Anotācija (ex-ante)

Likuma 36. pants noteic, ka paredzētās darbības piekrastes aizsargjoslā veicamas tikai atbilstoši pašvaldības teritorijas plānojumam, taču nav veicamas atbilstoši lokālplānojumam, kas tāpat kā teritorijas plānojums nosaka pašvaldības teritorijas atsevišķas daļas izmantošanu.

Teritorijas attīstības plānošanas likuma 1. panta 8. punkts noteic, ka vietējās pašvaldības teritorijas plānojums ir vietējās pašvaldības ilgtermiņa teritorijas attīstības plānošanas dokuments, kurā noteiktas prasības teritorijas izmantošanai un apbūvei, tajā skaitā funkcionālais zonējums, publiskā infrastruktūra, teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi, kā arī citi teritorijas izmantošanas nosacījumi un kuru izstrādā administratīvajai teritorijai vai tās daļai. Savukārt lokālplānojums ir vietējās pašvaldības ilgtermiņa teritorijas attīstības plānošanas dokuments, kuru izstrādā valstspilsētas daļai, novada pilsētai vai tās daļai, ciemam vai tā daļai vai lauku teritorijas daļai kāda plānošanas uzdevuma risināšanai vai teritorijas plānojuma detalizēšanai vai grozīšanai (Teritorijas attīstības plānošanas likuma 1. panta 9. punkts). Ņemot vērā, ka pēc pašvaldību reformas, vairāku piekrastes pašvaldību teritorijas ir būtiski paplašinātas, var būt lietderīgi izstrādāt lokālplānojumus tieši piekrastes teritorijām, piemēram, lai risinātu jautājumus par piekļuvi piekrastei. 
Gan pašvaldības teritorijas plānojums, gan lokālplānopjums tiek izstrādāts pēc vienādas kārtības, to izstrādē tiek saņemti institūciju nosacījumi un atzinumi, un tiek nodrošināta sabiedrības informēšana un līdzdalība.     

Likuma 36. pantā noteiktas darbības, kuras veicamas, saskaņojot ar attiecīgo Valsts vides dienesta reģionālo vides pārvaldi. Praksē minētajām darbībām Valsts vides dienests saskaņojumu nesniedz, bet veic ietekmes uz vidi sākotnējo izvērtējumu atbilstoši normatīvajiem aktiem par ietekmes uz vidi novērtējumu.

Likuma 36. panta otrajā daļā tiek svītrota prasība saskaņot paredzēto darbību (būvniecību) ar Valsts vides dienesta reģionālo vides pārvaldi, ņemot vērā, ka Valsts vides dienests veic ietekmes uz vidi sākotnējo izvērtējumu un izdod tehniskos noteikumus un kopš 2019. gada 1. janvāra  saskaņo būvprojektus, kuriem ir izsniegti tehniskie noteikumi.
Likuma 36. panta pirmajā daļā Valsts vides dienesta reģionālo vides pārvalde tiek aizstāta ar Valsts vides dienestu, ņemot vērā, ka no 2022. gada 1. aprīļa ir izveidota Valsts vides dienesta Atļauju pārvalde, kas veiks ietekmes uz vidi sākotnējo izvērtējumu un sniegs saskaņojumus.

Likuma 36. pantā otrajā daļā ir noteikts, ka krasta kāpu aizsargjoslā un pludmalē aizliegts celt jaunas ēkas un būves, izņemot Likumā norādītus izņēmuma gadījumus. Likuma 36. pantā nav noteikti izņēmuma gadījumi, kas pieļauj nobrauktuvju pludmalē ierīkošanu, kā arī citas sabiedrībai nepieciešamas būves (galvenokārt, inženierbūves), kas nepieciešamas antropogēnās slodzes mazināšanai un sanitāro prasību ievērošanai piekrastē.

Līdz 2009. gada 9. jūnijam Likuma 36. panta otrajā daļā bija noteikts aizliegums krasta kāpu aizsargjoslā un pludmalē papildus šā panta pirmajā daļā minētajam celt jaunas un paplašināt esošās dzīvojamās ēkas, saimniecības, ražošanas vai atpūtnieku aprūpei paredzētās ēkas un būves (ar tālāk apakšpunktos uzskaitītajiem izņēmumiem). Piemērojot teleoloģisko un vēsturisko interpretācijas metodi Likuma 36. panta interpretēšanai, secināms, ka, lai nodrošinātu krasta kāpu aizsargjoslas kā nozīmīgu dabas un ainavas vērtību aizsardzību, ierobežojumi vērsti tieši uz privāto apbūvi (dzīvojamo un nedzīvojamo ēku būvniecību), nevis sabiedrības vajadzībām nepieciešamo būvju (jo īpaši, inženierbūvju) būvniecību. Līdz ar to, lai novērstu šo likuma nepilnību, likumprojekts papildina Likuma 36. panta otrās daļas atļautās būvniecības gadījumus.
Nobrauktuves pludmalē
Ministru kabineta 2016. gada 17. novembra rīkojuma Nr. 692 “Par Valsts ilgtermiņa tematisko plānojumu Baltijas jūras piekrastes publiskās infrastruktūras attīstībai” 3. punkts paredz Valsts ilgtermiņa tematiskajā plānojumā Baltijas jūras piekrastes publiskās infrastruktūras attīstībai (turpmāk – Piekrastes plānojums) līdz 2030. gadam minētajām atbildīgajām un iesaistītajām valsts institūcijām īstenot plānojumā noteiktos uzdevumus. Kā viens no Piekrastes plānojuma 4.1. apakšsadaļā “Plānojuma īstenošana” minētajiem uzdevumiem (pašvaldību brīvprātīgās iniciatīvas; Nr. 1.1.5.) ir uzlabot operatīvo dienestu lokālo piekļuvi (piebrauktuves) jūrai. Tāpat atbilstoši Likuma 36. panta trešās daļas 6. punktam piekļuves jūrai izmanto pašpatēriņa un rūpnieciskās zvejas veicēji, lai ar mehāniskajiem transportlīdzekļiem nogādātu laivas un noķertās zivis no un uz jūru. Arī attiecībā uz operatīvā transporta un komunālo dienestu piekļuves jūrai (pludmalei) nodrošināšanu, to ārpus pilsētām un ciemiem nav iespējams īstenot (izbūvēt), nešķērsojot krasta kāpu aizsargjoslu.
Likumprojekts paredz, ka nobrauktuvju pludmalē būvniecība pieļaujama tikai, lai nodrošinātu piekļuvi pludmalei (jūrai) 36. panta trešās daļas 6.punktā minētajos gadījumos (t.sk. gadījumos ar jūras piekrastes joslas valdītāja rakstveida atļauju).
Dabas tūrisma, izziņas un atpūtas infrastruktūra, sanitārās ēkas
Likumprojekts paredz papildināt Likuma 36. panta otro daļu arī ar izņēmumu publiski pieejamas dabas tūrisma, izziņas un atpūtas infrastruktūras objektu būvniecību (piemēram, takas, veloceļi, maršruti, skatu torņi, atpūtas vietas, informācijas stendi, norādes zīmes), kā arī sanitāro ēku būvniecību. Minētā infrastruktūra nepieciešama, lai mazinātu ietekmi uz vidi un dabu, virzītu piekrastes apmeklētāju plūsmas un nodrošinātu sanitāro prasību ievērošanu. Lai infrastruktūra tiktu izvietota atbilstoši mērķim un neradītu negatīvu ietekmi uz vidi, tai jābūt paredzētai teritorijas plānojumā vai īpaši aizsargājamo dabas teritoriju dabas aizsardzības plānā, un atbilstoši izvērtētai. Ņemot vērā, ka īpaši aizsargājamās dabas teritorijās veiktās teritorijas dabas vērtību detalizētas izpētes un pieļaujamās infrastruktūras izvērtēšana ne vienmēr sakrīt ar vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma izstrādi, tad teritorijas plānojumā nav iespējams paredzēt visus infrastruktūras, piemēram, taku, gājēju ceļu, risinājumus, kas ir piemērotākie konkrētajai īpaši aizsargājamajai dabas teritorijai. Turklāt vēršama uzmanība, ka par īpaši aizsargājamo dabas teritoriju dabas aizsardzības plānu izstrādi tiek informēti zemes īpašnieki, kā arī sabiedrība, pie tam, plānojot jaunu infrastruktūru (takas, ceļus, skatu torņus u.c.), tā tiek saskaņota ar konkrēto zemes īpašnieku.
 

Likuma 36. panta (2¹) daļa noteic, ka jebkurai būvniecībai krasta kāpu aizsargjoslā ir jāveic sākotnējais izvērtējums, tajā skaitā ēku pārbūvei un atjaunošanai, kas nerada būtisku negatīvu ietekmi uz vidi.  

Likuma 36. pantā otrajā daļā ir noteikts, ka krasta kāpu aizsargjoslā un pludmalē aizliegts celt jaunas ēkas un būves, izņemot Likumā tieši norādītus gadījumus. Attiecīgi minētās (atļautās) darbības veicamas, ja veikts paredzētās darbības sākotnējais izvērtējums un saņemts Vides pārraudzības valsts biroja atzinums par noslēguma ziņojumu, novērtējuma ziņojumu vai izdoti tehniskie noteikumi saskaņā ar likuma “Par ietekmes uz vidi novērtējumu” (turpmāk – Novērtējuma likums) prasībām (Likuma 36. panta (2¹) daļa). Būvniecības ierosinātājam ir nepieciešams vērsties attiecīgajā Valsts vides dienesta reģionālajā vides pārvaldē ar iesniegumu par iecerēto darbību, darbības norises vietu u.c., kā to nosaka Ministru kabineta 2015. gada 27. janvāra noteikumi Nr. 30 “Kārtība, kādā Valsts vides dienests izdod tehniskos noteikumus paredzētajai darbībai”. Saskaņā ar Novērtējuma likuma 6¹. panta pirmo daļu Valsts vides dienests pēc sākotnējā izvērtējuma veikšanas pieņem lēmumu par ietekmes uz vidi novērtējuma piemērošanu vai nepiemērošanu. Gadījumā, ja ietekmes uz vidi novērtējums netiek piemērots, paredzētajai darbībai izsniedz Valsts vides dienesta vides aizsardzības tehniskos noteikumus atbilstoši Ministru kabineta 2015. gada 27. janvāra noteikumiem Nr. 30 “Kārtība, kādā Valsts vides dienests izdod tehniskos noteikumus paredzētajai darbībai” 2. un 15. punktam. Šāda prasība attiecas uz jebkuru būvniecību, tai skaitā, uz ēku atjaunošanu (piemēram, logu vai jumta seguma nomaiņai), sezonas būvēm (piemēram, vasaras kafejnīcām pludmalē), pludmales labiekārtojumam, gājēju ceļiem.

2021. gadā Valsts vides dienests ir veicis 367 sākotnējos izvērtējumus,  to rezultātā pieņemti 15 lēmumi par nepieciešamību veikt paredzētās darbības ietekmi uz vidi novērtējumu un divi lēmumi par nepieciešamību veikt paredzētās darbības ietekmes uz Natura 2000 teritorijas novērtējumu.  Pārējos gadījumos būtiska ietekme uz vidi netika konstatēta. No 2021. gadā veiktajiem sākotnējiem izvērtējumiem 100 ir veikti ēku un būvju būvniecībai, pārbūvei, atjaunošanai un restaurācijai krasta kāpu aizsargjoslā. Kā liecina līdzšinējā pieredze, veicot sākotnējo izvērtējumu, Valsts vides dienests nevienā no gadījumiem nav konstatējis, ka darbība pludmales zonā, kas pašvaldības teritorijas plānošanas dokumentos norādīta kā teritorija, kur iespējama sezonas kafejnīcu izvietošana vai izveidojamas aktīvās atpūtas pludmales zonas, varētu radīt negatīvu ietekmi uz vidi un nebūtu pieļaujama.

Lai mazinātu administratīvo slogu un paātrinātu un atvieglotu tādu objektu būvniecību, kas potenciāli nerada būtisku ietekmi uz vidi, likumprojekts paredz noteikt izņēmuma gadījumus, kuros nav nepieciešams veikt sākotnējo izvērtējumu: 
       1) esošu ēku vai būvju restaurācijai un atjaunošanai, nemainot lietošanas veidu, un esošu ēku vai būvju pārbūvei, nemainot būves vai tās daļas apjomu un nemainot lietošanas veidu, ja tām ir nodrošināta piekļuve.
Atbilstoši Būvniecības likuma 1. pantā ietvertajiem terminu skaidrojumiem būves atjaunošana  ir būvdarbi, kuru rezultātā ir nomainīti nolietojušies būves nesošie elementi vai konstrukcijas vai veikti funkcionāli vai tehniski uzlabojumi, nemainot būves apjomu vai nesošo elementu nestspēju   (1. panta 4. punkts), būves restaurācija — būvdarbi, kurus veic zinātniski pamatotai būves vai tās daļas atjaunošanai, lietojot oriģinālam atbilstošus materiālus, paņēmienus vai tehnoloģijas (1. panta 10. punkts) un būves pārbūve — būvdarbi, kuru rezultātā ir mainīts būves vai tās daļas apjoms vai pastiprināti nesošie elementi vai konstrukcijas, mainot vai nemainot lietošanas veidu (1. panta 9. punkts). Esošu ēku atjaunošana vai restaurācija nepalielina apbūves laukumu, savukārt likumprojektā paredzētais izņēmums – esošu būvju pārbūve – sašaurināts un attiecas tikai uz būvju pārbūvi, nemainot būves apjomu un lietošanas veidu (piemēram, palīgēka arī turpmāk būs palīgēka). Tādējādi šādos gadījumos nepalielinās apbūves platība un tiek saglabātas esošo ēku funkcijas, kas būtiski neizmaina antropogēno slodzi un ietekmi uz vidi. Papildus, lai nodrošinātu, ka netiek radīta jauna ietekme uz vidi un netiek palielinātas apbūves teritorijas (piebraucamie ceļi)  bez ietekmes uz vidi novērtējuma, iekļauts nosacījums, ka esošajām ēkām un būvēm jābūt nodrošinātai (esošai) piekļuvei.   

      2) sezonas būvēm pludmalē pilsētās un ciemos, ja attiecīgajam pludmales posmam ir nodrošināta piekļuve,  pludmales labiekārtošanas elementiem un atsevišķiem labiekārtojuma elementiem, kas atrodas publiskajā ārtelpā pilsētās un ciemos;
Katru gadu dažādu publisku pakalpojumu, visvairāk – sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumu, sniegšanai pludmales teritorijā tiek izvietotas sezonas būves, piemēram, teltis, āra terases. Tāpat pašvaldības pludmaļu labiekārtošanai un apsaimniekošanai izvieto tādas sezonas būves kā mobilās glābšanas stacijas, laipas, rotaļu laukumus, pārģērbšanās kabīnes u.c. pludmales labiekārtojuma un apkalpes objektus.
Pēdējo divu gadu laikā (Covid-19 pandēmijas laikā) ir būtiski audzis sabiedrības pieprasījums pēc atpūtas ārtelpās (dabas takās, pludmalēs u.c.), tāpēc, lai atvieglotu un paātrinātu sezonas kafejnīcu, kā arī pludmales labiekārtošanas un apsaimniekošanas sezonas būvju saskaņošanas procesu un nodrošinātu savlaicīgu iedzīvotāju drošības un sanitāro prasību ievērošanu, kā arī atbilstoša apjoma labiekārtojuma objektu izvietošanu, Covid-19 infekcijas izplatības seku pārvarēšanas likumā (turpmāk – Covid-19 likums) tika iekļauts 14². pants, kas noteic, ka Valsts vides dienests sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumu sniegšanai, kā arī pludmales labiekārtošanai un apsaimniekošanai paredzēto sezonas būvju būvniecībai pludmalē pilsētās un ciemos neveic sākotnējo izvērtējumu un neizsniedz tehniskos noteikumus. Covid-19 likuma piemērošanas periodā nav konstatēts, ka administratīvā sloga mazinājums radītu negatīvas sekas uz apkārtējo vidi, tāpēc tas iekļaujams kā pastāvīgs regulējums.
Likumprojektā vārdu “sezonas būves” lietojums attiecināms uz tādām būvēm, kas nav patstāvīgi nekustamā īpašuma objekti un kuru ekspluatācijas laiks nav ilgāks par vienu gadu (vienai sezonai) un kuru nojauc līdz minētā termiņa beigām (ietverot nojaukšanas laiku) atbilstoši būvniecības normatīvajos aktos noteiktajam (piemēram, termins “sezonas ēkas”).
Lai nodrošinātu, ka plānotās sezonas būves neatstās būtisku ietekmi uz vidi, kā arī ir sabiedrībā iepriekš pietiekami izvērtētas, minētais izņēmums attiecināms tikai uz tādām sezonas būvēm, kas atrodas pilsētu un ciemu teritorijās. Šo būvju būvniecība notiek šim mērķim paredzētā teritorijā saskaņā ar pašvaldības attīstības plānošanas dokumentiem, kā arī ir esoša piekļuve attiecīgajam pludmales nogabalam (posmam), lai nodrošinātu, ka plānotajai sezonas būvei piekļūšana iespējama no gājēju ceļa vai ierīkota brauktuves un stāvlaukuma atbilstošā (saprātīgā) attālumā. Par atbilstību šī likumprojekta nosacījumiem, tai skaitā, vai ir nodrošināta nepieciešamā piekļuve, un atbilstību teritorijas attīstības plānošanas dokumentiem pārliecinās pašvaldības institūcijas, saskaņojot būvniecības ieceri atbilstoši būvniecības normatīvo aktu prasībām. Likumprojektā vārdu “labiekārtošanas elementi” un “publiskā ārtelpa” lietojums atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajam skaidrojumam (Ministru kabineta 2013. gada 30. aprīļa noteikumu Nr. 240 “Vispārīgie teritorijas plānošanas, izmantošanas un apbūves noteikumi” 2.5. apakšpunkts, Ministru kabineta 2017. gada 9. maija noteikumu Nr. 253 “Atsevišķu inženierbūvju būvnoteikumi” 6.3.4. apakšpunkts).

      3) ne vairāk kā divu metru platu gājēju ceļu ar mīksto segumu vai koka dēļiem būvniecībai, pārbūvei vai atjaunošanai;  
Katru gadu pieaug apmeklētāju slodze uz piekrastes teritorijām, jo īpaši pēdējo divu gadu laikā. Lai nodrošinātu sabiedrības iespējas piekļūt pludmalei un jūrai, vienlaikus nodrošinot piekrastes dabas un ainavisko vērtību saglabāšanu, nepieciešams nodrošināt gājēju ceļus, kas mazina ietekmi uz jutīgajiem piekrastes biotopiem un regulē apmeklētāju plūsmu. Likumprojekts  paredz, ka ne vairāk kā divu metru platu gājēju ceļu ar mīksto segumu vai koka dēļiem būvniecībai nav nepieciešamas sākotnējais izvērtējums. Uz gājēju ceļiem ar cieto segumu (izņemot koka dēļu) vai vairāk kā divus metrus platiem gājēju ceļiem, tāpat kā spēkā esošajā Likuma redakcijā, attieksies prasība par sākotnējā izvērtējuma veikšanu. Lai nodrošinātu, ka gājēju ceļi netiek izvietoti neatbilstošās vietās un ir pietiekami izvērtēta to atrašanās vieta,  tiem jābūt paredzētiem pašvaldības teritorijas plānojumā vai īpaši aizsargājamo dabas teritoriju dabas aizsardzības plānā.     
Visos likumprojektā paredzētajos būvniecības gadījumos ir spēkā Likumā noteiktā prasība – attiecīgajai būvniecībai ir jābūt paredzētai pašvaldības teritorijas plānojumā. Papildus paredzēts, ka labiekārtošanas elementu un gājēju ceļu būvniecība var būt paredzēta arī īpaši aizsargājamo dabas teritorijas dabas aizsardzības plānā.
Valsts vides dienests un Dabas aizsardzības pārvalde ir iesaistīta teritorijas attīstības plānošanas dokumentu izstrādes procesā un dabas aizsardzības plānu izstrādē un jau šajā stadijā vērtē gan pludmales zonā paredzamo darbību, gan infrastruktūras (gājēju ceļu) iespējamo ietekmi uz vidi. Arī zemes īpašnieki un sabiedrība tiek iesaistīta abu šo dokumentu (gan teritorijas plānojuma, gan dabas aizsardzības plāna) izstrādē.

Nav pietiekami nodrošināta sabiedrības piekļuve pludmalei un jūrai. Piekļuves pludmalei nodrošināšanai Likuma 36. panta piektā daļa uzliek pienākumu pašvaldībām noteikt un izveidot gājēju celiņus, neizdalot atšķirīgas prasības pilsētu, ciemu vai lauku teritorijās. Tāpat Likuma 36. panta trešās daļas 2. punkts aizliedz gājēju celiņus norobežot ar žogu un traucēt gājēju kustību pludmalē un tauvas joslā. Piekļuves vietas nosaka vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā, tās paredzot ne tālāk kā vienu km citu no citas (Likuma 36. panta piektā daļa). Turklāt arī Ministru kabineta 2017. gada 28. novembra noteikumu Nr. 692 “Peldvietas izveidošanas, uzturēšanas un ūdens kvalitātes pārvaldības kārtība” 10. punkts noteic, ka pašvaldībām jānodrošina gājēju celiņi un operatīvā transporta piekļuvei oficiālajām peldvietām (10.1. un 10.2. apakšpunkts).
Pašvaldība var teritorijas plānojumā noteikt īpašuma tiesību aprobežojumu par labu sabiedrības iespējai piekļūt pludmalei (Likuma 36. panta piektā daļa). Zemes īpašniekam ir tiesības uz zaudējumu atlīdzību par noteikto aprobežojumu. Atlīdzības apmēru nosaka atbilstoši Ministru kabineta 2022. gada 29. marta  noteikumiem  Nr. 201 “Noteikumi par zaudējumiem, kas rodas, nodrošinot piekļuvi iekšzemes publiskajiem ūdeņiem, jūras piekrastes joslai un īpaši aizsargājamām dabas teritorijām”.  

Lai nodrošinātu antropogēnajai slodzei un cilvēku blīvumam atbilstošu sabiedrības piekļuvi jūrai, likumprojekts paredz, ka pilsētās un ciemos jābūt vismaz diviem gājēju ceļiem uz vienu kilometru, bet ārpus pilsētām un ciemiem gājēju ceļi nedrīkst atrasties tālāk par vienu kilometru cits no cita, izņemot gadījumu, kad to nav iespējams nodrošināt dabā esošo apstākļu dēļ. Lai nepalielinātu administratīvo slogu, iekļauts nosacījums, ka, ierīkojot mežā ne vairāk kā divu metru platu gājēju ceļus ar mīksto segumu vai koka dēļiem, gājēju ceļa platību neatmežo (līdzīgs regulējums pastāv arī mežaparku ierīkošanai mežā – Ministru kabineta 2013. gada 5. marta noteikumu  “Noteikumi par parku un mežaparku izveidošanu mežā un to apsaimniekošanu” 28. punkts). Tāpat šādiem gājēju ceļiem nav nepieciešams veikt sākotnējo izvērtējumu (likumprojekta 1. pants).

Saskaņā ar Likuma 39. panta 2. punktu bakterioloģiskajā aizsargjoslā ap ūdens ņemšanas vietām jebkurai paredzētās darbības realizēšanai Valsts vides dienestā ir jāveic sākotnējais izvērtējums, savukārt saskaņā ar Likuma 39. panta 3. punktu ķīmiskajā aizsargjoslā ap ūdens ņemšanas vietām jebkurai paredzētās darbības īstenošanai jāsaņem Valsts vides dienesta tehniskie noteikumi.
Sākotnējā izvērtējuma veikšana un tehnisko noteikumu sagatavošana paredzētām darbībām, kuras tiek plānotas ūdens ņemšanas vietu bakterioloģiskajā aizsargjoslā, ir balstīta uz nepieciešamību novērtēt paredzētās darbības iespējamo ietekmi uz vidi un izstrādāt priekšlikumus nelabvēlīgas ietekmes novēršanai vai samazināšanai, fokusējoties uz konkrētajā ūdens ņemšanas vietā izmantojamā ūdens horizonta aizsardzību un ūdens kvalitātes saglabāšanu.
Jēdziena “paredzētā darbība” definīcija Likumā nav sniegta, savukārt tas ir definēts un reglamentēts (saistībā ar sākotnējā izvērtējuma veikšanu un tehnisko noteikumu sagatavošanu) Novērtējuma likumā.
Novērtējuma likuma 1. panta 3. punkts noteic, ka paredzētā darbība ir aprīkojuma, iekārtas un tehnoloģijas ieviešana, papildināšana vai maiņa, projekta īstenošana, būvniecība, dabas resursu ieguve vai izmantošana, cilvēka darbības neskartu vai mazpārveidotu teritoriju un ainavu ietekmēšana, kā arī citas darbības, kuru veikšana vai galarezultāts var būtiski ietekmēt vidi.
Jēdziena definīcijā kā paredzētās darbības veidi ir uzskaitītas vairākas aktivitātes, piemēram, būvniecība. Ņemot vērā, ka konkrētajā gadījumā jautājums ir saistīts ar ūdens ņemšanas vietu bakterioloģiskajām un ķīmiskajām aizsargjoslām, būtiskas ietekmes uz vidi primāri ir jākonstatē saistībā ar ietekmi uz ūdens ņemšanas vietā izmantojamā ūdens horizonta ūdens kvalitāti un racionālu ūdens resursu patēriņu.
Praksē Valsts vides dienestam tiek pieteiktas darbības, kuras tiek īstenotas viena nekustamā īpašuma robežās un nav saistītas ar:
- nozīmīgām savstarpējām un kopējām ietekmēm ar citām darbībām;
-  dabas resursu (jo sevišķi ūdens) patēriņu (ne būvniecības, ne vēlāk ekspluatācijas laikā), tādējādi neietekmēs šo resursu daudzumu, pieejamību un pietiekamību;
- notekūdeņu veidošanos un emisiju gruntī un pazemes ūdens slāņos vai citām pazemes ūdeņu kvalitāti vai apjomu ietekmējošām darbībām.
Kā piemēri ir norādāmas darbības, kuras saistītas ar ēku konstrukciju, jumtu segumu, logu nomaiņu, malkas šķūņu, nojumju, žogu būvniecību vai pārbūvi un citas darbības, kurām nav paredzamas ietekmes uz ūdens ņemšanas vietas ūdens kvalitāti vai ūdens horizontu (ūdens plūsmām), kā arī nav nosakāmi īpaši vides nosacījumi ietekmju mazināšanai.
Attiecīgi Likuma 39. panta 2. un 3. punktā lietotais jēdziens “paredzētā darbība”, kura definīcija Likumā nav sniegta, rada neizpratni pašvaldībām, tai skaitā to institūcijām, kuras ir iesaistītas būvniecības procesā, kā arī fiziskām un citām juridiskām personām par to, kuros gadījumos ir jāvēršas Valsts vides dienestā un jāpiesaka savas ieceres, kas skar ūdens ņemšanas vietu bakterioloģiskās un ķīmiskās aizsargjoslas.   
Paredzētās darbības veikšanai ķīmiskajā aizsargjoslā ap ūdens ņemšanas vietām Valsts vides dienestā 2020. gadā tika saņemti 304 pieteikumi, kuru rezultātā  izsniegti Valsts vides dienesta 58 tehniskie noteikumi, un 9 atteikumi izsniegt tehniskos noteikumus. 2021. gadā saņemti 482 pieteikumi un izsniegti 100 tehniskie noteikumi. Kopumā tendence parāda, ka mazāk nekā 25% gadījumu pieteiktā darbība ķīmiskajās aizsargjoslās ir novērtēta kā nozīmīga un potenciāli ūdens ņemšanas vietu ietekmējoša, kurai ir nepieciešams izvirzīt papildus vides aizsardzības prasības.
Paredzētajām darbībām bakterioloģiskajās aizsargjoslās ap ūdens ņemšanas vietām 2020. gadā Valsts vides dienestā sākotnējie izvērtējumi veikti 16 gadījumos, savukārt 2021. gadā – 11 gadījumos.
Apstrādājot Valsts vides dienestā saņemtos iesniegumus saistībā ar paredzētajām darbībām ūdens ņemšanas vietu bakterioloģiskajās un ķīmiskajās aizsargjoslās, samazinās Valsts vides dienesta darbinieku kapacitāte, kurus varētu piesaistīt valstij būtiskāko jautājumu risināšanā, piemēram, atkritumu apsaimniekošanas vai enerģētiskās drošības un neatkarības veicināšanas jomās.

Administratīvā sloga mazināšanai likumprojekts konkretizē bakterioloģiskajā un ķīmiskajā aizsargjoslā ap ūdens ņemšanas vietām paredzētās darbības, kurām jāveic sākotnējie izvērtējumi un jāsaņem Valsts vides dienesta tehniskie noteikumi, nosakot, ka sākotnējais izvērtējums ir veicams un tehniskie noteikumi ir izsniedzami būvju būvniecībai, turklāt papildus paredzot izņēmumus, kuros nav nepieciešams veikt sākotnējo izvērtējumu un saņemt tehniskos noteikumus, jo attiecīgā būvniecība potenciāli neradīs būtisku ietekmi uz ūdens ņemšanas vietām.
Šādi izņēmuma gadījumi ietver to būvju būvniecību, kuras tiek pieslēgtas pie centralizētajām ūdensapgādes sistēmām un centralizētajām sadzīves kanalizācijas sistēmām, tādejādi nodrošinot, ka vidē nenonāks neattīrīti vai nepietiekami attīrīti sadzīves vai ražošanas notekūdeņi, netiks apdraudēti pazemes ūdeņu resursi, ierīkojot normatīvo aktu prasībām neatbilstošus lokālus ūdensapgādes urbumus. Tāpat izņēmuma gadījumi ietver esošo būvju restaurāciju un nojaukšanu, kā arī lielu daļu pirmās grupas būvju būvniecību, pārbūvi un atjaunošanu,. Ministru kabineta 2015. gada 27. janvāra noteikumu Nr. 30 “Kārtība, kādā Valsts vides dienests izdod tehniskos noteikumus paredzētajai darbībai” , savukārt no vides viedokļa būtiskāko 1. grupas būvju būvniecība (kas noteiktas minēto noteikumu pielikumā) paliks Valsts vides dienesta pārraudzībā un nepieciešamības gadījumā tām tiks izvirzītas papildus vides aizsardzības prasības.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 23. oktobra Direktīva 2000/60/EK ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā jeb Ūdens Struktūrdirektīvas 4. pants paredz, ka visos ūdensobjektos jāsasniedz labs ekoloģiskais stāvoklis ne vēlāk kā līdz 2027. gadam.  2021. gadā ir sagatavoti upju baseinu apgabalu apsaimniekošanas plāni 2022.-2027. gadam (apstiprināti ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra 2022. gada 13. aprīļa rīkojumu Nr. 1-2/55 “Par Daugavas, Gaujas, Lielupes un Ventas upju baseinu apgabalu apsaimniekošanas plānu un plūdu riska pārvaldības plānu 2022.–2027. gadam apstiprināšanu”), kuros ietverts gan ūdeņu stāvokļa un to ietekmējošo faktoru vērtējums, gan norādītas ūdeņu stāvokļa uzlabošanai nepieciešamās rīcības. Latvijā ir izdalīti 768 virszemes ūdensobjekti, no kuriem tikai 31% ūdensobjektu ir novērtēts kā esošs labā ekoloģiskā stāvoklī.  
Būtiskāko ietekmi uz virszemes ūdeņiem rada (pēc nozīmības) 1) upju regulējumi, 2) izkliedētais piesārņojums ar slāpekļa un fosfora savienojumiem, 3) citas slodzes (pārrobežu piesārņojums, invazīvās sugas, klimata pārmaiņas u.c.), 4) HES aizsprosti un citi škēršļi, 5) notekūdeņu novadīšana.
Intensīva lauksaimniecība ir viens no galvenajiem izkliedētā piesārņojuma - slāpekļa un fosfora savienojumu, avotiem, kas būtiski ietekmē virszemes ūdeņu kvalitāti.
Lai samazinātu piesārņojuma negatīvo ietekmi uz ūdens ekosistēmām un novērstu erozijas procesu attīstību gar virszemes ūdensobjektiem, ir noteiktas aizsargjoslas (Likuma 7. pants). Taču šajās aizsargjoslās noteiktie ierobežojumi pēdējo gadu laikā nav pārskatīti. Kā liecina monitoringa dati un pētījumi[1] Likumā noteiktie ierobežojumi, tajā skaitā aizliegums 10 metrus platā joslā lietot mēslošanas līdzekļus un ķīmiskos augu aizsardzības līdzekļus, nav pietiekami, lai uzlabotu virszemes ūdeņu stāvokli un samazinātu piesārņojuma noplūdi. Pie tam, mēslošanas līdzekļus un ķīmiskos augu aizsardzības līdzekļu lietošanas aizliegums ir grūti kontrolējama norma. Pētījumi un ārvalstu pieredze pierāda, ka, lai samazinātu difūzo piesārņojumu no lauksaimniecības zemēm, jāveido aizsargjoslas (buferjoslas) gar ūdenstecēm, ūdenstilpēm un meliorācijas grāvjiem, kurās tiek ierobežota mēslošanas līdzekļu izmantošana, saglabājot veģetāciju, un netiek veikta augsnes apstrāde. Pamatojoties uz minēto, nepieciešams noteikt neapstrādājamas joslas gar virszemes ūdensobjektiem, kā arī meliorācijas grāvjiem.    
Šādas buferjoslas noteikšana veicinās arī Padomes 1991. gada 12. decembra direktīvas 91/676/EEK attiecībā uz ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti (turpmāk - Nitrātu direktīva) mērķu sasniegšanu – ūdens kvalitātes uzlabošanu, novēršot gruntsūdeņu un virszemes ūdeņu piesārņojumu, ko izraisa lauksaimnieciskās izcelsmes nitrāti (1. pants).
Par Nitrātu direktīvas ieviešanu, t.sk. ūdeņu un augsnes nitrātu piesārņojumu ar nitrātiem reizi četros gados tiek sagatavots kopsavilkuma ziņojums Eiropas Komisijai; jaunākais ziņojums raksturo situāciju 2016.-2019. gadā. Ziņojumā sniegtā informācija liecina, ka lauksaimniecībā izmantojamo zemju, arī aramzemju, platības un minerālmēslu izmantošanas apjomi gadu gaitā pieaug un ka liela daļa virszemes ūdeņu ir eitrofiski. Attiecīga Eiropas Komisija ir norādījusi [2], ka Latvija ir viena no ES dalībvalstīm, kurās ir liels skaits eitrofisko ūdeņu. Arī "Komisijas dienestu darba dokuments. Vides politikas īstenošanas 2022. gada pārskats. Ziņojums par Latviju" [3] norāda, ka “Latvija ir viena no tām dalībvalstīm, kurām ir vislielākās problēmas novērst lauksaimniecības radīto piesārņojumu ar barības vielām. Ir konstatēts, ka ļoti liela daļa virszemes ūdeņu ir eitrofiski. Eitrofikācija ietekmē gan iekšzemes, gan jūras ūdeņus. Liela daļa virszemes ūdeņu, kas atzīti par eitrofiskiem, atrodas ne tikai nitrātjutīgajā zonā, bet arī ārpus tās. Lielākā daļa Latvijas ezeru (64 %) ir eitrofiski, taču 67 % upju nav vērojamas eitrofikācijas pazīmes. Tas skaidrojams ar to, ka lielākā daļa Latvijas ezeru ir sekli, un tāpēc tos ietekmē eitrofikācija. Attiecīgi ir rekomendēts Latvijā pārskatīt pret nitrātu piesārņojumu īpaši jutīgās teritorijas robežas, lai risinātu virszemes ūdeņu eitrofikācijas problēmu, kur lauksaimniecība rada lielu slodzi. Ar īpaši jutīgās teritorijas pārskatīšanu (paplašināšanu) saistīti arī lauksaimniekiem noteiktie piesārņojuma samazināšanas pasākumi. Likumprojektā paredzēto buferjoslu ierīkošana un uzturēšana varētu būt viens no šādiem, efektīviem pasākumiem.    



[1] “Aizsargjoslu pielietošanas lauksaimniecībā pieredzes izpēte”, LLU, 2013.
https://www.zm.gov.lv/public/ck/files/ZM/TP%20petijumi/190613_Aizsargjoslas%20atskaite.pdf
“Latvijā piemēroto laba lauksaimniecības un vides stāvokļa nosacījumu un klimatam un
videi labvēlīgas lauksaimniecības prakses (zaļināšanas) prasību novērtējums un priekšlikumu sagatavošana”, AREI, 2021.
http://petijumi.mk.gov.lv/sites/default/files/title_file/Laba%20lauksaimniec%C4%ABbas%20prakse_PETIJUMS.pdf
[2] Komisijas ziņojums Padomei un Eiropas Parlamentam par to, kā īstenota Padomes Direktīva 91/676/EEK attiecībā uz ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti, pamatojoties uz dalībvalstu ziņojumiem par 2016.–2019. gadu, https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=COM:2021:1000:FIN
[3] https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=SWD:2022:276:FIN 
 

Lai risinātu problēmu un izvērtētu nepieciešamību noteikt augsnes apstrādes ierobežojumus gar ūdensobjektiem un meliorācijas novadgrāvjiem (Likuma 37. un 47. pants), Ministru kabineta protokollēmumā paredzēts Vides un reģionālās attīstības ministrijai sadarbībā ar Zemkopības ministriju līdz 2026.gada 1.martam izvērtēt un, ja nepieciešams, sagatavot attiecīgus grozījumus Aizsargjoslu likumā, ņemot vērā aktuālākos virszemes ūdensobjektu monitoringa datus, Kopējās lauksaimniecības politikas stratēģiskā plāna  ūdens kvalitāti ietekmējošo pasākumu novērtēšanas un zinātnisko pētījumu rezultātus.