Anotācija

Saskaņā ar Tiesībsarga likumu tiesībsarga darbības mērķis ir veicināt cilvēktiesību aizsardzību un sekmēt, lai valsts vara tiktu īstenota tiesiski, lietderīgi un atbilstoši labas pārvaldības principam un tajā ir iekļautas daudzas garantijas un tiesības, kas daudzējādi ļauj īstenot valsts preventīvā mehānisma funkciju, tomēr skaidras norādes Tiesībsarga likumā nav.
Valsts preventīvā mehānisma funkcija ietver:
1) vizīšu veikšanu;
2) konsultatīvo jeb padomdevēja funkciju (rekomendāciju sniegšanu valstij (viedokļi, priekšlikumi, ziņojumi), priekšlikumu sniegšana par nepieciešamajiem grozījumiem tiesību aktos, iestāžu iekšējo tiesību aktu (t.sk., instrukciju, metožu un prakšu) pārskatīšana un ieteikumu sniegšana par to pilnveidošanu, valsts ziņojumu papildināšana vai atsevišķu ziņojumu sniegšana cilvēktiesību aizsardzības institūcijām);
3) izglītošanu (dalība apmācībās un izglītības un profesionālās kvalifikācijas celšanas programmu pilnveidošanā);
4) sadarbošanos (jēgpilns dialogs ar valsts iestādēm un citām iesaistītām pusēm attiecībā par spīdzināšanas un sliktas apiešanās novēršanu, kontaktu izveidošana un uzturēšana ar citiem valsts preventīvajiem mehānismiem ar mērķi dalīties pieredzē un spēcinātu savas darbības efektivitāti, apmainīties ar informāciju un regulāri tikties ar Apakškomiteju).
Valsts preventīvā mehānisma galvenais uzdevums ir veikt vizītes uz vietām, kurās personām de jure vai de facto ir ierobežota brīvība. Ar “brīvības ierobežošanas vietām” tiek saprastas Protokola 4. pantā minētās vietas. Līdz šim Tiesībsarga likuma 13. panta 3. punktā bija lietots šaurāks jēdziens “slēgta tipa iestādes”, un ar to klasiski saprot tādas iestādes, kurās ievieto personas, pamatojoties uz valsts kompetento iestāžu lēmumu pamata par brīvības ierobežošanu. Ārpus minētā jēdziena paliek, piemēram, valsts sociālās aprūpes centri un sociālās aprūpes centri (gan pieaugušajiem, gan bērniem), atskurbināšanas pakalpojuma sniegšanas vietas, internātskolas. Tādējādi ar jēdziens “slēgta tipa iestādes” netiek aptvertas visas brīvības ierobežošanas vietas saskaņā ar Protokola 4. pantu.
Veicot valsts preventīvā mehānisma funkciju, no 2018. gada marta līdz 2022. gada 31. decembrim ir veiktas 256 vizītes (pārbaudes, izziņas un izglītojošās), apmeklējot: ieslodzījuma vietas (pieaugušajiem un Cēsu Audzināšanas iestādi nepilngadīgajiem), psihiatriskās ārstniecības iestādes (gan pieaugušajiem, gan bērniem), tiesu psihiatrisko ekspertīžu un piespiedu ārstēšanās centru ar apsardzi, valsts sociālās aprūpes centrus, kurās ievietotas personas ar garīga rakstura traucējumiem (gan pieaugušajiem, gan bērniem), aizturēto ārzemnieku izmitināšanas centru, patvēruma meklētāju izmitināšanas centru, patversmi, Valsts policijas īslaicīgās aizturēšanas vietas, sociālās korekcijas izglītības iestādi “Naukšēni”, tiesu ēku konvoju zonas, atskurbināšanas pakalpojuma sniegšanas vietas, grupu mājas (dzīvokļu) pakalpojuma sniegšanas vietas, sociālās aprūpes centrus (gan senioriem, gan bērniem), internātskolas, skolu dienestu viesnīcas, kurās izvietoti bērni no Ukrainas.
Lai valsts preventīvais mehānisms efektīvi darbotos, komandā ir jāietver dažādu profesiju pārstāvjus. Šobrīd Tiesībsarga biroja Prevencijas daļā ir tiesību zinātņu speciālisti un sociālā darba speciālists. Lai nodrošinātu no Protokola izrietošo multidisciplināro pieeju, vizīšu komandās nepieciešams pieaicināt arī ekspertus – noteiktas jomas sertificētus speciālistus (līdz šim ir pieaicināti, piemēram, sertificēti psihiatri, sertificēts fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts, pārstāvji no Invalīdu un viņu draugu apvienības “Apeirons”) un noteikt viņu tiesību apjomu vizīšu laikā.

Ņemot vērā minēto Tiesībsarga likums tiek papildināts ar nepieciešamo regulējumu, kas tam nepieciešams valsts preventīvā mehānisma funkcijas pildīšanai.
Likumprojekts paredz papildināt Tiesībsarga likuma 11. pantu ar 6. punktu, tieši nosakot, ka tiesībsargs veic valsts preventīvā mehānisma uzdevumu. Savukārt ar precizējumiem Tiesībsarga likuma 13. panta 3. punktā un šā panta papildināšanu ar 3.1 punktu Tiesībsarga likumā tiek iekļautas Protokola 20. panta a) – e) punktā minētās valsts preventīvā mehānisma tiesības.
Ņemot vērā to, ka līdz šim Tiesībsarga likuma 13. panta 3. punktā bija lietots šaurāks jēdziens “slēgta tipa iestādes”, ar kuru netiek aptvertas visas brīvības ierobežošanas vietas saskaņā ar Protokola 4. pantu, Likumprojekts precizē Tiesībsarga likuma 12. un 13. pantu.
 Tāpat tiesībsargam tiek paredzētas tiesības sniegt ieteikumus attiecībā uz izturēšanos pret personām, kuras uzturas brīvības ierobežošanas vietās, kā arī nepieciešamajiem pilnveidojumiem attiecībā uz uzturēšanās apstākļu uzlabošanu šajās vietās un citus ieteikumus privātpersonas cilvēktiesību aizsardzībai. Savukārt, lai tiktu īstenoti Tiesībsarga likumā noteiktie uzdevumi, ir būtiski, lai tiesībsargs saņemtu atgriezenisko saikni par sniegto ieteikumu ieviešanu. Piemēram, parasti pirmais solis dialoga veidošanai pēc pārbaudes vizītes ir rakstiskas atbildes sniegšana par tiesībsarga sniegto rekomendāciju ieviešanu. Likumprojekts precizē likuma 13. pantu, papildinot to ar regulējumu, nosakot, ka valsts pārvaldes un pašvaldību institūcijas, biedrības un nodibinājumi, reliģiskās organizācijas un citas iesaistītās puses rakstiski informē tiesībsargu par ieteikumu ieviešanas rezultātiem. Atbilstoši minētajam precizējumam Likumprojekts precizē arī Tiesībsarga likuma 27. panta pirmo daļu.
Lai nodrošinātu no Protokola izrietošo multidisciplināro pieeju, Likumprojekts precizē Tiesībsarga likuma 21. pantu, papildinot minēto pantu ar atsauci uz ekspertiem un nosakot arī viņu tiesību apjomu vizīšu laikā.

Tiesībsargs ir parlamentārs kontroles institūts, kas veicina to, lai savlaicīgi identificētu un preventīvi novērstu cilvēktiesību pārkāpumus. Tiesībsarga likuma 12. panta 1. un 2. punkts noteic tiesībsarga uzdevumus izskatīt privātpersonu iesniegumus vai ierosināt pārbaudes lietu apstākļu noskaidrošanai. Tiesībsarga likuma 13. panta 11. punkts noteic tiesībsarga tiesības, pamatojoties uz viņa rīcībā esošajiem materiāliem, vērsties pie citām kompetentām institūcijām, lai izlemtu jautājumu par lietas ierosināšanu. Tādējādi tiesībsargs, saņemot privātpersonas iesniegumu par iespējamu cilvēktiesību pārkāpumu, izvērtē nepieciešamību iegūt papildu informāciju no institūcijām par, piemēram, iepriekšēju personas tiesību aizsardzības līdzekļu izmantošanu, kas var radīt šķēršļus pārbaudes lietas ierosināšanai. Tikai atsevišķos gadījumos privātpersonas norādītā situācija norāda uz pārbaudes lietas ierosināšanas nepieciešamību. 2022. gadā tiesībsargs saņēma 1634 privātpersonu iesniegumus, taču pārbaudes lietas tika ierosinātas tikai 61 gadījumā. Ievērojot minēto, tiesībsargs būtiski biežāk izskata privātpersonu iesniegumus, nelemjot par pārbaudes lietu ierosināšanu. 
Tāpat Tiesībsarga likuma 12. panta 10. punkts noteic tiesībsarga uzdevumu veikt pētījumus un analizēt situāciju cilvēktiesību jomā, kā arī sniegt atzinumus par aktuāliem cilvēktiesību jautājumiem. Pētījumi un statistikas datu apkopošana tiek veikti ne tikai pēc paša tiesībsarga iniciatīvas, bet pamatojoties arī uz starptautisko institūciju pieprasījumiem. Pildot likumā noteiktās funkcijas, tiesībsargam, it īpaši gadījumos, kad tiek izskatīti iesniegumi par tiesību uz taisnīgu tiesu iespējamo aizskārumu, nepieciešams iepazīties ar datiem par tiesvedībām, kas atrodas tiesu informatīvajā sistēmā, lai izvērtētu iespējamo tiesību uz pieeju tiesai, lietas izskatīšanas saprātīgos termiņos, tiesību uz aizstāvību, efektīvas tiesas nolēmumu izpildes, taisnīgas un atklātas izskatīšanas nodrošināšanas aizskārumu.

Lietas tiesu informatīvajā sistēmā tiek aplūkotas gadījumos, ja iesniedzējs norāda uz savu cilvēktiesību, labas pārvaldības, diskriminācijas aizlieguma pārkāpumu, ko pieļāvušas tiesas, valsts vai pašvaldību iestādes, un kur persona ir vērsusies aizskarto tiesību aizsardzībai tiesā. Iepriekš minētā informācijas iegūšana pēc būtības paredz personas datu apstrādi, tādēļ nepieciešams precizēt Tiesībsarga likuma 13. panta 1. punktā noteikto regulējumu, lai tas expressis verbis līdzvērtīgas tiesības paredzētu ne vien pārbaudes lietu izskatīšanas gaitā, bet arī privātpersonu iesnieguma izskatīšanas gaitā, pirms tiek pieņemts lēmums par pārbaudes lietas ierosināšanu vai privātpersonai tiek sniegta informatīva atbilde uz tās iesniegumu.
Lai paātrinātu iesniegumu izvērtēšanu un nenoslogotu tiesas ar atbilžu gatavošanu par tiesvedībām, kas prasa ne tikai tiesu personāla laika, bet arī materiālā resursa patēriņu, tiesībsargam būtu nepieciešama pieeja tiesu informatīvās sistēmas datiem un šādām tiesībām jābūt atrunātām Tiesībsarga likumā.
Ņemot vērā, ka informācijas aplūkošana tiesu informatīvajā sistēmā saistīta ar datu apstrādi, tiesībsargs šādu datu apstrādi veiks saskaņā ar Vispārīgās datu aizsardzības regulas 6. panta 1. punkta e) apakšpunktu, kas noteic, ka datu apstrāde ir tiesiska, ja apstrāde ir vajadzīga, lai izpildītu uzdevumu, ko veic sabiedrības interesēs vai īstenojot pārzinim likumīgi piešķirtās oficiālās pilnvaras. Tiesībsarga neatkarības garantijas un uzdotie specifiskie pienākumi cilvēktiesību aizsardzības jomā paredz tiesības brīvi piekļūt valsts institūciju rīcībā esošajai informācijai, kas ir nepieciešama Tiesībsarga likumā noteikto funkciju izpildei. Tiesībsargs katrā konkrētā gadījumā izvērtē nepieciešamību iegūt informāciju no tiesu informatīvās sistēmas, un īsteno minētās darbības tikai tajos gadījumos, kad no iesniegumu satura izriet, ka tas ir nozīmīgs jautājums pamatotas un precīzas atbildes sniegšanai. Apstrādājot no tiesu informatīvās sistēmas iegūtos datus, tiesībsargs stingri ievēro Vispārīgās datu aizsardzības regulas 5. pantā noteiktos personu datu apstrādes principus. Līdz ar to tiesībsargs nodrošina iegūto datu aizsardzību un rūpīgi izvērtē, vai informācija no tiesu informatīvās sistēmas ir nepieciešama šo datu apstrādes nolūkiem, tādējādi nodrošinot datu minimizēšanas principa ievērošanu.
Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. panta astotajā daļā noteikts: “Valsts pārvaldi organizē pēc iespējas ērti un pieejami privātpersonai. Ja informācija, kura nepieciešama pārvaldes lēmuma pieņemšanai, kas regulē publiski tiesiskās attiecības ar privātpersonu, ir citas institūcijas rīcībā, iestāde to iegūst pati, nevis pieprasa no privātpersonas.”
Pieeja tiesu informatīvajai sistēmai ne tikai atvieglo tiesībsarga darbu, bet palīdz efektīvāk un ātrāk izvērtēt un objektīvi izskatīt iesniedzēju sūdzības, kuru vidū ir iesniegumi arī no mazaizsargātajām iedzīvotāju grupām (personām ar īpašām vajadzībām, ārvalstniekiem, personām brīvības atņemšanas iestādēs, sociālās aprūpes iestādēs, psihoneiroloģiskajās slimnīcās u.c.). Tiesībsarga ieskatā, neatbilstu labas pārvaldības principam un valsts pārvaldes efektivizēšanas principam pieeja, kad tiesībsargs par katru sūdzību sākotnēji lūgtu sniegt informāciju iesniedzējiem vai izsūtīt nepieciešamos tiesas nolēmumus pašām tiesām.
Tieši nepieciešamība sniegt efektīvu pakalpojumu un veicināt tiesībsarga pieejamību iedzīvotājiem, ātri un efektīvi iegūstot objektīvu informāciju, kas nepieciešama iesnieguma izskatīšanai, kā arī tiesu darba atvieglošana, sniedzot atbildes un informāciju uz tiesībsarga pieprasījumiem, bija viens no iemesliem, kādēļ tiesībsargs lūdza Tiesu administrāciju piešķirt piekļuvi tiesu informatīvajai sistēmai konkrētiem biroja darbiniekiem.

          Eiropas Komisijas 2018. gada 22.jūnija ieteikumu (ES) 2018/951 par līdztiesības iestāžu standartiem (turpmāk – Ieteikumi) 2. nodaļas 1.1. daļas 1.1.2. apakšpunkta 9. punkts nosaka, ka tiesībsargam kā līdztiesības iestādei, nodrošinot augstas kvalitātes neatkarīgus ziņojumus, būtu jādod iespēja veikt neatkarīgu izpēti. Tajā var ietilpt datu vākšana īpaši par sūdzību skaitu par katru diskriminācijas veidu, administratīvā procesa ilgumu no sūdzības iesniegšanas brīža līdz lietas slēgšanai, administratīvā procesa rezultātu, tiesvedību, kurās ir iesaistītas līdztiesības iestādes, skaitu, ilgumu un rezultātu. Saskaņā ar minēto Ieteikumu 2. nodaļas 1.2. daļas 1.2.2. apakšpunkta 1. punktu valstij pētījumu veikšanai līdztiesības iestādēm būtu jānodrošina nepieciešamais tehniskais nodrošinājums, finanšu līdzekļi, telpas, infrastruktūra, kas nepieciešama, lai efektīvi veiktu uzdevumus un īstenotu pilnvaras. Līdztiesības iestādēm piešķirtajiem resursiem ir jābūt atbilstošiem noteiktajām kompetencēm un uzdevumiem. Resursi ir uzskatāmi par atbilstošiem tikai tad, ja tie ir pietiekami, lai līdztiesības iestādes varētu efektīvi veikt līdztiesības funkcijas saprātīgā laikposmā un ievērojot termiņus, kas paredzēti valsts tiesību aktos.
          Ievērojot to, ka, pildot Tiesībsarga likumā un citos likumos noteiktās funkcijas, tiesībsargam tāpat jāveic pētījumi un jāanalizē situācija cilvēktiesību jomā, pieeja tiesu informatīvajā  sistēmā esošajai informācijai ļauj izvērtēt tiesu praksi un sniegt priekšlikumus normatīvo aktu pilnveidošanai, kā arī pildīt ar Eiropas Savienības sekundārajiem normatīvajiem aktiem valstij noteiktos pienākumus. Likuma “Par Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām” 2. pants nosaka tiesībsargu kā atbildīgo institūciju, lai pārraudzītu ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām ieviešanu Latvijā. ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 31. pants nosaka pienākumu vākt atbilstošu informāciju, tostarp pētījuma datus, lai varētu īstenot šo konvenciju. Tiesu spriedumi ir daļa no ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošanas, jo ļauj konstatēt, vai un kādās jomās personas ar invaliditāti aizstāv savas tiesības, kā arī, vai tiesas izprot personu ar invaliditāti tiesības un vajadzības atbilstoši konvencijai. Padomes Direktīvas 2000/43/EK (2000. gada 29. jūnijs), ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības, preambulas 24. punkts paredz Latvijai pienākumu noteikt tādu iestādi, kas aizsargātu pret diskrimināciju rases vai etniskās piederības dēļ un kura būtu tiesīga analizēt attiecīgās problēmas, pētīt iespējamos risinājumus un nodrošināt konkrētu palīdzību upuriem. Latvijā par šādu iestādi ir noteikts tiesībsargs, kuram saskaņā ar Padomes Direktīvas 2000/43/EK 11. pantu ir pienākumu veikt pētījumus par vienādas attieksmes principa ievērošanu pret personām neatkarīgi no rases vai etniskās piederības.           
          Līdzīgs pienākums veikt pētījumus tiesiskās vienlīdzības nodrošināšanai tiesībsargam izriet arī no Padomes Direktīvas 2000/78/EK (2000. gada 27. novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, 13. panta un Padomes Direktīvas 2004/113/EK (2004. gada 13. decembris), ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu  preambulas 25. punkta un 12. panta, kā arī Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 3.1. panta ceturtās daļas, kur Latvijai noteikts pienākums noteikt iestādi, kas var aizsargāt diskriminācijas aizlieguma pārkāpuma gadījumos, tai skaitā pētot iespējamos risinājumus un veicot neatkarīgus pētījumus par diskrimināciju, un tiesībsargs ir noteikts kā atbildīgā iestāde par patērētāju tiesību aizsardzību diskriminācijas dēļ.             Papildus jānorāda arī uz nākotnes perspektīvu, konkrēti, Eiropas Komisijas priekšlikumu direktīvām par vienlīdzības institūciju standartiem , kas pašlaik atsaucas uz četrām direktīvām, kuras skars jaunais priekšlikums: Direktīvu 2006/54/EK (par dzimumu vienlīdzību nodarbinātībā), Direktīvu 2010/41/EK (dzimumu vienlīdzība pašnodarbinātajām personām) un jau pieminētās Direktīvas 2000/43/EK un 2000/78/EK. Pašreizējā priekšlikuma redakcija paredz tiesības vienlīdzības iestādēm - Latvijas gadījumā tiesībsargam – veikt neatkarīgus pētījumus un ziņojumus par diskriminācijas aspektiem. Lai īstenotu minētos uzdevumus, Tiesībsarga likumā ir jānosaka tiesības piekļūt un apstrādāt tiesu informatīvajā  sistēmā esošos datus.  Ņemot vērā, ka ne visi nolēmumi tiesu informatīvajā sistēmā ir pieejami anonimizēti, pētniecības nolūkam tiesībsargs nevar izmantot tikai anonimizēto nolēmumu datu bāzi.    
            Likumprojekts papildina Tiesībsarga likuma 13. pantā tiesībsargam noteiktās tiesības, paredzot tiesībsargam tiesības piekļūt visai informācijai, kas attiecas uz izturēšanos pret personām, kuras uzturas brīvības ierobežošanas vietās, t.sk. īpašu kategoriju personu datiem, kā arī par šādu personu uzturēšanās apstākļiem, šādu personu skaitu un atrašanās vietu, kā arī tiesības iegūt tiesu informatīvajā  sistēmā pieejamo informāciju par tiesvedības gaitu un tiesu nolēmumus (piemēram, spriedumus visu veidu tiesvedībās, kas tiek izskatītas atklātās tiesas sēdēs, lēmumus par tiesvedības ierosināšanu vai atteikumu uzsākt tiesvedību, lēmumus par atteikumu atbrīvot no valsts nodevas samaksas), kas satur personas identifikācijas datus un īpašas kategorijas personas datus, un veikt iegūto datu tālāku apstrādi.
         Īpašu kategoriju personu datu apstrādes pamatojums ir norādīts Vispārīgās datu aizsardzības regulas 9. panta 2. punkta g) apakšpunktā, kas noteic, ka apstrāde ir vajadzīga būtisku sabiedrības interešu dēļ, pamatojoties uz Savienības vai dalībvalsts tiesību aktiem, kas ir samērīgas izvirzītajam mērķim, ievēro tiesību uz datu aizsardzību būtību un paredz piemērotus un konkrētus pasākumus datu subjekta pamattiesību un interešu aizsardzībai. 2024. gada 23. aprīļa iekšējos noteikumos Nr. 2 “Tiesībsarga biroja personas datu apstrādes noteikumi” ir noteikta kārtība, kādā Tiesībsarga birojs vāc, izmanto, uzglabā un kopīgo personas datus. Apstrādājot personas datus, Tiesībsarga birojs ievēro Latvijas Republikā spēkā esošos normatīvos aktus par personas datu aizsardzību, atbildīgo institūciju izdotos saistošos norādījumus un noteikumus, kā arī Eiropas Savienības normatīvos aktus.