējas likuma 179. pantā noteikto administratīvo pārkāpumu.
Papildus norādāms, ka Maksātnespējas likumā pašlaik netiek lietots jēdziens "izpildāmi līgumi". Taču pēc būtības tas jau pašlaik ir atrodams Maksātnespējas likuma 101. pantā, kur tas pats "izpildāms līgums" ir izteikts garāk: "Ja parādnieka noslēgtais līgums juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienā nav izpildīts vai ir izpildīts daļēji, [..]". Rezumējot, izpildāmi līgumi ir tādi, kuru pamata priekšmets vēl nav izpildīts. Ja kreditoram (vai citam piegādātajam/pakalpojuma sniedzējam) saskaņā ar šo līgumu ir, piemēram, jāpiegādā prece noteiktā apjomā, tad TAP lietas ierosināšana nedrīkst būt par pamatu līguma neizpildīšanai. Salīdzinājumam, ja līgumā būs, piemēram, atruna, ka, nesaņemot 3 maksājumus, līgums zaudē spēku vai pakalpojuma sniedzējs ir tiesīgs vienpusēji atkāpties, tad līgums būs neizpildāms, bet ne tamdēļ, ka ir ierosināta TAP lieta. Attiecīgi šāds līgums no kreditora/piegādātāja puses būs "neizpildāms līgums" un šī norma uz viņu nedarbosies.
Īpaši norādāms, ka Direktīvas 7. pants pieļauj iespēju sniegt maksātnespējas procesa pieteikumu, kad ir beidzies moratorija laiks. Taču, kopsakarā ar citiem likumprojekta grozījumiem, kas ietverti TAP kvalitātes un parādnieku godprātības paaugstināšanai, tas būtiski ietekmēs parādnieka iespēju atjaunot vai saglabāt parādnieka maksātspēju. Attiecīgi, tā kā maksātnespējas procesa pieteikuma iesniegšanas rezultātā var tikt pasludināta kolektīva procedūra un tādējādi atbilstība individuāli veicamām darbībām vairs nav tik viennozīmīga, tad ir samērīgi un pamatoti aizliegumu iesniegt juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu līdz pat beigām.

Pasākumu plāna pieņemšana un apstiprināšana
Latvijas nacionālais regulējums daļā par pasākumu plāna apstiprināšanu jau pašlaik kopumā atbilst Direktīvā ietvertajai procedūrai.
Papildus, vienlaikus ar Direktīva ietverto mehānismu izvērtējumu izvērtēts arī Maksātnespējas politikas attīstības pamatnostādņu 2016.-2020. gadam īstenošanas plāna 1.2.1. un 1.2.2. pasākums.
Izvērtējuma rezultātā secināts, ka nav saskatāms pamats pārskatīt kreditoru balsojuma mehānismu, jo esošais Maksātnespējas likuma 42. panta trešās daļas regulējums nodrošina adekvātu kreditoru vienlīdzības principa ievērošanu. Līdzīgi arī nav nepieciešams noteikt papildu kompensējošus mehānismus kreditoriem, kuru intereses tiek aizskartas, ņemot vērā, ka ikviens kreditors ir tiesīgs brīvi izvēlēties, vai tas vēlas atbalstīt piedāvāto pasākumu plānu. Tāpat norādāms, ka viena no pasākumu plānā norādāmajām ziņām ir pamatojums tam, ka pasākumu plānu nesaskaņojušo kreditoru ieguvums, īstenojot tiesiskās aizsardzības procesu, ir vismaz tikpat liels kā gadījumā, ja minētā plāna apstiprināšanas brīdī parādniekam tiktu pasludināts maksātnespējas process, vai gadījumā, ja tiktu piemērots nākamais labākais alternatīvais scenārijs, ja netiktu īstenots tiesiskās aizsardzības process. Šo parādnieka sniegto pamatojumu izvērtē ne tikai pats neatbalstošais kreditors, bet arī uzraugošā persona un tiesa.
Savukārt, ievērojot civilprocesa nacionālās īpatnības un sabiedrības pašlaik esošo ievērojamo neuzticēšanos TAP, pasākumu plāna apstiprināšanai ir paredzamas stingrākas prasības, nekā paredzēts Direktīvā. Proti, ir saglabājams jau pašreizējais regulējums, kas paredz, ka visos gadījumos pasākumu plāns ir jāapstiprina, lai tas stātos spēkā un būtu attiecināms uz visiem – parādnieku, saskaņojušiem kreditoriem un it īpaši – nesaskaņojušiem kreditoriem.
Ievērojot Direktīvas 10. panta 2. punktā noteikto, tiesai, lemjot par pasākumu plāna apstiprināšanu, kreditoru interešu ievērošanas kritērija izpilde būtu jāpārbauda tikai tajos gadījumos, ja kāds iebilst pret plānu tieši šādu apsvērumu dēļ.
Maksātnespējas likums jau šobrīd daļēji aptver minēto kritēriju, kas nostiprināts Direktīvas 2. panta 1. punkta 6. apakšpunktā, taču tā pilnīgai atbilstībai ir papildināms Maksātnespējas likuma 40. panta ceturtās daļas 15. punkts.
Tāpat saistītajos grozījumos Civilprocesa likumā būs paredzētas skaidras tiesības tiesai, neraugoties uz citiem dokumentiem, piemēram, uzraugošās personas atzinumu atteikt apstiprināt pasākumu plānu, ja tas, objektīvi spriežot, nenovērsīs parādnieka maksātnespēju. Minētais ne tikai nodrošinās atbilstību Direktīvas 10. panta 3. punktam, bet arī sniegs iespēju tiesai neapstiprināt tādus plānus, kas acīmredzami neatjaunos vai nesaglabās parādnieka maksātspēju.

Saimnieciskās darbības novērtējums
Papildus, lai nodrošinātu ne tikai Direktīvas 10. panta 2. punkta izpildāmību, bet arī tās 14. panta izpildāmību, nosakāms pienākums noteiktos gadījumos sagatavot parādnieka saimnieciskās darbības novērtējumu.
Saistītajos Civilprocesa likuma grozījumos līdzīgs pienākums paredzēts arī gadījumos, kad TAP pieteikuma apmierināšana tiek pārsūdzēta, pamatojoties uz kreditoru interešu ievērošanas kritērija pārkāpšanu, vai gadījumos, kad kreditors pārsūdz TAP pieteikuma apmierināšanu, jo nav ievērots viens no pārkategoriju piespiedu piemērošanas nosacījumiem. Tāpat saistītajos Civilprocesa likuma grozījumos būs noteikts, ja pasākumu plāna īstenošanas uzraudzībai nav iecelta uzraugošā persona, taču apelācijas sūdzības izskatīšanas nolūkos nepieciešams sagatavot parādnieka saimnieciskās darbības novērtējumu, to sagatavo pēdējā ieceltā uzraugošā persona vai cita persona, kura ir saņēmusi profesionālās kvalifikācijas sertifikātu īpašuma novērtēšanai.
Ņemot vērā TAP būtības un pakārtoti – arī saimnieciskās darbības novērtējuma ciešo sasaisti ar biznesa vidi, ko nav iespējams noregulēt līdz pēdējai detaļai, likumprojektā ietvertas vispārīgas norādes par saimnieciskās darbības novērtējuma veikšanas mērķiem. Proti, likumprojektā noteikts, ka tas ir veicams, lai pārliecinātos, vai kreditors vai kreditori, kuri apgalvo, ka attiecībā uz viņiem pasākumu plāns neatbilst kreditoru interešu ievērošanas kritērijam, ar pasākumu plānu tiešām tiek nostādīti sliktākā stāvoklī, kā arī lai pārliecinātos, ka pārkategoriju piespiedu piemērošanas gadījumā kreditoru grupa, kura tomēr ir atbalstījusi pasākumu plānu, maksātnespējas procesa gadījumā saņemtu vismaz daļēju savu prasījumu apmierinājumu.
Tāpat likumprojektā noteikts, ka saimnieciskās darbības novērtējumu veic esošā vai pēdējā ieceltā uzraugošā persona. Vienlaikus paredzēta arī alternatīva – lūgt saimnieciskās darbības novērtējumu veikt citai personai, kura ir saņēmusi profesionālās kvalifikācijas sertifikātu īpašuma novērtēšanai. Par pēdējo īpaši jāatzīmē, ka likumprojekta regulējumam jābūt gana elastīgam. Tamdēļ tajā paredzēta izvēles opcija, ņemot vērā, ka ne visi parādnieki, it īpaši to lieluma dēļ, var atļauties piesaistīt vēl arī sertificētu vērtētāju. Tomēr vienlaikus nav samērīgi un pamatoti pieļaut jebkuras citas personas piesaisti. Tādējādi, lai nodrošinātu saimnieciskās darbības kvalitatīvu novērtējumu, likumprojektā skaidri norādīts, ka cita persona var būt tāda, kura ir saņēmusi profesionālās kvalifikācijas sertifikātu īpašuma novērtēšanai, tādējādi nespecificējot konkrētus īpašuma veidus. Jāatzīmē, ka, piemēram, Segto obligāciju likumā[26] paredzēts: "Emitents novērtē seguma aktīvus atbilstoši Komisijas prasībām par kredītriska pārvaldību, tostarp par piemērojamiem vērtēšanas standartiem, un prasībām attiecībā uz personām, kuras tiesīgas aktīvus vērtēt."
Līdz ar to jau pašlaik normatīvie akti paredz noteiktas prasības novērtētājiem. Minēto ir samērīgi attiecināt arī uz TAP lietas ietvaros veicamā saimnieciskās darbības novērtējuma veicēju, tā kā ar pasākumu plānu var tikt būtiski ierobežotas kreditoru kopuma intereses.
Tāpat likumprojektā paredzēts uzskaitīt minimālās prasības saimnieciskās darbības novērtējumā iekļaujamam izvērtējumam par ziņām. Proti, novērtējumā norādāms ne vien skaidrs vērtējums par to, vai faktiskā situācija kopsakarā ar pasākumu plānā norādīto nodrošina kreditoru interešu ievērošanas kritēriju vai pārkategoriju piespiedu piemērošanas gadījumā atbalstošā kreditoru grupa ir t.s. in-the money kreditoru grupa. Tāpat, lai sniegtu parādniekam, kreditoriem un tiesai pilnvērtīgu informāciju un ļautu vispusīgi izprast saimnieciskās darbības novērtējuma analīzi, novērtējumā arīdzan norādāms izvērtējums par atsevišķām niansēm un to, ka tās ir pamatotas un sapratīgi pieņemamas,- par plānoto naudas plūsmu, ieņēmumu gūšanas iespēju, plānoto izdevumu pamatotību. Tāpat novērtējumā iekļaujams izvērtējums par parādniekam piederošo mantu, kas ir saistīts ar iepriekš minētajiem izvērtējuma punktiem (piemēram, lai gūtu pārliecību, ka plānotajos izdevumos nav ietverti izdevumi par tādas mantas nomāšanu, kas jau ir paša parādnieka rīcībā).
Tāpat, ņemot vērā saimnieciskās darbības veikšanas atšķirīgos mērķus, likumprojektā paredzēts noteikums par saimnieciskās darbības novērtējuma veicēja izvēli un šīs personas izmaksu segšanu.
Paredzēts, ja saimnieciskās novērtējums veicams kreditoru iebildumu dēļ, tad veicēju izvēlas un viņa izmaksas sedz kreditors vai kreditori, kuri iebilduši. Minētais rada papildu slogu kreditoriem, tomēr jāatzīmē, ka šis noteikums vienlaikus kalpo kā papildu apsvērums kreditoram pienācīgi izvērtēt sava iebilduma pamatotību. Līdzīgi valsts nodevas tiek noteiktas ne tikai ar mērķi nodrošināt veicamo darbību finansēšanu, bet arī papildus apdomāt šo darbību nepieciešamību. Ja saimnieciskās darbības novērtējuma rezultātā konstatēs pasākumu plāna projekta neatbilstību kreditoru interešu ievērošanas kritērijiem, kreditoram vai kreditoram radušos izdevumos būs jāatlīdzina parādniekam.
Savukārt, ja parādnieks vēlēsies lūgt pasākumu plāna apstiprināšanu pārkategoriju piespiedu piemērošanas ceļā, tad viņš pats ne tikai izraudzīsies saimnieciskās darbības veicēju, bet arī segs tā izmaksas.

Pārkategoriju piespiedu piemērošana
Pašreizējais regulējums paredz, ka pasākumu plāna pieņemšanas vajadzībām nav nepieciešams pilnīgi visu kreditoru atbalsts, bet ir pietiekami saņemt noteikta vairākuma atbalstu katrā kategorijā[27]. Tā ir piespiedu piemērošana.
Taču līdz ar Direktīvas 11. pantu Latvijai ir jāievieš pašlaik neesošu mehānismu – pārkategoriju piespiedu piemērošanu, kas būtībā paredz iespēju apstiprināt pasākumu plānu arī gadījumā, ja nav visu kreditoru kategoriju atbalsts.
Līdz ar to likumprojekts, ievērojot Direktīvas 11. pantu, paredz jaunu normu Maksātnespējas likumā.
Likumprojektā paredzēts, ka pārkategoriju piespiedu piemērošana ir pieļaujama, ja pasākumu plāns kopumā atbilst likuma prasībām, ir saņemts daļējs atbalsts, ir ievērots relatīvās prioritātes princips (Direktīvas 11. panta 1. punkta c) apakšpunkts) un neviena kreditoru grupa nesaņem vairāk, kā tā ir tiesīga saņemt. Cita starp norādāms, ka viens no pārkategoriju piespiedu piemērošanas nosacījumiem paredz, ka atbalstošajai kreditoru grupai jābūt in the money kreditoru grupai jeb tādai, kurai ir izredzes saņemt vismaz daļu sava prasījuma apmierinājumu maksātnespējas procesa gadījumā vai arī saskaņā ar parādnieka saimnieciskās darbības novērtējumu. Minētais nosacījums nodrošina, ka kreditoru grupa, kas citādi neko neiegūtu, nevarētu uzspiest pasākumu plānu neatbalstošo kreditoru grupai.
Vienlaikus norādāms, ka nozares eksperti neatbalsta vairāku kategoriju veidošanu. Minētais apsvērums ietekmē arī pārkategoriju piespiedu piemērošanu, jo nav iespējams absolūtās prioritātes princips (Direktīvas 11. panta 2. punkts) un atbalstošo kreditoru grupu vairākuma izvēlē tehniski nav iespējams izvairīties no atbalstošās kreditoru grupas un tā, vai šī grupa ko saņemtu alternatīva scenārija gadījumā, izvērtēšanas.
Papildus norādāms, ka, lai izvairītos no interpretācijas, ka pārkategoriju piespiedu piemērošanas gadījumā ir citādāka pasākumu plāna izstrādes un nodošanas saskaņošanai kreditoriem kārtība, likumprojektā ietverta skaidra un nepārprotama norāde, ka arī pārkategoriju piespiedu piemērošanas gadījumā pasākumu plānam jāatbilst Maksātnespējas likuma 40. panta prasībām un tam jābūt nodotam saskaņošanai kreditoriem vispārējā kārtībā, t.i., ievērojot Maksātnespējas likuma 42. panta pirmajā daļā noteikto. Vienlaikus norādāms, ka šāda uzsvara ietveršana nebūt nenozīmē, ka esošā kārtība nebūs jāievēro arī turpmāk tajos gadījumos, kad nebūs nepieciešams piemērot pārkategoriju piespiedu piemērošanas kārtību.
Tāpat norādāms, ka viens no šī mehānisma piemērošanas kritērijiem noteikts arī tas, ka neviena kreditoru grupa nevar saņemt vai paturēt vairāk par tās prasījumu vai dalības apjomu. Šķietami pašsaprotamais nosacījums ietverts, lai nodrošinātu Maksātnespējas likuma 6. panta 2. punktā noteikto kreditoru vienlīdzības principu un viennozīmīgu izpratni par pārkategoriju piespiedu piemērošanas mehānisma robežām (ka pasākumu plāna neatbalstīšana nevar kalpot, lai kreditors saņemtu vairāk, kā tam pienākas).
Papildus un tiesiskās noteiktības nolūkos norādāms, ka grozījumi Maksātnespējas likuma 41. pantā, ar ko skaidri noteic īpašas prasības attiecībā uz nodrošinātā kreditora prasījumu, neatceļ Maksātnespējas likuma normu, atbilstoši kurai bez nodokļu administrācijas piekrišanas nav atļauta tās kā kreditora prasījuma jebkāda dzēšana vai samazināšana.

Pasākumu plāna pārsūdzēšana
Latvijas nacionālais regulējums pašlaik paredz pārsūdzības iespēju tikai tajos gadījumos, kad TAP pieteikums noraidīts[28].
Taču Direktīvas 16. pants prasa ļaut pārsūdzēt arī tādus tiesas nolēmumus, ar kuriem apstiprināta TAP pasākumu plāna īstenošana. Attiecīgi, vienlaikus paredzot arī parādnieka saimnieciskās darbības vērtēšanu noteiktos gadījumos, ievērojot Direktīvas 14. pantu, saistītajos Civilprocesa likuma grozījumos paredzēta plašākas tiesas nolēmumu pārsūdzēšanas iespējas.

Aizsardzība attiecībā uz jaunu finansējumu, pagaidu finansējumu un citiem ar pārstrukturēšanu saistītiem darījumiem
Direktīvā imperatīvi noteikts, ka dalībvalstij ir jānodrošina jauna un pagaidu finansējuma, kā arī citu pārstrukturēšanas laikā veiktu darījumu aizsardzība.
Saskaņā ar Direktīvas 2. panta 1. punkta 7. apakšpunktā noteikto "jauns finansējums" ir jebkāda jauna finansiālā palīdzība, kuru piešķir esošs vai jauns kreditors, lai īstenotu pārstrukturēšanas plānu, un kura ir iekļauta šajā pārstrukturēšanas plānā. Ņemot vērā, ka jauna finansējuma fakts būtu iekļaujams pasākumu plānā, jau pašlaik Latvijas nacionālais regulējums nodrošina tā aizsardzību, tai skaitā nosakot tā aizsardzību vēlākas maksātnespējas gadījumā[29].
Taču pagaidu finansējums Maksātnespējas likumā pašlaik nesaņem nekādu aizsardzību, ņemot vērā, ka tas nav daļa no pasākumu plāna. Saskaņā ar Direktīvas 2. panta 1. punkta 8. apakšpunktu "pagaidu finansējums" ir jebkāda jauna finansiālā palīdzība, kuru piešķir esošs vai jauns kreditors un kurā ir ietverta vismaz finansiāla palīdzība atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanas laikā, un kura ir pienācīga un nepieciešama uzreiz, lai parādnieka uzņēmums varētu turpināt darboties vai lai tiktu saglabāta vai palielināta šā uzņēmuma vērtība.
Ņemot vērā, ka pagaidu finansējums nebūs aizsargāts ar tiesas nolēmumu par pasākumu plāna apstiprināšanu, vēlākas maksātnespējas gadījumā, administrators, izpildoties citiem nosacījumiem, varēs piemērot Maksātnespējas likuma XVII nodaļā ietvertās tiesības.
Ievērojot minēto, ir nepieciešams veikt grozījumus Maksātnespējas likumā.
Pirmkārt, tiesiskās noteiktības, kā arī saturiskas skaidrības labad ir nepieciešams ietvert jauna finansējuma un pagaidu finansējuma legāldefinīcijas, līdzīgi kā tās ir ietvertas Direktīvā.
Otrkārt, nepieciešams skaidri paredzēt, ka šādi finansējumi ir aizsargājami vēlāka maksātnespējas procesa gadījumā.
Papildus norādāms, ka jauna finansējuma nepieciešamības izvērtējums būs daļa no pasākumu plāna izvērtēšanas un apstiprināšanas procesa. Savukārt pagaidu finansējuma gadījumā, lai nenoslogotu tiesas un vienlaikus radītu augstāku ticamību par attiecīgā finansējuma nepieciešamību, pagaidu finansējuma piesaiste būtu saskaņojama ar uzraugošo personu. Lai nodrošinātu pagaidu finansējuma piesaistīšanas caurskatāmību un labticīgumu, likumprojektā noteikts, ka uzraugošās personas saskaņojums ir veicams rakstveidā un tajā norādāma minimālā būtiskā informācija. Tādējādi kreditori, kuriem būs nosūtāms saskaņojums, varēs pārliecināties par pagaidu finansējuma piesaistes pamatotību, ņemot vērā, ka tas var vistiešākā veidā ietekmēt kreditoru kopuma intereses.
Tomēr jānorāda, ka šāda, vienkāršota procedūra paredzama gadījumiem, kad piesaistītais pagaidu finansējums nesasniedz 10 % apmēru (būtiskuma kritērija robeža pēc analoģijas ar izmaiņu būtiskumu gadā pārskata posteņos) no attiecīgās kreditoru grupas prasījumu kopējā apmēra. Pārsniedzot minēto robežu, kreditoriem ir tiesības izteikt pamatotus iebildumus. Ja parādnieks nepiekrīt kreditora izteiktajiem iebildumiem, tad sasaucama kreditoru sapulce, ievērojot pagaidu finansējuma potenciālo ietekmi uz kreditoru kopuma interesēm.
Līdzīgi kā pagaidu finansējuma gadījumā arī citi ar pārstrukturēšanu saistīti darījumi ir aizsargāti tikai tad, ja tie ietilpst plānā (vai ir tādi, ko drīkstēja veikt bez saskaņošanas ar uzraugošo personu). Taču Direktīvas 18. panta 4. punkta tvērums ir plašāks un attiecas arī uz pasākumu plāna saskaņošanas laiku.
Attiecīgi arī šādas darbības nebūtu apstrīdamas, atceļamas vai atzīstamas par spēkā neesošām vai neizpildāmām vēlāka maksātnespējas procesa gadījumā tikai tāpēc, ka tās ir pretrunā kreditoru kopuma interesēm, ja vien, protams, nav pierādījumu par to, ka finansējums vai darījums ir bijis ļaunprātīgs, lai gūtu priekšrocības pār citiem kreditoriem, kuras citādi nesaņemtu. Kā papildu piemērs gadījumam, kad vēlāka maksātnespējas procesa gadījumā nebūtu aizsargājams pagaidu finansējums, minams tāds pagaidu finansējums, kas piesaistīts bez uzraugošās personas saskaņojuma, kas likumprojektā paredzētajos grozījumos Maksātnespējas likuma 37. pantā paredzēts kā priekšnoteikums pagaidu finansējuma piesaistei.

Saistību dzēšanas procedūras izbeigšanas jautājumi
Direktīvas III sadaļa fiziskās personas maksātnespējas procesa kontekstā paredz divas būtiskas novitātes Latvijas nacionālajam regulējumam – saistību dzēšanas plāna pagarināšana parādnieka rīcības dēļ un saistību dzēšanas atcelšana.
Pašlaik Maksātnespējas likuma 164. panta otrā daļa parādnieka nekorektai rīcībai paredz tikai vienas sekas – neatbrīvošanu no saistību dzēšanas plānā norādītajām atlikušajām saistībām, turklāt nevērtējot tās pēc būtības.
Taču Direktīvas 23. pants pastiprina otrās iespējas došanu, paredzot iespējamas atkāpes no saistību dzēšanas, ievērojot konkrētās lietas apstākļus.
Parādnieka disciplinēšana un viņa sekošana noteiktiem pienākumiem ir daļa no fiziskās personas maksātnespējas procesa preventīvā mērķa – lai persona tik drīz nenonāktu tādā pašā situācijā, kā arī lai sniegtu kreditoriem lielāku pārliecību, ka nākotnē līdzīga situācija ir mazāk iespējama.
Taču gadījumi, kad fiziskās personas maksātnespējas process tiek izbeigts, nedzēšot saistības, proporcionāli nebūtiskas summas nesamaksāšanas dēļ, ir pretproduktīvi un neveicina parādnieka vēlmi (vai pat iespējas) segt savas saistības, vienlaikus radot labvēlīgu vidi parādnieka vēlmei slēpties ēnu vai pelēkajā ekonomikā.
Līdzīgi arī Maksātnespējas politikas attīstības pamatnostādņu 2016.-2020. gadam īstenošanas plāna 3.3.1. pasākumā uzsvērta parādnieka rīcības godprātīguma noteikšanas nepieciešamība.
Tādējādi ir jārod saprātīgs balanss starp parādnieka pienākumu izpildi, kreditoru interešu aizsardzību un otrās iespējas došanu parādniekam.
Minēto elementu balansa nodrošināšanai ir saprātīgi paredzēt dažādas iespējamās sekas atkarībā no rīcības smaguma.
Kā tas jau pašlaik paredzēts Maksātnespējas likuma 130. pantā, fiziskās personas maksātnespējas process arī turpmāk būtu izbeidzams bez iespējas labot situāciju gadījumos, kad parādnieka rīcība bijusi būtiski negodprātīga vai ļaunprātīga. Attiecīgi kā imperatīvas izbeigšanas gadījumi saglabājami arī pašlaik Maksātnespējas likuma 153. panta 2. un 3. punktā noteiktie gadījumi.
Taču vienlaikus norādāms, ka ir gadījumi, kuru smagumu nav iespējams noteikt universāli. Taču to noteikšana automātiski kā šķērslis saistību dzēšanai nav samērīgs. Tie ir vērtējami no gadījuma uz gadījumu, būtiskāka interešu aizskāruma gadījumā tos vērtējot kā pietiekamu šķērsli saistību dzēšanai, taču nebūtiskāka – lemjot par garāku saistību dzēšanas termiņu.
Viens no šādiem gadījumiem ir pašlaik Maksātnespējas likuma 153. panta 1. punktā noteiktais gadījums, ņemot vērā tā subjektivitātes raksturu.
Otrs gadījums, kad nebūtiskāku pārkāpumu gadījumā tiesai būtu jāpagarina plāna izpildi, tādējādi dodot parādniekam iespēju laboties, vienlaikus arī nodrošinot papildu audzinošo elementu, ir fiziskās personas saistību dzēšanas plānā noteikto darbību nepildīšanas gadījumā.
Likumprojektā šajā kontekstā ietverti tādi termini kā “būtisks apmērs” un “nebūtisks apmērs”. Norādāms, ka šādi, ar saturu piepildāmi juridiski jēdzieni ir iekļauti apzināti, lai saglabātu iespēju katru konkrēto situāciju vērtēt pēc būtības un atbilstoši Maksātnespējas likuma un arī fiziskās personas maksātnespējas procesa mērķim. Vienlaikus norādāms, ka judikatūrā[30] jau ir vērtēti šādi gadījumi, neraugoties uz Maksātnespējas likuma pašlaik strikto pieeju gadījumiem, kad nav dzēšamas atlikušās saistības. Ievērojot Latvijas Republikas Senāta atziņas, kā uzskatāms piemērs norādāma nebūtiska novirze no saistību dzēšanas plānā noteiktā grafika. Piemēram, ja saistību dzēšanas plāna, kam noteikts divu gadu termiņš, ietvaros, piemēram, viens maksājums ir veikts pēc kreditora atgādinājuma, tad būtu nesamērīgi atteikt dzēst saistības. Līdzīgi būtu nesamērīgi atteikt saistību dzēšanu, ja matemātisku aprēķinu kļūdas rezultātā parādnieks nav novirzījis, piemēram, 1 eiro. Savukārt, ja lielākā daļa maksājumu ir veikti vienīgi pēc kreditora atgādinājuma, vai arī kreditori nav kaut ar nokavējumu saņēmuši nekādu maksājumu par veselu mēnesi, tad pārkāpums vairs nav nebūtisks.
Papildus norādāms, ka attiecībā uz novirzēm no saistību dzēšanas plāna izpildes likumprojektā lietots plašāks apzīmējums par “būtisks apmērs”, tā vietā ietverot norādi par novirzēm no saistību dzēšanas plāna izpildes būtiskumu. Tādējādi normā tiks aptverti gan tie gadījumi, kad parādnieks nav veicis maksājumus pilnā apmērā, gan tie gadījumi, kad parādnieks šos maksājumus būs veicis, taču nebūs ievērojis noteikto kārtību.

Maksātnespējas likuma 162. panta sestā daļa jau pašlaik paredz iespēju ar tiesas lēmumu vienu reizi saistību dzēšanas procedūras laikā uz termiņu, kas nepārsniedz vienu gadu, var uz pusi samazināt fiziskās personas saistību dzēšanas plānā paredzētos parādnieka maksājumus kreditoriem, ja viņš saistību dzēšanas procedūras laikā nespēj atrast algotu darbu vai ir kļuvis darbnespējīgs.
Tomēr jāatzīmē, ka minētā norma nav pietiekami elastīga, kas ir būtiski, ņemot vērā, ka katrs fiziskās personas maksātnespējas process ir ar savām norises un apstākļu īpatnībām un tādējādi ne vienmēr ir samērīgi situācijas risinājumu ierobežot ar vienu konkrētu risinājumu. Attiecīgajā gadījumā likumprojektā piedāvātais risinājums paredz nenoteikt konkrētu apmēra slieksni, kādu tiesa var noteikt (ne vienmēr ir nepieciešams vai samērīgi samazināt veicamos maksājumus uz pusi), kā arī paredz plašāku situācijas pieļaujamību, proti, atsakoties no konkrētas norādes par algotu darbu, tās vietā ietverot norādi par nespēju gūt ienākumus (ņemot vērā, ka parādniekam nav liegts ienākumus gūt no saimnieciskās darbības), saglabājot nemainīgu norādi par darbnespējas rašanos. Tāpat normā skaidri noteikta sasaiste ar šīs atkāpes ietekmi uz Maksātnespējas likuma 155. pantā noteikto termiņu.
Skaidrības labad likumprojektā paredzēts arī Maksātnespējas likuma 155. pantā iekļaut atsauci uz Maksātnespējas likuma 162. panta sesto daļu.

Papildus ir arī gadījumi, kad fiziskās personas maksātnespējas procesa mērķa sasniegšanai vai kreditoru kopuma interešu ievērošanai ir samērīgi paredzēt iespēju lūgt atcelt fiziskās personas atbrīvošanu no saistībām.
Likumprojektā paredzēts, ka atcelšana iespējama vairākos, Maksātnespējas likumā pašlaik kā fiziskās personas maksātnespējas procesa vai tā saistību dzēšanas procedūras ierobežojumu gadījumos. Minētais pamats gan kombinējams ar nosacījumu, ka tos objektīvi nevarēja konstatēt fiziskās personas maksātnespējas procesa ietvaros, lai nodrošinātu, ka parādnieka saņemtā saistību dzēšana vēlāk netiek atcelta gadījumos, kad jau sākotnēji varēja konstatēt šķēršļus.
Taču, ņemot vērā Direktīvas 23. pantā, kā arī Direktīvas preambulas 80. apsvērumā norādīto, ir pamatoti un samērīgi, vienlaikus ievērojot arī kreditoru kopuma intereses, par atcelšanas pamatu noteikt arī tādu, kas nav saistīts ar attiecīgā fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi vai parādnieka rīcību iepriekš. Proti, likumprojektā paredzēts pieļaut (un pat noteikt kā parādnieka pienākumu) lūgt atcelt saistību dzēšanu, ja pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanas ārēju apstākļu ietekmē parādnieka finansiālā situācija ir mainījusies tik būtiski, ka parādnieks varētu segt dzēstās saistības.
Vienlaikus norādāms, ka atcelšana ir ierobežojama laikā, lai patiesi sniegtu parādniekam otro iespēju. Savukārt nākamo fiziskās personas maksātnespējas procesa piemērošanas ierobežojumu noteikšana ir vērtējama katrā gadījumā individuāli, tā kā atcelšanas pamatā var būt dažādi apsvērumi, kas turklāt var radīt dažādas sekas.
Pieteikums būs iesniedzams un izskatāms attiecīgās fiziskās personas maksātnespējas procesa lietas ietvaros un kārtību regulēs Civilprocesa likums.
Lai nodrošinātu iesaistīto personu interešu aizsardzību, likumprojektā arīdzan paredzēts precizēt ilgumu, kādā publiski un bez īpašas autorizācijas ir pieejamas ziņas par fiziskās personas maksātnespējas procesu. Proti, pašlaik Maksātnespējas likuma 132. panta trešajā daļā paredzēts, ka ziņas ir pieejamas (t.i., pieejamas Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistra tīmekļvietnē publiski un bez nepieciešamības autorizēties vai iesniegt ziņu pieprasījumu) procesa laikā un gadu pēc tā izbeigšanas. Ņemot vērā paredzētu iespēju atcelt atbrīvošanu no saistībām, arī publicitātes regulējums ir koriģējams, papildus pievienojot nosacījumu, ka ziņas tiek publiskotas arī gadu pēc tam, kad tiesa lēmusi par atcelt atbrīvošanu no saistībām.
Šāda informācijas publicēšana ir samērīga un nepieciešama, lai nodrošinātu, ka kreditori, kuru prasījums ir ticis dzēsts, var atkārtoti vērst savu prasījumu pret parādnieku, pat tad, ja kreditors nav zinājis par iespējamo atcelšanu un parādnieks nav viņu informējis par atcelšanas faktu. Jo īpaši jāuzsver, ka kreditoru interešu aizsardzību nodrošina Latvijas Republikas Satversmes 115. pantā ietvertās tiesības uz īpašumu. Līdz ar to parādnieka, kuram pārkāpumu vai citu apsvērumu dēļ tomēr ir pienākums norēķināties ar kreditoriem, interešu ierobežojums ir mazāks, kā potenciāls kreditoru interešu aizskārums.

Fiziskās personas maksātnespējas procesa regulējuma atsevišķi jautājumi
Pašlaik parādniekam ik mēnesi ir jāveic arī tādi maksājumi, kas katrs pats par sevi ir tik neliels, ka maksājuma veikšanas izmaksas pārsniedz paša maksājuma apmēru. Šāda kārtība rada administratīvu un ekonomisku slogu galvenokārt parādniekam, taču vienlaikus apgrūtina arī kreditorus, kuriem jāturpina ik mēnesi sekot nelielu maksājumu saņemšanas faktam.
Attiecīgi ir saprātīgi noteikt citādu kārtību salīdzinoši nelieliem maksājumiem. Vienlaikus norādāms, ka kārtība būtu skaidri jānorāda saistību dzēšanas plānā.
Tādējādi likumprojekts paredz papildināt Maksātnespējas likuma 154. panta otro daļu jeb saistību dzēšanas plānā norādāmo informāciju, kas vienlaikus garantēs, ka kreditoriem ir tiesības izteikties par parādnieka piedāvāto maksājumu segšanas kārtību pirms tiesa lemj par saistību dzēšanas plāna apstiprināšanu.
Fiziskās personas maksātnespējas procesa regulējumā papildus ir veicami šādi precizējumi, lai, vienlaikus ievērojot Maksātnespējas politikas attīstības pamatnostādņu 2016.-2020. gadam īstenošanas plāna 3.2.1. pasākumā noteikto, padarītu to skaidrāku.
Proti, ir precizējams Maksātnespējas likuma 130. panta 2. punkts, kas pašlaik neatbilst pilnībā Krimināllikuma 210. pantā noteiktajam, kā arī precizējams Maksātnespējas likuma 164. pants, lai skaidri noteiktu, ka parādnieks ir atbrīvojams no visām saistībām, izņemot minētās normas ceturtajā daļā uzskaitītās, arī gadījumos, kad kreditors nav izmantojis tam noteiktās tiesības iesniegt kreditoru prasījumu un attiecīgi ir iestājies noilgums[31].
Tāpat likumprojektā ietverts papildinājums, kas saistīts ar fiziskās personas atbrīvošanu no parādsaistībām. Pašlaik Maksātnespējas likumā kā fiziskās personas maksātnespējas piemērošanas vai turpināšanas ierobežojums ir fiziskās personas atbrīvošana no parādsaistībām. Tomēr jāatzīmē, ka Fiziskās personas atbrīvošanas no parādsaistībām likumā ietvertā procedūra pēc būtības nav savienojama ar fiziskās personas maksātnespējas procesu un tādējādi abi vienlaikus noritēt nedrīkstētu. Taču likums pašlaik neaizliedz piemērot fiziskās personas maksātnespējas procesu, ja jau ir uzsākta fiziskās personas atbrīvošana no parādsaistībām, kas vēl nav rezultējusies ar zvērināta notāra lēmumu. Līdz ar to Maksātnespējas likumā ir nepieciešams noteikt ierobežojumu, lai nodrošinātu, ka vienam un tam pašam parādniekam netiek vienlaicīgi piemērotas divas procedūras, jo īpaši tamdēļ, ka vismaz daļa no prasījumiem būtu iekļaujami abās.

Fiziskās personas maksātnespējas procesa un juridiskās personas maksātnespējas procesa savstarpējā mijiedarbība fiziskai personai esot komersantam
Šobrīd[32] Maksātnespējas likumā ir atšķirīga pieeja atkarībā no tā, kādā veidā fiziskā persona veic saimniecisko darbību – kā pati vai kā komersants.
Ja fiziskā persona pati veic saimniecisko darbību (tai skaitā ir paziņojusi par saimnieciskās darbības nereģistrēšanu) – viņas saimnieciskās darbības parādus nenošķir no personīgiem parādiem un maksātspējas grūtības formālas procedūras nepieciešamības gadījumā tiek risinātas vienotā procedūrā – fiziskās personas maksātnespējas procesā.
Taču gadījumā, kad fiziskā persona ir veikusi saimniecisko darbību kā komersants, tad formālo procedūru piemērošana maksātnespējas gadījumiem ir citādāka, taču tā nav vienota un turklāt ir dažāda atkarībā no izvēlētā komersanta veida un tādējādi neatbilst Direktīvas 24. panta prasībām.
Neatbilstības kontekstā jo īpaši jāuzsver, ka individuālais komersants ir pati fiziskā persona[33], kas par savām saistībām atbild ar visu savu mantu[34], turklāt jau šobrīd personīgo parādu kreditori var pieteikties juridiskās personas maksātnespējas procesā[35] un nesegtās saistības nenoilgst līdz ar juridiskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu[36], kā tas ir kapitālsabiedrību gadījumā.
Līdz ar to secināms, ka maksātnespējīgs individuālais komersants pēc būtības nozīmē arī maksātnespējīgu fizisko personu un otrādi.
Turklāt, neraugoties uz to, ka parādus juridiski pārsvarā ir iespējams nošķirt, to segšanas pienākumu un avotu gan nevar nošķirt.
Ievērojot Direktīvas 24. pantā noteikto un minētās normas mērķi[37],– pašlaik individuālā komersanta īpašnieku gadījumos juridiskās personas maksātnespējas process un fiziskās personas maksātnespējas process ir nošķirts, taču tiem būtu jābūt savstarpēji sinhronizētiem.
Līdzīgi norādāms, ka fiziskās personas maksātnespējas process nav liegts fiziskai personai, kura ir īpašnieks zemnieku vai zvejnieku saimniecībā[38], tādēļ var veidoties situācija, ka fiziskās personas maksātnespējas process norit vienlaikus ar attiecīgās zemnieku vai zvejnieku saimniecības TAP vai juridiskās personas maksātnespējas procesu.
Taču šāda norise neatbilst zemnieku vai zvejnieku saimniecības un tā īpašnieka savstarpējai mijiedarbībai, jo gan zemnieku, gan zvejnieku saimniecības pamatā ir individuālais uzņēmums[39], kura īpašnieks par uzņēmuma saistībām atbild ar visu savu mantu[40]. Tādējādi zemnieku vai zvejnieku saimniecība un tās īpašnieks būtībā ir salīdzināmi ar individuālo komersantu un attiecīgo fizisko personu.[41]
Ievērojot minēto, zemnieku un zvejnieku saimniecību un to īpašnieku maksātspējas risināšanai formālu procedūru ceļā būtu jābūt vienādai ar individuālo komersantu.
Proti, abās situācijas ir jānorit vienai bankrota procedūrai, kuras ietvaros tiek apzinātas gan komersanta, gan attiecīgās fiziskās personas saistības.
Arī attiecībā uz individuālajiem (ģimenes) uzņēmumiem, kuriem pašlaik nav liegts piemērot fiziskās personas maksātnespējas procesu, arī, ja parādniekam vēl aizvien pastāv komersanta daļa. Līdz ar to arī šie subjekti ietilpst pārskatāmā regulējuma tvērumā.
Izvērtējot komersantu būtību, kā arī nepieciešamību nodrošināt t.s. “otro iespēju”, secināts, ka fiziskās personas maksātnespējas process jau pašlaik nodrošina efektīvāko risinājumu, tā kā šo subjektu gadījumā nepastāv atbildības nošķirtība un fiziskā persona atbild ar visu savu mantu arī par komercdarbības ietvaros radītajām parādsaistībām.
Tomēr jānorāda, ka, tā kā persona ir izveidojusi komersantu komercdarbības veikšanas nolūkā, ir nepieciešams nodrošināt kreditoru interešu aizsardzību. Proti, paredzēt iespēju gadījumos, kad parādnieks pats nerisina savas finanšu grūtības, kreditoram iesniegt fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu.
Jāatzīmē, ka šādos gadījumos likumprojektā ir strikti paredzēts, ka vērā tiek ņemtas tikai komersanta parādsaistības, lai tādējādi nodrošinātu, ka parādniekam, kuram ir parādsaistības ārpus komercdarbības, varētu tikt uzspiests fiziskās personas maksātnespējas process.
Tāpat jāuzsver, ka šajā aspektā ir precizēts jau esošais regulējums, kreditoru pieteikumu iesniegšanu pieļaujot arī gadījumā, ja kreditoram ir prasījums pret saimnieciskās darbības veicēju, tā kā saimnieciskās darbības veicējs pēc tā būtības ir līdzvērtīgs subjekts individuālajam komersantam, individuālā (ģimenes) uzņēmuma, zemnieku saimniecības un zvejnieku saimniecības īpašniekam, tikai paredzot atšķirīgu darbības reģistrācijas formu. Atšķirīga pieeja būtu pretrunā vienlīdzības principam.
Kā vēl viena atkāpe no fiziskās personas maksātnespējas procesa pašreizējās norises norādāma individuālajiem komersantiem, individuālajiem (ģimenes) uzņēmumiem, zemnieku saimniecībām un zvejnieku saimniecībām pēc būtības saglabātā iespēja pāriet uz TAP, ja maksātnespējas process jau nav pasludināts, pārejot no TAP. Šāda iespēja saglabāta, lai dotu iespēju komersantam tomēr saglabāt iesākto komercdarbību. Jāuzsver, ka šādas pārejas gadījumā būs izbeidzams arī fiziskās personas maksātnespējas process kopumā, ievērojot jau iepriekš skaidroto atbildības nedalāmību.
Regulējuma pilnvērtīgai piemērošanai, kā arī lai nodrošinātu kreditoru informētību, likumprojektā arīdzan paredzēts precizēt maksātnespējas reģistrā veicamos ierakstus šādos gadījumos, paralēli dublējot ziņas par komersantu un fizisko personu.
Papildus norādāms, ka līdz šajā likumprojektā ietverto grozījumu spēkā stāšanās brīdim, būs arī nepieciešams pārskatīt Ministru kabineta 2015. gada 24. februāra noteikumus Nr. 88 "Kārtība, kādā iemaksā un izmaksā depozītu juridiskās un fiziskās personas maksātnespējas procesā", lai nodrošinātu skaidru rīcību ar maksātnespējas procesa depozīta izmaksu šādos gadījumos, ņemot vērā, ka tā izmaksas apmērs un brīdis būs atkarīgs no tā, vai parādnieks vēlēsies turpināt procesu ar saistību dzēšanas procedūru.
Tāpat šo grozījumu kontekstā nepieciešams pārskatīt darbinieku aizsardzības regulējumu, ņemot vērā, ka pašlaik nedz Maksātnespējas likums, nedz arī likums “Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā” neparedz darbinieku aizsardzības mehānisma attiecināšanu fiziskās personas maksātnespējas procesā.

Administratora izvēle konkrētā maksātnespējas procesā
Ir vairāki gadījumi[42], kad tiesa atceļ administratoru no konkrēta maksātnespējas procesa. Viens no šādiem gadījumiem ir pēc administratora paša vēlēšanās, ja objektīvu apstākļu dēļ viņš nespēj pildīt administratora pienākumus.[43]
Minētais daļēji sasaucas ar Direktīvas 26. panta 1. punkta c) apakšpunktā ietverto imperatīvo prasību nodrošināt, ka, ieceļot administratoru konkrētā gadījumā, tostarp gadījumos ar pārrobežu elementiem, pienācīgi tiktu ņemta vērā administratora pieredze un speciālās zināšanās un šā gadījuma īpašās iezīmes.
Ņemot vērā īsos maksātnespējas procesa pieteikumu izskatīšanas termiņus[44], kā arī to, ka sākotnēji nav pilnas un detalizētas informācijas par attiecīgā procesa īpatnībām[45], ir saprātīgi nodrošināt, ka procesa uzsākšana netiek novilcināta, cenšoties izraudzīties labāko kandidātu, vienlaikus nodrošinot iespēju nomainīt iecelto administratoru.
Ievērojot administratoram noteiktās prasības[46], kā arī eksaminācijas noteikumus[47], ir prezumējams, ka ikviens administrators ir pietiekami sagatavots, lai nodrošinātu likumīgu un efektīvu maksātnespējas procesa norisi ikvienā maksātnespējas procesā neatkarīgi no tā īpatnībām. Tomēr praksē mēdz būt gadījumi, kad administrators objektīvi nav spējīgs nodrošināt likumīgu un efektīvu norisi.[48] Šādā gadījumā, papildus ievērojot maksātnespējas procesu lomu un ietekmi uz tautsaimniecību kopumā, administratoram būtu jāatkāpjas no attiecīgā maksātnespējas procesa.
Papildus norādāms, ka gadījumā, ja administrators, kurš objektīvu apsvērumu dēļ nespēj nodrošināt likumīgu un efektīvu maksātnespējas procesa norisi, tomēr pats neatkāpjas, kreditoru sapulce ir tiesīga[49] rosināt šāda administratora atcelšanu, nesagaidot problēmsituācijas rašanos vai uzraugošās iestādes (Maksātnespējas kontroles dienesta) vai tiesas iejaukšanos.
Tādējādi ar grozījumiem Maksātnespējas likuma 20. panta pirmajā daļā papildināts jau esošais regulējums, lai nodrošinātu atbilstoša administratora izvēli konkrētam maksātnespējas procesam, ievērojot Direktīvas 26. panta 1. punkta c) apakšpunktā noteikto, it īpaši attiecībā uz gadījumiem ar pārrobežu elementiem.
Vienlaikus norādāms, ka minētā norma nebūtu piemērojama jebkurā gadījumā. Proti, ja no tiesas rīcībā esošās informācijas var secināt, ka administrators lūdz viņu atcelt no konkrētā maksātnespējas procesa, lai izvairītos no viņa rīcības pārbaudes vai atcelšanas no konkrētā procesa pārkāpumu dēļ, tad šādā gadījumā visnotaļ jāvērtē visu apstākļu kopums.
Tomēr, ja lietā nav indikāciju par šādu, slēptu motīvu esamību, tad tiesai būtu jāvērtē administratoram pieejamie resursi, zināšanas un pieredze iepretim konkrētā procesa apstākļiem.
Attiecībā uz procesa sarežģītību un pārrobežu elementu norādāms turpmākais. Piemēram, ja attiecīgais process sevī ietver sarežģītu saimniecisko darbību, aktīvus, kuru realizācijai ir īpaša kārtība, un citas tamlīdzīgas nianses, tad administratoram, kurš ir nesen iecelts amatā, varētu nebūt pietiekama pieredze, lai nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi. Līdzīgi arī gadījumā, ja parādnieka lielums (piemēram, Maksātnespējas likuma 169. panta otrās daļas 1.1 punkta izpratnē) ir tāds, kurā konkrētais administrators resursu trūkuma dēļ nevar nodrošināt darbinieku prasījumu savlaicīgu un kvalitatīvu sagatavošanu, tad jau pirmšķietami varēs secināt, ka tiks skartas darbinieku intereses. Minētais attiecināms arī uz tiem gadījumiem, kad maksātnespējas procesā pastāv pārrobežu elements, it īpaši, ja tā rezultātā vienlaikus ir galvenās un sekundārās maksātnespējas procedūras.

Komercdarbības atbalsta atgūšana
Tāpat nepieciešams veikt grozījumus Maksātnespējas likumā, lai nodrošinātu komercdarbības atbalsta kontroles regulējuma prasību izpildi attiecībā uz nelikumīga (un nesaderīga) komercdarbības atbalsta atgūšanu. Ņemot vērā, ka, īstenojot Komercdarbības atbalsta kontroles likuma (turpmāk – KAKL) IV un V sadaļā noteiktos nelikumīga un/vai nesaderīga atbalsta atgūšanas pasākumus, saskaņā ar Eiropas Komisijas Konkurences ģenerāldirektorāta skaidrojumiem un Eiropas Savienības tiesas (turpmāk – EST) judikatūru atgūšanas pasākumiem ir jābūt ne tikai tūlītējiem un efektīviem, bet atgūšanu ir arīdzan faktiski jāpanāk[50], ir nepieciešams paredzēt izņēmumu par spriedumu izpildes lietvedības neapturēšanu lietās par piespriesto, bet no parādnieka nepiedzīto summu piedziņu un lietās par saistību izpildīšanu tiesas ceļā Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā. Atbilstoši Komisijas paziņojuma par nelikumīga un nesaderīga valsts atbalsta atgūšanu (turpmāk – Komisijas paziņojums) 2.4.1.4. apakšnodaļai (kurā sniegts EST judikatūras atziņu apkopojums), atgūšana nav veicama tikai gadījumā, ja dalībvalsts var pierādīt absolūtu atgūšanas neiespējamību, kas nav saistīta ar dalībvalsts juridiskām, politiskām, praktiskām vai iekšējām grūtībām. Piemēram, dalībvalsts nevar atsaukties uz dalībvalstī noteiktiem noilguma termiņiem, uz to, ka saskaņā ar valsts tiesību aktiem tai nav tiesību veikt atgūšanu u.c.[51] Atbilstoši Komisijas paziņojuma 53. punktam “pienākums atgūt atbalstu nav arī atkarīgs no saņēmēja ekonomiskā stāvokļa. Uzņēmuma finansiālās grūtības vai pat maksātnespēja nav pierādījums tam, ka atgūšana nav iespējama, izņemot, ja uzņēmums ir likvidēts un nav nekādu atgūstamu aktīvu, [..] un ja saņēmējs ir beidzis pastāvēt bez jebkāda juridiska un saimnieciska tiesību pārņēmēja”.
Savukārt Komisijas paziņojuma 126. punktā noteikts: “Atgūšanas atlikšana vai maksājumi pa daļām pēc atgūšanas termiņa nozīmētu, ka atgūšanas pienākums netiek īstenots nekavējoties, tāpēc tie nav pieļaujami, pat ja maksimizētu attiecīgās dalībvalsts finansiālo ieguvumu”. Arī Komisijas paziņojuma 54. punkts paredz, ka: “Atgūšanas mērķis nav maksimizēt dalībvalsts ieņēmumus, bet gan atjaunot situāciju, kas iekšējā tirgū pastāvēja pirms atbalsta piešķiršanas. [..].”.
Vienlaikus vēršama uzmanība uz EST spriedumu lietā C-363/16 Komisija/Grieķija, no kura izriet, ka nesaderīga un nelikumīga atbalsta atgūšanu veic nekavējoties un saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos noteiktajām procedūrām, ja tās nodrošina tūlītēju un efektīvu Komisijas lēmuma izpildi. Šajā nolūkā attiecīgās dalībvalstis, neskarot Savienības tiesību aktus, veic visus vajadzīgos pasākumus, kas iespējami to attiecīgajās tiesību sistēmās, tostarp pagaidu pasākumus (35. punkts). Papildus jānorāda, ka gadījumā, kad valsts iestādes nevar atgūt atbalsta summu pilnā apmērā, ar šādu reģistrāciju atgūšanas pienākums tiek izpildīts tikai tad, ja maksātnespējas procesa rezultātā uzņēmums tiek likvidēts, proti, tā darbība tiek galīgi izbeigta, ko var ierosināt valsts iestādes kā akcionāri vai kreditori (36. punkts).
No iepriekš minētā ir secināms, ka valsts pienākums ir nodrošināt tūlītēju un efektīvu nelikumīga atbalsta atgūšanu, kā arī ir secināms, ka atgūšanas atlikšana nozīmētu, ka atgūšanas pienākums netiek izpildīts nekavējoties. Turklāt, atbilstoši EST judikatūrai, atbalsta saņēmēja potenciāla maksātnespēja un likvidācija nevar būt par iemeslu atgūšanas darbību atlikšanai, jo saņēmēja likvidācija ir uzskatāma par vienu no līdzekļiem, kādā novērst nelikumīga (un nesaderīga) atbalsta radīto konkurences kropļojumu.
Ievērojot minēto, lai arīdzan nodrošinātu maksimāli efektīvu nelikumīga un/vai nesaderīga komercdarbības atbalsta atgūšanu saskaņā ar KAKL IV un V nodaļu, kā arī ņemot vērā, ka saskaņā ar EST judikatūru un Komisijas paziņojuma 126. punktu, TAP gadījumā parādnieks nebūtu īpaši aizsargājams. Gluži pretēji, lai nodrošinātu komercdarbības atbalsta atgūšanas mērķa (konkurences kropļojuma pārtraukšana) izpildi, ir nepieciešams izslēgt no atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanas un Pasākumu plāna metožu attiecināmības prasījumus, kas minēti KAKL IV un V nodaļā.
Ņemot vērā, ka nelikumīga un/vai nesaderīga komercdarbības atbalsta atgūšanas gadījumā gan pamatsummas, gan procentu atgūšana kalpo vienam un tam pašam mērķim (novērst radīto konkurences kropļojumu un atgriezt tirgus stāvokli situācijā pirms šī atbalsta sniegšanas), atgūstamā atbalsta pamatsumma un procenti ir jāreģistrē ar vienādu rangu (skat. Komisijas paziņojuma 130. punktu). Līdz ar to arī maksātnespējas procesa gadījumā ir nepieciešams precizēt Maksātnespējas likumu, nosakot nelikumīgā un/vai nesaderīgā komercdarbības atbalsta pamatparāda un atgūšanas procentu, kā arī nokavējuma naudas, ja tāda aprēķināta kādas no KAKL 1. panta otrās daļas 3. punktā paredzētās atbalsta programmas ietvaros (piemēram, nokavējuma nauda komercdarbības atbalsta samazinātā nodokļa veidā gadījumā), nedalāmību. Turklāt procentu un nokavējuma naudas nedalāmība attiecināma ne vien juridiskās personas maksātnespējas procesos, bet arī fiziskās personas maksātnespējas procesos, ņemot vērā, ka saskaņā ar KAKL ietverto regulējumu arī fiziskā persona var būt komercdarbības atbalsta saņēmējs.
Papildus saskaņā ar Eiropas Komisijas Konkurences ģenerāldirektorāta skaidrojumiem, kā arī ES Tiesu judikatūrā nostiprinātajām atziņām valsts procedūru piemērošana nedrīkst būt traucēklis efektīvas konkurences atjaunošanai, kavējot Komisijas lēmuma tūlītēju un efektīvu izpildi. Lai sasniegtu šo mērķi, dalībvalstīm ir jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu šī lēmuma lietderīgo iedarbību[52]. Papildus nepieciešams ievērot Komisijas paziņojuma 130. punktā un tā 135. zemsvītras atsaucē minēto, t.sk., ka komercdarbības atbalsta prasījumu rangs nevar būt zemāks kā parastiem nenodrošinātiem prasījumiem.
Ņemot vērā, ka komercdarbības atbalsta mērķis ir nodrošināt konkurences kropļojuma pārtraukšanu un brīdī, kad tiek sastādīts kreditoru prasījumu segšanas plāns, jau ir zināms, ka parādnieks – juridiskā persona tiks likvidēta, Maksātnespējas likuma 118. pants attiecīgi papildināts ar jaunu kreditoru prasījumu segšanas kārtu. Proti, šādi prasījumi ir apmierināmi vienlaikus ar pārējiem nenodrošināto kreditoru prasījumiem pamatparāda apmērā (bez procentiem), ievērojot, ka tiek ņemti vērā procenti.
Papildus jāuzsver, ka no Eiropas Savienības tiesību aktiem izrietošais pienākums atgūt nelikumīgu un/vai nesaderīgu komercdarbības atbalstu, ir attiecināms arī uz fiziskām personām. Šādā gadījumā fiziskās personas maksātnespējas procesa izbeigšana pati par sevi neizbeidz konkurences kropļojumu, tā kā parādnieks nebeidz pastāvēt. Līdz ar to nepieciešams papildināt Maksātnespējas likuma 164. panta ceturto daļu ar jaunu tā sauktās “nedzēšamās saistības” veidu. Vienlaikus tas papildināms ar papildu nosacījumiem - ka parādniekam nav jebkādu ar tā komercdarbību saistītu atgūstamu aktīvu, izņemot mājokli, kas saglabāts fiziskās personas īpašumā atbilstoši Maksātnespējas likuma 148. pantā noteiktajam, un ka nav konstatējama saimnieciskā pēctecība, arī tiesību un saistību pārņemšana.
Vienlaikus norādāms, ka nav nepieciešams paredzēt izņēmumu no Maksātnespējas likuma 63. panta pirmās daļas 3. punktā noteiktā par dažādu procentu, līgumsodu un nokavējuma naudas skaitījuma apturēšanu. Šajā saistībā īpaša uzmanība vēršama uz Komisijas paziņojuma 130. punktu, kurā noteikts: "attiecībā uz pirmo nosacījumu, kas minēts 129. punktā, attiecīgajai dalībvalstij jāreģistrē atgūstamā summa, t. i., nesaderīgais atbalsts plus atgūšanas procenti, kas uzkrājušies līdz atbalsta pilnīgai atmaksāšanai vai līdz agrākam datumam, ja saskaņā ar valsts tiesību aktiem procentus visiem kreditoriem pārtrauc uzkrāt šajā agrākajā datumā (piemēram, maksātnespējas procedūras sākšanas dienā)." Papildus būtiski ņemt vērā, ka juridiskās personas maksātnespējas procesam var būt divi iznākumi – parādnieku likvidē vai tas pāriet uz TAP (šajā gadījumā saskaņā ar Maksātnespējas likuma 107. panta trešajā daļā visi apturētie maksājumi atjaunosies). Līdzīgi arī ar fiziskās personas maksātnespējas procesu – ja parādnieks būs veicis visus savus pienākumus un neturpinās veikt darbības, par kurām iepriekš saņemts komercdarbības atbalsts, tad parādniekam vairs nebūs iespējams gūt labumu, balstoties uz iepriekš saņemto komercdarbības atbalstu. Savukārt pārējos gadījumos, kad neizpildīsies kāds no iepriekš minētajiem nosacījumiem vai arī neizpildīsies abi iepriekš minētie nosacījumi – saistības būs jāsedz (skat. arī Maksātnespējas likuma 165. panta sesto daļu un likumprojektā ietverto papildinājumu Maksātnespējas likuma 164. pantā). Tādējādi arī fiziskās personas maksātnespējas procesa gadījumā ir pamatoti apturēt nelikumīga komercdarbības atbalsta atgūšanas procentu un nokavējuma naudas, kas aprēķināta kā nelikumīgs komercdarbības atbalsts, pieaugumu.
Tāpat norādāms, ka praksē var veidoties gadījumi, kad kreditora prasījums pēc būtības varētu būt gan nodokļu prasījums, gan prasījums par komercdarbības atbalsta atgūšanu. Norādāms, ka šādos gadījumos, kad prasījums ir saistīts ar nelikumīga komercdarbības atbalsta atgūšanu, neatkarīgi no atbalsta instrumenta (nodokļa samazinājums, grants, aizdevums u.c.), ar kuru tika piešķirts nelikumīgs komercdarbības atbalsts, šāds prasījums kreditoru prasījumu segšanas kārtībā būtu ierindojams kārtā ar atbalsta sniedzēju prasījumiem, kas izriet no prasījumiem Komercdarbības atbalsta kontroles likuma IV un V nodaļā minētajos gadījumos, tā kā prasījumā pašā pamatā sākotnēji bija komercdarbības atbalsta piešķiršana. Tādējādi gadījumos, ja kreditora prasījums ir saistīts, piemēram, ar nodokļa nenomaksāšanu, kam par pamatu ir nelikumīga komercdarbības atbalsta saņemšana, šāds prasījums nebūtu ierindojams nodokļu administrācijas (kreditora) nodokļu prasījumu kārtā, bet gan kreditoru prasījumu segšanas kārtā ar atbalsta sniedzēju prasījumiem, kas izriet no prasījumiem Komercdarbības atbalsta kontroles likuma IV un V nodaļā minētajos gadījumos.

Kreditoru tiesības precizēt informāciju
Praksē ir konstatēti gadījumi, kad Maksātnespējas likuma 73. pantā noteiktais vispārējais kreditoru prasības pieteikšanas termiņa regulējums neļauj realizēt kreditora tiesības, jo sešu mēnešu termiņā nav iespējams noteikt galējo prasījuma apmēru. Savukārt, attiecinot vispārējo maksātnespējas regulējumu šādos gadījumos, var tikt nesamērīgi ierobežotas kreditora tiesības.
Šāds gadījums ir, piemēram, kad Latvijas Transportlīdzekļu apdrošinātāju birojs īsteno kreditora tiesības Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas garantijas fonda interesēs. Ņemot vērā apdrošināšanas institūta īpatnības, maksātnespējas procesa pasludināšanas brīdī vai pat visā Maksātnespējas likuma 73. pantā noteikto termiņu laikā objektīvi nav iespējams iepriekš paredzēt kreditora prasījuma apmēru. Līdz ar to tiek nesamērīgi ierobežotas kreditora tiesības atgūt uz likuma pamata izmaksātos līdzekļus maksātnespējīgā apdrošinātāja vietā. Maksātnespējas procesam, neatkarīgi no procesa specifikas, jānorit, ievērojot visus Maksātnespējas likuma 6. pantā uzskaitītos principus, tostarp, tiesību saglabāšanas principu.
Ņemot vērā minēto, ir nepieciešams un samērīgi paredzēt kreditora, kurš Maksātnespējas likuma 73. pantā noteiktajā kārtībā ir iesniedzis savu kreditora prasījumu, tiesības precizēt tā apmēru, ja laika gaitā tas objektīvi ir mainījies. Papildus norādāms turpmākais. Pirmkārt, ievērojot kreditoru vienlīdzības principu, nav pamatoti normu attiecināt tikai uz Latvijas Transportlīdzekļu apdrošinātāju biroju. Tādējādi likumprojektā ietvertas tiesības jebkuram kreditoram. Otrkārt, jāuzsver, ka šādas tiesības būtiski atšķiras no Maksātnespējas likuma 75. panta astotajā daļā paredzētā jaunatklāto apstākļu institūta, tā kā esošā norma risina situācijas, kur mainās prasījuma pamatojums, kamēr likumprojektā ietvertais grozījums aplūko gadījums, kur kreditora prasījuma juridiskais pamats jau ir ticis nodibināts un par to nav strīda.

Nodrošināto kreditoru tiesības iesniegt juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu noteiktos gadījumos
Komerclikuma 314.¹ pantā paredzēta sabiedrības-juridiskās personas darbības izbeigšana, pamatojoties uz komercreģistra iestādes vai nodokļu administrācijas lēmumu (tā sauktā “vienkāršotā likvidācija”).
Tomēr ne vienmēr juridiskā persona, attiecībā uz kuru komercreģistra iestāde vai nodokļu administrācija ir pieņēmusi lēmumu par tās darbības izbeigšanu, ir tāda, pret kuru kreditoriem nav prasījumi, ko tie būtu gatavi realizēt. Attiecīgi Komerclikuma 318.¹ panta trešajā daļā paredzēts: “Ja sabiedrības darbība ir izbeigta, pamatojoties uz komercreģistra iestādes vai nodokļu administrācijas lēmumu, vai ja sabiedrības darbība ir izbeigta, pamatojoties uz tiesas nolēmumu, un neviena ieinteresētā persona nav ieteikusi tiesai likvidatora kandidātu, komercreģistra iestāde pēc tam, kad komercreģistrā izdarīts ieraksts par sabiedrības darbības izbeigšanu, savā tīmekļvietnē publicē paziņojumu par sabiedrības darbības izbeigšanu. Paziņojumā uzaicina sabiedrības likvidācijā ieinteresētās personas viena mēneša laikā pēc tā publicēšanas dienas iesniegt komercreģistra iestādei pieteikumu par likvidatora iecelšanu.”
Taču kontekstā ar Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2021. gada 1. jūnija blakus lēmumā lietā Nr. A420318017, SKA-341/2021 norādīto secināms, ka likvidācijas kārtības piemērošana šajos gadījumos kontekstā ar Maksātnespējas likumā pašlaik paredzēto universālo aizliegumu nodrošinātajiem kreditoriem iesniegt maksātnespējas procesa pieteikumu, nenodrošina kreditoru interešu aizsardzību.
Turklāt jāatzīmē, ka mazākiem nenodrošinātajiem kreditoriem, kuriem nav noteikts aizliegums iesniegt pieteikumu, tipiski ir pieejams mazāks resurss ne tikai parādnieku pastāvīgai monitorēšanai, bet arī ātrai reaģēšanai, tai skaitā ņemot vērā, ka maksātnespējas procesa pieteikuma iesniegšana, it īpaši no kreditora puses, ir saistīta ar ievērojamām izmaksām.
Līdz ar to, lai veicinātu kreditoru interešu aizsardzību un tiesisko noteiktību (“vienkāršotās likvidācijas” rezultātā var palikt manta, kas piederēja parādniekam) ir pieļaujams noteikt arī nodrošinātajiem kreditoriem tiesības iesniegt juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu, ja attiecībā uz juridisko personu ir pieņemts komercreģistra iestādes vai nodokļu administrācijas lēmums par darbības izbeigšanu.
Jāuzsver, ka šādas tiesības nodrošinātajiem kreditoriem ir pieļaujamas vien šauri iepriekš minētajos gadījumos, lai neradītu labvēlīgus apstākļus negodprātīgai rīcībai, tā kā nodrošinātais kreditors varētu būt ieinteresēts par nodrošinājumu kalpojošās mantas realizēšanai.

Maksātnespējas procesa izmaksu kontroles mehānismi
Maksātnespējas likums paredz, ka juridiskās personas maksātnespējas procesa izdevumus veido juridiskās personas maksātnespējas procesa izdevumi un administratora atlīdzība. Juridiskās personas maksātnespējas procesa izdevumos iekļaujamās pozīcijas ir uzskaitītas Maksātnespējas likuma 170. panta otrajā daļā.
Atbilstoši Maksātnespējas kontroles dienesta 2019. gada ziņojumā norādītajam administratoru darbībās 2019. gadā konstatēti pārkāpumi maksātnespējas procesa izmaksu jautājumos – kreditoru sapulcē netiek apstiprinātas maksātnespējas procesa izmaksas, netiek sasaukta kreditoru sapulce, kad maksātnespējas procesa izdevumi pārsnieguši 5 % no aktīvu atsavināšanas ieņēmumu kopsummas, kreditoru prasījumus segts pirms visu procesa izmaksu segšanas, nodrošinātajam kreditoram netiek izmaksāti naudas līdzekļus.[53] 2020. gadā Maksātnespējas kontroles dienests kā kreditors visbiežāk iebildumus sniedzis tieši par maksātnespējas procesa izmaksu sarakstu un segšanas plānu.[54]
Tieslietu ministrija kā maksātnespējas jomas politikas veidotāja, 2018. gadā bija sagatavojusi un Latvijas Republikas Saeimā iesniegusi priekšlikumus likumprojektam "Grozījumi Maksātnespējas likumā" (reģ. Nr. 653/Lp13),[55] tostarp piedāvājot risinājumus maksātnespējas procesu izmaksu kontroles mehānismu stiprināšanai. Minētie priekšlikumi 2018. gadā netika skatīti pēc būtības. Turpinot darbu pie maksātnespējas procesa izmaksu jautājuma, Tieslietu ministrija 2020. gada 8. oktobrī Maksātnespējas regulējuma pilnveidošanas darba grupā piedāvāja atkārtoti skatīt minētos priekšlikumus, noskaidrojot to aktualitāti un nepieciešamību tos virzīt vēlreiz izskatīšanai likumdevējam.

Praksē ir konstatēti gadījumi, kad administrators maksātnespējas procesos nolemj pieaicināt speciālistus tādu jautājumu risināšanai, ko administrators, ņemot vērā savu kompetenci un profesionālo kvalifikāciju, varētu risināt patstāvīgi. Piemēram, administrators nolemj pieaicināt speciālistus pārstāvības nodrošināšanai tiesvedībās, kad pārstāvībai nav nepieciešamas specifiskas, ar administratora profesionālo darbību nesaistītas zināšanas un pieredze. Problēmas pastāv arī gadījumos, kad administrators nolemj pieaicināt kā speciālistus maksātnespējas procesā ar sevi saistītas personas, piemēram, citu administratoru, ar kuru administrators praktizē vienā prakses vietā. Šādos gadījumos var rasties pamats apšaubīt to, ka administrators ir veicis darbības, lai konkrētā jautājuma risināšanai pieaicinātu kompetentāko speciālistu. Tāpat šādos gadījumos nevar izslēgt iespēju, ka šāda speciālista piesaistīšanai patiesais iemesls ir speciālistam paredzētās atlīdzības novirzīšana neparedzētiem mērķiem, pakalpojumu izpildot formāli, vai neizpildot vispār.
Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 20. panta pirmās daļas 7. un 8. punktu administratora pienākumus konkrētajā maksātnespējas procesā administrators nevar uzņemties un pildīt, ja administrators ir personiski ieinteresēts maksātnespējas procesa lietā vai ir citi apstākļi, kas rada pamatotas šaubas par viņa objektivitāti, vai arī administrators maksātnespējas procesā pilda ar administratora pienākumiem saistītas darbības, kurās viņš pats, viņa laulātais vai personas, kas ir ar administratoru radniecības vai svainības attiecībās līdz otrajai pakāpei, vai viņa darījumu partneri ir vai varētu būt personiski vai mantiski ieinteresēti. Līguma slēdzēja puses identificēšana ir būtisks apsvērums, arī lai konstatētu apstākļus, kas administratoram liedz pildīt pienākumus maksātnespējas procesā.
Atbilstoši spēkā esošajam Maksātnespējas likuma regulējumam darījumam par speciālistu pieaicināšanu maksātnespējas procesa ietvaros nav paredzēta obligāta rakstveida forma un attiecīgi nav paredzētas šāda darījuma satura minimālās prasības. Neesot prasībai par šāda darījuma rakstveida formu un minimālajām prasībām šo darījumu saturam, ne vienmēr ir iespējams pārbaudīt, par kādu darbību veikšanu speciālistam bijusi paredzēta atlīdzība, kā arī nav iespējams pārbaudīt, vai pieaicinātais speciālists minētās darbības faktiski veicis. Ja minētie fakti nav zināmi, Maksātnespējas kontroles dienestam un citām maksātnespējas procesā iesaistītajām personām ir ierobežotas iespējas konstatēt gadījumus, kad speciālista pieaicināšanas patiesais mērķis ir speciālistam paredzētās atlīdzības novirzīšana neparedzētiem mērķiem, pakalpojumu izpildot formāli, vai neizpildot vispār.
Līdz ar to Maksātnespējas likuma 67. pants un 138. pants  papildināms ar regulējumu, ka darījumi par speciālista pieaicināšanu ir slēdzami rakstveidā, un tajos jānorāda vismaz šādas ziņas: darījuma puses, darbības, par kuru veikšanu speciālistam paredzēta atlīdzība, kā arī speciālistam noteiktās atlīdzības apmērs.

Maksātnespējas likuma 115. panta ceturtajā daļā noteikts, ka pēc tam, kad izsolē pārdota parādnieka manta, tiesa apstiprinājusi nekustamā īpašuma izsoles aktu vai pieņēmusi lēmumu reģistrēt īpašuma tiesības uz kreditora vārda, kas ir paziņojis par gribu mantu paturēt, administrators sagatavo aprēķinu, kurā norāda izsoles izdevumus, atlīdzību par izsoles rīkošanu, pievienotās vērtības nodokli, ja izsoles cena ar to apliekama, kārtējos nodokļu maksājumus, kas veicami par šo parādnieka mantu par laikposmu no dienas, kad pasludināts maksātnespējas process, līdz tā mēneša pēdējam datumam, kurā stājies spēkā tiesas nolēmums, ar kuru apstiprināta parādnieka mantas izsole, un kreditoriem izmaksājamo summu. 
No Maksātnespējas likuma regulējuma izriet, ka nodrošinātais kreditors maksātnespējas procesā sava prasījuma apmierinājumu saņem no ieķīlātās mantas pārdošanas, respektīvi, no ieķīlātās mantas pārdošanas iegūtie naudas līdzekļi pienākas vienīgi nodrošinātajam kreditoram un nav proporcionāli jādala ar pārējiem kreditoriem. Maksātnespējas procesā pastāv izdevumu kategorija, kas tiek segta no naudas līdzekļiem, kas iegūti, pārdodot ieķīlāto mantu. Tādēļ, ja maksātnespējas procesa izmaksas ir vērstas uz nodrošinātā kreditora prasījuma apmierināšanu, tad šo izmaksu segšanas avotam būtu jābūt naudas summai, kas iegūta no ieķīlātās mantas realizācijas. Attiecīgi līdzekļi, kas nav ieķīlāti, tiek novirzīti to izmaksu segšanai, kas potenciāli ir vērstas uz nenodrošināto kreditoru prasījumu apmierināšanu. 
Praksē konstatēts, ka Maksātnespējas likuma normu piemērotājiem nav vienotas izpratnes par izsolē pārdotā par nodrošinājumu kalpojošā nekustamā īpašuma uzturēšanas izmaksu segšanu. Proti, ir atšķirīgs viedoklis, ka izsoles izdevumos nav iekļaujami maksājumi, kas tieši nepieciešami mantas uzturēšanai, jo Maksātnespējas likuma 115. panta ceturtajā daļā skaidri noteiktas aprēķinā iekļaujamās pozīcijas un likumdevējs ar izsoles izdevumiem nav paredzējis īpašuma uzturēšanas izmaksas. 
Līdz ar to Maksātnespējas likumā nepieciešams precizēt, ka izsoles aprēķinā ir norādāmi izdevumi, kas nepieciešami par nodrošinājumu kalpojošās mantas uzturēšanai, kas tādējādi tiek segti no parādnieka mantas realizācijas iegūtajiem līdzekļiem. Vienlaikus norādāms, ka izdevumu segšana nav nepieciešama, ja nodrošinātais kreditors no maksātnespējas procesa sākuma jau ir sedzis ar viņam ieķīlātās mantas uzturēšanu saistītos izdevumus kā to pieļauj Maksātnespējas likuma 168. panta trešā daļa, izsole nav izdevusies un nodrošinātais kreditors vēlas paturēt mantu sev (tas ir, viņam nav atkārtoti jāsedz ar mantas uzturēšanu saistītos izdevumus).

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 170. panta pirmās daļas 1. punktu ar juridiskās personas maksātnespējas procesa nodrošināšanu saistītie šā procesa izdevumi, izņemot izdevumi, kas saistīti ar mantu, kura kalpo par nodrošinājumu, kā arī parādnieka saimnieciskās darbības turpināšanas pilnā vai ierobežotā apmērā nodrošināšanu, ja kreditoru sapulce tos nav atzinusi par pamatotiem, nedrīkst pārsniegt piecu procentu apmēru no mantas novērtējuma, ja ir sastādīts mantas pārdošanas plāns. Atbilstoši minētā panta pirmās daļas 2. punktam, ja maksātnespējīgajai juridiskajai personai nav aktīvu un ir sastādīts ziņojums par mantas neesamību, ar procesa nodrošināšanu saistītie izdevumi nedrīkst pārsniegt juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīta apmēru, kas šobrīd ir 1000 euro.[56]
Saskaņā ar spēkā esošo regulējumu, ja, piemēram, juridiskās personas maksātnespējas procesā parādnieka manta ir novērtēta 1000 euro apmērā, tad ar juridiskās personas maksātnespējas procesa nodrošināšanu saistītie šā procesa izdevumi nedrīkst pārsniegt 50 euro. Tiklīdz izmaksas pārsniedz piecu procentu apmēru no juridiskās personas mantas novērtējuma, ir nepieciešams sasaukt kreditoru sapulci. Tādējādi, ja izmaksas ir, piemēram, 60 euro, jāsasauc kreditoru sapulce. 
Līdz ar to nepieciešami grozījumi Maksātnespējas likumā, precizējot ar juridiskās personas maksātnespējas procesa nodrošināšanu saistīto izdevumu apmēru, kas nav jāsaskaņo kreditoru sapulcē. Proti, nosakot, ka izmaksas nedrīkst pārsniegt procesā iemaksāto depozīta plus piecu procentu apmēru no mantas novērtējuma.
Papildu norādāms, ka attiecībā uz novērtējuma rekomendāciju – iespēju izvairīties no pārmērīgiem izdevumiem, tiesību aktos nosakot, ka maksimālo izdevumu summu var mainīt tikai ar kreditoru vienprātīgu piekrišanu, – norādāms, ka pēc būtības šāds tiesiskais regulējums jau šobrīd izriet no Maksātnespējas likuma. Proti, Maksātnespējas likuma 89. panta 3. punkts paredz kreditoru sapulcei tiesības pieņemt lēmumu par maksātnespējas procesa izdevumu atzīšanu par pamatotu. Savukārt Maksātnespējas likuma 170. panta pirmā daļa paredz, ja kreditoru sapulce juridiskās personas maksātnespējas procesa izdevumus nav atzinusi par pamatotiem, tie nedrīkst pārsniegt: 1) piecu procentu apmēru no mantas novērtējuma, ja ir sastādīts mantas pārdošanas plāns un 2) juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīta apmēru, ja ir sastādīts ziņojums par mantas neesamību.

Grozījumi saistībā ar Latvijas Bankas likuma spēkā stāšanos 2023. gada 1. janvārī.
Ņemot vērā to, ka 2021. gada 23. septembrī Saeimā tika pieņemts Latvijas Bankas likums (Latvijas Vēstnesis, 2021, 193. nr.), ar kuru Finanšu un kapitāla tirgus komisija tiek pievienota Latvijas Bankai, kā arī Latvijas Bankas likumā mainās terminoloģija attiecībā uz finanšu tirgus dalībniekiem, ir nepieciešami atbilstoši tehniski grozījumi Maksātnespējas likumā. Līdz ar to likumprojektā paredzēts aizstāt visā likumā vārdus “finanšu un kapitāla tirgus dalībnieki” ar vārdiem “finanšu tirgus dalībnieki” un vārdus “Finanšu un kapitāla tirgus komisija” ar vārdiem Latvijas Banka, kā arī tehniski tiek precizēts Maksātnespējas likuma 26. panta trešās daļas 6. punkts aizstājot vārdus "šai komisijai" ar vārdiem "Latvijas Bankai".

Grozījumu stāšanās spēkā
Ņemot vērā TAP un maksātnespējas procesu norises īpatnības, procesu kvalitātes un nepārtrauktības nodrošināšanai ir nepieciešams noteikt pārejas regulējumu. Proti, visi likumprojektā ietvertie grozījumi būtu attiecināmi tikai uz tādiem procesiem, kas uzsākti pēc grozījumu stāšanās spēkā.
Vienlaikus jāņem vērā Direktīvas 34. panta 1. punktā noteiktais – normas jāpārņem vai jāievieš un tās jāsāk piemērot no 2022. gada 17. jūlija.
Tā kā Latvijas Bankas likums stāsies spēkā 2023. gada 1. janvārī, ir nepieciešams papildināt Maksātnespējas likumu ar jaunu pārejas noteikumu punktu, kas paredz to, ka ar Finanšu un kapitāla tirgus komisijas un Latvijas Bankas apvienošanu saistītās iepriekš minētās tiesību normas stājas spēkā 2023. gada 1. janvārī, proti, vienlaikus ar Latvijas Bankas likumu.
Atsevišķiem likumprojektā ietvertajiem grozījumiem ir paredzams pārejas noteikums, ar nosaka to attiecināšanu uz tādiem procesiem, kas uzsākti sešu mēnešu laikā pēc likuma pieņemšanas. Minētais pārejas nosacījums un termiņš ir saistīts ar tiesiskās aizsardzības procesu un maksātnespējas procesu norises īpatnībām (procesa gaitā nav iespējams mainīt tā norisi, saglabājot priekšnoteikumus procesa efektīvai un likumīgai norisei), kā arī ar valsts informācijas sistēmu pielāgošanas nepieciešamību.


[1] Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 20. jūnija Direktīva (ES) 2019/1023 par preventīvās pārstrukturēšanas regulējumu, parādsaistību dzēšanu un diskvalifikāciju un ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistīto procedūru efektivitātes palielināšanas pasākumiem un ar ko groza Direktīvu (ES) 2017/1132 (Direktīva par pārstrukturēšanu un maksātnespēju); OV L 172, 26.06.2019., 18.–55. lp.; pieejams: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=uriserv:OJ.L_.2019.172.01.0018.01.LAV&toc=OJ:L:2019:172:TOC.

[2] 2016. gada 22. decembra likums "Grozījumi Maksātnespējas likumā". Latvijas Vēstnesis, 5, 05.01.2017.; pieejams: https://likumi.lv/ta/id/287876.

[3] Skat. Maksātnespējas likuma 35. pantu redakcijā līdz 2017. gada 5. janvārim. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/214590/redakcijas-datums/2015/12/23#p35.

[4] Skat. 2018. gada beigās veiktā pētījumā "Par tiesiskās aizsardzības procesa regulējuma efektivitāti" 2.2.1.2. sadaļu (pieejams: http://petijumi.mk.gov.lv/sites/default/files/title_file/Zinojums_Par_tiesiskas_aizsardzibas_procesa_efektivitati.pdf; skat. 33. lp.) par veikto statistikas datu analīzi par 2008.–2018. gadu. Attiecībā uz 2019. gada rādītājiem skat. Maksātnespējas kontroles dienesta 2019. gada ziņojumu (pieejams: https://www.mkd.gov.lv/lv/gada-zinojumi/maksatnespejas_kontroles_dienesta_2019.gada_zinojums.pdf; skat. 26. lp.).
Piebilde: abos avotos norādītie dati par 2016., 2017. un 2018. gadu nedaudz atšķiras, jo pētījuma 2.2.1.2. sadaļā ietverta analīze par TAP lietām, kamēr Maksātnespējas kontroles dienesta apkopotie rādītāji aptver gan TAP, gan ārpustiesas tiesiskās aizsardzības lietas.

[5] Ziņojums pieejams: https://www.tm.gov.lv/sites/tm/files/content/zinojums_paradu_parstrukturesana.pdf.

[6] Skat. Ziņojuma 19. lp.

[7] Piemēram, ar šajā likumprojektā un plānotajos Civilprocesa likuma grozījumos ietvertajām tiesībām atcelt atsevišķu izpildes panākšanas darbību apturēšanu.

[8] Eksaminācijas komisiju saskaņā ar Maksātnespējas likuma 16.1 panta pirmo daļu izveido tieslietu ministrs un tās sastāvā ir pa vienam pārstāvim no Tieslietu ministrijas, Maksātnespējas kontroles dienesta, augstskolu akadēmiskā personāla un biedrības "Latvijas Sertificēto maksātnespējas procesa administratoru asociācija". Eksaminācijas komisijā iekļauj arī Tieslietu padomes noteiktu rajona (pilsētas) tiesas tiesnesi un Maksātnespējas jautājumu konsultatīvās padomes deleģētu nevalstiskās organizācijas pārstāvi.

[9] 1996. gada 12. septembra likums "Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 2.10.1996., Nr. 165 https://www.vestnesis.lv/ta/id/40681-par-uznemumu-un-uznemejsabiedribu-maksatnespeju

[10] Saskaņā ar Revīzijas pakalpojumu likuma 6. pantā noteikto; pieejams: https://likumi.lv/ta/id/20946#p6.

[11] Skat. Revīzijas pakalpojumu likuma 1. panta pirmās daļas 8. punktu; pieejams: https://likumi.lv/ta/id/20946#p1.

[12] 2020. gada 24. augustā amatā darbojās 177 administratori (3 administratoriem ierobežota darbība) un 218 zvērināti revidenti (21 zvērinātam revidentam apturēta darbība).

[13] Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 12.3 panta pirmo daļu par uzraugošo personu var būt rīcībspējīga fiziskā persona, kurai ir tiesības uzturēties un tikt nodarbinātai Latvijā visu TAP norises laiku un uz kuru neattiecas šajā likumā noteiktie ierobežojumi.

[14] Skat. Maksātnespējas likuma 118. pantu.

[15] Skat. Maksātnespējas likuma 12.3 panta ceturto daļu.

[16] Skat. Civilprocesa likuma 341.5 panta otrās daļas 1. punktu kopsakarā ar minētā panta trešo daļu.

[17] Skat. Ziņojuma 19. lpp.

[18] Turpat.

[19] Saistītajā likumprojektā "Grozījumi Civilprocesa likumā" paredzēts, ka parādnieks, lūdzot apstiprināt pasākumu plānu pārkategoriju piespiedu piemērošanas ceļā vienlaikus tiesai sniedz nepieciešamo informāciju par uzraugošās personas kandidātu.

[20] Skat. Ziņojuma 24. lpp.

[21] Skat., piemēram, Maksātnespējas politikas attīstības pamatnostādņu 2016.-2020. gadam īstenošanas plāna 1.2.5. pasākumu.

[22] Skat. Ziņojuma 22. lpp.

[23] Skat. Maksātnespējas likuma 37. pantu, jo īpaši tā pirmās daļas 1. punktu.

[24] Skat. Ziņojuma 22. lpp.

[25] Maksātnespējas likuma 3. pants norāda, ka TAP izmantojams, lai atjaunotu parādnieka spēju nokārtot savas saistības, ja tam ir finansiālas grūtības vai risks tajās nonākt. Savukārt juridiskās personas maksātnespējas process tiek piemērots gadījumos, kad parādnieks nespēj nokārtot savas saistības tādējādi, lai varētu turpināt darboties (skat. Maksātnespējas likuma 4. pantu kopsakarā ar 57. pantā ietvertajām juridiskās personas maksātnespējas procesa pazīmēm). Līdz ar to pastāv divi būtiski elementi, kas izšķir TAP un juridiskās personas maksātnespējas procesu. Pirmkārt, procesi ir piemērojami atkarībā no parādnieka stāvokļa (esošas vai sagaidāmas finanšu grūtības pret maksātnespējas stāvokli). Otrkārt, būtiska nozīme ir arī sagaidāmajam rezultātam (darbības turpināšana pret to, ka tiek izbeigta parādnieka pastāvēšana). Abas minētās atšķirības arī ir izšķirošais elements, kādos gadījumos ir nepieciešama valsts iesaistīšanās, lai nodrošinātu darbinieku interešu aizsardzību.

[26] Segto obligāciju likums 53. panta pirmā daļa; pieejama: https://likumi.lv/ta/id/323799#p53. 

[27] Skat. Maksātnespējas likuma 42. panta trešo daļu.

[28] Skat. Civilprocesa likuma 341.6 panta astoto daļu un 440.1 pantu.

[29] Skat. Maksātnespējas likuma 40. panta piekto daļu.

[30] Skat. Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2020. gada 26. maija lēmumu lietā Nr. C21041616, SPC–5/2020.

[31] Kā to paredz Maksātnespējas likuma 141. panta 1.1 daļa.

[32] Ņemot vērā Maksātnespējas likuma 32., 56., 123. un 127. pantā noteikto.

[33] Komerclikuma 74. pants.

[34] Komerclikuma 76. panta otrā daļa.

[35] Maksātnespējas likuma 121. panta otrā daļa.

[36] Maksātnespējas likuma 122. pants.

[37] Proti - neradīt nesamērīgi smagnēju piekļuvi otrajai iespējai.

[38] Skat. arī Latvijas Republikas Augstākās tiesas 2014. gada 30. maija spriedumu lietā Nr. SPC-19/2014.

[39] Likuma "Par individuālo (ģimenes) uzņēmumu un zemnieka vai zvejnieka saimniecību" I nodaļa.

[40] Likuma "Par individuālo (ģimenes) uzņēmumu un zemnieka vai zvejnieka saimniecību" 3. pants.

[41] Minēto nostiprina arī 2008. gada 31. janvārī pieņemtais (spēkā nestājās ārēju faktoru ietekmē) Zemnieku un zvejnieku saimniecību likums un tā pārejas noteikumu 3. punkta 3. apakšpunkts.

[42] Visu gadījumu uzskaitījums atrodams Maksātnespējas likuma 22. panta otrajā daļā.

[43] Skat. Maksātnespējas likuma 22. panta otrās daļas 5. punktu kopsakarā ar 23. pantu.

[44] Skat. Civilprocesa likuma 363.11 pantu un 363.27 panta pirmo un 1.1 daļu.

[45] Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 65. pantu vai 137. pantu parādnieka mantas un dokumentu inventarizāciju, kā arī kreditoru prasījumu izskatīšanu administrators veic tikai pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas.

[46] Skat. Maksātnespējas likuma 13. pantu.

[47] Skat. Maksātnespējas likuma 15., 16.1 un 16.2 pantu, kā arī Ministru kabineta 2017. gada 30. maija noteikumus Nr. 288 "Maksātnespējas procesa administratora pretendentu apmācības, eksaminācijas kārtība, eksaminācijas komisijas darbības kārtība un maksātnespējas procesa administratoru amatā iecelšanas, atbrīvošanas, atcelšanas un atstādināšanas no amata un amata darbības apturēšanas kārtība".

[48] Piemēram, ja parādnieks uzskatāms par lielo uzņēmumu un administratora kapacitāte faktiski neļauj nodrošināt, piemēram, 500 darbinieku prasījumu apstrādi, kas rezultātā ne tikai kavē maksātnespējas procesa norisi kopumā, bet arī kavē darbinieku iespējas saņemt valsts nodrošināto minimālo aizsardzību. Līdzīgi, īpaši sarežģītu maksātnespējas procesu vai valsts interesēm nozīmīgu parādnieku gadījumā visbiežāk ir saprātīgi šaubīties par likumīgas un efektīvas norises iespējamību, ja administrators iepriekš ir praktizējis pavisam neilgu laiku un tādējādi nav bijusi iespēja gūt praktisku pieredzi maksātnespējas procesu administrēšanā.

[49] Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 89. panta 2. punktā un 90. pantā noteikto.

[50] Skat. Komisijas paziņojuma par nelikumīga un nesaderīga valsts atbalsta atgūšanu (pieejams: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX%3A52019XC0723%2801%29&qid=1627298776506) 29. punktu.

[51] Skat. Komisijas paziņojuma 51. punktu.

[52] Skat., piemēram, Komisijas paziņojuma 64. punkta 83. zemsvītras atsaucē minēto Kopienu tiesas 2006. gada 5. oktobra spriedumu lietā C‑232/05 Eiropas Kopienu Komisija pret Francijas Republiku (pieejams: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX:62005CJ0232).

[53] Maksātnespējas kontroles dienesta 2019. gada ziņojums, 12. lp. Pieejams: https://www.mkd.gov.lv/lv/media/142/download.

[54] Maksātnespējas kontroles dienesta 2020. gada ziņojums, 31. lp. Pieejams: https://www.mkd.gov.lv/lv/media/1513/download.

[55] Tieslietu ministrijas priekšlikumi likumprojektam "Grozījumi Maksātnespējas likumā" (reģ. Nr. 653/Lp13). Pieejams: https://titania.saeima.lv/LIVS13/SaeimaLIVS13.nsf/0/751B6BF70B8156D0C22585A800223723?OpenDocument.

[56] Ar grozījumiem Ministru kabineta 2015. gada 24. novembra noteikumos Nr. 656 "Noteikumi par minimālās mēneša darba algas apmēru normālā darba laika ietvaros un minimālās stundas tarifa likmes aprēķināšana", kas spēkā stājās 2021. gada 1. janvārī. Pieejams: https://www.vestnesis.lv/op/2020/234.13; Atbilstoši Maksātnespējas likuma 62. panta pirmajai daļai depozītu sastāda divas minimālās mēnešalgas.