Anotācija (ex-ante)

1. Digitālo tirgu akta prasību nodrošināšana

Atbilstoši Digitālo tirgu aktam, tā uzraudzību veiks Komisija, savukārt Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalstu (turpmāk - Dalībvalstu) konkurences iestādes sniegs palīdzību Komisijas uzraudzības procedūrā. Attiecīgi Latvijai ir jānodrošina, ka Konkurences padome var sniegt visu nepieciešamo palīdzību Komisijai, ja izmeklēšana par Digitālo tirgu akta pārkāpumiem notiek Latvijā.

Atbilstoši Digitālo tirgu akta 22.pantam Komisijai ir pilnvaras veikt jebkuru fizisku vai juridisku personu izjautāšanu, kas piekrīt šādai iztaujāšanai, ar mērķi vākt informāciju Komisijas izpētes lietās. Veicot iztaujāšanu uzņēmuma telpās konkrētā Dalībvalstī, Komisija informē attiecīgo Dalībvalsts konkurences iestādi, kuras teritorijā notiek iztaujāšana. Pēc attiecīgās Dalībvalsts konkurences iestādes pieprasījuma, tās amatpersonas var palīdzēt amatpersonām un citām pavadošajām personām, kuras pilnvarojusi Komisija, veikt iztaujāšanu.

Atbilstoši Digitālo tirgu akta 23.pantam Komisijai ir pilnvaras veikt visas vajadzīgās uzņēmuma vai uzņēmumu apvienības pārbaudes. Tas ietver, tostarp: iekļūt jebkurās uzņēmumu un uzņēmumu apvienību telpās, zemes īpašumos un transporta līdzekļos; pārbaudīt, iegūt vai izņemt dokumentu, tostarp, grāmatvedības dokumentu kopijas vai izvilkumus; aizzīmogot jebkuras uzņēmuma telpas un dokumentus; prasīt jebkuram uzņēmuma vai uzņēmumu apvienības darbiniekam vai pārstāvim paskaidrojumus. 
Lai veiktu šādas pārbaudes, Komisija var lūgt Dalībvalsts konkurences iestādes palīdzību, kuras teritorijā jāveic pārbaude. Ja Komisija atklāj, ka uzņēmums vai uzņēmumu apvienība pretojas pārbaudēm, kas norīkotas saskaņā ar Digitālo tirgu akta 23.pantu, attiecīgā Dalībvalsts sniedz tām vajadzīgo palīdzību, attiecīgā gadījumā lūdzot policijas vai līdzīgas izpildiestādes palīdzību, lai ļautu tām veikt savu pārbaudi.

Atbilstoši Digitālo tirgu akta 27.pantam vārtziņu komerciālie lietotāji, konkurenti un galalietotāji, kā arī to pārstāvji var informēt savas Dalībvalsts konkurences iestādi vai Komisiju par jebkādu vārtziņu īstenotu praksi vai rīcību, kas ir Digitālo tirgu akta darbības jomā. Vienlaikus Dalībvalstu konkurences iestādēm un Komisijai ir pilnīga rīcības brīvība attiecībā uz piemērotākajiem pasākumiem un tām nav pienākums veikt pēcpasākumus saistībā ar saņemto informāciju. Ja, pamatojoties uz informāciju, kas saņemta, Dalībvalsts konkurences iestāde konstatē, ka var pastāvēt jautājums par neatbilstību Digitālo tirgu aktam, tad minētā iestāde šādu informāciju nodod Komisijai.

Atbilstoši Digitālo tirgu akta 38.panta 7.punktam Dalībvalstis savos nacionālajos tiesību aktos var noteikt, ka tās konkurences iestāde var pēc savas iniciatīvas veikt izpēti saistībā ar iespējamu Digitālo tirgu akta 5.,6., un 7.pantā noteikto vārtziņu pienākumu un aizliegumu neievērošanu tās teritorijā. Vienlaikus Digitālo tirgu akts paredz, ka Komisijai ir izpētes priekšroka. Ja Komisija uzsāk izpētes procedūru, tad tā atņem Dalībvalsts konkurences iestādei iespēju veikt šādu izpēti vai arī Dalībvalsts konkurences iestādei ir jāpabeidz izpēte, ja tā jau notiek.

Atbilstoši Digitālo tirgu akta 39.pantam Dalībvalstis nosūta Komisijai visu to valstu tiesu rakstisko spriedumu kopijas, kuras pieņem nolēmumus par Digitālo tirgu akta piemērošanu. Šādas kopijas nosūta nekavējoties pēc tam, kad pusēm ir paziņots pilnais rakstiskais spriedums.

Atbilstoši Digitālo tirgu akta 40.pantam Komisija izveido Digitālo tirgu akta augsta līmeņa grupu, kurā ietilpst Eiropas struktūras un tīkli elektronisko sakaru regulācijas, datu aizsardzības, patērētāju tiesību aizsardzības, audiovizuālo mediju pakalpojumu regulācijas un konkurences tiesību jomās. Šīs augsta līmeņa grupas mērķis būs sniegt Komisijai padomus un nodrošināt specializētas zināšanas jomās, kas ir tās locekļu kompetencē. No tā secināms, ka Dalībvalstu kompetentajām iestādēm minētajās jomās var būt zināšanas un kompetence par Digitālo tirgu akta 5., 6. un 7.panta pārkāpumiem, un ir nepieciešams nodrošināt, ka iestādes, kurām ir kompetence minētajās jomās, sadarbojas un apmainās ar informāciju nacionālā līmenī. 

Likumprojekts paredz, ka Konkurences padome veic Digitālo tirgu aktā uzliktos pienākumus Dalībvalstu konkurences iestādēm un izmanto šajā regulā paredzētās tiesības.

Likumprojekts paredz, ka Konkurences padomei ir Digitālo tirgu akta pārkāpumu izmeklēšanas pilnvaras, kā arī tiesības veikt procesuālās darbības un kārtību, kādā tiesa informē Konkurences padomi un Komisiju.

Lai nodrošinātu Digitālo tirgu akta 39.panta prasības par tiesas spriedumu nosūtīšanu Komisijai, likumprojekts paredz grozījumus 20. un 20.¹ pantā, nosakot, ka lietas par Digitālo tirgu aktu pārkāpumiem izskatīs Ekonomisko lietu tiesa civilprocesa kārtībā. Prasības tiks celtas par Digitālo tirgu akta 5.,6. un 7.panta pārkāpumiem un to rezultātā nodarītajiem zaudējumiem. Paredzams, ka prasības cels vārtziņu sniegto platformas pamatpakalpojumu galalietotāji un komerciālie lietotāji pret vārtziņiem.
Likumprojekts paredz, ka pēc lietas ierosināšanas par Digitālo tirgu akta pārkāpumu tiesā, tiesa septiņu dienu laikā nosūta Konkurences padomei prasības pieteikuma un lēmuma par lietas ierosināšanu norakstu. Pēc pilna sprieduma taisīšanas lietā par Digitālo tirgu akta pārkāpumu, tiesa septiņu dienu laikā nosūta sprieduma norakstu Konkurences padomei un Komisijai. Šī kārtība ir veidota pēc analoga ar kārtību, kādā Komisija tiek informēta par Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumu.
Tiesas lēmuma par lietas ierosināšanu nosūtīšana Konkurences padomei mērķis ir netiešā veidā veicināt Eiropas Komisijas iesaisti un dalību Latvijas tiesās lietās par Digitālo tirgu akta pārkāpumiem. Proti, šī grozījuma mērķis ir nodrošināt, ka Konkurences padome ir informēta par to, kāda veida lietas saistībā ar Digitālo tirgu akta pārkāpumiem atrodas Latvijas tiesās pirms tajās tiek pieņemts attiecīgs spriedums. Līdz ar to minētā, kur tā to uzskata par nepieciešamu, var informēt Eiropas Komisiju par potenciālu nepieciešamību iesaistīties konkrētajā lietā, sniedzot viedokli tiesai Digitālo tirgu akta 39. panta 3. un 4. punkta ietvarā. Minētais līdz ar to paver praktiskas iespējas Eiropas Komisijai, sniedzot savu atzinumu, iesaistīties konkrētajā procesā jau pirmās instances tiesā. Likumsakarīgi šāds papildinājums arī veicina EK paredzēto tiesību Digitālo tirgu akta 39. panta 3. un 4. punktā veiksmīgāku (un teorētiski arī biežāku) izmantošanu.
Vienlaikus likumprojekts neparedz, ka Konkurences padome var sniegt atzinumu tiesai lietā par Digitālo tirgu pārkāpumu, ņemot vērā, ka Komisijai ir Digitālo tirgu akta izpildes uzraugošā iestāde, savukārt dalībvalstu konkurences iestādēm ir tikai atbalsta funkcija.

Papildus tam likumprojekts paredz grozījumus Konkurences likuma 21. līdz 21.⁵ pantos, kas regulē kārtību zaudējumu atlīdzībai tiesā, attiecinot šīs tiesības arī uz Digitālo tirgu aktu. Šo grozījumu mērķis ir nodrošināt tiesisko noteiktību, kad tiesā tiek izskatītas lietas par zaudējumu atlīdzību lietās par Digitālo tirgu akta pārkāpumiem.
Attiecīgi grozījumi 21.panta pirmajā daļā paredz personām tiesības prasīt un saņemt zaudējumu atlīdzību par Digitālo tirgu aktu pārkāpumiem. 
Grozījumi 21.¹ pantā par zaudējumu pārnesi būtu noderīgi, jo pārmaksas pārnese var teorētiski pastāvēt arī Digitālo tirgu akta pārkāpumu ietvaros. Piemēram, Digitālo tirgu akta 6.panta 12.punkts paredz, ka vārtzinim ir pienākums piemērot taisnīgus, sapratīgus un nediskriminējošus vispārējos noteikumus komerciālajiem lietotājiem piekļuvei aplikāciju veikaliem. Šai sakarā var eksistēt tādi gadījumi, ka vārtziņi piemēro nepamatoti augstu maksu par piekļuvi aplikācijas veikalam, kas ir zaudējumi komerciālajiem lietotājiem, kas savukārt šos zaudējumu vai nu izvēlas akumulēt, vai arī pārnest uz galalietotājiem, tostarp, patērētājiem, paaugstinot savas aplikācijas cenu aplikāciju veikalā. Ja zaudējumi ir pārnesti uz galalietotājiem un tie ir tos cietuši, komerciālajam lietotājam nebūtu pamata saņemt zaudējumu atlīdzība, bet tā būtu jāsaņem tikai galalietotājiem.
Grozījumi 21.² pantā ir nepieciešami, jo šis pants ir papildinājums Konkurences likuma 21.¹ pantam, un konsekvences nodrošināšanai. 21.² panta nolūks ir nodrošināt, lai pārmaksas pārnešana neradītu pārkāpēja vairākkārtīgu atbildību vai atbildības neesamību.
Grozījumi 21.³ pantā ir nepieciešami, jo šis pants regulē noilguma termiņa tecējumu izlīguma sarunu gadījumā un novērš nenoteiktību šajos gadījumos. Pārējās šā panta daļās tiek regulēts atbildības sadalījums starp atlikušajiem pārkāpējiem, bet Digitālo tirgu akta kontekstā šāds regulējums nebūs aktuāls, jo atbildība par Digitālo tirgu akta pārkāpumiem izriet no vienpusējas rīcības, ko veic vārtziņi.
Grozījumi 21.⁴ pantā ir nepieciešami, jo noilguma jautājumi kopumā ir vienlīdz būtiski arī zaudējumu atlīdzināšanas prasībās, kas izriet no Digitālo tirgu akta pārkāpumiem.
Grozījumi 21.⁵ pantā ir nepieciešami, jo ierobežojumi izprasīt noteikta veida pierādījumus no Konkurences padomes lietas materiāliem, kamēr tiek izmeklēta konkrēta lieta par Digitālo tirgu akta pārkāpumu, ir būtiski arī šādu lietu izmeklēšanas interesēs, pēc līdzības kā konkurences pārkāpumu lietās.
Piebilstams, ka šādas minētās prasības tieši neizriet no Digitālo tirgu akta, bet ir izstrādātas pēc analoģijas ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2014.gada 26.novembra Direktīvas 2014/104/ES par atsevišķiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem (turpmāk - Zaudējumu direktīva) prasībām. Digitālo tirgu akts neliedz dalībvalstīm ieviest šādu regulējumu, attiecīgi dalībvalstīm ir rīcības brīvība šāda regulējuma iestrādāšanā savos nacionālajos normatīvajos aktos. Grozījumi ir analoģiski izstrādāti pēc Vācijas piemēra, kas izstrādājot grozījumu Vācijas konkurences likumā ievieš Zaudējumu direktīvas normu ekvivalentus nacionālajā regulējumā un attiecina tos uz zaudējumu atlīdzināšanas prasībām, kas izriet no Digitālo tirgu akta pārkāpuma. Vācijas konkurences likuma grozījumi vācu valodā ir pieejami šajā saitē: https://www.bmwk.de/Redaktion/DE/Downloads/Wettbewerbspolitik/wettbewerbsdurchsetzungsgesetz-referentenentwurf-bmwk.pdf?__blob=publicationFile&v=1
Attiecīgi būs nepieciešams grozīt saistītās Civilprocesa likuma normas 30.⁶ nodaļā, nosakot, ka Digitālo tirgu akta pārkāpums, kas konstatēts ar spēkā stājušos lēmumu vai ar likumīgā spēkā stājušos tiesas spriedumu, no jauna nav jāpierāda, izskatot prasību par zaudējumu atlīdzināšanu. Līdz ar to ar šie grozījumi paredzēs, ka Latvijas uzņēmumiem un patērētājiem vairs tiesā nebūs atkārtoti jāpierāda Digitālo tirgu akta pārkāpuma esību, bet tikai zaudējumu apjomu un cēloņsakarību starp pārkāpumu un zaudējumiem. Šādi grozījumi ir lietderīgi, jo atvieglos zaudējumu atlīdzību Digitālo tirgu akta pārkāpumu gadījumā pēc analoģijas ar konkurences tiesību pārkāpumiem. Tas nodrošinātu atlīdzinājumu cietušajām personām un mazinātu netiešo kaitējumu, kas nodarīts digitālā tirgus struktūrai un tā darbībai kopumā. Ņemot vērā potenciālo vārtziņu plašo ietekmi Eiropas Savienībā un to sniegto pakalpojumu popularitāti, Latvijas galalietotāji (tostarp, patērētāji) un uzņēmumi, kas ir atkarīgi no vārtziņu pakalpojumiem, būs ieguvēji no šāda regulējuma.

Likumprojekts paredz papildināt 28.pantu ar (1¹) daļu, nosakot, ka Konkurences padomei ir visas Konkurences likumā paredzētās izpētes pilnvaras, lai izmeklētu Digitālo tirgu akta 5.,6., un 7.pantu pārkāpumus, un sniegtu atbalstu Komisijai. Digitālo tirgu akta pārkāpumu izmeklēšana notiek atbilstoši Konkurences likumā noteikto lietu izpētes kārtībai. Līdz ar to Latvija izmanto pilnvaru piešķiršanas brīvību konkurences iestādei pēc savas iniciatīvas veikt izpēti par Digitālo tirgu akta pārkāpumiem bez Komisijas iesaistes, ko nosaka Digitālo tirgu akta 38.panta 7.punkts. Tas ir lietderīgi, lai neierobežotu Konkurences padomes iespējas atklāt konkrētajās lietās citus konkurences tiesību pārkāpumus, ja tādi pastāv.
Papildus tam, ņemot vērā minētos grozījumus un grozījumus Konkurences likuma 33.panta otrajā daļā, likumprojekts paredz tehniskus grozījumus 28.panta trešajā daļā, nosakot, ka Konkurences likuma VIII nodaļā lietotais termins “tirgus dalībnieks” šīs nodaļas ietvaros tiek saprasts kā Eiropas Savienības tiesību termins “uzņēmums”. Tas ir nepieciešams, lai nerastos pretruna starp Konkurences likuma VIII nodaļu un to, kā termins “tirgus dalībnieks” definēts Konkurences likuma 1. panta 9. punktā. Norādāms, ka arī Digitālo tirgu aktā pamatā tiek lietots termins “uzņēmums”.

Lai nodrošinātu Digitālo tirgu akta 23.panta prasības par pārbaudēm, likumprojekts paredz grozījumus Konkurences likuma 33.pantā, ka Konkurences padome sniedz Komisijai nepieciešamo palīdzību procesuālo darbību sagatavošanā un veikšanā. Savukārt, lai nodrošinātu prasības attiecībā uz piespiedu pārbaudēm, likumprojekts paredz, ka Valsts policija nodrošina Komisijai nepieciešamo palīdzību, ja uzņēmums vai uzņēmumu apvienība nepakļaujas procesuālo darbību veikšanai. 
Konkurences likuma 9.panta piektā daļa jau šobrīd nodrošina Konkurences padomei, izmeklējot konkurences tiesību pārkāpumus, pilnvaras pieprasīt informāciju no jebkuras personas, iztaujāt personās, kā arī veikt pārbaudes uz vietas, tajā skaitā, pamatojoties uz tiesneša lēmumu, policijas klātbūtnē veikt piespiedu pārbaudes. Līdz ar to šo tiesību piemērošana tiek attiecināta arī uz Digitālo tirgu akta pārkāpumu izmeklēšanu, tostarp gadījumos, kad Konkurences padome sniedz palīdzību Komisijas izmeklēšanā.
Attiecībā uz to, vai Konkurences padomei būtu jānodrošina 9.panta piektajā daļā esošās pilnvaras arī izmeklējot Digitālo tirgu akta pārkāpumus un vai tas nepārkāpj Digitālo tirgu akta tvērumu, norādāms, ka:
Pirmkārt, Digitālo tirgu akta 23. pantā ietvertās Komisijas pilnvaras saturiski pēc būtības ir identiskas tām pilnvarām, kas ir noteiktas Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (turpmāk – Regula 1/2003) 20. pantā. Regula 1/2003, tostarp nosaka Komisijas pilnvaras, izmeklējot Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. un 102. panta pārkāpumus. Attiecīgi Konkurences likuma 32. un 33. pants regulē, kā Latvijā tiek iegūta atļauja veikt procesuālās darbības (inspekcijas), ja tās tiek veiktas Komisijas veiktās izpētes lietas ietvaros un kādas ir Konkurences padomes pilnvaras – tās ir atbilstošas Konkurences likuma 9. panta piektās daļas 4. punktam. Kā redzams no Konkurences likuma 33. panta pirmās daļas, tad fakts, ka Komisija veic procesuālās darbības (inspekcijas) atbilstoši Regulas 1/2003 20. un 21. pantam nekādi neierobežo Konkurences padomes tiesības izmantot nacionālajā normatīvajā aktā minētās pilnvaras.
Šai kontekstā ir norādāms, ka dalībvalstu procesuālās pilnvaras, piemērojot nacionālo konkurences tiesību regulējumu un Līgumu par Eiropas Savienības darbību atšķiras no dalībvalsts uz dalībvalsti. Proti, līdz Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 11. decembra Direktīvas 2019/1 par apstākļu nodrošināšanu nolūkā dot dalībvalstu konkurences iestādēm iespēju efektīvāk izpildīt konkurences noteikumus un par iekšējā tirgus pienācīgas darbības nodrošināšanu (turpmāk – Direktīva 2019/1) ieviešanai tās bija gan plašākas, gan šaurākas salīdzinājumā ar tām procesuālajām pilnvarām, kas ietvertas Regulā 1/2003 Komisijai. Savukārt kopš šīs direktīvas ieviešanas Eiropas Savienības līmenī ir panākts kopējs minimālais slieksnis procesuālo pilnvaru apjomam, bet tās praksē aizvien var būt atšķirīgas un arī ir atšķirīgas. Konkrētāk, Direktīva 2019/1 paredz plašākas pilnvaras dalībvalstu konkurences iestādēm nekā tās ir Komisijai saskaņā ar Regulu 1/2003 (piemēram, minētās direktīvas 6. panta 2. punkts paredz nepieciešamību noteikt pilnvaras dalībvalstu iestādēm, lai tās iekļūšanu telpās varētu īstenot piespiedu kārtā, bet Regula 1/2003 šādas pilnvaras Komisijai neparedz). Vēl jo vairāk minētās direktīvas normas tieši norāda uz iespēju noteikt dalībvalstu konkurences iestādēm vēl plašākas pilnvaras procesuālo darbību (inspekciju) laikā (skat. frāzi “vismaz šādas pilnvaras” Direktīvas 2019/1 6. panta 1. punktā). Tādējādi plašākas nacionālo konkurences iestāžu pilnvaras nepārkāpj nedz Regulas 1/2003 prasības, nedz Eiropas Savienības tiesības kopumā, un nav pamata secināt, ka plašāku procesuālo pilnvaru esība par tām, kas tieši noteiktas Komisijai, pārkāptu Digitālo tirgu akta prasības. Papildus minēto arī ilustrē fakts, ka praksē Komisiju, veicot procesuālās darbības (inspekcijas) Regulas 1/2003 ietvaros, piemēram, Austrijā, procesuālo darbību veikšanas pirmajā dienā parasti pavada vismaz viens Austrijas konkurences iestādes pārstāvis, jo nacionālajai konkurences iestādei Austrijas likums paredz tiesības nepieciešamības gadījumā iekļūt telpās, durvis uzlaužot.
Otrkārt, Konkurences likuma 9. panta piektās daļas 4. punktā minētās Konkurences padomes tiesības, nevis paplašina Digitālo tirgu akta tvērumu, bet gan korelē ar Digitālo tirgu akta 23. panta 9. un 10. punktu, kas paredz pienākumu Komisijai saņemt dalībvalsts tiesas atļauju procesuālo darbību veikšanai, ja to paredz nacionālie normatīvie akti. Attiecīgi jau no paša Digitālo tirgu akta regulējuma izriet, ka, neskatoties uz Digitālo tirgu akta tiešo piemērojamību, tomēr ir jāņem vērā katras dalībvalsts specifiskais nacionālais procesuālais regulējums, ievērojot dalībvalstu procesuālo autonomiju, tostarp Konkurences padomes pilnvaru apjoms, kāds noteikts ar Konkurences likumu. Konkurences likuma 9. panta piektās daļas 4. punktā minētās Konkurences padomes tiesības (kas gramatiski nav tieši minētas Digitālo tirgu akta 23. panta 2. punktā) pēc savas būtības tikai nodrošina to pašu Digitālo tirgu akta 23. panta 2. punktā minēto pilnvaru izpildi (piemēram, nepastāv cita mērķa un jēgas aizliegt uzņēmuma darbiniekiem sarunāties vai pārvietoties procesuālo darbību laikā, kā vien lai nodrošinātu pašas inspekcijas gaitu, tās nav tādas pilnvaras, kuras tiek izmantotas/pielietotas praksē pašas par sevi, izolēti no inspekcijas veikšanas). Turklāt arī Digitālo tirgu akta 23. panta 8. punkts paredz, ka nepieciešamības gadījumā Komisija drīkst lūgt pat tiesībsargājošās iestādes atbalstu, t. i., jau tiek pieļauts piespiedu mehānisms (kas izriet no attiecīgās dalībvalsts tiesību sistēmas) nesadarbošanās gadījumā. Proti, Digitālo tirgu akta 23. panta 8. punkts jau pēc būtības norāda uz to, ka dalībvalstu konkurences iestāžu procesuālo pilnvaru apjoms var būt plašāks nekā tas ir Komisijai (tādējādi pēc būtības Digitālo tirgu akta 23. panta 7. punkts paredz minimālo pilnvaru apjomu nacionālajai konkurences iestādei procesuālo darbību laikā, bet faktiski piešķirtās pilnvaras nacionālajai konkurences iestādei var būt arī plašākas, skat. gan kontekstā ar Regulas 1/2003 20. panta 5. punktu, gan Direktīvas 2019/1 6. panta 1. punktu).
Treškārt, no Digitālo tirgu akta preambulas 91. apsvēruma izriet, ka, “dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai pilnvarot savas valsts kompetentās iestādes, kuras nodrošina konkurences noteikumu izpildi, veikt izpēti saistībā ar vārtziņu iespējamu šajā regulā paredzēto atsevišķu pienākumu neievērošanu. Tas jo īpaši varētu būt svarīgi gadījumos, kad sākumā nav iespējams noteikt, vai vārtzinis ar savu rīcību varētu pārkāpt šo regulu, konkurences noteikumus, kuru izpildi valsts kompetentā iestāde ir pilnvarota nodrošināt, vai abus minētos”. Tas norāda uz to, ka ne Digitālo tirgu akta, ne Regulas 1/2003, ne Konkurences likuma regulējums nesatur savstarpēji izslēdzošas tiesību normas un Konkurences padomei ir jābūt visām tām pilnvarām, kas izriet no Konkurences likuma 9. panta, vienlaikus izmeklējot nacionālo konkurences tiesību, Līguma par Eiropas Savienības darbību un Digitālo tirgu akta iespējamos pārkāpumus, kā arī sniedzot atbalstu Komisijai Digitālo tirgu akta piemērošanā. Pretējā gadījumā var rasties paradoksāla situācija, kur Konkurences padomei faktiski tiek atņemtas tās pilnvaras, kas dotas konkurences tiesību pārkāpumu izmeklēšanai, ja tā vienlaikus izmeklē nacionālo konkurences tiesību, Līguma par Eiropas Savienības darbību un Digitālo tirgu akta iespējamos pārkāpumus, kā arī sniedz atbalstu Komisijai Digitālo tirgu akta pārkāpuma izmeklēšanā.

Ņemot vērā Digitālo tirgu akta 40.pantā minēto, Ekonomikas ministrija 2023.gada 1.februārī organizēja sanāksmi ar Konkurences padomi, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisiju, Datu valsts inspekciju, Patērētāju tiesību aizsardzības centru, un Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi, lai informētu par Digitālo tirgu akta prasībām un pārrunātu nepieciešamību izveidot sadarbību Digitālo tirgu akta uzraudzības nodrošināšanai. Sanāksmē secināts, ka Latvijā normatīvie akti jau nodrošina sadarbības pienākumu iestādēm. Tas ir, Valsts pārvaldes iekārtas likuma 54.pants paredz, ka iestādes sadarbojas, lai veiktu savas funkcijas un uzdevumus. Savukārt Administratīvā procesa likuma 53.pants nosaka, ka pēc tās iestādes pieprasījuma, kurai lieta ir piekritīga, cita institūcija neatkarīgi no padotības sniedz nepieciešamo informāciju, kas ir tās rīcībā, vai cita veida palīdzību. Līdz ar to nav nepieciešamas papildus izmaiņas normatīvajos aktos, lai izstrādātu atsevišķu sadarbības mehānismu iestādēm Digitālo tirgu akta uzraudzības vajadzībām.

2. Ārvalstu subsīdiju regulas prasību nodrošināšana

Lai veicinātu Ārvalstu subsīdiju regulas prasību izpildi, ir jānosaka kompetentā iestāde, kas sniegs Komisijai visu nepieciešamo atbalstu, tai skaitā sniegs Komisijai vajadzīgo informāciju, nodrošinās palīdzību procesuālo darbību (inspekciju) sagatavošanā un veikšanā, kā arī patstāvīgi pēc Komisijas lūguma īstenos jebkurus nepieciešamos faktu vākšanas pasākumus saskaņā ar pilnvarām, ko kompetentajai iestādei piešķīrusi dalībvalsts. Tāpat ir jāparedz, ka tiks nodrošināts policijas atbalsts un kā tiks nodrošināta tiesneša lēmuma saņemšana, kur tas ir nepieciešams, procesuālo darbību (inspekciju) veikšanai.

Ar likumprojektu tiek paredzēts, ka Konkurences padome būs kompetentā iestāde visa nepieciešamā atbalsta Komisijai sniegšanā, tai skaitā informācijas sniegšanā Komisijai saskaņā ar Ārvalstu subsīdiju regulas 13. panta 5. punktu un 36. panta 1. punktu, to paredzot likumprojekta 28. panta 1². daļā, atbalsta sniegšanā Komisijai inspekciju veikšanā, kā arī pēc Komisijas lūguma jebkuru faktu vākšanas pasākumu patstāvīgā īstenošanā saskaņā ar Ārvalstu subsīdiju regulas 14. panta 7. punktu, to paredzot attiecīgi likumprojekta 28. panta 1.² daļā un 33. panta pirmajā un trešajā daļā. Tāpat saskaņā ar likumprojekta 33. panta otro daļu paredzēta arī Valsts policijas atbalsta sniegšana, ja tirgus dalībnieks nepakļaujas Konkurences padomes procesuālo darbību (inspekciju) veikšanai, sniedzot atbalstu Komisijai. Šāds risinājums tiek paredzēts, jo Konkurences padomei ir pieredze procesuālo darbību (inspekciju) praktiskā norisē (Konkurences likumā ir paredzētas attiecīgas pilnvaras, izmeklējot konkurences tiesību pārkāpumus), kā arī Konkurences padomes kompetencē ietilpst uzņēmumu apvienošanās (koncentrāciju) izvērtēšana. Savukārt attiecībā uz ārvalstu subsīdijām kopumā un Komisijas pieprasījumiem par publisko iepirkumu procedūrām Konkurences padomei būs nepieciešams attīstīt pilnībā jaunu, konkurences iestādēm neraksturīgu kompetenču, kā arī to veiksmīgai īstenošanai nepieciešamo zināšanu apjomu. Ar likumprojekta 28. panta 1¹. daļu paredzēts Konkurences padomei Ārvalstu subsīdiju regulas prasību pilnīgai izpildei piešķirt visas Konkurences likumā paredzētās izpētes pilnvaras, kuras Konkurences padome īstenos, ievērojot Konkurences likumā noteikto lietu izpētes kārtību, tai skaitā paredzot iespēju Konkurences padomei sodīt uzņēmumus, kas tai nesniedz vai sniedz nepatiesu informāciju (skat. Konkurences likuma 9.⁴ pantu). Tāpat, lai Konkurences padome varētu efektīvi īstenot regulas prasību izpildi, ir nepieciešams nodrošināt Valsts pārvaldes iekārtas likuma 54. pantā un Administratīvā procesa likuma 53. pantā paredzēto, ka jebkura nacionālā iestāde sadarbojas pilnībā un visaptveroši ar Konkurences padomi, tai skaitā, sniedzot visu nepieciešamo informāciju Konkurences padomei vai nodrošinot citu iesaisti pēc Konkurences padomes attiecīga lūguma, turklāt likumprojekta 28. panta 1.² daļā paredzot iestāžu pienākumu sniegt arī ierobežotas pieejamības informāciju, kā arī Konkurences padomes noteiktajos termiņos. Tādējādi, sniedzot atbalstu Komisijai ārvalstu subsīdiju ietekmes izvērtēšanā, piemēram, publisko iepirkumu procedūrās, tiktu nodrošināta Konkurences padomei nepieciešamā informācija un cita veida iesaiste, piemēram, no Finanšu ministrijas, Iepirkumu uzraudzības biroja, publiskos iepirkumus organizējošām iestādēm, kā arī gadījumos, kad sniedzams atbalsts Komisijai tās uzsāktā ārvalstu subsīdiju ietekmes izmeklēšanā citās jomās, šādi tiktu nodrošināta Konkurences padomei nepieciešamā informācija un iesaiste arī no citām iestādēm atbilstoši piekritībai.