Anotācija (ex-ante)

Likuma 33.pantā noteikts:
(1) Garantētais minimālais ienākumu slieksnis ir 109 euro pirmajai vai vienīgajai personai mājsaimniecībā un 76 euro pārējām personām mājsaimniecībā.
(2) Trūcīgas mājsaimniecības ienākumu slieksnis ir 272 euro pirmajai vai vienīgajai personai mājsaimniecībā un 190 euro pārējām personām mājsaimniecībā.
(3) Maznodrošinātas mājsaimniecības ienākumu slieksni katra pašvaldība ir tiesīga noteikt ne augstāku par 436 euro pirmajai vai vienīgajai personai mājsaimniecībā un 305 euro pārējām personām mājsaimniecībā, bet ne zemāku par šā panta otrajā daļā noteikto trūcīgas mājsaimniecības ienākumu slieksni.

Likumā saglabājot minimālo ienākumu sliekšņu absolūtos apmērus, pastāv risks, ka šos apmērus var pārskatīt, neņemot vērā iedzīvotāju rīcībā esošo ienākumu reālo pieaugumu, attiecīgi tos nosakot bez sociālekonomiskā pamatojuma, vai tos var nepārskatīt vispār. Abas izvēles būtu pretrunā ar Satversmes tiesas spriedumu un pēc būtības nenovērstu šajos spriedumos identificētos trūkumus (minimālo ienākumu sliekšņus piesaistīt konkrētam sociālekonomiskajam rādītājam, lai nodrošinātu to adekvātumu attiecībā pret reālo sociālekonomisko situāciju valstī, kā arī nodrošināt regulāru to pārskatīšanu), kā arī neatbilstu minimālo ienākumu sliekšņu ieviešanas mērķim.

Likuma 34.pantā noteikts, ka “Minimālo ienākumu sliekšņus pārskata likumā "Par sociālo drošību" noteiktajā kārtībā”. Likuma “Par sociālo drošību” 2.² panta trešajā daļā ir noteikts: “Minimālo ienākumu sliekšņus pārskata vienlaikus ne retāk kā reizi trijos gados.” 

Likuma „Par sociālo drošību” 2.² panta pirmajā daļā noteikts, ka “Minimālo ienākumu sliekšņi ir atsevišķai personai vai vienas personas mājsaimniecībā dzīvojošai personai sniegtā atbalsta apmērs sociālās aizsardzības jomā (noapaļots līdz pilniem euro). Minimālo ienākumu sliekšņu apmērus noteic attiecīgus sociālos pakalpojumus reglamentējošos normatīvajos aktos, nosakot šo sliekšņu piemērošanas kritērijus, pakalpojumu piešķiršanas un izmaksas kārtību.”

Minimālo ienākumu sliekšņu metodoloģijā tiek izmantoti apsekojuma “Eiropas Savienības statistika par ienākumiem un dzīves apstākļiem (EU-SILC)” ietvaros iegūtie dati, kuri publiski ir pieejami ar laika nobīdi. Proti, 2022.gada februārī Oficiālajā statistikas portālā tiek publicēti dati par 2020.gada ienākumiem, tādējādi normatīvajos aktos tos var piemērot tikai no 2023.gada. Likumā noteikts, ka minimālo ienākumu sliekšņus pārskata likumā "Par sociālo drošību" noteiktajā kārtībā.
Savukārt šobrīd likumā “Par sociālo drošību” spēkā esošā norma, ka “Minimālo ienākumu sliekšņus pārskata vienlaikus ne retāk kā reizi trijos gados” nozīmē, ka atbalsts var tikt sniegts, balstoties uz sociālekonomisko situāciju pirms sešiem gadiem.
Šāda pieeja neatbilst iepriekšminētajiem Satversmes tiesas spriedumiem un atbalsta sniegšanā nevar radīt nozīmīgu ietekmi uz nabadzības un ienākumu nevienlīdzības samazināšanos un trūcīgāko iedzīvotāju ienākuma līmeņa izmaiņām atbilstoši valsts sociālekonomisko rādītāju un kopējo mājsaimniecību ienākumu izmaiņām. 
To apliecina arī 2020.gada nabadzības un ienākumu nevienlīdzības rādītāji. 2020.gadā, kad minimālā ienākumu reforma vēl nebija stājusies spēkā, nabadzības riska indekss palielinājās no 21,6% līdz 23,4%, savukārt atšķirība starp turīgāko un trūcīgāko iedzīvotāju ienākumiem palielinājās no 6,3 reizēm līdz 6,6 reizēm. Savukārt 2021.gadā nabadzības risks samazinās no 23,4% līdz 22,5%. Tāpat samazinājās arī atšķirība starp turīgāko un trūcīgāko iedzīvotāju ienākumiem no 6,6 līdz 6,3 reizēm. Jāatzīmē, ka Latvijā ir vieni no augstākajiem nabadzības riska un ienākumu nevienlīdzības rādītājiem ES-27 dalībvalstu vidū.    

Likumprojekts paredz noteikt GMI slieksni, trūcīgas un maznodrošinātas mājsaimniecības ienākumu slieksni, atbilstoši likumprojektā “Grozījumi likumā “Par sociālo drošību”” noteiktajai metodoloģijai minimālo ienākumu sliekšņu noteikšanā un izteikt likuma 33.pantu jaunā redakcijā, nosakot, ka: 

"(1) Minimālo ienākumu sliekšņus sociālās palīdzības sniegšanai nosaka procentuālā apmērā no Centrālās statistikas pārvaldes pārskata gadā publicētās minimālo ienākumu mediānas uz vienu ekvivalento patērētāju (turpmāk – ienākumu mediāna), kuru  Centrālā statistikas pārvalde ik gadu publicē statistiskajā informācijā “Minimālo ienākumu (MIL) mediāna”.

(2)    Garantētais minimālais ienākumu slieksnis ir 20 procentu apmērā no ienākumu mediānas.
(3)    Trūcīgas mājsaimniecības ienākumu slieksnis ir 50 procentu apmērā no ienākumu mediānas.
(4)    Maznodrošinātas  mājsaimniecības ienākumu slieksni  katra pašvaldība ir tiesīga noteikt ne augtāku kā 80 procentu apmērā no ienākumu mediānas, bet ne zemāku par trūcīgas mājsaimniecības ienākumu slieksni, kāds noteikts šā panta trešajā daļā.
(5) Minimālo ienākumu sliekšņu apmērus mājsaimniecībai aprēķina, piemērojot attiecīgajam ienākumu slieksnim šādus koeficientus:
1) pirmajai vai vienīgajai personai mājsaimniecībā – koeficientu 1;
2) pārējām personām mājsaimniecībā – koeficientu 0,7.”

Likumprojekta “Grozījumi likumā “Par sociālo drošību”” 2.2 pantā paredzēts noteikt, ka minimālo ienākumu sliekšņus pārskata vienlaikus katru gadu. Tāpat paredzēts noteikt, ka minimālo ienākumu sliekšņus nepārskata, ja minimālo ienākumu mediāna pārskata gadā samazinās, lai neizveidotos situācija, ka jau tā ļoti zemie minimālie ienākumi trūcīgākajai iedzīvotāju daļai tiek samazināti. 
Šajā likumprojektā lietotie minimālo ienākumu sliekšņi tiks pārskatīti atbilstoši likumprojektā “Grozījumi likumā “Par sociālo drošību”” noteiktajai minimālo ienākumu sliekšņu pārskatīšanas kārtībai. 

CSP ir izveidots jauns rādītājs “Variācija ap minimālo ienākumu līmeni (ekvivalentie ienākumi uz vienu mājsaimniecības locekli; skala 1, 0,7, 0,7) 2004 – 2020”, kur ir aprēķināti 20%, 50% un 80% no mediānas.
Pieejams: https://data.stat.gov.lv/pxweb/lv/OSP_PUB/START__POP__NN__NNM/NNM090/

 

Līdz 2021.gada 30.jūnijam pašvaldībām bija tiesības noteikt atšķirīgus mājokļa pabalsta piešķiršanas nosacījumus, apmēru un personu  loku, kam tas pienākas. Mājokļa pabalsts vairākās pašvaldībā tika aprēķināts un izmaksāts katru mēnesi (piemēram, Rīgā), citās - izmaksāts apkures sezonā vai reizi gadā. 

Atbilstoši MK 2021.gada 17.septembrī apstiprinātā plānā “Par Plānu minimālo ienākumu atbalsta sistēmas pilnveidošanai 2022. - 2024.gadam” (turpmāk – Plāns) noteiktajam no 2021.gada 1.jūlija  stājās spēkā vienots tiesiskais regulējums mājokļa pabalsta apmēra aprēķināšanai un piešķiršanai, nosakot konkrētas ar mājokli saistītas izdevumu pozīcijas un to minimālās normas, kuras tiek izmantotas mājokļa pabalsta apmēra aprēķināšanai.
Pašvaldībām likuma 36.panta piektajā daļā tika deleģētas tiesības noteikt labvēlīgākus nosacījumus mājokļa pabalsta apmēra aprēķināšanai, tajā skaitā noteikts koeficientus garantētā minimālā ienākuma sliekšņu summai mājsaimniecībai un mājsaimniecību veidus, kuriem tiek piemērots koeficients  mājokļa pabalsta apmēra aprēķināšanai. Tomēr šīs tiesības izmantoja tikai nedaudzas pašvaldības, jo bija pašvaldības, kuras uzskatīja, ka visā valstī ir jānosaka vienādi koeficienti. Jāatzīmē, ka vienotā mājokļa pabalsta apmēra aprēķināšanas un piešķiršanas sistēma bija jāievieš vienlaicīgi ar administratīvi teritoriālo reformu, kas bija nopietns izaicinājums visiem iesaistītajiem, bet jo īpaši pašvaldībām un pašvaldībās strādājošajiem darbiniekiem. 

Aprēķinot Plāna pasākumam Nr.2.8. (GMI un mājokļa pabalsts) nepieciešamo finansējumu 2021.gadam un turpmākajiem gadiem, par pamatu tika ņemti Rīgas pašvaldības izdevumi mājokļa pabalstam, kur vairākiem mājsaimniecību veidiem bija noteikti augstāki garantētā minimālā ienākuma (turpmāk – GMI) līmeņi dzīvokļa pabalsta apmēra aprēķinam, pieņemot, ka viena persona vidēji gadā saņems mājokļa pabalstu 450 euro apmērā.  

2021.gadā dzīvokļa pabalstu saņēma 59 854 personas (2020.gadā - 64 481 personas), dzīvokļa pabalstam pašvaldībās tika izlietoti 13 704 327 euro (2020.gadā - 13 347 419 euro), tātad vidēji 229 euro gadā vienai personai (2020.gadā - 207 euro).

2021.gadā, ņemot vērā izmaiņas normatīvajos aktos, kas stājās spēkā 2021.gada 1.jūlijā, tika prognozēts mājokļa pabalsta saņēmēju skaita pieaugums līdz 64 439 personām un nepieciešamais finansējums mājokļa pabalsta nodrošināšanai tika prognozēts 28 997 550 euro (450 * 64 439 = 28 997 550). Taču šie rādītāji netika sasniegti, jo tikai dažas pašvaldības noteica koeficientus GMI sliekšņu summai mājsaimniecībai mājokļa pabalsta apmēra aprēķinam.

Kā rāda statistikas dati, ne visas par trūcīgām un maznodrošinātām atzītās personas 2021.gadā saņēma mājokļa pabalstu. Apkures sezonas laikā (oktobris – aprīlis) mājokļa pabalstu saņēmušo trūcīgo personu īpatsvars starp visām trūcīgām personām veidoja vidēji 30%, bet maznodrošināto personu īpatsvars, kuras saņēma mājokļa pabalstu,  veidoja vidēji – 22% no personām, kuras bija ieguvušas maznodrošinātas personas statusu.

Jau tūlīt pēc normatīvu spēkā stāšanās kļuva skaidrs, ka daudzas iepriekš dzīvokļa pabalstu saņēmušas mājsaimniecības vairs nekvalificējas mājokļa pabalsta saņemšanai.  Tāpēc tika risināts jautājums par normatīvā regulējuma pilnveidošanu, nosakot koeficientus GMI sliekšņu summai vispirms tiem mājsaimniecību veidiem, kuriem iepriekš pašvaldības bija noteikušas augstāku GMI līmeni mājokļa pabalsta apmēra aprēķināšanai, iekļaujot to Covid-19 infekcijas izplatības seku pārvarēšanas likumā (77.pants) un Energoresursu cenu ārkārtēja pieauguma samazinājuma pasākumu likumā (13.pants).

Atbilstoši Covid-19 infekcijas izplatības seku pārvarēšanas likumā (77.pants) un Energoresursu cenu ārkārtēja pieauguma samazinājuma pasākumu likumā (13.pants) noteiktajam laikposmā no 2022. gada 1. janvāra līdz 2022. gada 30. septembrim pašvaldības, aprēķinot mājokļa pabalsta apmēru,  GMI sliekšņu summai piemēroja šādus koeficientus:
    1) atsevišķi dzīvojošai pensijas vecuma personai vai atsevišķi dzīvojošai personai ar invaliditāti – koeficientu 2,5 vai pašvaldības noteikto koeficientu, ja tas ir lielāks par šajā punktā noteikto;
    2) mājsaimniecībai, kurā ir tikai pensijas vecuma personas vai personas ar invaliditāti, – koeficientu 2 vai pašvaldības noteikto koeficientu, ja tas ir lielāks par šajā punktā noteikto;
    3) pārējām mājsaimniecībām - koeficientu 1,5 vai pašvaldības noteikto koeficientu, ja tas ir lielāks par šajā punktā noteikto.
    
Palielināto koeficientu piemērošana dod iespēju lielākam skaitam mājsaimniecību kvalificēties mājokļa pabalstam, īpaši pensijas vecuma personām un personām ar invaliditāti.

Līdz ar to mājokļa pabalstu saņēmušo trūcīgo personu skaits un arī īpatsvars starp visām trūcīgajām personām kopš 2022.gada janvāra mēneša ir katru mēnesi palielinājies, aprīlī sasniedzot 45%. Šāds īpatsvars nav bijis vērojams iepriekšējā apkures sezonā, kas liecina par vienotās mājokļa pabalsta sistēmas ieviešanas rezultātiem, proti, mērķētību uz pašiem trūcīgākajiem, kā arī pieaugošām trūcīgo personu grūtībām segt ar mājokli saistītos izdevumus. Turklāt, piemērojot koeficientus, atklājās, ka palielināta atbalsta saņemšanai nekvalificējas viena no mazaizsargātām grupām, proti, mājsaimniecības, kuras veido pensijas vecuma personas vai personas ar invaliditāti un bērni, jo šai mērķa grupai tiek piemērots zemākais koeficients - 1,5.

Ar grozījumiem Energoresursu cenu ārkārtēja pieauguma samazinājuma pasākumu likumā, kas stājās spēkā 2022.gada 13.augustā un grozījumi 2022.gada 1.septembrī, visiem mājsaimniecību vidiem noteikts koeficients 3, kas ir spēkā no 2022.gada oktobra līdz 2023.gada 31.maijam. Pēc šī likuma normu piemērošanas 2022.gada novembrī mājokļa pabalstu saņēmušo trūcīgo personu īpatsvars starp visām trūcīgām personām sasniedza 52%.

Lai saglabātu mājokļa pabalsta pieejamību plašākam zemu ienākumu mājsaimniecību lokam (vismaz pirmsreformas līmenī), īpaši ņemot vērā pārtikas un citu preču un pakalpojumu cenu ārkārtējo kāpumu, nepieciešams koeficientus neterminēti noteikt Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā, kam par pamatu jau ilgstoši ir augstais nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju skaits. 

Vienas personas mājsaimniecībām, kurās dzīvo personas virs 65 gadu vecuma, ir augstākais nabadzības riska indekss – 73,6%. Nabadzības riska tendence ir nemainīga daudzu gadu garumā. Lai arī personas ar invaliditāti ES statistikas par ienākumiem un dzīves apstākļiem apsekojuma ietvaros netiek identificētas atbilstoši invaliditātes statusam, tomēr pētījumā (“Ikgadējā nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanas rīcībpolitikas izvērtējums (t.sk. padziļināts izvērtējums par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta saņēmējiem)”, 2022., 72 lpp.) secināts, ka personām ar invaliditāti nabadzības risks 2019.gadā ir daudzkārt augstāks nekā Latvijas iedzīvotājiem kopumā. Sabiedrībā zem nabadzības riska sliekšņa dzīvo 21,7%, savukārt personām ar invaliditāti, ja pieņemtu, ka tās visas dzīvo vienas personas mājsaimniecībā, tas ir 62,4%. Ja salīdzina mājsaimniecības ar un bez apgādībā esošiem bērniem, tad dati apliecina, ka nabadzības risks mājsaimniecībām bez apgādībā esošiem bērniem ir gandrīz divas reizes augstāks nekā mājsaimniecībām ar apgādībā esošiem bērniem – 2021.gadā attiecīgi 29,6% un 15,4%.

Mājokļa pabalsta pieejamības uzlabošanai likumprojekts  paredz noteikt koeficientus GMI sliekšņu summai mājokļa pabalsta apmēra aprēķināšanai dažādiem mājsaimniecību veidiem, lai tādējādi sekmētu sociālekonomiskās nevienlīdzības un nabadzības risku mazināšanu, kas ir būtiska arī valsts ilgtspējas aspektā.

Likumprojekts paredz veikt grozījumus likuma 35.pantā un izteikt ceturto daļu šādā redakcijā:
"(4) Mājokļa pabalsta apmēru aprēķina kā starpību starp garantēto minimālo ienākumu sliekšņu summu mājsaimniecībai, kas reizināta ar attiecīgu šā panta piektajā daļā noteikto koeficientu, un normatīvajos aktos noteiktajiem izdevumiem par mājokli un mājsaimniecības kopējiem ienākumiem.”

papildināt ar piekto daļu šādā redakcijā:
“(5) Garantētā minimālā ienākuma sliekšņu summai mājokļa pabalsta apmēra aprēķināšanai mājsaimniecībai piemēro šādus koeficientus:
    1) atsevišķi dzīvojošai pensijas vecuma personai vai atsevišķi dzīvojošai personai ar invaliditāti – koeficientu 2,5;
    2) mājsaimniecībai, kurā ir tikai pensijas vecuma personas vai personas ar invaliditāti, – koeficientu 2;
    3) mājsaimniecībai, kurā ir tikai pensijas vecuma personas vai personas ar invaliditāti un bērni, – koeficientu 2;
    4) pārējām mājsaimniecībām - koeficientu 1,5."

Likumprojekts paredz likuma 36.pantā izslēgt piektās daļas otrajā teikumā vārdus “kā arī noteikt koeficientu garantētā minimālā ienākuma sliekšņu summai mājsaimniecībai un mājsaimniecību veidus, kuriem tiek piemērots koeficients mājokļa pabalsta apmēra aprēķināšanai.”, kas deleģēja pašvaldībām tiesības noteikt atšķirīgus koeficientus mājokļa pabalsta aprēķināšanai. Likumprojekts paredz  vienādus koeficientus visā valstī, kas atbilst Satversmes tiesas lēmumos paustajam.

Lai nodrošinātu koeficientu piemērošanas nepārtrauktību mājokļa pabalsta apmēra aprēķināšanai, likumprojekta spēkā stāšanās termiņš noteikts 2023. gada 1. jūnijs, jo, aprēķinot mājokļa pabalstu par laikposmu no 2022.gada 1.oktobra līdz  2023.gada 31.maijam, mājokļa pabalsts tiks aprēķināts un piešķirts atbilstoši Energoresursu cenu ārkārtēja pieauguma samazinājuma pasākumu likumā noteiktajam attiecībā uz mājokļa pabalstu, kas stājās spēkā 2022.gada 13.augustā un papildu grozījumi - 2022.gada 1.septembrī.

 

Šobrīd Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums neparedz līdzfinansēt pašvaldībām pamata sociālās palīdzības pabalstus (garantētā minimālā ienākuma pabalstu un mājokļa pabalstu).

Plāns minimālo ienākumu atbalsta sistēmas pilnveidošanai 2022.-2024. gadam (apstiprināts ar Ministru kabineta 2021.gada 17.septembra rīkojumu Nr. 657 (prot. Nr. 61 44. §)) paredz līdzfinansējumu pašvaldībām 30 procentu apmērā pamata sociālās palīdzības pabalstu nodrošināšanai, lai pakāpeniski pilnveidotu minimālo ienākumu atbalsta sistēmu. 

Saskaņā ar likuma “Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2022., 2023. un 2024. gadam” (turpmāk – vidēja termiņa budžeta ietvara likums) 25.pantu Ministru kabinets, sagatavojot likumprojektu par valsts budžetu 2023. gadam un likumprojektu par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2023., 2024. un 2025. gadam, paredz nepieciešamo līdzfinansējumu (30 procentu apmērā) pašvaldību garantētā minimālā ienākuma pabalsta un mājokļa pabalsta izmaksai, nodrošinot likumā noteikto fiskālo nosacījumu ievērošanu.

Ņemot vērā, ka likumprojekts paredz ikgadēju minimālo ienākumu sliekšņu pārskatīšanu atbilstoši iedzīvotāju rīcībā esošo ienākumu izmaiņām, kā rezultātā mājsaimniecība varēs pretendēt uz GMI pabalstu, tikt atzīta par trūcīgu vai maznodrošinātu, tādējādi tā ieviešanas rezultātā palielināsies trūcīgo un maznodrošināto mājsaimniecību skaits un GMI un mājokļa pabalsta saņēmēju skaits. Attiecīgi tas ietekmēs pašvaldību izdevumus gan saistībā ar nodrošināto atbalstu trūcīgām un maznodrošinātām mājsaimniecībām, gan GMI un mājokļa pabalstu nodrošināšanai. Jāņem vērā arī, ka būtisku ietekmi uz pašvaldību budžetiem atstās ne tikai minimālo ienākumu sliekšņu palielināšana un ikgadēja pārskatīšana, bet arī enerģijas krīze, pārtikas cenu celšanās un pieaugošais Ukrainas civiliedzīvotāju skaits, kuri būs tiesīgi pretendēt uz sociālo palīdzību.

Latvijā vidējais patēriņa cenu līmenis 2022. gada novembrī, salīdzinot ar 2021. gada novembri, palielinājās par 21,8%, tādējādi gada inflācijai saglabājoties tādā pašā līmenī kā mēnesi iepriekš.

Lielākā ietekme uz vidējā patēriņa cenu līmeņa pieaugumu 2022. gada novembrī, salīdzinot ar 2021. gada novembri, bija ar mājokli saistītām precēm un pakalpojumiem, ko noteica elektroenerģijas, siltumenerģijas, dabasgāzes un cietā kurināmā sadārdzinājums, pārtikai un bezalkoholiskajiem dzērieniem, ar transportu saistītām precēm un pakalpojumiem, ko noteica degvielas sadārdzināšanās transportam, kā arī dažādu preču un pakalpojumu grupām.

Pēdējā pieejamā statistika liecina, ka būtiski pieaug gan trūcīgo mājsaimniecību skaits, gan arī garantētā minimālā ienākuma pabalsta un mājokļa pabalsta izdevumi. 2020.gadā pašvaldības GMI pabalsta izmaksām izlietoja 5 187 828 euro, bet 2021.gadā -  9 469 988 euro. Ņemot vērā administratīvi teritoriālo reformu un citus aspektus, mājokļa pabalsta apmēra aprēķins un piešķiršana pilnībā pēc jaunajiem principiem (ar koeficienta piemērošanu visās pašvaldībās) stājās spēka no 2022.gada 1.janvāra, kas noteikts Covid-19 infekcijas izplatības seku pārvarēšanas likumā (77.pants). Ja 2021.gada maijā pašvaldības mājokļa pabalstam izlietoja 1 186 409 euro, bet novembrī – 873 265 euro, tad 2022.gada maijā – 2 530 573 euro, bet novembrī – 3 203 820 euro, kad no 2022.gada 1.oktobra stājās spēkā Energoresursu cenu ārkārtēja pieauguma samazinājuma pasākumu likuma (13.pants) norma, kas nosaka piemērot koeficientu 3  visiem mājsaimniecības tipiem. No 2022.gada 1.janvāra valsts nodrošina mērķdotāciju pašvaldībām 50 procentu apmērā no faktiskajiem izdevumiem mājokļa pabalsta izmaksu nodrošināšanai.

Minimālo ienākumu sliekšņi tiks pārskatīti katru gadu. Minimālo ienākumu sliekšņu prognozētos apmērus skatīt anotācijas 1.pielikuma 5.tabulā “Minimālo ienākumu sliekšņi sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumu jomā no 2023.gada 1.janvāra, no 2024.gada 1.janvāra un no 2025.gada 1.janvāra”. Likumprojekta ieviešanas rezultātā palielināsies trūcīgo un maznodrošināto mājsaimniecību skaits un GMI un mājokļa pabalsta saņēmēju skaits. Attiecīgi tas ietekmēs pašvaldību izdevumus gan saistībā ar nodrošināto atbalstu trūcīgām un maznodrošinātām mājsaimniecībām, gan GMI un mājokļa pabalstu nodrošināšanai.

Tā kā pašvaldībās ir noteikti papildu atvieglojumi un pabalsti trūcīgām un maznodrošinātām personām, tad likumprojekta ieviešanai būs ietekme uz pašvaldību izdevumiem pamata un papildu sociālās palīdzības pabalstu nodrošināšanai, kā arī pašvaldībās šīm mērķa grupām noteikto atvieglojumu nodrošināšanai.
Tātad minimālo ienākumu sliekšņu pārskatīšana prasīs papildu budžeta līdzekļus gan no valsts, gan no pašvaldībām. Taču tas dos iespēju palielināt atbalsta apmēru zemu ienākumu mājsaimniecībām gan pašvaldību sociālās palīdzības veidā, gan valsts un pašvaldību noteikto atvieglojumu saņemšanai. Jāņem vērā, ka Latvija jau kopš iestāšanās ES ir pastāvīgi nabadzīgākā valsts, salīdzinot ar pārējām ES dalībvalstīm, un Latvijā ir viena no augstākajām ienākumu nevienlīdzībām. Galvenais iemesls tam ir nabadzīgāko iedzīvotāju ļoti zemie ienākumi. Tā kā Latvija ir apņēmusies mazināt nabadzības dziļumu un ienākumu nevienlīdzību, pamata sociālas palīdzības pabalsti ir visbūtiskākais instruments šī mērķa sasniegšanā.  

Ņemot vērā minēto, ir nepieciešams noteikt valsts budžeta līdzfinansējumu pašvaldībām pamata sociālās palīdzības pabalstu izdevumu nodrošināšanai.

Ikgadējai minimālo ienākumu sliekšņu pārskatīšanai no 2023. gada būs ievērojama ietekme uz pašvaldību budžetu. Pēdējā pieejamā statistika liecina, ka būtiski pieaug gan trūcīgo mājsaimniecību skaits, gan arī garantētā minimālā ienākuma pabalsta un mājokļa pabalsta izdevumi. 2020.gadā pašvaldības GMI pabalsta izmaksām izlietoja 5 187 828 euro, 2021.gadā – 9 469 988 euro, bet 2022.gada  7 mēnešos – 13 447 793 euro, bet 11 mēnešos indikatīvi – 19 818 290 euro. Ņemot vērā administratīvi teritoriālo reformu un citus aspektus, mājokļa pabalsta apmēra aprēķins un piešķiršana pilnībā pēc jaunajiem principiem (ar koeficienta piemērošanu visās pašvaldībās) stājās spēka no 2022.gada 1.janvāra. Ja 2021.gada maijā pašvaldības mājokļa pabalstam izlietoja 1 186 409 euro,  tad 2022.gada maijā – 2 530 573 euro. Jāņem vērā arī, ka būtisku ietekmi uz pašvaldību budžetiem atstās ne tikai minimālo ienākumu sliekšņu palielināšana, bet arī pieaugošais Ukrainas civiliedzīvotāju, kuri būs tiesīgi pretendēt uz pašvaldību sniegto sociālo palīdzību, skaits.

Ja 2021.gada maijā pašvaldības mājokļa pabalstam izlietoja 1 186 409 euro, bet novembrī – 873 265 euro, tad 2022.gada maijā – 2 530 573 euro, bet novembrī – 3 203 820 euro, kad no 2022.gada 1.oktobra stājās spēkā Energoresursu cenu ārkārtēja pieauguma samazinājuma pasākumu likuma (13.pants) norma, kas nosaka piemērot koeficientu 3  visiem mājsaimniecības tipiem. No 2022.gada 1.janvāra valsts nodrošina mērķdotāciju pašvaldībām 50 procentu apmērā no faktiskajiem izdevumiem mājokļa pabalsta izmaksu nodrošināšanai.

Ņemot vērā iepriekš minēto, 2022.gada 26.maija Labklājības ministrijas un Latvijas Pašvaldību savienības sarunu procesā tika panākta vienošanās nodrošināt mērķdotāciju pašvaldībām 50 procentu apmērā no faktiskajiem izdevumiem garantētā minimālā ienākuma pabalsta un mājokļa pabalsta izmaksu nodrošināšanai. Sarunu protokols parakstīts 2022.gada 3.augustā. Taču budžeta izstrādes procesā līdzfinansējums tiek noteikts 30 procentu apmērā.

Likumprojekts paredz papildināt likuma 13.pantu ar astoto, devīto un desmito  daļu šādā redakcijā:
"(8) Lai daļēji kompensētu izdevumus šā likuma 35.panta pirmajā daļā noteiktajiem pamata sociālās palīdzības pabalstiem, valsts nodrošina mērķdotāciju pašvaldībām 30 procentu apmērā no veiktajiem maksājumiem mājsaimniecībām par garantēto minimālo ienākumu pabalsta un mājokļa pabalsta nodrošināšanu.
 
(9) Lai saņemtu mērķdotāciju, pašvaldība līdz pārskata mēnesim sekojošā mēneša desmitajam datumam, izmantojot Valsts kases e-pakalpojumu ePārskati atbilstoši normatīvajiem aktiem par kārtību, kādā nodrošina informācijas apriti, izmantojot Valsts kases e-pakalpojumus, iesniedz pārskatu "Pārskats par  garantētā minimālo ienākumu pabalsta un mājokļa pabalsta faktiskajām izmaksām" (Veidlapa Nr. 18_GM_maj) (turpmāk — pārskats), tajā iekļaujot šādas ziņas:
1) pašvaldības izmaksātais finansējums garantēto minimālo ienākumu pabalstam,
2) to personu un mājsaimniecību skaits, par kurām izmaksāts garantēto minimālo ienākumu pabalsts,
3) pašvaldības izmaksātais finansējums mājokļa pabalstam,
4) to personu un mājsaimniecību skaits, par kurām izmaksāts mājokļa pabalsts,
5) pašvaldības konts Valsts kasē vai kredītiestādē mērķdotācijas saņemšanai un izdevumu veikšanai. 

(10) Labklājības ministrija:

1) 10 darbdienu laikā veic pārskata izvērtēšanu un 5 darbdienu laikā veic mērķdotāciju izmaksu pašvaldībai;
2) ir tiesīga izlases kārtībā kontrolēt mērķdotācijas izlietojumu garantēto minimālo ienākumu pabalstam un mājokļa pabalstam, pieprasot no pašvaldības papildu informāciju;
3) konstatējot kļūdas pārskatā vai normatīvajos aktos par garantēto minimālo ienākumu pabalsta un mājokļa pabalsta piešķiršanu un izmaksu noteikto nosacījumu pārkāpumus, pārtrauc mērķdotācijas izmaksu līdz pārskata precizēšanai vai pārkāpumu novēršanai; 
4) pēc pārskata precizēšanas vai pārkāpumu novēršanas izdara pārrēķinu un veic maksājumu par iepriekšējo periodu vai ietur nepamatoti izmaksātos līdzekļus no nākamajā mēnesī pašvaldībai paredzētajiem līdzekļiem.”
 
Prognozējot nepieciešamā finansējuma apmēru GMI un mājokļa pabalstam, aprēķinot indikatīvās summas ņemtas vērā Finanšu ministrijas patēriņa cenu indeksa izmaiņu prognozes: 17,3% 2022. gadam, 8,5% 2023. gadam, 1% 2024. gadam un 2% 2025. gadam. Pieejams:
https://www.fm.gov.lv/lv/tautsaimniecibas-un-budzeta-izpildes-analize?utm_source=https%3A%2F%2Fwww.google.lv%2F

Ņemot vērā Energoresursu cenu ārkārtēja pieauguma samazinājuma pasākumu likumā noteikto, ka valsts līdzfinansēs mājokļa pabalsta izmaksas 50 procentu apmērā  no pašvaldību veiktajiem maksājumiem mājsaimniecībām līdz  2023.gada 30.jūnijam, likumprojekts paredz noteikt, ka no 2023.gada 1.jūlija līdzfinansējums pamata pabalstiem (GMI un mājokļa pabalstam) tiek turpināts 30 procentu apmērā, kas noteikts pārejas noteikumu  52.punktā:

52. Grozījums par šā likuma 13.panta nosaukuma izteikšanu jaunā redakcijā, šā likuma 13.panta astotā, devītā un desmitā daļa un grozījums par šā likuma 33.panta izteikšanu jaunā redakcijā stājas spēkā 2023.gada 1.jūlijā.

Minimālo ienākumu sliekšņu spēkā stāšanās ir noteikta 2023.gada 1.jūlijā nevis no 2023.gada 1.janvāra, jo, ņemot vērā Ministru kabineta vienošanos par prioritāro pasākumu finansējumu, finansējums minimālo ienākumu sliekšņu nodrošināšanai ir piešķirts, sākot no 2023.gada 1.jūlija.
 

Plānā minimālo ienākumu atbalsta sistēmas pilnveidošanai 2022.-2024. gadam tika identificēti noteikti riski saistībā ar ikgadēju minimālo ienākumu sliekšņu pārskatīšanu.

Latvijas lielo pilsētu asociācija pauda viedokli, ka ikgadēja GMI, trūcīgo un maznodrošināto mājsaimniecību ienākumu sliekšņu paaugstināšana radīs paļaušanos uz paredzamiem ienākumu palielinājumiem, nevis motivēs iesaistīties savas sociālās un materiālās situācijas uzlabošanā. Tāpat tika identificēts risks par motivāciju strādāt un veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas, ieviešot ikgadēju minimālo ienākumu sliekšņu palielināšanu gan sociālajā aizsardzībā, gan sociālajā palīdzībā. 

Lai nodrošinātu Plāna minimālo ienākumu atbalsta sistēmas pilnveidošanai 2022.-2024. gadam (apstiprināts ar Ministru kabineta 2021.gada 17.septembra rīkojumu Nr. 657 (prot. Nr. 61 44. §)) II sadaļā ietvertā uzdevuma - 2022.gadā veikt padziļinātu izvērtējumu sociālās palīdzības jomā, veicot situāciju raksturojošo datu analīzi, pārskatot sociālās palīdzības saņemšanas kritērijus, kā arī noteikto minimālo ienākumu sliekšņu sociālās palīdzības jomā apmērus, vienlaicīgi precizējot arī prognozes par trūcīgo mājsaimniecību skaitu turpmākajos gados, daļēju izpildi, ar labklājības ministra rīkojumu tika izveidota darba grupa (tās darbā piedalījās Latvijas Pašvaldību savienības, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības, Latvijas Darba devēju konfederācijas, Latvijas Lielo pilsētu asociācijas, Latvijas pašvaldību Sociālo dienestu vadītāju apvienības, Latvijas Sociālo darbinieku biedrības un LM pārstāvji), lai pilnveidotu mājsaimniecības materiālās situācijas izvērtēšanas kritēriju kopumu sociālās palīdzības pabalstu piešķiršanai šādās jomās: (1) ienākumi, kurus neņem vērā, izvērtējot materiālo situāciju; (2) īpašumi, kas netiek vērtēti; (3) naudas līdzekļu uzkrājumi, kas netiek ņemti vērā. 

Darba grupa ilgstošu diskusiju rezultātā nolēma, ka īpaši uzmanīgiem ir jābūt sašaurinot kādas klientu tiesības, turklāt šajā situācijā, kad būtiski pieaug klientu skaits saistībā ar Ukrainas civiliedzīvotāju apkalpošanu un energoresursu cenu ārkārtējo pieaugumu, lielas izmaiņas materiālās situācijas izvērtēšanas kritērijos nav vēlamas, jo tas radīs  nevajadzīgu papildus slodzi sociālajiem dienestiem un neskaidrības klientiem.  Turklāt vienotā mājokļa pabalsta aprēķināšanas sistēma, kas ietver materiālās situācijas izvērtēšanu, visā Latvijā pilnā apmērā sāka darboties tikai ar 2022.gada 1.janvāri un klienti un darbinieki tikai tagad ir pilnībā sākuši piemērot likumā noteiktos kritērijus. Taču vienlaikus ir konstatēti atsevišķi būtiski trūkumi un nepilnības, ko darba grupa piedāvāja mainīt.   

Attiecībā uz likuma 36.panta pirmās daļas 1.punktā noteikto summu, ko “persona maksā vai saņem kā uzturlīdzekļus bērnam un kas nepārsniedz valstī noteikto minimālo uzturlīdzekļu apmēru katram bērnam, izņemot gadījumu, kad uzturlīdzekļi tiek maksāti, pamatojoties uz tiesas nolēmumu”.

Uzturlīdzekļi ir ienākumu aizvietojums apgādnieka zaudējuma gadījuma tāpat, kā pensija apgādnieka zaudējuma gadījumā un valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts apgādnieka zaudējuma gadījumā. Tomēr šie divi pēdējie ienākumu veidi tiek ņemti vērā ienākumos, attiecīgi šīs grupas nostādot nevienlīdzīgās pozīcijās.
“Maksā” vai “saņem” ir divas absolūti atšķirīgas pozīcijas:
1) Attiecībā uz summu, ko persona maksā kā uzturlīdzekļus ārpus vērtējamās mājsaimniecības esošam bērnam” – tos nevar ņemt vērā kā vērtējamās mājsaimniecības rīcībā esošus līdzekļus.
2) Attiecībā uz summu, ko ārpus vērtējamās mājsaimniecības esoša persona kā uzturlīdzekļus iemaksā vērtējamā mājsaimniecībā esošam bērnam” – tie ir vērtējamās mājsaimniecības rīcībā esoši līdzekļi tās izdevumu segšanai, un tos nevar neņemt vērā kā vērtējamās mājsaimniecības rīcībā esošus līdzekļus.
Apgādnieka zaudējuma pensija un valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts apgādnieka zaudējuma gadījumā ir vērtējamās mājsaimniecības rīcībā esoši līdzekļi tās izdevumu segšanai, un tos nevar neņemt vērā kā vērtējamās mājsaimniecības rīcībā esošus līdzekļus.
Par uzturlīdzekļiem, apgādnieka zaudējuma pensijām u.c. ienākumu aizvietotājiem - šāds regulējums, neņemot vērā tos kā ienākumus, rada diskrimināciju attiecībā uz pilnām ģimenēm ar bērniem, kur visi vecāku ienākumi tiek ņemti vērā.

Tika piedāvāts atteikties no izņēmumu noteikšanas likumā attiecībā uz uzturlīdzekļiem, kas tiek maksāti, pamatojoties uz tiesas nolēmumu, jo tie tika atšķirīgi interpretēti. Tika piedāvāts šādus gadījumus vērtēt individuāli, nosakot termiņu (piemēram, mēneša laikā), kurā jāiesniedz pieteikumu tiesai par uzturlīdzekļu samazināšanu, ja tie pārsniedz valstī noteikto minimālo uzturlīdzekļu apmēru katram bērnam.

Tika piedāvāts precizēt atbilstoši aktuālajam normatīvajam regulējumam - pabalstu par asistenta izmantošanu personām ar I grupas redzes invaliditāti.

Tika piedāvāts papildināt ienākumus, ko neņem vērā ar “atlīdzību par adopciju”, kas ir vienreizējs pabalsts pēc analoģijas ar bērna piedzimšanas pabalstu.

Pēc analoģijas ar citiem vienreizējiem pabalstiem tika piedāvāts papildināt likuma normu ar “pabalstu apģērba un mīkstā inventāra iegādei audžuģimenē”. Notika diskusijas par “studējošā kredīta” ņemšanu un neņemšanu vērā ienākumos, taču tika nolemts saglabāt šo normu un papildināt ar “studiju kredītu”.   
 
Tika piedāvāts precīzi noteikt normas attiecībā uz aktīvajiem nodarbinātības pasākumiem, nosakot, ka ienākumos netiek ņemts vērā mobilitātes pabalsts (transportam un īres izdevumiem), un tiek saglabāta bezdarbnieka stipendiju, kas ir mērķēts atbalsts.
Norma par izņēmumiem attiecībā uz aktīvajiem nodarbinātības pasākumiem svītrojama, jo tiek piedāvāts nosaukt  konkrētus pasākumus.

Tika piedāvāts saglabāt normu, ka par ienākumiem netiek uzskatīti  bērna, kas jaunāks par 18 gadiem, ienākumi no algota darba vai pašnodarbinātības līdz minimālās mēneša darba algas apmēram, papildinot ar nosacījumu, ja “mācās”.

Attiecībā uz “pārmaksāto iedzīvotāju ienākuma nodokļa atmaksu” problēma ir apstāklī, ka tā ir atmaksa par izdevumiem iepriekšējā periodā. Tas ir vienreizējs maksājums, kas tiek ieskaitīts kontā vienā mēnesī, bet pārējā laikā mājsaimniecības ienākumi var būt mazāki par noteiktu slieksni, tostarp arī tad, ja saņemto atmaksu sadalītu uz 12 mēnešu periodu. Tomēr tika nolemts no likuma svītrot “pārmaksāto iedzīvotāju ienākuma nodokļa atmaksu”, jo tas tiek uzskatīts par reālu mājsaimniecības rīcībā esošu ienākumu konkrētajā mēnesī.

Attiecībā uz citas personas sniegto materiālo atbalstu ārstniecības izdevumu, izglītības izdevumu un mājokļa kredīta maksājuma veikšanai, šobrīd Ministru kabineta noteikumos Nr. 809 (2.pielikuma 2.1.25.apakšpunkts) noteikts, ka tiek ņemti vērā ienākumos: Citas personas sniegtais materiālais atbalsts konkrētam mērķim (piemēram, mācību maksai, transporta izmaksām, kredīta samaksai), ko izvērtējot var uzskatīt par pieļaujamo uzkrājumu. Darba grupas viedoklis bija, ka šīs norma jānosaka likumā, lai samazinātu atšķirīgas interpretācijas iespējas. No klienta pretī tiktu prasīts dokuments par naudas izlietojumu. Tika izteikts viedoklis, ka šī norma ir sinhronizējama ar likumu “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” (8.¹ panta otro daļu). Darba grupa vienojās, ka citu personu maksājumi specifiskiem mērķiem ir atbalstāmi un svarīgi izvērtēt, kas notiks, ja personai šo subsīdiju nebūs:

1) Par ārstniecības izdevumiem - minimālo ienākumu sliekšņi neietver izdevumus veselības aprūpei un arī pašvaldības nenodrošina pietiekamu atbalstu ar sociālās palīdzības pabalstiem atsevišķu izdevumu apmaksai. 
2) Par mācību maksu – šo pozīciju ietvert specifisku izdevumus kategorijā, kas nav ikdienas tēriņu segšanai, jo minimālo ienākumu sliekšņi neietver izdevumus mācību maksai. 
3) Par mājokļa kredīta maksājumiem - šie līdzekļi nav ikdienas tēriņu segšanai. Mērķis ir vai nu saglabāt mājokli īpašumā (kas ir izdevīgi visām pusēm, tostarp, pašvaldībai), vai nodrošināt, lai netiktu vērsta piedziņa ar tiesas un tiesu izpildītāju starpniecību, kas kredīta atmaksu ievērojami sadārdzina.

Par transporta izmaksām  darba grupa vienojās šo pozīciju ietvert individuāli vērtējamā kategorijā, jo visdrīzāk, tas ir saistīts ar specifiskiem blakus nosacījumiem – nokļūšana darba vai mācību vietā u.c. Arī šeit ir svarīgi izvērtēt, kas notiks, ja šīs subsīdijas nebūs.

Papildus tam daba grupa vienojās papildināt likuma 36.panta pirmās daļas 1.punktu ar vēl vienu specifisku normu - apdrošināšanas atlīdzību pēc apdrošināšanas gadījuma iestāšanās iepriekšējā stāvokļa atjaunošanai.

Attiecībā uz bērna nekustamo īpašumu un naudas līdzekļu uzkrājumu – pašvaldības norāda, ka bieži nekustamie īpašumi un naudas līdzekļi tiek norakstīti uz bērna vārda, lai dažādas institūcijas netiktu klāt minētajam nekustamam īpašumam vai naudas līdzekļiem. Kā arī veidojās situācija, ka bērnam ir naudas līdzekļu uzkrājums vai nekustamais īpašums, kas tiek izīrēt, bet tai pašā laikā sociālie dienesti piešķir garantētā minimālā ienākuma līmeņa pabalstu bērnam.
Negodprātīgi vecāki izmanto situāciju, norakstot mantu uz bērna vārdu un turpinot no tās gūt līdzekļus, proti, izsaimniekojot bērna mantu. Pēc būtības visi gūtie ienākumi no tā ir jāuzkrāj bērnam un tikai bāriņtiesa var lemt, kurš ar šo naudu vai mantu var rīkoties, vai arī pēc 18.gadiem bērns pats rīkojas ar savu mantu. 
Civillikumā noteikts, ja bērnam ir pašam sava manta, bet vecākiem tās nepietiek bērnam nepieciešamo uzturēšanas izdevumu segšanai, šos izdevumus var segt no bērna mantas ienākumiem; ja šo ienākumu nepietiek, var izlietot daļu no bērna mantas, bet vienīgi ar bāriņtiesas atļauju. Attiecīgi saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 21.pantu, bāriņtiesa lemj tikai šādos gadījumos:
Bāriņtiesa, aizstāvot bērna mantiskās intereses Civillikumā paredzētajos gadījumos:
1) lemj par atļauju pieņemt vai atraidīt bērna vārdā viņam piekritušo mantojumu;
2) lemj par bērnam piederošās mantas pārdošanu par tirgus vērtību vai izsolē;
3) lemj par mantojuma sadalīšanu, bērna mantas (ja tās vērtība nepārsniedz 14 000 euro) atsavināšanu, ieķīlāšanu apgrūtināšanu ar citām lietu tiesībām;
4) lemj par bērnam piederošā nekustamā īpašuma (ja tā vērtība pārsniedz 14 000 euro) atsavināšanas, ieķīlāšanas vai apgrūtināšanas ar citām lietu tiesībām lietderīgumu;
5) lemj par īpašuma iegūšanu bērnam;
6) ieceļ aizbildni tiesisku darījumu noslēgšanai starp bērnu un vecākiem;
7) lemj par mantojuma pārvaldīšanas un lietošanas tiesību atņemšanu, ja pārdzīvojušais laulātais bērnam piekritušo mantojumu pārvalda vai lieto nekārtīgi;
8) lemj par vecāka atstādināšanu no bērna mantas pārvaldības, ja vecāks pārvalda bērna mantu neatbilstoši bērna interesēm;
9) veic citus bērna mantisko tiesību aizsardzības pasākumus.
Likumprojektā piedāvāts noteikt, ka par ienākumiem neuzskata -  ienākumus no bērna nekustamā īpašuma izīrēšanas, ja  ir bāriņtiesas lēmums par bērna mantisko tiesību aizsardzību.

Attiecībā uz dārza mājām - šāda norma bija iekļauta Ministru kabineta 2010.gada 30.marta noteikumos Nr.299 “Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu” (zaudēja spēku 2021.gada 1.janvrī) un tā noteica, ka par īpašumu nav uzskatāmi:
“19.1.1 zemes īpašums, kas kopā ar šo noteikumu 19.1. apakšpunktā minētā nekustamā īpašuma sastāvā esošo zemi nepārsniedz 5 ha ģimenei (personai), kā arī šim nekustamajam īpašumam funkcionāli piederīgas saimniecības ēkas (piemēram, garāža, kūts, klēts, šķūnis, pagrabs, pirts, dārza māja) vai ne vairāk kā divas saimniecības ēkas uz nomātas zemes.”
Atbilstoši Satversmes tiesas spiedumam svarīgākās normas tika noteiktas likumā un netika nosauktas visas iepriekš Ministru kabineta noteikumos nosauktās būves. Tā rezultātā sociālie dienesti turpināja atšķirīgi interpretēt likuma normu. Darba grupa apsprieda šo jautājumu un secināja, ka Būvju klasifikācijas noteikumos noteikts, ka “dārza mājas - kuras galvenokārt izmantojamas vasaras periodā, ar kopējo platību līdz 40 m2 (ieskaitot), vasarnīcas ar koka ārsienām”. Darba grupas locekļi norādīja, ka  sociālie dienesti piemēro zemesgrāmatas datus, kas ir oficiāls informācijas avots,  un nevērtē ne platību, ne ārsienu materiālus un darba grupa vienojās papildināt likuma 36.panta pirmās daļas 1.punktu ar šādu normu:

“[..], zemes īpašumus, kas kopumā nepārsniedz piecus hektārus mājsaimniecībai, kā arī šim nekustamajam īpašumam vai tā daļai funkcionāli piederīgas saimniecības ēkas, dārza māju, kura izmantojama tikai vasaras periodā, vai ne vairāk kā divas saimniecības ēkas uz nomātas zemes [..]”.

Darba grupa vienojās redakcionāli precizēt normas attiecībā uz transportlīdzekļiem un papildināt ar vairāku transportlīdzekļu neņemšanu vērā arī mājsaimniecībās, kurās ir persona ar invaliditāti, kurai izsniegts speciāls atzinums. Tāpat tika atzītas problēmas ar traktortehniku u.c. pārvietošanās līdzekļiem, kas mēdz būt par šķērsli atbalsta saņemšanai.  

“[..], sociālajai funkcionēšanai nepieciešamos transportlīdzekļus, kuru pilna masa nepārsniedz 3500 kilogramus, bet ne vairāk kā vienu transportlīdzekli, mājsaimniecībā un, ja mājsaimniecībā ir bērni vai persona, kurai izsniegts atzinums par medicīniskajām indikācijām vieglā automobiļa speciālai pielāgošanai un pabalsta saņemšanai transporta izdevumu kompensēšanai, ne vairāk kā divus transportlīdzekļus,  kā arī lauksaimniecības tehniku un velosipēdus mājsaimniecībā [..]”.

 

Atbilstoši darba grupas vienošanās rezultātam, tika precizēts mājsaimniecības materiālās situācijas izvērtēšanas kritēriju kopums trūcīgas vai maznodrošinātas mājsaimniecības statusa un sociālās palīdzības pabalstu piešķiršanai un sagatavoti priekšlikumi grozījumiem Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā, piedāvājot izteikt likuma 36.panta pirmās daļas 1.punktu šādā redakcijā:

"1) par ienākumiem neuzskata vienīgā mājokļa iegādei piešķirtā kredīta pamatsummu un procentu maksājumu, no sava īpašuma atsavināšanas gūto ienākumu daļu, kas izlietota vienīgā mājokļa iegādei, summu, ko persona maksā kā uzturlīdzekļus bērnam un kas nepārsniedz valstī noteikto minimālo uzturlīdzekļu apmēru katram bērnam, ģimenes valsts pabalstu un piemaksas pie šā pabalsta, bērna ar invaliditāti kopšanas pabalstu, pabalstu personai ar invaliditāti, kurai nepieciešama kopšana, pabalstu par asistenta izmantošanu personām ar I grupas redzes invaliditāti, pabalstu transporta izdevumu kompensēšanai personai ar invaliditāti, kurai ir apgrūtināta pārvietošanās, pabalstu ar celiakiju slimam bērnam, atlīdzību par adopciju, pabalstus bērna piedzimšanas un personas nāves gadījumā, ienākumus no bērna nekustamā īpašuma izīrēšanas, ja  ir bāriņtiesas lēmums par bērna mantisko tiesību aizsardzību, sociālās garantijas bārenim un bez vecāku gādības palikušam bērnam pēc ārpusģimenes aprūpes beigšanās, pabalstu apģērba un mīkstā inventāra iegādei audžuģimenē, studiju kredītu, studējošā kredītu, bezdarbnieka stipendiju un mobilitātes pabalstu, bērna, kurš jaunāks par 18 gadiem un mācās, ienākumus no algota darba vai pašnodarbinātības līdz minimālās mēneša darba algas apmēram, papildu izdevumu kompensāciju saistībā ar nelaimes gadījumu darbā vai arodslimību, kompensāciju kriminālprocesā cietušai personai, apdrošināšanas atlīdzību pēc apdrošināšanas gadījuma iestāšanās iepriekšējā stāvokļa atjaunošanai, atlīdzību par asins vai asins komponentu ziedošanu, citas personas sniegto materiālo atbalstu ārstniecības izdevumu, izglītības izdevumu un mājokļa kredīta maksājuma veikšanai, līdzekļus, kas gūti no labdarības fondiem, sociālo kampaņu rezultātā gūto materiālo labumu noteiktam mērķim, vienreizējo finansiālo atbalstu bēglim vai alternatīvo statusu ieguvušai personai, kā arī šajā likumā noteiktos pašvaldības sociālās palīdzības pabalstus un pašvaldību brīvprātīgo iniciatīvu pabalstus;”;

izteikt likuma 36.panta pirmās daļas 2.punktu šādā redakcijā:
"2) par īpašumu un naudas līdzekļu uzkrājumu neuzskata vienu mājsaimniecības nekustamo īpašumu vai tā daļu, kur savu dzīvesvietu deklarējis un dzīvo iesniedzējs un pārējās personas, kurām ir kopīga saimniecība ar iesniedzēju, un nepieciešamo mājokļa kustamo mantu, darbam un izglītības iegūšanai nepieciešamo aprīkojumu, zemes īpašumus, kas kopumā nepārsniedz piecus hektārus mājsaimniecībai, kā arī šim nekustamajam īpašumam vai tā daļai funkcionāli piederīgas saimniecības ēkas, dārza māju, kura izmantojama tikai vasaras periodā, vai ne vairāk kā divas saimniecības ēkas uz nomātas zemes, sociālajai funkcionēšanai nepieciešamos transportlīdzekļus, kuru pilna masa nepārsniedz 3500 kilogramus, bet ne vairāk kā vienu transportlīdzekli, mājsaimniecībā un, ja mājsaimniecībā ir bērni vai persona, kurai izsniegts atzinums par medicīniskajām indikācijām vieglā automobiļa speciālai pielāgošanai un pabalsta saņemšanai transporta izdevumu kompensēšanai, ne vairāk kā divus transportlīdzekļus,  kā arī lauksaimniecības tehniku un velosipēdus mājsaimniecībā, kapitāla daļas vai īpašumus, kam uzlikts tiesu izpildītāja vai citas kompetentās institūcijas liegums ar to rīkoties vai kas atrodas atbrīvošanas no parādsaistībām, maksātnespējas vai likvidācijas procesā, vai no kā pēdējo triju mēnešu periodā nav gūti ienākumi saimnieciskās darbības apturēšanas dēļ, nekustamo īpašumu vai tā daļu, kas pieder iesniedzēja mājsaimniecībā dzīvojošai personai un kur savu dzīvesvietu deklarējuši un dzīvo atbalsta pieprasītāju pirmās pakāpes pilngadīgie radinieki, kuriem nepieder cits nekustamais īpašums, bērna nekustamo īpašumu un naudas līdzekļu uzkrājumu, kā arī naudas līdzekļu uzkrājumu mājsaimniecībai trūcīgas mājsaimniecības ienākumu sliekšņa apmērā.”

Likuma 28.panta 1¹ daļā noteikts, ka ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcija var veidot struktūrvienību veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai.

Vienlaikus likuma Pārejas noteikumu 51.punkts noteic, ka grozījums par šā likuma 28. panta 1.¹ daļas izteikšanu jaunā redakcijā stājas spēkā 2024. gada 1. janvārī. Lai nodrošinātu minētās normas izpildi, no valsts budžeta līdzekļiem 2023. gadā pašvaldībām tiek izmaksātas vienreizējas mērķdotācijas veselības punktu izveidei Sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā reģistrētajās valsts un pašvaldību ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās un tajās ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās, kuras nodrošina šādus pakalpojumus uz tāda līguma pamata, kas noslēgts ar valsti vai pašvaldību.
 

Lai nodrošinātu finansējumu pārejas noteikumu 51.punktā minētajam, Labklājības ministrija līdz 2023.gada 1.novembrim sagatavos ziņojumu par faktiski Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās izveidotajām struktūrvienībām veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai un priekšlikumus turpmākai rīcībai, vienlaikus sadarbībā ar Finanšu ministriju budžeta izpildes procesā sagatavos priekšlikumus par attiecīgajiem finanšu resursiem to izpildei.
 

Pilnveidota minimālo ienākumu atbalsta sistēma, kas mērķēti sniedz atbalstu iedzīvotāju grupām, kurām ir zemi ienākumi (1.kvintile) un kuras ir visvairāk pakļautas nabadzības riskam, salāgojot atbalstu ar valsts un pašvaldību pieejamajiem finanšu resursiem (atbilstoši Plānam minimālo ienākumu atbalsta sistēmas pilnveidošanai 2022.-2024. gadam).
 

-(1) Personu īpatsvars zem minimālā ienākumu līmeņa (40% no mediānas, ekvivalences skala 1, 0.7) = 7,8 % (2019.g.); 6,5 % (2024.g.)
(2) S80/S20 ienākumu kvintiļu attiecības indekss = 6.3 (2019.g.); 6 (2024.g.).
 

Sociālais atbalsts ir individualizēts, uz cilvēku orientēts, un tas tiek piedāvāts katram, kam tas ir vai varētu būt visvairāk vajadzīgs (atbilstoši Latvijas Nacionālajam attīstības plānam 2021. - 2027. gadam).
 

[RR1.1.] Sociālo transfertu ietekme uz nabadzības riska mazināšanu, %
[RR1.2.] Nabadzības riska indekss, %
[RR1.6.] Izdevumi sociālai aizsardzībai, % no IKP (pēc ESSPROS metodoloģijas)
[RR1.3.] Nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto cilvēku skaits, tūkst. iedzīvotāju
[110] Nabadzības riska indekss pēc sociālo transfertu saņemšanas, %
[111] Nabadzības riska indekss pensionāriem vecumā 65+ gadi, %
[112] 1. deciļu grupas mājsaimniecību ekvivalento rīcībā esošo (neto) ienākumu kopsummas procentuālā daļa no visu mājsaimniecību ekvivalento rīcībā esošo (neto) ienākumu kopsummas, %