Anotācija (ex-ante)

Ņemot vērā, ka šobrīd Latvijas normatīvais regulējums neparedz kārtību, kādā valsts zinātniskā institūcija var veikt ieguldījumus jaunu uzņēmumu veidošanā vai sniegt ieguldījumu esošos uzņēmumos, kā arī Eiropas Savienībā regulētos ieguldījumu fondos un citos finanšu instrumentos, ir nepieciešams noteikt tiesisku regulējumu valsts zinātniskajai institūcijai ļaut ieguldīt finansējumu jaunos vai esošos uzņēmumos, lai sasniegtu to izstrādātās investīciju un tehnoloģiju pārneses stratēģijas mērķus.
Veidojot komercializācijas tiesisko regulējumu, nepieciešams atrast balansu, lai izveidotu efektīvu tiesisko regulējumu un maksimāli pielāgotu to valsts zinātniskās institūcijas darbības specifikai.
Valsts zinātniskajai institūcijai jāspēj ātri pielāgoties komercializācijas tirgus prasībām un nodrošināt atbilstošu procesu vadību. Tāpēc svarīgi, ka šajā jaunajā komercializācijas procesā tiek novērsti visi juridiskie šķēršļi.

  2025. gada 1. janvārī stājās spēkā likums "Grozījumi Zinātniskās darbības likumā" par komercializācijas nosacījumiem valsts zinātniskajām institūcijām. Šajā likumā tika ietverti pamatprincipi, pēc kuriem valsts zinātniskajām institūcijām veidot tiesisko ietvaru stratēģiskai rīcībai un tiesībām komercializēt to zinātību, neejot tikai birokrātisko procesu, kas saistīts ar izsoļu organizēšanu, tādējādi aizvedot pie zemākās cenas noteikšanas – un tas nav efektīvākais publisko resursu apsaimniekošanas veids.
 Lai valsts zinātniskā institūcija būtu tiesīga komercializēt tiesības uz zinātību, tehnoloģiju vai izgudrojumu, ir jāizpildās diviem priekšnosacījumiem – tie radīti publiski finansētu pētījumu rezultātā (atbilstoši Zinātniskās darbības likuma 39.¹ panta pirmajā daļā noteiktajam) un ir veikts padziļināts komercializācijas potenciāla izvērtējums, kas pamato tirgus lietderību.
Komercializācijas procesā ir iesaistītas vairākas puses:
*valsts zinātniskās institūcija, kas atbilst Zinātniskās darbības likuma 1. panta 9. punkta definīcijai;
*intelektuālā rezultāta radītājs, kas ir valsts zinātniskās institūcijas darbinieks, kurš ir zinātības un tehnoloģijas, vai izgudrojuma autors vai līdzautors;
*gala saņēmējs, kas ir persona, kura veic vai gatavojas veikt saimniecisko darbību neatkarīgi no tās juridiskās formas un darbības veida, un kam valsts zinātniskā institūcija komercializācijas ietvaros piešķir valsts zinātniskajai institūcijai piederošas tiesības uz intelektuālo rezultātu;
*atbalsta saņēmējs – gala saņēmējs, kurš komercializācijas ietvaros saņem komercdarbības atbalstu saskaņā ar Komisijas 2023.gada 13.decembra regulu (ES) 2023/2831 par Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. un 108. panta piemērošanu de minimis atbalstam (turpmāk - Komisijas regulas (ES) 2023/2831) nosacījumiem;

Valsts zinātniskā institūcija komercializāciju var veikt ar pārvaldnieka palīdzību. Pārvaldnieks ir valsts zinātniskās institūcijas izvēlēts pakalpojuma sniedzējs vai valsts zinātniskās institūcijas dibināta vai līdzdibināta juridiska persona, kuras mērķis ir valsts zinātniskās institūcijas radīto zinātnisko rezultātu pārvaldība un ar komercializācijas procesiem saistītu saimniecisku un administratīvu darbību un pienākumu veikšanu, tiesību un saistību uzņemšanos.
Ja valsts zinātniskā institūcija veic komercializāciju ar pārvaldnieka, palīdzību, noteikumu regulējums par valsts zinātnisko institūciju tiesībām un pienākumiem piemērojams arī pārvaldniekam tiesību un pienākumu apjomā, kas Zinātniskās darbības likuma regulējuma tvērumā nav paredzēts īstenošanai tikai un vienīgi valsts zinātniskajai institūcijai.
Paredzētais pārvaldnieka institūts tiek ieviests kā valsts zinātniskās institūcijas izvēles instruments intelektuālo rezultātu pārvaldības un komercializācijas procesa organizēšanai. Pārvaldnieks neaizstāj valsts zinātnisko institūciju tai likumā noteikto lēmumu pieņemšanā, bet var nodrošināt praktiskas, administratīvas un saimnieciskas darbības, kas saistītas ar intelektuālā īpašuma portfeļa pārvaldību, tirgus izpēti, partneru un investoru piesaisti, licencēšanu, spin-off sabiedrību veidošanu, līgumu administrēšanu un citiem komercializācijas procesa elementiem.
Šāds risinājums nepieciešams, jo pētniecības rezultātu komercializācija ir ilgtermiņa process, kas prasa specializētas zināšanas intelektuālā īpašuma, tehnoloģiju pārneses, finanšu, investīciju un komercdarbības atbalsta jautājumos. Zinātniskās darbības likuma 32.¹ pants paredz valsts zinātniskajai institūcijai izstrādāt stratēģiju finanšu un citu ieguldījumu veikšanai, tostarp intelektuālā īpašuma tiesību pārvaldības un izmantošanas politiku, kā arī finanšu un citu ieguldījumu veikšanas un uzraudzības kārtību. Tādēļ noteikumu projektā ir lietderīgi paredzēt iespēju šo funkciju īstenošanu organizēt arī ar pārvaldnieka palīdzību.
Pārvaldnieka izmantošana nav obligāta. Katra valsts zinātniskā institūcija, ievērojot savu autonomiju, ieguldījumu stratēģiju, ekonomisko pamatojumu, pētniecības rezultātu portfeļa apjomu un iekšējo kapacitāti, var izvēlēties sev piemērotāko komercializācijas modeli — īstenot komercializāciju pati, ar iekšējas struktūrvienības palīdzību, piesaistot ārēju pakalpojuma sniedzēju vai izveidojot speciāli šim mērķim dibinātu pārvaldnieku, tostarp meitas kapitālsabiedrību.
Pārvaldnieka iesaiste neatbrīvo valsts zinātnisko institūciju no pienākuma nodrošināt komercializācijas procesa tiesiskumu, ekonomisko pamatotību, publisko resursu racionālu izmantošanu, dokumentēšanu, risku uzraudzību un komercdarbības atbalsta regulējuma ievērošanu. Pārvaldnieks ir institucionāls un organizatorisks instruments, kas ļauj profesionālāk un elastīgāk īstenot intelektuālā īpašuma tiesību pārvaldību, bet valsts zinātniskā institūcija saglabā centrālo atbildību par lēmumiem, kas izriet no Zinātniskās darbības likuma un šo noteikumu projekta.
Šāds modelis atbilst arī tehnoloģiju pārneses praksei, kur pētniecības rezultātu pārvaldību un komercializāciju bieži īsteno specializētas struktūras — tehnoloģiju pārneses biroji, tehnoloģiju licencēšanas organizācijas vai īpaši šim mērķim izveidotas kapitālsabiedrības. Noteikumu projekta mērķis nav noteikt vienotu pārvaldības modeli visām valsts zinātniskajām institūcijām, bet gan nodrošināt tiesisku iespēju katrai institūcijai izvēlēties tās darbības specifikai un komercializācijas kapacitātei piemērotāko risinājumu.
 Noteikumu projekts attiecināms uz tādu valsts zinātniskās institūcijas zinātības, tehnoloģiju un izgudrojumu komercializāciju, kas radusies veicot publiskos ieguldījumus. Noteikumu projektā ar publisko finansējumu saprot valsts, pašvaldības, Eiropas Savienības fondu vai citu publisku finansējumu (piem., Norvēģu finanšu instruments). Vienlaikus jāņem vērā, ka noteikumu projekta nosacījumi piemērojami neatkarīgi no publiskā finansējuma ieguldījuma apmēra attiecībā pret privāto finansējumu, tāpat arī par publisku finansējumu uzskata jebkādus ieguldījumus, kurus valsts zinātniskā institūcija ieguvusi, izmantojot publiskos finanšu līdzekļus, kas nav tieši finanšu ieguldījumi, bet kas sniedz faktisku atbalstu un ieguldījumu veikšanu jaunos vai esošos saimnieciskās darbības veicējos nolūkā veicināt tiesību uz zinātību, tehnoloģiju vai izgudrojumu pārnesi. Noteikumu projekts var tikt piemērots uz visiem par publiskajiem resursiem radītajiem pētījumiem. Noteikumu projekts var tikt piemērots arī tādu valsts zinātnisko institūciju intelektuālo rezultātu (pētniecības rezultātu) komercializācijā, kas tiek finansēti arī no citiem avotiem.


Komercializācijas potenciāla un īstenošanas izvērtējums

Tiek nošķirti divi komercializācijas potenciāla izvērtējuma līmeņi — sākotnējais komercializācijas potenciāla izvērtējums un padziļinātais komercializācijas potenciāla izvērtējums.
Šāds nošķīrums nepieciešams, lai nodrošinātu atbilstību Zinātniskās darbības likuma 39.³ panta otrajai daļai, kas paredz valsts zinātniskajai institūcijai pienākumu triju mēnešu laikā pēc darbinieka paziņojuma saņemšanas izvērtēt komercializācijas potenciālu un pieņemt lēmumu par mantisko tiesību izmantošanu. Minētais termiņš ir būtisks darbinieka tiesību aizsardzībai un tiesiskajai noteiktībai, jo, ja valsts zinātniskā institūcija šajā termiņā nepaziņo par nodomu izmantot mantiskās tiesības vai atsakās no to izmantošanas, attiecīgās tiesības var izmantot darbinieks.
Ar terminu “komercializācijas potenciāla izvērtējums” noteikumu projektā tiek apzīmēts sākotnējais izvērtējums, kas veicams minētā triju mēnešu termiņa ietvaros. Tas balstās uz intelektuālā rezultāta radītāja sniegto pamata informāciju par jaunradīto intelektuālo rezultātu, tā aizsargājamību, tehnoloģiskās gatavības līmeni, iespējamo pielietojumu, tirgus situāciju, autorību, ieguldījumu un izmantotajiem resursiem. Šā izvērtējuma mērķis ir nodrošināt savlaicīgu lēmumu par to, vai valsts zinātniskā institūcija izmantos attiecīgās mantiskās tiesības un turpinās darbu ar konkrēto intelektuālo rezultātu.

Savukārt “padziļinātais komercializācijas potenciāla izvērtējums” ir turpmāks, detalizētāks izvērtējums, kas nepieciešams faktiskai komercializācijas īstenošanai. Tas var ietvert tirgus pieprasījuma, ekonomiskās ietekmes, attīstības izmaksu, iespējamo ieņēmumu, peļņas, risku, tehnoloģiskās gatavības līmeņa, inovācijas potenciāla, tiesību izmantošanas apgrūtinājumu un intelektuālā īpašuma aizsardzības stratēģijas izvērtēšanu.
Padziļinātais izvērtējums ne vienmēr ir objektīvi īstenojams Zinātniskās darbības likuma 39.³ panta otrajā daļā noteiktajā triju mēnešu termiņā, jo tas var prasīt papildu ekspertīzi, tirgus izpēti, finanšu aprēķinus, intelektuālā īpašuma aizsardzības analīzi, tehnoloģiju pārneses izvērtējumu un sarunas ar potenciālajiem sadarbības partneriem vai investoriem. Tādēļ noteikumu projektā ir pamatoti saglabāt “komercializācijas potenciāla izvērtējumu” kā Zinātniskās darbības likuma noteiktajā termiņā veicamu sākotnējo lēmuma pamatu, bet tālāko, resursietilpīgāko izvērtēšanu apzīmēt ar atsevišķu terminu — “padziļinātais komercializācijas potenciāla izvērtējums”.
Šāda divpakāpju pieeja ļauj vienlaikus nodrošināt Zinātniskās darbības likumā noteiktā triju mēnešu termiņa ievērošanu un kvalitatīvu, ekonomiski pamatotu turpmāko komercializācijas lēmumu pieņemšanu. Sākotnējais izvērtējums kalpo kā pamats lēmumam par mantisko tiesību izmantošanu, savukārt padziļinātais izvērtējums — kā pamats komercializācijas veida, tiesību aizsardzības stratēģijas, darījuma struktūras, risku un ekonomiskās lietderības noteikšanai.

Padziļinātajā komercializācijas potenciāla izvērtējumā ņem vērā (Noteikumu projekta 9. punkts):
1) ekonomisko ietekmi;
2) inovācijas potenciālu;
3) tiesību uz intelektuālo rezultātu īstenošanas stratēģiju.
  Lai izvairītos no nozares pārregulācijas, jāņem vērā valsts zinātniskās institūcijas autonomija un specifika, tāpēc būtiska ir komercializācijas sasaiste ar valsts zinātniskās institūcijas stratēģiskajiem plāniem. Valsts zinātniskā institūcija saimniecisko darbību veic atbilstoši Zinātniskās darbības likuma 32.¹ panta regulējumam, proti, būtisks atskaites punkts ir tieši stratēģija finanšu un citu ieguldījumu veikšanai jaunos vai esošos uzņēmumos nolūkā veicināt tiesību uz zinātību, tehnoloģiju vai izgudrojumu pārnesi valsts zinātniskajās institūcijās (turpmāk – ieguldījumu stratēģija). Lai nodrošinātu komercializācijas procesa integrēšanu, valsts zinātniskās institūcijas kopējo mērķu sasniegšanā ilgtermiņā, Noteikumu projekts paredz, ka katra valsts zinātniskā institūcija izvērtējumu skata kopsakarībā ar tās ieguldījumu stratēģijā noteiktajiem mērķiem.
Lai nodrošinātu elastīgu regulējumu, Noteikumu projekts nosaka, ka valsts zinātniskā institūcija ir tiesīga administrēt komercializācijas procesu atbilstoši saviem iekšējiem procesiem un kārtībām, proti, tās nosaka komercializācijas potenciāla izvērtējuma un padziļinātā komercializācijas potenciāla izvērtējuma  izstrādes, apstiprināšanas un pārskatīšanas kārtību, kā arī lēmuma par komercializācijas īstenošanu pieņemšanas un pārskatīšanas kārtību, nosakot atbildīgās amatpersonas un institūcijas, dokumentācijas prasības un termiņus. Lai nodrošinātu komercializācijas procesu caurskatāmību un izsekojamību, Noteikumu projekts nosaka, ka komercializācijas process tiek rakstiski dokumentēts, visa ar attiecīgo komercializācijas lēmumu saistītā dokumentācija uzglabāta vismaz 10 gadus no lēmuma pieņemšanas dienas, kā arī tiek nodrošināta publiskā finansējuma grāmatvedības uzskaites nodalīšana.


Komercializācijas veidi.
Komercializācijas posms ir zināšanu un tehnoloģiju pārneses darbība, kur valsts zinātniskā institūcija kā tiesību īpašnieks izvērtē komercializācijas potenciālu, lemj par komercializācijas īstenošanu vai atteikšanos no tās un slēdz vienošanos par tiesību izmantošanu vai atsavināšanu.
Pieņemot komercializācijas lēmumu, valsts zinātniskā institūcija izvēlas situācijai atbilstīgāko komercializācijas veidu.
Noteikumu projekta 13. punkts nosaka trīs komercializācijas veidus:
*lietojuma tiesību piešķiršana trešajām personām, tostarp, izņēmuma licenci vai vienkāršo licenci (13.1. apakšpunkts);
*tiesību atsavināšana (13.2. apakšpunkts);
*tiesību kopīga izmantošana, izveidojot kopuzņēmumu vai ieguldot pamatkapitālā. (13.3. apakšpunkts)

Lietojuma tiesību piešķiršana trešajām personām, tostarp, izņēmuma licenci vai vienkāršo licenci atbilstoši Patentu likuma 52. pantam.
Noteikumu projekta ietvaros licencēšana nosaka noteiktu zināšanu, ražotprasmes un tehnoloģiju nodošana no izstrādātāja (intelektuālā īpašuma īpašnieks) lietotājam ar licences līgumu. Savukārt, licences līgums ir līgums starp intelektuālā īpašuma īpašnieku, kam pieder reģistrēta vai nereģistrēta intelektuālā īpašuma īpašumtiesības (turpmāk – licenciārs) un personu (turpmāk – licenciāts), kur licenciātam tiek dotas tiesības izmantot licenciāram piederošo licences priekšmetu, nosakot, ka pastāv dažādi licences līguma veidi:
1) vienkāršā jeb neekskluzīvā licence - licenciārs piešķir licenci licenciātam, taču patur tiesības šādas licences izdot arī citiem licenciātiem; 
2) izņēmuma licence - licenciārs piešķir licenci licenciātam un tikai licenciāts drīkst izmantot licences priekšmetu – intelektuālo īpašumu. Cita starpā tā ir arī sole licence -  izņēmuma licences paveids, kur licenciārs piešķir licenci licenciātam, kā arī patur tiesības pats izmantot licences priekšmetu – intelektuālo īpašumu, taču nesaglabā tiesības izdot licenci tā paša intelektuālā īpašuma izmantošanai trešajām personām.

Ar tiesību atsavināšanu saprot tiesību nodošanu citai personai, kad īpašuma tiesības no mantas atsavinātāja nodod mantas ieguvējam.

Ar tiesību kopīgu izmantošanu Noteikumu projekta ietvaros saprot  kopuzņēmumu izveidi vai ieguldīšanu pamatkapitālā. Ar ieguldīšanu pamatkapitālā Noteikumu projekta ietvaros saprot  tiesību uz intelektuālo rezultātu nodošanu pamatkapitāla apmaksai atbilstoši Komerclikuma 153. pantam zinātniski ietilpīgam jaunuzņēmumam, kas atbilst Jaunuzņēmumu darbības atbalsta likuma 1. panta 5. punkta definīcijai, vai komersantam, kas izstrādā vai ievieš inovācijas. Valsts zinātniskā institūcija, tās izveidota struktūrvienība vai kapitālsabiedrība veic ieguldīšanu jaunuzņēmuma pamatkapitālā, ja ieguldījums ir tieši saistīts ar šīs institūcijas zinātnisko pētījumu rezultātu komercializāciju vai turpmāku attīstību. 
Mantisko ieguldījumu novērtēšanu organizē saskaņā ar Komerclikuma 154. panta noteikumiem.
Attiecībā uz Noteikumu projekta 13.3. apakšpunktā minēto komercializācijas veidu, valsts zinātniskā institūcija ievēro tās iekšējo kārtību tirgus ekonomikas dalībnieka kritēriju prasību nodrošināšanai un noteikto pieļaujamo risku līmeni.

Komercializācijas ietvaros valsts zinātniskā institūcija nodod tikai tās konkrētās tiesības uz zinātību, tehnoloģiju vai izgudrojumu, kas ir izvēlētā komercializācijas veida priekšmets. Piekļuve tiek nodrošināta tikai šim konkrētajam intelektuālā rezultāta objektam, nevis citiem institūcijas rīcībā esošajiem intelektuālā īpašuma objektiem.

Tirgus ekonomikas dalībnieka kritērijs.
Uz šo Noteikumu projekta 13.3. apakšpunktā minēto komercializācijas veidu valsts zinātniskā institūcija, ievērojot tās iekšējo kārtību, organizē “Tirgus ekonomikas dalībnieka” kritērija  piemērošanu atbilstoši tam, kā tas ir norādīts Komisijas paziņojuma Par Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punktā minēto valsts atbalsta jēdzienu (2016/C 262/01) 4.2. sadaļā “Tirgus ekonomikas dalībnieka kritērijs”. Šādā gadījumā, pirms pieņemt lēmumu par intelektuālā īpašuma ieguldīšanu kopuzņēmumā vai uzņēmuma pamatkapitālā, valsts zinātniskajai institūcijai ir jābūt sagatavotam ex-ante izvērtējumam, kā līdzīgā konkrētajā situācijā analoģiski rīkotos saprātīgs tirgus ekonomikas dalībnieks, tādējādi pierādot, ka tā rīkojas kā ekonomikas dalībnieks, izslēdzot tos apsvērumus, kas ir saistīti ar tās kā valsts varas īstenotāja statusu.  Pirms lemt par ieguldījumu, valsts zinātniskajai institūcijai ir jāveic darījuma sākotnējo novērtējumu (šo nosacījumu neizpilda novērtējumi, kas ir veikti pēc darījuma īstenošanas un pamatojas uz retrospektīvu konstatējumu par darījuma faktisko ienesīgumu). Veiktajam ex-ante novērtējumam jābalstās uz objektīviem kritērijiem un tos nedrīkstēt ietekmēt politikas apsvērumi (neatkarīgu ekspertu ziņojumi tiek uzskatīti par vērtējuma ticamību pastiprinošu faktoru), peļņu no ieguldījumiem salīdzina ar normālo sagaidāmo tirgus peļņu līdzīgam ieguldījumam, vērtēšanas metodi izvēlas atkarībā no konkrētas situācijas (piemēram, tirgus situācija, datu pieejamība vai darījuma veids), kā arī izvērtēšanai ir jābalstās uz objektīviem, pārbaudāmiem un uzticamiem pieejamajiem datiem, kuriem jābūt pietiekami detalizētiem un jāatspoguļo ekonomiskā situācija laikā, kad tika lemts par darījumu, ņemot vērā riska līmeni un nākotnes izredzes).  Valsts zinātniskās institūcijas vadītājs ir atbildīgs, ka ex-ante izvērtējums ir sagatavots atbilstoši Komisijas paziņojuma Par Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punktā minēto valsts atbalsta jēdzienu (2016/C 262/01) 4.2. sadaļā “Tirgus ekonomikas dalībnieka kritērijs” noteiktajām prasībām, balstīts uz objektīviem un pārbaudāmiem datiem, kā arī, ka lēmums par ieguldījumu tiek pieņemts tikai pēc šāda izvērtējuma veikšanas, nodrošinot darījuma atbilstību tirgus ekonomikas dalībnieka kritērijam.
Noteikumu projekta 22.punkts nosaka Izglītības un zinātnes ministrijai uzraudzības funkciju attiecībā uz to, kā valsts zinātniskās institūcijas piemēro noteikumu projekta 20. punktā paredzēto tirgus ekonomikas dalībnieka principu. Izglītības un zinātnes ministrija savas kompetences ietvaros izstrādā uzraudzības kārtību un nodrošina, ka periodiski tiek pārbaudīts, vai valsts zinātniskās institūcijas, pieņemot lēmumus par komercializāciju (tai skaitā ieguldījumiem pamatkapitālā), ir ievērojušas noteikto lēmumu pieņemšanas procesu un šos lēmumus ir pienācīgi pamatojušas. Pārbaudes ietvaros tiek izvērtēts, vai pirms lēmuma pieņemšanas ir veikts padziļināts komercializācijas izvērtējums, vai tas ir dokumentēts, kā arī vai paši lēmumi ir noformēti rakstiski un satur skaidru pamatojumu, kas balstīts uz ekonomiskiem apsvērumiem. Tāpat pārbaudes ietvaros pārliecinās, vai valsts zinātniskā institūcija savā rīcībā ievēro ieguldījumu stratēģiju un noteikto riska līmeni. Kopumā Izglītības un zinātnes ministrija savas kompetences ietvaros pārbauda, vai lēmumu pieņemšanas process ir ievērots, tas ir pienācīgi dokumentēts un pietiekami pamatots, un vai valsts zinātniskā institūcija var pierādīt savas rīcības atbilstību noteikumu projekta 20. punktā noteiktajām prasībām.

Tirgus cena.
 Noteikumu projekta 24. punktā minēti tirgus cenas noteikšanas veidi, kas attiecināmi uz noteikumu 13.1. un 13.2.apakšpunktā minētajiem komercializācijas veidiem, valsts zinātniskais institūts var izvēlēties kādu no tiem vai kombinēt tos. Neatkarīgi no izvēlētā tirgus cenas noteikšanas veida valsts zinātniskā institūcija pamato savu izvēli un nosaka to veikšanas kārtību.
Tirgus cenu var noteikt pamatojoties uz neatkarīgu vērtējumu, ko sniedz fiziska vai juridiska persona ar atbilstošu pierādāmu pieredzi vai profesionālo kvalifikāciju attiecīgajā zinātnes nozarē vai intelektuālā īpašuma, tehnoloģiju, izgudrojumu vai citu nemateriālo vērtību tirgus vērtības noteikšanā  tai nav interešu konflikts ar potenciālā komercializācijas darījuma pusēm.
Valsts zinātniskā institūcija tirgus cenas noteikšanai var izmantot atklātu sarunu procedūru kā vienu no atklātas, pārredzamas, nediskriminējošas un konkurencē balstītas komercializācijas metodēm, t.sk., lai procesā varētu piedalīties visi ieinteresētie un nosacījumiem atbilstīgie pretendenti. Atklātas sarunu procedūras ietvaros valsts zinātniskā institūcija nodrošina, ka visi ieinteresētie pretendenti katrā atklātas sarunu procedūras posmā ir vienādi un pienācīgi informēti. Pārredzamas atlases procedūras būtiski elementi ir informācijas pieejamība, pietiekami ilga laika došana ieinteresētajiem pretendentiem un atlases un līgumslēgšanas kritēriju skaidrība. Konkursam jābūt pietiekami plaši publiskotam, lai par to varētu uzzināt visi potenciālie piedāvājumu iesniedzēji. Valsts zinātniskā institūcija publiski uzaicina potenciālos interesentus iesniegt piedāvājumus par tiesību uz intelektuālo rezultātu izmantošanu, licencēšanu vai atsavināšanu, vienlaikus saglabājot iespēju veikt pārrunas par komercializācijas nosacījumiem, tai skaitā atlīdzības apmēru, maksājumu struktūru, intelektuālā īpašuma izmantošanas nosacījumiem, attīstības pienākumiem un citiem būtiskiem darījuma elementiem.
Valsts zinātniskā institūcija nodrošina nediskriminējošu attieksmi pret visiem piedāvājumu iesniedzējiem visos procedūras posmos un objektīvu atlases un līgumslēgšanas kritēriju noteikšanu pirms procedūras. Lai garantētu vienlīdzīgu attieksmi, līgumslēgšanas kritērijiem būtu jābūt tādiem, kas dod iespēju objektīvi salīdzināt un novērtēt piedāvājumus. Atklāta sarunu procedūra ir īpaši piemērota intelektuālā īpašuma komercializācijā, jo pētniecības rezultātu ekonomiskā vērtība bieži ir cieši saistīta ne tikai ar cenas piedāvājumu, bet arī ar potenciālā sadarbības partnera spēju nodrošināt tehnoloģijas tālāku attīstību, investīciju piesaisti, regulatīvo prasību izpildi, tirgus ieviešanu un komercializācijas kapacitāti. Šāda pieeja ļauj valsts zinātniskajai institūcijai izvēlēties saimnieciski izdevīgāko un stratēģiski piemērotāko risinājumu, vienlaikus ievērojot publisko resursu racionālas izmantošanas principus un nodrošinot tirgus cenu atbilstoši komercdarbības atbalsta regulējuma prasībām.
Viens no veidiem kā nodrošināt atklātu, pārredzamu un nediskriminējošu uz konkurenci balstītu pārdošanas procedūru ir nododot pētījuma rezultātu vai tā izmantošanas tiesības (licenci) publiskā izsolē.
Valsts zinātniskā institūcija nosaka izsoles norises kārtību, t.sk. norādot šādu informāciju:
1)Vai izsole būs elektroniska, rakstiska vai mutiska;
2) Kāda būs tehnoloģiju tiesību sākumcena izsolē un kā tā tiks noteikta – piesaistot ārēju ekspertu, izmantojot kādu no vērtības noteikšanas metodēm u.c.;
3) Kādi būs maksājumu nosacījumi (maksājumu dalīšana, samaksas termiņš u.c.).
Viens no tirgus cenas noteikšanas veidiem atbilstoši Pētniecības nostādņu 30. punkta c) apakšpunktam ir vienošanās, kur valsts zinātniskā institūcija var pierādīt, ka tā efektīvi vienojās par kompensāciju godīgas konkurences apstākļos, lai iegūtu maksimālu saimniecisko labumu tajā brīdī, kad tiek noslēgts līgums, vienlaikus apsverot savus likumīgos mērķus.
Tāpat viens no tirgus cenas noteikšanas veidiem ir saimnieciski izdevīgākā piedāvājuma noteikšana, ko izmanto, ja sadarbības nolīgums sadarbības uzņēmumam dod pirmpirkuma tiesības uz intelektuālā rezultāta — sadarbības nolīguma puses izmanto abpusējas tiesības lūgt saimnieciski izdevīgākus piedāvājumus no trešām personām tā, lai sadarbības uzņēmumam būtu attiecīgi jāpieskaņo savs piedāvājums.

Iespējami gadījumi, kad valsts zinātniskā institūcija padziļinātā komercializācijas potenciāla izvērtējumā konstatē, ka tiesību uz intelektuālo rezultātu komerciāla izmantošana nenodrošina komerciālu ieguvumu un pietiekamu ekonomisku atdevi. Šādā situācijā var būt pamatota šo tiesību nodošana bezatlīdzības lietošanā, jo tā var nodrošināt plašāku sabiedrisko labumu, piemēram, veicinot zināšanu pārnesi, inovāciju izplatību vai sadarbību ar privāto sektoru.
Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likuma 5. panta pirmā daļa aizliedz publiskas personas mantas nodot privātpersonai vai kapitālsabiedrībai bezatlīdzības lietošanā, savukārt šī panta otrās daļas sestais punkts noteic, ka aizliegums neattiecas uz gadījumiem, kad citos likumos vai Ministru kabineta noteikumos ir atļauts publiskas personas mantu nodot bezatlīdzības lietošanā.
Tādējādi personas mantas nodošana privātpersonai vai kapitālsabiedrībai bezatlīdzības lietošanā ir atļauta tikai, ja tas ir noteikts likumā vai Ministru kabineta noteikumos.
Zinātniskās darbības likuma 32.¹ panta septītās daļas trešais punkts pilnvaro ministru kabinetu noteikt kārtību, kādā nosaka atlīdzību par tiesību uz intelektuālo īpašumu komercializāciju pret atlīdzību vai bez atlīdzības.
Ņemot vērā minēto, noteikumu projektā noteikts, ka valsts zinātniskā institūcija var tiesību uz intelektuālo rezultātu nodot autoram vai citai fiziskai vai juridiskai personai lietošanā vai atsavināt bez atlīdzības ja, pamatojoties uz valsts zinātniskās institūcijas ieguldījumu stratēģiju, tas neskar komercdarbības atbalsta nosacījumus, kā arī pamatojoties uz padziļinātu komercializācijas potenciāla izvērtējumu, kas konstatē, ka šo tiesību izmantošana nenodrošina komerciālu ieguvumu un pietiekamu ekonomisku atdevi.
Valsts zinātniskā institūcija nosaka iekšējo kārtību, kādā atsavina bez atlīdzības tiesības uz intelektuālo rezultātu, ievērojot caurskatāmu, atklātu un nediskriminējošu procedūru.
Par nodošanu bezatlīdzības lietošanā valsts zinātniskā institūcija pieņem lēmumu. Lēmumā norāda vismaz šādu informāciju:
1) bezatlīdzības lietošanā nododamā manta, tās apjoms, bilances vērtība, stāvoklis un apraksts;
2) nodošanas nepieciešamība un lietderība;
3) nododamās mantas lietošanas vai izmantošanas mērķis un termiņš;
4) gadījumi, kad nodotā manta atdodama atpakaļ;
5) citi nepieciešamie noteikumi, tai skaitā noteikumi, lai nodrošinātu attiecīgās mantas saglabāšanu un atbilstošu izmantošanu.
Ja valsts zinātniskā institūcija pieņem lēmumu par tiesību uz intelektuālo rezultātu nodošanu bez atlīdzības lietošanā, valsts zinātniskā institūcija slēdz bezatlīdzības lietošanas līgumu, kurā nosaka pienākumu gala saņēmējam, kas izmantos tiesības uz intelektuālo rezultātu bez atlīdzības, segt šo tiesību uzturēšanas izmaksas un citus saistītos izdevumus, kā arī paredzot papildu noteikumus par bezatlīdzības lietošanas pārtraukšanu tad, ja gala saņēmējs neievēro attiecīgā bezatlīdzības līguma noteikumus vai bezatlīdzības lietošanā nodotās tiesības uz intelektuālo rezultātu gala saņēmējam vairs nav nepieciešamas.
Saskaņā ar Zinātniskās darbības likuma 39.³ panta 3.daļu, valsts zinātniskā institūcija ir tiesīga pieņemt lēmumu par atteikšanos no tiesībām uz intelektuālo rezultātu komercializēšanas, ja komercializācija nav ekonomiski lietderīga vai pastāv citi būtiski ierobežojumi tās īstenošanai.
Šāda situācija var rasties, piemēram, ja:
-patentēšanas un tirgus ieviešanas izmaksas būtiski pārsniedz sagaidāmos ienākumus, un potenciālajam izgudrojumam nav komerciālas interese no uzņēmumiem,
-izgudrojums ir sociāli nozīmīgs, bet ekonomiski neienesīgs,
Šāda pieeja novērš nepamatotu resursu izlietošanu un atbilst mērķim sekmēt zinātnes rezultātu racionālu izmantošanu sabiedrības interesēs.

Komercdarbības atbalsta nosacījumi.
Komercdarbības atbalsta regulējuma nosacījumi tiek piemēroti, ja Noteikumu projekta:
 13.1. un 13.2. apakšpunkta gadījumā valsts zinātniskā institūcija komercializāciju veiks par cenu, kas neatbilst tirgus cenai;
 13.3.apakšpunkta gadījumā netiks nodrošināta tirgus ekonomikas dalībnieka principa ievērošana.
Noteikumu projektā attiecībā uz komercdarbības atbalsta nosacījumu piemērošanu ietverts princips, ka komercdarbības atbalsta nosacījumus nepiemēro, ja komercializācija tiek īstenota par tirgus cenu.
Noteikumu projekta 24. punktā ir definēti tirgus cenas noteikšanas veidi attiecībā uz Noteikumu projekta 13.1. un 13.2.apakšpunktā minētajiem komercializācijas veidiem, kuru pamatā ir tirgus apstākļos balstīti, konkurenci nekropļojoši un caurskatāmi cenas noteikšanas principi.
Attiecībā uz Noteikumu projekta 13.3. komercializācijas veidu – tiesību kopīgu izmantošanu, tai skaitā ieguldījumu pamatkapitālā vai kopuzņēmuma izveidi – komercdarbības atbalsta neesība tiek nodrošināta, piemērojot tirgus ekonomikas dalībnieka kritēriju. Pirms pieņemt lēmumu par intelektuālā īpašuma ieguldīšanu kopuzņēmumā vai uzņēmuma pamatkapitālā, VZI sagatavo ex‑ante izvērtējumu, kurā tiek pierādīts, ka līdzīgā situācijā rīkotos arī privāts investors. Izvērtējums balstās uz objektīviem, pārbaudāmiem un ekonomisko situāciju atspoguļojošiem datiem, sagaidāmās peļņas salīdzinājumu ar tirgus peļņu analoģiskos ieguldījumos un faktiskajiem riska līmeņiem. Ja ex‑ante izvērtējums neapstiprina tirgus ekonomikas dalībnieka kritērija izpildi, komercializācijas darījums tiek kvalificēts kā komercdarbības atbalsts un piemērojama Noteikumu projekta VIII nodaļa.
Komercdarbības atbalsta esamība tiek konstatēta, salīdzinot komercializācijas cenu ar tirgus cenu, un jebkura starpība zem tirgus cenas tiek uzskatīta par komercdarbības atbalstu.
Attiecībā uz šo Noteikumu projekta 13.3. apakšpunktā minēto komercializācijas veidu, ja valsts zinātniskā institūcija savā lēmumā par tiesību uz intelektuālo rezultātu komercializāciju atbilstoši “Tirgus ekonomikas dalībnieka” kritērijam  rīkojas kā tirgus ekonomikas dalībnieks, tad Noteikumu projekta 13.3.apakšpunktā minētais ieguldījums nav komercdarbības atbalsts.
Komercdarbības atbalsta nosacījumus piemēro šādos komercializācijas gadījumos, neatkarīgi no izvēlētā komercializācijas veida:
* ja valsts zinātniskā institūcija komercializāciju realizē zem tirgus cenas, tad starpība starp piemēroto cenu un tirgus cenu gala saņēmējam tiek uzskatīts par komercdarbības atbalstu;
* ja komercializāciju vērtē atbilstoši tirgus ekonomikas dalībnieka principam, bet tiek secināts, ka tas neizpildās, visu veiktā ieguldījuma apmēru uzskata par komercdarbības atbalstu.
* ja valsts zinātniskā institūcija zinātību, tehnoloģiju vai izgudrojumu nodod bez atlīdzības lietošanā.
Jāņem vērā, ka komercdarbības atbalsts gala saņēmējam tiek piešķirts atbilstoši Komisijas 2023. gada 13. decembra Regulu (ES) Nr. 2023/2831 par Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. un 108. panta piemērošanu de minimis atbalstam (turpmāk – Komisijas regula Nr. 2023/2831) nosacījumiem līdz 100% apmēram. Vienlaikus jāņem vērā, ka uz komercdarbības atbalsta izslēdzošiem nosacījumiem attiecināmi Komisijas paziņojuma Pētniecībai, izstrādei un inovācijai piešķiramā valsts atbalsta nostādnes 2022/C 414/01 (turpmāk – Pētniecības nostādnes) nosacījumi.
 

Rezultāta radīšana un taisnīga atlīdzība.
Radītājam ir pienākums paziņot par jauna intelektuālā rezultāta radīšanas faktu atbilstoši valsts zinātniskās institūcijas noteiktajai kārtībai, kādā rezultāta radītājs sniedz paziņojumu par jauna intelektuālā rezultāta radīšanu. Institūcija iekšējā kārtībā nosaka iekļaujamās informācijas apjomu, kas ietver aprakstu par radīto objektu, tā tehnoloģisko gatavību, attīstības iespējām, paredzamo vai potenciālo pielietojumu un tirgus situāciju, kā arī aizsargājamības novērtējumu jeb izgudrotāja vērtējumu par zinātības, tehnoloģijas vai izgudrojuma aizsargājamību. Tāpat nepieciešams iekļaut informāciju par autorību, darbinieku ieguldījumu un izmantotajiem institūcijas resursiem. Institūcija ar iekšējās kārtības palīdzību nodrošina, ka rezultāta radītājs informāciju iesniedz termiņā, pārskatāmi un saprotami.
Balstoties uz rezultāta radītāja sniegto informāciju, valsts zinātniskā institūcija izvērtē jaunā intelektuālā rezultāta aizsargājamību un komercializācijas potenciālu, nosakot turpmākās darbības, t.sk., reģistrāciju, patentēšanu vai citus aizsardzības pasākumus; iespējamo komercializācijas plānu un iespējamās atlīdzības noteikšanu radītājam; informācijas reģistrēšanu un saglabāšanu saskaņā ar iekšējās kārtības prasībām;  lēmumu par atteikšanos no komercializācijas
 
Noteikumu projektā ietverti taisnīgas atlīdzības principi valsts zinātniskās institūcijas izgudrotājam vai izgudrotājiem. Valsts zinātniskās institūcijas  rezultāta radītājam ir tiesības uz taisnīgu atlīdzību, ja tiesība uz intelektuālo rezultātu ir komercializēta un valsts zinātniskā institūcija no komercializācijas ir guvusi ienākumus (neto ienākumus). Ja intelektuālā rezultāta  radīšanā piedalījušies divi vai vairāki  rezultāta radītāji, tiesības uz taisnīgu atlīdzību ir katram atbilstoši rezultāta radītāja ieguldījumam.
Zinātniskā institūcija izvēlas vienu no principiem – pienācīguma vai samērīguma princips (vadoties pēc līdzīgas pieejas kā Autortiesību likuma 45.1 pantā minētā pieeja) nosakot atlīdzību, gadījumā, ja tiek komercializēta izgudrotāja radītā zinātība, tehnoloģija vai izgudrojums. Tāpat arī tiek noteikts, ka valsts zinātniskais institūts var izvēlēties atlīdzības izmaksas veidu, proti, atlīdzību var izmaksāt kā autoratlīdzību vai novirzīt atbilstošā darbinieka turpmākai pētniecības grupas zinātniskajai darbībai, vai arī to veikt vienā maksājumā. Rezultāta radītājam ir tiesības prasīt papildu atlīdzību, ja vienošanās par taisnīgu atlīdzību noteiktā atlīdzība ir nesamērīgi maza, salīdzinot ar ieņēmumiem, kas gūti no tiesību izmantošanas.
Saskaņā ar Noteikumu projektu, valsts zinātniskā institūcijai ir pienākums viena mēneša laikā pēc pirmo ienākumu (neto ienākumu) gūšanas no tiesības uz intelektuālo rezultātu komercializācijas informēt rezultāta radītāju par gūtajiem ienākumiem un plānoto atlīdzību un sagatavot un noslēgt atlīdzības līgumu ar  rezultāta radītāju, ja tas nav jau ietverts pušu līgumā. Savukārt rezultāta radītājam ir tiesības pieprasīt valsts zinātniskajai institūcijai sniegt informāciju par gūtajiem ienākumiem (tiesības iegūt informāciju par gūtajiem ienākumiem ir noslēgtā līguma visā termiņā).


Ieguldījumu riska līmeņa noteikšana.
Ja valsts zinātniskā institūcija veic Noteikumu projekta 13.3. apakšpunktā minētos ieguldījumus pamatkapitālā, tā izstrādā un apstiprina ieguldījumu  stratēģiju, kā arī izstrādā riska tolerances politiku veikto ieguldījumu attiecībai pret iespējamiem zaudējumiem ar kārtību un principiem.
Ņemot vērā labās prakses un citu valstu piemērus, var secināt, ka riska līmeņa procenta likme parasti netiek fiksēts likumā (piemēram, Lietuvā, Igaunijā, Skandināvijas valstis), neelastīga pieeja riska līmeņa noteikšanā – definējot visiem ieguldījumiem vienādus riska tolerances grieztus, praksē bloķē Proof of Concepts (koncepcijas pierādījumus) portfeļus, kur augstā neveiksmes riska daļa ir norma.
Noteikumu projekta izpratnē ar agrīnās stadijas projektiem saprot zinātniskās pētniecības, tehnoloģiju attīstības vai inovāciju projektus, kuri atrodas sākotnējā attīstības posmā un kuru komercializācijas potenciāls vēl nav pilnībā pārbaudīts tirgus apstākļos. Šādi projekti parasti ietver koncepcijas pierādījuma (proof-of-concept), prototipa, eksperimentālās izstrādes vai sākotnējās tehnoloģiju validācijas posmus.
Agrīnās stadijas projektiem raksturīgs paaugstināts zinātniskais, tehnoloģiskais un komerciālais risks, tai skaitā augsta nenoteiktība attiecībā uz turpmāko tehnoloģijas attīstību, tirgus pieprasījumu, nepieciešamo finansējumu un komercializācijas iespējām. Vienlaikus šādi projekti var radīt būtisku inovācijas potenciālu un ilgtermiņa ekonomisko pienesumu tautsaimniecībai.
Ņemot vērā agrīnās stadijas projektu specifiku, Noteikumu projekts paredz iespēju valsts zinātniskajām institūcijām piemērot portfeļa pieeju ieguldījumu riska novērtēšanā un noteikt paaugstinātu riska toleranci attiecībā uz ieguldījumiem projektos, kuri atrodas agrīnā attīstības stadijā vai koncepcijas pierādījuma posmā. Šāda pieeja nepieciešama, lai nodrošinātu efektīvu publiski finansētu pētniecības rezultātu attīstību un sekmētu zināšanu un tehnoloģiju pārnesi tautsaimniecībā.
 Labo piemēru prakse liecina, ka valsts nosaka finansējuma un lomu sadali, bet riska pārvaldība tiek noteikta zinātnisko institūciju iekšējos noteikumos. Riska līmeņa noteikšanā būtisks atskaites punkts ir iespējamie zaudējumi, Noteikumu projekts sniedz zaudējumu definīcijas skaidrojumu, jāņem vērā, ka mantiski novērtējams kaitējums jāskata atbilstoši Civillikuma tiesību normām, proti, šāds kaitējums var izpausties, piemēram, kā neatgūstami ieguldījumi, neparedzētas juridiskās vai finansiālās saistības vai citi tieši vai netieši mantiski zaudējumi, kā arī nemateriāls kaitējums, ciktāl tas ir mantiski novērtējams saskaņā ar Civillikuma 1770. pantu.
Ņemot vērā minēto, Noteikumu projektā tiek definēti riska tolerances procentuālā sliekšņa noteikšanas principi – tādejādi, ņemot vērā valsts zinātniskās institūcijas pieredzi un ieguldījumu specifiku, ļaujot valsts zinātniskajām institūcijām izvēlēties un ieguldījumu stratēģijā noteikt ieguldījumu situācijai piemērotāko principu bāzi izmantojot portfeļa pieeju, kas ļautu praksē komercializēt augsta riska zinātni:
* Vienā projektā pieļaujamais potenciālais zaudējums nepārsniedz līdz 20 % no attiecīgā komercializācijas ieguldījumu portfeļa vērtības vai līdz 15 % no inovāciju vai komercializācijas fonda aktīviem, ja šāds fonds ir izveidots;
* Kopējais pieļaujamais potenciālais zaudējumu līmenis komercializācijas ieguldījumu portfelī uz periodu, kas nepārsniedz 12 gadus (termiņš nosakām atkarībā no valsts zinātniskās institūcijas darbības jomas specifikas) un 70 procentus no kopējās portfeļa vērtības, ja ieguldījumi veikti agrīnās stadijas vai pierādījuma (proof-of-concept) projektos ar augstu zinātnisko un tehnoloģisko risku;
* Valsts zinātniskā institūcija drīkst noteikt riska toleranci kā procentuālu attiecību pret:
a) valsts zinātniskās institūcijas pēdējā noslēgtā gada pētniecības ieņēmumiem (piemēram, līdz 10 % no gada pētniecības ienākumiem);
b) valsts zinātniskās institūcijas gada budžeta pārpalikumu pēc pamatdarbības finansēšanas;
c) atsevišķa inovāciju vai komercializācijas fonda aktīviem, ja šāds fonds ir izveidots.
 
Pirmskomercializācijas posms, kas ietver patenta pieteikšanas faktu un tiesību aizsardzību, nav komercializācija, ja to dara zinātniskā institūcija, nevis zinātniskās institūcijas dibināts  jaunuzņēmums, tādējādi sākotnējā pētniecība pirms komercializācijas nav uzskaitāma kā jaunuzņēmuma zaudējumi.  
Riska tolerances politiku izstrādā valsts zinātniskās institūcijas vadītājs un apstiprina tās zinātniskā padome. Šo politiku pārskata vismaz reizi piecos gados, ņemot vērā komercializācijas rezultātus un finanšu situāciju.
Valsts zinātniskā institūcija nodrošina regulāru (ar šo saprotot pārskatīšanu vismaz reizi gadā) pieļaujamā ieguldījumu portfeļa zaudējuma līmeņa uzraudzību un nepieciešamības gadījumā piesaista finanšu vai inovāciju jomas ekspertus. Ieguldījumu portfeļa pieļaujamā zaudējuma līmeņa uzraudzība nav risku vadība (vadības teorijas izpratnē).
 Riska līmeņa izvērtējumā ņem vērā iespējamo zaudējumu, kas ir mantiski novērtējama, kā piemēram,  iespējamā finanšu samazinājuma apjoms, kas radies vai var rasties no tiesībām uz intelektuālo rezultātu ieguldīšanas uzņēmumā vai citām ar komercializācijas procesu saistītām darbībām. Iespējamais zaudējums ietver faktiskos zaudējumus, aktīvu samazinājumu, izdevumus vai maksājumus, kas radušies saistību neizpildes dēļ.
Zinātniskā institūcija nepieļauj riska tolerances līmeņa pārsniegumu, jo tas potenciāli radītu zaudējumus kā valsts zinātniskās institūcijas budžetam. Gadījumā, ja valsts zinātniskā institūcija, konstatē, ka kāda kalendārā gada ievaros tā tuvojas  Noteikumu projekta 40. punktā noteiktā riska tolerances līmeņa pārsniegumam, tā informē par situāciju ministriju, kuras padotībā tā ir un lemj par potenciāli zaudējumus nesoša portfeļa pārskatīšanu. Ar lemšanu par potenciāli zaudējumus nesoša portfeļa pārskatīšanu saprot valsts zinātniskās institūcijas lēmumu par rīcību ar potenciāli zaudējumus nesošo portfeli, lai novērstu zaudējumu iestāšanos.