Anotācija (ex-ante)

1. Jau 2007. gadā SIGMA pētījumā "Politiskie padomnieki un ierēdņi Eiropas valstīs" atzīts, ka politiskajiem padomniekiem, līdztekus uz tiem attiecināmam vispārējam tiesiskajam regulējumam, ir nepieciešams arī savs ētikas ietvars, kas būtu nošķirts no ierēdņu ētikas kodeksa un ietvertu uzvedības noteikumus un no ierēdņiem nošķirtu un neatkarīgu rīcības izvērtēšanu.
SIGMA pētījums: www.sigmaweb.org/content/dam/sigma/en/publications/reports/2007/01/political-advisors-and-civil-servants-in-european-countries_g17a1df1/5kml60qnxrkc-en.pdf.
 
GRECO salīdzinošajā pētījumā par ētikas kodeksiem teikts, ka uzvedības kodeksos augstākajām amatpersonām izpildvarā (tostarp ministriem un politiskajiem padomniekiem) jāapraksta sagaidāmā uzvedība lēmumu pieņemšanas procesā, jāaptver tādi jautājumi kā interešu konflikts, dāvanas, attiecības ar lobistiem, kas vēlas ietekmēt politikas un likumus, un ierobežojumi pēc šī amata atstāšanas, lai izvairītos, ka kāda darba privātajā sektorā perspektīva ietekmē pieņemtos lēmumus. 
GRECO pētījums: https://rm.coe.int/codes-of-conduct-for-public-officials-greco-findings-recommendations-p/168094256b.

2020. gada 17. janvārī Valsts kanceleja rīkoja diskusiju "GRECO rekomendācijas un to īstenošana: Godprātība un ētika politisko amatpersonu darbībā. Politisko un pārvaldes amatpersonu sadarbība", kurā piedalījās Ministru prezidenta un ministru padomnieki un ierēdniecības pārstāvji. Diskusijā tika apspriests jautājums par politisko amatpersonu ētikas prasībām. Diskusijas dalībnieki izteica atbalstu skaidrām ētikas prasībām politiskajām amatpersonām un atzina, ka ir svarīgi veicināt politisko un pārvaldes amatpersonu uzticēšanos un sadarbību, tādēļ jābūt kopīgiem ētikas standartiem un definētai vienotai misijai, lai politiskās un pārvaldes amatpersonas godprātīgi strādātu kopīgiem mērķiem.

Vairāku citu valstu piemēri, kas analizēti šī MK ētikas kodeksa izstrādē, parāda, ka arī citās valstīs ir atzīta nepieciešamība pēc ētikas kodeksa valdības locekļiem. Izskatīti Lielbritānijas Ministru kodekss, Islandes ministru uzvedības kodekss, Islandes Ministru uzvedības kodeksa vadlīnijas, Lietuvas likums "Par uzvedības kodeksu valsts politiķiem Lietuvas Republikā", Luksemburgas valdības locekļu ētikas noteikumi un Beļģijas Valdības locekļu ētikas kodekss.
Skatīt: www.gov.uk/government/publications/ministerial-code/ministerial-code; https://www.stjornarradid.is/rikisstjorn/sidareglur-hagsmunir-og-hagsmunaverdir; www.fed-deontologie.be/wp-content/uploads/2023/07/Code-deo-ministres.pdf  u.c.

Valsts pārvaldes iekārtas likums paredz divas dažādas amatpersonu kategorijas:
- politiska amatpersona (amatpersona, kuru ievēlē vai ieceļ, pamatojoties uz politiskiem kritērijiem);
- pārvaldes amatpersona (amatpersona, kura ir civildienesta ierēdnis vai iestādes darbinieks un kuru ieceļ amatā vai pieņem darbā, pamatojoties uz profesionāliem kritērijiem).

Politiskās amatpersonas izpildvarā ir:
- MK locekļi (Ministru prezidents un ministri, kā arī Ministru prezidenta biedrs un īpašu uzdevumu ministrs);
- parlamentārais sekretārs;
- ministra biedrs;
- MK locekļa padomnieki, konsultanti, palīgi, MK locekļa ārštata konsultatīvie darbinieki.

Ministru kabineta iekārtas likuma 5. pants paredz, ka MK sastāvā ir Ministru prezidents un ministri. MK sastāvā var būt arī Ministru prezidenta biedrs un īpašu uzdevumu ministrs. Tieši MK locekļi kā politiskas amatpersonas ir galvenie šo ieteikumu adresāti. Taču bez MK tie būs attiecināmi arī uz citām politiskām amatpersonām izpildvarā.

MK loceklis ir augstākā amatpersona attiecībā uz viņa padotībā esošo iestāžu amatpersonām (Valsts pārvaldes iekārtas likuma 32. pants). Nākamās augstākās amatpersonas ir parlamentārais sekretārs, ministra biedrs un valsts sekretārs. Valsts sekretārs ir valsts civildienesta ierēdnis, uz to MK kodekss neattieksies.

MK loceklis uz savu pilnvaru laiku var iecelt parlamentāro sekretāru no Saeimas deputātu vai attiecīgā MK locekļa biroja amatpersonu vidus. Parlamentārais sekretārs atbilstoši attiecīgā MK locekļa kompetencei uztur saikni ar Saeimu un tās komisijām, pārstāv attiecīgo MK locekli likumdošanas procesā Saeimā, piedalās likumprojektu sagatavošanā un izskatīšanā, kā arī veic citus MK locekļa dotos uzdevumus un pilda normatīvajos aktos noteiktos pienākumus.
Savukārt ministra biedrs pārzina atsevišķas nozares un politikas jomas, kuras ietilpst MK locekļa kompetencē un kuru pārziņu viņam noteicis attiecīgais MK loceklis, kā arī viņa uzdevumā pilda citus pienākumus. Ministra biedra institūts tika ieviests ar 2022. gada grozījumiem Valsts pārvaldes iekārtas likumā. Līdz šim brīdim praksē neviens ministrs nav iecēlis ministra biedru. Ministra biedra institūts tika paredzēts, lai noteiktu valdības līmenī politisku amatpersonu, kas atbild par otrā līmeņa politikām, bet kuru īstenošanai nav nepieciešams veidot atsevišķu ministriju.

Ievērojot minēto, tostarp parlamentārā sekretāra un ministra biedra funkcijas, kā arī to, ka atbilstoši Valsts civildienesta likuma 3. panta trešajai daļai šīs amatpersonas nav ierēdņi, uz tām paredzēts attiecināt šajā ieteikumu projektā noteikto.

Atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 24. pantam MK loceklis uz savu pilnvaru laiku var pieņemt darbā konsultatīvās amatpersonas un darbiniekus un izveidot biroju. Tāpat MK loceklim var būt ārštata konsultatīvie darbinieki (nav algoti darbinieki).
MK locekļa konsultatīvās amatpersonas un darbinieki "bauda ministra politisko uzticību un „nāk un iet” kopā ar ministru. Šīs amatpersonas valdības darbā pilda svarīgas funkcijas, jo palīdz ministram veidot savu politiku." (Levits E. Valsts pārvaldes iekārtas likuma koncepcija, pieejams: https://www.vestnesis.lv/ta/id/63685). Līdz ar to MK locekļa konsultatīvās amatpersonas un darbinieki un ārštata konsultatīvie darbinieki pēc savas būtības un savām funkcijām ir vairāk pietuvināti politiskām amatpersonām nekā pārvaldes amatpersonām, piemēram, valsts civildienesta ierēdņiem. Tādēļ uz štata un ārštata padomniekiem MK kodekss attiecas tiktāl, ciktāl tas nav pretrunā ar citiem normatīvajiem aktiem.

Gan politiskajām, gan pārvaldes amatpersonām ir savas funkcijas un savas raksturīgās iezīmes.
Valsts pārvaldē nodarbinātais saņem darba uzdevumus un atskaitās par to izpildi un citā ziņā ir tiešā vadītāja, iestādes vadītāja vai tā vietnieka padotībā, kamēr politiskās amatpersonas ir attiecīgā MK locekļa padotībā.
Daudzas ētikas prasībās šīm amatpersonu grupām ir kopīgas, piemēram, darbs sabiedrības labā (sabiedrības interešu ievērošana), atbildība, tiesiskums, godprātība, atklātība un saziņa ar sabiedrību. Vienlaikus šo amatpersonu atšķirīgās lomas nozīmē atšķirīgus ētikas un uzvedības izaicinājumus un to rīcības sabiedrisko nozīmīgumu. Piemēram, viens no vispārējiem valsts civildienesta principiem ir politiskā neitralitāte. Šis princips nostiprināts gan Valsts civildienesta likumā un paredz, ka viens no ierēdņa pamatpienākumiem ir amata pienākumu izpildē būt politiski neitrālam, gan Ieteikumos Nr. 1. Savukārt prasības par politisko neitralitāti izvirzīšana un attiecināšana uz politiskajām amatpersonām būtu pretrunā politisko amatpersonu būtībai. Politiskās amatpersonas izvirza un apstiprina, balstoties uz politiskiem kritērijiem un tām jābauda Saeimas vai attiecīgā MK locekļa politiskā uzticēšanās. 
Tāpat valsts pārvaldē nodarbinātajiem var piemērot disciplināratbildību, arī to atlase notiek konkursa kārtībā, balstoties noteiktos kritērijos. Piemēram, konstatējot Ieteikumu Nr. 1 vai iestādes ētikas kodeksa pārkāpumu valsts pārvaldē nodarbinātā rīcībā var lemt par disciplinārlietas ierosināšanu. Tajā pat laikā polisko amatpersonu nevar saukt pie disciplināratbildības un tai būtu grūti piemērot iestādes ētikas kodeksu gan hierarhijas, gan politiskās amatpersonas atšķirību dēļ.

Atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 25. pantam ar MK locekļa konsultatīvo amatpersonu vai darbinieku slēdz darba līgumu. Darba likuma 90. pants paredz iespēju par noteiktās darba kārtības vai darba līguma pārkāpšanu izteikt piezīmi vai rājienu. Līdz ar to MK locekļa konsultatīvās amatpersonas un darbinieki neatbilst politiskas amatpersonas definīcijai tiktāl ciktāl ir runa par disciplināratbildības piemērošanu. Vienlaikus, kā norādīts iepriekš, ņemot vērā MK locekļa konsultatīvās amatpersonas un darbinieki funkcijas, tās ir vairāk pietuvinātas politiskām nevis pārvaldes amatpersonām un tāpēc uz tām paredzēts attiecināt MK locekļu ētikas kodeksu.

2. GRECO 2018. gada Latvijas novērtējuma ziņojumā atzīts, ka visaptverošas un spēcīgas sabiedrības integritātes sistēmas priekšnoteikums ir ētiskas uzvedības principu un standartu attiecināšana uz visiem valsts varas līmeņiem un vispirms un galvenokārt – uz izpildvaras augstākā līmeņa vadītājiem, kuriem būtu jārāda piemērs, jāgūst un jāuztur ne vien tiesiska, bet arī augsta morāla autoritāte, kas tiem ļauj noteikt integritātes standartus citur publiskajā sektorā.  
GRECO ieskatā nepieciešams noteikt ētiskas uzvedības principus un standartus, kas ir attiecināmi uz Ministru kabinetu - Ministru kabineta locekļiem un to štata un ārštata padomniekiem (konsultatīvajām amatpersonām un ārštata konsultatīvajiem darbiniekiem). GRECO ieskatā jāregulē tādi aspekti kā interešu konflikti, mijiedarbība ar trešajām pusēm, tostarp lobētājiem, dāvanas. GRECO uzsver, ka svarīga ir politisko amatpersonu izpratne par piemērojamiem ētikas standartiem un to ievērošana.
GRECO ziņojumā Latvijai tika izteiktas vairākas rekomendācijas, tostarp:
iii. sistemātiski analizēt ar integritāti saistītus riskus, ar kuriem, pildot pienākumus, var saskarties Ministru kabineta locekļi, kā arī citas politiskas amatpersonas un ārštata konsultatīvie darbinieki (un personas ar līdzvērtīgu statusu), kā arī noteikt un īstenot piemērotus pasākumus to novēršanai;
v. balstoties uz visaptverošu integritātes risku novērtējuma rezultātiem, izstrādāt uzvedības standartus un principus, kas attiecas uz un var tikt piemēroti Ministru kabineta locekļiem, politiskajām amatpersonām un ārštata konsultatīvajiem darbiniekiem, kā arī dažādu kategoriju neatalgotajiem padomniekiem centrālajā valdībā (tādos jautājumos kā interešu konflikti, mijiedarbība ar trešajām pusēm, tostarp lobētājiem, dāvanas utt.), un nodrošināt, ka tie tiek informēti par šiem standartiem un ka tiem tiek nodrošinātas īpašas vadlīnijas un konsultācijas, tostarp konfidenciālas konsultācijas.
Pildot GRECO rekomendāciju (iii.), Valsts kanceleja sadarbībā ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju veica politisko amatpersonu ar integritāti saistītu risku izvērtējumu, identificējot integritātes riskus sešās jomās:
1) valdības un nozares politikas veidošana;
2) valdības un nozares politikas īstenošana un koordinēšana;
3) Padotībā esošu amatpersonu iecelšana un dienesta gaita;
4) Interešu konflikti un personīgā ieinteresētība;
5) Priekšvēlēšanu aģitācija un politisko partiju finansēšana;
6) Sabiedrības uzticēšanās un valsts un publiskā sektora tēla un reputācijas riski. 
Politisko amatpersonu integritātes risku analīze un izvērtējums (turpmāk – Risku izvērtējums) pieejams: www.mk.gov.lv/lv/media/13295/download?attachment.
Lai gan Risku izvērtējums izstrādāts 2022. gadā, nebija atbalsta MK locekļu ētikas kodeksa izstrādei, tādēļ v. rekomendācija līdz šim nav tikusi izpildīta.

Risku izvērtējumā secinātais izmantots šo ieteikumu izstrādē. Risku izvērtējums pēc būtības izceļ tos problēmjautājumus, kuros praksē ir iespējami un konstatējami riski izpildvaras politiskajām amatpersonām (iespējami ētikas pārkāpumi vai, riskus ignorējot, var tikt pieļauts likumpārkāpums), līdz ar to tiem atbilstošu rīcības standartu iekļaušana ieteikumu projektā ir pamatota un loģiski izrietoša. Risku izvērtējumā konstatētie riski un to piemēri atspoguļojas MK ētikas kodeksa projektā.

Piemēram, viena no Risku izvērtējumā identificētajām jomām bija saistīta ar padotībā esošo amatpersonu iecelšanu un atbrīvošanu (pieņemšana darbā un atlaišana no tā) un dienesta gaita (disciplinārsodīšana, labumu piešķiršana). Attiecīgi šī riska novēršanai sagaidāmā rīcība ietverta ieteikumu projekta 9. punktā, kas paredz, ka, pieņemot lēmumu par nodarbināto iecelšanu amatā (pieņemšanu darbā), pārcelšanu citā amatā, disciplināro sodīšanu vai atbrīvošanu no amata (atlaišanu no darba), MK loceklis rīkojas pēc objektīviem kritērijiem un viņu neietekmē politiskas vai personiskas intereses. Rīkoties pēc objektīviem kritērijiem nozīmē ievērto objektivitātes principu.
“Objektivitāte: valsts amatpersonām jārīkojas un jāpieņem lēmumi objektīvi, taisnīgi un pēc nopelniem, izmantojot labākos pierādījumus un bez diskriminācijas vai aizspriedumiem” atbilstoši Septiņiem Publiskās dzīves principiem (no angļu valodas Seven Principles of Public Life) Lielbritānijā, kas kā saistoši principi visām amatpersonām iekļauti arī Lielbritānijas Ministru kodeksā. Tāpat britu ministriem ir noteikts pienākums nodrošināt, ka to ietekme pār civildienestu un iecelšana amatos netiek izmantota negodprātīgi partijas interesēs (piemēram, ieceļot partijai lojālu personu).

Interešu konflikta novēršanas un godprātības principi ir ietverti 18., 19., 20., 21. un 22. punktā. 

18. punkts nosaka MK locekļa pienākumu rūpīgi iepazīties, pārzināt un ievērot tiesisko regulējumu, kas ir saistošs attiecīgajai politiskajai amatpersonai, vajadzības gadījumā, piemēram, šaubu gadījumā par kādu rīcību, konsultēties un lūgt padomu vai ētisku apsvērumu dēļ atturēties.
Dažkārt interešu konflikts var būt tikai šķietams, taču būtiski izvērtēt savas rīcības radīto iespaidu, jo politiskā amatpersona bieži ir atpazīstama sabiedrībā un tai jāuzņemas atbildība par savu un valsts sektora tēlu sabiedrībā. 
Interešu konflikta novēršanā kopumā nozīmīga ir savlaicīga savu interešu vai potenciālas ieinteresētības apzināšanās, atklātība par iespējamiem interešu konfliktiem un to savlaicīga risināšana.
Starptautiski interešu konflikts definēts kā konflikts starp valsts amatpersonas privātu interesi un valsts amata pienākumiem, kur privātā interese var neatbilstoši ietekmēt oficiālo pienākuma veikšanu, kā arī uzsvērts, ka visām valsts amatpersonām ir leģitīmas intereses, jo tās ir arī privātpersonas (iedzīvotāji), tādēļ no interešu konfliktiem nevar vienkārši izvairīties vai tos aizliegt, tie ir jādefinē, jāidentificē un jārisina (jāvada).
Avots: OECD Ieteikums par interešu konflikta risināšanu valsts pārvaldē, https://legalinstruments.oecd.org/en/instruments/OECD-LEGAL-0316

Interešu konflikta likuma 11. panta pirmā un otrā daļa paredz, ka valsts amatpersonai ir aizliegts, pildot valsts amatpersonas pienākumus, sagatavot vai izdot administratīvos aktus, veikt uzraudzības, kontroles, izmeklēšanas vai sodīšanas funkcijas, slēgt līgumus vai veikt citas darbības, kurās šī valsts amatpersona, tās radinieki vai darījumu partneri ir personiski vai mantiski ieinteresēti. Minētais pienākums saglabājas arī divus gadus pēc līgumisko attiecību izbeigšanās, laulības šķiršanas vai partnerības izbeigšanas.
Vienlaikus šie ierobežojumi neattiecas uz MK locekļiem gadījumiem, kad tie piedalās:
1) ārējo normatīvo aktu vai politisko lēmumu pieņemšanā;
2) MK lēmuma pieņemšanā par sava atalgojuma noteikšanu vai sevis iecelšanu, ievēlēšanu vai apstiprināšanu amatā.
Līdz ar to likuma līmenī jau šobrīd ir nostiprināti izņēmumi, kad MK loceklis var pieņemt lēmumu (piedalīties lēmuma pieņemšanā), kas skar viņu pašu, taču attiecīgā lēmuma pieņemšana netiek uzskatīta par amatpersonas atrašanos interešu konflikta situācijā.

MK ētikas kodeksa 20. punkts nosaka rīcību gadījumos, kad  Ministru kabineta locekļa kompetencē esošs lēmums ir saistīts ar viņa vai viņa ģimenes ekonomiskajām interesēm, proti, viņam ir pienākums to atklāt citiem Ministru kabineta locekļiem. Tāpat 20. un 21. punktā kā atbilstoša rīcība ir izvairīšanās no labuma gūšanas (priekšrocību radīšanas) sev, savai ģimenei, pārstāvētās politiskās partijas biedram, pārstāvim vai ziedotājam, kā arī jebkurai citai personai vai organizācijai, kam šāds labums vai priekšrocība objektīvi nepienākas vai kam bez šādas pretīmnākšanas būtu grūti to realizēt pašam. 

Praksē var ieviest savlaicīgu savu personīgo interešu atklāšanu. Intereses var atklāt publiski, izmantojot tā saukto interešu deklarāciju, vai iekšēji institūcijā. 20. punktā minētās ekonomiskās intereses ietver gan savas, gan savu tuvāko (radinieku un darījumu partneru) ekonomiskās un finanšu intereses plašā nozīmē, tostarp dažādas nodarbošanās, kas potenciāli varētu radīt interešu konfliktu (iepriekšējā darba vieta, citas esošās darba vietas, ieņemtie amati, dalība organizācijās u.c. sabiedriskas un ekonomiskas aktivitātes). Lai gan normatīvie akti šobrīd neparedz interešu deklarāciju, tāda ir iekļauta likumprojektā "Valsts pārvaldes godprātības un interešu konflikta novēršanas likums" (TA-26-TA-466). Šādas interešu deklarācijas ir jāsniedz un jāpublisko, piemēram, ministriem Lielbritānijā un komisāriem Eiropas Komisijā.
Skatīt: www.gov.uk/government/publications/list-of-ministers-interests/list-of-ministers-interests-may-2025-html;
https://commission.europa.eu/about/organisation/college-commissioners/valdis-dombrovskis_en (komisāra Valda Dombrovska piemērs).

Mijiedarbība ar trešajām pusēm, tostarp lobētājiem ir noteikta 16.punktā. 
Politiskās amatpersonas iepazīstas un ievēro Interešu pārstāvības atklātības likumā noteikto un iestādē, kurā tā strādā, noteikto iekšējo kārtību jautājumā par saziņu ar interešu pārstāvjiem, tostarp rūpējas, lai par šo saziņu būtu nodrošināta atklātība.

Dāvanu pieņemšana: 
Valsts institūcijās ir būtiski atturēties no dāvanu, viesmīlību un labumu pieņemšanas, kas var radīt nevēlamas saistības ar dāvinātāju, aizdomas par lēmuma neobjektivitāti vai valsts amatpersonas pamudināšanu uz kādu rīcību dāvinātāja interesēs. Šis princips ir īpaši svarīgs augstākajām un politiskajām amatpersonām, kuru lēmumiem ir liela ietekme uz sabiedrību un kuru reputācija un pozitīvs piemērs ir svarīgs, lai veicinātu uzticēšanos valsts institūcijām.
Minētais princips - atturēties no dāvanu, viesmīlību un labumu pieņemšanas - ietverts ieteikumu projekta 20. punktā. Minētais punkts ir jāinterpretē plaši. To var skatīt kontekstā ar 24. punktu par atturēšanos no rīcības, kas mazina valsts institūciju reputāciju un sabiedrības uzticēšanos. Līdztekus tam jāņem vērā arī 18. punktā paredzētā Interešu konflikta likuma ievērošana, kur ietverts jautājums par dāvanu pieņemšanas ierobežojumiem. Arī izstrādē esošajā Valsts pārvaldes godprātības un interešu konflikta novēršanas likumā (TA-26-TA-466) plānots ietvert jautājumus, kas skar dāvanu pieņemšanu.
Kā tas ir noteikts Interešu konflikta likumā, MK locekļi var pieņemt oficiālās dāvanas un reprezentācijas priekšmetus, ko tiem pasniedz oficiālas valsts vizītes vai oficiālas tikšanās laikā vai publiskā pasākumā ar ārvalstu vai Latvijas organizāciju pārstāvjiem un kas izriet no vispārpieņemtas prakses, kur mērķis ir vairot citas valsts vai kādas organizācijas atpazīstamību un nav mērķis ietekmēt amatpersonu vai konkrētu lēmumu. 
Islandes Ministru uzvedības kodeksa vadlīnijas noteikts, ka ministrs ievēro atturību dāvanu pieņemšanā un nepieņem vērtīgas personīgas dāvanas, veicot amata pienākumus. Beļģijas Valdības locekļu ētikas kodeksā uzsvērts, ka nepieņemama rīcība ir pieņemt materiālus vai finansiālus labumus un ka var pieņemt tikai tādas dāvanas, kuru vērtība ir simboliska.
Ievērojot minēto, MK ētikas kodeksa 20. punktā ietverts princips, ka politiskām amatpersonām ir jāatturas no dāvanu, viesmīlības vai labumu pieņemšanas. Šāds princips ir atbalstāms, taču vienlaikus, par šā principa pārkāpumu netiktu uzskatītas ziedu pieņemšana nozīmīgā dzīves notikumā, piemēram, stājoties amatā vai dzimšanas dienā; reprezentācijas priekšmetu vai oficiālu dāvanu pieņemšana, pildot amatpersonas pienākumus. Secināms, ka oficiālas dāvanas vai reprezentācijas priekšmetu pieņemšana nav personīga, bet vērsta uz amatpersonu kā valsts vai institūcijas pārstāvi.

3. Sabiedrības uzmanība  ir pievērsta politisko amatpersonu rīcībai un sabiedrība sagaida, ka politiskās amatpersonas ir kompetentas un iedziļinās nozares problēmās, kā arī, ka tās ir personas ar augstu atbildības sajūtu un ētikas standartiem, ka valsts tēriņi ir pārdomāti un lietderīgi. 
Skatīt: 2023.gada Dialoga apļu par uzticēšanos kopsavilkums, sadaļa "Cilvēks un politiķi (politiskās partijas)": www.mk.gov.lv/lv/media/17583/download?attachment.

2025.gadā Latvijas Universitātes pētnieki secināja, ka uzticēšanās stiprināšana valsts institūcijām ir iespējama tikai tad, ja politikas tiek veidotas atsaucīgi un caurskatāmi. Uzticēšanos nevar “pieprasīt”, to var tikai “nopelnīt” ar atbildīgu rīcību, atvērtību un pierādāmu rezultātu komunikāciju. Institucionālā atsaucība un politikas atgriezeniskā saite ir galvenais uzticēšanās indikators, secināts pētījumā.
Skatīt: https://eszf.lu.lv/petnieciba/programmas-un-projekti/cilveks-sabiedriba-un-parvalde/inovativa-un-ieklaujosa-parvaldiba-sabiedribas-iesaistes-uzticibas-komunikacijas-veicinasanai

Ievērojot minēto, MK ētikas kodeksā ir uzsvērta atbildība (atbildības uzņemšanās, atbildīga rīcība) kā vērtība un kā  pareiza rīcība. Atbildības elementi ir faktos un rūpīgā situācijas analīzē balstīta lēmumu pieņemšana, apzinoties to ietekmi uz plašāku sabiedrību (4.3. apakšpunkts), ieklausīšanās sabiedrībā un regulāra komunikāciju ar iedzīvotājiem, tostarp uzklausot dažādu sabiedrības grupu argumentus un vajadzības, izsverot un līdzsvarojot tos (17. punkts), kā arī saimnieciska un pārdomāta rīcība ar valsts resursiem, tostarp ar budžeta līdzekļiem (5. punkts).
Pārdomātas un saimnieciskas rīcības ar valsts resursiem princips aptver gan lēmumus, kas skar sabiedrību, gan arī pašas politiskās amatpersonas un tās komandas darba organizāciju.
Nozīmīga ir starptautiski pieņemtā prakse valdības un nozares politikas veidošanā ministriem un to padomniekiem ikdienā cieši sadarboties ar ierēdniecību, attīstot koordinācijas mehānismus izpildvarā (7. punkts).
Piemēram, Lielbritānijas ministru ētikas kodeksā noteikts (paplašinot uz sadarbību arī ar zinātniekiem): "1.9. Ministriem ir pienākums godīgi un pienācīgi ņemt vērā informētus un objektīvus civildienesta ierēdņu ieteikumus, kā arī citus apsvērumus un ieteikumus politikas lēmumu pieņemšanā, un viņiem būtu jāņem vērā zinātnisko ieteikumu principi valdībai".
Tam ir nozīmīga loma, jo politisko amatpersonu un ierēdņu lomas ir savstarpēji papildinošas, tikai to sadarbības rezultātā var nonākt pie profesionāla rezultāta. "Ierēdņiem un politiskajiem padomniekiem ir dažādas, tomēr savstarpēji papildinošas lomas: tie dala atbildību par padomu sniegšanu par politikas īstenošanu, kā arī lojalitāti ministram. Politiskie padomnieki sniedz padomus, ņemot vērā politiskus apsvērumus. Ierēdniecības uzdevums ir administrēt, izpildīt un ieviest politiku – taču arī dot ieteikumus par iespējamiem risinājumiem ministram. Politiskajiem padomniekiem ir jāpaļaujas uz ierēdniecības sadarbību. Ierēdņi apzinās, ka bieži vien no politiskajiem padomniekiem var uzzināt par to politisko vidi, kurā viņi darbojas." (OECD SIGMA. Sigma Papers. Nr. 38. Political Advisors and Civil Servants in European Countries.)

4. MK 2009. gada 15. janvāra rīkojumā Nr. 14 "Par politisko partiju finansēšanas koncepciju" 4. punktā tika dots uzdevums:
"Tieslietu ministrijai sadarbībā ar Valsts kanceleju izstrādāt un līdz 2009. gada 30. aprīlim publiskot koncepcijā minētās ētikas vadlīnijas valsts pārvaldes un pašvaldību amatpersonām, kuras iesaistās politiskajā darbībā".
Tādējādi, viens no sākotnēji izvirzītajiem problēmjautājumiem, kuru bija nepieciešams novērst bija administratīvā resursa izmantošanu politiskiem mērķiem, tostarp priekšvēlēšanu aģitācijai, piemēram neiesaistīt valsts pārvaldē nodarbinātos vai neizmantot ministrijas materiālos resursus priekšvēlēšanu aģitācijai.

Lai gan iespējams, ka šīs problēmas aktualitāte mūsdienās ir mazinājusies, jo ir uzlaboti normatīvie akti saistībā ar priekšvēlēšanu aģitāciju, joprojām ir nepieciešams saglabāt augstus godprātības standartus šajā jautājumā, tāpēc attiecīgs regulējums iekļauts MK ētikas kodeksa projektā.
MK ētikas kodeksa 5. punkts paredz, ka MK loceklis valsts pārvaldes administratīvos resursus, finansiālos resursus un cilvēkresursus izmanto tam paredzētajiem mērķiem un amata pienākumu pildīšanai, ne personīgiem vai politiskās partijas mērķiem.
Piemēram, 5. punkts paredz, ka pirmsvēlēšanu periodā politiskā amatpersona nelūdz ministrijas darbiniekam izgatavot aģitācijas materiālus vai veikt sabiedrības informēšanas aktivitātes pārstāvētās politiskās partijas interesēs, politiskā amatpersona publiskā uzstāšanās (tikšanās) skaidri nodala, kur pārstāv ministriju, bet kur -  politisko partiju.
Lielbritānijā priekšvēlēšanu laikā tiek ieviests īpašs periods, kura laikā nepieciešams ievērot īpašus noteikumus. Piemēram, šajā laikā īpaša uzmanība jāpievērš plānotajām vizītēm uz vēlēšanu reģioniem. Ministru vizītēm šajā laikā ir jābūt saistītām ar amatpersonas pamatpienākumu veikšanu, tās nevar kalpot politiskās partijas vai ar priekšvēlēšanu aģitāciju saistītiem mērķiem.
Skatīt: www.gov.uk/government/publications/election-guidance-for-civil-servants  

5. OECD Kukuļošanas apkarošanas darba grupa 2021. gada ziņojumā vērtēja tās Latvijai izteiktās rekomendācijas 8 (a) izpildi. Rekomendācija 8 (a) paredz: "veikt darbības, lai valdības amatpersonas atturētos no tādiem komentāriem par ģenerālprokurora darbībām, kas rada iespaidu par politisku iejaukšanos".
Secināts, ka minētā rekomendācija nav izpildīta un ka tās izpildei ir paredzēts jautājumu iekļaut ētikas kodeksā. 

OECD ziņojums: www.oecd.org/en/publications/implementing-the-oecd-anti-bribery-convention-phase-3-follow-up-report-latvia_5454ae1e-en.html.

Ņemot vērā minēto, ētikas kodeksa 13. punktā iekļauts, ka MK loceklis atturas no tādiem publiskiem izteikumiem par izmeklēšanas iestāžu, tiesu varas iestāžu vai citu neatkarīgu iestāžu darbu, kas var radīt iespaidu par politisko un kriminālprocesuālo iejaukšanos.

6. Kopš 2021. gada tiek veikts OECD Uzticēšanās pētījums. Tas parāda sabiedrības zemo uzticēšanos valsts institūcijām. 2023. gadā 29% respondenti Latvijā uzticējās nacionālajai valdībai salīdzinoši ar 39% vidēji OECD dalībvalstīs. Tostarp, vērtējot uzticēšanos dažādām organizācijām, trīs zemākie rādītāji ir valsts valdībai, parlamentam un politiskajām partijām.
OECD Uzticēšanās pētījumā uzsvērti tādi uzticēšanos veicinoši faktori kā uzticamība (tāds, uz ko var paļauties), atsaucīgums, atvērtība, godprātība un taisnīgums. Savukārt godprātīgu rīcību raksturo tas, vai augsta līmeņa politiskas amatpersonas atteiktos izrādīt politisku labvēlību apmaiņā pret labi apmaksātu darbu privātajā sektorā. 

Ņemot vērā minēto, viens no ētikas kodeksa mērķiem ir celt sabiedrības uzticēšanos valsts institūcijām (2. punkts). 
Tāpat 20. punktā noteikts, ka MK loceklis neizmanto amata stāvokli, lai gūtu labumu sev, savai ģimenei vai kādai atsevišķai personai vai organizācijai un 21. punkts, ka MK loceklis atturas no rīcības, kas varētu liecināt par īpašu priekšrocību radīšanu paša pārstāvētās politiskās partijas biedram, pārstāvim, ziedotājam vai jebkurai citai personai.

7. Pēdējos gados sabiedrībā vispārpieņemto uzvedības normu un organizāciju kultūras kontekstā gūst jautājumi, kas ir saistīti ar pieklājību, cieņpilnas attieksmes ievērošanu, cieņpilnas darba vides veidošanos, kā arī diskriminācijas izskaušanu, dažkārt saskatot tieši ētiku kā prizmu šo jautājumu izvērtēšanā. Politiskas amatpersonas  izteikts aizvainojošs izteiciens var gūt publisku rezonansi un ņemot vērā varas stāvokli un publisko atpazīstamību, var ietekmēt sabiedrības uzticēšanos valsts institūcijām.

Ieteikumu projekta 11. punkts paredz, ka MK loceklis izturas vienlīdzīgi pret ikvienu personu un nepieļauj diskrimināciju.
11.punkta izpratnē diskriminācija ietver arī bosingu, mobingu un seksuālu uzmākšanos, bet arī cita veida diskriminējošu uzvedību.
Tāpat ieteikumu projekta 10. punkts paredz, ka MK loceklis ir pieklājīgs un izturas ar cieņu pret sabiedrības locekļiem, amatpersonām, valsts un pašvaldību institūciju nodarbinātajiem. Pieklājības normu ievērošana ietver iecietību, uzklausīšanu, atsaucību, atturēšanos no aizvainojošiem izteikumiem. Savstarpēja cieņa un vispārēju pieklājības normu ievērošana ir ētikas pamatprincips, kura ievērošanai sabiedrībā būtu jābūt pašsaprotamai, lai tā spētu sekmīgi funkcionēt un virzīties uz attīstību.
Minētais ir vēl vairāk konkretizēts arī ieteikumu projekta 12. punktā, nosakot, ka MK loceklis sabiedriskās vietās neatrodas alkohola reibumā vai citu apreibinošu vielu ietekmē vai nepiedienīgā izskatā. Savukārt 24. punktā noteikts, ka MK loceklis amata pienākumu izpildes laikā un ārpus tā atturas no rīcības, kas mazina valsts un valsts pārvaldes reputāciju un sabiedrības uzticēšanos tai. MK loceklis kā privātpersona ir godprātīgs un ievēro normatīvos aktus.
MK loceklim ir jārāda piemērs, ne tikai sabiedrībai, bet arī tam padotajām amatpersonām. Nevar prasīt, lai ierēdņi un darbinieki ievērotu augstas ētikas prasības, ja tādas pašas prasības netiek izvirzītas MK loceklim. Tieši MK loceklis ir nozares seja un tam ar savu rīcību jāvairo uzticēšanās valdībai un valsts pārvaldes institūcijām. Tāpat prasot, lai sabiedrība ievēro normatīvos aktus, arī MK loceklim jārāda pozitīvs piemērs.
Ministru kabinets 2024. gada 19. decembrī apstiprināja Vardarbības pret sievieti un vardarbības ģimenē novēršanas un apkarošanas plānu 2024.–2029. gadam. Savukārt tiesībsargs 2024. gadā uzsāka apjomīgu pētījumu par seksuālo uzmākšanos, pieejams: https://www.tiesibsargs.lv/resource/izpete-seksualas-uzmaksanas-tematika. 
Tāpat, tiesībsarga 2025. gada pārbaudes lietā Nr. 2024-67-26AB tika vērtēts tieši iespējamas diskriminācijas un cieņpilnas attieksmes ievērošanas jautājums, kā rezultātā tiesībsargs sniedza rekomendāciju izstrādāt un pieņemt MK ētikas kodeksu, kurā būtu regulēta arī ministru rīcības izvērtēšanas kārtība un sekas pārkāpuma konstatēšanas gadījumā. 

8. 2025. gadā pēc Valsts kancelejas pasūtījuma "Sabiedrības par atklātību-Delna" veica izpēti par ētikas kodeksiem valsts pārvaldē. Gala ziņojumā secināts, "ka problemātiskāki varētu būt gadījumi, kad ir nepieciešams vērtēt politisku amatpersonu rīcības ētiskumu. Šādu jautājumu skatīšana iestādē izveidotajā ētikas komisijā varētu nebūt produktīva, turklāt varētu radīt domstarpības par to, vai iestādes izveidota ētikas komisija vispār ir tiesīga vērtēt politisku amatpersonu rīcību. Lai risinātu šo situāciju, būtu izvērtējama iespēja veidot centrālu pieeju visā valsts pārvaldē šādu gadījumu risināšanai. Līdzīgi kā Saeimā, kur Saeimas deputātu rīcības ētiskumu vērtē Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija, kas sastāv no deputātiem".
"Sabiedrības par atklātību-Delna" gala ziņojums: https://www.mk.gov.lv/lv/media/22215/download?attachment.

Tāpat tiesībsarga 2025. gada rekomendācija MK paredz izstrādāt un pieņemt MK ētikas kodeksu, kurā būtu regulēta arī ministru rīcības izvērtēšanas kārtība un sekas pārkāpuma konstatēšanas gadījumā (pabeidzot pārbaudes lietu Nr. 2024-67-26AB). 

Rīcības izvērtēšanas kārtība
MK ētikas kodeksā paredzēts uzraudzības mehānisms, kas ietver kārtību rīcības izvērtēšanai un trīs iespējamas rīcības, ja tiek konstatēta neatbilstība. Tāpat paredzēta arī atziņu un secinājumu publicēšana, veidojot kopējo izpratni un labo praksi.

Latvijas Republikas Satversmes 59. pants paredz, ka Ministru prezidentam un ministriem viņu amata izpildīšanai ir nepieciešama Saeimas uzticība un viņi par savu darbību ir atbildīgi Saeimas priekšā. Ja Saeima izteic neuzticību Ministru prezidentam, tad jāatkāpjas visam kabinetam. Ja neuzticība izteikta atsevišķam ministram, tad tam jāatkāpjas un viņa vietā Ministru prezidentam jāaicina cita persona.
Latvija ir parlamentāra republika, līdz ar to viena no Saeimas funkcijām ir izpildvaras darba uzraudzība jeb parlamentārā kontrole. MK kopumā un katrs ministrs ir politiski atbildīgi Saeimas priekšā. Parlamentārās sistēmas galvenā pazīme ir pilnīga valdības atbildība parlamentam.  Parlamentārā sistēmā tauta ievēl parlamentu, kas apstiprina valdību un valdība ir tam atbildīga. 
Atbilstoši Saeimas kārtības rullim par neuzticības izteikšanu MK vai MK loceklim var iesniegt Saeimas lēmuma projektu. Ministru prezidents ir viena no valsts augstākajām amatpersonām, līdz ar to nepastāv daudz kontroles mehānismu iespēju tieši attiecībā uz Ministru prezidentu. Tā kā Ministru prezidents ir atbildīgs Saeimas priekšā, lai nodrošinātu Latvijas valsts iekārtai tiesiski atbilstošu mehānismu Ministru prezidenta rīcības izvērtēšanai, ieteikumu projekts paredz, ka Ministru prezidenta rīcību izvērtē Saeima atbilstoši Saeimas kārtības rullim (ieteikumu projekta 26. punkts).

Ministru prezidenta rīcību Saeima var vērtēt, izmantojot Saeimas kārtības rullī jau šobrīd paredzētos mehānismus, piemēram, neuzticības izteikšanu, jautājumu uzdošanu, balsojumu par valsts budžeta likumprojektu, MK locekļu ziņojumu izskatīšanu. Nav paredzēts veikt grozījumus Saeimas kārtības rullī, lai paredzētu īpašus mehānismus, kā Saeima var vērtēt tieši Ministru prezidenta rīcības atbilstību MK ētikas kodeksam. Uzskatāms, ka esošie instrumenti ir pietiekami, lai Saeima varētu nodrošināt Ministru prezidenta darbības kontroli, vienlaikus nodrošinot MK darba stabilitāti.

Hierarhijas principā balstīta pieeja. 
Lai gan Satversmes 59. pants paredz Saeimas tiesības izteikt neuzticību arī atsevišķam ministram, attiecībā uz pārējiem MK locekļiem rīcības atbilstības izvērtēšana ir kopumā atstāta Ministru prezidenta ziņā. Vienlaikus tas, protams, neierobežo Saeimu īstenot savas kontroles tiesības pār atsevišķu MK locekli.
Ieteikumu projekts paredz, ka Ministra, Ministru prezidenta biedra un īpašu uzdevumu ministra rīcības atbilstību šiem ieteikumiem izvērtē Ministru prezidents vai tā noteikta amatpersona vai izveidota komisija (25. punkts). 
Ministru prezidents vada MK darbu, tāpat Ministru prezidentam it tiesības atbrīvot ministru no amata. Līdz ar to ir pamatoti, ka citu Ministru kabineta locekļu rīcības atbilstību vērtē tieši Ministru prezidents, tā noteikta amatpersona vai izveidota komisija, jo Ministru prezidents ir politiski atbildīgs par MK darbu kopumā.

Ieteikumu projekta 3. punktā minētās personas (parlamentārā sekretāra, ministra biedra, Ministru kabineta locekļa biroja konsultatīvās amatpersonas, darbinieku un ārštata konsultatīvo darbinieku) rīcības atbilstību šiem ieteikumiem izvērtē attiecīgais Ministru kabineta loceklis vai tā noteikta amatpersona vai izveidota komisija. 
Ieteikumu projekta 3. punktā minētās personas ir pakļautas attiecīgajam MK loceklim, tāpēc to rīcības izvērtēšana ir piekritīga attiecīgajam MK loceklim.

Tas, vai konkrētajā gadījumā attiecīgo rīcību vērtē pats MK loceklis, tā noteikta amatpersona vai izveidota komisija, ir atkarīgs no attiecīgā MK locekļa ieskatiem, neviena no metodēm nav prioritāra pār citu.
 
Konstatējot, ka ministra, Ministru prezidenta biedra, īpašu uzdevumu ministra un šo ieteikumu 3. punktā minētās personas rīcība neatbilst šiem ieteikumiem, var: 
- sniegt ieteikumus pareizai rīcībai;
- izteikt rakstveida aizrādījumu;
- noteikt prasību atvainoties personīgi vai publiski.

Rīcības izvērtēšana nozīmē arī iespēju informēt attiecīgajā kārtībā par rīcību, kas, iespējams, neatbilst vienam vai vairākiem MK ētikas kodeksa punktiem.
Rīcības izvērtēšana būs atkarīga no konkrētā gadījuma. Tā var ietvert faktu pārbaudi, tostarp jautājumu uzdošanu, kā arī, ja attiecināms, dažādu pušu viedokļa uzklausīšanu. Tāpat var būt situācijas vērtējums un ieteikumi pareizai rīcībai. Šādi vērtējumi var būt lietderīgi līdzīgās situācijās nākotnē. Ieteikumi pareizai rīcībai var būt:
- kā pareizi izprast kādu MK ētikas kodeksa punktu;
- kā pareizi rīkoties noteiktā dzīves situācijā;
- viedoklis par aktuālu jautājumu no ētikas viedokļa;
- pēc kādiem kritērijiem vērtēt, cik ētiska ir noteikta rīcība;
- riski, ko var radīt kāda rīcība.

Ministru kabineta locekļa atbildība ir rīkoties ētiski un atbilstoši uzvedības prasībām, kas tam ir izvirzītas. Ministru kabineta loceklis var pats atbildīgi reaģēt, ja pieļauta neatbilstoša rīcība.

Izvērtējumā jāvērtē MK ētikas kodeksa efektivitāte un piemērošana.

Piemērošanas prakse, ētikas un uzvedības normu pārkāpumi, rīcības atbilstības izvērtējumi, skaidrojumi, labā prakse, sabiedrības apmierinātība un uzticēšanās valsts institūcijām