Anotācija (ex-ante)

Par Direktīvas 1. panta 1. punkta “a” apakšpunktu
Direktīvas 3.apsvērumā skaidrots, ka kopš direktīvas 2009/103/EK stāšanās spēkā tirgū ir laisti daudzi jauni motorizētie transportlīdzekļu veidi. Dažus no tiem darbina tikai elektromotors, dažus – palīgdzinēji. Šādi transportlīdzekļi būtu jāņem vērā, definējot terminu “transportlīdzeklis”. Minētās definīcijas pamatā vajadzētu būt šādu transportlīdzekļu vispārīgajiem raksturlielumiem, jo īpaši to maksimālajam projektētajam ātrumam un neto svaram, un būtu jānosaka, ka tā aptver vienīgi transportlīdzekļus, kuru piedziņa ir tikai mehāniska. Minētā definīcija būtu jāpiemēro neatkarīgi no transportlīdzekļa riteņu skaita. Ratiņkrēsli, kas ir paredzēti lietošanai personām ar fizisku invaliditāti, nebūtu jāiekļauj definīcijā.
Spēkā esošā OCTA likuma 1.panta pirmās daļas 12.punkta redakcija nosaka, ka OCTA likuma izpratnē transportlīdzeklis ir:
a) sauszemes mehāniskais transportlīdzeklis, piekabe (puspiekabe), mopēds, kas ir reģistrējams Ceļu satiksmes drošības direkcijā vai Valsts tehniskās uzraudzības aģentūrā, vai vietējā pašvaldībā vai ir reģistrēts ārvalstī;
b) tramvajs, kas ir reģistrējams vietējā pašvaldībā.
Uzsverams, ka saskaņā ar Ceļu satiksmes likuma (turpmāk - CSL) 9.panta pirmās daļas 1.punktu, Latvijas teritorijā ceļu satiksmē atļauts izmantot reģistrētus transportlīdzekļus, kuru konstrukcija un tehniskais stāvoklis atbilst Latvijā obligāti piemērojamo standartu un normatīvu prasībām, attiecībā uz kuriem ir veikta sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātā apdrošināšana un kuriem ir dota atļauja piedalīties ceļu satiksmē.
Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra noteikumu Nr. 1080 "Transportlīdzekļu reģistrācijas noteikumi" nosaka ceļu satiksmē iesaistīto mehānisko transportlīdzekļu, to piekabju (puspiekabju) un mopēdu (turpmāk – transportlīdzekļi) reģistrācijas kārtību valsts akciju sabiedrībā "Ceļu satiksmes drošības direkcija" (turpmāk – CSDD). Minēto noteikumu 3.punkts, nosaka, ka reģistrējot transportlīdzekļus, kā arī to virsbūves, kabīnes vai rāmjus, uz kuriem transportlīdzekļa izgatavotājs norāda transportlīdzekļa identifikācijas numuru (turpmāk – numurētais agregāts), CSDD veido valsts uzskaiti un nodrošina tās aktualizāciju. Valsts uzskaitē iekļauj katra transportlīdzekļa vai tā numurētā agregāta uzskaites tehniskos datus un datus par tā īpašnieku, turētāju un valdītāju. Reģistrējot transportlīdzekli, CSDD izsniedz atbilstošu reģistrācijas dokumentu, kurā cita starpā norāda arī transportlīdzekļa tipu, kurs savukārt ir noteikts pēc tehniskos datiem un parametriem, tai skaitā svara un maksimālā ātruma.
Saskaņā ar CSL 15.¹ panta pirmo daļu  nolūkā nodrošināt Latvijas tirgū piedāvāto mehānisko transportlīdzekļu un traktortehnikas, to piekabju un sastāvdaļu atbilstību drošības, ekoloģijas un nekaitīguma prasībām, tiek veikta to atbilstības novērtēšana. Savukārt atbilstības novērtēšanas kārtību Ministru kabineta 2009. gada 22. decembra noteikumos Nr. 1494 "Mopēdu, mehānisko transportlīdzekļu, to piekabju un sastāvdaļu atbilstības novērtēšanas noteikumi".
Atbilstoši CSL 1.panta 11.punktam mehāniskais transportlīdzeklis ir pašgājējs transportlīdzeklis, kas pārvietojas pa ceļu ar savu enerģiju (tai skaitā traktortehnika un trolejbuss), izņemot sliežu transportlīdzekļus un elektroskrejriteņus.
CSL 1.panta 12.punkts nosaka, ka mopēds ir šā panta 12.¹, 12.² vai 12.³ punktā minētais mehāniskais transportlīdzeklis.
CSL 1.panta 12.¹punkts nosaka, ka divriteņu mopēds ir divriteņu mehāniskais transportlīdzeklis, kura motora maksimālā jauda nepārsniedz 4 kilovatus, kura konstrukcijā paredzētais maksimālais ātrums pārsniedz 25 kilometrus stundā, bet nepārsniedz 45 kilometrus stundā, un, ja minētais transportlīdzeklis aprīkots ar dzirksteļaizdedzes tipa motoru, tā motora darba tilpums nepārsniedz 50 kubikcentimetrus.
CSL 1.panta 12.² punkts nosaka, ka trīsriteņu mopēds ir trīsriteņu mehāniskais transportlīdzeklis, kura pašmasa bez vadītāja nepārsniedz 270 kilogramus, kuram ir ne vairāk kā divas sēdvietas (ieskaitot vadītāja sēdvietu), kura motora maksimālā jauda nepārsniedz 4 kilovatus, kura konstrukcijā paredzētais maksimālais ātrums pārsniedz 25 kilometrus stundā, bet nepārsniedz 45 kilometrus stundā, un, ja minētais transportlīdzeklis aprīkots ar dzirksteļaizdedzes tipa motoru, tā motora darba tilpums nepārsniedz 50 kubikcentimetrus vai, ja minētais transportlīdzeklis aprīkots ar kompresijaizdedzes tipa motoru, tā motora darba tilpums nepārsniedz 500 kubikcentimetrus.
CSL 1.panta 12.³ punkts nosaka, ka četrriteņu mopēds ir četrriteņu mehāniskais transportlīdzeklis, kura pašmasa bez vadītāja nepārsniedz 425 kilogramus, kuram ir ne vairāk kā divas sēdvietas (ieskaitot vadītāja sēdvietu), kura motora maksimālā jauda nepārsniedz 4 kilovatus (transportlīdzeklim ar slēgta tipa vadītāja un pasažiera nodalījumu — 6 kilovatus), kura konstrukcijā paredzētais maksimālais ātrums pārsniedz 25 kilometrus stundā, bet nepārsniedz 45 kilometrus stundā, un, ja minētais transportlīdzeklis aprīkots ar dzirksteļaizdedzes tipa motoru, tā motora darba tilpums nepārsniedz 50 kubikcentimetrus vai, ja minētais transportlīdzeklis aprīkots ar kompresijaizdedzes tipa motoru, tā motora darba tilpums nepārsniedz 500 kubikcentimetrus.
CSL 1.  panta 30. punkts nosaka, ka tricikls ir trīsriteņu mehāniskais transportlīdzeklis ar simetriski izvietotiem riteņiem, kas nav klasificējams kā mopēds. Tricikla pašmasa bez vadītāja nepārsniedz 1000 kilogramus.
CSL 1.panta 30.¹ punkts nosaka, ka kvadricikls ir četrriteņu mehāniskais transportlīdzeklis ar simetriski izvietotiem riteņiem, kas nav klasificējams kā mopēds. Kvadricikla pašmasa bez vadītāja nepārsniedz 450 kilogramus (600 kilogramus, ja tas paredzēts kravu pārvadāšanai).
CSL 1.panta 13.punkta nosaka, ka motocikls ir divriteņu mehāniskais transportlīdzeklis (ar blakusvāģi vai bez tā), kas nav klasificējams kā mopēds. Šis termins attiecas arī uz sniega motocikliem.
CSL 1.panta 18.punkts nosaka, ka piekabe (puspiekabe) ir  transportlīdzeklis, kas paredzēts braukšanai savienojumā ar mehānisko transportlīdzekli. Šis termins neattiecas uz motociklu blakusvāģiem.
Līdz ar to, izvērtējot kopsakarā attiecīgās OCTA likuma un CSL normas attiecībā uz mehāniskā transportlīdzekļa definīciju, uz kuru attiecas apdrošināšanas pienākums, konstatējams, ka minēto Direktīvas prasību pārņemšanai grozījumi nacionālajā regulējumā nav nepieciešami, izņemot attiecībā uz vārda "mopēds" izslēgšanu OCTA likuma 1.panta pirmās daļas 12. punkta "a" apakšpunktā, jo mopēds ir tikai viens no CSL minētajiem mehānisko transportlīdzekļu veidiem, uz kuru attiecas apdrošināšanas pienākums.


Par Direktīvas 1.panta 1.punkta b) apakšpunktu
Direktīvas 5.apsvērumā skaidrots, ka Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk - EST) jaunākajos lēmumos, proti, lēmumos lietās Vnuk, Rodrigues de Andrade un Torreiro, ir precizējusi koncepta “transportlīdzekļu izmantošana” nozīmi. Jo īpaši EST ir precizējusi, ka mehāniskie transportlīdzekļi parasti ir paredzēti izmantošanai transportam neatkarīgi no šādu transportlīdzekļu raksturlielumiem un ka šādu transportlīdzekļu izmantošana attiecas uz jebkādu transportlīdzekļa izmantošanu, kas atbilst tā parastai funkcijai – kalpot par transporta līdzekli, – neatkarīgi no apvidus, kurā attiecīgais mehāniskais transportlīdzeklis tiek izmantots, un neatkarīgi no tā, vai transportlīdzeklis ir nekustīgs vai atrodas kustībā. Direktīvu 2009/103/EK nepiemēro, ja negadījuma brīdī šāda transportlīdzekļa parastā funkcija ir “tikt izmantotam mērķiem, kuriem transportlīdzekli neizmanto”. Tā tas varētu būt gadījumā, ja attiecīgo transportlīdzekli neizmanto minētās direktīvas 3. panta pirmās daļas nozīmē, jo tā parastā funkcija, piemēram, ir “tikt izmantotam kā rūpnieciskam vai lauksaimnieciskam enerģijas avotam”. Juridiskās noteiktības labad šī judikatūra tiek atspoguļota direktīvā 2009/103/EK, nosakot “transportlīdzekļa izmantošanas” definīciju.
EST 2021. gada 29. aprīļa spriedumā lietā Nr. C‑383/19 46. punktā norāda, ka transportlīdzeklis, kas ir reģistrēts un tādēļ nav ticis pienācīgi izņemts no aprites un kas ir piemērots braukšanai, atbilst “transportlīdzekļa” jēdzienam Direktīvas 2009/103 1. panta 1. punkta izpratnē un tādējādi uz to nepārstāj attiekties šīs direktīvas 3. panta pirmajā daļā minētais apdrošināšanas pienākums tikai tāpēc vien, ka tā īpašnieks vairs neplāno to vadīt un to ir novietojis privātā teritorijā (spriedums, 2018. gada 4. septembris, Juliana, C‑80/17, EU:C:2018:661, 42. punkts). Līdz ar to saskaņā ar minētās direktīvas 3. panta pirmo daļu civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas līguma noslēgšana saistībā ar mehāniskā transportlīdzekļa lietošanu ir obligāta gadījumā, ja attiecīgais transportlīdzeklis joprojām ir reģistrēts dalībvalstī un ar to var piedalīties ceļu satiksmē, bet tas pēc tā īpašnieka, kurš vairs nevēlas to vadīt, izvēles ir novietots privātā teritorijā (spriedums, 2018. gada 4. septembris, Juliana, C‑80/17, EU:C:2018:661, 52. punkts).
Līdz ar to likumprojekts paredz grozījumus OCTA likuma 1.panta pirmās daļas 2.punktā, nosakot, ka apdrošināšanas gadījums ir ceļu satiksmes negadījums, kurā, lietojot transportlīdzekli transporta vajadzībām neatkarīgi no transportlīdzekļa lietošanas vietas un tā, vai transportlīdzeklis atradās kustībā, ir nodarīts kaitējums trešajai personai un kuram iestājoties paredzēta apdrošināšanas atlīdzības izmaksa. Tāpat likumprojekts paredz grozījumus OCTA likuma 35.pantā, 15.punktā nosakot, ka zaudējumi netiek atlīdzināti, ja tie nodarīti ar transportlīdzekli, kas lietots terorakta veikšanai, ka arī papildinot ar 16.punktu, kas nosaka, ka zaudējumi netiek atlīdzināti, ja tie nodarīti ar transportlīdzekli, kas negadījuma brīdī nav lietots transporta vajadzībām.


Par Direktīvas 1.panta 2.punkta a) apakšpunktu
Likumprojekts paredz grozījumus OCTA likuma 3.panta pirmajā un otrajā daļā, īpaši precizējot, ka apdrošināšanas segums attiecas uz transportlīdzekļa lietošanu transporta vajadzībām neatkarīgi no transportlīdzekļa lietošanas vietas un neatkarīgi no tā, vai transportlīdzeklis atrodas kustībā.


Par Direktīvas 1.panta 2.punkta b) apakšpunktu
Direktīvas 1.panta 2.punkta b) apakšpunkts paredz, ka direktīvu Nr. 2009/103/EK nepiemēro transportlīdzekļa izmantošanai motosporta pasākumos un aktivitātēs, tostarp sacīkšu braucienos, sacensībās, treniņos, testos un paraugdemonstrējumos, kas tiek veikti dalībvalsts norobežotā, šim nolūkam speciāli apzīmētā teritorijā, ja attiecīgā dalībvalsts nodrošina, ka pasākuma rīkotājs vai jebkura cita persona ir iegādājusies alternatīvu apdrošināšanas vai garantijas polisi, kas sedz jebkurai trešajai personai nodarītu kaitējumu, tostarp skatītājiem un citiem klātesošajiem, bet ne obligāti – dalībniekiem autovadītājiem un viņu transportlīdzekļiem nodarīto kaitējumu.
Direktīvas 10.apsvērumā skaidrots, ka dalībvalstīm direktīva Nr. 2009/103/EK nebūtu jāpiemēro mehānisko transportlīdzekļu izmantošanai sporta pasākumos un aktivitātēs, tostarp sacīkšu braucienos un sacensībās, kā arī, tostarp ātruma, uzticamības vai vadīšanas prasmes, apmācībā, testēšanā un paraugdemonstrējumos, kas ir atļauti saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Šādiem pasākumiem būtu jānotiek norobežotā, šim nolūkam speciāli iezīmētā teritorijā tā, lai nodrošinātu, ka parastie satiksmes dalībnieki, sabiedrības locekļi un personas, kas ar attiecīgo pasākumu nav saistītas, ceļu, pa kuru tiek braukts, nevar vienlaikus izmantot nedz faktiski, nedz potenciāli. Šādi pasākumi parasti ietver tos, kas tiek rīkoti uz speciālām motosporta trasēm vai ceļiem un tuvākās apkārtnes teritorijās, piemēram, drošības zonās, tehniskās apskates zonās un garāžās, kur negadījuma risks ir daudz augstāks nekā uz parastiem ceļiem un kur nepiederošām personām nebūtu jāiekļūst.
Norādāms, ka pašlaik spēkā esošā Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likuma 1.panta 1.punkta redakcija nosaka, ka publisks pasākums ir fiziskās vai juridiskās personas plānots un organizēts sabiedrībai pieejams svētku, piemiņas, izklaides, sporta vai atpūtas pasākums publiskā vietā neatkarīgi no īpašuma piederības. Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likuma 1.panta 2.punkts nosaka, ka pasākuma organizators ir pilngadīga fiziskā persona, kurai nav nodibināta aizgādnība, juridiskā persona vai arī valsts vai pašvaldības iestāde, kas plāno un organizē publisku pasākumu. Savukārt Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likuma 10.panta otrās daļas 1.punkts paredz, ka pasākuma organizatoram ir pienākums nodrošināt, lai publiska pasākuma norises vieta būtu norobežota un iekārtota atbilstoši sabiedriskās kārtības un drošības, ugunsdrošības, darba aizsardzības un vides aizsardzības prasībām. Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likuma 10.panta otrās daļas 8.punkts nosaka, ka pasākuma organizatoram ir pienākums noslēgt civiltiesiskās apdrošināšanas līgumu, lai nodrošinātu to, ka zaudējumi, kas pasākuma organizatora darbības vai bezdarbības dēļ pasākuma laikā var rasties trešajām personām, tiktu atlīdzināti.
Līdz ar to likumprojekts paredz grozījumus OCTA likuma 35.panta 5.punktā, nosakot, ka netiek atlīdzināti zaudējumi, kas nodarīti, transportlīdzekli lietojot treniņbraucienā vai sacensību braucienā, kurš ir veikts norobežotā teritorijā, normatīvajos aktos par publisku pasākumu rīkošanu noteiktajā kārtībā, ja pasākuma organizators ir iegādājies alternatīvu civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas līgumu, kas sedz trešajai personai nodarītos zaudējumus.


Par Direktīvas 1.panta 3.punktu
Attiecībā uz Direktīvas 1.panta 3.punktā (direktīvas Nr.2009/103/EK 4.panta 1.punktā) noteikto par apdrošināšanas pārbaudēm, norādāms, ka jau pašlaik OCTA likuma 53.panta pirmā daļa nosaka, ka Valsts policijas darbinieks ir tiesīgs pārliecināties par apdrošināšanas līguma (turpmāk – OCTA līgums) spēkā esamību, izmantojot datus, kuri ir pieejami sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas informācijas sistēmā (turpmāk – OCTA informācijas sistēma), vai pēc apdrošināšanas polises, ja polise ir izsniegta.
Papildus norādāms, ka minētajā tiesību normā ir identificēti divi iespējamie OCTA līguma spēkā esamības pārbaudes veidi, kādus Valsts policijas darbinieki var izmantot, proti:
1) Valsts policijas darbinieks par OCTA līguma spēkā esamību pārliecinās, izmantojot OCTA informācijas sistēmā pieejamo informāciju. Šajā pārbaudes veidā tiek izmantoti tehniskie līdzekļi, neapturot transportlīdzekli;
2) Valsts policijas darbinieks fiziski aplūko transportlīdzekļa vadītāja uzrādīto OCTA polisi. Šim pārbaudes veidam pēc būtības nepieciešama transportlīdzekļa apturēšana.
Savukārt izmantot OCTA informācijas sistēmā pieejamo informāciju Valsts policijas darbinieks var gan pats pēc savas iniciatīvas, gan arī bez tiešas Valsts policijas darbinieka iesaistes, t.i., izmantojot tehniskos līdzekļus, kuri, neapturot transportlīdzekli, fiksē OCTA līguma spēkā esību vai neesību.
Tehnisko līdzekļu, kuri, neapturot transportlīdzekli, fiksē attiecīgo ceļu satiksmes pārkāpumu, izmantošana ir efektīvs ceļu satiksmes uzraudzības instruments. Šis instruments, izmantojot attiecīgajā valsts informācijas sistēmā pieejamo informāciju dod iespēju automatizētā režīmā fiksēt attiecīgus pārkāpumus. Ikdienā ar šiem tehniskajiem līdzekļiem, neapturot transportlīdzekli, fiksē ceļu satiksmes pārkāpumus attiecībā uz transportlīdzekļa braukšanas ātrumu, tehnisko apskati, autoceļu lietošanas nodevu un OCTA līguma spēkā esamību.
Ministru kabineta 2022.gada 12.aprīļa noteikumi Nr.224 “Prasības un kārtība tehnisko līdzekļu uzstādīšanai uz ceļiem un prasības informācijas nosūtīšanai un saņemšanai no tehniskajiem līdzekļiem apstrādei transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrā” nosaka prasības informācijas nosūtīšanai un saņemšanai no tehniskiem līdzekļiem apstrādei transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrā, kurš ietilpst OCTA informācijas sistēmā saskaņā ar OCTA likuma 58.panta pirmo daļu. Administratīvā pārkāpuma procesā personas datu apstrādei piemēro likumu “Par fizisko personu datu apstrādi kriminālprocesā un administratīvā pārkāpuma procesā”.
Veicot ceļu satiksmes uzraudzību ar tehniskajiem līdzekļiem, Valsts policija datus par OCTA esamību neglabā. Ir divi modeļi satiksmes uzraudzībai ar tehniskajiem līdzekļiem attiecibā uz OCTA esamības pārbaudi:
1)      OCTA esamība tiek pārbaudīta tikai tiem transportlīdzekļiem, kuri izdarījuši kādu citu ceļu satiksmes pārkāpumu, kas fiksēts ar tehniskajiem līdzekļiem, neapturot transportlīdzekli;
2)      ar tehniskajiem līdzekļiem tiek kontrolēta pilnīgi visa transportlīdzekļu plūsma un attiecīgi OCTA esamība tiek pārbaudīta pilnīgi viesiem transportlīdzekļiem.
Abos šajos satiksmes uzraudzības modeļos Valsts policijas amatpersonas pašas tiešā veidā neveic OCTA esamības pārbaudes attiecīgā informācijas sistēmā. To dara attiecīgi starpsistēmu tehniskie risinājumi un OCTA neesamības gadījumā attiecīgā sistēma ģenerē (sagatavo) lēmumu par sodu.
Līdz ar to, izvērtējot kopsakarā minētās OCTA likuma un CSL normas, konstatējams, ka minēto Direktīvas prasību pārņemšanai grozījumi nacionālajā regulējumā nav nepieciešami.


Par Direktīvas 1.panta 4.punktu
Kā norādīts Direktīvas 16.apsvērumā, pašlaik daudzu dalībvalstu tiesību aktos apdrošināšanas pienākums ir saistīts ar transportlīdzekļa izmantošanu direktīvas 2009/103/EK 3. panta pirmās daļas nozīmē. Šādās dalībvalstīs transportlīdzekli izmantot ir atļauts tikai tad, ja tas ir reģistrēts. Šo dalībvalstu tiesību aktos ir noteikts, ka attiecībā uz transportlīdzekli tā aktīvas reģistrācijas un izmantošanas laikā ir jāiegādājas mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšana transportlīdzekļa direktīvas 2009/103/EK 3. panta pirmās daļas nozīmē. Līdz ar to minētās dalībvalstis neprasa apdrošināšanas segumu par tādu transportlīdzekļu izmantošanu, kas pastāvīgi vai uz laiku reģistrā ir dzēsti, jo tie, piemēram, atrodas muzejā, tiek restaurēti vai cita iemesla dēļ nav izmantoti ilgāku laiku, piemēram, sezonālas izmantošanas dēļ. Šādām dalībvalstīm ir jāveic atbilstīgi pasākumi, ar kuriem nodrošina, ka atlīdzība, kas atbilst ar direktīvu 2009/103/EK paredzētajai atlīdzībai, tiek izmaksāta par jebkādiem zaudējumiem vai miesas bojājumiem, kurus to teritorijā un citu dalībvalstu teritorijā ir izraisījuši minētajā direktīvā definētie transportlīdzekļi, kas tiek izmantoti tās 3.panta pirmās daļas nozīmē.
Līdz ar to likumprojekts paredz grozījumus OCTA likuma 3.panta trešajā daļā, nosakot, ka apdrošināšanas pienākuma nav gadījumā, ja transportlīdzekļa reģistrācija valsts vai pašvaldību transportlīdzekļu reģistrā uz laiku ir pārtraukta normatīvajos aktos par transportlīdzekļu reģistrāciju noteiktajā kārtībā, nododot numura zīmes. Ievērojot to, ka šādas atkāpes no apdrošināšanas pienākuma gadījumā katra dalībvalsts nodrošina, ka attiecībā uz  minētajiem transportlīdzekļiem piemēro tādu pašu režīmu kā transportlīdzekļiem, kuriem apdrošināšanas saistības nav izpildītas, likumprojekts paredz grozījumus OCTA likuma 51.panta pirmajā daļā, papildinot ar 12.punktu, kas nosaka, zaudējumu atlīdzība tiek segta no Garantijas fonda gadījumā, ja zaudējumus nodarījis transportlīdzeklis, kura reģistrācija valsts vai pašvaldību transportlīdzekļu reģistrā uz laiku ir pārtraukta normatīvajos aktos par transportlīdzekļu reģistrāciju noteiktajā kārtībā, nododot numura zīmes. Papildus likumprojekts paredz grozījumus OCTA likuma 41.panta otrajā daļā, papildinot to ar 11.punktu, kas nosaka, ka LTAB ir tiesīgs iesniegt regresa prasību pret transportlīdzekļa vadītāju, ja viņš vadījis transportlīdzekli, kura reģistrācija valsts vai pašvaldību transportlīdzekļu reģistrā uz laiku ir pārtraukta normatīvajos aktos par transportlīdzekļu reģistrāciju noteiktajā kārtībā, nododot numura zīmes, vai pret ceļu satiksmes negadījumā zaudējumu nodarījušā transportlīdzekļa īpašnieku vai — transportlīdzekļa līzinga gadījumā — transportlīdzekļa reģistrācijas apliecībā norādīto transportlīdzekļa turētāju, ja tas pieļāvis transportlīdzekļa vadīšanu šajā punktā minētajā gadījumā."


Pārņemot Direktīvas 1.panta 5.punktu
Direktīvas 19.apsvērumā skaidrots, ka Direktīvā 2009/103/EK pašlaik ir noteikti dažādi atsauces datumi, kuros periodiski ir jāpārrēķina minimālā seguma summas dažādās dalībvalstīs, kā rezultātā minimālās seguma summas atkarībā no dalībvalsts atšķiras. Lai visā Savienībā nodrošinātu cietušo personu vienlīdzīgu minimālo aizsardzību, minētās minimālās summas būtu jāsaskaņo un būtu jāievieš vienota pārskatīšanas klauzula, kā kritēriju izmantojot Eurostat publicēto saskaņoto patēriņa cenu indeksu, kā arī procesuāli noteikumi, kas reglamentē šādu pārskatīšanu un nosaka vienotu grafiku.
Līdz ar to likumprojekts paredz grozījumus OCTA likuma 15.panta pirmajā daļā, nosakot, ka iestājoties apdrošināšanas gadījumam, apdrošinātājs, kurš apdrošinājis zaudējumu nodarījušā transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesisko atbildību, vai Transportlīdzekļu apdrošinātāju birojs (ja apdrošināšanas atlīdzība izmaksājama no Garantijas fonda) sedz zaudējumus, nepārsniedzot noteikto apdrošinātāja atbildības limitu:
1) personai nodarīto zaudējumu atlīdzināšanai — līdz 6 450 000 euro neatkarīgi no cietušo personu skaita;
2) mantai nodarīto zaudējumu atlīdzināšanai — līdz 1 300 000 euro neatkarīgi no trešo personu skaita.


Par Direktīvas 1.panta 8.punktu un 18.punktu
Direktīvas 1.panta 8. un 18. punktā paredzēts jauns regulējums, lai garantētu ātru un pilnīgu kompensāciju cietušajām personām, ja par negadījumu atbildīgā transportlīdzekļa apdrošinātājam ir pasludināts maksātnespējas process vai uzsākta likvidācija. Direktīvas 1.panta 8.punkts (direktīvas Nr. 2009/103/EK 10.a pants) nosaka regulējumu attiecībā uz personām, kas cietušas negadījumos, kuri notikuši viņu dzīvesvietas dalībvalstī. Savukārt Direktīvas 1.panta 18.punkts (direktīvas Nr. 2009/103/EK 25.a pants) nosaka regulējumu attiecībā uz personām, kas cietušas negadījumos, kuri notikuši dalībvalstī, kas nav viņu dzīvesvietas dalībvalsts. Abās minētajās Direktīvas normās noradītās prasības pēc būtības paredz līdzīgus cietušo personu aizsardzības mehānismus. Dalībvalstij ir pienākums izveidot vai pilnvarot iestādi, kuras uzdevums ir sniegt kompensāciju cietušajām personām šādos gadījumos un kuru rīcībā ir minētā uzdevuma izpildei pietiekami līdzekļi. Pārrobežu situācijās sadarbība starp attiecīgajām iestādēm ir obligāta, un galīgo finansiālo atbildību uzņemas maksātnespējīgā apdrošinātāja piederības dalībvalsts, vienlaikus ļaujot ar šo dalībvalstu iestāžu starpniecību ātri izmaksāt kompensāciju cietušajām personām, kas dzīvo citās dalībvalstīs. Minētajām iestādēm ir savstarpēji jāvienojas par atlīdzināšanas procedūrām. Proti, Direktīvas Nr. 2009/103/EK 10.a panta 13. punkta un 25.a panta 13. punkta pirmajā daļā ir minēts nolīgums starp Eiropas ekonomikas zonas valstu garantiju fondiem (kompensācijas iestādēm). Direktīva paredz, ka starp iestādēm, kurām ir uzticēts uzdevums nodrošināt kompensāciju cietušajām personām apdrošināšanas sabiedrības maksātnespējas gadījumā (t.i., Eiropas ekonomikas zonas valstu garantiju fondiem (kompensācijas iestādēm)) noslēdzams daudzpusējs nolīgums par to iekšējām funkcijām un pienākumiem un atlīdzināšanas procedūrām, lai minēto uzdevumu īstenotu efektīvi. Šis nolīgums nav starptautiskais līgums vispārpieņemtā izpratnē, tomēr tas nodrošina minētās kompensāciju sistēmas efektīvu funkcionēšanu.

Norādāms, ka vairākas Direktīvas 1.panta 8.punktā un 18.punktā paredzētās prasības jau atbilst spēkā esošajam regulējumam. Proti:
1) OCTA likuma 38.panta pirmā un otrā daļa nosaka apdrošināšanas atlīdzības pieprasīšanas kārtību. OCTA likuma 39.panta pirmā daļa nosaka, ka apdrošinātājs vai LTAB triju mēnešu laikā no šā likuma 36.panta otrajā un ceturtajā daļā minētā rakstveida pieteikuma saņemšanas dienas, bet ne vēlāk kā mēneša laikā pēc visu nepieciešamo dokumentu saņemšanas pieņem lēmumu par apdrošināšanas atlīdzības izmaksu un nosūta attiecīgu rakstveida informāciju apdrošināšanas atlīdzības pieprasītājam. OCTA likuma 40.pants nosaka, ka apdrošinātājs vai LTAB apdrošināšanas atlīdzību izmaksā piecu dienu laikā pēc tam, kad pieņemts lēmums par apdrošināšanas atlīdzības izmaksu. Ja minētais termiņš netiek ievērots apdrošinātāja vai Transportlīdzekļu apdrošinātāju biroja vainas dēļ, apdrošinātājs vai Transportlīdzekļu apdrošinātāju birojs papildus izmaksājamai apdrošināšanas atlīdzībai maksā 12 procentus gadā no izmaksājamās apdrošināšanas atlīdzības summas. OCTA likuma 51.panta pirmās daļas 1.teikums nosaka, ka apdrošinātāji izveido un LTAB administrē Garantijas fondu. OCTA likuma 51.panta sestā daļa nosaka, ka Garantijas fonda līdzekļus veido apdrošinātāju veiktās iemaksas un atskaitījumi no sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas prēmijām. OCTA likuma 51.panta devītā daļa nosaka, ka Garantijas fonda izveidošanas, uzkrāšanas un administrēšanas kārtību nosaka Ministru kabinets;
2) Apdrošināšanas un pārapdrošināšanas likuma (turpmāk - APL) 252.panta trešā un ceturtā daļa nosaka, ka Latvijas Banka savā mājaslapā internetā nekavējoties publicē paziņojumu par apdrošināšanas sabiedrības likvidācijas uzsākšanu, kā arī nekavējoties nosūta paziņojumu Eiropas Savienības oficiālo publikāciju birojam publicēšanai izdevumā "Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis". Likvidators nodrošina, ka oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis" nekavējoties tiek publicēts paziņojums par pieņemtajiem nolēmumiem attiecībā uz apdrošināšanas sabiedrības likvidāciju. APL 253.panta septītā daļa nosaka, ka likvidators regulāri, bet ne retāk kā reizi gadā par likvidācijas gaitu rakstveidā informē zināmos kreditorus. APL 258.panta pirmā daļa nosaka, ka likvidators pēc likvidācijas uzsākšanas individuāli rakstveidā paziņo par to visiem zināmajiem kreditoriem neatkarīgi no šo kreditoru atrašanās vietas. APL 268.panta pirmā daļa nosaka, ka Latvijas Banka savā mājaslapā internetā nekavējoties publicē paziņojumu par apdrošināšanas sabiedrības maksātnespējas procesa pasludināšanu. Latvijas Banka nekavējoties nosūta šo paziņojumu Eiropas Savienības oficiālo publikāciju birojam publicēšanai izdevumā "Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis";
3) Maksātnespējas likuma (turpmāk - ML) 26.panta trešās daļas 2.punkts nosaka, ka administratoram ir pienākums sniegt informāciju par juridiskās personas maksātnespējas procesa un fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi tiesai, kreditoriem, Maksātnespējas kontroles dienestam un citām normatīvajos aktos noteiktajām personām un institūcijām. ML 81.panta pirmā un otrā daļā noteikts administratora pienākums ziņot kreditoriem par parādnieka mantas pārdošanas plānu, mantas neesamību parādnieka uzņēmumā, administratora atlīdzības apmēru, juridiskās personas maksātnespējas procesa izdevumiem, kreditoru prasījumu apmierināšanas plānu, nodomu atteikties no prasījumiem, nodomu noslēgt izlīgumu, nodomu veikt prasījuma tiesību cesiju, neieķīlātās mantas pārdošanas termiņa pagarināšanu, kā par citiem jautājumiem, kuriem ir nozīme juridiskās personas maksātnespējas procesa norisē. ML 85.panta pirmā daļa nosaka, ka pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas administrators katru mēnesi sagatavo un elektroniski nosūta kreditoriem un Maksātnespējas kontroles dienestam savas darbības pārskatu.
Ievērojot jau minēto spēkā esošo regulējumu, likumprojekts paredz:
1) OCTA likuma 11.panta izslēgšanu. Tā kā OCTA likuma 11. panta otrajā daļā ir ietverta norāde par saīsinājuma "Garantijas fonds" lietošanu turpmākajā tekstā, bet minētais pants tiek izslēgts, likumprojektā ir paredzēti grozījumi OCTA likuma 14.panta ceturtajā daļā par saīsinājuma "Garantijas fonds" lietošanu turpmākajā tekstā;
2) grozījumus OCTA likuma 51.panta pirmās daļas 5. punktā, nosakot, ka no Garantijas fonda sedzami zaudējumi, kurus nodarījis transportlīdzeklis vai Eiropas Ekonomikas zonas valstī reģistrēts vai reģistrējams transportlīdzeklis, ja Latvijas Republikā reģistrētai apdrošināšanas sabiedrībai vai ārvalsts apdrošinātāja filiālei, kas veikusi tā īpašnieka civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu, pasludināts maksātnespējas process vai uzsākta likvidācija. Veidojot minētās tiesību normas redakciju, ir ņemta vērā APL lietoto terminu nozīme. Atbilstoši APL 1. panta pirmās daļas 5. punktam apdrošināšanas sabiedrība ir Latvijas Republikā reģistrēta akciju sabiedrība vai Eiropas komercsabiedrība, vai savstarpējās apdrošināšanas kooperatīvā sabiedrība, kurai saskaņā ar šo likumu ir tiesības veikt apdrošināšanu. Saskaņā ar APL 1. panta pirmās daļas 24. punktu ārvalsts apdrošinātāja filiāle ir Latvijas Republikā izveidota un reģistrēta ārvalsts apdrošinātāja filiāle. APL 164. panta pirmā daļa nosaka, ka ārvalsts apdrošinātāja filiāle var uzsākt darbību Latvijas Republikā pēc Latvijas Bankas licences saņemšanas;
3) OCTA likuma 51.panta pirmā daļa tiek papildināta ar 11. punktu, nosakot, ka no Garantijas fonda sedzami zaudējumi, kurus nodarījis transportlīdzeklis vai Eiropas Ekonomikas zonas valstī reģistrēts vai reģistrējams transportlīdzeklis, ja citā Eiropas Ekonomikas zonas valstī reģistrētai apdrošināšanas sabiedrībai vai ārvalsts apdrošinātāja filiālei, kas veikusi tā īpašnieka civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu, pasludināts maksātnespējas process vai uzsākta likvidācija, un zaudējumi nodarīti Latvijas Republikas rezidentam;
4) Tāpat OCTA likuma 51.pants tiek papildināts ar 2.¹ daļu, paredzot, ka LTAB slēdz līgumu ar Eiropas Ekonomikas zonas valsts garantiju fondiem (kompensācijas iestādēm) par sadarbību apdrošināšanas atlīdzības izmaksu segšanā un savstarpējo norēķinu kārtību gadījumā, ja attiecīgajai apdrošināšanas sabiedrībai pasludināts maksātnespējas process vai uzsākta likvidācija;
5) grozījumus OCTA likuma 41.panta otrajā daļā, papildinot ar 9.¹ punktu, kas nosaka, ka LTAB ir tiesīgs iesniegt regresa prasību pret Eiropas Ekonomikas zonas valsts garantijas fondu (kompensācijas iestādi), ja šajā valstī reģistrētai apdrošināšanas sabiedrībai pasludināts maksātnespējas process vai uzsākta likvidācija;
6) grozījumus OCTA likuma 43.panta pirmajā daļā, nosakot, ka OCTA sistēmas sekmīgu darbību valstī atbilstoši savam darbības mērķim un uzdevumiem nodrošina LTAB, kurā apvienojušās visas apdrošināšanas sabiedrības, kurām ir tiesības veikt sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu Latvijas Republikā vai citā dalībvalstī, izmantojot tiesības dibināt filiāli vai pakalpojumu sniegšanas brīvības principu. Šādi grozījumi ir nepieciešami, ievērojot to, ka apdrošināšanas sabiedrība var sniegt OCTA pakalpojumus arī citā dalībvalstī, izmantojot tiesības dibināt filiāli vai pakalpojumu sniegšanas brīvības principu, un to, ka dalībvalsts var noteikt pienākumu veikt finanšu iemaksas garantijas fonda uzkrāšanai apdrošināšanas sabiedrības maksātnespējas gadījumiem tikai tām apdrošināšanas sabiedrībām, kuras dalībvalsts ir licencējusi;
7) grozījumus OCTA likuma 50.pantā, papildinot pirmo daļu ar 6.punktu, kas nosaka, ka LTAB sniedz informāciju par apdrošinātāju, kuram pasludināts maksātnespējas process vai uzsākta likvidācija. OCTA likuma 50.panta otrā daļa tiek izteikta jaunā redakcijā, paredzot, ka informācija par apdrošinātāju, kuram pasludināts maksātnespējas process vai uzsākta likvidācija, ir publiski pieejama LTAB tīmekļvietnē. LTAB informē Eiropas Ekonomikas zonas valsts garantiju fondus (kompensācijas iestādes) par apdrošinātāju, kuram pasludināts maksātnespējas process vai uzsākta likvidācija. Tāpat OCTA likuma 50.pants tiek papildināts ar ceturto daļu, paredzot, ka LTAB atbilstoši tā kompetencei ir tiesīgs apmainīties ar informāciju tad, ja tas nepieciešams, ar maksātnespējas procesa administratoru, likvidatoru vai Latvijas valsts pārvaldes iestādēm un to struktūrvienībām vai personām, kas rīkojas minēto struktūrvienību vārdā, apdrošinātāja maksātnespējas procesa vai likvidācijas gadījumā.

Sadarbība un personas datu apstrāde
Direktīvas 22.apsvērumā skaidrots, ka dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai iestāde, kas ir izveidota vai pilnvarota izmaksāt kompensāciju cietušajām personām apdrošināšanas sabiedrības maksātnespējas gadījumā dalībvalstī, kuras teritorijā cietusī persona dzīvo, būtu kompetenta visos procedūras posmos pieprasīt informāciju no citām attiecīgajām struktūrām, iestādēm un ieinteresētajām personām Savienībā, informēt tās pati un saņemt no tām informāciju un sadarboties ar tām. Šādai informācijai vajadzētu būt pietiekamai, lai informācijas saņēmējs gūtu vismaz vispārēju izpratni par situāciju. Šāda informācija ir svarīga, lai nodrošinātu, ka iestāde, kas cietušajai personai izmaksā atlīdzību, pirms atlīdzības izmaksāšanas pati vai kopā ar visām attiecīgajām personām saskaņā ar valsts tiesību aktiem varētu pārliecināties, vai apdrošināšanas sabiedrība prasītāja prasījumu jau ir apmierinājusi. Minētajai iestādei iesniegto prasījumu var pat nodot tālāk – apdrošināšanas sabiedrībai, kas veiktu turpmāko pārbaudi vai pieņemtu lēmumu, ja tā ir paredzēts valsts procesuālajos tiesību aktos. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai minētā iestāde par konkrētiem prasījumiem pieprasītu un saņemtu sīkāku informāciju.
Līdz ar to likumprojekts paredz, ka nolūkā nodrošināt cietušajai personai kompensācijas izmaksu apdrošinātāja maksātnespējas procesa vai likvidācijas gadījumā, LTAB sadarbojas ar citiem Eiropas Ekonomikas zonas valsts garantiju fondiem (kompensācijas iestādēm), maksātnespējas procesa administratoru, likvidatoru vai Latvijas valsts pārvaldes iestādēm un to struktūrvienībām vai personām, kas rīkojas minēto struktūrvienību vārdā. Minētās sadarbības ietvaros LTAB ir tiesības pieprasīt, saņemt un sniegt kompensācijas izmaksai nepieciešamos cietušās personas datus, tostarp, cietušās personas veselības datus, kas nepieciešami, lai aprēķinātu un izmaksātu kompensāciju par ceļu satiksmes negadījuma rezultātā cietušajai personai nodarītiem miesas bojājumiem.
Minētās personas datu apstrādes tiesiskais pamats ir Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa regulas (ES) 2016/679 par fizisku personu datu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (turpmāk – Datu regula) 6. panta 1. punkta e) apakšpunkts (proti, valsts pārvaldes uzdevumu īstenošana, ko veic sabiedrības interesēs vai īstenojot pārzinim likumīgi piešķirtās oficiālās pilnvaras) un OCTA likuma normas attiecībā uz zaudējumu atlīdzības izmaksu cietušajai personai atbildīgā apdrošinātāja maksātnespējas vai likvidācijas gadījumā. Personas veselības datu apstrādes tiesiskais ir Datu regulas 9.panta 2.punkta “g” apakšpunkts, kas nosaka, ka veselības datu apstrāde ir atļauta, ja tā ir vajadzīga būtisku sabiedrības interešu dēļ, pamatojoties uz Eiropas Savienības vai dalībvalsts tiesību aktiem, kas ir samērīgas izvirzītajam mērķim, ievēro tiesību uz datu aizsardzību būtību un paredz piemērotus un konkrētus pasākumus datu subjekta pamattiesību un interešu aizsardzībai.
Papildus attiecībā uz personas datu apstrādes tiesisko pamatu norādāms, ka saskaņā ar OCTA likuma 2.pantu likuma mērķis ir aizsargāt ceļu satiksmes negadījumos cietušo trešo personu intereses, tostarp, nosakot kārtību ceļu satiksmes negadījuma dēļ nodarīto zaudējumu atlīdzināšanai. OCTA likuma 18.pants nosaka, ka, iestājoties apdrošināšanas gadījumam, apdrošinātājs, kurš apdrošinājis zaudējumu nodarījušā transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesisko atbildību, vai LTAB, ja apdrošināšanas atlīdzība izmaksājama no Garantijas fonda, saskaņā ar apdrošinātāja atbildības limitu atlīdzina šajā likumā noteiktajā kārtībā novērtētos zaudējumus, kas ceļu satiksmes negadījumā nodarīti trešajai personai. Atbilstoši OCTA likuma 19.pantam apdrošinātājs vai LTAB atlīdzina cietušajai personai materiālos un nemateriālos zaudējumus saistībā ar tās darbspēju zaudējumu (invaliditāti) un nemateriālos zaudējumus saistībā ar tās apgādnieka, apgādājamā vai laulātā 1.grupas invaliditāti. Saskaņā ar OCTA likuma 24.pantu apdrošinātājs vai LTAB atlīdzina valsts budžeta un pašvaldību budžetu līdzekļus, kas samaksāti par cietušo personu ārstēšanu, rehabilitāciju un tehnisko palīglīdzekļu iegādi vai īri un pielāgošanu, kā arī samaksāti par valsts sociālās apdrošināšanas pakalpojumiem un valsts sociālajiem pabalstiem saistībā ar ceļu satiksmes negadījumā cietušajām personām. OCTA likuma 25.pants nosaka ceļu satiksmes negadījumā trešās personas mantai nodarīto zaudējumu veidus, kurus apdrošinātājam vai LTAB ir pienākums atlīdzināt.
Minētās personas datu apstrādes nolūks ir nodrošināt cietušajai personai zaudējumu atlīdzības izmaksu pilnā apmērā normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā atbildīgā apdrošinātāja maksātnespējas vai likvidācijas gadījumā.
Atkarībā no konkrētā ceļu satiksmes negadījuma apstākļiem un nodarīto zaudējumu veida:
1) datu subjekti ir ceļu satiksmes negadījumos cietušās personas vai to pārstāvji;
2) apstrādājamo personas datu kategorijas var būt dažāda veida personas dati par cietušo personu vai tās pārstāvi, kā arī cietušās personas veselības dati, kas nepieciešami, lai aprēķinātu un izmaksātu kompensāciju par ceļu satiksmes negadījuma rezultātā cietušajai personai nodarītiem miesas bojājumiem;
3) vienības, kurām dati var tikt izpausti, var būt cits Eiropas Ekonomikas zonas valsts garantiju fonds (kompensācijas iestāde), maksātnespējas procesa administrators, likvidators vai Latvijas valsts pārvaldes iestādes un to struktūrvienības vai personas, kas rīkojas minēto struktūrvienību vārdā. Dati var tikt izpausti šīm vienībām, lai apdrošinātāja maksātnespējas procesa vai likvidācijas gadījumā nodrošinātu cietušajai personai apdrošināšanas atlīdzības izmaksu.
Ievērojot Datu regulā un Fizisko personu datu apstrādes likumā noteikto datu pārziņa un apstrādātāja atbildību un pienākumus, attiecīgais datu pārzinis un apstrādātājs attiecībā uz katru konkrēto datu apstrādi veiks atbilstošus pasākumus attiecīgā datu subjekta pamattiesību un interešu aizsardzībai, tai skaitā, veiks nepieciešamos pasākumus Datu regulas 5.panta 1.punktā noteiktā pārskatatbildības principa ievērošanas pierādīšanai. 


Par Direktīvas 1.panta 13.punktu
Saskaņā ar Apdrošināšanas un pārapdrošināšanas likuma 1.panta pirmās daļas 30.punktu valsts, kurā atrodas ar apdrošināto risku saistītie apdrošinātie objekti, ir transportlīdzekļa reģistrācijas valsts, ja ir apdrošināts jebkura veida transportlīdzeklis.
Atkāpjoties no minētā regulējuma, jau pašlaik saskaņā ar OCTA likuma 5.panta pirmās daļas 2.punktu ir iespējams noslēgt standartlīgumu attiecībā uz citā Eiropas Ekonomikas zonas valstī vai Šveices Konfederācijā atsavinātu vai no uzskaites noņemtu transportlīdzekli, lai to izvestu no attiecīgās valsts un reģistrētu Latvijas Republikā. Savukārt saskaņā ar minētās normas 5.punktu ir iespējams noslēgt standartlīgumu attiecībā uz tirdzniecībai paredzētu transportlīdzekli, kuru tirdzniecības uzņēmums (komersants) normatīvajos aktos par transportlīdzekļu tirdzniecību noteiktajā kārtībā aprīkojis ar tirdzniecības numura zīmēm.
Pašlaik OCTA likuma 9.panta 1.¹ daļa nosaka, ka gadījumā, ja transportlīdzeklis Eiropas Ekonomikas zonas valstī vai Šveices Konfederācijā atsavināts vai noņemts no uzskaites, lai to izvestu no attiecīgās valsts un reģistrētu Latvijas Republikā, tad standartlīgumu slēdz uz 30 dienām.
Līdz ar to jau pašlaik ir paredzēta iespēja citā dalībvalstī reģistrētam transportlīdzeklim, kuru plānots vest uz Latviju, iegādāties standartlīgumu uz 30 dienām, kā arī pastāv iespēja Latvijā reģistrētam transportlīdzeklim iegādāties standartlīgumu, ja tam ir izsniegtas tirdzniecības numura zīmes.
Attiecībā uz Direktīvas normā noteikto sadarbības pienākumu, likumprojekts paredz papildināt 50.pantu ar sesto daļu, kas nosaka, ka nolūkā nodrošināt informācijas pieejamību par transportlīdzekli vai Eiropas Ekonomikas zonas valstī reģistrētu vai reģistrējamu transportlīdzekli, kuru izved uz citu Eiropas Ekonomikas zonas valsti vai Latviju, LTAB sadarbojas ar citiem Eiropas Ekonomikas zonas valsts informācijas centriem.


Par Direktīvas 1.panta 14.punktu
Direktīvas 1.panta 14.punkts paredz dalībvalstij rīcības brīvību noteikt, ka cietusī persona var prasījumu adresēt tieši apdrošināšanas sabiedrībai, kas ir apdrošinājusi piekabi, ja: a)piekabi var identificēt, turpretim to velkošo transportlīdzekli nav iespējams identificēt; un b)piemērojamos valsts tiesību aktos ir paredzēts, ka piekabes apdrošinātājam jāsniedz kompensācija. Papildus Direktīvas 1.panta 14.punkts nosaka, ka apdrošināšanas sabiedrībai, kas ir izmaksājusi kompensāciju cietušajai personai, ir tiesības vērsties pie apdrošināšanas sabiedrības, kas ir apdrošinājusi velkošo transportlīdzekli, vai kompensācijas iestādes.
Līdz ar to likumprojekts paredz papildināt OCTA likuma 34.pantu ar trešo daļu, kas nosaka, ka gadījumā, ja zaudējumi nodarīti ar transportlīdzekļu sastāvu (vilcēju vai citu velkošo transportlīdzekli savienojumā ar piekabi (puspiekabi) vai ar citu cietajā sakabē vilktu transportlīdzekli) un nav iespējams identificēt vilcēju vai citu velkošo transportlīdzekli, bet ir iespējams identificēt piekabi (puspiekabi), apdrošināšanas atlīdzību trešajai personai izmaksā apdrošinātājs, kas apdrošinājis piekabes (puspiekabes) īpašnieka civiltiesisko atbildību. Papildus likumprojekts paredz papildināt OCTA likuma 41.panta pirmo daļu ar 7.punktu, kas nosaka, ka apdrošinātājs ir tiesīgs iesniegt regresa prasību pret apdrošinātāju, kas ir apdrošinājis vilcēju vai citu velkošo transportlīdzekli, vai Transportlīdzekļu apdrošinātāju biroju, ja apdrošināšanas atlīdzība izmaksāta OCTA likuma 34. panta trešajā daļā minētajā gadījumā.


Par Direktīvas 1.panta 15.punktu
Kā norādīts Direktīvas 31.apsvērumā, lai atvieglotu prasījumu vēstures atzīšanu, noslēdzot jaunu apdrošināšanas polisi, vajadzētu būt iespējai viegli autentificēt to apdrošinājuma ņēmēju iepriekšējo prasījumu vēsturi, kuri ar apdrošināšanas sabiedrībām vēlas noslēgt jaunus apdrošināšanas līgumus. Lai vienkāršotu ziņojumu par prasījumu vēsturi pārskatu pārbaudi un autentifikāciju, ir jāpanāk, lai šādu ziņojumu par prasījumu vēsturi saturs un formāts visās dalībvalstīs būtu vienāds. Turklāt, ja apdrošinātāji mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas prēmiju noteikšanā ņem vērā ziņojumus par prasījumu vēsturi, tie nebūtu jādiskriminē pēc valstspiederības vai vienīgi pamatojoties uz apdrošinājuma ņēmēja iepriekšējo dzīvesvietas dalībvalsti. Turklāt apdrošināšanas sabiedrībām pret ziņojumiem par prasījumu vēsturi no citas dalībvalsts būtu jāizturas tāpat kā pret savā valstī sastādītiem ziņojumiem par prasījumu vēsturi un attiecībā uz klientu no citas dalībvalsts būtu jāpiemēro visas atlaides, kuras būtu tiesības saņemt visos pārējos aspektos identiskam vietējam klientam, tostarp attiecīgās dalībvalsts valsts tiesību aktos noteiktās atlaides, piemēram, bonus-malus atlaides. Dalībvalstīm arī turpmāk vajadzētu būt iespējai pēc saviem ieskatiem pieņemt savus tiesību aktus, ar kuriem reglamentē bonus-malus sistēmas, jo tās pēc sava rakstura ir valsts sistēmas un bez pārrobežu elementa, un tādēļ saskaņā ar subsidiaritātes principu lēmumi par šādām sistēmām joprojām būtu jāpieņem dalībvalstīm. Lai dalībvalstis varētu pārbaudīt, vai un kā apdrošināšanas sabiedrības izskata ziņojumus par prasījumu vēsturi, apdrošināšanas sabiedrībām, būtu jāpublicē tās savas politikas vispārējs pārskats, kas attiecas uz to, kā tās, aprēķinot prēmijas, izmanto prasījumu vēsturi. Neskarot Eiropas Parlamenta un Padomes 2016.gada 8.jūnija direktīvu (ES) 2016/943 par zinātības un darījumdarbības neizpaužamas informācijas (komercnoslēpumu) aizsardzību pret nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu un izpaušanu, apdrošināšanas sabiedrībām netiek prasīts publicēt sensitīvu komercinformāciju, piemēram, izsmeļošu informāciju par tarifu noteikumiem.
Līdz ar to likumprojekts paredz vairākus grozījumus, proti:
1) OCTA likuma 1. pants tiek papildināts ar  8.¹ punktu, kas nosaka, ka izziņa par apdrošināšanas vēsturi ir LTAB vai citas dalībvalsts kompetentās institūcijas vai apdrošināšanas sabiedrības izsniegta izziņa par apdrošināšanas atlīdzības prasījumiem saistībā ar transportlīdzekļa īpašnieka vai tiesīgā lietotāja obligāto civiltiesisko atbildību par trešajai personai nodarītajiem zaudējumiem attiecībā uz vienu vai vairākiem transportlīdzekļiem, uz kuriem attiecās apdrošināšanas līgums pēdējo piecu gadu laikā, vai par to, ka šādi apdrošināšanas atlīdzības prasījumi nav bijuši;
2) OCTA likuma 13. panta pirmajā daļā tiek iekļauta norāde par izziņas par apdrošināšanas vēsturi ņemšanu vērā, nosakot apdrošināšanas prēmijas apmēru;
3) OCTA likuma 13. pants tiek papildināts ar trešo daļu, paredzot, ka apdrošināšanas prēmijas apmēra noteikšanā, apdrošinātājs ņem vērā izziņu par apdrošināšanas vēsturi neatkarīgi no tā, kurā dalībvalstī tā ir izdota, un nepaaugstina apdrošināšanas prēmiju transportlīdzekļa īpašnieka vai tiesīgā lietotāja valstspiederības vai iepriekšējās dzīvesvietas dalībvalsts dēļ;
4) OCTA likuma 13. pants tiek papildināts ar ceturto daļu, kas nosaka, ka apdrošinātājs savā tīmekļvietnē norāda, kā apdrošināšanas prēmijas apmēra noteikšanā tas izmanto izziņu par apdrošināšanas vēsturi;
5) grozījumi OCTA likuma 50. pantā attiecībā uz pirmās daļas 1. punkta papildināšanu. Direktīvas Nr. 2021/2118 1. panta 15. punktā ietvertā direktīvas Nr. 2009/103/EK 16. panta sestā daļa nosaka, ka Eiropas Komisija līdz 2023. gada 23. jūlijam pieņem īstenošanas aktus, kuros ar parauga palīdzību precizē otrajā daļā minētā ziņojuma par prasījumu vēsturi noformējumu un saturu. Savukārt Direktīvas Nr. 2021/2118 1. panta 23. punktā noteikts, ka Direktīvas Nr. 2009/103/EK 16. panta otrās daļas otro teikumu un trešo, ceturto un piekto daļu piemēro, sākot ar 2024. gada 23. aprīli vai, sākot ar 16. panta sestajā daļā minētā Komisijas īstenošanas akta piemērošanas dienu, – atkarībā no tā, kura ir vēlāka.
Minētais Eiropas Komisijas īstenošanas akts, proti, Eiropas Komisijas īstenošanas regula, ar ko nosaka noteikumus Eiropas Parlamenta un Padomes 2009.gada 16.septembra direktīvas 2009/103/EK par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību piemērošanai attiecībā uz ziņojuma par prasījumu vēstures formu un saturu, pašlaik vēl ir izstrādes procesā (skat. https://ec.europa.eu/info/law/better-regulation/have-your-say/initiatives/13664-Motor-insurance-template-for-claims-history-statement_en). Līdz ar to likumprojekta virzības laikā Saeimā vēl tiks precizēta atsauce uz minēto regulu atbilstoši tās virzībai. 


Par Direktīvas 1.panta 17.punktu
Attiecībā uz Direktīvas 1.panta 17.punkta a) apakšpunktu norādāms, ka jau spēkā esošās OCTA likuma 58.panta pirmās, otrās un trešās daļas redakcija nosaka, ka apdrošinātāju, Transportlīdzekļu apdrošinātāju biroja, Ceļu satiksmes drošības direkcijas, Valsts tehniskās uzraudzības aģentūras, Autotransporta direkcijas, Iekšlietu ministrijas un citu institūciju informācijas sistēmas un reģistri veido sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas informācijas sistēmu — strukturētu informācijas tehnoloģiju un datubāzu kopumu (turpmāk — informācijas sistēma). Informācijas sistēmā tiek uzkrāti un apstrādāti dati, kas nepieciešami sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas darbības nodrošināšanai. Informācijas sistēmas darbībai nepieciešamo datu apjomu un veidus, kā arī datu apmaiņas un izmantošanas kārtību nosaka Ministru kabinets. Pienākumu sniegt minēto informāciju ietver līgumos, ko savstarpēji noslēdz šā panta pirmajā daļā minētās institūcijas.
Papildus norādāms, ka spēkā esošās OCTA likuma 59. panta otrā un ceturtās daļas redakcija nosaka, ka apdrošinātājam, noslēdzot apdrošināšanas līgumu, ir pienākums nodot informācijas sistēmai datus par attiecīgo līgumu. Šajā pantā minēto datu apjomu un sniegšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.
Savukārt Ministru kabineta 2007. gada 27. novembra noteikumu Nr. 801 "Noteikumi par sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas informācijas sistēmas darbībai nepieciešamo datu apjomu un veidiem, datu ievades, apmaiņas un izmantošanas kārtību" 2.1.2., 2.1.3., 2.2.1.apakšpunkts, 5. un 7. punkts nosaka apdrošinātāja pienākumu sniegt Latvijas informācijas centram, proti, OCTA informācijas sistēmai, Direktīvas normā minēto informāciju.
Attiecībā uz Direktīvas 1.panta 17.punkta b) apakšpunktu norādāms, ka spēkā esošā OCTA likuma 59.panta piektā daļas redakcija nosaka, ka apdrošinātājs vai Transportlīdzekļu apdrošinātāju birojs, iegūstot un apstrādājot fizisko personu datus, ievēro Fizisko personu datu apstrādes likuma prasības.


Par Direktīvas 1.panta 1.punkta c) apakšpunktu, 1.panta 7.punktu, 1.panta 9.punktu, 1.panta 10.punktu, 1.panta 11.punktu, 1.panta 12.punktu, 1.panta 19.punktu
Minētās normas paredz Direktīvas terminoloģijas saskaņošanu, proti, tās nav izmaiņas pēc būtības, termins “cietušais”  Direktīvā aizstāts attiecīgi vai nu ar terminu “cietusī persona” vai “persona, kas cietusi”. Pārskatot OCTA likumā lietoto terminoloģiju, arī likumprojekts paredz attiecīgus grozījumus, precizējot termina “cietusī persona” lietojumu.


Par Direktīvas 1.panta 21.punktu
Pārņemot Direktīvas 1.panta 21.punktu (direktīvas Nr. 2009/103/EK 28. panta 1. punkta otro daļu) likumprojekts paredz papildināt OCTA likuma 1. panta pirmās daļas 12. punktu ar "c" apakšpunktu, tādējādi nosakot apdrošināšanas pienākumu arī elektroskrejriteņiem, jo arī šādu mazāku transportlīdzekļu izraisītos negadījumos personām radītie zaudējumi ir salīdzinoši smagi. 


Par Direktīvas 1.panta 23.punktu
Direktīvas Nr. 2009/103/EK 16. panta sestā daļa nosaka, ka Eiropas Komisija līdz 2023. gada 23. jūlijam pieņem īstenošanas aktus, kuros ar parauga palīdzību precizē otrajā daļā minētā ziņojuma par prasījumu vēsturi noformējumu un saturu. Direktīvas Nr.2009/103/EK 16. panta otrās daļas otro teikumu un trešo, ceturto un piekto daļu piemēro, sākot ar 2024. gada 23. aprīli vai, sākot ar 16. panta sestajā daļā minētā Komisijas īstenošanas akta piemērošanas dienu, – atkarībā no tā, kura ir vēlāka.
Minētais Eiropas Komisijas īstenošanas akts, proti, Eiropas Komisijas īstenošanas regula, ar ko nosaka noteikumus Eiropas Parlamenta un Padomes 2009.gada 16.septembra direktīvas 2009/103/EK par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību piemērošanai attiecībā uz ziņojuma par prasījumu vēstures formu un saturu, pašlaik vēl ir izstrādes procesā (skat. https://ec.europa.eu/info/law/better-regulation/have-your-say/initiatives/13664-Motor-insurance-template-for-claims-history-statement_en). Līdz ar to likumprojekta virzības laikā Saeimā vēl tiks precizēta atsauce uz minēto regulu atbilstoši tās virzībai. 
Ņemot vērā minēto, likumprojekts paredz attiecīgus pārejas noteikumus.

Atbilstoši direktīvas Nr. 2021/2118 1. panta 23. punktam direktīvas Nr. 2009/103/EK 10.a panta 1. līdz 12. punktu piemēro, sākot ar 10.a panta 13. punkta pirmajā daļā minētā nolīguma dienu, vai, sākot ar 10.a panta 13. punkta ceturtajā daļā minētā Komisijas deleģētā akta piemērošanas dienu, savukārt 25.a panta 1. līdz 12. punktu piemēro, sākot ar 25.a panta 13. punkta pirmajā daļā minētā nolīguma dienu vai, sākot ar 25.a panta 13. punkta ceturtajā daļā minētā Komisijas deleģētā akta piemērošanas dienu.
Līdz ar to likumprojekts paredz atbilstošu pārejas regulējumu, nodrošinot, ka OCTA likuma grozījumi attiecībā uz cietušo personu aizsardzību apdrošinātāja maksātnespējas gadījumā stājas spēkā datumā, kurā tiek nodrošināta Direktīvas Nr. 2021/2118  1. panta 23. punktā minēto nosacījumu izpilde. Likumprojekta virzības laikā Saeimā pārejas regulējums vēl tiks precizēts, ievērojot attiecīgo nosacījumu izpildes apstākļus.

Saskaņā ar CSL elektroskrejriteņu reģistrācija noteikta kā obligāta no 2024. gada 1. aprīļa. Līdz lielākā daļa no elektroskrejriteņiem tiks reģistrēti, ir nepieciešams noteikt pārejas periodu. Līdz ar to likumprojekts paredz pārejas regulējumu, nosakot, ka OCTA likuma 1. panta pirmās daļas 12. punkta grozījumi attiecībā uz papildināšanu ar “c” apakšpunktu,  kas paredz pienākumu apdrošināt elektroskrejriteņus, stājas spēkā 2025. gada 1. janvārī.


Likumprojekts paredz arī vairākus ar Direktīvas pārņemšanu tieši nesaistītus grozījumus OCTA likumā.
Likumprojekts paredz izslēgt 4.¹ panta pirmo un otro daļu. Norādāms, ka pašlaik apdrošinājuma ņēmējam pastāv iespēja izvēlēties jebkura OCTA līguma noslēgšanas veidu, proti, attālināti vai klātienē. Savukārt Apdrošināšanas līguma noslēgšanu, izmantojot distances saziņas līdzekli, regulē Apdrošināšanas līguma likuma 12. pants. Līdz ar to OCTA likumā nav nepieciešams speciāls regulējums.
Likumprojekts paredz grozījumus 4.¹ panta trešajā daļā, kā arī izslēgt 8.panta pirmo un trešo daļu. Minētie grozījumi atspoguļo praksi, kādā pašlaik, izmantojot informācijas tehnoloģiju iespējas, tiek noslēgti OCTA līgumi.

Likumprojekts paredz grozījumus OCTA likuma 7.panta  pirmās daļas pirmajā teikumā, nosakot, ka starptautiskais apdrošināšanas līgums (Zaļā karte) ir apdrošināšanas līgums, kas tiek noslēgts attiecībā uz transportlīdzekli, kurš reģistrēts Latvijas Republikā un piedalās ceļu satiksmē valstī, kas ir Zaļās kartes sistēmas dalībvalsts, uz kuru neattiecas 2002.gada 30.maija daudzpusējais nolīgums starp Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalstu un citu asociēto valstu nacionālajiem apdrošināšanas birojiem. Ar šiem grozījumiem tiek precizēts, ka Zaļo karti noslēdz attiecībā uz tām valstīm, kur šobrīd nedarbojas Latvijā noslēgts standartlīgums. Šobrīd Zaļo karti var izdot attiecībā uz 9 valstīm (https://www.ltab.lv/riki-apdrosinatajiem/kada-octa-polise-nepieciesama-arvalstis). No 2024.gada arī Irāna vairs nebūs Zaļās kartes sistēmas dalībvalsts.

Likumprojekts paredz grozījumus OCTA likuma 9.panta ceturtās daļas pirmajā teikumā nosakot, ka apdrošināšanas līgums stājas spēkā apdrošināšanas līgumā noteiktajā laikā, bet ne agrāk par tā noslēgšanas brīdi un ne vēlāk kā triju mēnešu laikā pēc tā noslēgšanas.
Tādējādi būtu iespējams novērst starptautiskā apdrošināšanas līguma (Zaļās kartes) un robežapdrošināšanas līguma noslēgšanu pēc ceļu satiksmes negadījuma, ja minētos līgumus slēdz attālināti.

Skat. iepriekšējo sadaļu.