Anotācija (ex-ante)

Kā norādīts jau iepriekš, pašvaldību kompetencē ietilpst jautājumi par kapsētu ierīkošanu, uzturēšanu, paplašināšanu, kapavietas piešķiršana un citi ar kapsētu izveidošanu un uzturēšanu saistīti aspekti. Savukārt katras pašvaldības pieeja minēto jautājumu regulējumā atšķiras. Kā piemēram, pašvaldībās tiek pieņemts atšķirīgs regulējums attiecībā uz kapavietas piešķiršanas un mirušo apbedīšanas kārtību, laika periodu virsapbedījumu veikšanai, prasībām kapavietu uzturēšanai un virknē citu jautājumu. Vienlaikus kapsētu izveidošanas un uzturēšanas, kā arī kapavietu piešķiršanas jautājumi nav atzīstami par tik specifiskiem, lai katrai teritorijai noteiktu atšķirīgu regulējumu. Minētos jautājumus ir iespējams un nepieciešams regulēt vienoti, tādējādi mazinot normatīvismu un sekmējot tiesisko skaidrību iedzīvotājiem par viņu tiesībām un pienākumiem.
Valsts kontroles 2018. gada 7. februāra informatīvajā ziņojumā “Kapsētu saimniecība Latvijā” (revīzijas lieta Nr. 2.4.1-1/2017) norādīts: “Mūsu skatījumā efektīvākais risinājums ir atgriezties pie likumprojekta izstrādes, tajā iekļaujot mūsu ieskatā iedzīvotājiem būtiskos jautājumus, kas saistīti ar pašvaldību un iedzīvotāju pienākumiem un tiesībām kapsētu un kapavietu apsaimniekošanā, pašvaldību sniegtajiem ar kapsētu izmantošanu saistītajiem pakalpojumiem un maksājumiem. Turklāt jomu regulējoša likuma nepieciešamību pamato vairāki revīzijā konstatēti mūsuprāt būtiski aspekti – neskaidrie kapavietu iegūšanas, apbedījumu reģistrācijas un uzskaites noteikumi, strīdīgā situācija par pašvaldību noteikto iedzīvotājam obligāti veicamo maksājumu veidiem un to apmēru, neskaidrības pašvaldību tiesību un pienākumu apjomā kapsētu apsaimniekošanā, it īpaši rīcībai ar ilgstoši nekoptām kapavietām. Šo jautājumu sakārtošana ir aktuāla arī kapsētās, kas pieder draudzēm. Vienlaicīgi ir jādomā par risinājumiem saistībā ar Latvijā augošo pieprasījumu pēc kremēšanas pakalpojuma un urnu glabāšanas, kā arī iespējamajiem pieprasījumiem pēc balzamēšanas un dažādiem citiem apbedījumu veidiem, kas kļūst aktuāli jau mūsu kaimiņvalstīs.” Ievērojot minēto, arī Valsts kontrole ir konstatējusi nepieciešamību pēc atbilstoša, vienota tiesiskā regulējuma.
Vienota regulējuma neesamības problemātika apskatīta arī jau minētā informatīvā ziņojuma “Par apbedīšanas nozares regulējuma pilnveidošanu” ietvaros, secinot, ka “pašvaldības līdz šim atšķirīgi izpratušas kapavietas piešķiršanas kārtību. Tāpat krasi atšķiras mirušo apbedīšanas kārtība, nepieciešamais laika periods mirušo virsapbedījumu veikšanai, kapavietu aktēšanas periodi”.
Arī datus par kapsētās veiktajiem apbedījumiem un kolumbārijos izvietotajām urnām pašvaldības apkopo atšķirīgi, tāpat atšķirīgi tiek nodrošināta šo datu publiskā pieejamība. Vienots regulējums nodrošinātu tiesisko noteiktību attiecībā uz šādas informācijas apkopošanu un uzkrāšanu, kā arī vienotas prasības tās publicēšanai.
Kā norādīts iepriekš, ārējos normatīvajos aktos nav definēts pašvaldības pienākums apbedīt vai kremēt mirušo, uz kuru neattiecas Ministru kabineta 2007. gada 27. marta noteikumu Nr. 215 “Kārtība, kādā veicama smadzeņu un bioloģiskās nāves fakta konstatēšana un miruša cilvēka nodošana apbedīšanai” 18.2. apakšpunkts, bet kura personība nav noskaidrota (nezināms (neidentificēts) mirušais) vai kuram nav piederīgo. Lai arī pašvaldības veic šo personu apbedīšanu vai kremēšanu, nepieciešams minēto pienākumu ietvert normatīvajā regulējumā.
Savukārt regulējuma neesamība par to, kā Fizisko personu reģistrā tiek aktualizēta informācija par Latvijas teritorijā vai ārvalstīs veiktu minētajā reģistrā reģistrētas personas apbedīšanu, kremāciju, pārapbedīšanu, apbedīta mirušā kremāciju vai urnas pārvietošanu, liedz iespēju vienoti iegūt informāciju par mirušā apbedīšanas vai kremācijas faktu.

Pieņemt likumprojektu, kas noteiktu vienotu tiesisko regulējumu kapsētu izveidošanas un uzturēšanas jautājumos, paredzēt tiesisko ietvaru jautājumam par nezināma (neidentificēta) vai bezpiederīga mirušā apbedīšanu vai kremēšanu, kā arī noteikt ar mirušo apbedīšanu vai kremēšanu saistītu ziņu aktualizēšanas kārtību publiski pieejamā reģistrā.  
Ievērojot minēto, vienots regulējums nepieciešams tādos jautājumos kā pamatprasības kapsētas izveidošanai, paplašināšanai, uzturēšanai un slēgšanai; pašvaldības kapsētu apbedījumu reģistra vešanas kārtība; pamatprasības kapavietas piešķiršanai un uzturēšanai; kapsētas apsaimniekotāja un kapavietas lietotāja kompetence; pamatprasības apbedīšanai un pārapbedīšanai, kā arī ziņu aktualizēšanas kārtība Fizisko personu reģistrā.
Likumprojekts attiecināms uz pašvaldību kapsētām, izņemot daļā par ziņu aktualizēšanu Fizisko personu reģistrā, ko, ņemot vērā šo personu un institūciju iesaisti mirušo apbedīšanas un kremēšanas jautājumos, nepieciešams attiecināt arī uz citu kapsētu īpašniekiem, kremācijas pakalpojumu sniedzējiem, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi (turpmāk – PMLP), kā arī Latvijas diplomātiskajām un konsulārajām pārstāvniecībām ārvalstīs.
Attiecībā uz citām personām piederošām kapsētām likumprojekta izstrādes gaitā ņemts vērā Tieslietu ministrijas viedoklis par to, ka nav konstatēta nepieciešamība izstrādāt un virzīt tiesisko regulējumu civiltiesību un reliģisko tiesību, kā arī reliģisko lietu jomā saistībā ar privātu kapsētu izveidošanu un uzturēšanu. Attiecībā uz reliģiskajām organizācijām to īpašumtiesības tiek regulētas īpaši Reliģisko organizāciju likumā un speciālajos baznīcu likumos. Reliģisko organizāciju likums noteic, ka reliģisko organizāciju īpašumā var būt kustamā un nekustamā manta un tiesības rīkoties ar nekustamo mantu ir vienīgi reliģisko organizāciju vadības institūcijām, ja statūtos (satversmē, nolikumā) nav noteikta cita kārtība. Attiecībā uz dievnamu, kapliču un kapsētu pārraudzību un ceremonijām kapsētās Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas likumā un Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likumā līdzīgi ir noteikts, ka baznīcai piederošās kapsētas atrodas baznīcas pārziņā, baznīcai piederošajās kapsētās ceremonijas notiek atbilstoši baznīcas noteiktajai kārtībai, kā arī baznīca reliģiskās ceremonijas var veikt arī pašvaldību ierīkotajās kapsētās un krematorijās pašvaldību noteiktajā kārtībā. Šajos baznīcu speciālajos likumos ir noteikts arī tas, ka baznīcas dievnamu, kapliču un kapsētu būvniecība (tajā skaitā rekonstrukcija, renovācija, restaurācija, nojaukšana), kā arī kapsētu ierīkošana notiek ar baznīcas augstākās vadības rakstveida piekrišanu. Ņemot vērā minēto, attiecībā uz reliģiskajām organizācijām likumprojektā nav ietvertas apbedīšanas procedūru regulējošas tiesību normas, jo šī joma pēc būtības ir reliģisko organizāciju kanonisko procedūru un priekšrakstu jautājums.
Jāatzīmē, ka likumprojekta regulējums nav piemērojams gadījumos, kad attiecīgo jautājumu jau regulē citu likumu speciālās tiesību normas. Atbilstoši Oficiālo publikāciju un tiesiskas informācijas likuma 9. panta sestās daļas 2. punktam, ja konstatē pretrunu starp vienāda juridiska spēka vispārējo un speciālo tiesību normu, vispārējo tiesību normu piemēro tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālā tiesību norma.
Likumprojekta izstrādes gaitā vērtēts arī jautājums par vienota regulējuma noteikšanu apbedīšanas pakalpojumu sniegšanas jomā. Minētajā jautājumā ņemts vērā Ekonomikas ministrijas sniegtais viedoklis, ka Brīvas pakalpojumu sniegšanas likuma 6. panta pirmā daļa paredz, ka pakalpojumu sniegšanas ierobežojumi ir nosakāmi, ja tie ir pamatojami ar sabiedrības interešu ievērošanu, ja tie nav diskriminējoši un ir samērīgi. Ekonomikas ministrija uzskata, ka uzņēmējdarbības regulēšana apbedīšanas pakalpojumu jomā nav sabiedrības interesēs, balstoties uz sekojošiem apsvērumiem. Pirmkārt, tas radītu papildu administratīvo slogu apbedīšanas pakalpojumu sniedzējiem, kam sekojoši samazināsies apbedīšanas pakalpojumu sniedzēju skaits, kas savukārt ietekmēs iedzīvotāju iespējas izvēlēties starp vairākiem apbedīšanas pakalpojumu sniedzējiem. Otrkārt, uzņēmējdarbības regulēšana apbedīšanas pakalpojumu jomā neatbilst samērīguma principam, jo labums, ko iegūtu sabiedrība ar minētā tiesiskā regulējuma izstrādi, būtu mazāks kā tiesisko interešu ierobežojums, kas tiktu noteikts apbedīšanas pakalpojumu sniedzējiem. Attiecīgi, Ekonomikas ministrijas ieskatā, nav tiesiska pamatojuma noteikt prasības vai nosacījumus uzņēmējdarbības veikšanā attiecībā uz apbedīšanas pakalpojumu sniegšanu. Minētajam viedoklim pievienots arī skaidrojums par kaimiņvalstu - Igaunijas un Lietuvas pieredzi, norādot, ka arī šajās valstīs netiek paredzētas īpašas prasības vai nosacījumi attiecībā uz apbedīšanas pakalpojumu sniegšanu. Ievērojot iepriekš minēto Ekonomikas ministrijas viedokli, kā arī likumprojekta darba grupas ietvaros konstatēto, likumprojektā netiek iekļauts regulējums saistībā ar apbedīšanas pakalpojumu sniegšanu.
Kapsētas izveidošana, paplašināšana, uzturēšana un slēgšana
Likumprojektā noteikts, ka par kapsētas izveidi, paplašināšanu vai slēgšanu lemj pašvaldības dome. Minētajā pašvaldības domes lēmumā par kapsētas izveidošanu nosaka tās nosaukumu, darba laiku un robežas, kā arī kapsētā iespējamos apbedījuma veidus. Turklāt pašvaldība jau savlaicīgi plāno kapsētu izveidošanu un paplašināšanu saskaņā ar tās teritorijas attīstības plānošanas dokumentiem. Attiecībā uz kapsētas slēgšanu likumprojekts paredz nosacījumu, ka kapsētu slēdz, ja tajā nav brīvu vietu apbedījumu veikšanai, attiecīgi kolumbārijs tiek slēgts, ja tajā nav brīvu vietu urnu novietošanai. Ņemot vērā minēto, domes lēmumā ir jānorāda, kāda veida apbedījumiem kapsēta tiek slēgta. Likumprojektā ietvertas arī pamatprasības pašvaldības kapsētu uzturēšanai, paredzot, ka kapsētā būtu jānodrošina vismaz tādi labiekārtojuma elementi kā norāde ar kapsētas nosaukumu, kapsētas darba laiks, ja tāds ir noteikts, kā arī kapsētas apsaimniekotāja nosaukums un kontaktinformācija. Tāpat likumprojekts paredz prasību kapsētas teritoriju nožogot vai kā citādi uzskatāmi norobežot. Savukārt attiecībā uz kapsētu labiekārtošanu noteikts, ka pašvaldības kapsētā vai pie tās robežām būtu jāiekārto vismaz vienu ūdens ņemšanas vietu, sadzīves atkritumu savākšanas punktu un tualeti, izvietojot arī norādes uz minētajiem objektiem. Norādes izvietojamas arī uz citiem kapsētā esošajiem koplietošanas objektiem, tai skaitā būvēm, piemēram, kulta ēkām. Attiecībā uz minēto labiekārtojumu veikšanu likumprojektā paredzēts pārejas periods - seši mēneši no šā likuma spēkā stāšanās, tādējādi pašvaldībām paredzot garāku termiņu minēto labiekārtojumu izveidei, ja tādi vēl nav ierīkoti.
Veikt kapsētas apsaimniekošanu var ne tikai pati pašvaldība, bet arī tās izvēlēta pilnvarota persona. Kapsētas apsaimniekotājam likumprojektā ir paredzēti tādi pienākumi kā uzturēt un sakopt kapsētas teritoriju, kas nav nodota kapavietas lietotājiem, tostarp uzturēt tehniskā kārtībā iepriekš minētos labiekārtojuma objektus; veikt kontroli pār kapavietu uzturēšanu un uzskaitīt nekoptās kapavietas; kopt atbilstoši pašvaldības noteiktai kārtībai bezpiederīgo mirušo un nezināmu (neidentificētu) mirušo kapavietas, kā arī kapavietas, kuru lietošanas tiesības kapavietas lietotājam ir atņemtas sakarā ar kapavietas nekopšanu; nodrošināt, ka ārpus kapsētas darba laika kapsēta ir slēgta apmeklētājiem; uzturēt kapsētas aizsargjoslu; ierādīt kapavietas lietotājam pašvaldības piešķirto kapavietu; uzraudzīt kapavietu labiekārtošanu.
Pašvaldības kapsētu apbedījumu reģistrs
Pašvaldībai ir paredzēts pienākums izveidot un uzturēt pašvaldības kapsētu apbedījumu reģistru, iekļaujot tajā likumprojektā noteikto informāciju, kas attiecas gan uz mirušo, gan kapavietas lietošanu. Tāpat pašvaldībai jānodrošina daļēja minētās informācijas publicēšana savā oficiālajā tīmekļvietnē. No pašvaldības kapsētu apbedījumu reģistrā iekļautās informācijas pašvaldības oficiālajā tīmekļvietnē publicējama kapavietu izvietojuma shēma; mirušā vārds, uzvārds, personas kods (ja tāds ir), dzimšanas un miršanas datums un vieta, miršanas apliecības izsniegšanas datums un numurs, kā arī apbedīšanas vai urnas ievietošanas kolumbārijā datums, vieta (kapavietas numurs) un apbedīšanas dziļums. Tāpat publicējama arī informācija par tām kapavietām, kuras atzītas par nekoptām. Minētās informācijas publiska pieejamība nodrošinās iespēju personām noskaidrot sev interesējošo informāciju par mirušu personu vai veiktu apbedījumu, kolumbārijā ievietotu urnu, kā arī pārliecināties, vai kapavieta nav atzīta par nekoptu. Ņemot vērā, ka Fizisko personu datu apstrādes likums neattiecas uz mirušo cilvēku personas datiem, iepriekš minētā informācija sabiedrībai būs publiski pieejama bez ierobežojumiem.
Vienlaikus likumprojekts paredz pārejas posmu iepriekš norādītā reģistra izveidei - divi mēneši no šā likuma spēkā stāšanās. Būtiski, ka arī pirms vienota regulējuma izveides lielākoties pašvaldības jau ir veikušas attiecīgās informācijas uzkrāšanu, taču katra pašvaldībā savā atšķirīgā veidā un atšķirīgā informācijas apjomā. Ievērojot minēto, likumprojekts attiecībā uz pašvaldību jau uzkrāto informāciju nosaka, ka to minētajā reģistrā iekļauj divu gadu laikā no šā likuma spēkā stāšanās. Salīdzinoši ilgs termiņš noteikts, ņemot vērā uzkrātās informācijas apjomu, kas var būt ievērojams, kā arī tā apstrādei un reģistrēšanai atbilstoši likumprojekta prasībām nepieciešamo laika periodu.    
Kapavietas piešķiršana un uzturēšana
Likumprojektā ietverts vienots regulējums kapavietu piešķiršanai pašvaldību kapsētās. Kapavietu piešķiršanas problemātika aktualizēta Satversmes tiesas 2019. gada 5. marta spriedumā lietā Nr. 2018-08-03. Minētā sprieduma 14.2. apakšpunktā tiesa ir secinājusi, ka kapavietas piešķiršana nav pakalpojums, par kuru pašvaldības dome saskaņā ar likuma ”Par pašvaldībām” 21. panta pirmās daļas 14. punktu būtu tiesīga noteikt samaksu. Likuma ”Par pašvaldībām” 21. panta pirmās daļas 14. punkts noteica, ka dome var izskatīt jebkuru jautājumu, kas ir attiecīgās pašvaldības pārziņā, turklāt tikai dome var noteikt, ja tas nav aizliegts vai noteikts ar likumiem vai Ministru kabineta noteikumiem, maksu par sniegtajiem pakalpojumiem. Satversmes tiesa savu secinājumu pamato ar to, ka likuma ”Par pašvaldībām” 21. panta pirmās daļas 14. punktā norādītie pakalpojumi nav salīdzināmi ar pašvaldības piešķīrumu izmantot noteiktu kapavietu, jo kapavietas piešķiršana ir būtiska tieši mirušā cilvēka cieņpilnai apbedīšanai. Vispārcilvēciskās vērtības, tostarp cilvēka cieņa, pieprasa, ka pēc nāves tuviniekiem ir pienākums apbedīt mirušo cilvēku, un kapavietas piešķiršana ir nepieciešams priekšnoteikums tam, lai būtu nodrošināta apbedīšanas pienākuma izpilde. Pašvaldības rīcība, piešķirot personai kapavietu, pēc sava rakstura nav pakalpojums, jo pastāv apbedīšanas pienākums, kas tuviniekiem neparedz izvēles iespējas, proti, mirušā cilvēka ķermeni, guldot kapā, ir jāapbedī kapsētā. Tas, ka pašvaldība pieprasa maksu par kapavietas piešķiršanu kā maksu par pakalpojumu, ir pretrunā ar noteikumu, ka arī pēc cilvēka nāves pret viņa ķermeni ir jāizturas ar cieņu.
Vienlaikus minētā Satversmes tiesas sprieduma 14.1. apakšpunktā norādīts, ka Augstākā tiesa ir atzinusi, ka kapsētām ir publiskas lietas statuss (sk. Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2015. gada 20. novembra lēmuma lietā Nr. SKA-1427/2015 7. punktu). Publiskās lietas parasti ir sabiedriski izmantojamas, proti, tās bez īpašas atļaujas var izmantot neierobežota sabiedrības daļa. Tomēr atsevišķos gadījumos sabiedrības tiesības izmantot publisku lietu var tikt ierobežotas, piešķirot tās izmantošanas tiesības kādai konkrētai personai vai personām. Tādā gadījumā lieta iegūst sevišķi izmantojamās publiskās lietas statusu (sk. Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2010. gada 22. februāra lēmuma lietā Nr. SKA-101/2010 16.1. punktu). Lieta savu īpašo statusu kā publiska lieta iegūst ar piešķīrumu, kam seko faktiskā lietas izmantošana tam mērķim, kuram tā piešķirta. Juridiskajā literatūrā skaidrots, ka publiskas lietas individuālai jeb speciālai izmantošanai nepieciešama individualizēta atļauja, kas izdota administratīvā akta vai administratīvā līguma formā (sk.: Briede J., Danovskis E., Kovaļevska A., Administratīvās tiesības. Mācību grāmata. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016, 244.lpp.). Ievērojot minēto, likumprojekts paredz, ka kapavietu piešķir kā publiskas lietas sevišķās izmantošanas tiesības.
Attiecībā uz kapavietas piešķiršanu noteikts, ka pašvaldība to piešķir atbilstoši mirušā pēdējai vai iesniedzēja deklarētās dzīvesvietas adresei vai norādītajai papildu dzīvesvietas adresei vai atbilstoši iesniedzēja izvēlei, ja attiecīgās pašvaldības kapsētā atrodas iesniedzēja lietošanā esoša brīva kapavieta. Tādējādi primāri, lemjot par kapavietas piešķiršanu, tiek vērtēta mirušā pēdējā deklarētā dzīvesvieta vai norādītā papildu dzīvesvietas adrese, taču vienlaikus neliedzot iespēju (kā tas notiek arī pašlaik) kapavietu piešķirt arī vadoties pēc iesniedzēja deklarētās vai norādītās papildu dzīvesvietas adreses. Tāpat, vadoties no pašlaik pašvaldībās ieviestās kārtības, saglabātas tiesības kapavietu piešķirt arī pēc iesniedzēja brīvas izvēles, ja kapsētā jau ir iesniedzēja lietošanā esoša, brīva kapavieta.
Vienlaikus likumprojekts nosaka, ka iesniegumā par kapavietas piešķiršanu mirušā apbedīšanai iesniedzējam ir tiesības lūgt rezervēt viņam blakus esošu kapavietu, pēc būtības veidojot tā sauktos “dzimtas” apbedījumus. Savukārt citu personu tiesības rezervēt kapavietu un šādu kapavietu rezervācijas kārtību var noteikt pašvaldības saistošajos noteikumos.
Pašvaldības kapavietas piešķiršana un tās izmantošana attiecas uz publisko tiesību jomu, tādējādi attiecības starp pašvaldību un privātpersonu risināmas administratīvā procesa kārtībā.
Pašvaldības lēmums par kapavietas piešķiršanu vai rezervēšanu ir administratīvais akts. Līdz ar to pašvaldības pieņemto lēmumu un faktisko rīcību var apstrīdēt pašvaldības ietvaros un pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā. Administratīvās rajona tiesas spriedums nav pārsūdzams, pamatojot ar to, ka mirušā apbedīšana ir jāveic cik iespējams savlaicīgi. Vienlaikus Administratīvā procesa likuma 3. panta pirmā daļa noteic, ka šo likumu piemēro administratīvajā procesā iestādē, ciktāl citu likumu speciālajās tiesību normās nav noteikta cita kārtība. Tajā pašā laikā Pašvaldību likuma 49. panta pirmās daļas 3. punkts noteic, ka pašvaldības nolikumā nosaka pašvaldības administrācijas izdoto administratīvo aktu apstrīdēšanas kārtību. Tādējādi administratīvā procesa ietvaros pašvaldībā piemēro arī pašvaldības nolikumā noteikto kārtību.
Likumprojektā noteikta kārtība arī gadījumiem, ja kapavietas lietotājs ir miris, tādā gadījumā vienam no kapavietas lietotāja piederīgajiem (sākot ar laulāto vai pirmās pakāpes radiniekiem) ir tiesības turpināt lietot kapavietu, iesniedzot pašvaldībai attiecīgu iesniegumu. Ja līdz pašvaldības lēmuma pieņemšanai attiecīgu iesniegumu iesnieguši vairāki kapavietas lietotāja piederīgie, priekšroka ir laulātajam, bet, ja tāda nav, piederīgajam ar tuvāko radniecības pakāpi vai, ja iesniegumu iesnieguši vairāki vienas pakāpes radinieki, tam, kurš iesniegumu iesniedzis pirmais. Minētās kārtības paredzēšana likumprojektā nozīmīga īpaši gadījumos, kad pašvaldības kapsētas platība ir ļoti ierobežota, nav iespējama tās paplašināšana, vai ir neliels skaits brīvo kapavietu.
Likumprojektā paredzētas arī kapavietu uzturēšanas pamatprasības, tas ir, kapavietā aizliegts stādīt kokus un kokkrūmus. Vienlaikus regulējums nosaka kapavietas lietotāja tiesības veikt dažāda vieta kapavietas labiekārtojumus – veikt stādījumus, novietot pieminekli, soliņu un tamlīdzīgi, par to informējot kapsētas apsaimniekotāju.
Kapavietas lietotāja pienākumi
Lai nodrošinātu kopēju kapsētas sakoptību un tikai saskaņotu labiekārtojumu veikšanu, kapavietas lietotājam likumprojektā noteikti tādi pienākumi kā sagatavot kapavietu apbedīšanai; triju mēnešu laikā pēc apbedīšanas sakopt kapavietu, tai skaitā novākt vītušos ziedus, vainagus, zarus, izveidot kapa kopiņu; regulāri kopt kapavietu, tai skaitā apkopt stādījumus, novākt vītušos ziedus, kritušās lapas un zarus, kā arī sveču izdedžus un nogādāt tos sadzīves atkritumu savākšanas punktā; uzstādot kapavietas labiekārtošanas elementus un kopjot stādījumus, nodrošināt, ka tie neaizņem blakus esošās kapavietas un koplietošanas teritorijas; informēt kapsētas apsaimniekotāju par plānotajiem kapavietas labiekārtošanas darbiem un to veikšanas datumu ne vēlāk kā piecas darba dienas pirms darbu veikšanas. Būtiski, ka ar kapavietu likumprojektā tiek saprasta arī urnas novietošana kolumbārijā, uz to attiecinot arī kapavietas lietotāja pienākumus par kapavietas labiekārtošanu un uzturēšanu, ciktāl šādas prasības ir attiecināmas.
Kapavietas atzīšana par nekoptu un lietošanas tiesību atņemšana
Likumprojekts paredz vienotu regulējumu arī attiecībā uz kapavietas atzīšanu par nekoptu un tās lietošanas tiesību atņemšanu. Līdz šim pašvaldību saistošajos noteikumos konstatējamas ļoti atsķirīgas prasības kapavietas atzīšanai par nekoptu, tāpat noteikti dažādi termiņi, kādos attiecīgais lēmums var tikt pieņemts. Vienotā kārtība paredz, ka kapsētas apsaimniekotājs ne retāk kā vienu reizi kalendārajā gadā (no 1. aprīļa līdz 1. novembrim, tādējādi izslēdzot ziemas periodu, kad nekopšanas fakta konstatēšana ir apgrūtināta) apseko kapavietas un informē par ilgstoši nekoptām kapavietām. Ar ilgstoši nekoptām kapavietām likumprojekta izpratnē būtu jāsaprot kapavietas, kuru uzturēšanā apsekošanas gaitā konstatēta tāda kapavietas lietotāja pienākumu neievērošana (nav novākti vītušie ziedi, vainagi, kritušas lapas, zari, sveču izdedži, salauzti vai sagāzti labiekārtojuma elementi un tamlīdzīgi), kas būtiski pasliktina kopējo kapsētas vizuālo pievilcību. Vienlaikus kapavietas lietotājam tiek dota iespēja triju gadu laikā veikt minētās kapavietas sakopšanu, tādējādi atceļot minēto pašvaldības lēmumu. Informācija par kapavietas atzīšanu par nekoptu tiek izvietota gan kapavietā, gan iekļauta pašvaldības kapsētu apbedījumu reģistra publiskojamajā daļā, gan arī citur – pēc pašvaldības ieskatiem. Savukārt, ja kapavieta pēc attiecīgā lēmuma pieņemšanas minētajā termiņā netiek sakopta, pašvaldība lemj par kapavietas lietošanas tiesību atņemšanu.
Apbedīšana, pārapbedīšana un urnas pārvietošana
Likumprojekts nosaka vienotu regulējumu attiecībā uz apbedījumu veikšanu. Būtiski, ka apbedīšanu iespējams veikt tikai tad, ja kapsētas apsaimniekotājs ir ierādījis kapavietas lietotājam piešķirto kapavietu un kapavietas lietotājs ir informējis kapsētas apsaimniekotāju par apbedīšanas vai urnas novietošanas laiku. Tāpat likumprojekts paredz, ka mirušo iespējams apbedīt tikai kapsētā. Noteikts konkrēts apbedījuma dziļums 1,5 līdz 2 metri, savukārt urnas apbedījumam -  0,5 metri. Minētais dziļums noteikts, lai kapavietā nepieciešamības gadījumā varētu veikt virsapbedījumu, jo saskaņā ar Ministru kabineta 1998. gada 29. decembra noteikumu Nr. 502 “Aizsargjoslu ap kapsētām noteikšanas metodika” 10. punktu kapsētu ierīko teritorijā, kur gruntsūdens līmenis nav augstāks par diviem metriem. Vienlaikus pašvaldības domei dotas tiesības saistošajos noteikumos noteikt kapavietas izmērus, kā arī citu apbedīšanas dziļumu, ņemot vērā augsnes īpašības konkrētajā kapsētā.
Likumprojektā paredzēts, ka pašvaldība nodrošina bezpiederīga mirušā, kura pēdējā deklarētās dzīvesvietas adrese bija pašvaldības administratīvajā teritorijā, un normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos – nezināma (neidentificēta) mirušā apbedīšanu vai kremāciju septiņu dienu  laikā no nāves konstatēšanas vai informācijas par mirušo saņemšanas brīža, ja normatīvajos aktos nav noteikts cits termiņš. Minētais ir noteikts, jo šobrīd ārējie normatīvie akti neregulē, kas apbedī vai kremē mirušo uz kuru neattiecas Ministru kabineta 2007. gada 27. martā noteikumu Nr. 215 “Kārtība, kādā veicama smadzeņu un bioloģiskās nāves fakta konstatēšana un miruša cilvēka nodošana apbedīšanai” 18.2. apakšpunkts, bet kurš nav atpazīts vai kuram nav piederīgo. Vienlaikus Ministru kabineta 2010. gada 29. jūnijā noteikumu Nr. 600 “Kremācijas noteikumi” 25. punkts noteic pašvaldības tiesības lemt par bezpiederīgo kremēšanu. Savukārt, ja par mirušā nāves faktu uzsākts kriminālprocess, tad atbilstoši Ministru kabineta 2010. gada 29. jūnijā noteikumu Nr. 600 “Kremācijas noteikumi” 27.2. apakšpunktam, lai veiktu kremāciju, ir nepieciešama izmeklēšanu uzraugošā prokurora izdota atļauja mirušā kremācijai.
Saskaņā ar Ministru kabineta un Latvijas Pašvaldību savienības 2008. gada 3. oktobra domstarpību un vienošanās protokolu Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai (tagad – ministrija) uzdots sākot ar 2009. gadu līdz katra gada 20. februārim izvērtēt pašvaldību iesniegtos valsts budžeta līdzekļu pieprasījumus par iepriekšējo gadu, kas saistīti ar Ministru kabineta 2007. gada 27. marta noteikumu Nr. 215 “Kārtība, kādā veicama smadzeņu un bioloģiskās nāves fakta konstatēšana un miruša cilvēka nodošana apbedīšanai” 19.2. apakšpunktā uzlikto pienākumu izpildi par pašvaldību izdevumu segšanu, kas saistīti ar mirušo personu, kuru personības nav noskaidrotas, apbedīšanu. Par finansēšanas avotu noteikta valsts budžeta programma “Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem”. Ņemot vērā iepriekš minēto, pašvaldības nodrošina bezpiederīgo personu apbedīšanu un norēķinus par šāda pakalpojuma veikšanu sedz no Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras izmaksātā apbedīšanas pabalsta, ja tāds pienākas, vai attiecīgās pašvaldības budžeta līdzekļiem. Savukārt pašvaldības izdevumi, kas saistīti ar mirušo personu, kuru personības nav noskaidrotas, apbedīšanu, tiek segti no attiecīgās pašvaldības budžeta līdzekļiem un atbilstoši Ministru kabineta un Latvijas Pašvaldību savienības 2008. gada 3. oktobra domstarpību un vienošanās protokolam,  nākošajā gadā tiek kompensēti no valsts budžeta programmas “Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem”.
Ministrijas izveidotajā likumprojekta izstrādes darba grupā, kurā saskaņā ar protokollēmumu piedalījās arī Ekonomikas ministrija, Iekšlietu ministrija, Tieslietu ministrija, Veselības  ministrija, kā arī Latvijas Pašvaldību savienība, tika aktualizēts jautājums par norēķina veikšanu par bezpiederīga mirušā apbedīšanas vai kremācijas izdevumiem pašvaldībai. Pašvaldību pārstāvji pauda viedokli, ka esošā kārtība nenodrošina efektīvu valsts piešķirtā apbedīšanas pabalsta izlietojumu gadījumos, kad mirusi bezpiederīga persona, un būtu apsverama tiesiskā regulējuma izstrāde par norēķiniem starp pašvaldību un Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūru par bezpiederīgas personas apbedīšanas izdevumu apmaksu. Vienlaikus ministrija secina, ka minētais jautājums pārsniedz likumprojekta regulējuma tvērumu un būtu risināms ar apbedīšanas pabalsta piešķiršanu saistīto normatīvo aktu ietvaros.
Attiecībā uz mirušā pārapbedīšanu, urnas pārvietošanu vai apbedīta mirušā izcelšanu, lai veiktu kremēšanu, likumprojekts paredz, ka tas iespējams ar kapavietas lietotāja iesniegumu vai mirušā piederīgo (sākot ar laulāto vai, ja tāda nav, pirmās pakāpes radiniekiem) iesniegumu ar kapavietas lietotāja saskaņojumu, ko iesniedz pašvaldībai. Minētās darbības pašvaldības kapsētas teritorijā tiek veiktas kapsētas apsaimniekotāja uzraudzībā. Pašvaldība pieņem lēmumu par kapavietas lietošanas tiesību anulēšanu, ja kapavietā vairs nav apbedīts neviens kapavietas lietotāja piederīgais vai nav novietota urna kolumbārijā. Šādā gadījumā kapavietas lietotāja pienākums ir atbrīvot kapavietu no labiekārtojuma elementiem un sakopt kapavietu viena mēneša laikā no lēmuma stāšanās spēkā.
Savukārt attiecībā uz virsapbedījumu veikšanu regulējums nosaka konkrētu termiņu, kurā šāds apbedījums ir iespējams – 20 gadus pēc apbedīšanas. Vienlaikus, ņemot vērā atšķirīgās augsnes īpašības kapsētās, pašvaldības dome saistošajos noteikumos var noteikt īsāku periodu virsapbedījumu veikšanai kapsētā vai tās daļā.
Ziņu aktualizēšana Fizisko personu reģistrā
Jebkuram kapsētas īpašniekam un kremācijas pakalpojumu sniedzējam ir noteikts pienākums iekļaut attiecīgas ziņas Fizisko personu reģistrā par Latvijas teritorijā veiktu apbedīšanu vai kremāciju. Vienlaikus uzdevums par Fizisko personu reģistrā iekļaujamo ziņu apjoma papildināšanu ar ziņām par mirušas personas apbedīšanu ir atkarīgs no šādu ziņu reģistrācijai nepieciešamā tiesiskā regulējuma apstiprināšanas, ir pamatoti un lietderīgi paredzēt, ka ziņu iekļaušana par mirušo personu apbedīšanu ir plānojama Fizisko personu reģistrā pēc tā izstrādes un ieviešanas. Savukārt, ja mirušas personas apbedīšana veikta ārvalstī, tad Fizisko personu reģistrā ziņas iekļauj, pamatojoties uz attiecīgās iestādes apbedīšanas dokumentā iekļauto informāciju.
Ziņas par mirušu personu apbedīšanu Fizisko personu reģistrā tiktu iekļautas tikai par apbedīšanām, kuras tiks veiktas pēc attiecīgā tiesiskā regulējuma spēkā stāšanās brīža, t.i. neiekļaujot vēsturiskās ziņas. PMLP piedāvā nodrošināt Fizisko personu reģistra informācijas sistēmas (turpmāk - FPRIS) papildinājumu izstrādi ziņu par mirušo personu apbedīšanu iekļaušanai, aktualizēšanai un uzkrāšanai, kā arī izstrādāt tīmekļa lietotājsaskarni, kas nodrošinās kompetentajām iestādēm vai privātām juridiskām personām iespēju tiešsaistes režīmā iekļaut, aktualizēt un apskatīt ziņas par mirušo personu apbedīšanu Fizisko personu reģistrā.
Lai nodrošinātu Fizisko personu reģistra papildināšanu ar ziņām par mirušo personu apbedīšanas vietu, ir nepieciešams veikt izmaiņas Fizisko personu reģistra likumā un saistītajos Ministru kabineta noteikumos.
PMLP kā FPRIS pārzinis ir nodrošinājusi visām pašvaldībām piekļuvi FPRIS, lai pašvaldībām, tās kompetences ietvaros un funkciju izpildei, būtu iespējama personas datu apstrāde, t.sk. miršanas datu pieprasīšanas iespējamība. Vairums pašvaldības FPRIS datus pieprasa pastarpināti, izmantojot pašvaldības risinājumus, kurus nodrošina pakalpojuma sniedzējs SIA "ZZDats". Gadījumā, ja kādam no pašvaldības darbiniekiem nav nodrošināta piekļuve FPRIS, bet darba pienākumu izpildē tā ir nepieciešama, tad šo jautājumu iespējams operatīvi atrisināt pašvaldības ietvaros, pašvaldībai vienkārši pieprasot attiecīgajam darbiniekam piekļuves rekvizītus PMLP. Vienlaikus PMLP piedāvā nodrošināt FPRIS papildinājumu izstrādi ziņu par mirušo personu apbedīšanu iekļaušanai, aktualizēšanai un uzkrāšanai, kā arī izstrādāt tīmekļa lietotājsaskarni, kas nodrošinās kompetentajām iestādēm vai privātām juridiskām personām iespēju tiešsaistes režīmā iekļaut, aktualizēt un apskatīt ziņas par mirušo personu apbedīšanu Fizisko personu reģistrā. Tādējādi iestādēm un privātām juridiskām personām, tajā skaitā reliģiskajām organizācijām, nebūtu jāveido specifiski risinājumi šo ziņu ievadīšanai un nodošanai FPRIS.
Vienlaikus pašvaldība, ievērojot informācijas vienreizes principu, patstāvīgi iegūs ziņas, kas ir pieejamas FPRIS par mirušajiem, nevis pieprasīs no privātpersonām (piemēram, piešķirot kapavietu), jo saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 59. panta otrās daļas otro teikumu, ja iestādei nepieciešamā informācija ir nevis administratīvā procesa dalībnieku, bet gan citas institūcijas rīcībā, iestāde to iegūst pati, nevis pieprasa no administratīvā procesa dalībniekiem.
Likumprojektā paredzēts pienākums aktualizēt ziņas par Fizisko personu reģistrā reģistrētu personu gadījumos, kad sākotnēji tā bija apbedīta kā nezināms (neidentificēts) mirušais, bet pēc tam ir identificēta. Proti, ziņas par Latvijas teritorijā veiktu nezināma (neidentificēta) mirušā apbedīšanu vai kremāciju pēc personas identificēšanas Fizisko personu reģistrā aktualizē kapsētas īpašnieks – par kapsētā veiktajiem apbedījumiem, vai kremācijas pakalpojuma sniedzējs – par kremācijas faktu likumprojektā norādītajā apjomā. Ziņas neaktualizēs, ja Fizisko personu reģistrā attiecīgā persona nav reģistrēta vai Fizisko personu reģistrā nav reģistrētas ziņas par šīs personas miršanas faktu.
Vienlaikus, ņemot vērā iepriekš minēto nepieciešamo papildinājumu veikšanu Fizisko personu reģistra informācijas sistēmā, likumprojektā paredzēts, ka ziņas Fizisko personu reģistrā aktualizē līdz ar attiecīgās reģistra funkcionalitātes nodrošināšanu, bet ne vēlāk kā līdz 2025. gada 31. decembrim. Savukārt ziņas par apbedīšanu vai kremāciju, kas veikta no likuma spēkā stāšanās dienas, Fizisko personu reģistrā aktualizē līdz ar tiesiskā regulējuma spēkā stāšanos.
Pašvaldību saistošie noteikumi
Nodrošinot vienota regulējuma ieviešanu, ar likumprojekta spēkā stāšanās brīdi spēku zaudē pašvaldību saistošie noteikumi par pašvaldību kapsētu izmantošanu. Vienlaikus likumprojektā noteikta pārejas kārtība - saistošie noteikumi ir piemērojami tiktāl, ciktāl tie nav pretrunā ar šo regulējumu, bet ne ilgāk kā sešus mēnešus pēc tā spēkā stāšanās. Minētā kārtība nodrošina pārejas posmu jautājumos, kuros pilnvarojums izdot saistošos noteikumus ir paredzēts arī likumprojekta regulējumā. Attiecībā uz jau iepriekš pieminēto regulējumu par kapsētā esošo kulta ēku un citu koplietošanas objektu, ja tādi ir, izmantošanas kārtību; citu personu noteikšanu, kam ir tiesības rezervēt kapavietu, un kapavietas rezervācijas kārtību šīm personām; kapavietas izmēru, kā arī apbedīšanas dziļumu, ņemot vērā augsnes īpašības kapsētā; tiesībām noteikt īsāku periodu virsapbedījumu veikšanai kapsētā vai tās daļā, ņemot vērā augsnes īpašības – šajos jautājumos pašvaldību saistošie noteikumi ir spēkā līdz tiek pieņemti jauni, bet ne ilgāk kā sešus mēnešus pēc šā likuma spēkā stāšanās.
Vienlaikus ministrija atbilstoši Ministru kabineta 2022. gada 2. novembra protokollēmuma “Informatīvais ziņojums “Par pašvaldību saistošo noteikumu izdošanas pilnvarojumu”” (protokols Nr. 55, 37. §) 3. punktam, kas nosaka pienākumu visām ministrijām, izstrādājot tiesību akta projektu, kurā ietverts deleģējums pašvaldībām izdot saistošos noteikumus, tiesību akta projekta sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumā (anotācijā) iekļaut deleģējuma nepieciešamības izvērtējumu ar pamatojumu deleģētā jautājuma atšķirīgam noregulējumam pašvaldībās, kā arī skaidrot deleģējuma apjomu, ir izvērtējusi iepriekš minēto deleģējumu pašvaldību saistošo noteikumu izdošanai un norāda turpmāko.
Tiesības turpmāk norādītos jautājumus regulēt ar katras pašvaldības saistošajiem noteikumiem ir balstītas uz ministrijas veiktu visu pašvaldību saistošo noteikumu kapsētu darbības jautājumos analīzi, secinot, ka minētie jautājumi, ņemot vērā kapsētu izmērus, apbedījumu blīvumu, brīvo kapavietu pieejamību un augsnes īpašības u.c. aspektus, arī pašlaik pašvaldībās tiek regulēti atšķirīgi vai arī netiek regulēti vispār.
Attiecīgi regulējumu par kapsētā esošo kulta ēku un citu koplietošanas objektu, ja tādi ir, izmantošanas kārtību ir nepieciešams noteikt pašvaldību saistošajos noteikumos, ņemot vērā atšķirīgo kapsētu izvietojumu, kapsētas apmēru, kulta ēku esamību un līdz šim pieņemto to izmantošanas kārtību. Tikai pati pašvaldība kā kapsētas, kurā izvietoti minētie objekti, zemes īpašnieks var noteikt šo koplietošanas objektu lietošanas kārtību. Minētā deleģējuma apjoms sevī ietver kārtību, kādā tiek izmantoti kapsētā izvietotie koplietošanas objekti un kulta ēkas, tai skaitā, kādos gadījumos tās ir izmantojamas, kā tiek pieteikta izmantošana, izmantošanas laiks, pašvaldības tiesības atteikt attiecīgā objekta izmantošanu, nosacījumi par objektu iekšējās kārtības noteikumiem un tamlīdzīgi jautājumi. Tāpat pašvaldība var noteikt citas personas, kam ir tiesības rezervēt kapavietu, un kapavietas rezervācijas kārtību šīm personām, ņemot vērā katras konkrētās kapsētas izvietojumu (pilsēta vai ciems), pieprasījuma apmēru pēc kapavietu lietošanas tiesību piešķiršanas un iespējām veikt kapsētas paplašināšanu. Minētā deleģējuma apjoms sevī ietver tiesības noteikt personu loku, kurām, izņemot jau likumā noteikto iesnieguma par kapavietas piešķiršanu mirušā apbedīšanai iesniedzēju, būtu tiesības rezervēt kapavietu, kā arī noteikt kārtību šādai rezervācijai, tai skaitā iesnieguma nepieciešamību, tā izvērtēšanas kārtību un termiņu, lēmuma pieņemšanas kārtību, rezervācijas termiņu, atteikumu no rezervētās kapavietas. Tāpat pašvaldībām ir nepieciešams noteikt deleģējumu ar saistošajiem noteikumiem paredzēt kapavietas izmēru, kā arī apbedīšanas dziļumu un noteikt īsāku periodu virsapbedījumu veikšanai kapsētā vai tās daļā, ņemot vērā augsnes īpašības kapsētā. Kapsētas ir un var tikt izvietotas ļoti dažādās teritorijās ar dažādām augsnes īpašībām, tādēļ ir paredzama iespēja atšķirīgai kārtībai, ņemot vērā konkrētās kapsētas specifiku, kapavietu izvietojuma blīvumu un tamlīdzīgus faktorus. Savukārt deleģējuma apjoms ir pietiekami konkrētu un šauri definēts pašā likumprojektā.