Anotācija (ex-ante)

[1] Lai gan normatīvais regulējums teritorijas attīstības plānošanas un ietekmes uz vidi novērtēšanas (turpmāk - IVN) jautājumos paredz sabiedrības līdzdalību, nereti sabiedrība uzzina par kādas teritorijas atļauto attīstību tikai tad, kad jau ir izsniegta būvatļauja un būvniecības ierosinātājs teritorijā novieto būvtāfeli vai kad faktiski tiek uzsākti būvdarbi (aktīva būvniecība).
Sabiedrības iesaiste būvniecības ieceres īstenošanas posmā, lielākoties, ir novēlota. Būvniecības ieceres īstenošanas ietvaros piedaloties sabiedriskajā apspriedē, sabiedrība var ietekmēt atsevišķus konkrētās ieceres īstenošanas aspektus, ieteikt veiksmīgāku ārtelpas organizēšanu, bet vairs nevar diskutēt par konkrētās zemes izmantošanas pieļaujamību, izmantošanas ierobežojumiem, plānotās darbības ietekmi uz vidi, t.sk. ainavu, dabas vērtībām. Tāpat jāņem vērā, ka būvatļaujas vai atzīmes par projektēšanas nosacījumu apstrīdēšana ir efektīvs instruments savu interešu aizsardzībai tām personām, kuru tiesības un intereses tiešā veidā skar akceptēta būvniecības ieceres īstenošana (piemēram, robežojošo īpašumu īpašnieki), taču tā nenodrošina iespēju plašākai sabiedrībai ietekmēt plānoto teritorijas attīstību.
Ņemot vērā, ka bieži vien sabiedrība novēloti noskaidro teritorijas plānoto attīstību un izmantošanu, tā joprojām mēģina izmantot būvniecības procesā paredzētos sabiedrības līdzdalības instrumentus, lai ietekmētu iepriekšējos posmos pieņemtos lēmumus, traucētu un apturētu būvniecības ieceres īstenošanu. Šāda rīcība nenodrošina ne sabiedrības interešu aizsardzību, pat gadījumos, ja citos posmos lēmumi ir pieņemti, neievērojot normatīvā regulējuma prasības, jo apstrīdēšanas termiņu kavējums var liegt iespēju apstrīdēt lēmumu pēc būtības, nedz arī investora interešu aizsardzību, jo viņš nevar būt pārliecināts par iegūto tiesību neaizskaramību.
Sabiedriskās apspriešanas mērķa neievērošana padara procesu haotisku, neļauj nodrošināt jēgpilnu sabiedrības iesaisti un rezultātu. Izvirzot konkrētam posmam neatbilstošus jautājumus, pastāv risks, ka netiks apspriesti posma saturam atbilstoši jautājumi. Vienlaicīgi tas pagarina nekustamā īpašuma attīstīšanas procesu, nekustamā īpašuma attīstītājs ir spiests sniegt pamatojumu aspektiem, kas ir vērtēti un akceptēti (nostiprināti) iepriekšējos procesa posmos.
Nekustamā īpašuma attīstīšanā un investīciju plānošanā viens no svarīgākajiem posmiem ir teritorijas attīstības plānošanas regulējuma izstrāde. Šajā procesā tiek radīts normatīvais ietvars iespējamai teritorijas attīstībai, tai skaitā tiek nostiprināta pieļaujamā izmantošana, izmantošanas intensitāte, apbūves rādītāji. Cita starpā tiek novērtēta plānotās izmantošanas ietekme uz apkārtējo apkaimi, ainavu, vidi. Ņemot vērā, ka teritorijas attīstības plānošanas dokumentiem - teritorijas plānojumam un lokālplānojumam, ir normatīvā akta raksturs, t.i., to normas ir saistošas visai sabiedrībai kopumā un arī atsevišķi katram sabiedrības loceklim, nekustamā īpašuma īpašnieks var paļauties uz tajā nostiprinātajam tiesībām un ietvertajiem nosacījumiem. Šajā posmā ir svarīga plašas sabiedrības līdzdalība, lai lemtu par konkrētās teritorijas perspektīvo attīstību, kā arī par šīs attīstības nosacījumiem. Vēlāk, pēc teritorijas plānojuma vai lokālplānojuma spēkā stāšanās, sabiedrībai netiek paredzētas tiesības izteikt iebildumus par teritorijas plānojumā vai lokālplānojumā nostiprināto pieļaujamo konkrētās teritorijas attīstību, tai skaitā apbūvi, kā arī šīs apbūves rādītājiem. Jāņem vērā, ka teritorijas attīstības plānošanas dokumentiem, ja to noteikumi atstāj būtisku ietekmi uz vidi, tiek veikts stratēģiskās ietekmes uz vidi novērtējums (turpmāk – SIVN), lai pārliecinātos, ka pieļaujamā teritorijas attīstība ir iespējama no vides aizsardzības prasību viedokļa, kā arī lai novērtētu tās ietekmi uz vidi. Teritorijas plānojuma un lokālplānojuma izstrāde ir process, kura ietvaros sabiedrībai tiek rezervētas tiesības piedalīties lēmuma pieņemšanā par teritorijas iespējamās attīstības perspektīvām un attīstības nosacījumiem.
Sabiedrības līdzdalība ir svarīgs procesa posms arī IVN procesā. Likuma “Par ietekmes uz vidi novērtējumu” 3.pantā ir nostiprināti ietekmes novērtējuma principi, citā starpā uzsverot sabiedrības tiesības iegūt informāciju par paredzētajām darbībām un piedalīties ietekmes novērtēšanā un sabiedrības viedokļa nozīme lēmuma pieņemšanas procesā. Sabiedrības līdzdalības ietvaros ir svarīgi apspriest tieši ietekmes uz vidi aspektus un kopīgi vienoties par optimāliem risinājumiem.
Būvniecības ieceres īstenošanas procesā sabiedrības iesaiste ir paredzēta divos veidos – publiskā apspriešana Būvniecības likumā noteiktajos gadījumos un sabiedrības tiesības apstrīdēt būvatļauju saskaņā ar vides aizsardzības likuma regulējumu.
Saskaņā ar Būvniecības likuma 14.panta piekto daļu publisko apspriešanu rīko, tāda objekta būvniecībai, kurš var radīt būtisku ietekmi (smaku, troksni, vibrāciju vai cita veida piesārņojumu), bet kuram nav piemērots ietekmes uz vidi novērtējums.  Tātad, ja paredzētai darbībai ir veikts IVN, sabiedrības līdzdalība būvniecības ieceres īstenošanas procesā vairs netiek paredzēta. Lai gan regulējums atbilst principam, ka par konkrēto aspektu sabiedrības viedoklis tiek uzklausīts vienu reizi, praksē nereti šīs princips netiek ievērots un būvniecības ieceres publiskās apspriešanas laikā tiek celti iebildumi par jautājumiem, kas būtu apspriežami citos nekustamā īpašuma attīstīšanas posmos.
Saskaņā ar normatīvo regulējumu būvniecības jomā būvatļauju var apstrīdēt personas, kuru tiesības plānotā būvniecība skar tiešā veidā, savukārt sabiedrības locekļi būvatļauju var apstrīdēt Vides aizsardzības likuma 9.pantā noteiktajos gadījumos, proti, sabiedrībai ir tiesības vērsties tiesā vides aizsardzības interešu nodrošināšanas nolūkā. Šīs tiesības tiek plaši izmantotas, arī gadījumā, ja būvniecības iecerei ir veikts IVN.
Lai uzlabotu sabiedrības iesaisti teritorijas attīstības plānošanā un lēmumu pieņemšanā par teritorijas izmantošanu un būvniecību, samērojot sabiedrības intereses ar nekustamā īpašuma īpašnieka interesēm, ir nepieciešams pilnveidot normatīvo regulējumu, skaidri definējot sabiedrības līdzdalības mērķi katrā posmā un apspriežamo jautājumu tvērumu. Regulējums jābalsta uz principu – vienu aspektu apspriež vienu reizi. Teritorijas plāna un lokālplāna izstrādes procesā sabiedrība izsaka viedokli par plānoto atļauto izmantošanu, apbūves pieļaujamiem rādītājiem un parametriem. IVN procesā sabiedrības līdzdalības ietvaros tiek apspriesti ziņojumā ietvertie secinājumi par plānotās darbības ietekmi uz vidi un priekšlikumi ietekmes mazināšanai vai kompensēšanai. Būvniecības ieceres īstenošanas procesā iepriekšējos posmos apspriestie jautājumi vairs netiek apspriesti, bet tiek apspriesti, piemēram, plānotās būves negatīvās ietekmes mazināšana uz pilsētvidi, pilsētvides un ārtelpas risinājumi.
Skaidrības labad ir jāgroza normatīvais regulējums būvniecības jomā, precizējot gadījumus, kad obligāti ir rīkojama publiskā apriešana, t.sk. precizējot pašvaldību tiesības noteikt papildu gadījumus publiskās apspriešanas rīkošanai.

[1] Ņemot vērā problēmas aprakstu tiek pārskatīts Būvniecības likuma 14.panta piektajā daļā ietvertais būvniecības ieceres publiskas apspriešanas regulējums. Regulējuma izstrādes ietvaros tika secināts, ka regulējuma labākas uztveramības nodrošināšanai būtu lietderīgi Būvniecības likuma 14.pantu piekto daļu svītrot un Būvniecības likumu papildināt ar jaunu 14.2 pantu par būvniecības ieceres publisko apspriešanu, kas ietvertu publiskas apspriešanas mērķi. Proti, noskaidrot sabiedrības viedokli par plānoto būvniecības ieceri, lai nodrošinātu attiecīgās ieceres tehnisko risinājumu labāku iekļaušanos esošajā ainavā un pilsētvidē. Šāds publiskās apsiešanas mērķis nedublēs tos jautājumus, kurus noskaidro vidi novērtējuma, stratēģiskā novērtējuma, pašvaldības teritorijas plānojuma, lokālplānojuma vai detālplānojuma izstrādes procesā. Vienlaikus ir nepieciešams ņemt vērā, ka gadījumā, ja būvniecības iecere var būtiski ietekmēt apkārtējo vidi, tad šādai būvniecības iecerei būt nepieciešami vismaz Valsts vides dienesta tehniskie noteikumi, kuros jābūt ietvertām prasībām, lai mazinātu potenciālo ietekmi uz vidi. Papildus ir nepieciešams ņemt vērā, ka šāds mērķis ir saskanīgs arī ar būvvaldes kompetenci (sk. Būvniecības likuma 12.panta 3.1 daļas 1.punktu) būvniecības ieceru izskatīšanā. Būvvaldes kompetencē ir pārbaudīt un kontrolēt arhitektoniskās kvalitātes principa ievērošanu, ciktāl tas attiecas uz būves iekļaušanos ainavā un pilsētvidē. Papildus skaidrības labad regulējuma piedāvājumā ir uzsvērts, ka publisko apspriešanu rīko tikai būvatļaujas gadījumā, nevis paskaidrojuma raksta gadījumā. Pašvaldībai nav tiesību paredzēt publisko apspriešanu paskaidrojuma raksta gadījumā. Pārējā daļā spēkā esošais regulējums tiek saglabāts un pārskatāmā veidā ir ietverts Būvniecības likumā. Vienlaikus tiek precizēts arī regulējums par būvtāfeli, uzsverot, ka šādam pasākuma ir tikai un vienīgi informatīvs rakstus un šāda pienākuma formālā neizpilde uz kādu noteiktu dienu nevar radīt būtiskas sekas. Sabiedrība primāri tiek informēta par būvniecības ieceri, izmantojot Būvniecības informācijas sistēmu. Šajā sistēmā ar 2025.gadu, lai nodrošinātu labāku sabiedrības informētību, ir plānots ieviest jaunu elektronisko pakalpojumu, ļaujot ikvienam pieteikties saņemt informāciju elektroniski par interesējošajā teritorijā ierosināto būvniecību un būvniecības saistībā pieņemtajiem lēmumiem (piemēram, būvatļaujas izdošana, atzīmes izdarīšana par projektēšanas nosacījumu izpildi). Aprakstītie grozījumi ir atspoguļoti likumprojekta 2. un 3.pantā. Likumprojektā tiek atspoguļots arī tas regulējums, kas ietverts likumprojektā "Grozījumi Būvniecības likumā" (23-TA-2816; 643/Lp14).

[2] Informatīvā ziņojuma "Par rīcības plānu administratīvā sloga mazināšanai nekustamo īpašumu attīstīšanas jomā" (Ministru kabineta 02.04.2024. sēdes protokola Nr. 14 35. §) 3.3. sadaļā ir norādīts, ka 3.3.1. saskaņā ar normatīvo regulējumu būvniecības jomā būvvalde vai institūcija, kas pilda būvvaldes funkcijas, būvatļaujā norāda institūcijas un personas, no kurām projektēšanas laikā ir pieprasāmi tehniskie noteikumi. Tas nozīmē arī pienākumu saskaņot izstrādāto būvprojektu, lai gūtu pārliecību par tehnisko noteikumu ievērošanu.
Tehnisko noteikumu, kas tiek saņemami no inženiersistēmu turētājiem, saņemšanai ir divi mērķi:
1) nodrošināt citai personai piederošā īpašuma aizsardzību un mazināt risku, ka būvniecības ieceres īstenošanas procesā tam tiek nodarīts kaitējums (“nepasliktināt stāvokli”);
2) iegūt noteikumus par pieslēgšanās iespējām pie citām personām piederošām inženiersistēmām (tehniskās prasības pieslēguma izveidošanai).
Normatīvais regulējums nenosaka minēto tehnisko noteikumu mērķi, kā arī nesatur citas prasības tehnisko noteikumu saturam. Normatīvais regulējums nosaka tehnisko noteikumu izdošanas termiņus.

Praksē ir konstatētas problēmas, kas veido administratīvo slogu:
- būvatļaujā ir noteikts pienākums saņemt tehniskos noteikumus no plaša institūciju loka – gan no tādām, kuru intereses objektīvi skar plānotā būvniecības iecere, gan no tādām, kuru intereses nekādā veidā netiek skartas. Ir konstatēti gadījumi, kad  pašvaldība norāda būvatļaujā visus konkrētajā teritorijā darbojošos pakalpojumu sniedzējus (komunikāciju turētājus). No vienas puses tas uzliek slogu būvniecības ierosinātājam, jo tam ir jāpieprasa tehniskie noteikumi un jāgaida to saņemšana, bet no otras puses tas uzliek slogu arī tehnisko noteikumu izdevējiem, kam ir jāreaģē uz visiem pieprasījumiem un jāsniedz formālie atteikumi;
- tehnisko noteikumu saturs neatbilst tehnisko noteikumu saņemšanas mērķim, proti, tajos tiek likts uzsvars nevis uz “situācijas nepasliktināšanos”, bet tiek prasīta inženiersistēmu atjaunošana vai pārbūve, uzlabojot inženiersistēmu stāvokli un darbību;
- tehniskie noteikumi tiek izsniegti, pārkāpjot normatīvajos aktos noteiktos termiņus;
- tehniskajos noteikumos tiek ietvertas prasības tehnisko noteikumu “derīguma termiņam”, kas bieži ir viens gads. Ņemot vērā, ka lielo objektu projektēšana un būvniecības ieceres sagatavošana ir laikietilpīgs process, viena gada derīguma termiņš nenodrošina tiesiskās paļāvības principa ievērošanu un nevairo stabilitāti. Praksē bieži ir konstatēti gadījumi, kad, iesniedzot saskaņošanai izstrādāto būvprojektu, saskaņošana ir atteikta un izsniegti cita satura tehniskie noteikumi;
- maksas pieprasīšana par tehnisko noteikumu izsniegšanu, lai gan normatīvie akti nosaka pienākumu izsniegt tehniskos noteikumus bez maksas. Bieži maksa tiek piemērota gadījumos, kad tehniskie noteikumi tiek sadalīti. Bez maksas tiek izsniegti vispārīgie tehniskie noteikumi, vienlaicīgi norādot, ka detalizēti tehniskie noteikumi ir pieprasāmi atsevišķi un tie tiek izsniegti par maksu.

Ir nepieciešams:
1) pilnveidot regulējumu, nosakot, ka, balstoties uz būvniecības ieceres raksturu un valsts informācijas sistēmu (piemēram, ATIS) datiem, būvprojekta izstrādātājs nosaka, no kā jāsaņem tehniskie noteikumi un speciālie noteikumi. Pašvaldības būvvalde var papildināt tehnisko vai speciālo noteikumu izdevēju loku, to pamatojot;
2) normatīvajā regulējumā nostiprināt tehnisko noteikumu izsniegšanas mērķi (lai pasargātu trešo personu īpašumu no iespējamiem zaudējumiem, nepasliktinātu trešajām personām piederošo īpašumu, kā arī, lai noteiktu konkrētas prasības pieslēgumam pie inženiersistēmas/-ām). Normatīvajā regulējumā noteiktā trešās personas, t.sk. inženiersistēmu turētāju, aizsardzība neaptver vēlmi uzlabot tiem piederošās inženiersistēmas;
3) noteikt gadījumus, kad tehnisko noteikumu izdošana nav nepieciešama un trešo personu īpašuma “aizsargāšana” ir būvniecības procesa dalībnieku atbildības jautājums. Piemēram, vienkāršos gadījumos (darbi aizsargjoslā, inženiersistēmas pārvietošana) sertificēts speciālists pats nosaka optimālo risinājumu, uzņemoties atbildību par iespējamiem zaudējumiem.
Nepieciešams izvērtēt iespēju atteikties no prasības saņemt tehniskos noteikumus, ja lokālplānojumā vai detālplānojumā ir norādīti inženiertehniski risinājumi un tie ir pietiekami būvprojektēšanai;
4) normatīvajā regulējumā paredzēt tiesības noteikt tehnisko noteikumu “derīguma termiņu”, kas nodrošinātu abu pušu interešu aizsardzību (termiņam jābūt tādam, kas ir atbilstošs projektēšanas laikam, sniedzot aizsardzību un paļāvību investoram, vienlaicīgi tas nevar būt nesamērīgi garš).

[2] Daļa no aprakstītajiem problēmjautājumiem tiek risināti ar tiesību aktu "Grozījumi Ministru kabineta 2014. gada 19. augusta noteikumos Nr. 500 "Vispārīgie būvnoteikumi"" (23-TA-2311): būvvalde pārbauda saskaņojumi esamību, nevis tehnisko noteikumu saņemšanas faktu; ierobežojumi noteikt pārmērīgas tehnisko noteikumu prasības; būvprojekta saskaņošana bez tehnisko noteikumu izdošanas. Līdz ar to, ar likumprojektu tiek noteikts, ka tehnisko noteikumu derīga termiņš ir pieci gadi. Šāds termiņš ir saskanīgs ar projektēšanas nosacījumu izpildes termiņu un ļaus būvprojekta izstrādātājam veiksmīgāk plānot projektēšanu, bet būvniecības ierosinātāja pasargās no neparedzētiem izdevumiem sakarā ar tehnisko noteikumu izmaiņām. Tehnisko noteikumu derīga termiņa ietvaros tehnisko noteikumu izdevēji nav tiesīgi mainīt iepriekš izvirzītās tehniskās prasības. Aprakstītie grozījumi ir atspoguļoti likumprojekta 2.panta pirmajā daļā.

[3] Informatīvā ziņojuma "Par rīcības plānu administratīvā sloga mazināšanai nekustamo īpašumu attīstīšanas jomā" (Ministru kabineta 02.04.2024. sēdes protokola Nr. 14 35. §) 4.2. sadaļā norādīts, ka ņemot vērā teritorijas plānojuma darbības termiņu, kā arī apstākli, ka būvniecības ieceres īstenošana var ilgt vairākus gadus, praksē veidojas situācijas, kad procesu īstenošanas laikā (lokālplānojums, detālplānojums vai būvniecības ieceres īstenošana) mainās tiesiskais regulējums (stājas spēkā jauns plānojums vai grozīts plānojuma regulējums daļā). Lai neveidotos atšķirīga situācija par kārtību, kādā pabeidzami iepriekš tiesiski uzsākti procesi, ir nepieciešams normatīvajos aktos ietvert vienotu regulējumu. 

[3] Ņemot vērā problēmsituācijas aprakstu, kā arī, lai nodrošinātu tiesisko stabilitāti, likumprojektā ir ietverts, ka projektēšanas nosacījumu izpildes laikā attiecībā uz būvniecības ieceri piemēro pašvaldības teritorijas plānojumā, lokālplānojumā (ja tāds ir izstrādāts) vai detālplānojumā (ja tas nepieciešams saskaņā ar normatīvajiem aktiem) noteiktās prasības, kas bija spēkā būvatļaujas izdošanas brīdī, izņemot gadījumu, ja spēkā esošais regulējums ir labvēlīgāks būvniecības ierosinātājam un viņš vēlas piemērot spēkā esošo regulējumu. Savukārt, būvprojekta izmaiņu gadījumā, uz izmaiņām piemēro pašvaldības teritorijas plānojumā, lokālplānojumā (ja tāds ir izstrādāts) vai detālplānojumā (ja tas nepieciešams saskaņā ar normatīvajiem aktiem) noteiktās prasības, kas bija spēkā būvatļaujas izdošanas vai paskaidrojuma raksta akcepta brīdī, izņemot gadījumā, ja spēkā esošais regulējums ir labvēlīgāks būvniecības ierosinātājam un viņš vēlas piemērot spēkā esošo regulējumu. Aprakstītie grozījumi ir atspoguļoti likumprojekta 4.pantā.

[4] Informatīvā ziņojuma "Par rīcības plānu administratīvā sloga mazināšanai nekustamo īpašumu attīstīšanas jomā" (Ministru kabineta 02.04.2024. sēdes protokola Nr. 14 35. §) 6.4.sadaļā ir norādīts, ka ir jāizstrādā skaidrs regulējums atzīmes par projektēšanas nosacījumu izpildi un būvdarbu uzsākšanas nosacījumu izpildi apstrīdēšanai, uzlabojot sabiedrības informētību par plānoto būvniecību, vienlaicīgi radot investoram prognozējamu būvatļaujas apstrīdēšanas procesu.

Atbilstoši sākotnējai Būvniecības likuma regulējuma interpretācijai, sabiedrībai tika nodrošinātas tiesības apstrīdēt būvatļauju, likumā tika ietverti skaidri noteikumi apstrīdēšanas kārtībai, kā arī termiņam. Saskaņā ar Būvniecības likuma 14.panta devīto daļu, būvatļauju vai atteikumu izdoto būvatļauju var apstrīdēt vai pārsūdzēt Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā mēneša laikā no dienas, kad stājas spēkā būvatļauja vai atteikums izdot būvatļauju. Vienlaicīgi, lai nodrošinātu trešajām personām iespēju laikus uzzināt par izdoto būvatļauju, 14.panta trešā daļa uzliek pienākumu būvvaldei trīs dienu laikā no lēmuma pieņemšanas par būvatļaujas izdošanu publicēt informāciju BIS, norādot būvniecības ieceres realizācijas vietu, iecerētās būves galveno lietošanas veidu, dienu, kad stājas spēkā būvatļauja vai atteikums izdot būvatļauju, lēmuma par būvatļaujas izdošanu vai atteikumu izdot būvatļauju numuru un datumu. Tāpat publikācijai BIS pievieno būvvaldei iesniegtās būvniecības ieceres vizuālo risinājumu, ja iecerēta ēkas būvniecība.
Lai gan izstrādājot sākotnējo regulējumu, tika pieņemts, ka atzīmes izdarīšana par projektēšanas nosacījumu izpildi un atzīmes izdarīšana par būvdarbu uzsākšanas nosacījumu izpildi nav apstrīdama, Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments savā 2017.gada 8.jūnija lēmumā lietā Nr. 670003717 (SKA-958/2017) ir atzinis, ka atzīme par projektēšanas nosacījumu izpildi ir procesuāls lēmums, ar kuru iestāde apliecina, ka būvprojekts atbilst būvatļaujas nosacījumiem un būvdarbus var uzsākt. Tādējādi ar atzīmes izdarīšanu tiek noskaidrota iepriekš izdotā administratīvā akta spēkā esība. Tiesai, pieņemot pieteikumu par atzīmes par projektēšanas nosacījumu izpildi atcelšanu, saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 1.panta trešās daļas 3.punktu ir jāvērtē, vai procesuālais lēmums – atzīme – būtiski skar pieteicēja tiesības vai tiesiskās intereses vai būtiski apgrūtina to īstenošanu. Šādi Augstākā tiesa ir atzinusi, ka būvniecības ieceres saskaņošanas un akceptēšanas procesā veiktās atzīmes ir apstrīdamas. Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 79.panta otro daļu privātpersona, kuras tiesības vai tiesiskās intereses attiecīgais administratīvais akts ierobežo un kura administratīvajā procesā nav bijusi pieaicināta kā trešā persona, var šo administratīvo aktu apstrīdēt viena mēneša laikā no dienas, kad privātpersona par to ir uzzinājusi, bet ne vēlāk kā viena gada laikā no attiecīgā administratīvā akta spēkā stāšanās dienas. Tātad faktiski atzīmi par projektēšanas nosacījumi izpildi vai atzīmi par būvdarbu nosacījumu izpildi var apstrīdēt viena gada laikā no to veikšanas. Šāds regulējums nerada nekustamā īpašuma attīstītājam stabilus un prognozējamus apstākļus nekustamā īpašuma attīstībai.
Nepieciešams veikt grozījumus Būvniecības likumā, nostiprinot kārtību informācijas publicēšanai par atzīmju izdarīšanu, kā arī termiņu apstrīdējuma iesniegšanai, nesašaurinot sabiedrības tiesības apstrīdēt atzīmi par nosacījumu izpildi.

[4] Ņemot vērā problēmsituācijas aprakstu, likumprojekta 2.panta ceturtajā daļā ietverts regulējums, ka paskaidrojuma raksta akceptu, atteikumu akceptēt paskaidrojuma rakstu, atzīmi par projektēšanas nosacījumu izpildi vai atteikumu izdarīt atzīmi par projektēšanas nosacījumu izpildi var apstrīdēt vai pārsūdzēt Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā mēneša laikā no tā spēkā stāšanās dienas. Šāds regulējums ir saskanīgs ar būvatļaujas apstrīdēšanas termiņu. Savukārt, saskaņā ar Būvniecības likuma 14.panta sesto daļu informācija par atzīmes izdarīšanu par projektēšanas nosacījumu izpildi jau šobrīd tiek publicēta Būvniecības informācija sistēmā. Regulējums attiecībā uz būvdarbu uzsākšanas nosacījumu izpildi netiek mainīts, jo saskaņā ar Būvniecības likuma 14.panta desmito prim daļu apstrīdēšana vai pārsūdzēšana neaptur atzīmes par būvdarbu uzsākšanas nosacījumu izpildi. Atsevišķi jāatzīmē, ka jau šobrīd Būvniecības informācija sistēmas publiskajā daļā ir brīvi pieejama informācija ar būvniecības iecerēm, kurām ir izpildīti būvdarbu uzsākšanas nosacījumi.

[5] Informatīvā ziņojuma "Par rīcības plānu administratīvā sloga mazināšanai nekustamo īpašumu attīstīšanas jomā" (Ministru kabineta 02.04.2024. sēdes protokola Nr. 14 35. §) 8.2. sadaļā ir norādīts, ka praksē arvien vairāk tiek konstatētas problēmas ar kopīpašumā esošo jaunbūvju nodošanu ekspluatācijā, jo nav iespējams nodrošināt visu kopīpašnieku saskaņotu rīcību.
Šī problēma attiecas arī uz daudzdzīvokļu dzīvojamām mājām, kas faktiski tiek pārdotas jaunbūves statusā, t.i. tiek pārdots īpašums, kas sastāv no zemes vienības un Kadastrā reģistrētas jaunbūves, pirms ēka ir nodota ekspluatācijā un ierakstīta zemesgrāmatā. Praksē veidojas divi gadījumi:
1) ēkas būvniecība ir veikta bez atkāpēm no būvprojekta, t.i. būvniecība ir tiesiska;
2) ēkas būvniecība ir veikta ar atkāpēm no būvprojekta vai pieļaujot normatīvo aktu pārkāpumus.
Ņemot vērā, ka rīkoties ar kopīpašuma objektu var tikai visi kopīpašnieki kopā (Civillikuma 1068.pants), atbilstoši šī brīža normatīvo aktu interpretācijai būvniecības procesa pabeigšana ir apgrūtināta, nespējot nodrošināt kopīpašnieku saskaņotu rīcību – būves paliek jaunbūves statusā, tās netiek nodotas ekspluatācijā, nav reģistrētas Kadastrā un netiek apliktas ar nekustamā īpašuma nodokli. Vienlaicīgi ēkas faktiski tiek lietotas, lai gan šādu ēku ekspluatācija apdraud to lietotājus.
Būves nodošanas ekspluatācijā process ir loģisks būvniecības procesa noslēgums un būvniecības ieceres īstenošanas neatņemama sastāvdaļa. Ierosinot būvniecību, kopīpašnieki apliecina savu vēlmi uzbūvēt ēku, t.i. ne tikai veikt būvdarbus, bet arī noslēgt būvniecības procesu, nododot būvi ekspluatācijā. Ņemot vērā, ka, kopīpašnieku piekrišana būvniecības ieceres īstenošanai tiek pārbaudīta, izdodot būvatļauju, nav pareizi vēlreiz visu kopīpašnieku piekrišanu prasīt pie nodošanas ekspluatācijā ierosināšanas. Ja būvdarbi ir veikti atbilstoši saskaņotajam būvprojektam, būves nodošanu ekspluatācijā var ierosināt ikviens no kopīpašniekiem. Strīdi kopīpašnieku starpā ir risināmi civiltiesiskajā kārtībā, nekavējot būves nodošanu ekspluatācijā.
Ja būvdarbi ir veikti ar atkāpēm no būvprojekta saskaņā ar spēkā esošu regulējumu, tikai visi nekustamā īpašuma īpašnieki, rīkojoties kopā, var veikt visas nepieciešamās darbības patvaļīgās būvniecības novēršanai, kā arī ierosināt būves nodošanu ekspluatācijā.
Taču būves patvaļīgās būvniecības gadījumā var būt situācija, kad patvaļīgā būvniecība tiek konstatēta ar būvinspektora lēmumu un tās novēršana ir uzdota ar pašvaldības būvvaldes lēmumu, nosakot izpildes termiņu. Šajā gadījumā patvaļīgās būvniecības novēršana būtu uzskatāma par Civillikuma 1068.panta trešajā daļā atrunāto gadījumu, kad tiesības rīkoties ar kopīpašumā esošo priekšmetu ir ikvienam no īpašniekiem. Patvaļīga būvniecība ir normatīvā regulējuma pārkāpums, kas cita starpā rada arī apdraudējumu sabiedrībai. Nebūtu pieļaujama situācija, ka kāda kopīpašnieka nevēlēšanās rīkoties vai citi subjektīvi motīvi traucē likuma pārkāpuma novēršanu un sabiedrības apdraudējuma mazināšanu.
 Darba grupa iesaka atvieglot patvaļīgas būvniecības legalizācijas procesu, kopīpašuma gadījumā ļaujot ierosināt būvprojekta grozīšanu, ja tam piekrīt vairāk kā 50% no visiem kopīpašniekiem.

[5] Lai risinātu konkrēto problēmjautājumu, ņemot vērā jau sniegto risinājuma argumentāciju, likumprojektā tiek ietverts regulējums, ka patvaļīgas būvniecības radīto seko novēršana ir uzskatāma par nepieciešamo vajadzību Civillikuma 1068. panta trešās daļas izpratnē (sk. likumprojekta 6.panta otro daļu). Savukārt, kopīpašumā esošās būves nodošanu ekspluatācijā var ierosināt, ja saņemt kopīpašnieku vairākuma piekrišana. Kopīpašnieku vairākumu nosaka atbilstoši kopīpašuma daļu apmēram (sk. likumprojekta 8.pantu).

[6] Informatīvā ziņojuma "Par rīcības plānu administratīvā sloga mazināšanai nekustamo īpašumu attīstīšanas jomā" (Ministru kabineta 02.04.2024. sēdes protokola Nr. 14 35. §) 8.4. sadaļā ir norādīts, ka attīstot privātmāju ciematus, vienlaicīgi tiek attīstīta visa ciemata pastāvēšanai nepieciešama infrastruktūra, tai skaitā koplietošanas ceļi (ielas). Lai gan tie faktiski atbilst pašvaldības ceļa (ielas) statusam, pašvaldības nevēlas tās pārņemt savā īpašumā, jo nespēj nodrošināt šo ceļu (ielu) uzturēšanu. Faktiski veidojas situācija, kad pēc privātmāju pārdošanas nekustamā īpašuma attīstītāja īpašumā paliek ceļu infrastruktūra, kurai nav reģistrēts apgrūtinājums (ceļa servitūts) un juridiski netiek nodrošināts koplietošanas statuss. Šāda situācija satur potenciālās problēmas, nekustamā īpašuma attīstītājs var neuzturēt ceļu (ielu), tam var tikt pasludināts arī likvidācija, tikmēr privātmāju īpašniekiem nav tiesību rīkoties ar citai personai piederošo īpašumu. Attīstītājs var ierobežot ceļu izmantošanu, traucējot īpašniekiem pilnvērtīgi lietot savas privātmājas un netraucēti piekļūt pie tām. Dzīvojamo māju īpašnieki var risināt strīdu tiesā, kas potenciāli varētu radīt papildus noslogojumu tiesām.
Līdzīgas problēmas rodas ar citiem koplietošanas elementiem – bērnu rotaļu laukumiem, kopējiem pagalmiem un tml.
Izstrādājot regulējumu būtu jāvērtē iespējamie risinājumi arī tiem ceļiem, kas būs izbūvēti pirms regulējuma spēkā stāšanās, piemēram, pašvaldība  2004.gadā apstiprinājusi detālplānojumu ciemata izveidei, zeme sadalīta, apbūves zemesgabali izpārdoti privātpersonām, ielas  nav izbūvētas, kapitālsabiedrība - attīstītājs likvidēts, valstij  ielu izbūvei paredzētā zeme kā bezmantinieka manta jāpārņem savā īpašumā, lai arī šādu ielu izbūve nav valsts funkcija. Pārrunājot konkrēto problēmjautājumu detalizētā ar nozares pārstāvjiem tika secināts, ka pamatā konkrētā problēmsituācija attiecas tieši gadījumiem, kad uz vienas vai vairākām zemes vienībām tiek būvēts daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku komplekss. Parējās problēmsituācijas neskar tiešā veidā būvniecības jomas regulējumu vai var atrisināt esošā regulējuma ietvaros.

Lai risinātu konkrēto problēmjautājumu, ņemot vērā jau sniegto risinājuma argumentāciju, likumprojektā tiek ietverts regulējums, ka kopīgas infrastruktūras objekti ir daudzdzīvokļu dzīvojamās ēkas būvprojektā atsevišķā kopīgas infrastruktūras objektu plānā norādītas būves vai zemes vienības daļas, kuras ir koplietojamas ar citu nākotnes daudzdzīvokļu ēku lietotājiem. Tiesības lietot kopīgas infrastruktūras objektus tiek nodibinātas ar attiecīgā objekta nodošanu ekspluatācijā un atbilstošo datu reģistrāciju Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā. Tiesības lietot kopīgas infrastruktūras objektu izbeidzas, ja par to ir vienojušies šo objektu lietojošo dzīvokļu īpašnieku kopības. Pamatojoties uz šo vienošanos, jebkura no šīs vienošanās pusēm var prasīt Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmas datu aktualizāciju, noņemot pazīmi no būvēm vai zemes vienības daļām par to koplietošanu (sk. likumprojekta 9.pantu). Dzīvokļu īpašnieku kopības vienojoties var arī grozīt koplietošanas nosacījumus. Tomēr, tas nav būvniecības regulējuma jautājums. 

[7] Inženierizpēte atbilstoši LBN 005-15 “Inženierizpētes noteikumi būvniecībā” 2. punktam ietver ģeodēzisko un topogrāfisko izpēti, ģeotehnisko izpēti un hidrometeoroloģisko izpēti, bet Būvniecības likuma 13.panta izpratnē attiecībā uz reglamentētām profesijām būvniecībā inženierizpēte iekļauj tikai ģeotehnisko izpēti. Līdz ar to būtu nepieciešams precizēt Būvniecības likumā reglamentētās specialitātes nosaukumu, lai būtu saprotamāks, ka Būvniecības likumā ir noteikta reglamentācija tieši ģeotehniskajai izpētei un būvspeciālisti nevar iegūt patstāvīgās prakses tiesības ģeodēziskā un topogrāfiskā izpētē, un hidrometeoroloģiskā izpētē, kas arī ir inženierizpētes sastāvā.

[7] Būtu nepieciešams grozīt Būvniecības likuma 13.panta trešās daļas 1. punktu aizstājot vārdu “inženierizpēte” ar “ģeotehniskā izpēte”. Ņemot vērā, ka tiek precizēts specialitātes nosaukums, nevis tiek veidota jauna specialitāte, visiem būvspeciālistiem automātiski tiks veikta piešķirtā sertifikāta maiņa no “inženierizpētes” specialitātes uz “ģeotehniskās izpētes” specialitāti, līdz ar to nav nepieciešams pārejas regulējums.