Anotācija

2023. gada 10. maijā stājās spēkā Regula 2023/988 par ražojumu vispārēju drošumu, kas aizstāj Direktīvu 2001/95/EK. Ņemot vērā, ka regulas ir tieši piemērojamas, nepieciešams pārskatīt Preču un pakalpojumu drošuma likumu, svītrojot normas, kas dublē Regulā 2023/988 par ražojumu vispārēju drošumu paredzētos noteikumus.
Ar Regulu 2023/988 ir noteikti jauni pienākumi komersantiem, lai nodrošinātu drošuma prasības un preču atbilstību, laižot tirgū, piedāvājot vai pārdodot preci. Tā, piemēram, ir noteikts, ka tehniskās dokumentācijas pamatā ir jābūt ražotāja veiktai iekšējai riska analīzei, kas noteikta regulas Nr.2023/988 9.panta 2.punktā, kā arī tās preambulas 62.punktā. Tā ir jāveic pirms preces laišanas tirgū.
Tāpat ir noteikti īpaši pienākumi tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātājiem saistībā ar ražojumu drošumu (IV nodaļa). Regulas 2023/988 14. pantā ir noteikts komersanta pienākums ieviest iekšējos procesus ražojumu drošumam. Tāpat tika secināts, ka pašreiz spēkā esošās normas, kas nosaka administratīvo atbildību tirgus uzraudzības jomā, nevar piemērot gadījumos, ja tiks konstatēts, ka komersanti nepilda iepriekš minētos pienākumus.

Lielākā daļa normu, kas ir ieviestas Preču un pakalpojumu drošuma likumā attiecībā uz preču drošumu, tiek svītrotas, jo tiek ieviesta regula Nr.2023/988 par ražojumu vispārēju drošumu. Vienlaikus Preču un pakalpojumu drošuma likums zaudēs spēku un tā vietā stāsies spēkā Pakalpojumu drošuma likums ar mērķi nošķirt preču un pakalpojumu drošuma regulējumus, jo preču drošumu turpmāk regulēs regula Nr.2023/988. Attiecīgi Preču un pakalpojumu drošuma likums tiks aizstāts ar Pakalpojumu drošuma likumu. Atsevišķas normas, kas nepieciešamas Regulas 2023/988 par ražojumu vispārēju drošumu ieviešanai, tiks pārceltas uz likumu "Par atbilstības novērtēšanu", tostarp pilnvarojums Ministru kabinetam noteikt speciālās prasības, ja prece var radīt nopietnu risku cilvēka dzīvībai vai veselībai; nosacījumi par Tirgus uzraudzības padomi. Tāpat likumprojekts paredz normas par Regulā 2023/988 paredzētajiem komersantu pienākumiem preču atsaukumu gadījumā, kā arī par tās 25. pantā minēto ātrās brīdināšanas sistēmu un par Patērētāju tiesību aizsardzības centru kā šīs sistēmas nacionālo kontaktpunktu.

Pilnvarojums Ministru kabinetam noteikt speciālās prasības, ja prece var radīt nopietnu risku cilvēka dzīvībai vai veselībai, ir pārcelts no Preču un pakalpojumu drošuma likuma 8.¹ panta, uz kura pamata izdoti Ministru kabineta 2014.gada 9.decembra noteikumi Nr.755 “Gāzes balonu aprites, uzraudzības un kontroles kārtība”. 

Saistībā ar pienākumu nepildīšanu attiecībā uz preču drošumu, kas pārcelti no Preču un pakalpojumu drošuma likuma un kas noteikti ar regulu Nr.2023/988, tika izvērtēta administratīvās atbildības nepieciešamība un pieļaujamība, izmantojot šādus kritērijus: 1) administratīvā akta (procesa) prioritātes princips; 2) sabiedriskās kārtības mērķa sasniegšanas efektivitāte; 3) problēmsituācijas attiecināmība uz publiski tiesiskajām attiecībām; 4) problēmsituācijas bīstamība un kaitīgums; 5) aizliegums paredzēt administratīvos sodus par administratīvā akta labprātīgu neizpildīšanu (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 54. lpp.). Lai nodrošinātu, ka tiek pildīti jaunie komersantu pienākumi, kā arī līdz šim Preču un pakalpojumu drošuma likumā noteiktais, likuma “Par atbilstības novērtēšanu” 19. pants tiek papildināts ar sesto, septīto, astoto, devīto, desmito un vienpadsmito daļu, paredzot administratīvo atbildību par kosmētikas līdzekļu laišanu tirgū, piedāvāšanu vai pārdošanu, ja nav norādīts vai ir beidzies tā derīguma termiņš (sestā daļa); par gāzes balonu laišanu tirgū, piedāvāšanu vai pārdošanu, neveicot tiem tehnisko novērtējumu (septītā daļa); par tādu preču laišanu tirgū, kurām nav veikta riska analīze un izstrādāta tehniskā dokumentācija preces drošuma novērtēšanai (astotā daļa); par pienākuma nodrošināt preču atbilstību noteiktām prasībām nepildīšanu vai preču aprites kārtības neievērošanu (devītā daļa); par preču laišanu tirgū, piedāvāšanu vai pārdošanu, ja tās neatbilst drošuma vai būtiskajām prasībām, vai tehniskajiem parametriem (desmitā daļa); par iekšējās kontroles procesu nenodrošināšanu, kas rada sistemātiskas neatbilstības, laižot tirgū vai piedāvājot preci (vienpadsmitā daļa).
Lai novērstu minēto pienākumu nepildīšanu un prasību neievērošanu, administratīvā akta prioritātes princips nav piemērojams, jo šajos gadījumos prettiesiskā darbība jau ir pabeigta. Tāpat šajos gadījumos nav iespējams nekavējoties piemērot piespiedu izpildes līdzekļus (tajā skaitā lēmumus par rīcības izbeigšanu un piespiedu naudu), jo saskaņā ar Administratīvā procesa likumu, ja administratīvā akta adresāts labprātīgi lēmumu neizpilda, ir piemērojami piespiedu izpildes līdzekļi. Tādēļ tika secināts, ka šādos gadījumos situāciju nav iespējams atrisināt Administratīvā procesa likuma ietvaros, bet ir nepieciešams noteikt administratīvo atbildību.
Tāpat secināts, ka ar administratīvās atbildības noteikšanu šajā situācijā tiek nodrošināta sabiedriskā kārtība, jo administratīvo sodu piemērošanas iespējamība attur no pienākumu nepildīšanas un prasību neievērošanas un vienlaikus šāda soda samaksa nekavētu pienākumu izpildi un prasību ievērošanu turpmāk, jo tai nav tiešas saistības ar pietiekamu personas finanšu līdzekļu pieejamību, bet gan ar apzinīgu pienākumu un prasību izpildi. 
Lai gan minētie likumpārkāpumi pēc savas tiesiskās dabas attiecas uz privāttiesiskajām attiecībām, tomēr tiek ņemts vērā, ka ar šādiem pārkāpumiem tiek pārkāptas patērētāju tiesības, un līdz ar to tiek skarts plašs sabiedrības loks, kuram ar šādiem pārkāpumiem tiek radīts apdraudējums, kas var izraisīt vai ir jau izraisījis kaitējumu noteiktā bīstamības pakāpē, jo īpaši ņemot vērā to, ka pienākumi un prasības, par kuru neievērošanu tiek piemēroti administratīvie sodi, ir noteikti, lai nodrošinātu augstu patērētāju aizsardzības līmeni, kā arī nepieļautu tirgū laist, piedāvāt vai pārdot preces, kas nav drošas. Līdz ar to viss minētais kopumā attaisno administratīvo sodu piemērošanu par šādiem pārkāpumiem.

Likumprojekta 19.panta sestajā daļā ir noteikta administratīvā atbildība par kosmētikas līdzekļu laišanu tirgū, piedāvāšanu vai pārdošanu, ja nav norādīts vai ir beidzies tā derīguma termiņš, par to paredzot piemērot naudas sodu fiziskajai personai no septiņām līdz septiņdesmit naudas soda vienībām, bet juridiskajai personai — no desmit līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām. Uzraudzības funkciju par šādiem pārkāpumiem veic Veselības inspekcija, piemērojot līdz šim Preču un pakalpojumu drošuma likuma 17. panta ceturtajā daļā noteikto administratīvo atbildību, turklāt nodalot to no administratīvās atbildības par būtisko un drošuma prasību neievērošanu, kas līdz šim noteikta Preču un pakalpojumu drošuma likuma 17. panta piektajā daļā un šobrīd tiek paredzēta likumprojekta 19. panta desmitajā daļā. Būtu nesamērīgi par kosmētikas līdzekļu laišanu tirgū, piedāvāšanu vai pārdošanu, kuriem beidzies derīguma termiņš vai kuriem nav normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā norādīts derīguma termiņš, piemērot tikpat lielu sodu, kāds paredzēts par drošuma vai būtisko prasību neievērošanu, kas rada ievērojami lielāku kaitējumu un bīstamību sabiedrībai.
Likumprojekta 19.panta septītajā daļā ir noteikta administratīvā atbildība par gāzes balonu laišanu tirgū, piedāvāšanu vai pārdošanu, neveicot tiem tehnisko novērtējumu, par to paredzot piemērot naudas sodu fiziskajai personai no desmit līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām, bet juridiskajai personai — no četrdesmit līdz tūkstoš četrsimt naudas soda vienībām. Šie pārkāpumi tiešā veidā skar patērētāju drošību, jo attiecas uz gāzes baloniem, kas nonākuši apritē pirms Eiropas Savienības prasību piemērošanas. Tādēļ šādiem baloniem ir nepieciešams veikt tehnisko novērtējumu, lai nodrošinātu, ka apritē nonāk tikai tādi gāzes baloni, kas ir tehniski pārbaudīti un droši. Tādēļ, lai komersantiem nebūtu izdevīgi izvairīties no šādu pārbaužu veikšanas un mazinātu riskus patērētājiem, ir nepieciešams paredzēt administratīvo atbildību. Ņemot vērā, ka šādi pārkāpumi rada ievērojami rada ievērojami lielāku bīstamību un kaitējumu sabiedrībai, nekā, piemēram, kosmētikas līdzekļi, kuriem beidzies derījuma termiņš, attiecīgi soda apmērs ir ievērojami lielāks.
Likumprojekta 19.panta astotajā daļā ir paredzēta administratīvā atbildība par tādu preču laišanu tirgū, kurām nav veikta regulas Nr.2023/988 9.panta 2. punktā noteiktā riska analīze, par to paredzot piemērot naudas sodu fiziskajai personai no piecdesmit sešām līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām, bet juridiskajai personai — no simt četrdesmit līdz astoņsimt sešdesmit naudas soda vienībām. Regulas Nr.2023/988 9.panta 2.punkts nosaka, ka pirms preču laišanas tirgū saimnieciskās darbības veicējiem ir pienākums veikt riska analīzi un tas ir obligāts priekšnosacījums preču laišanai tirgū. Riska analīze ir būtiska, lai identificētu iespējamās briesmas, kas var rasties, lietojot preci. Veicot riska analīzi, iespējams jau laikus ieviest preventīvus pasākumus, lai samazinātu apdraudējumu iespējamību un sekas.  Šī prasība ir līdzvērtīga atbilstības novērtēšanas procedūras veikšanai. Līdz ar to arī soda apmērs ir pielīdzināts likuma par “Par atbilstības novērtēšanu” 19.panta trešās daļas sankcijai.   Administratīvā soda piemērošana ir svarīga, lai  nodrošinātu normatīvo aktu ievērošanu, veicinātu uzņēmēju atbildību par preču drošumu un novērstu iespējamos riskus un ietekmi uz patērētājiem, kas var rasties no neatbilstošu/nedrošu preču aprites. Tāpat administratīvais sods nepieciešams, lai komersanti šādus pārkāpumus neizdarītu apzināti (neveicot riska vērtēšanu, lai ietaupītu līdzekļus).
Likumprojekta 19.panta devītajā daļā ir paredzēta administratīvā atbildība par normatīvajos aktos noteikta pienākuma nodrošināt preču atbilstību noteiktām prasībām nepildīšanu vai preču aprites kārtības neievērošanu, par to paredzot piemērot naudas sodu fiziskajai personai no četrpadsmit līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām, bet juridiskajai personai — no četrdesmit līdz tūkstoš četrsimt naudas soda vienībām. Papildus ietverta atsauce uz likuma 4. panta otro daļu, kurā aptvertas gan jomas, gan arī normatīvie akti un tieši piemērojamie Eiropas Savienības tiesību akti, kuros šādi pienākumi var tikt noteikti. Jānorāda, ka likumprojektā 19.panta devītās daļas redakcijas formulējums nav izsmeļošs, jo regulā Nr.2023/988 komersantiem ir noteikti daudzi jauni pienākumi, kādi iepriekš nebija noteikti. Tas lielā mērā ir saistīts ar straujo jauno tehnoloģiju ienākšanu un pieaugošo tirdzniecības apjomu tiešsaistē. Līdz ar to komersantiem ir noteikti tādi jauni pienākumi kā, piemēram, izmantojot Safety Business Gateway, pašiem nekavējoties informēt to dalībvalstu tirgus uzraudzības iestādes, kurās nedrošais ražojums ir darīts pieejams tirgū. Tāpat saimnieciskās darbības veicējiem, kuri organizē nedrošas preces atsaukšanu, ir jānodrošina tiesiskās aizsardzības līdzekļi patērētājiem. Īpaši pienākumi ir noteikti arī komersantiem tālpārdošanas gadījumos, kā arī tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātājiem. Ņemot vērā to, ka prasībām neatbilstošas, it īpaši nedrošas preces var apdraudēt cilvēku veselību un pat dzīvību, lai komersantiēm nebūtu finansiāli izdevīgi izvairīties no pienākumu pildīšanas, tirgus uzraudzības iestādēm ir jābūt pilnvarām paredzēt sankcijas, kuras tām jāspēj piemērot gadījumos, kad attiecīgie komersanti nesadarbojas vai nepilda savus pienākumus. Tā kā šie pienākumi ir ļoti daudzveidīgi, lai izvairītos no sadrumstalotības, ir nepieciešama viena visaptveroša tiesību norma, kas aptvertu visu regulā Nr.2023/988 noteikto jauno pienākumu neizpildes gadījumus.
Tāpat ņemams vērā, ka 19.panta devītajā daļā administratīvā atbildība noteikta arī, izpildot pienākumus, lai ieviestu Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 20. jūnija Regulu (ES) 2019/1020 par tirgus uzraudzību un produktu atbilstību un ar ko groza Direktīvu 2004/42/EK un Regulas (EK) Nr. 765/2008 un (ES) Nr. 305/2011 (turpmāk - regula Nr.2019/1020), kura noteic dalībvalstīm paredzēt sankcijas par tādu prasību pārkāpumiem, kas noteiktas virknē Eiropas Savienības tiesību aktu, kuros vēsturiski nebija ietvertas normas par sankcijām. Tādēļ ar regulu Nr.2019/1020 tika noteikts paredzēt sankcijas vienlaikus attiecībā uz visos regulas Nr.2019/1020 pielikumā uzskaitītajos Eiropas Savienības tiesību aktos noteiktajiem pienākumiem un prasībām. Arī šā iemesla dēļ 19.panta devītajā daļā nav iespējams izsmeļoši aprakstīt pārkāpumu veidus, kas izriet no virknes Eiropas Savienības tiesību aktu (kopumā virs 70). Tā vietā tiek lietota atsauce uz likuma 4. panta otro daļu, kurā aptvertas gan jomas, gan arī normatīvie akti un tieši piemērojamie Eiropas Savienības tiesību akti, kuros šādi pienākumi var tikt noteikti, un tas rada gana lielu tiesisko noteiktību par to, par kādu pienākumu nepildīšanu ir paredzēts sods. Tā kā bīstamība un kaitējums sabiedrībai no šādu pienākumu nepildīšanas pielīdzināms, piemēram, tehniskajām prasībām neatbilstošu gāzes balonu laišanai tirgū, piedāvāšanai vai pārdošanai, attiecīgi arī sankcija tiek paredzēta līdzvērtīgi 19. panta septītajā daļā noteiktajai.
Likumprojekta 19.panta desmitajā daļā ir noteikta administratīvā atbildība par preču laišanu tirgū, piedāvāšanu vai pārdošanu, ja tās neatbilst normatīvajos aktos noteiktajām drošuma, būtiskajām prasībām vai tehniskajiem parametriem, par to paredzot piemērot naudas sodu fiziskajai personai no četrpadsmit līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām, bet juridiskajai personai — no piecdesmit sešām līdz divtūkstoš astoņsimt naudas soda vienībām. 
Jāņem vērā, ka arī 19.panta desmitajā daļā, tāpat kā 19.panta devītajā daļā, administratīvā atbildība noteikta arī, izpildot pienākumus, lai ieviestu regulu Nr. 2019/1020, kura noteic dalībvalstīm paredzēt sankcijas par tādu prasību pārkāpumiem, kas noteiktas virknē Eiropas Savienības tiesību aktu, kuros vēsturiski nebija ietvertas normas par sankcijām. Tādēļ arī 19.panta desmitajā daļā nav iespējams izsmeļoši aprakstīt prasības, kas izriet no virknes Eiropas Savienības tiesību aktiem (kopumā virs 70), un tā vietā tiek lietota atsauce uz likuma 4. panta otro daļu, kurā aptvertas gan jomas, gan arī normatīvie akti un tieši piemērojamie Eiropas Savienības tiesību akti, kuros šādas prasības var tikt noteiktas, un tas rada gana lielu tiesisko noteiktību par to, par kādu prasību neievērošanu un nenodrošināšanu ir paredzēts sods.
Piemērojot sodu par šādu pārkāpumu, tirgus uzraudzības iestādes vērtēs risku, ko tas rada, tai skaitā vadoties no Eiropas Savienības ātrās ziņošanas sistēmas (RAPEX) vadlīnijām https://eur-lex.europa.eu/eli/dec/2019/417/oj . Drošuma, būtisko prasību un tehnisko parametru neievērošana preču laišanā tirgū ir smags pārkāpums, kas apdraud patērētājus, vidi un tirgus integritāti. Sankcijas ir būtiskas, lai nodrošinātu normatīvo aktu ievērošanu, mazinātu riskus sabiedrības interesēm un nodrošinātu, ka tirgū tiek piedāvātas tikai atbilstošas un drošas preces. Administratīvo sodu piemērošanas mērķis  ir veicināt uzņēmumu atbildību par preču drošumu un atbilstību, nodrošināt, ka uzņēmēji ievēro drošuma, būtiskās un tehniskās prasības pirms preču laišanas tirgū, kā arī samazināt riskus, kas saistīti ar neatbilstošu preču apriti, aizsargājot patērētājus un vidi. Ņemot vērā to, ka situācijā, kad prasības nav izpildītas, un nedroša prece ir jau laista tirgū, tiek piedāvāta vai pat jau pārdota, sabiedrībai tiek radīts ievērojami lielāks apdraudējums un kaitējums nekā, piemēram, neizpildot kādu pienākumu stadijā pirms laišanas tirgū, piedāvāšanas vai pārdošanas, par ko paredzēta atbildība 19.panta devītajā daļā. Tādēļ 19.panta desmitajā daļā paredzētā sankcija ir ievērojami lielāka.
Likumprojekta 19. panta vienpadsmitajā daļā ir noteikta administratīvā atbildība par iekšējās kontroles procesu nenodrošināšanu, kas rada sistemātiskas neatbilstības, laižot tirgū vai piedāvājot preci, par to paredzot piemērot naudas sodu fiziskajai personai no četrdesmit līdz četrsimt naudas soda vienībām, bet juridiskajai personai — no simt četrdesmit līdz četrtūkstoš naudas soda vienībām. Termins "sistemātiskas" likumprojekta  kontekstā attiecas uz atkārtotu, regulāru vai pastāvīgu rīcību, kas liecina par nepārtrauktiem un strukturāliem trūkumiem uzņēmuma darbībā. Šajā konkrētajā gadījumā tas ir saistīts ar iekšējās kontroles procesiem un tirgū laisto preču neatbilstību prasībām. Termins "sistemātisks" norāda, ka uzņēmuma darbībā vai procesos atkārtoti konstatētas neatbilstības, kas nav vienreizēja kļūda, bet gan regulārs process, kas liecina par nespēju nodrošināt prasību ievērošanu.
Tas nozīmē, ka neatbilstības izriet no nepilnībām uzņēmuma iekšējās pārraudzības vai kvalitātes kontroles mehānismos.
Šāda prasība ir noteikta gan regulā Nr.2023/988, kur katram tirdzniecības ķēdes loceklim ir noteikti konkrēti pienākumi izveidot kontroles procesu, lai nodrošinātu preču patstāvīgu atbilstību prasībām, gan arī citās harmonizētajās jomās, kurām ir savs speciālais regulējums. Piemēram, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs kopš 2018.gada ir ieviesis praksi tirgus uzraudzībā veikt sistēmpārbaudes, kurās uzņēmumiem  tiek sniegta konsultācija, kā izveidot labi organizētas iekšējās kontroles sistēmas, kas nodrošinātu prasību izpildi uzņēmumā. Tomēr ir gadījumi, kad pēc tam tiek konstatēts, ka, neraugoties uz to, ka ir bijusi šāda sadarbība un Patērētāju tiesību aizsardzības centrs ir ieguldījis lielus resursus konsultēšanā un normatīvo aktu prasību skaidrošanā, šīs kontroles sistēmas netiek nodrošinātas vai arī netiek uzturētas atbilstošā līmenī. Tā kā atsevišķiem uzņēmumiem (jo īpaši lielām tirdzniecības ķēdēm) sistemātiski tiek konstatēts, ka tiek realizētas neatbilstošas preces, lai izvairītos no tā, ka tiek uzsākti neskaitāmi administratīvā pārkāpuma procesi un komersanti neizteiktu pārmetumus, ka Patērētāju tiesību aizsardzības centrs cenšas ierobežot un radīt šķēršļus kāda uzņēmuma darbībai, ir nepieciešams noteikt administratīvo atbildību par iekšējās kontroles procesu nenodrošināšanu. Šajā gadījumā ir paredzēta arī atbilstoša sankcija, jo sods ir paredzēts nevis par konkrētām atsevišķām neatbilstībām, bet kontroles sistēmas nenodrošināšanu kopumā, kas rada situāciju, ka tirgū sistemātiski nonāk neatbilstošas preces, kas attiecīgi palielina mērogu, kādā tiek radīts apdraudējums un kaitējums sabiedrībā, kas attiecīgi pamato ievērojami lielākas sankcijas noteikšanu par visiem pārājiem pārkāpumu veidiem šajā likumā.
Savukārt 19. panta otrā daļa tiek svītrota, jo šīs daļas administratīvā pārkāpuma sastāvs tiek iekļauts 19. panta desmitajā daļā. Iepriekš 19. panta desmitās daļas sastāvs bija izdalīts atsevišķi divos dažādos likumos - Preču un pakalpojumu drošuma likuma 17. panta piektajā daļā un likuma “Par atbilstības novērtēšanu” 19. panta otrajā daļā, bet, tā kā plānots Preču un pakalpojumu drošuma likuma normas iekļaut likumā “Par atbilstības novērtēšanu” un šie pārkāpumi pēc būtības ir līdzīgi, tad nolemts abus apvienot vienā pantā, lai izvairītos no sadrumstalotības. Savukārt minimālais naudas soda apmērs fiziskai personai ir saglabājams tāds, kāds tas bija Preču un pakalpojumu drošuma likuma 17.panta otrajā daļā.
Ar šo likumprojektu Preču un pakalpojumu drošuma likuma 17. panta piektā daļa tiek iekļauta likuma “Par atbilstības novērtēšanu” 19. panta desmitajā daļā”, vienlaikus tajā iekļaujot arī likuma “Par atbilstības novērtēšanu” 19. panta svītrotās otrās daļas saturu.

Pamatojoties uz visu iepriekšminēto, ir būtiski stingri ievērot regulas Nr. 2023/988 prasības un sodīt pārkāpumus, kas apdraud patērētāju drošību un uzticību tirgum.
Kopumā jānorāda, ka, tā kā Administratīvās atbildības likumā noteiktais minimālais naudas sods fiziskajām un juridiskajām personām ir tikai divas naudas soda vienības, t.i. 10 eiro, rodas pamatotas šaubas par administratīvā soda mērķa sasniegšanu: atjaunot taisnīgumu, sodīt par izdarīto pārkāpumu, atturēt administratīvo pārkāpumu izdarījušo personu un citas personas no turpmākas administratīvo pārkāpumu izdarīšanas. Attiecīgi, nosakot minimālo soda apmēru fiziskajai personai, tika vērtēta minimālā un maksimālā soda proporcionalitāte, kas fiziskajai personai paredzēts par attiecīgo pārkāpumu. Nosakot minimālo sodu desmit reizes mazāku par maksimālo, kā arī ievērojot to, ka minimālais (tāpat kā maksimālais) soda apmērs fiziskajai personai ir mazāks nekā juridiskai personai un katrai normai noteiktais maksimālā soda apmērs ir atbilstošs pārkāpuma nozīmīgumam, nodrošina minimālā un maksimālā soda proporcionalitātes ievērošanu, kā arī to, ka minimālais sods ir noteikts atbilstoši pārkāpuma nozīmīgumam. Tāpat norādāms, ka soda samērīgumu ietekmē arī citi kritēriji, piemēram, neatbilstošo preču daudzums, pārkāpumu sistemātiskums un sadarbība ar tirgus uzraudzības iestādēm. Tāpat arī pārkāpuma rezultātā iespējamais iegūtais labums (ekonomiskais izdevīgums), kā arī tas, vai sods nerada pārmērīgu apgrūtinājumu personai, kurai tas tiek piemērots. Pārkāpuma izdarīšana nedrīkst būt ekonomiski izdevīga, ja salīdzina pārkāpuma rezultātā iegūto labumu un par pārkāpumu iespējamo sodu. Soda apmēra un pārkāpuma rezultātā iegūtā labuma attiecība, kā arī reālā iespēja, ka pārkāpums vispār tiks atklāts un sods piemērots, ir kritēriji, kas raksturo arī soda preventīvo (atturošo) iedarbību, kas ar likumprojektu tiek ievērots. Tāpat, vērtējot pārkāpumus, kas saistīti ar preču drošumu, tiek vērtēts riska līmenis, tai skaitā vadoties no Eiropas Savienības ātrās ziņošanas sistēmas (RAPEX) vadlīnijām https://eur-lex.europa.eu/eli/dec/2019/417/oj . Administratīvā pārkāpuma process pie zema riska līmeņa netiek ierosināts.
Iepriekšminētajās normās par administratīvo atbildību augstāki sodi juridiskajām personām nekā fiziskajām personām tiek paredzēti, lai nodrošinātu:
- proporcionālu atturēšanu – lai sods būtu pietiekami jūtams, bet neiznīcinātu uzņēmumu/fizisku personu;
- preventīvo efektu – lai uzņēmumi nevarētu rēķināties ar sodu kā nelielām izmaksām no iespējamās peļņas;
- sabiedrības interešu aizsardzību – jo uzņēmumu darbība skar cilvēkus plašākā mērogā, bieži vien pat visu tirgu, konkurenci un pat sabiedrības labklājību, atšķirībā no individuāliem pārkāpumiem;
- proporcionalitāti atbildības līmenim - fiziskā persona nereti pārkāpj likumu individuālas neuzmanības vai nezināšanas dēļ, kamēr uzņēmumi var pārkāpt likumu mērķtiecīgi, lai gūtu peļņu, turklāt uzņēmums tiek dibināts ar mērķi veikt saimniecisko darbību noteiktā jomā, un tā pārstāvji ir uzskatāmi par lietpratējiem savā darbības jomā. 

Ar grozījumiem tiek paredzēts, ka tiek izslēgta 16.panta ceturtā daļa, kas paredz, ka būtiskās prasības nepārtikas precēm, uz kurām neattiecas Eiropas Savienības saskaņotie tiesību akti, pēc atbildīgās ministrijas priekšlikuma nosaka Ministru kabinets.