Anotācija (ex-ante)

Veselības inspekcijā, izskatot iesniegumus, kas iesniegti par atlīdzinājumu, konstatēts, ka pieprasījumu iesniegšanas termiņš ne vienmēr nodrošina taisnīgumu pret pacientiem, kuriem nodarīts minētais kaitējums, jo kaitējuma atklāšana var notikt arī vēlāk kā triju gadu laikā no tā nodarīšanas dienas, t.i. pacients nav bijis informēts par viņam nodarītu kaitējumu.
Saskaņā ar spēkā esošo kārtību gadījumos, kad kaitējuma nodarīšana pacientam konstatēta vēlāk nekā trīs gadu laikā no tā nodarīšanas, pacientam nav tiesību saņemt atlīdzību no Ārstniecības riska fonda. Tādēļ nepieciešams noteikt atbilstošus termiņu, kas dotu iespēju saņemt atlīdzinājumu  pacientiem, kuriem kaitējuma atklāšana  notikusi vēlāk kā triju gadu laikā no tā nodarīšanas dienas.
Eiropas Parlamenta un Eiropas Padomes 2011.gada 9.marta direktīvas Nr.2011/24/ES "Par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē” (turpmāk – Direktīva) 24.apsvērumā norādīts, ka dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka attiecībā uz to teritorijā sniegto aprūpi pastāv mehānismi, kā aizsargāt pacientus un lūgt aizsardzības līdzekļus, ja ir nodarīts kaitējums, un ka šie mehānismi ir samērīgi ar riska veidu un apmēru. Tomēr šāda mehānisma veida un iezīmju izvēle ir dalībvalstu ziņā.
Lai arī Direktīva neuzliek dalībvalstīm pienākumu pieņemt īpašu vai jauna veida sistēmu, kas atšķiras no iepriekšējā regulējuma, Latvija, ieviešot Direktīvu, izmantoja savas tiesības mainīt līdz tam pastāvošo sistēmu un kā vispiemērotāko veidu Direktīvas prasību nodrošināšanai izvēlējās fonda konceptu (Ārstniecības riska fonds - turpmāk - Fonds), kurš raksturīgs valstīm ar augsti attīstītām sociālā nodrošinājuma sistēmām. Izveidojot Fondu un nosakot atbildīgās institūcijas tā darbības nodrošināšanai, valsts ir uzņēmusies ārstniecības iestāžu un personu civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu.

[1] Izveidojot Fondu, tam tika noteikts pamatmērķis – sniegt iespēju pacientam aizstāvēt savas tiesības un saņemt atlīdzību par ārstniecības procesa laikā dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu, kas kompensētu veselības zaudējumu vai iztērētos līdzekļus par veselības uzlabošanu pēc kaitējuma nodarīšanas ārpustiesas procesa kārtībā, šo procesu organizējot pēc iespējas ātrāku, efektīvāku un pacientam pieejamu. Veselības ministrija (turpmāk – Ministrija), pieņemot lēmumu par Fonda izveidi un izstrādājot Fonda darbību regulējošo ietvaru, apzinājās, ka pēc Fonda darbības uzsākšanas ir pastāvīgi jāvērtē jaunizveidotā tiesību aizsardzības institūta darbības efektivitāte. Lai novērtētu, un ja nepieciešams, uzlabotu pakalpojumu sniegšanas procesu, ir jāpārliecinās, vai Fonds nodrošina uz pacientu interesēm orientētu darbību.

[2] Reglamentējot Fonda darbību, grozījumi Likumā, kas stājās spēkā 2013.gada 30.oktobrī  tajā skaitā saglabāja līdz tam spēkā esošo termiņu. (5) Pacients par viņa dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu, kā arī morālo kaitējumu atlīdzību no Ārstniecības riska fonda pieprasa ne vēlāk kā divu gadu laikā no kaitējuma atklāšanas dienas, taču ne vēlāk kā triju gadu laikā no tā nodarīšanas dienas (Likuma sākotnējā redakcija, norma stājās spēkā 2013.gada 25.oktobrī).
Šajā laikā garāka termiņa ieviešana nebija aktuāla, jo Likumā netika paredzēta iespēja izskatīt lietas  par kaitējumiem, kas izdarīti pirms Fonda darbības uzsākšanas (pirms 2013.gada 25.oktobra).

Minētā likumprojekta anotācijā Likuma 16.panta piektās daļas kontekstā, Ministrija  atsaucās uz līdzīgu regulējumu Dānijā un Zviedrijā un par daļēju mehānisma pārņemšanu. Mehānismi, kas ir Zviedrijā un Dānijā, nav pilnīgi pārņemti Latvijas tiesiskajā regulējumā.  Aizgūta prakse par pacientu atlīdzības prasījumu iesniegumu izskatīšanu un izskatīšanas principiem. Vienlaikus šajās valstīs pacients ir tiesīgs iesniegt sūdzību trīs gadu laikā no brīža, kad pacients uzzinājis par kaitējumu, bet ne vēlāk kā desmit gadu laikā no kaitējuma izdarīšanas brīža. Latvijas tiesību sistēmā nav paredzēts, ka tiek izvērtēti pacientu atlīdzības prasījumu iesniegumi par notikumiem, kas norisinājās pirms 10 gadiem. Proti, Latvija pacientu atlīdzības mehānismu (Fondu) ir pielāgojusi savai tiesību sistēmai un sociālo iespēju līmenim.
(Vienlaikus arī Lietuvā, kas objektīvi vērtējama kā salīdzinoši līdzīgā valstiskā līmenī un sociālā nodrošinājuma (iespēju) stāvoklī, pacientu atlīdzības prasījuma termiņu ir noteiksi ar trīs gadu robežpunktu – trīs gadi no kaitējuma atklāšanās dienas vai brīža, kad pacients varēja vai viņam vajadzēja uzzināt par nodarīto kaitējumu).

[3]  Izvērtējot esošo situāciju, secināms, ka Likuma 16.panta piektajā daļā noteiktie  termiņi par atlīdzības pieprasījumu no Fonda (t.i. ne vēlāk kā divu gadu laikā no kaitējuma atklāšanas dienas, taču ne vēlāk kā triju gadu laikā no tā nodarīšanas dienas), nostāda nevienlīdzīgā situācijā tādus pacientus, kuru veselībai iespējamais kaitējums radīts agrāk par šo salīdzinoši neilgo laiku, bet viņiem nebija iespējas par to uzzināt.
Jāuzsver, ka ārstniecība ir vairāku sarežģītu apstākļu un procesu kopums, kā rezultātā nosaka, kaitējums pacienta veselībai var atklāties pat vairākus gadus pēc tā rašanās. Tostarp arī ārstniecība, tajā izmantojamās medicīniskās tehnoloģijas, klīniskās vadlīnijas, klīniskie algoritmi, klīniskie ceļi un citi pacientu veselības aprūpē izmantojamie standarti mainās līdz ar nepārtraukti progresējošo medicīnas zinātni. Minētais paver ceļu arī kaitējuma vēlākai  konstatēšanai.
Ir pamatots jautājums par nepieciešamību pārskatīt termiņu, lai nodrošinātu iespēju atlīdzināt kaitējumu atsevišķās situācijās, kad kaitējums no pacienta neatkarīgu apstākļu dēļ ir atklājies vēlāk nekā trīs gadus pēc tā nodarīšanas. Piemēram, konstatēts, ka pacientam veikta nesekmīga ārstniecība saistībā ar nepareizi noteiktu diagnozi, un iepriekš šis fakts nebija konstatēts, pacients nebija informēts par viņam nodarītu kaitējumu.

[4] Augstākās tiesas ieskatā, Fonds ir specifisks kaitējuma atlīdzināšanas mehānisms, lai atlīdzinātu kaitējumu cietušajām personām vienkāršotā veidā. Apstāklis, ka atlīdzības pieprasīšana no Fonda ir skatāma administratīvā procesa kārtībā, nekonfliktē ar to, ka mantisko zaudējumu, kas personai radušies ārstniecības iestādes (personas) sniegtā nekvalitatīvā veselības aprūpes pakalpojuma rezultātā, atlīdzinājuma prasījums ir skatāms civiltiesiskā kārtībā.
Papildus norādāms, ka atlīdzība no Fonda nav vienīgais atlīdzinājuma saņemšanas mehānisms par ārstniecības procesā nodarītu kaitējumu. Ievērojot šā mehānisma efektivitāti, ir attaisnojami tā izmantošanai noteiktie īpašie priekšnoteikumi. Turklāt Augstākās tiesas ieskatā Likuma 16.pants neliedz personai celt prasību civilprocesuālajā (Civillikuma 1635.p.) kārtībā par morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu sakarā ar citas personas nāvi, kas iestājusies nekvalitatīvas ārstniecības rezultātā, ja tā nav prasījusi atlīdzību no Fonda. Vienlaikus Augstākās tiesas prakses apkopojumā secināts, ka, ja personai jau ir atzītas tiesības uz atlīdzinājumu no Fonda, tā vēlāk var saņemt atlīdzinājumu arī civilprocesa vai kriminālprocesa ietvaros. Ja savukārt personai ir atzītas tiesības uz atlīdzinājumu civilprocesa vai kriminālprocesa ietvaros, tai vēlāk nevar atzīt tiesības uz atlīdzinājumu no Fonda.
 Vienlaikus arī Lietuvā, kas objektīvi vērtējama kā salīdzinoši līdzīgā valstiskā līmenī un sociālā nodrošinājuma (iespēju) stāvoklī, pacientu atlīdzības prasījuma termiņu ir noteikusi ar trīs gadu robežpunktu – trīs gadi no kaitējuma atklāšanās dienas vai brīža, kad pacients varēja vai viņam vajadzēja uzzināt par nodarīto kaitējumu. Tādējādi, lai gan Ministru kabineta 2013. gada 5. novembra Noteikumu Nr.1268 "Ārstniecības riska fonda darbības noteikumi" anotācijā ir norādīts, ka ir pārņemta Zviedrijas un Dānijas prakse, tad tā nav pilnībā pārņemta un pastāv, piemēram, termiņu atšķirības (uzņemas izpildīt apdrošināšanas iestāde. Zviedrijā ir arī atšķirīgāki termiņi (desmit gadi no kaitējuma nodarīšanas dienas), kaitējuma aprēķināšanas metodoloģija u.tml.

[4] Dānijas likuma par tiesībām sūdzēties un saņemt atlīdzību (angl. Danish Act on the Right to Complain and Receive Compensation13) 59.pantā noteikts, ka atlīdzības prasības, kas paredzētas 3.nodaļā, jāziņo Pacientu atlīdzības asociācijai trīs gadu laikā pēc tam, kad persona, kurai ir tiesības uz atlīdzību, ir informēta vai tai būtu bijis jāinformē par kaitējumu. Savukārt, 60.pantā noteikts, ka atlīdzības prasību noilgums tiek īstenots 10 gadu laikā no dienas, kad kaitējums tika gūts.  Dāņu Pacientu atlīdzība (agrāk pazīstama kā Dāņu Pacientu atlīdzības asociācija) tika dibināta, lai uzlabotu pacientu spējas pieprasīt atlīdzību, ja viņi negaidīti gūst kaitējumu, saņemot ārstēšanu valsts slimnīcās.

[5]  Somijā Somijā Pacientu apdrošināšanas centrs veic izmaksas par ar tā dalībnieku - apdrošināšanas uzņēmumi, kas izsniedz pacientu apdrošināšanas polises Somijā- saistībām pret pacientu (pacientu ievainojumu paziņojumus, kas saistīti ar medicīnisko ārstēšanu un veselības aprūpi Somijā). Pacientu apdrošināšanas centrs, pamatojoties uz tiesisko regulējumu, kas saistīta ar pacientu ievainojumiem, nosaka, vai ievainojums ir kompensējams. Tas arī izmaksā kompensāciju saskaņā ar likumdošanu tiem, kuriem ir tiesības uz kompensāciju. Valsts nav uzņēmusies apdrošinātāja funkcijas un nav piemērojams šis modelis Latvijā. Somijā ir divi termiņi – personai, kas pieprasa atlīdzību, tas jādara triju gadu laikā no dienas, kad viņa kļuva informēta vai vajadzēja iegūt nepieciešamās zināšanas par kaitējumu un atbildīgo pusi. Termiņš sākas agrākajā dienā, kad viņš bija informēts par tiesībām pieprasīt izpildi (izmaksāto atlīdzību). Tas nozīmē, ka personai, kas pieprasa atlīdzību, jābūt informētai par kaitējumu, atbildīgo pusi un to, ka viņiem ir finansiāls zaudējums. Tas ir noteikts Ierobežojumu likumā (Foreldelsesloven § 9). Otrais termiņš ir divdesmit gadi. Prasība ir noilgusi ne vēlāk kā 20 gadus pēc kaitīgā akta beigšanās. Tas attiecas pat tad, ja persona nav bijusi informēta, ka ir cietusi no ārstēšanas kaitējuma. Somijas Pacientu apdrošināšanas centrs norādīja, ka pacienta kaitējuma sekas var parādīties ar kavēšanos, tāpēc ir noteikts garš termiņš prasības iesniegšanai. Paziņojums par pacienta kaitējumu jāiesniedz Pacientu apdrošināšanas centram  Danish Act on the Right to Complain and Receive Compensation. https://eng.patienterstatningen.dk/Media/638463453273980879/Danish-Act-on-the-Right-to-Complainand-Receive-Compensation.pdf (sk. 15.05.2025.) 14 Patient Insurance Centre in Finland. https://www.pvk.fi/en/patient-insurance-centre/what-is-thepatient-insurance-centre/ (sk.14.06.2025.) trīs gadu laikā no dienas, kad cietusī persona kļuva informēta vai tai saprātīgi vajadzēja kļūt informētai par notikumu un radušos kaitējumu. Termiņš sāk skaitīties pat tad, ja cietušajai personai nebija precīzas informācijas par cēloņsakarību starp kaitējumu un saņemto veselības aprūpi vai medicīnisko ārstēšanu. Ir pietiekami, ka persona saprata vai saprātīgi vajadzēja saprast, pamatojoties uz pieejamo informāciju, ka kaitējums bija izraisīts ar izmeklēšanu vai ārstēšanu, ko viņi saņēma. Termiņa skaitīšanai nav nepieciešama detalizēta izpratne par medicīnisko diagnozi, kas saistīta ar kaitējumu. Prasība par atlīdzību jebkurā gadījumā jāiesniedz ne vēlāk kā desmit gadu laikā no dienas, kad notika pieļautais pacienta kaitējums. Pacientu veselības prasību kaitējuma novērtēšanas process parasti ietilpst administratīvajā tiesiskajā procesā. Civiltiesā var tikt iesniegta pēc tam, kad sūdzība ir atrisināta Norvēģijas Pacientu kaitējuma atlīdzības padomē (Pasientskadenemnda).

[6] Latvijā nav nepieciešams ieviest jaunas ģenerālklauzulas kā, piemēram – "saprātīgi vajadzēja saprast”, ,"pastāvēja iespēja” u.c., kas radītu papildu slogu attiecībā uz tiesību normu skaidrošanu (tiesu sistēmai) un integrēšanu Latvijas tiesību sistēmā.
Piemēram, Zviedrijas praksē ir atzīts viedoklis, ka robežpunktu, ko raksturo "saprātīgas saprašanas” jeb ,"saprātīgas apzināšanās” kritērijs, ir sarežģīti piemērot. 
Tāpat Latvijā nebūtu efektīvi arī pārņemt, piemēram, Dānijas modeli, kas prasītu papildu finanšu resursu ieguldījumu. Zviedrijas modelis arī Latvijā pilnībā nevarētu tikt pārņemts, jo tas nozīmētu visas sistēmas maiņas nepieciešamību, tomēr Latvijā nepastāv izaicinājumi pacientu atlīdzības prasījumu izvērtēšanas sistēmā, bet pastāv atsevišķas tiesiskā regulējuma nepilnības (attiecībā uz termiņiem iesnieguma iesniegšanai un apstrīdēšanas kārtības nodrošināšanu), kas varētu tikt mainītas bez vispārīgās sistēmas maiņas.
Latvijā būtu nepieciešams pārskatīt un noteikt aktualizētus  prasījumu iesniegumu iesniegšanas termiņus Veselības inspekcijā, kur tiek izvērtē pacientu atlīdzības prasījuma iesniegumi. Pacienta prasījumu iesniegšanas noilgums – ne vēlāk kā trīs gadus no kaitējuma atklāšanās dienas vai dienas, kad pacientam pastāvēja iespēja uzzināt par kaitējuma atklāšanos, taču ne vēlāk kā piecu gadu laikā no tā nodarīšanas dienas.
Pagarinot termiņu uzzināšanas brīdim, vienlaikus tiek pagarināts arī termiņš no trim līdz pieciem gadiem kaitējuma nodarīšanas brīdim. Termiņa pagarināšanā līdz pieciem gadiem no iespējamā kaitējuma nodarīšanas brīža, jāņem vērā, ka jau šobrīd tiesvedības procesos Ārstniecības riska fonda lietās tiek novērotas situācijas, kurās personai potenciāli nodarītais kaitējums tika nodarīts pirms pieciem gadiem, savukārt diskusija par to, vai personai nodarītais kaitējums ir atlīdzināms, norisinās pēc ilgāka laika perioda, kad medicīniskās tehnoloģijas ir būtiski mainījušās, savukārt ārstniecības procesā iesaistītās personas tik senu notikumu gaitu atmiņā atsaukt vairs nespēj. Ņemot vērā minēto, Likuma 16.panta piektajā daļā noteiktie termiņi ir nepieciešami, lai izvērtētu personai veikto ārstniecību iespējami ātrākā laika periodā pirms medicīnas tehnoloģijas ir būtiski mainījušās un nav iespējams aprobežoties vienīgi ar brīdi, kad pacients uzzinājis par iespējamo kaitējumu, ņemot vērā, ka konkrētais notikums bijis vēl vairākus gadus iepriekš.
Neskatoties uz citu valstu praksi, Latvijā nebūtu objektīvi vērtēt personai pirms desmit gadiem veikto ārstniecību, jo nevarētu objektīvi izvērtēt personai nodrošināto ārstniecību atbilstoši šā brīža medicīniskajām tehnoloģijām. Tāpat tiktu pieļauta atšķirīga attieksme starp personām, kurām veikta analoģiska ārstniecība, jo nebūtu objektīvi vērtēt ārstniecību pirms 10 gadiem, kad pastāvēja citas medicīniskās ierīces un tehnoloģijas, un vērtēt analoģisku ārstniecību uz doto brīdi, kad pastāv pavisam citādākas ārstniecības tehnoloģijas un medicīniskās ierīces.
Līdz ar to pieci gadi ir pietiekami ilgs laika periods, kurā pacientam realizēt savas tiesības uz savu interešu aizsardzību, bet vienlaikus neciešot izvērtējuma objektivitātei un taisnīgumam.
Papildus norādāms, ka arī Administratīvā procesa likums paredz piecu gadu noilguma termiņu, piemēram, attiecībā uz administratīvā akta nodošanu piespiedu izpildei, ja pagājuši šie pieci gadi no labprātīgas izpildes termiņa beigām. Un kopumā saskatāms taisnīgs un proporcionāls termiņa pagarinājums abām tā komponentēm - gan uzzināšanas brīdim, gan nodarījuma brīdim.

Lai nodrošinātu Fonda pamatmērķa sasniegšanu un  uzlabotu, kā arī efektivizētu pacienta tiesību aizsardzības institūtu (Fondu), un ņemot vērā to, ka pacients nevar izsekot un izprast nodarītā kaitējuma nodarīšanu un atklāšanas dienu, jo ka ne visi pacienti ir ar medicīnisko izglītību, ir nepieciešams īstenot grozījumus Likuma 16.panta piektajā daļā, kur šobrīd norādīts, ka pacients atlīdzību par viņa dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu, kā arī par ārstniecības izdevumiem no Ārstniecības riska fonda pieprasa ne vēlāk kā divu gadu laikā no kaitējuma atklāšanas dienas, taču ne vēlāk kā triju gadu laikā no tā nodarīšanas dienas. Šā panta otrajā daļā minēto atlīdzību neizmaksā, ja pacients atlīdzību par viņa dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu, kā arī par viņam radītiem ārstniecības izdevumiem jau ir saņēmis civilprocesa vai kriminālprocesa ietvaros.
 Termiņu Likumā nepieciešams salāgot arī ar termiņu, ko nosaka likumā "Par valsts kompensāciju cietušajiem” 9.pantā, kur noteikts, ka valsts kompensācijas pieprasījumu Tiesu administrācijai iesniedz triju gadu laikā pēc dienas, kad persona atzīta par cietušo vai ir uzzinājusi par faktiem, kas šai personai dod tiesības to darīt.
 Tas nozīmē, ka Likuma 16.panta piektā daļā veicami šādi grozījumi: ,,Pacients atlīdzību par viņa dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu, kā arī par ārstniecības izdevumiem no Ārstniecības riska fonda pieprasa ne vēlāk kā trīs gadu laikā no dienas, kad pacients uzzinājis par faktiem, kas liecina par veselībai nodarītu kaitējumu, taču ne vēlāk kā piecu gadu laikā no tā nodarīšanas dienas. Šā panta otrajā daļā minēto atlīdzību neizmaksā, ja pacients atlīdzību par viņa dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu, kā arī par viņam radītiem ārstniecības izdevumiem jau ir saņēmis civilprocesa vai kriminālprocesa ietvaros”.