Anotācija

Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likuma (turpmāk - SL) 12.¹ pantā ir noteikta Finanšu izlūkošanas dienesta (turpmāk - FID) kompetence. Saskaņā ar šā panta pirmo daļu FID ir kompetentā institūcija starptautisko un nacionālo sankciju izpildes jautājumos tiktāl, ciktāl normatīvie akti nenosaka citādi. Tāpat minētā panta otrā daļa paredz, ka FID ir kompetentā institūcija cīņā pret starptautisko un nacionālo sankciju apiešanu vai apiešanas mēģinājumu finanšu ierobežojumu izpildē atbilstoši Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likumā (turpmāk – NILLTPFNL) noteiktajam. Savukārt saskaņā ar šā panta ceturto daļu FID pieņem šā likuma 2. panta otrajā daļā noteiktajām personām saistošus lēmumus par starptautisko un nacionālo sankciju izpildi, ja tā rīcībā ir informācija par personas pienākumu izpildīt sankcijas, bet sankcijas nav izpildītas saskaņā ar normatīvo aktu prasībām. Vienlaikus minētā panta sestajā daļā ir noteikts, ka FID savā tīmekļa vietnē publicē informāciju par sankciju subjektiem un tiem iesaldētajiem finanšu līdzekļiem un saimnieciskajiem resursiem Latvijā, kā arī informāciju par starptautisko un nacionālo sankciju subjektiem, kā arī saskaņā ar panta septīto daļu organizē informatīvus pasākumus un apmācību par sankciju izpildes jautājumiem. Tāpat arī saskaņā ar SL 10. panta pirmo daļu – gadījumos, ja starptautiskās vai nacionālās sankcijas paredz noteiktus izņēmuma gadījumus sankciju izpildē, Finanšu izlūkošanas dienests pēc pamatota rakstveida iesnieguma, ko iesniedzis sankciju subjekts vai persona, kas vēlas veikt darbības, uz kurām attiecināmas starptautiskās vai nacionālās sankcijas, var pieņemt lēmumu par šādu izņēmumu piemērošanu, izņemot šā panta 1.1, 1.2 un 1.3 daļā minētos gadījumus. Detalizētu kārtību starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju izpildē nosaka Ministru kabineta 2024. gada 26. marta noteikumi Nr. 184 “Starptautisko un nacionālo sankciju ierosināšanas un izpildes kārtība”.

Direktīvas 15. pants vispārīgi nosaka, ka dalībvalstis no savu kompetento iestāžu vidus un neskarot tiesu neatkarību izraugās vienību vai struktūru, kas nodrošina koordināciju un sadarbību starp tiesībaizsardzības iestādēm un par Savienības ierobežojošo pasākumu īstenošanu atbildīgajām iestādēm attiecībā uz noziedzīgām darbībām, uz kurām attiecas šī direktīva. Direktīvas 34. apsvērums paredz, ka, lai nodrošinātu iedarbīgu, integrētu un saskaņotu izpildes panākšanas sistēmu, dalībvalstīm būtu jāorganizē iekšējā sadarbība un saziņa starp visām to kompetentajām iestādēm, kas iesaistītas administratīvās un krimināltiesiskās izpildes panākšanā. Saskaņā ar SL 12.¹ panta pirmo daļu FID ir kompetentā institūcija starptautisko un nacionālo sankciju izpildes jautājumos tiktāl, ciktāl normatīvie akti nenosaka citādi. Minētā panta sestā daļa, savukārt, noteic, ka FID savā tīmekļvietnē publicē informāciju par sankciju subjektiem un tiem iesaldētajiem finanšu līdzekļiem un saimnieciskajiem resursiem Latvijā, kā arī informāciju par starptautisko un nacionālo sankciju subjektiem. Vienlaikus SL 12. panta piektā daļa noteic, ka ikvienai personai ir pienākums nekavējoties informēt FID par starptautisko un nacionālo sankciju izpildi, tai skaitā par jebkādu līdzekļu iesaldēšanu, tiklīdz tā veikta. Tādējādi, ievērojot pašreiz spēkā esošo tiesisko regulējumu sankciju jomā, FID rīcībā nonāk ar sankciju izpildi saistīta informācija. Savukārt tiesības FID sniegt šo informāciju citām atbildīgajām institūcijām, kurām, izpildot to funkcijas un uzdevumus, šī informācija varētu būt nepieciešama – tostarp izmeklēšanas iestādēm, prokuratūrai un tiesai, tādējādi izpildot Direktīvas 15. panta regulējumā ietverto koordinācijas un sadarbības funkciju, patlaban spēkā esošajos normatīvajos aktos nav paredzētas.

Ņemot vērā minēto, likumprojekta 1. pants paredz papildināt SL 12. pantu ar jaunu 4.¹ daļu, nosakot FID tiesības sniegt informāciju, ko tas ir ieguvis, izpildot šā likuma un uz tā pamata izdoto normatīvo aktu prasības, operatīvās darbības subjektiem, izmeklēšanas iestādēm, prokuratūrai, tiesai vai šā likuma 13. pantā minētajām uzraudzības institūcijām, un citām institūcijām, ja, pēc Finanšu izlūkošanas dienesta ieskata, šo informāciju attiecīgās institūcijas var izmantot tām normatīvajos aktos noteikto uzdevumu veikšanai. Ar SL 12. panta papildināšanu ar jaunu 4.¹ daļu tiek vispārīgi paredzētas FID tiesības ar sankciju noteikšanu un ieviešanu saistītās informācijas aprites un koordinācijas ietvaros, ievērojot FID kā kompetentās institūcijas statusu, sniegt iestādes rīcībā esošo informāciju, kas iegūta SL un uz tā pamata izdoto normatīvo aktu prasību izpildes ietvaros, kā operatīvās darbības subjektiem, izmeklēšanas iestādēm, prokuratūrai, tiesai vai šā likuma 13. pantā minētajām uzraudzības institūcijām (Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, Latvijas Banka, Valsts ieņēmumu dienests, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, Latvijas Zvērinātu advokātu padome, Latvijas Zvērinātu notāru padome, Latvijas Zvērinātu revidentu asociācija, Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcija, Maksātnespējas kontroles dienests, Rajona (pilsētas) tiesas zemesgrāmatu nodaļa). Tāpat FID tik paredzētas tiesības sniegt augstākminēto informāciju arī citām institūcijām, ja pēc iestādes ieskata, attiecīgās institūcijas šo informāciju var izmantot tām normatīvajos aktos noteikto uzdevumu veikšanai, tostarp, lai nodrošinātu normatīvajiem aktiem atbilstošu un efektīvu starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju izpildi un izpildes uzraudzību. 

Vienlaikus saskaņā ar Direktīvas 15. pantu koordināciju un sadarbību nodrošinošās institūcijas uzdevums ir:
1) nodrošināt kopīgas prioritātes un izpratni par saikni starp krimināltiesisko un administratīvo izpildes panākšanu;
2) veikt informācijas apmaiņu stratēģiskiem nolūkiem, ievērojot piemērojamos Savienības un valsts tiesību aktos noteiktos ierobežojumus;
3) īstenot apspriešanos atsevišķās izmeklēšanās, ievērojot piemērojamos Savienības un valsts tiesību aktos noteiktos ierobežojumus.  

Ņemot vērā, ka šobrīd spēkā esošajā regulējumā, proti, SL 12.¹ panta pirmajā daļā, paredzēta vien vispārīga FID kompetence sankciju pārkāpumu jomā, ar grozījumiem SL tiek paredzēts pilnībā pārņemt Direktīvas 15. panta tiesisko regulējumu un noteikt FID pienākumu veicināt koordināciju un sadarbību starp tiesībaizsardzības iestādēm. Proti, Direktīvas 15. panta ietvaros ir nepieciešams detalizētāk konkretizēt FID kompetenci un nodrošināt tiesisko noteiktību, paredzot, ka tieši FID Latvijas Republikā ir koordināciju un sadarbību īstenojošā iestāde. Vienlaikus saistībā ar iepriekš minēto nacionālajā tiesiskajā regulējumā ir nepieciešams papildus paredzēt arī koordinācijas un sadarbības īstenošanas kārtību.
 
Turklāt tiek noteikts, ka sadarbības koordinācija tiek īstenota NILLTPFNL noteiktajā kārtībā, proti, 55. panta otrajā daļā minētajā kārtībā, kas nosaka, ka FID koordinē operatīvās darbības subjektu, izmeklēšanas iestāžu, prokuratūras, Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk — iesaistītās institūcijas), kā arī likuma subjektu sadarbību. Sadarbību koordinē, sasaucot sadarbības koordinācijas grupu. Sadarbības koordinācijas grupu sasauc FID pēc savas iniciatīvas vai tad, ja to ierosina vismaz viena no iesaistītajām institūcijām. Ja nepieciešams, sadarbības koordinācijas grupā var pieaicināt likuma subjektu uzraudzības un kontroles institūcijas pārstāvi. Tādējādi SL 12. panta jaunās 4.² daļas tiesiskais regulējums paredz, ka sadarbības koordinācija, FID izpildot Direktīvas 15. pantā noteiktos uzdevumus, tiek īstenota augstāk minētās sadarbības koordinācijas grupas ietvaros.
 

Ievērojot minēto, ar likumprojekta 1. pantu tiek paredzētas FID tiesības ar sankciju noteikšanu un ieviešanu saistītās informācijas aprites un koordinācijas ietvaros, kā arī FID pienākums veicināt koordināciju un sadarbību starp tiesībaizsardzības iestādēm. 
 

Direktīvas 17. pants noteic dalībvalstu pienākumu ieviest sistēmu, ar ko reģistrē, ģenerē un sniedz anonimizētus statistikas datus par ziņošanas, izmeklēšanas un tiesvedības posmiem attiecībā uz Direktīvas 3. un 4. pantā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem. Atbilstoši šobrīd spēkā esošajam normatīvajam regulējumam Latvijā pašlaik tiek uzkrāti statistikas dati par izmeklēšanas (Kriminālprocesa informācijas sistēmas noteikumu 11. punkts) un tiesvedības posmiem (Tiesu informācijas sistēmas noteikumu 8. un 10. punkts). Tomēr nacionālajā regulējumā nav noteikts, ka kompetentajām iestādēm būtu pienākums uzkrāt arī datus par ziņošanu. Proti, SL 17. pants noteic pienākumu ziņot vien par sankciju apiešanu vai apiešanas mēģinājumu. Līdz ar to, lai atbilstoši pārņemtu Direktīvas 17. pantā noteikto pienākumu uzkrāt datus, ja tiek ziņots par Eiropas Savienības noteikto sankciju pārkāpšanu (t.sk. arī sankciju apiešanu kā vienu no Eiropas Savienības ierobežojošo pasākumu veidiem), nacionālajā regulējumā ir nepieciešams noteikt ziņošanas pienākumu. Ņemot vērā minēto, ar grozījumiem SL 17. pantā attiecīgā likuma 13. pantā minēto uzraudzības institūciju uzraudzībā esošajām personām ir noteikts pienākums nekavējoties ziņot FID NILLTPFNL noteiktajā kārtībā, ja rodas aizdomas par starptautisko un nacionālo sankciju pārkāpšanu vai pārkāpšanas mēģinājumu. Tādējādi ar SL 17. panta izteikšanu jaunā redakcijā tiek noteikta viena institūcija – FID, kurai SL 13. pantā minēto uzraudzības institūciju uzraudzībā esošajām personām ir pienākums ziņot aizdomu par starptautisko un nacionālo sankciju pārkāpšanu vai pārkāpšanas mēģinājumu gadījumā.

Vienlaikus Direktīvas 14. pantā dalībvalstīm ir noteikts pienākums veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka ziņošanai par šīs direktīvas 3. un 4. pantā minētajiem Savienības ierobežojošo pasākumu pārkāpumiem un to personu aizsardzībai, kuras ziņo par šādiem pārkāpumiem, ir piemērojama Direktīva (ES) 2019/1937 (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/1937 (2019. gada 23. oktobris) par to personu aizsardzību, kuras ziņo par Savienības tiesību aktu pārkāpumiem) saskaņā ar tajā paredzētajiem nosacījumiem. Šajā sakarā nepieciešams norādīt, ka atbilstoši Trauksmes celšanas likuma 3. panta pirmajai daļai trauksmes cēlējs var celt trauksmi par jebkuru pārkāpumu, kas kaitē sabiedrības interesēm, tai skaitā arī par Eiropas Savienības ierobežojošo pasākumu pārkāpumiem. Turklāt nav svarīgi, kurai kompetentajai institūcijai šī informācija tiek sniegta, jo saskaņā ar piedāvātajiem grozījumiem SL 17. pantā tiesībaizsardzības iestādēm ir pienākums informāciju par ikvienu sankciju pārkāpumu sniegt FID NILLTPFNL noteiktajā kārtībā. Minētais vienlaikus nozīmē arī to, ka šīs informācijas apstrādei ir piemērojama NILLTPFNL noteiktā informācijas saņemšanas un apstrādes kārtība, kā arī šīs informācijas aizsardzībai ir piemērojami FID veiktie administratīvie, tehniskie un organizatoriskie pasākumi, lai nodrošinātu informācijas aizsardzību, novērstu neatļautu piekļūšanu informācijai, neatļautu tās grozīšanu, izplatīšanu vai iznīcināšanu.

Tāpat nepieciešams norādīt, ka atbilstoši Krimināllikuma (turpmāk – KL) 315. pantam personu ir iespējams arī saukt pie kriminālatbildības par neziņošanu, ja ir zināms, ka tiek gatavots vai izdarīts smags vai sevišķi smags noziegums, tai skaitā arī Eiropas Savienības noteikto sankciju pārkāpums atbilstoši jaunajam KL 84.¹ pantam.
 

Ievērojot minēto, ar likumprojekta 3. pantu SL 17. pants tiek izteikts jaunā redakcijā, nosakot, ka SL 13. pantā minēto uzraudzības institūciju uzraudzībā esošajām personām ir pienākums nekavējoties ziņot FID NILLTPFNL noteiktajā kārtībā, ja rodas aizdomas par starptautisko un nacionālo sankciju pārkāpšanu vai pārkāpšanas mēģinājumu. 
 

Atbilstoši Direktīvas 3. pantā noteiktajam dalībvalstīm ir pienākums paredzēt, ka konkrēti attiecīgajā pantā minētie Eiropas Savienības ierobežojošo pasākumu veidi ir noziedzīgi nodarījumi. Šajā sakarā, izvērtējot Latvijas normatīvā regulējuma atbilstību Direktīvas prasībām, tika secināts, ka kopumā Latvijas normatīvais regulējums jau šobrīd atbilst Direktīvā noteiktajam. Proti, KL 84. pantā ir paredzēta kriminālatbildība par Apvienoto Nāciju Organizācijas, Eiropas Savienības un citu starptautisko organizāciju noteikto sankciju vai Latvijas Republikas noteikto nacionālo sankciju pārkāpšanu. Pantā ietvertā tiesību norma ir uzskatāma par blanketu normu, jo tajā nav norādītas visas noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmes, bet tās atrodamas citos tiesību aktos vai vispārinātā, aprobētā tiesu praksē, šajā gadījumā – Eiropas Savienības regulās, piemēram, Padomes 2014. gada 31. jūlija regulā (ES) Nr. 833/2014 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar Krievijas darbībām, kas destabilizē situāciju Ukrainā, Padomes 2014. gada 17. marta regulā (ES) Nr. 269/2014 par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība, u.c.

No minētā secināms, ka KL 84. pantā ir paredzēta vispārīga atbildība par Apvienoto Nāciju Organizācijas, Eiropas Savienības un citu starptautisko organizāciju noteikto sankciju vai par Latvijas Republikas noteikto nacionālo sankciju pārkāpšanu, proti, neaprobežojot dispozīciju ar apmēriem vai citām kvalificējošām pazīmēm. Tas nozīmē, ka KL 84. panta pirmajā daļā paredzēta kriminālatbildība par jebkādu noteikto sankciju pārkāpšanu, neskatoties uz preču vērtības apmēru.

Izpildot Latvijas Republikas Prokuratūras Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta virsprokurora A. Kalniņa 2022. gada 9. jūnija vēstulē “Par kriminālprocesu par sankciju pārkāpumu izmeklēšanas un uzraudzības piekritību” minēto, Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – VID) Nodokļu un muitas policijas pārvalde (turpmāk – NMPP) ir kompetentā iestāde resoriskās pārbaudes un izmeklēšanas veikšanā kriminālprocesos par iespējamiem sankciju pārkāpumiem, kuri ir konstatēti muitas formalitāšu kārtošanas laikā.

Kopš 2022. gada 5. maija līdz 2024. gada 29. februārim VID NMPP uzsākti un/vai saņemti izmeklēšanai 310 kriminālprocesi, kas kvalificēti gan pēc KL 84. panta kā galvenā panta, gan kopībā ar citiem KL pantiem. Minētie kriminālprocesi veido 26 % no VID NMPP lietvedībā esošo kriminālprocesu skaita. Savukārt saņemtie materiāli, kas saistīti ar sankciju pārkāpumiem, veido 40 % no kopējo VID NMPP saņemto materiālu skaita. 

VID Muitas pārvaldei (turpmāk – MP), nodrošinot pret Krieviju un Baltkrieviju ieviesto sankciju uzraudzību, t.i. veicot kravu dokumentu pārbaudes, kravu fiziskās pārbaudes, pasta sūtījumu, kā arī fizisko personu uzraudzību, kas pārvietojas pāri robežai, 2175 gadījumos preces bija liegts izvest no Eiropas Savienības vai ievest Eiropas Savienībā no Krievijas un Baltkrievijas, 2647 gadījumos fiziskām personām liegts iebraukt Eiropas Savienībā, kā arī noraidīti 534 pasta sūtījumi.

Šajā sakarā jāņem vērā, ka Latvija Eiropas Savienībā 2023. gadā joprojām bija pirmajā trijniekā veikto pārbaužu apjomā, lai nodrošinātu ieviesto sankciju uzraudzību, kā arī viena no pirmajām noraidīto kravu apjoma skaita ziņā.

Neskatoties uz VID MP apjomīgiem kontroles pasākumiem, lai nepieļautu to preču pārvietošanu pāri robežai, uz kurām attiecas Eiropas Savienības noteiktās sankcijas, kā arī VID NMPP veiktos pasākumus efektīvu Krimināllikuma normu piemērošanai, joprojām konstatēto pārkāpumu, kas saistīti ar sankciju neievērošanu, preces ievedot (importējot) vai izvedot (eksportējot), skaits saglabājas augstā līmenī, atsevišķās jomās pat pārsniedzot 2022. gada rādītājus. Tādējādi netiek sasniegts Kriminālprocesa likuma 1. pantā ietvertais mērķis atturēt personas no sektorālajām sankcijām pakļauto preču ievešanas (importēšanas) un izvešanas (eksportēšanas).

Šajā sakarā Noziedzības novēršanas padomes 2024. gada 11. aprīļa un 13. novembra sēdē ģenerālprokurors vērsa valdības uzmanību, ka strauji pieaugošo kriminālprocesu skaita dēļ, kas objektīvi ir saistīts ar noteikto sankciju kontroli un pārkāpumu atklāšanu, pastāv būtiski riski izdarīt savlaicīgu izmeklēšanu un panākt ātru un efektīvu krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu un vainīgās personas sodīšanu, kā arī nodrošināt motivēta personāla attīstību. Vienlaikus, ņemot vērā, ka kriminālprocesi sankciju izmeklēšanas jomā ir laikietilpīgi un prasa būtiskus valsts resursus, tika norādīts, ka administratīvās atbildības paredzēšana par formālākajiem sankciju pārkāpumiem varētu nodrošināt efektīvāku pārkāpumu izmeklēšanu un vainīgās personas saukšanu pie atbildības, jo administratīvā pārkāpuma process laika ziņā ir efektīvāks un tas nodrošina personas tūlītēju sodīšanu. Līdz ar to Noziedzības novēršanas padome 2024. gada 11. aprīļa un 13. novembra sēdē nolēma, ka par Eiropas Savienības noteikto sankciju pārkāpšanu ir nepieciešams paredzēt kriminālatbildību, ar nosacījumu, ja preču vērtība ir lielāka par 10 000 EUR, savukārt par atsevišķām darbībām, kas nesasniedz minēto robežslieksni, efektīvas izmeklēšanas nolūkā paredzēt administratīvo atbildību.

Minētais risinājums ir ietverts arī Direktīvas tekstā. Proti, Direktīvas 3. panta 1. punkta a) – i) apakšpunktā ir uzskaitīti iespējamie Eiropas Savienības ierobežojošo pasākumu veidi, kas dalībvalstīs ir atzīstami par noziedzīgiem nodarījumiem.
Vienlaikus Direktīvas 3. panta 2. punktā noteikts, ka dalībvalstis var paredzēt, ka šāda rīcība nav noziedzīgs nodarījums:
a) ja šā panta 1. punkta a), b) un h) apakšpunktā uzskaitītā rīcība ietver līdzekļus vai saimnieciskos resursus, kuru vērtība ir mazāka nekā 10 000 EUR;
b) ja šā panta 1. punkta d)–g) un i) apakšpunktā uzskaitītā rīcība ietver preces, pakalpojumus, darījumus vai darbības, kuru vērtība ir mazāka nekā 10 000 EUR.

Līdz ar to, ievērojot pastāvošo ģeopolitiski sarežģīto situāciju sankciju pārkāpumu jomā, kā arī būtisko izmeklēšanas resursu trūkumu un konstatētos riskus izdarīt savlaicīgu izmeklēšanu visos uzsāktajos kriminālprocesos, tādējādi nodrošinot vainīgās personas saukšanu pie atbildības, tika secināts, ka nav samērīgi paredzēt kriminālatbildību par formālāko sankciju pārkāpumiem un šajā sakarā ir nepieciešams lemt par administratīvās atbildības noteikšanu. Ņemot vērā minēto, tika secināts, ka pastāv iespēja izmantot Direktīvas 3. panta 2. punktā ietverto dalībvalsts rīcības brīvību, kas pieļauj par atsevišķiem Direktīvas 3. panta 1. punktā paredzētajiem pārkāpumiem, ja minētā rīcība nepārsniedz 10 000 EUR apmēru, piemērot administratīvo atbildību.

Ievērojot valstī konstatētos riskus sankciju noziegumu efektīvas izmeklēšanas jomā, tika secināts, ka par Direktīvas 3. panta 1. punkta e) apakšpunktā paredzēto nodarījumu, kas ietver Eiropas Savienības noteikto aizliegumu tirgot, importēt, eksportēt, pārdot, pirkt, nodot, pārvest tranzītā vai transportēt preces, kā arī sniegt starpniecības pakalpojumus, tehniskās palīdzības vai citus ar minētajām precēm saistītus pakalpojumus, turpmāk nebūtu lietderīgi personu saukt pie kriminālatbildības, ja minētā rīcība ietver preces, pakalpojumus, darījumus vai darbības, kuru vērtība ir mazāka nekā 10 000 EUR. Tādējādi, ievērojot, ka par iepriekš minēto darbību izdarīšanu ir nepieciešams paredzēt citus iedarbīgus, samērīgus un atturošus sodus ar likumprojekta 4. pantu SL tiek papildināts ar jaunu 18. pantu, nosakot, ka par šo darbību izdarīšanu līdz 10 000 EUR apmēram personai turpmāk tiks piemērota administratīvā atbildība. Savukārt, ja personas prettiesiskās darbības ar precēm vai pakalpojumiem sasniedz 10 000 EUR apmēru, persona ir saucama pie kriminālatbildības saskaņā ar jauno KL 84.¹ pantu.

Saskaņā ar Direktīvas 3. panta 1. punkta e) apakšpunktu par noziedzīgu nodarījumu ir atzīstamas tādas darbības, kas pārkāpj Eiropas Savienības sankcijās noteikto aizliegumu tirgot, importēt, eksportēt, pārdot, pirkt, nodot, pārvest tranzītā vai transportēt preces, kā arī sniegt starpniecības pakalpojumus, tehniskās palīdzības vai citus ar minētajām precēm saistītus pakalpojumus. Lai attiecīgajā tiesību normā ietvertos jēdzienus pielāgotu Latvijas nacionālajam regulējumam, SL 18. pantā tāpat kā jaunajā KL 84.¹ pantā tiek piedāvāts noteikt, ka ar jēdzienu “realizācija” ir saprotama sankcijām pakļauto preču tirgošana, pārdošana un nodošana. Jēdziens “iegādāšanās” apzīmē Direktīvas 3. panta 1. punkta e) apakšpunktā lietoto jēdzienu “pirkšana”. Savukārt jēdziens “pārvietošana pāri Latvijas Republikas valsts robežai” apzīmē faktisku preču pārvietošanu (transportēšanu) pāri robežai, tās ievedot (importējot) Eiropas Savienības muitas teritorijā neatkarīgi no tā, kādu muitas procedūru ievestajām (importētajām) precēm pēc to ievešanas plānots piemērot, vai izvedot (eksportējot) no Eiropas Savienības muitas teritorijas, neatkarīgi no tā, kādas muitas procedūras ietvaros preces no Eiropas Savienības muitas teritorijas tiek izvestas. Šajā sakarā jāņem vērā, ka praksē pārkāpumi attiecībā uz sankcijām pakļautajām precēm pamatā tiek konstatēti, preces faktiski pārvietojot vai paredzot to pārvietošanu pāri valsts ārējai robežai, t.i., Eiropas Savienības robežai ar trešajām valstīm. Ievērojot Līguma par Eiropas Savienības darbību brīvas preču aprites pamatprincipu, netiek paredzēti nekādi papildus ierobežojumi attiecībā uz preču pārvietošanu pāri Latvijas Republikas iekšējai robežai. Līdz ar to, izmeklējot nodarījumus sankciju pārkāpumu jomā, prece par Eiropas Savienības sankcijām pakļautu preci kļūst tikai tajā brīdī, kad tā tiek izvesta uz trešajām valstīm vai ievesta no trešajām valstīm. Tādējādi ar jēdzienu “pārvietošana pāri valsts robežai” praksē tiek saprasta sankcionēto preču pārvietošana pāri valsts ārējai robežai, t.i., Eiropas Savienības robežai uz vai no trešajām valstīm, jo līdz tam, kamēr prece ceļo pa Eiropas Savienības teritoriju, tā ir pilnībā atļauta prece bez statusa.

Vienlaikus SL 18. pantā tiek lietoti arī tādi jēdzieni kā preces un pakalpojumi. Šajā sakarā norādāms, ka jēdziens "preces" SL 18. panta izpratnē ietver jebkādu kustamu mantu, attiecībā uz kuru Eiropas Savienība ir noteikusi ierobežojošos pasākumus. Savukārt ar jēdzienu “pakalpojumi” ir saprotamas tādas darbības, ar kurām tieši vai netieši tiek sniegti starpniecības pakalpojumi, apdrošināšanas vai jebkādi citi ar minētajām precēm vai pakalpojumiem saistīti pakalpojumi, piemēram, juridiskās vai nodokļu konsultācijas, trasta, sabiedrisko attiecību, grāmatvedības, revīzijas vai uzskaites pakalpojumi, konsultāciju pakalpojumi uzņēmējdarbības jomā, tehnoloģiju konsultācijas, apraides, arhitektūras vai inženiertehniskie pakalpojumi u.c.

Vienlaikus būtiski norādīt, ka Direktīvas 3. panta 2. punktā tiek pieļauta administratīvās atbildības noteikšana par tādu Eiropas Savienības noteikto sankciju pārkāpšanu, kas nepārsniedz 10 000 EUR apmēru. Tomēr Latvijas normatīvajā regulējumā šāds administratīvās atbildības un kriminālatbildības nošķiršanas institūts nepastāv. Proti, saskaņā ar likuma “Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību” (turpmāk – PKLS) 23.¹ panta pirmo daļu atbildība par KL paredzēto noziedzīgo nodarījumu, kas izdarīts ievērojamā apmērā, iestājas, ja noziedzīga nodarījuma priekšmeta kopējā vērtība nodarījuma izdarīšanas brīdī nav bijusi mazāka par desmit tai laikā Latvijas Republikā noteikto minimālo mēnešalgu kopsummu. Šobrīd atbilstoši minētajai tiesību normai desmit minimālo mēnešalgu kopsumma veido 7 000 EUR. Lai arī šobrīd pastāvošais ievērojama apmēra slieksnis atbilst Direktīvas 3. panta 2. punkta prasībām, pastāv risks, ka tuvākajā nākotnē, pieaugot minimālās mēnešalgas apmēram, PKLS 23.¹ panta pirmajā daļā ietvertais ievērojama apmēra slieksnis pārsniegs 10 000 EUR un būs neatbalstošs Direktīvā noteiktajam. Tādējādi ar likumprojektu "Grozījumi likumā "Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību"" PKLS 23.¹ pants tiek papildināts ar jaunu ceturto daļu, attiecībā uz KL 84.¹ panta pirmo daļu nosakot konkrētu ievērojama apmēra slieksni. Tas nozīmē, ka par Eiropas Savienības noteikto sankciju pārkāpšanu, iegādājoties, realizējot, pārvietojot pāri Latvijas Republikas valsts robežai sankcijām pakļautās preces, vai sniedzot starpniecības pakalpojumus, tehniskās palīdzības vai citus ar minētajām precēm saistītus pakalpojumus, vai veicot jebkādas citas aizliegtas darbības ar šīm precēm, ja SL 18. pantā paredzēto preču vai pakalpojumu vērtība nesasniedz  PKLS 23.¹ panta ceturtajā daļā noteikto ievērojama apmēra slieksni (t.i. 10 000 EUR), personai ir piemērojama administratīvā atbildība. Turpretī, ja minēto preču vai pakalpojumu vērtība sasniedz 10 000 EUR apmēru, personas darbības ir vērtējamas KL 84.¹ panta ietvaros.

Projektā paredzētais administratīvās atbildības regulējums atbilst administratīvās atbildības pieļaujamības un nepieciešamības kritērijiem: 1) administratīvā akta (procesa) prioritātes princips; 2) sabiedriskās kārtības mērķa sasniegšanas efektivitāte; 3) problēmsituācijas attiecināmība uz publiski tiesiskajām attiecībām; 4) problēmsituācijas bīstamība un kaitīgums; 5) aizliegums paredzēt administratīvos sodus par administratīvā akta labprātīgu neizpildīšanu (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 54. lpp.). Minētie kritēriji skatāmi kontekstā ar Direktīvā noteikto prasību jebkurā gadījumā paredzēt iedarbīgus, atturošus un samērīgus sodus.

Administratīvā procesa prioritātes princips nozīmē, ja pienākuma īstenošanu var panākt izdodot administratīvo aktu vai ar citiem nesodoša rakstura administratīvi tiesiskiem līdzekļiem, tad administratīvā atbildība pamatā nav paredzama. Šajā gadījumā kā nesodoša rakstura administratīvi tiesisks līdzeklis varētu būt izmantojama konfiskācija. Tomēr, piemēram, preces konfiskācija pati par sevi, salīdzinot ar iespējamo ekonomisko ieguvumu no pārkāpuma un potenciālo sodīšanas risku, šajā gadījumā nav atzīstama par atturošu un iedarbīgu sodu Eiropas Savienības tiesību kontekstā. Tāpat pārkāpumam piemīt augsta bīstamības pakāpe. Līdz ar to paredzama iespēja piemērot administratīvo atbildību.

Sabiedriskās kārtības mērķa sasniegšanas aspektā, pirmkārt, nav secināms, ka administratīvā pārkāpuma process nebūtu piemērots šāda veida pārkāpumiem. Nav saskatāmi tiesiski šķēršļi pārkāpumus izmeklēt, pierādīt un piemērot administratīvo atbildību. Salīdzinājumā ar kriminālprocesu administratīvā pārkāpuma procesā ir iespējams vienkāršāk, ātrāk un citādi efektīvāk nodrošināt soda piemērošanu par Eiropas Savienības sankciju pārkāpumiem.

Pārkāpuma bīstamība un kaitīgums ir salīdzinoši augsts. Eiropas Savienības noteiktās sankcijas (ierobežojošie pasākumi) ir būtisks instruments, ar ko veicināt kopējās ārpolitikas un drošības politikas mērķu sasniegšanu, kas ietver Eiropas Savienības vērtību, drošības, neatkarības un integritātes aizsardzību, demokrātijas, tiesiskuma, cilvēktiesību un starptautisko tiesību principu konsolidāciju un atbalstīšanu un miera saglabāšanu, konfliktu novēršanu un starptautiskās drošības stiprināšanu. Ikviens šo sankciju pārkāpums apdraud sankciju iedarbīgu piemērošanu un minēto mērķu sasniegšanu. Turklāt pamatā par šāda veida pārkāpumiem ir paredzēta kriminālatbildība. Vienīgi likumprojektā minētajos atsevišķajos gadījumos paredzēts piemērot citu krimināltiesiska (represīva) rakstura administratīvu sankciju jeb administratīvo atbildību.

Pārkāpums attiecas uz publiski tiesiskām attiecībām (Eiropas Savienības noteikto ierobežojošo pasākumu īstenošana) un nav saistīts ar administratīvā akta izpildi.

Likumprojektā paredzēts naudas sods Administratīvās atbildības likumā noteiktajā maksimālajā apmērā, proti, fiziskajām personām līdz četrsimt naudas soda vienībām, bet juridiskajām personām līdz četrtūkstoš naudas soda vienībām. Salīdzinājumam, piemēram, Muitas likuma 29. panta 15. daļā noteikts, ka par tādu preču, kurām noteikti aizliegumi un ierobežojumi, deklarēšanu muitas procedūrai "laišana brīvā apgrozībā" deklarētājam – fiziskajai personai – piemēro brīdinājumu vai naudas sodu līdz četrsimt naudas soda vienībām, bet deklarētājam – juridiskajai personai – brīdinājumu vai naudas sodu līdz astoņsimt naudas soda vienībām. Tomēr likumprojektā paredzētā pārkāpuma smagums un iespējamās sekas var būt salīdzinoši smagākas. Ievērojot minēto, kā arī kriminālatbildības esību par līdzīga rakstura pārkāpumiem un Eiropas Savienības noteikto prasību paredzēt iedarbīgus un atturošus sodus (Direktīvas 15. un 17. pants), likumprojektā paredzēts naudas sods maksimāli pieļaujamajā apmērā, kā arī noteikta iespēja piemērot brīdinājumu, ņemot vērā, ka pārkāpumu izpausmes var būt daudzveidīgas un ir nepieciešams nodrošināt soda individualizācijas iespēju atkarībā no pārkāpuma smaguma.

Tāpat likumprojektā paredzama arī kompetence administratīvā pārkāpuma procesā, tādējādi ar likumprojekta 4. pantu SL tiek papildināts ar jaunu 19. pantu, kas paredz, ka administratīvā pārkāpuma procesu par šā likuma 18. pantā minēto pārkāpumu veic VID. Vienlaikus nepieciešams norādīt, ka VID savu kompetenci sankciju pārkāpumu jomā realizē brīdī, kad sankcionētās preces tiek pārvietotas pāri valsts robežai un VID funkcijās neietilpst uzraudzības veikšana attiecībā uz preču iegādāšanos, realizāciju, starpniecības pakalpojumu sniegšanu, tehniskās palīdzības vai citu ar minētajām precēm saistītu pakalpojumu sniegšanu ārpus VID tiešās kompetences nodokļu un muitas jomā robežām un ārpus to funkciju robežām, kas VID ir noteiktas SL 13. panta 4.² daļā.
Papildus vēršama uzmanību, ka atkarībā no iestādes struktūrvienību tiešajām funkcijām, SL 18. pantā minētos pārkāpumus piešķirto finanšu līdzekļu ietvaros var izmeklēt gan VID MP, gan arī jebkura cita VID struktūrvienība atbilstoši VID struktūrvienības reglamentos noteiktajam.
 

Ievērojot minēto, ar likumprojekta 4. pantu SL tiek noteikta administratīvā atbildība par Eiropas Savienības noteikto sankciju pārkāpšanu, iegādājoties, realizējot vai pārvietojot pāri Latvijas Republikas valsts robežai sankcijām pakļautās preces vai sniedzot starpniecības pakalpojumus, tehniskās palīdzības vai citus ar minētajām precēm saistītus pakalpojumus, vai veicot jebkādas citas aizliegtas darbības ar šīm precēm, kā arī paredzēta VID kompetence administratīvā pārkāpuma procesā.
 

Vienlaikus, lai skaidri norobežotu administratīvos pārkāpumus no citām SL paredzētajām administratīvajām sankcijām, SL 13.² panta nosaukumu nepieciešams izteikt jaunā redakcijā.
 

Ņemot vērā minēto, likumprojekta 2. pants paredz grozījumus šā likuma 13.² panta nosaukumā, to izsakot šādā redakcijā: "Atbildība par iekšējās kontroles sistēmu un sankciju riska pārvaldības pārkāpumiem".
 

Visbeidzot Direktīvas 20. panta 1. punkts noteic, ka dalībvalstīm ir pienākums savos normatīvajos aktos, ar kuriem tiek pārņemtas Direktīvas prasības, ietvert atsauci uz attiecīgo Eiropas Savienības tiesību aktu.
 

Ievērojot minēto, likumprojekts paredz papildināt SL ar informatīvo atsauci, nosakot, ka likumā iekļautas tiesību normas, kas izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes 2024. gada 24. aprīļa direktīvas (ES) 2024/1226 par noziedzīgu nodarījumu un sodu noteikšanu attiecībā uz Savienības ierobežojošo pasākumu pārkāpumiem un ar ko groza Direktīvu (ES) 2018/1673.