Anotācija

Visiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem ir kopīgi mērķi – apstādināt pārkāpumu, atlīdzināt tiesību īpašniekam, sodīt pārkāpējus un radīt pienācīgu prevenciju. Šobrīd Autortiesību likumā ietverti arī tādi līdzekļi, kas vispār nav uzskatāmi par tiesiskās aizsardzības līdzekļiem vai arī neatbilst šiem mērķiem vai Latvijas tiesību sistēmai.
Piemēram, Autortiesību likuma 69. panta pirmās daļas 1. punkts paredz tādu līdzekli kā tiesības tiesību subjektam "prasīt, lai persona, kura prettiesiski izmantojusi autortiesību vai blakustiesību objektu, atzīst autortiesību vai blakustiesību subjektu tiesības". Šis līdzeklis nesasniedz tiesiskās aizsardzības līdzekļu mērķus un nav izpildāms (nav saprotams, kādā veidā atbildētājam būtu jāīsteno atzīšana – mutiski, rakstiski vai ar kādām citām darbībām), tāpēc būtu izslēdzams.
Tāpat izslēdzams būtu 69. panta pirmās daļas 3. punkts, kas paredz tiesības "prasīt, lai persona, kura prettiesiski izmanto autortiesību vai blakustiesību objektu, atjauno iepriekšējo stāvokli, kāds bija līdz tiesību pārkāpšanai, un pārtrauc prettiesiskās darbības vai neapdraud radošo darbību". Vārdi "atjauno iepriekšējo stāvokli, kāds bija līdz tiesību pārkāpšanai" atspoguļo tiesiskās aizsardzības līdzekļu mērķi, bet neveido tiesiskās aizsardzības līdzekli. Nav skaidrs, kā būtu īstenojama "radošās darbības neapdraudēšana". Vienīgi vārdi "pārtrauc prettiesiskās darbības" atbilst tiesiskās aizsardzības līdzeklim un faktiski ir galīgā pienākumrīkojuma formulējums. (Pētersone Z. Intelektuālā īpašuma civiltiesiskās aizsardzības līdzekļi. Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2013. 222.–226. lpp.)

Šobrīd tiesības uz galīgo pienākumrīkojumu izriet no Autortiesību likuma 69. panta pirmās daļas 2., 3., 4. un 7. punkta, līdz ar to minētās tiesības "izmētātas" pa vairākām normām. Turklāt netiek paredzēts, kādi tiesiskās aizsardzības līdzekļi piemērojami, uz kāda pamata, kādā iestādē un kādā procesa stadijā. (Pētersone Z. Intelektuālā īpašuma civiltiesiskās aizsardzības līdzekļi. Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2013. - 31., 248. lpp.)
Ar galīgo pienākumrīkojumu saprot galīgo civiltiesiskās aizsardzības līdzekli, ar kuru tiesa spriedumā uzliek pienākumu atbildētājam vai citai personai, kas veicina tiesību pārkāpumu, veikt noteiktas darbības autortiesību vai blakustiesību pārkāpuma pārtraukšanai (pozitīvais pienākumrīkojums) vai atturēties no prasītāja autortiesības vai blakustiesības pārkāpjošu konkrētu darbību veikšanas (pozitīvais pienākumrīkojums). (Civilprocesa likuma komentāri, II daļa (29.–60.1 nodaļa). Otrais papildinātais izdevums. Sagatavojis autoru kolektīvs. Prof. K. Torgāna un A. Laviņa zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2021. 191. lpp.)
Angļu valodā (tostarp Piemērošanas direktīvas angļu valodas versijā) šo tiesiskās aizsardzības līdzekli apzīmē ar vārdu "injunction". Latviešu valodā, pēc Augstākās tiesas Civillietu departamenta senatores Z.Pētersones ierosinājuma, kopš 2008. gada tiek izmantots termins "pienākumrīkojums". Tas nostiprināts un skaidrots Augstākās tiesas Senāta judikatūrā. Kopš 2020. gada 6. marta termins "pienākumrīkojums" nostiprināts arī normatīvi – tas lietots Preču zīmju likumā. (Civilprocesa likuma komentāri, II daļa (29.–60.1 nodaļa). Otrais papildinātais izdevums. Sagatavojis autoru kolektīvs. Prof. K. Torgāna un A. Laviņa zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2021. 168.–169. lpp.)

Šobrīd Autortiesību likuma 69. panta otrajā daļā noteikts, ka prasību tiesā var celt autortiesību un blakustiesību subjekti vai to pārstāvji, kā arī kolektīvā pārvaldījuma organizācijas, autortiesību un blakustiesību subjektu vārdā, attiecībā uz tiesībām, kas aizsargājamas Autortiesību kolektīvā pārvaldījuma likumā noteiktajā kārtībā.
Lai nodrošinātu pēc iespējas efektīvāku autortiesību un blakustiesību pārkāpumu novēršanu, būtu paredzamas arī licenciātu tiesības celt prasību tiesā ar autortiesību vai blakustiesību subjekta piekrišanu.

Nepieciešams pilnveidot arī Autortiesību likuma 69.¹ pantā "Zaudējumu atlīdzības un morālā kaitējuma apmēra noteikšanas kārtība" ietverto regulējumu.
Pirmkārt, lai attiecīgais pants atbilstu Piemērošanas direktīvas prasībām, tajā jāparedz tiesības atlīdzināt mantisko kaitējumu (nevis tikai vienu no tā veidiem – zaudējumus) un nemantisko kaitējumu (nevis tikai morālo kaitējumu).
Morālais kaitējums saskaņā ar Civillikuma 1635. pantā sniegto definīciju nav jebkurš nemantisks kaitējums, bet tikai fiziskas un garīgas ciešanas. Fiziskas vai garīgas ciešanas piemīt fiziskai personai, taču nemantiskais kaitējums var būt arī juridiskai personai (visbiežāk – kaitējums reputācijai). Tas ir, morālais kaitējums Civillikuma 1635. panta izpratnē ir tikai viens no nemantiskā kaitējuma veidiem. Taču juridiskai personai tāpat ir tiesības uz savu aizskarto tiesību aizsardzību. (Civilprocesa likuma komentāri, II daļa (29.–60.1 nodaļa). Otrais papildinātais izdevums. Sagatavojis autoru kolektīvs. Prof. K. Torgāna un A. Laviņa zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2021. 195. un 198. lpp.)
Otrkārt, Autortiesību likuma 69.¹ panta otrā daļa paredz, ka, nosakot zaudējumu atlīdzības apmēru, var ņemt vērā arī tās personas negodīgi gūto peļņu, kura prettiesiski izmantojusi autortiesību vai blakustiesību objektu. Taču tas iespējams tikai izņēmuma gadījumā, jo pārkāpēja gūtā peļņa gandrīz nekad nav saistāma ar prasītāja zaudējumiem. Reizēm atbildētāja gūtajai peļņai var būt nozīme, lai aprēķinātu prasītāja iespējamos zaudējumus (negūto jeb atrauto peļņu), tomēr primāri atbildētāja negodīgi gūtās peļņas piedziņa ir atsevišķs tiesiskās aizsardzības līdzeklis, nevis zaudējumu atlīdzības apmēra noteikšanas metode. (Pētersone Z. Intelektuālā īpašuma civiltiesiskās aizsardzības līdzekļi. Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2013. 222.–268. lpp.)
Visbeidzot, Autortiesību likuma 69.¹ panta trešajā daļā noteikts, ka, ja zaudējumu atlīdzības apmēru nevar noteikt saskaņā ar šā panta otro daļu, zaudējumu atlīdzības apmērs nosakāms atbilstoši tai summai, kuru autortiesību vai blakustiesību subjekts varētu saņemt par autortiesību vai blakustiesību objekta atļaujas izsniegšanu, t.i. atbilstoši licences maksas metodei. Atbilstoši Piemērošanas direktīvas 13. panta 1. punktam licences maksas metodei jābūt norādītai kā alternatīvai, nevis pakārtotai mantiskā kaitējuma atlīdzināšanas metodei.
 

Likumprojekta 1. pants paredz izteikt Autortiesību likuma 68. panta pirmās daļas 1. punktu jaunā redakcijā, nosakot, ka viens no autortiesību un blakustiesību pārkāpumu veidiem var būt autortiesību un blakustiesību objektu izmantošana bez autortiesību un blakustiesību subjektu piekrišanas gadījumos, kad saskaņā ar likumu šāda piekrišana ir jāsaņem.
Gadījumi, kad saskaņā ar likumu autortiesību vai blakustiesību subjekta piekrišana nav jāsaņem, noteikti Autortiesību likuma V nodaļā (autora mantisko tiesību ierobežojumi) un 54. pantā (blakustiesību subjektu tiesību ierobežojumi). Tādējādi ar precizēto normu tiek sekmēta tiesiskā skaidrība un vērsta tiesību piemērotāju uzmanība uz nepieciešamību ņemt vērā likuma regulējumu par autortiesību un blakustiesību ierobežojumiem, identificējot iespējamo autortiesību vai blakustiesību pārkāpumu.

Likumprojekta 2. pants paredz papildināt Autortiesību likumu ar jaunu 68.¹ pantu “Brīdinājums par autortiesību vai blakustiesību pārkāpumu”. Šī panta mērķis ir sekmēt, lai pārkāpumi pēc iespējas biežāk tiktu novērsti labprātīgi, savstarpēji vienojoties, bez tiesas iesaistes.
68.¹ panta pirmā daļa paredz tiesības autortiesību subjektam, blakustiesību subjektam vai licenciātam rakstveidā brīdināt personu, kura pārkāpj vai drīzumā pārkāps attiecīgā subjekta vai licenciāta tiesības. Šāda brīdinājuma nosūtīšana nav obligāta, un tā mērķis ir vērst pārkāpēja uzmanību, ka ir noticis (vai drīzumā notiks) pārkāpums. Brīdinājumā var ietvert prasību veikt noteiktas darbības vai atturēties no noteiktu darbību veikšanas autortiesību vai blakustiesību pārkāpuma pārtraukšanai vai iespējama pārkāpuma novēršanai, kā arī prasību atlīdzināt kaitējumu (t.i. prasības, kuras pēc sava satura atbilst pienākumrīkojumam vai  kaitējuma atlīdzības piedziņai).
68.¹ panta otrā daļa paredz pienākumu autortiesību subjektam, blakustiesību subjektam vai licenciātam, pirms prasības celšanas tiesā pret starpnieka pakalpojumu sniedzēju Informācijas sabiedrības pakalpojumu likuma izpratnē, rakstveidā vērsties pie satura sniedzēja vai mitināšanas pakalpojumu sniedzēja ar lūgumu pārtraukt prettiesisko rīcību, kuras rezultātā tiek pārkāptas autortiesības vai blakustiesības.
68.¹ panta trešā daļa paredz, ka licenciātam, lai tas būtu tiesīgs nosūtīt brīdinājumu, ir pienākums izpildīt šā likuma 69. panta otrajā daļā minētās prasības (t.i. pienākums saskaņot plānoto rīcību ar autortiesību vai blakustiesību subjektu). Brīdinājumu ir tiesīga nosūtīt arī kolektīvā pārvaldījuma organizācija – attiecībā uz tās pārstāvētajiem autortiesību vai blakustiesību subjektiem.

Likumprojekta 3. pants paredz izteikt Autortiesību likuma 69. pantu jaunā redakcijā.
69. panta pirmajā daļā ietverts termina "prasība par autortiesību vai blakustiesību pārkāpuma novēršanu" skaidrojums, nosakot, ka tas ietver iespējamos prasību veidus autortiesību vai blakustiesību pārkāpuma gadījumā, proti, prasības par tās celšanas laikā notiekoša pārkāpuma izbeigšanu, pagātnē notikuša pārkāpuma atkārtošanās riska novēršanu, ar pārkāpumu nodarītā kaitējuma novēršanu (atlīdzināšanu) vai nākotnē ticami iespējama pārkāpuma novēršanu. “Nākotnē iespējams pārkāpums” ir gadījumā, kad subjekta tiesības var tikt pārkāptas vai tiks pārkāptas drīzumā, jo atbildētājs pats vai ar citas personas (starpnieka) palīdzību ir veicis darbības, kas atzīstamas par sagatavošanos autortiesību vai blakustiesību objekta nelikumīgai izmantošanai. (Civilprocesa likuma komentāri, II daļa (29.–60.1 nodaļa). Otrais papildinātais izdevums. Sagatavojis autoru kolektīvs. Prof. K. Torgāna un A. Laviņa zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2021. 164. lpp.)
69. panta otrā daļa paredz, ka prasību par autortiesību vai blakustiesību pārkāpuma novēršanu var celt autortiesību subjekts, blakustiesību subjekts vai licenciāts ar autortiesību vai blakustiesību subjekta rakstveida piekrišanu. Minētā piekrišana nav nepieciešama izņēmuma licenciātam, ja tas rakstveidā lūdzis autortiesību vai blakustiesību subjektu celt prasību, bet autortiesību vai blakustiesību subjekts to saprātīgā termiņā nav izdarījis. Šī regulējuma mērķis ir novērst iespējamo interešu konfliktu starp autortiesību vai blakustiesību subjektu un licenciātu, ja prasības celšanas tiesības nav paredzētas licences līgumā starp minētajām pusēm.
69. panta trešā daļa paredz kolektīvā pārvaldījuma organizācijas tiesības celt prasību savā vārdā, bet pārstāvētā autortiesību vai blakustiesību subjekta labā. Tādējādi kolektīvā pārvaldījuma organizācija konkrētajā lietā būs prasītāja, bet attiecīgajam autortiesību vai blakustiesību subjektam nebūs lietas dalībnieka statusa.
69. panta ceturtā daļa paredz tiesības jebkuram licenciātam iestāties lietā un ar patstāvīgu prasījumu prasīt atlīdzību par kaitējumu, kas tam nodarīts ar autortiesību vai blakustiesību pārkāpumu. Šīs normas mērķis ir sekmēt, lai vienā lietā iesaistītas personas nepaustu atšķirīgas pozīcijas par to, vai pārkāpums būtu jāpārtrauc (lūdzot tiesu piemērot pretrunīgus pienākumrīkojumus), un lai visi ar konkrēto pārkāpumu saistītie jautājumi tiktu atrisināti vienas tiesvedības ietvaros. Licenciāts var iestāties lietā tikai tad, ja tā skar licencē vai licences līgumā ietvertās tiesības.
69. panta piektajā daļā saglabāts spēkā esošais regulējums par valsts nodevām autortiesību un blakustiesību pārkāpumu lietās.

Likumprojekta 4. pants paredz izteikt Autortiesību likuma 69.¹ pantu jaunā redakcijā, uzskaitot šajā pantā galīgos civiltiesiskās aizsardzības līdzekļu veidus.
69.¹ panta pirmajā daļā noteikts, ka tiesa pēc autortiesību vai blakustiesību subjekta, kolektīvā pārvaldījuma organizācijas vai licenciāta lūguma var piemērot:
1)      pienākumrīkojumu;
2)      kaitējuma atlīdzības piedziņu.
69.¹ panta otrajā daļā skaidrots, ka kaitējuma atlīdzības piedziņa nav piemērojama nākotnē iespējama pārkāpuma gadījumā, kā arī ietverts termina “nākotnē iespējams pārkāpums” skaidrojums.
Praksē ir bijušas neskaidrības attiecībā uz pienākumrīkojuma un kaitējuma atlīdzības kombinēšanu. Pienākumrīkojums ir vērsts uz nākotni – tas aizliedz veikt darbības vai liek veikt darbības, lai pārkāpums turpmāk nenotiktu. Savukārt kaitējuma atlīdzināšana parasti ir vērsta uz pagātni. Līdz ar to kaitējuma atlīdzība var tikt spriedumā piemērota vienlaikus ar galīgo pienākumrīkojumu. (Civilprocesa likuma komentāri, II daļa (29.–60.1 nodaļa). Otrais papildinātais izdevums. Sagatavojis autoru kolektīvs. Prof. K. Torgāna un A. Laviņa zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2021. 199. lpp.)
69.¹ panta trešajā daļā paredzēti t.s. papildu galīgie tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kuri piemērojami vienlaikus ar galīgo pienākumrīkojumu vai kaitējuma atlīdzību: kontrafakto eksemplāru atsaukšana, iznīcināšana, kā arī informācijas par tiesas spriedumu publiskošana.

Likumprojekta 5. pants paredz papildināt Autortiesību likumu ar jaunu 69.², 69.³ un 69.⁴ pantu.
69.² panta "Pienākumrīkojums" pirmajā daļā skaidrots termina "pienākumrīkojums" saturs, bet otrajā daļā noteikts, ka pienākumrīkojumu var piemērot arī personai, kuras sniegtie pakalpojumi tiek izmantoti autortiesību vai blakustiesību pārkāpuma izdarīšanai vai kura citādi padara iespējamu pārkāpuma izdarīšanu (t.i. – starpniekam, turklāt gan digitālā, gan analogā vidē).
69.² panta trešajā daļā uzsvērts, ka autortiesību vai blakustiesību subjekts, kolektīvā pārvaldījuma organizācija vai licenciāts var lūgt pienākumrīkojuma piemērošanu starpnieka pakalpojuma sniedzējam Informācijas sabiedrības pakalpojumu likuma izpratnē tikai tad, ja tas saskaņā ar 68.¹ panta otro daļu ir rakstveidā lūdzis satura sniedzēju vai mitināšanas pakalpojumu sniedzēju pārtraukt prettiesisko rīcību, bet tā saprātīgā termiņā nav pārtraukta.

Likumprojekta 5. pantā iekļautā Autortiesību likuma 69.³ panta "Kaitējuma atlīdzība" pirmā daļa paredz, ka autortiesību vai blakustiesību subjekts, kolektīvā pārvaldījuma organizācija vai licenciāts ir tiesīgs prasīt autortiesību vai blakustiesību pārkāpuma rezultātā nodarītā mantiskā kaitējuma un nemantiskā kaitējuma atlīdzību no personas, kura zināja vai kurai bija jāzina, ka tā pārkāpj autortiesības vai blakustiesības. Tādējādi šī norma paredz divus monetāros tiesiskās aizsardzības līdzekļus.
Atbilstoši 69.³ panta otrajai daļai tiesību subjekti un licenciāti par katru pārkāpumu var lūgt vienu no šādiem mantiskās atlīdzības veidiem:
1) zaudējumu atlīdzības piedziņu;
2) licences maksas (summas, kuru autortiesību vai blakustiesību subjekts varētu saņemt par autortiesību vai blakustiesību objekta izmantošanas tiesību piešķiršanu licenciātam) piedziņu;
3) tās peļņas piedziņu, kuru pārkāpuma rezultātā negodīgi guvusi persona, kas pārkāpusi autortiesības vai blakustiesības.
Ja tiek prasīta zaudējumu atlīdzība, visbiežāk tās aprēķināšanā ir izmantojama atrautās peļņas metode saskaņā ar vispārējiem Civillikumā noteiktajiem zaudējumu novērtēšanas noteikumiem par atrauto peļņu (Civillikuma 1786.–1792. pants).
Novērtējot atlīdzināmo kaitējumu pēc licences maksas metodes (tā dēvētā licences maksas fikcija), atlīdzības apmērs parasti būs summa, kuru autortiesību vai blakustiesību subjekts varētu saņemt par autortiesību vai blakustiesību objekta izmantošanas atļaujas izsniegšanu. Tas ir, summa, par kādu licenciārs un pārkāpējs slēgtu darījumu. (Civilprocesa likuma komentāri, II daļa (29.–60.1 nodaļa). Otrais papildinātais izdevums. Sagatavojis autoru kolektīvs. Prof. K. Torgāna un A. Laviņa zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2021. 196. –197.lpp.)
Atbilstoši 69.³ panta trešajai daļai nemantiskā kaitējuma atlīdzības apmēru nosaka pēc tiesas ieskata.
69.³ panta ceturtā daļa paredz, ka, ja autortiesību subjekts, blakustiesību subjekts vai licenciāts ir nosūtījis brīdinājumu saskaņā ar šā likuma 68.¹ panta pirmo daļu, tiesa, lemjot par kaitējuma atlīdzību, ņem vērā šī brīdinājuma saņemšanas faktu. Tādējādi minētais brīdinājums ir viens no veidiem, kā tiesa saskaņā ar 69.³ panta pirmo daļu var noteikt, ka persona zināja, ka tā pārkāpj autortiesības vai blakustiesības.

Likumprojekta 5. pantā iekļautais Autortiesību likuma 69.⁴ pants "Naudas kompensācija" paredz jaunu – alternatīvu – kompensācijas veidu (līdzīgi kā Preču zīmju likuma 58. pants), proti, tiesa pēc atbildētāja motivēta rakstveida lūguma tā vietā, lai piemērotu pienākumrīkojumu un papildu tiesiskās aizsardzības līdzekļus, var piedzīt naudas kompensāciju autortiesību subjekta, blakustiesību subjekta vai licenciāta labā, ja tiek konstatēti visi šie nosacījumi:
1) persona nezināja un tai nebija jāzina, ka tā pārkāpj autortiesības vai blakustiesības;
2) attiecīgo tiesiskās aizsardzības līdzekļu piemērošana pārkāpējam radītu nesamērīgu kaitējumu;
3) naudas kompensācija ir pietiekami apmierinošs līdzeklis.
Šādu kompensāciju ir tiesīgs prasīt tikai labticīgs pārkāpējs, kurš nevarēja zināt, ka  pārkāpj autortiesības vai blakustiesības.
 

Šobrīd autortiesību un blakustiesību subjekti, lai ierobežotu piekļuvi tādām tīmekļvietnēm, kurās prettiesiski tiek izmantoti autortiesību un blakustiesību objekti, saskaņā ar Autortiesību likuma 69. panta pirmās daļas 7. punktu ir tiesīgi prasīt, lai starpnieki, kuru sniegtie pakalpojumi tiek izmantoti nolūkā pārkāpt autortiesību vai blakustiesību subjektu tiesības vai kuri padara iespējamu šādu pārkāpumu, veic attiecīgus pasākumus, lai pārtrauktu izmantotāju iespējas izdarīt šādus pārkāpumus. Ja starpnieks neveic attiecīgus pasākumus, autortiesību un blakustiesību subjektam vai tā pārstāvim ir tiesības vērsties pret starpnieku ar prasības pieteikumu tiesā Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā. Taču šāda iespēja līdz šim ir reti izmantota un var būt neefektīva gadījumos, kad nepieciešama ātra piekļuves ierobežošana prettiesiskajai tīmekļvietnei.
Tāpēc ir izstrādāti grozījumi Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā (23-TA-1041), paredzot tiesības autortiesību un blakustiesību subjektiem vērsties NEPLP ar iesniegumu ierobežot piekļuvi Latvijā pieejamām tīmekļvietnēm, kurās publiskoti autortiesību un blakustiesību objekti bez autortiesību un blakustiesību subjektu piekrišanas, kā arī paredzot pilnvaras NEPLP veikt piekļuves ierobežošanu šādām tīmekļvietnēm.
Vienlaikus nepieciešams papildināt Autortiesību likumu ar regulējumu, kurā norādīts, ka autortiesību un blakustiesību subjekti ir tiesīgi vērsties NEPLP un ka šādā gadījumā piekļuve tīmekļvietnēm tiek ierobežota Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā noteiktajā kārtībā.
 

Likumprojekta 5. pants paredz papildināt Autortiesību likumu ar jaunu 69.⁵ pantu “Piekļuves ierobežošana tīmekļvietnēm, kurās prettiesiski tiek izmantoti autortiesību un blakustiesību objekti”, kurā noteikts, ka, lai ierobežotu piekļuvi tīmekļvietnēm, kurās prettiesiski tiek izmantoti autortiesību vai blakustiesību objekti, autortiesību subjekts, blakustiesību subjekts, kolektīvā pārvaldījuma organizācija vai licenciāts ir tiesīgi vērsties arī NEPLP. Šādā gadījumā piekļuve tīmekļvietnēm tiek ierobežota Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma III³ nodaļā noteiktajā kārtībā.