Anotācija (ex-ante)

Izvērtējot situāciju pasažieru komercpārvadājumu (ar taksometru un vieglo automobili) jomā, tika konstatēts, ka esošais regulējums, t.sk. paredzētā administratīvā atbildība, vairs neattur nodokļu maksātājus no pārkāpumu izdarīšanas un nestimulē tos nedz sniegt VID normatīvajos aktos paredzēto informāciju, proti, paziņot par visiem veiktajiem pasažieru pārvadājumiem, nedz veikt nodokļu nomaksu un piemēroto sodu samaksu pilnā apmērā. Arī atbildības normas nespēj pilnvērtīgi sasniegt mērķi, jo uz šo tiesību aktu pamata piemērotie naudas sodi pārvadātājiem nav efektīvi iekasējami, kā arī iztrūkst iedarbīgi administratīvi procesuālie līdzekļi, lai ierobežotu tādu pasažieru pārvadātāju iesaisti minēto pakalpojumu sniegšanā, kuri nav novērsuši konstatētos pārkāpumus. Vienlaikus praksē vērojama tendence, ka, lai arī transportlīdzekļu vadītājiem tiek piemērots administratīvais sods vai administrēšanas procesā ir konstatēti būtiski normatīvo aktu nodokļu jomā pārkāpumi, tomēr nereti konstatētais pārkāpums netiek novērsts un transportlīdzeklis turpina piedalīties ceļu satiksmē, sniedzot pasažieriem komercpārvadāšanas pakalpojumus, faktiski turpinot veikt to pašu pārkāpumu. Turklāt, lai izvairītos no nākotnē prognozējamā vai ar administratīvo aktu uzliktā pienākuma pildīšanas, transportlīdzekļi jau sākotnēji netiek noformēti uz faktisko īpašnieku vai, uzzinot par pārbaudes uzsākšanu, īpašnieki savu kustamo mantu atsavina citai personai, to darot vairākkārt. Mainoties īpašuma tiesībām, VID noteiktais piespiedu izpildes mehānisms zaudē savu ātrumu un efektivitāti, jo primāri tiek īstenots uzņēmumu pārejas pierādīšanas process, kas ir sarežģīts no pierādīšanas aspektiem un prasa zināmu laiku tā īstenošanai. Piemēram, pārvadāšanas pakalpojumu sniedz pārvadātājs, kuram nav īpašumā vieglo automobiļu un citu aktīvu, savukārt transportlīdzekļi, kas paredzēti komercpārvadājumiem, reģistrēti turējumā, līdz ar to gadījumā, ja pārvadātājam tiek konstatēts neizpildītas saistības nodokļu jomā, tam nav aktīvu, uz ko varētu vērst piedziņu, līdz ar to pie spēkā esošā tiesiskā regulējuma šāds komersants var turpināt veikt pārkāpumus, neskatoties uz piemērotajiem administratīvajiem sodiem, palielinot zaudējumu apmēru valsts budžetam nesamaksāto nodokļu veidā, vai atstāt uzņēmumu ar parādiem un dibināt jaunu, kas turpinās to pašu praksi.

Ņemot vērā, ka pārvadātāju un tīmekļvietņu vai mobilo lietotņu pakalpojumu sniedzēju datu nosūtīšana tiešsaistē VID ir būtisks instruments, kas ļauj uzraudzīt pārvadātāju veiktos pasažieru komercpārvadājumus un veikt datos balstītas mērķtiecīgas pārbaudes pasažieru komercpārvadājumu jomā ar taksometriem un vieglajiem automobiļiem, ir nepieciešams noteikt efektīvus tiesiskos līdzekļus, lai nodrošinātu, ka minētie dati tiek saņemti korekti un savlaicīgi. Ņemot vērā, ka šo datu trūkums var būtiski ietekmēt pārvadātāju uzraudzības iespējas un ir saistīts ar būtiskiem riskiem attiecībā uz komersantu centieniem izvairīties no nodokļu nomaksas, ir nepieciešams noteikt VID tiesības apturēt nodokļu maksātāja saimniecisko darbību bez brīdinājuma gadījumos, kad pasažieru komercpārvadājumu ar taksometru pārvadātājs vai tīmekļvietņu vai mobilo lietotņu pakalpojuma sniedzējs nenodrošina normatīvajos aktos noteikto datu (par pasažieru komercpārvadājumiem, kas veikti izmantojot šo pakalpojumu, ar vieglo automobili) nosūtīšanu VID tiešsaistes režīmā normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.
Vienlaikus, lai mazinātu ēnu ekonomiku un atturētu personas no pārkāpumu izdarīšanas, nepieciešams stiprināt esošo tiesisko regulējumu un noteikt VID tiesības liegt pārvadātājam izmantot pārkāpumā iesaistīto konkrēto taksometru vai vieglo automobili pasažieru komercpārvadājumos. Minētais tiesiskais risinājums tiks īstenots kā papildsods – tiesību atņemšana, piemērojot administratīvo atbildību, administratīvā pārkāpuma procesa ietvaros.
Tāpat, administratīvo atbildību paredzošajās tiesību normās ir nepieciešams arī noteikt stingrāku regulējumu, proti, papildsodu, kas ļautu komersantiem uz laiku atņemt tiesības veikt pasažieru komercpārvadājumus ar taksometriem un vieglajiem automobiļiem, izolējot no pasažieru komercpārvadājumu nozares tādus komersantus, kas ilgstoši un mērķtiecīgi ignorē normatīvo aktu prasības un kropļo uzņēmējdarbības vidi konkrētajā nozarē.   
Pārvadātāju un tīmekļvietņu vai mobilo lietotņu pakalpojumu sniedzēju saimnieciskās darbības apturēšana par datu nesniegšanu VID tiešsaistē tiks īstenota administratīvā procesa ietvaros NNL 34.¹ pantā noteiktajā kārtībā.
Administratīvā pārkāpuma procesā piemērotais papildsods tiks reģistrēts Ceļu satiksmes drošības direkcijas (turpmāk - CSDD) uzturētajā Transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrā. Lieguma atzīme reģistrā tiks dzēsta pēc tam, kad komersants būs izpildījis piemēroto papildsodu administratīvā pārkāpuma lietā. Tiesību atņemšanu – izmantot transportlīdzekli pasažieru komercpārvadājumos vai veikt pasažieru komercpārvadājumus uz noteiktu laiku, pārkāpējam būs tiesības pārsūdzēt Administratīvās atbildības likumā noteiktajā kārtībā.
Risinājuma mērķis - nodrošināt konkrētā transportlīdzekļa vai komersanta izslēgšanu uz noteiktu laiku no uzņēmējdarbības vides konkrētajā tautsaimniecības nozarē, neļaujot turpināt pieļauto pārkāpumu un tādējādi kropļot uzņēmējdarbības vidi. Līdz ar to šāds regulējums ir samērīgs un vērsts uz to, lai persona nepieļautu pārkāpumu.

Likumprojektā paredzēts:
- papildināt NNL 34.¹ panta pirmo daļu ar 8. punktu, nosakot VID tiesības apturēt nodokļu maksātāja saimniecisko darbību, ja konstatēts, ka pasažieru komercpārvadājumu ar taksometru pārvadātājs (vai tā darbinieks, vai persona, kas sniedz taksometru pakalpojumu taksometru pārvadātāja vārdā) nenodrošina normatīvajos aktos noteikto datu nosūtīšanu VID tiešsaistes režīmā;
- papildināt NNL 34.¹ panta pirmo daļu ar 9. punktu, nosakot VID tiesības apturēt nodokļu maksātāja (tīmekļvietņu vai mobilo lietotņu pakalpojuma sniedzēja) saimniecisko darbību, ja konstatēts, ka tīmekļvietņu vai mobilo lietotņu pakalpojuma sniedzējs nenodrošina normatīvajos aktos noteikto datu (par pasažieru komercpārvadājumiem, kas veikti izmantojot šo pakalpojumu, ar vieglo automobili) nosūtīšanu VID tiešsaistes režīmā;
- precizēt NNL 34.¹ panta otro daļu ar izņēmuma gadījumiem, kad saimniecisko darbību aptur bez brīdinājuma, ne tikai iepriekš uzskaitīto pārkāpumu gadījumos, bet arī šā panta pirmās daļas 2. punktā (izvairīšanās no nodokļu nomaksas) un 3. punktā (pārkāpumi saistīti ar nodokļu un citu maksājumu reģistrēšanas elektronisko ierīču un iekārtu lietošanas prasību neievērošanu) minēto pārkāpumu gadījumos. Proti, ja nodokļu maksātājiem, kuru darbība ir saistīta ar pasažieru komercpārvadājumiem, konstatē NNL 34.¹ panta pirmās daļas 2., 3. un 8. punktā noteiktos pārkāpumus, tad VID ir tiesības pieņemt lēmumu par attiecīgā nodokļu maksātāja saimnieciskās darbības apturēšanu bez brīdināšanas. Tāds pats process tiks īstenots arī  attiecībā uz NNL 34.¹ panta pirmās daļas 9. punktā ietverto pārkāpumu attiecībā uz tīmekļvietņu vai mobilo lietotņu pakalpojuma sniedzējiem, konstatējot datu nesniegšanu VID tiešsaistes režīmā. Tādējādi, uzsākot nodokļu maksātāja (pārvadātāja) saimnieciskās darbības apturēšanas procesu, lēmums par saimnieciskās darbības apturēšanu tiks noformēts NNL 34.¹ panta ceturtajā daļā noteiktajā piecu dienu laikā.
Tā kā šo datu trūkums var būtiski ietekmēt pārvadātāju uzraudzības iespējas un, ņemot vērā ievērojamo ēnu ekonomikas īpatsvaru nozarē (pēc nozarē strādājošo uzņēmēju aplēsēm šajā nozarē ēnu ekonomika varētu sasniegt pat 80% (organizāciju BASE 2018. gada un KPMG 2024. gada pētījumi)), pastāv būtiski riski saistībā ar komersantu vēlmi izvairīties no nodokļu nomaksas. Līdz ar to saimnieciskās darbības apturēšana bez brīdinājuma ir samērīga ar izdarīto pārkāpumu un ir nepieciešama, lai novērstu iespējamo nodokļu ieņēmumu zudumu un kalpotu kā preventīvs līdzeklis, kas atturētu komersantus no vēlmes pārkāpt normatīvo aktu prasības, lai izvairītos no nodokļu nomaksas. Vienlaikus šāds tiesiskais risinājums ļauj samērā ātri pārtraukt komersantu prettiesisko rīcību, tādējādi izvairoties no tā, ka tie turpina nodarīt kaitējumu uzņēmējdarbības videi un valsts budžetam.  
Vienlaikus NNL 135., 138. vai 140. pantā redakcijas tiek papildinātas ar jauniem papildsodiem - tiesību atņemšana izmantot pārkāpumā iesaistīto transportlīdzekli pasažieru komercpārvadājumos ar taksometru un vieglo automobili un tiesību atņemšana uz noteiktu laiku veikt pasažieru komercpārvadājumus ar taksometriem un vieglajiem automobiļiem. Minētie papildsodi tiks noteikti uz laiku līdz diviem gadiem. Līdz ar to, piemērojot papildsodu, VID būs pienākums vērtēt piemērotā papildsoda ilgumu ar izdarītā pārkāpuma smagumu. Saskaņā ar Administratīvās atbildības likumā noteikto šāda veida papildsodus iespējams piemērot uz laika periodu no viena mēneša līdz pieciem gadiem. Lai pārlieku nelabvēlīgi neietekmētu komersantu tiesības veikt komercdarbību, nav izvēlēts maksimālais iespējamais laika periods, ko šādos gadījumos varētu noteikt saskaņā ar Administratīvās atbildības likuma 17. pantu.
Papildsoda ilguma (līdz diviem gadiem) izvēle ir saistīta ar iepriekš anotācijā aprakstīto VID konstatēto pārkāpuma biežumu un ēnu ekonomikas apjomu nozarē. Tā kā līdz šim normatīvajos aktos noteiktās sankcijas nespēj pietiekami ietekmēt pārkāpējus, tad ir nepieciešams minētās sankcijas papildāt ar pietiekami iedarbīgiem papildsodiem. Saskaņā ar VID veiktajām aplēsēm papildsodu piemērošana līdz diviem gadiem varētu būt pietiekami iedarbīgs mehānisms (sankcija), kas ēnu ekonomikā strādājošos pārvadātājus varētu atturēt no vēlmes uzņemties risku “tikt pieķertam” un vēlmes sniegt pakalpojumus, neievērojot normatīvo aktu prasības. Jāņem vērā, ka ar likumprojektu netiek noteikts minimālais papildsoda ilgums, tādējādi saskaņā ar vispārējo regulējumu, to varēs noteikt no viena mēneša. Papildsods, nosakot katrā konkrētā gadījumā tā ilgumu, tiks piemērots, balstoties uz tā samērīgumu attiecībā pret konkrēto pārkāpumu. Lai nodrošinātu vienotu izpratni par administratīvā soda sankciju piemērošanas principiem, saistībā ar šo tiks papildinātas VID izstrādātās vadlīnijas par administratīvā soda sankciju piemērošanas principiem.
Papildsods – tiesību atņemšana tiek paredzēts Likumprojektā, jo saskaņā ar Ministru kabineta 2019. gada 27. augusta noteikumos Nr. 389 “Noteikumi par pasažieru komercpārvadājumiem ar vieglo automobili” un Ministru kabineta 2019. gada 27. augusta noteikumos Nr. 405 “Noteikumi par pasažieru komercpārvadājumiem ar taksometru” ietverto kārtību pārvadātājiem, kuri veic pasažieru komercpārvadājumus ar taksometru vai vieglo automobili, izsniegtās speciālās atļaujas (licences) un licences kartītes tiek anulētas. Minētie noteikumi neparedz regulējumu, kurš dotu tiesības licenču izsniegšanas institūcijai minētās licences apturēt uz laiku. Līdz ar to pastāvošais tiesiskais regulējums atļauj pasažieru komercpārvadātājiem izsniegtās speciālās atļaujas (licences) un licences kartītes vienīgi anulēt. Pēc licenču anulēšanas pārvadātājiem tās ir jāiegūst no jauna.         
Tiesību atņemšana izmantot transportlīdzekli pasažieru komercpārvadājumos ar taksometru vai vieglo automobili tiks piemērots, ja pārbaudes ietvaros VID konstatēs, ka pārvadājuma veicējs ir izdarījis tik nozīmīgu pārkāpumu, kura dēļ normatīvie akti nemaz nepieļauj pasažieru komercpārvadājumu pakalpojumu sniegšanu. Piemēram, taksometra skaitītājs neatbilst normatīvajos aktos noteiktajām metroloģiskajām prasībām (Autopārvadājumu likuma 40. panta vienpadsmitās daļas 2. punkta pārkāpums). Savukārt papildsods saistībā ar tiesību atņemšanu veikt pasažieru komercpārvadājumus ar taksometru un vieglo automobili tiks piemērots gadījumos, kad pārvadātāja darbībās tiks konstatētas apjomīgas sistēmiska rakstura ieņēmumu uzskaites neatbilstības. Piemēram, iepriekš minētais Autopārvadājumu likuma 40. panta vienpadsmitās daļas 2. punkts ir pārkāpts ilgstošā laika periodā un ar vairākiem pārvadātāja rīcībā esošajiem transportlīdzekļiem, un pārkāpuma raksturs norāda uz darbību sistemātiskumu, lai izvairītos no pilnīgas nodokļu nomaksas. Pantā ietvertais tiesiskais regulējums tiek veidots, lai nodrošinātu samērīgus procesuālos iedarbības līdzekļus uz pārvadātājiem, kuri neievēro normatīvos aktus darījumu uzskaites un nodokļu nomaksas jomā. Kuru no papildsodiem un uz cik ilgu laiku piemērot, VID vērtēs administratīvā pārkāpuma procesa ietvaros, izvērtējot pārkāpuma smagumu, iespējamās sekas un samērīgumu, salīdzinājumā ar citiem pārkāpumiem. Vienlaikus norādāms, ka tiesiskais regulējums attiecībā uz tiesību atņemšanu izmantot pārkāpumā iesaistīto transportlīdzekli pasažieru komercpārvadājumos ietekmē minimāli transportlīdzekļu īpašniekus, kuri nodevuši savu transportlīdzekli pārkāpējam, jo tiesiskais risinājums paredz noteikt tiesību atņemšanu tikai attiecībā uz tiesībām transportlīdzekli izmantot komercdarbībā pasažieru pārvadājumu nozarē, savukārt transportlīdzekļa izmantošana privātām vajadzībām vai saimnieciskajai darbībai citā nozarē nekādi netiek skarta, jo konkrētais transportlīdzeklis var brīvi piedalīties ceļu satiksmē.
Papildsodu piemērošana atkarībā no izdarītā pārkāpuma smaguma ļaus VID efektīvi ietekmēt tos pasažieru komercpārvadājumu veicējus, kuri nevēlas darboties normatīvo aktu ietvaros un tādējādi veicina ēnu ekonomiku nozarē.  
Vienlaikus, lai izvairītos no tā, ka pārkāpējs turpina veikt pārkāpumu administratīvā pārkāpuma procesa laikā, paredzams, ka VID izmantos Administratīvās atbildības likuma 73. pantā noteikto procesuālo piespiedu līdzekli – personai piešķirto tiesību izmantošanas apturēšanu līdz brīdim, kad stājas spēkā lēmums administratīvā pārkāpuma lietā. Proti, lai novērstu turpmāku pārkāpuma izdarīšanu pārvadātājam tiks apturētas tiesības izmantot transportlīdzekli, ar kuru izdarīts pārkāpums, pasažieru komercpārvadājumos. Atbilstoši Administratīvās atbildības likuma 272. pantā un 273. pantā noteiktajam, procesuālais piespiedu līdzeklis tiks reģistrēts CSDD uzturētajā Transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrā. Līdz ar to līdz brīdim, kad stājas spēkā lēmums administratīvā pārkāpuma lietā transportlīdzekli nevarēs izmantot pasažieru komercpārvadājumos ar taksometru vai vieglo automobili. Kombinējot šo procesuālo piespiedu līdzekli ar papildsodu administratīvā pārkāpuma lietā, tiks veidots efektīvs tiesiskais mehānisms, kas ļaus efektīvi cīnīties ar ēnu ekonomiku pasažieru komercpārvadājumu ar taksometriem vai vieglajiem automobiļiem nozarē.   
Likumprojektā noteiktie līdzekļi piemērojami, lai nodrošinātu sabiedrības interešu aizsardzību attiecībā uz valstī noteikto saistību izpildi (informācijas sniegšanas un nodokļu nomaksas veidā), kā arī nodrošinātu godīgas konkurences aizsardzību konkrētajā nozarē attiecībā uz tiem nodokļu maksātājiem, kas godīgi pilda uzliktos pienākumus un ievēro noteiktos procesus gan darbības uzsākšanai, gan darbībai konkrētajā nozarē vai konkrētajā valsts teritorijā, un nodrošinātu Latvijas Republikas tiesību normu ievērošanu un pieņemto lēmumu izpildi, nepieļaujot tiesiskā nihilisma iestāšanos.
Vienlaikus diskusijās ar Satiksmes ministriju ir panākts tiesiskais risinājums, kura ietvaros plānots Autopārvadājumu likumu papildināt ar transportlīdzekļa, kas tiek izmantots pasažieru komercpārvadājumu ar taksometru un vieglo automobili pakalpojumu sniegšanai, iznomāšanas uzraudzības mehānismu, nosakot iznomātāja un transportlīdzekļa nomnieka atbildību un pienākumus par šo prasību neizpildi. Tiks izvērtēts piemērotākais veids informācijas uzkrāšanai par iznomātāju un nomnieku (CSDD uzturētajā Transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrā vai VSIA “Autotransporta direkcija” uzturētajā Taksometru vadītāju reģistrā), lai kontrolējošām iestādēm atvieglotu kontroles iespējas.
Gan šajā Likumprojektā, gan Autopārvadājumu likumā paredzētie grozījumi ļaus izveidot efektīvu tiesisko regulējumu nozares uzraudzībai un ēnu ekonomikas apkarošanai.

Latvijas Republikas Satversmes 105. pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu.
Likumprojektā paredzētās tiesības, administratīvā pārkāpuma procesā liegt izmantot privātpersonai transportlīdzekli pasažieru komercpārvadājumos ar taksometru un vieglo automobili, pārkāpējam radīs minimālu un samērīgu tiesību uz īpašumu aizskārumu, jo liegums attieksies tikai uz tiesībām transportlīdzekli izmantot komercdarbībā pasažieru pārvadājumu nozarē. Situācijā, kad transportlīdzekļa īpašnieks nav pārkāpējs,  transportlīdzekļa īpašnieka īpašuma tiesību aizskārums ir pieļaujams, jo tas tiek noteikts visas sabiedrības interesēs, proti, lai novērstu kaitējumu konkrētajai tautsaimniecības nozarei un transportlīdzekļa īpašnieka īpašums netiktu izmantots pretēji sabiedrības interesēm. Šāds tiesību ierobežojums nodrošinās to, ka visi nodokļu maksātāji atbilstoši vienlīdzības principam maksā nodokļu maksājumus normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Līdzīgi secinājumi ir izdarāmi arī attiecībā uz tiesību atņemšanu veikt komercdarbību pasažieru komercpārvadājumu nozarē, jo minētais tiesību liegums ir attiecināms tikai uz pasažieru komercpārvadājumiem ar taksometriem un vieglajiem automobiļiem. Tiesību atņemšanas mērķis ir radītu tiesiskus šķēršļus nelikumīgu darbību veikšanai, tādējādi veicinot pārkāpēju izpratni par to, ka izdevīgāk ir darboties, ievērojot normatīvo aktu prasības.
Šāds ierobežojums nosakāms, lai nodrošinātu Latvijas Republikas kā demokrātiskas valsts un sabiedrības labklājības pastāvēšanas priekšnoteikuma esību, proti, nodrošinātu pienākumu ievērot Latvijas Republikas tiesību normas, nepieļaujot tiesiskā nihilisma iestāšanos, kā arī nodrošinātu līdzekļus valsts budžetam dažādu iedzīvotājiem sniedzamo sociālo pakalpojumu finansēšanai.
Kā norādījusi Satversmes tiesa, ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu – leģitīma mērķa – labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 13. oktobra sprieduma lietā Nr. 2014‑36‑01 18. punktu). Satversmes preambulā noteikts, ka Latvijas valsts ir izveidota citstarp tādēļ, lai nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību. Par šo mērķu nodrošināšanas instrumentu ir uzskatāms citstarp valsts budžets un valsts rīcībā esošie finanšu līdzekļi (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr.2016‑14‑01 25.2. apakšpunktu).
Atbilstoši Satversmes 66. panta pirmajai daļai Saeima ik gadu pirms saimnieciskā gada sākšanās lemj par valsts ienākumu un izdevumu budžetu. Proti, likumdevējam ir pienākums lemt par budžeta ieņēmumu nodrošināšanas veidiem. No Likuma par budžetu un finanšu vadību I nodaļas un 1. panta, kā arī NNL 1. panta 1. punkta izriet, ka viens no likumdevēja izraudzītajiem budžeta ieņēmumu nodrošināšanas un attiecīgi valsts un pašvaldību funkciju finansēšanas veidiem ir saskaņā ar nodokļu likumiem iekasētie vai saņemtie nodokļi. Nodokļu ieņēmumi kalpo valsts un atsevišķos gadījumos arī pašvaldību institūcijām nepieciešamo izdevumu segšanai.
Nodokļu ieņēmumu nodrošināšana ir tieši saistīta ar personas konstitucionālajiem pienākumiem pret Latvijas valsti. Personas konstitucionālie pienākumi ir vērsti uz Latvijas valsts pamatnormā ietvertās suverēna gribas – dzīvot demokrātiskā tiesiskā valstī – ilgtspējīgu īstenošanu. Savukārt šādu pienākumu nepildīšana apdraud ikvienas demokrātiskas tiesiskas valsts pastāvēšanu (sk. arī: Weiler J. H. H. The Crumbling of European Democracy. In.: Graber M. A., Levinson S., Tushnet M. (Eds.) Constitutional Democracy in Crisis? New York: Oxford University, 2018, p. 632).
Satversmes ievadā ir uzsvērts, ka ikvienam jārūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, kā arī nākamajām paaudzēm. Šīs rūpes izpaužas, personai pildot citstarp tai Satversmes 66. pantā ietverto konstitucionālo pienākumu maksāt nodokļus un tā uzņemoties atbildību par sabiedrības vajadzību apmierināšanu un Latvijas valsts uzturēšanu (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016‑14‑01 26. punktu).
[..] Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valstij ir pienākums sabiedrības labklājības interesēs izveidot efektīvu nodokļu iekasēšanas sistēmu (sk. Satversmes tiesas 2013.gada 15.aprīļa sprieduma lietā Nr. 2012‑18‑01 17. punktu). Turklāt nodokļu likumu tiesiskais regulējums kā tāds nebūtu pietiekams, ja nefunkcionētu iedarbīga pārkāpumu novēršanas sistēma (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007‑23‑01 11. punktu).
Nodokļu iekasēšanas sistēmas efektivitāte ir saistīta ar nodokļu maksātāju pienākumu izpildi, tādēļ valstij ir pienākums īstenot pasākumus, kas veicina un nodrošina nodokļu maksātāju saistību izpildi. Ja valsts šo pienākumu nepildītu pienācīgi un attiecīgi gūtu mazākus nodokļu ieņēmumus, tās spēja pildīt jebkādas funkcijas būtu ierobežota (sk.: Hood C. The Tax State in the Information Age. In: Paul T. V., Ikenberry G. J., Hall J. A. (Eds.) The Nation-State in Question. Princeton: Princeton University, 2003, p. 213). Turklāt šādā situācijā tiktu apdraudēta demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtā pastāvošo institūciju darbība (sal. sk.: Levi M. Of Rule and Revenue. Berkeley: University of California, 1988, p. 2). Tātad minētā pienākuma izpilde sekmē arī demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzību. (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 6. aprīļa spriedums lietā Nr.2020‑31‑01).
Tādējādi Likumprojektā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmie mērķi ir sabiedrības labklājības un demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība.
Noskaidrojot, vai apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir samērīgs, Satversmes tiesa pārbauda:
1) vai ierobežojums ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai;
2) vai mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem, indivīda pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;
3) vai labums, ko gūst sabiedrība no noteiktā ierobežojuma, ir lielāks par indivīdam nodarīto kaitējumu (sk. Satversmes tiesas 2021.gada 6.aprīļa spriedums lietā Nr.2020‑31‑01).

Paredzot VID tiesības administratīvajā procesā apturēt bez brīdinājuma komersanta saimniecisko darbību par informācijas nesniegšanu tiešsaistē, un administratīvā pārkāpuma procesā atņemt tiesības izmantot transportlīdzekli pasažieru komercpārvadājumos ar taksometru un vieglo automobili vai veikt pasažieru komercpārvadājumus, konstatējot izvairīšanos no nodokļu nomaksas, tiek veicināta atbilstoša un savlaicīga nodokļu maksāšana. Tādējādi tiesību ierobežojums ir piemērots Likumprojekta tiesību normās ietvertā leģitīmā mērķa sasniegšanai.
Paredzot VID Likumprojektā noteiktās tiesības situācijā, kad ir konstatējama izvairīšanās no nodokļu nomaksas, nodokļu maksātājs tiek motivēts pildīt NNL 15. panta pirmās daļas 1. un 2. punktā noteikto nodokļu maksātāju vispārīgo pienākumu – aprēķināt maksājamo (iemaksājamo) nodokļu summas; noteiktajā termiņā un pilnā apmērā nomaksāt nodokļus un nodevas. Proti, minētais tiesiskais līdzeklis ir vērsts uz nodokļu maksātāja uzvedības maiņu, kas sekmētu nodokļu iekasēšanas efektivitāti, tādējādi netieši veicinot valsts finanšu aizsardzību, vienlaikus nodrošinot demokrātiskā valsts iekārtā pastāvošo institūciju darbību. Tādējādi izraudzītais līdzeklis ir piemērots Likumprojektā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanai. Prakse (sk. iepriekš norādīto informāciju par pārbaudēs konstatēto) liecina, ka piemērotie administratīvie sodi nav pietiekami iedarbīgi un neveic savu preventīvo funkciju, proti, būtiski neveicina izvairīšanos no nodokļu nomaksas pasažieru komercpārvadājumu ar taksometriem un vieglajiem automobiļiem jomā izskaušanu. Tādēļ Likumprojekts izstrādāts, lai pastiprinātu tiesiskos līdzekļus administratīvajā procesā un administratīvā pārkāpuma procesā, kas varētu sekmēt brīvprātīgu nodokļu nomaksu un ēnu ekonomikas mazināšanu nozarē. Ievērojot Likumprojektā ietvertā regulējuma leģitīmā mērķa nozīmību un svarīgumu demokrātiskas valsts un sabiedrības pastāvēšanā, labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par katra atsevišķa indivīda tiesību ierobežojumu.
Pasažieru komercpārvadājumu sniedzējs no tiesiskajā regulējumā paredzētajām nelabvēlīgajām tiesiskajām sekām var izvairīties, neizdarot attiecīgus pārkāpumus, proti, nelabvēlīgo seku iestāšanās ir atkarīga no pašas personas rīcības (sk. Satversmes tiesas 2021.gada 6.aprīļa spriedumu lietā Nr.2020‑31‑01). Papildus minētajam regulējums izstrādāts tā, lai nevērtētu saimnieciskajā darbībā izmantotā transportlīdzekļa juridisko piederību. Ja transportlīdzekli lieto cita persona, nevis tā īpašnieks, tad īpašniekam, noslēdzot civiltiesisku darījumu ar pārvadātāju (lietotāju, turētāju), tā īpašuma tiesības būtībā ar Likumprojektu netiek ierobežotas, bet tam jārēķinās ar darījuma riskiem un tiesiskajām sekām, kādas var iestāties, nododot savu transportlīdzekli lietošanā citām personām (ne tikai ar Likumprojektā paredzētajām sekām, bet tai skaitā, piemēram, arī ar transportlīdzekļa neatgriezeniskiem bojājumiem, kuru rezultātā to vairāk nevarētu lietot).
Līzinga devējam īpašumtiesības uz transportlīdzekli netiek aizskartas, un ar Likumprojektu tam nekādas sekas nerodas. Paredzams, ka līzinga līgumsaistības varētu pat motivēt un veicināt līzinga ņēmēja izdarītā pārkāpuma novēršanu, lai izvairītos arī no līzinga līgumā noteikto sankciju iestāšanās. Ja pārkāpums izdarīts ar līzingā esošu transportlīdzekli, līzinga devēja īpašumtiesības nav aizskartas, jo līzinga devējs pats neveiks pasažieru komercpārvadājumus ar taksometriem un līzinga devēja tiesību aizsardzība būs nodrošināta noslēgtā līzinga līguma ietvaros.
Vienlaikus minētās Satversmes tiesas atziņas par nodokļu ieņēmumu iekasēšanas nozīmību, kas ir visas sabiedrības interesēs un demokrātiskas valsts pastāvēšanas un funkcionēšanas pamatā, pamato Likumprojektā paredzētā regulējuma par NNL 34.¹ panta pirmās daļas 2., 3., 8. un 9. punktā noteikto pārkāpumu (kas būtībā ir izvairīšanās no saimnieciskās darbības ieņēmumu uzrādīšanas un secīgi arī nodokļu nomaksas) būtiskumu un samērīgumu saimnieciskās darbības apturēšanai bez brīdinājuma.