Anotācija

MK noteikumu 557 3. punkta ievaddaļā paredzēts, ka apmaksātā veselības aprūpe cita starpā ietver pacienta iemaksu un līdzmaksājumu, kas noteikti saskaņā ar normatīvajiem aktiem par veselības aprūpes organizēšanu un finansēšanu. Saskaņā ar Veselības aprūpes finansēšanas likuma 6. panta pirmo daļu, saņemot valsts apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus, persona veic līdzmaksājumu veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējam. Normatīvajos aktos vairs nav paredzēts tāds maksājums kā pacienta iemaksa. Pacienta līdzmaksājuma apmērs un samaksas nosacījumi ir noteikti Ministru kabineta 2018. gada 28. augusta noteikumos Nr. 555 “Veselības aprūpes pakalpojumu organizēšanas un samaksas kārtība”.
Saskaņā ar MK noteikumu Nr. 557 3.3. apakšpunktu apmaksātā veselības aprūpe cita starpā ietver tādus amatpersonai sniegtos veselības aprūpes pakalpojumus kā ārstniecības līdzekļi (izņemot briļļu ietvarus), ja tos izrakstījis ģimenes ārsts vai speciālists. Līdz ar to gadījumos, kad ģimenes ārsts vai speciālists ir izrakstījis amatpersonai kompensējamās zāles, būtu apmaksājama arī MK 2006. gada 31. oktobra noteikumu Nr. 899 “Ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču  iegādes izdevumu kompensācijas kārtība” (turpmāk – MK noteikumi Nr. 899) 29. punktā minētā starpība starp kompensējamo zāļu vai medicīnisko ierīču aptiekas cenu un kompensācijas summu, ko sedz pacients. Ievērojot minēto, ir nepieciešams skaidri paredzēt, ka apmaksātā veselības aprūpe ietver arī pacienta līdzmaksājumu, kas noteikts saskaņā ar MK noteikumiem Nr. 899.
2025. gada 1. janvārī stājās spēkā MK 2024. gada 16. jūlija noteikumi Nr. 488 “Grozījumi Ministru kabineta 2005. gada 25. oktobra noteikumos Nr. 803 "Noteikumi par zāļu cenu veidošanas principiem”, paredzot jaunu maksājumu par farmaceita pakalpojumu (pirmo reizi atprečojot recepti un izsniedzot zāles) 1,50 euro apmērā, no kura 0,75 euro sedz pircējs, savukārt atlikušo summu aptiekai sedz Nacionālais veselības dienests no valsts budžeta līdzekļiem. Kā norādīts minēto MK noteikumu sākotnējās ietekmes (ex-ante) novērtējuma ziņojumā (anotācijā), pakalpojuma maksa par farmaceitiskās aprūpes pakalpojumu ieviesta, lai veicinātu farmaceitiskās aprūpes attīstību un sekmētu aptieku darbību un konkurētspēju. Ņemot vērā arī Farmācijas likumā ietverto farmaceitiskās aprūpes skaidrojumu, amatpersonai ir atmaksājams arī farmaceita pakalpojums. Jāatzīmē, ka persona nevar saņemt ārsta izrakstītās zāles, nesamaksājot normatīvajos aktos noteikto maksu par farmaceita pakalpojumu. Ir nepieciešams skaidri noteikt, ka apmaksātā veselības aprūpe ietver arī maksu par farmaceita pakalpojumu, kas noteikts saskaņā ar  Ministru kabineta 2005. gada 25. oktobra noteikumiem Nr. 803 "Noteikumi par zāļu cenu veidošanas principiem”.

Ievērojot problēmas aprakstā minēto, ir nepieciešams precizēt MK noteikumu Nr. 557 3.punkta ievaddaļu, paredzot, ka apmaksātā veselības aprūpe ietver pacienta līdzmaksājumus, kas noteikti saskaņā ar normatīvajiem aktiem par veselības aprūpes organizēšanu un samaksas kārtību un ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensācijas kārtību, maksu par farmaceita pakalpojumu, kas noteikts saskaņā ar normatīvajiem aktiem par zāļu cenu veidošanas principiem, kā arī 3.punkta apakšpunktos minētos amatpersonai sniegtos veselības aprūpes pakalpojumus.

Šobrīd MK noteikumu Nr. 557 3.2. apakšpunktā noteikts, ka apmaksātā veselības aprūpe ietver ambulatori un stacionāri sniegtos rehabilitācijas pakalpojumus, ja amatpersonu uz ārstniecības iestādi to saņemšanai nosūtījis ģimenes ārsts vai speciālists. Savukārt MK noteikumu 4.22. apakšpunktā noteikts, ka amatpersonai netiek apmaksāti izdevumi par ambulatorajiem un stacionārajiem pakalpojumiem, kas sniegti iestādēs, kuras nav reģistrētas ārstniecības iestāžu reģistrā.
Veselības aprūpes jomā un sociālās aprūpes jomā izšķir medicīnisko rehabilitāciju un sociālo rehabilitāciju. Ņemot vērā Atlīdzības likuma 39.panta pirmajā daļā ietverto deleģējumu MK noteikt apmaksātās veselības aprūpes saņemšanas nosacījumus, apmaksājamo pakalpojumu veidus un apmaksas kārtību, kā arī veselības aprūpes pakalpojumus un neapmaksājamos izdevumus, valsts drošības iestāžu amatpersonām un darbiniekiem saskaņā ar MK noteikumiem Nr. 557 ir apmaksājami veselības aprūpes pakalpojumi. Līdz ar to MK noteikumu Nr. 557 3.2. punktu ir nepieciešams precizēt atbilstoši veselības aprūpes jomu regulējošajos tiesību aktos ietvertajai terminoloģijai, nosakot, ka valsts drošības iestādes amatpersonai var tikt apmaksāti izdevumi par medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumiem.
No MK noteikumu Nr. 557 3.2. apakšpunkta secināms, ka valsts drošības iestāde var apmaksāt izdevumus par medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumiem tikai tādā gadījumā, ja ģimenes ārsts vai speciālists amatpersonu veselības aprūpes pakalpojuma saņemšanai ir nosūtījis uz konkrētu ārstniecības iestādi. Vienlaikus ir būtiski, ka amatpersona var saņemt izdevumu apmaksu par viņai sniegtajiem rehabilitācijas pakalpojumiem neatkarīgi no tā, vai ģimenes ārsts vai speciālists nosūtījumā ir norādījis konkrētu ārstniecības iestādi. Turklāt jāatzīmē, ka normatīvie akti veselības aprūpes jomā paredz konkrētus nosacījumus un prasības ārstniecības personām un ārstniecības iestādēm, kuras ir tiesīgas sniegt veselības aprūpes pakalpojumus, tajā skaitā medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumus.
 Lai nodrošinātu to, ka valsts drošības iestādes amatpersonai tiek apmaksāti izdevumi par saņemtajiem medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumiem neatkarīgi no tā, uz kuru ārstniecības iestādi persona ir nosūtīta un kurā ārstniecības iestādē ārstniecības persona, kura sniedz veselības aprūpes (medicīniskās rehabilitācijas) pakalpojumu ir nodarbināta, ir nepieciešams veikt izmaiņas MK noteikumu Nr. 557 3.2. apakšpunktā.
MK noteikumu Nr. 557 3. punktā ir norādīts, kādus veselības aprūpes pakalpojumus ietver apmaksātā veselības aprūpe. Jāatzīmē, ka atbilstoši Pacientu tiesību likumam veselības aprūpes pakalpojums ir pakalpojums, kuru veselības aprūpes ietvaros pacientam sniedz ārstniecības persona noteikta ārstniecības mērķa sasniegšanai. Savukārt veselības aprūpes pakalpojuma sniedzējs var būt tikai ārstniecības iestāde, ārstniecības persona vai ārstniecības atbalsta persona, kura tieši vai pastarpināti ir saistīta ar pacienta veselības aprūpes procesu. Vienlaikus norādāms, ka ar ārstniecību drīkst nodarboties tikai tādas ārstniecības iestādes un tādas personas, kuras atbilst Ārstniecības likumā un uz tā pamata izdotajos MK noteikumos noteiktajām prasībām (reģistrētas attiecīgajā reģistrā, sertificētas, atbilst normatīvajos aktos noteiktajām obligātajām prasībām ārstniecības iestādēm un to struktūrvienībām u.tml.). Tādējādi, neskatoties uz MK noteikumu Nr. 557 4.22. apakšpunktā noteikto, ambulatorie un stacionārie veselības aprūpes pakalpojumi ir apmaksājami tikai tad, ja tie sniegti tādās ārstniecības iestādēs, kuras ir reģistrētas ārstniecības iestāžu reģistrā.
Līdz ar to, lai neradītu pamatu atšķirīgai normu interpretācijai, nav nepieciešams MK noteikumu Nr. 557 4.22. apakšpunktā atsevišķi norādīt, ka amatpersonai netiek segti izdevumi par ambulatorajiem un stacionārajiem veselības aprūpes pakalpojumiem, kuri sniegti iestādēs, kuras nav reģistrētas ārstniecības iestāžu reģistrā.
Ievērojot minēto, ir nepieciešams precizēt MK noteikumu 3.2. apakšpunktu, kā arī svītrot 4.22. apakšpunktu.

Ievērojot problēmas aprakstā minēto, MK noteikumos Nr. 557 ir nepieciešams:
- precizēt 3.2. apakšpunktu, nosakot, ka apmaksātā veselības aprūpe ietver ambulatori sniegtos medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumus ar ģimenes ārsta vai speciālista nosūtījumu;
- svītrot 4.22. apakšpunktu.

Šobrīd MK noteikumu Nr. 557 4.1. apakšpunktā noteikts, ka amatpersonai netiek apmaksāti izdevumi par veselības aprūpes maksas pakalpojumiem, kas ietver paaugstinātu apkalpošanas līmeni un individuālu aprūpi.
Ar paaugstinātu apkalpošanas līmeni būtu saprotami pakalpojumi, kas tiek sniegti par papildu samaksu, lai personai nodrošinātu papildu komfortu (piemēram, paaugstināta komforta maksas palātas).
Vienlaikus valsts drošības iestāžu ieskatā termins “individuāla aprūpe” nav viennozīmīgi un nepārprotami interpretējams. Saskaņā  ar Ārstniecības likuma 1.panta 1.punktu ārstniecība ir profesionāla un individuāla slimību profilakse, diagnostika un ārstēšana, medicīniskā rehabilitācija un pacientu aprūpe. Būtībā jebkurš veselības aprūpes pakalpojums tiek sniegts, izmantojot individuālu pieeju – atbilstoši viņa veselības stāvoklim un vajadzībām.

Ņemot vērā problēmu aprakstā minēto, MK noteikumu Nr. 557 4.1. apakšpunktā nepieciešams svītrot vārdus “un individuāla aprūpe”.

Šobrīd MK noteikumu Nr. 557 4.3. apakšpunktā noteikts, ka netiek apmaksāti izdevumi par amatpersonai sniegtajiem kosmetoloģiskajiem pakalpojumiem.
Kosmetoloģija ir zinātne, kas pēta ādas kosmētiskos defektus un to ārstēšanu. Kosmetoloģija būtībā ir skaistumkopšana. Saskaņā ar Veselības inspekcijas sniegto skaidrojumu skaistumkopšana neietilpst veselības aprūpes pakalpojumu tvērumā. Skaistumkopšanas pakalpojumi gan ārstniecības iestādē, gan ārpus tās bez speciālista nosūtījuma nav pamatoti ar medicīniskiem mērķiem, bet gan labsajūtas un estētiskajās vajadzībās balstīti, turklāt to saņemšana vai nesaņemšana ir pilnībā balstīta klienta izvēlē. Tādējādi ir pašsaprotami, ka kosmetoloģijas (skaistumkopšanas) pakalpojumi apmaksāti netiek. Vienlaikus MK noteikumos Nr. 557 ietvertais termins “kosmetoloģiskie pakalpojumi” būtu precizējams, nosakot, ka apmaksāti netiek kosmetoloģijas (kā nozares) pakalpojumi.
Šobrīd saskaņā ar  MK noteikumu Nr. 557 4.8. apakšpunktu pamatoti netiek apmaksāti izdevumi par amatpersonai veiktajām estētiski ķirurģiskajām operācijām (izņemot gadījumus, ja amatpersona, pildot dienesta pienākumus, guvusi tādus veselības traucējumus, kuru novēršanai šāda operācija ir nepieciešama).
Jāatzīmē, ka arī ārstniecības personas var sniegt ārstniecības pakalpojumus, kas saistīti ar ādas un ķermeņa estētisko problēmu un nepilnību novēršanu (kosmētiskā ārstēšana), ko nevar uzskatīt par kosmetoloģijas pakalpojumiem MK noteikumu Nr. 557 4.3. apakšpunkta izpratnē vai estētiski ķirurģiskajām operācijām MK noteikumu Nr. 557 4.8. apakšpunkta izpratnē.
Lai paredzētu, ka amatpersonām no valsts budžeta netiek segti nekādi estētiskās medicīnas pakalpojumi, kas, lai arī ir uzskatāma par ārstniecību, bet tomēr ir saistīta ar personas vēlmi risināt ķermeņa estētiskās problēmas un nepilnības (izņemot gadījumus, kad šādi pakalpojumi ir nepieciešami, lai ārstētu, novērstu veselības traucējumus, kas gūti, pildot dienesta pienākumus), nepieciešams veikt izmaiņas arī MK noteikumu Nr. 557 4.8. apakšpunktā.
Papildus, attiecībā uz gadījumiem, kad persona, pildot dienesta pienākumus, guvusi tādus veselības traucējumus, kuru novēršanai estētiskās medicīnas pakalpojumi vai estētiski ķirurģiskās operācijas ir nepieciešamas, norādāms, ka nelaimes gadījumi darbā, kas notikuši ar valsts drošības iestāžu amatpersonām un darbiniekiem, tiek izmeklēti MK 2020. gada 21. janvāra noteikumu Nr. 42 “Kārtība, kādā izmeklē un uzskaita nelaimes gadījumus darbā, kuros cietušas valsts drošības iestāžu amatpersonas un darbinieki” noteiktajā kārtībā. Saskaņā ar minētajiem MK noteikumiem nelaimes gadījumu darbā izmeklē ar valsts drošības iestādes vadītāja rīkojumu apstiprināta nelaimes gadījumu izmeklēšanas komisija, kura pēc nelaimes gadījuma izmeklēšanas sastāda aktu par nelaimes gadījumu. Tādējādi arī MK noteikumu Nr. 557 4.8. apakšpunktā minētajos gadījumos faktu, ka valsts drošības iestādes amatpersona ir cietusi nelaimes gadījumā darbā, apliecina nelaimes gadījuma izmeklēšanas komisijas sastādīts akts par nelaimes gadījumu.

Ievērojot problēmas aprakstā minēto, ir nepieciešams:
1) precizēt MK noteikumu Nr. 557 4.3. apakšpunktu, nosakot, ka amatpersonām netiek apmaksāti kosmetoloģijas (nevis kosmetoloģiskie) pakalpojumi;
2) papildināt MK noteikumu Nr. 557 4.8. apakšpunktu, paredzot, ka amatpersonām netiek apmaksāti estētiskās medicīnas pakalpojumi (izņemot gadījumus, ja amatpersona, pildot dienesta pienākumus, guvusi tādus veselības traucējumus, kuru novēršanai šādi pakalpojumi ir nepieciešami).

Šobrīd MK noteikumu Nr. 557 4.4. apakšpunktā noteikts, ka amatpersonai netiek apmaksāti izdevumi par seksuāli transmisīvo slimību diagnosticēšanu un ārstēšanu.
Kā zināms, seksuāli transmisīvās slimības var ierosināt vairāk nekā 30 dažādas baktērijas, parazīti, sēnītes un vīrusi. Infekciju transmisija jeb nodošana otram var notikt ar dažādiem ķermeņa šķidrumiem, kā asinīm, spermu, vagināliem, rektāliem izdalījumiem, gan arī vienkārši saskaroties ar bojātu ādas perēkli. Vienlaikus ne vienmēr minēto infekciju nodošana notiek seksuālu kontaktu ceļā. Turklāt nereti personām ārstniecības procesā tiek veiktas dažādas analīzes, lai cita starpā konstatētu, vai personai nav kāda no infekcijām, kas var būt, bet, kā norādīts iepriekš, ne vienmēr ir seksuāli transmisīvas slimības ierosinātājs (piemēram, gatavojoties operācijai, nepieciešams konstatēt, vai personai nav HIV).
Tas nozīmē, ka šobrīd praksē, izvērtējot izdevumu atmaksu par saņemtajiem veselības aprūpes pakalpojumiem, atbildīgajām personām būtu jāanalizē un jāizvērtē, vai (1) amatpersona (kura iesniedz veselības aprūpes izdevumus apliecinošus dokumentus) nodevusi analīzes vai veikusi citu diagnostikas izmeklējumu, lai konstatētu, vai viņai nav kāda no infekcijām, kura izraisa seksuāli transmisīvo slimību (piemēram, B, C hepatīts, HIV/AIDS), kā arī (2) vai konkrētajā gadījumā infekcija ir iegūta seksuāla kontakta ceļā un tādējādi uzskatāma par seksuāli transmisīvo slimību. Jānorāda, ka šādu izvērtējumu praksē veikt ir pat neiespējami. Līdz ar to ir nepieciešams precizēt MK noteikumu Nr. 557 4.4. apakšpunktu, no tā izslēdzot seksuāli transmisīvo slimību diagnostiku.
Tāpat jāatzīmē, ka, ņemot vērā šo slimību nopietnību un ietekmi uz personas dzīvību un veselību, arī seksuāli transmisīvo slimību ārstēšana pamatoti nav izslēgta no valsts apmaksājamo veselības aprūpes pakalpojumu klāsta, kā arī tiek apmaksāta citās iestādēs, kurās nodarbinātajiem veselības aprūpes pakalpojumi tiek apmaksāti no valsts budžeta.

Ievērojot problēmas aprakstā minēto, ir nepieciešams precizēt MK noteikumu Nr. 557 4.4. apakšpunktu, nosakot, ka amatpersonai netiek apmaksāti izdevumi par seksoloģisko ārstēšanu, tādējādi paredzot, ka amatpersonai turpmāk tiek segti arī tādi veselības aprūpes izdevumi kā seksuāli transmisīvo slimību diagnostika un ārstēšana.

Šobrīd MK noteikumu Nr. 557 4.5. apakšpunktā cita starpā paredzēts, ka amatpersonai netiek apmaksāti izdevumi par ģimenes plānošanu.
Ar ģimenes plānošanu ir saprotama personu brīvprātīga lēmumu pieņemšana un darbība attiecībā uz bērnu skaitu ģimenē un viņu dzimšanas laiku u.tml. Ģimenes plānošana šādā izpratnē nav uzskatāma par veselības aprūpes pakalpojumu. Vienlaikus, kā novērots praksē, termins “ģimenes plānošana” var tikt uztverts pārāk plaši, to attiecinot arī uz maksas grūtnieču aprūpi, ar to saistītiem izmeklējumiem. Lai novērstu gadījumus, kad amatpersonai netiek apmaksāti tādi veselības aprūpes pakalpojumi, kas saistīti ar grūtnieču aprūpi, ir nepieciešams precizēt MK noteikumu Nr. 557 4.5. apakšpunktu.

Ievērojot problēmas aprakstā minēto, ir nepieciešams precizēt MK noteikumu Nr. 557 4.5. punktu, izslēdzot no tā vārdus “ģimenes plānošana”.

Šobrīd MK noteikumu Nr. 557 4.7. punktā noteikts, ka amatpersonai netiek apmaksāti uzturēšanās izdevumi sanatorijās un kūrortos.
Saskaņā ar Tūrisma likumu kūrorts ir vietējās pašvaldības administratīvā teritorija vai tās daļa, kurai normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā piešķirts kūrorta statuss. Kūrorts nav ārstniecības iestāde, kurā sniedz veselības aprūpes pakalpojumus. Līdz ar to pakalpojumi, kas sniegti kūrortos, pēc būtības nav apmaksājami. Vienlaikus Latvijā ir t.s. kūrorta ārstniecības iestādes, kuras ir ārstniecības reģistrā reģistrētas ārstniecības iestādes un kurās tiek sniegti rehabilitācijas pakalpojumi (piemēram, kūrorta rehabilitācijas centrs „Jaunķemeri”). Tāpat jāatzīmē, ka bijušās Latvijas sanatorijas šobrīd ir vai nu ārstniecības iestāžu reģistrā reģistrētas ārstniecības iestādes (piemēram, Nacionālais rehabilitācijas centrs Vaivari, rehabilitācijas centrs “Līgatne”) vai SPA centri.
Vienlaikus MK noteikumu Nr. 557 3.2. punktā paredzēts, ka apmaksātā veselības aprūpe ietver amatpersonai ambulatori un stacionāri sniegtos rehabilitācijas pakalpojumus, ja amatpersonu uz ārstniecības iestādi to saņemšanai nosūtījis ģimenes ārsts vai speciālists. Tāpat MK noteikumu Nr. 557 4.22. apakšpunktā skaidri noteikts, ka amatpersonai netiek apmaksāti ambulatorie un stacionārie pakalpojumi, kas sniegti iestādēs, kuras nav reģistrētas Ārstniecības iestāžu reģistrā. Līdz ar to secināms, ka MK noteikumu Nr. 557 4.7. punktā ietvertais regulējums šobrīd nav aktuāls.
Izslēdzot MK noteikumu Nr.557 4.7.apakšpunktu, būtu skaidri saprotams, ka izdevumi par amatpersonai ārstniecības iestāžu reģistrā reģistrētā ārstniecības iestādē (neatkarīgi no tās nosaukuma) sniegtajiem rehabilitācijas pakalpojumiem (ar ģimenes ārsta vai speciālista nosūtījumu) ir apmaksājami, ja vien nepastāv kāds no MK noteikumu Nr. 557 4. punktā minētajiem ierobežojumiem (piemēram, paaugstināts apkalpošanas līmenis).

Ievērojot problēmas aprakstā minēto, ir nepieciešams svītrot MK noteikumu Nr. 557 4.7. apakšpunktu.

Šobrīd MK noteikumu Nr. 557 4.9. apakšpunkts paredz, ka amatpersonām neapmaksā homeopātiskās konsultācijas un ārstēšanu.
Jāatzīmē, ka homeopātija Latvijā joprojām nav atzīta tradicionāla ārstēšanas metode, bet gan alternatīvās medicīnas ārstniecības metode. Homeopātiskā ārstēšana nav iekļauta arī valsts apmaksājamo veselības aprūpes pakalpojumu klāstā.  Tāpat arī, piemēram, Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm un karavīriem homeopātiskā ārstēšana šobrīd netiek apmaksāta.
Vienlaikus saskaņā ar MK noteikumu Nr. 557 3.3. apakšpunktu amatpersonai tiek apmaksāti ārstniecības līdzekļi, ja tos izrakstījis ģimenes ārsts vai speciālists. Saskaņā ar Farmācijas likumu ārstniecības līdzekļi ir zāles un medicīniskās ierīces. Kā norādīts Farmācijas likumā, homeopātiskās zāles ir zāles, kas izgatavotas no homeopātiskajām izejvielām (produktiem, vielām vai savienojumiem) saskaņā ar homeopātisko zāļu ražošanas procedūru, kura aprakstīta Eiropas farmakopejā vai, ja Eiropas farmakopejā tā nav aprakstīta, farmakopejās, ko oficiāli lieto Eiropas Savienības dalībvalstīs. Lai gan MK noteikumos Nr. 557 ir paredzēts, ka amatpersonai netiek apmaksāta homeopātiskā ārstēšana, vienlaikus nav skaidri un nepārprotami noteikts, ka netiek apmaksātas arī homeopātiskās zāles.
Tas nozīmē, ka, lai nodrošinātu nepārprotamu un vienotu MK noteikumu Nr. 557 4.9. apakšpunkta piemērošanu, nepieciešams skaidri noteikt, ka amatpersonai ārsta izrakstītas homeopātiskās zāles neapmaksā.

Ievērojot problēmas aprakstā minēto, ir nepieciešams precizēt MK noteikumu Nr. 557 4.9. apakšpunktu, paredzot, ka amatpersonām netiek apmaksātas homeopātiskās zāles.

MK noteikumu Nr. 557 4.10. apakšpunktā šobrīd ir noteikts, ka amatpersonai netiek apmaksāti vitamīni un uztura bagātinātāji. Saskaņā ar MK noteikumu Nr. 557 3.3. apakšpunktu amatpersonai ir apmaksājami ārstniecības līdzekļi (t.i. zāles un medicīnas ierīces), ja tos izrakstījis ģimenes ārsts vai speciālists.
Saskaņā ar Zāļu valsts aģentūras sniegto skaidrojumu vitamīni ir 1) zāles un 2) uztura bagātinātāji. Kā norādīts Zāļu valsts aģentūras tīmekļvietnē, vitamīnus, kas reģistrēti kā zāles, lieto ārstēšanas un profilakses nolūkā, to devas un iedarbība ir pārbaudīta, norādītas indikācijas un kontrindikācijas. Savukārt vitamīni – uztura bagātinātāji nav zāles. Uztura bagātinātāji ir pārtikas produkti parastā uztura papildināšanai koncentrētu uzturvielu (vitamīnu un minerālvielu) veidā vai citas vielas, kurām ir uzturvērtība vai fizioloģiska ietekme, atsevišķi vai kombinācijās. Papildus, kā skaidrots arī Zāļu valsts aģentūras tīmekļvietnē, vitamīni – uztura bagātinātāji būtībā ir pārtikas produkti parastā uztura papildināšanai; tie nenovērš saslimšanu, neārstē un neizārstē slimības.
Jau šobrīd MK noteikumu 4.10. apakšpunktā ir pamatoti norādīts, ka uztura bagātinātāji amatpersonām apmaksāti netiek. Tādējādi ir skaidrs, ka vitamīni, kas ir reģistrēti kā uztura bagātinātāji (Pārtikas un veterinārā dienesta administrēts Uztura bagātinātāju reģistrs[4], apmaksāti netiek.
Savukārt attiecībā uz tādu vitamīnu, kas ir reģistrēti Latvijas Zāļu reģistrā kā zāles un kurus ir izrakstījis ģimenes ārsts vai speciālists, apmaksu MK noteikumu Nr. 557 regulējums nav skaidrs un viennozīmīgi interpretējams. Lai gan MK noteikumu Nr. 557 3.3. apakšpunkts noteic, ka amatpersonai ārsta izrakstītas zāles ir apmaksājamas, no MK noteikumu Nr.557 4.10. apakšpunktā minētā var arī secināt, ka ne vien vitamīnus – uztura bagātinātājus, bet arī tādus vitamīnus, kas ir Latvijas Zāļu reģistrā reģistrētas zāles un kurus ir izrakstījis ārsts, amatpersonai neapmaksā. Valsts drošības iestāžu ieskatā nav pamatoti amatpersonai neapmaksāt zāles, kuras izrakstījis ģimenes ārsts, pamatojoties uz to, ka zāļu sastāvā (aktīvā viela) ir vitamīni.
Tādējādi ir nepieciešams skaidri paredzēt ka amatpersonai netiek apmaksāti tikai tādi vitamīni, kas ir uztura bagātinātāji, vienlaikus nodrošinot to, ka vitamīni, kas ir reģistrēti Latvijas Zāļu reģistrā un kurus ir izrakstījis ģimenes ārsts vai speciālists, ir apmaksājami saskaņā ar MK noteikumu Nr. 557 3.3.apakšpunktu.

Ievērojot problēmas aprakstā minēto, ir nepieciešams precizēt MK noteikumu Nr. 557 4.10. apakšpunktu, nosakot, ka amatpersonai netiek apmaksāti uztura bagātinātāji.

MK noteikumu Nr. 557 4.12. apakšpunktā šobrīd noteikts, ka amatpersonai netiek apmaksāti ortodontijas pakalpojumi, zobu balināšana un kosmētiskā zobu pārklāšana.
Estētiskā zobārstniecība (stomatoloģija) ir ārstēšanas process, kas ļauj mainīt zoba formu, garumu, krāsu. Šāda veida zobārstniecībai, tāpat kā kosmetoloģijas (skaistumkopšanas) pakalpojumiem, būtībā ir estētiska nozīme. Mūsdienās estētiskā zobārstniecība ietver ne vien zobu balināšanu un kosmētisko zobu pārklāšanu, bet plašāku pakalpojumu klāstu (piemēram, zobu spraugu aizpildīšanu). Lai nodrošinātu taisnīgu tiesisku regulējumu, aptverot dažādus estētiskās zobārstniecības (stomatoloģijas) pakalpojumus, būtu nepieciešams precizēt MK noteikumu Nr. 557 4.12. apakšpunktu.
Jāatzīmē, ka ar estētiskās zobārstniecības (stomatoloģijas) pakalpojumiem nav saprotami zobu higiēnista pakalpojumi, kas saskaņā ar dažādos materiālos pieejamām speciālistu rekomendācijām, personām ir ieteicama divas reizes gadā.

Ievērojot problēmas aprakstā minēto, ir nepieciešams precizēt MK noteikumu Nr. 557 4.12. apakšpunktu, nosakot ka amatpersonai netiek apmaksāti estētiskās stomatoloģijas pakalpojumi.

Šobrīd MK noteikumu Nr. 557 4.13. apakšpunktā noteikts, ka amatpersonai netiek apmaksāti diagnostiskie izmeklējumi bez ārsta nosūtījuma. Nereti izmeklējumi tiek veikti ārsta (speciālista) konsultācijas laikā. Šādos gadījumos ārsts neraksta nosūtījumu, bet gan veic diagnostikas izmeklējumu ārsta apmeklējuma laikā, konsultācijas ietvaros.
Ievērojot minēto, būtu nepieciešams precizēt MK noteikumu Nr. 557 4.13. apakšpunktu, paredzot, ka amatpersonai bez atsevišķa ārsta nosūtījuma tiek apmaksāti tie diagnostiskie izmeklējumi, kas tiek veikti apmaksājamā veselības aprūpes pakalpojuma sniegšanas laikā.

Ievērojot problēmas aprakstā minēto, nepieciešams precizēt MK noteikumu Nr. 557 4.13. apakšpunktu, nosakot, ka amatpersonai netiek apmaksāti diagnostiskie izmeklējumi bez ārsta nosūtījuma, izņemot tos izmeklējumus, kurus veic MK noteikumu Nr. 557 3.1. un 3.4. apakšpunktā minētās veselības aprūpes pakalpojuma sniegšanas laikā.

Šobrīd MK noteikumu Nr. 557 4.18. apakšpunktā noteikts, ka amatpersonai netiek apmaksāta veselības aprūpe ārvalstīs, ja to var saņemt Latvijas ārstniecības iestādēs. Vienlaikus MK noteikumos Nr. 557 nav noteikts, kurš apliecina to, ka konkrētais veselības aprūpes pakalpojums Latvijā nav pieejams.
Jāatzīmē, ka valsts šobrīd apmaksā Latvijā apdrošinātai personai citā Eiropas Savienības, Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalstī sniegtus plānveida veselības aprūpes pakalpojumus, kas ietilpst valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu klāstā. Šādos gadījumos saskaņā ar normatīvajiem aktiem ir jāsaņem Nacionālā veselības dienesta atļauja – S2 veidlapa. Lai personai tiktu izsniegta S2 veidlapa, ir jābūt pamatotam ārstniecības iestādes (attiecīgās ārstniecības jomas ārstu konsīlija) atzinumam, kurā norādīts (1) nepieciešamais pakalpojums un medicīniski pamatoti iemesli, kādēļ personai attiecīgo veselības aprūpes pakalpojumu nepieciešams saņemt citā valstī, (2) pamatojums, vai veselības aprūpes pakalpojums personai ir nepieciešams, lai novērstu dzīvības funkciju vai veselības stāvokļa neatgriezenisku pasliktināšanos, ņemot vērā personas veselības stāvokli izvērtēšanas brīdī un paredzamo slimības attīstību.
Jāatzīmē, ka var būt situācijas, kad pat ārsts – speciālists var nebūt informēts par visām Latvijā pastāvošām konkrēta veselības pakalpojuma sniegšanas iespējām. Tādējādi var rasties situācijas, kad amatpersona saņem veselības aprūpes pakalpojumu ārvalstīs, lai gan šo pakalpojumu var saņemt arī Latvijā. Lai pēc iespējas izslēgtu šādus gadījumus, būtu pamatoti paredzēt, ka amatpersonai sedz izdevumus par ārvalstī saņemtu veselības aprūpes pakalpojumu tad, ja konkrēto veselības pakalpojumu nevar nodrošināt ārstniecības iestādē Latvijā un šo faktu apliecina nevis ārsts vai pati persona, bet gan ārstniecības iestādes atzinums. 

Ievērojot problēmas aprakstā minēto, ir nepieciešams precizēt MK noteikumu Nr.557 4.18. punktu, nosakot, ka amatpersonai neapmaksā veselības aprūpi ārvalstīs, ja to var saņemt Latvijas ārstniecības iestādēs un nav saņemts ārstniecības iestādes atzinums par to, ka nevienā ārstniecības iestādē Latvijā nevar nodrošināt amatpersonai nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu.

Šobrīd MK noteikumu Nr.557  4.20. apakšpunktā noteikts, ka amatpersonām netiek apmaksāta redzes korekcija ar lāzertehniku, izņemot gadījumā, ja ārsta speciālista atzinums apliecina, ka redzes korekcija ar lāzertehniku ir optimālā redzes atjaunošanas metode, lai amatpersona varētu sekmīgi turpināt pildīt dienesta pienākumus un pirms operācijas iestādes vadītājs ir akceptējis operācijas izdevumu apmaksu.
Tāpat kā citas medicīnas nozares, arī redzes korekcijas iespējas un metodes pakāpeniski tiek pilnveidotas. Piemēram, šobrīd ir iespējams veikt lēcas implantāciju (intraokulāras lēcas implantācija), kas netiek veikta ar lāzeru. Ņemot vērā to, ka lēca ir uzskatāma par medicīnisku ierīci, tad gadījumos, ja amatpersonai ir ārsta nosūtījums veikt šādu operāciju, tā būtu apmaksājama. Vienlaikus redzes korekcija ar lēcas implantāciju, tāpat kā lāzeroperācija, pēc būtības arī ir operācija un tādējādi nebūtu apmaksājama no valsts budžeta.

Ievērojot problēmas aprakstā minēto, ir nepieciešams precizēt MK noteikumu Nr. 557 4.20. apakšpunktu, lai paredzētu, ka amatpersonai netiek apmaksāta redzes korekcija ar lēcas implantāciju, izņemot gadījumus, ja ārsta speciālista atzinums apliecina, ka redzes korekcija ar lāzertehniku vai lēcas implantāciju ir optimālā redzes atjaunošanas metode, lai amatpersona varētu sekmīgi turpināt pildīt dienesta pienākumus un pirms operācijas iestādes vadītājs ir akceptējis operācijas izdevumu apmaksu).

MK noteikumu Nr. 557 5. punkts noteic, ka veselības aprūpes izdevumus amatpersonām apmaksā atbilstoši iesniegtajiem maksājumus apliecinošajiem dokumentiem, kuros norādīts amatpersonas vārds, uzvārds un personas kods un kuri noformēti atbilstoši likumam "Par grāmatvedību" un tam pakārtotajiem normatīvajiem aktiem. Norādāms, ka 2022. gada 1. janvārī spēkā stājās Grāmatvedības likums, aizstājot 1992. gada 14. oktobrī pieņemto likumu “Par grāmatvedību”. Līdz ar to šobrīd MK noteikumu Nr. 557 5. punktā ir atsauce uz normatīvo aktu, kas nav spēkā.

Ņemot vērā problēmas aprakstā minēto, ir nepieciešams veikt tehnisku precizējumu MK noteikumu Nr. 557 5. punktā, nosakot, ka, lai saņemtu veselības aprūpes izdevumu apmaksu, valsts drošības iestādes amatpersonai jāiesniedz tādi maksājumus apliecinošie dokumenti, kas noformēti atbilstoši Grāmatvedības likumam un tam pakārtotajiem normatīvajiem aktiem

Šobrīd MK noteikumos Nr. 557 nav noteikts termiņš, kādā amatpersonai būtu jāiesniedz iesniegums par izdevumu par saņemtajiem veselības aprūpes pakalpojumiem apmaksu. Valsts drošības iestādes ir secinājušas, ka, lai varētu arī efektīvāk organizēt finanšu plānošanu, šādu termiņu (viens kalendāra gads) būtu nepieciešams noteikt. Vienlaikus būtu jāparedz arī iespēja noteiktos gadījumos pagarināt dokumentu iesniegšanas termiņu, jo var būt situācijas, kad objektīvu iemeslu dēļ amatpersonai nav bijusi iespēja attiecīgu iesniegumu un izdevumus apliecinošos dokumentus iesniegt.

Ņemot vērā problēmas aprakstā minēto, ir nepieciešams papildināt MK noteikumus Nr. 557 ar jaunu 5.1 punktu, paredzot, ka, lai saņemtu apmaksu par samaksātajiem veselības aprūpes pakalpojumiem, amatpersona iesniedz valsts drošības iestādei iesniegumu par izdevumu atlīdzināšanu un maksājumus apliecinošos dokumentus viena kalendārā gada laikā no veselības aprūpes pakalpojuma saņemšanas vai ārstniecības līdzekļa iegādes dienas. Vienlaikus jānosaka, ka izņēmuma gadījumos valsts drošības iestādes vadītājs var pagarināt dokumentu iesniegšanas termiņu – līdz trim gadiem no veselības aprūpes pakalpojuma saņemšanas vai ārstniecības līdzekļa iegādes dienas.
Izņēmuma gadījumus un nosacījumus, kad un kā iesnieguma iesniegšanas termiņš var tikt pagarināts, noteiks katra valsts drošības iestāde, ņemot vērā tās darbības specifiku.

MK noteikumi Nr.557 paredz, ka veselības aprūpes izdevumus amatpersonām apmaksā atbilstoši iesniegtajiem maksājumus apliecinošajiem dokumentiem. Ņemot vērā veselības aprūpes pakalpojumu un ārstniecības līdzekļu cenas, amatpersonai nepieciešamais veselības aprūpes pakalpojums vai ārstniecības līdzeklis nereti var pārsniegt amatpersonai izmaksājamās mēnešalgas apmēru un, lai gan konkrētais veselības aprūpes pakalpojums saskaņā ar noteikumiem Nr. 557 ir nepieciešams un apmaksājams, viņai var trūkt finanšu līdzekļu apmaksājama veselības aprūpes pakalpojuma saņemšanai. Valsts drošības iestādes ir secinājušas, ka, lai amatpersona varētu samaksāt par viņai nepieciešamo apmaksājamo veselības aprūpes pakalpojumu vai ārstniecības līdzekli, ir jāparedz iespēja apmaksu par veselības aprūpes pakalpojuma saņemšanu vai ārstniecības līdzekļa iegādi gadījumos, kad veselības aprūpes pakalpojuma vai ārstniecības līdzekļa izmaksas pārsniedz amatpersonai noteikto mēnešalgu, saņemt jau pirms pakalpojuma saņemšanas vai ārstniecības līdzekļa iegādes (avansā).

Ņemot vērā problēmu aprakstā minēto, ir nepieciešams papildināt noteikumus ar jaunu 5.2 punktu, paredzot, ka gadījumā, ja izmaksas par veselības aprūpes pakalpojumu vai ārstniecības līdzekļa iegādi pārsniedz amatpersonai noteikto mēnešalgu, valsts drošības iestāde pēc amatpersonas lūguma var izmaksāt amatpersonai avansu izdevumu par veselības aprūpes pakalpojuma saņemšanu segšanai vai ārstniecības līdzekļa iegādei.

Saskaņā ar Valsts drošības iestāžu likumā noteikto valsts drošības iestādēs nodarbinātie var būt gan amatpersonas, gan darbinieki. Saskaņā ar MK noteikumu Nr. 557 6. punktu veselības aprūpes izdevumu apmaksu noteikumos paredzētajā kārtībā valsts drošības iestāžu darbinieki var saņemt tikai gadījumos, ja veselības stāvokļa pasliktināšanās saistīta ar darba pienākumu izpildi. Esošā tiesiskā regulējuma ietvaros valsts drošības iestāžu darbinieki atrodas tiesiski sliktākā stāvoklī par valsts drošības iestāžu amatpersonām, jo amatpersonu veselības aprūpes apmaksāšana netiek ierobežota ar nosacījumu, ka veselības stāvokļa pasliktināšanās ir tieši saistīta ar darba pienākumu izpildi.
Esošais atšķirīgais tiesiskais valsts drošības iestāžu darbinieku stāvoklis MK noteikumu Nr. 557 skaidrojams ar vēsturiskiem apstākļiem. Līdz 2010. gada 30. jūnijam kārtību kādā apmaksājami valsts drošības iestāžu amatpersonu un darbinieku veselības aprūpes izdevumi noteica 2005. gada 27. decembra MK noteikumi Nr. 1024 “Noteikumi par apmēru un kārtību, kādā valsts drošības iestāžu un Informācijas analīzes dienesta amatpersonām un darbiniekiem izmaksājami pabalsti, un medicīniskās aprūpes izdevumu apmaksas kārtību”. Šie MK noteikumi noteica vienādu tiesisko stāvokli un kārtību veselības aprūpes izdevumu apmaksai gan valsts drošības iestāžu amatpersonām, gan darbiniekiem. Iestājoties globālajai finanšu krīzei 2007. gadā un tai sekojošajai Latvijas finanšu un pārvaldības krīzei, ņemot vērā sociālekonomiskos apstākļus un ekonomikas lejupslīdes ietekmi uz valsts budžetu, tika veikta virkne grozījumu vai pieņemti jauni normatīvie akti ar mērķi pēc iespējas vairāk ierobežot valsts budžeta izdevumu pozīcijas. Tā rezultātā 2010. gada 21. jūnijā tika pieņemti MK noteikumi Nr. 557, kas aizstāja iepriekšējo normatīvo regulējumu attiecībā uz valsts drošības iestāžu amatpersonu un darbinieku veselības aprūpes izmaksu apmaksas kārtību. Līdz ar jauno regulējumu, tika būtiski samazinātas veselības aprūpes izmaksu apmaksas iespējas valsts drošības iestāžu darbiniekiem, tādā veidā ierobežojot valsts budžeta izdevumus. Saskaņā ar Satversmes tiesas atziņām, ir iespējama tiesību normu un aktu grozīšana ar mērķi līdzsvarot budžeta ieņēmumu un izdevumu līdzsvarošanai ievērojamas ekonomiskās situācijas pasliktināšanās gadījumā, tādā veidā grozot tiesisko regulējumu sabiedrības kopējam labumam ekonomiskās krīzes pārvarēšanas procesā. Ja šādi pasākumi netiktu īstenoti, tiktu ietekmēta valsts spēja garantēt sociālās drošības sistēmas ilgtspēju un tas būtu pretrunā ar sociāli atbildīgas valsts principu (skat. Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2009-44-01, 24. sadaļa). Tomēr ir jāņem vērā, ka kopš Latvijas finanšu un pārvaldības krīzes un MK noteikumu Nr. 557 pieņemšanas ir pagājuši vairāk par 10 gadiem, un šobrīd novērojams pavisam cits ekonomikas un valsts budžeta stāvoklis. Saskaņā ar Ekonomikas ministrijas sagatavoto Latvijas Ekonomikas attīstības pārskatu par 2023. gadu, kopš 2013. līdz 2019. gadam Latvijā saglabājās stabila ekonomiskā izaugsme ar vidējo IKP pieaugumu 2,9% ik gadu. Arī 2025. gadā sagaidāms, ka ekonomika pieaugs nedaudz straujāk kā Covid-19 pandēmijas laikā un sagaidāms, ka IKP pieaugums varētu sasniegt 2,1% (skat. Latvijas ekonomikas attīstības pārskats. 2023. Ekonomikas ministrija. Pieejams: https://www.em.gov.lv/lv/media/18864/download?attachment). Līdz ar to, ņemot vērā iepriekš minēto, ir redzams, ka šobrīd MK noteikumu Nr. 557 regulējumā nav saskatāms leģitīms mērķis un tiesiskais pamatojums, lai diferencētu valsts drošības iestāžu darbinieku un amatpersonu veselības aprūpes apmaksas kārtību. Normatīvais regulējums attiecībā uz valsts drošības iestāžu darbiniekiem šobrīd paredz neattaisnojami sliktāku tiesisko stāvokli, jo faktiski ir zudis pamats šāda tiesiskā regulējuma attiecināšanai pret valsts drošības iestāžu darbiniekiem.
Papildus jāatzīmē, ka valsts drošības iestādes darbinieku veselība nevar arī tikt apdrošināta. Atlīdzības likuma 37. panta pirmā daļa skaidri noteic, ka valsts un pašvaldību institūcijas neapdrošina to amatpersonu (darbinieku) veselību, kurām šajā likumā noteikta apmaksāta veselības aprūpe.
Atlīdzības likuma 39. panta pirmā daļa noteic, ka valsts drošības iestāžu darbiniekiem ir tiesības saņemt apmaksātu veselības aprūpi. Apmaksātās veselības aprūpes saņemšanas nosacījumus, apmaksājamo pakalpojumu veidus un apmaksas kārtību, kā arī veselības aprūpes pakalpojumus un neapmaksājamos izdevumus nosaka MK.

Ņemot vērā problēmas aprakstā minēto, ir nepieciešams izdarīt grozījumus MK noteikumu Nr. 557 1. punktā,  iekļaujot šīs tiesību normas tvērumā ne tikai valsts drošība iestāžu amatpersonas, bet arī valsts drošības iestāžu darbiniekus.
Vienlaikus no MK noteikumu Nr. 557 teksta būtu svītrojams 6. punkts, tādējādi nenodalot apmaksājamos veselības aprūpes pakalpojumus un neizvirzot atšķirīgus nosacījumus apmaksātas veselības aprūpes saņemšanai valsts drošības iestāžu amatpersonām un darbiniekiem.