Anotācija

Ex-post izvērtējumā tika nolemts, ka trauksmes cēlēju kontaktpunkts ar 2026. gada 1. janvāri tiks pārcelts uz KNAB un ka Likumā jāparedz regulējums, kas noteiktu, ka trauksmes cēlēju kontaktpunktam jāuzrauga trauksmes cēlēju ziņojumu izskatīšanas efektivitāte un jābūt informētam par ziņojumu izskatīšanas gaitu un rezultātu, jānodrošina mācības trauksmes celšanas jomā, kā arī jāizskata trauksmes cēlēju ziņojumi, attiecībā uz kuriem nav saskatāma kompetentā institūcija.
Ievērojot minēto, Likumā nepieciešams veikt attiecīgus grozījumus.

Lai izpildītu ex-post izvērtējumā norādītajos secinājumos un attiecīgi Ministru kabineta 2025. gada 21. janvāra sēdes protokollēmumā (prot. Nr. 3 34. § 2. un 4. punkts) dotos uzdevumus, nepieciešams:

1. Likuma 8. panta pirmajā daļā aizstāt vārdus "Valsts kanceleja" ar vārdiem "Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs".
Ex-post izvērtējumā tika norādīts, ka KNAB ir pretkorupcijas iestāde ar vairāk nekā 20 gadu pieredzi un ka tā ir neatkarīga iestāde ar labu reputāciju, kas sabiedrībā ir zināma un bauda sabiedrības uzticēšanos. KNAB ir atbildīgs par valsts politikas izstrādi un sabiedrības izglītošanu korupcijas novēršanas jomā. Citās valstīs korupcijas novēršana ietver arī citas funkcijas, tostarp trauksmes celšanu. KNAB ir otra lielākā kompetentā institūcija Trauksmes celšanas likuma izpratnē, un tas ir uzkrājis nozīmīgu pieredzi darbā ar trauksmes cēlējiem. Turklāt KNAB vēsturiski ir izveidojusies liela pieredze darbā ar ziņojumiem un ziņotājiem jau pirmajā KNAB darbības gadā, 2003. gadā, KNAB tika izveidots Ziņojumu centrs, KNAB saņēma 1343 iesniegumus un kā viena no KNAB prioritātēm tika izvirzīta ziņotāju (trauksmes cēlāju) kriminālprocesuālā aizsardzība (skat. KNAB Publiskais pārskats. 2003. gads, pieejams: https://www.knab.gov.lv/lv/publikacijas-un-parskati). Šobrīd ir KNAB tiešsaistes ziņošanas platforma, mobilā lietotne "Ziņo KNAB" un uzticības tālrunis. Piemēram, 2022. gadā saņemti 55 trauksmes cēlēju ziņojumi un 1505 ziņojumi. Tiešsaistes ziņošanas platforma izveidota KNAB projekta "Atbalsts trauksmes celšanas sistēmas izveidei Latvijā" ietvaros. KNAB ir dažādas pilnvaras un sadarbības iespējas, kas var noderēt, lai trauksmes cēlēju ziņojumu izskatīšana kļūtu efektīvāka. KNAB ir iespēja piesaistīt izmeklētājus un interešu konflikta novēršanas amatpersonas. Ieguvums ir arī KNAB neatkarības garantijas, kas raksturīgas trauksmes celšanas iestādēm citās valstīs. Līdz ar to secināms, ka KNAB ir piemērots kļūšanai par atbildīgo institūciju trauksmes celšanas jomā.
Tādējādi, izvērtējot visas ex-post izvērtējumā norādītās iespējas kopskatā, tika secināts, ka KNAB ir vispiemērotākais, lai kļūtu par atbildīgo institūciju trauksmes celšanas jomā, jo tam ir lielāka praktiskā pieredzes trauksmes cēlēju ziņojumu izskatīšanā (atšķirībā no Valsts kancelejas, kurā 2019. gadā kā kompetentajā institūcijā tika izskatīti tikai divi ziņojumi (kas turklāt bija identiska satura), 2020. gadā – trīs ziņojumi, 2021. gadā – viens ziņojums, 2022. gadā – neviens ziņojums, 2023. gadā – viens ziņojums un 2024. gadā – divi ziņojumi). Salīdzinoši KNAB ir daudz lielāka pieredze ar trauksmes cēlēju ziņojumu izskatīšanu. Pēc trauksmes cēlēju ziņojumu skaita KNAB ir vadošā kompetentā institūcija kopā ar Valsts ieņēmumu dienestu. 2022. gadā KNAB saņēma 55, bet 2023. gadā 52 iesniegumus, kas noformēti kā trauksmes cēlēju ziņojumi. 2022. gadā KNAB bija 11 atzīti un izskatīti trauksmes cēlēju ziņojumi, bet 2023. gadā – 21 atzīts trauksmes cēlēju ziņojums. 2024. gadā no visām kompetentajām institūcijām visvairāk iesniegumu saņēma KNAB (51 iesniegums), kā arī KNAB ir pirmajā vietā pēc atzīto trauksmes cēlēju ziņojumu skaita (22 ziņojumi).
Minētais ir būtiski, jo ex-post izvērtējumā tika secināts, ka, lai kvalitatīvi īstenotu metodisko vadību (tostarp nodrošinātu ekspertīzi kompetentajām institūcijām sarežģītās vai robežsituācijās, vai situācijās ar augstu nelabvēlīgo seku risku, piemēram, konsultēt par pazīmēm, piekritību, izskatīšanu, pseidonimizāciju (tai skaitā, kādos gadījumos to varētu neveikt), konsultēt par izskatīšanas veidiem, lai neizpaustu identitāti) un apmācības, trauksmes cēlēju kontaktpunkta darbībā iesaistītajiem nodarbinātajiem jābūt lielai praktiskai pieredzei gadījumu risināšanā, lai varētu apmācības sistēmu balstīt uz situācijas izpētes metodi (case study method).
Tādējādi arī augsts dažāda veida iesniegumu par korupciju un atzīto trauksmes cēlēju ziņojumu skaits KNAB ļaus turpmāk sniegt labākas, pieredzē balstītas konsultācijas un apmācības. Minētais tostarp ir būtiski, jo ex-post izvērtējumā konstatēts, ka ir lielas gaidas par trauksmes cēlēju kontaktpunkta iesaisti, lai efektīvāk tiktu izskatīti trauksmes cēlēju ziņojumi. Savukārt Valsts kancelejai praktiski nav pieredzes pašu ziņojumu izskatīšanā.
Līdz ar to trauksmes cēlēju kontaktpunkta nodošana veicinās labāka pakalpojuma sniegšanu ne tikai sabiedrībai (trauksmes cēlējiem), bet arī institūcijām, kas izskata trauksmes cēlēju ziņojumus.

2. Papildināt trauksmes cēlēju kontaktpunkta pienākumus ar šādiem pienākumiem:
2.1. pienākums, pārsūtot saņemto iesniegumu, kas noformēts kā trauksmes cēlēja ziņojums, kompetentajai institūcijai, norādīt, ka tai jāinformē trauksmes cēlēju kontaktpunkts par iesnieguma izskatīšanas gaitu un rezultātu.
Likumprojektā noteikts, ka šāda informācija sniedzama tieši par pārsūtītajiem dokumentiem, jo šīs lietas jau būs pieejamas trauksmes cēlēju kontaktpunktā, līdz ar to pārbaude un izvērtēšana var būt daudz pilnvērtīgāka. Vienlaikus norādāms, ka dati attiecībā uz izskatīšanas gaitu un rezultātiem tiek apkopoti katru gadu, kā arī tiek gatavoti gada pārskati. Turklāt ir pienākums katru gadu iesniegt datus Eiropas Komisijā. Ex-post izvērtējumā secināts, ka kontaktpunktam jābūt informētam par ziņojumu izskatīšanas gaitu un rezultātu iespējami savlaicīgi. Ir sabiedrības gaidas (piemēram, žurnālistu jautājumi), ka tiks minēti pozitīvi rezultāti un piemēri. Nākotnē kontaktpunktam jāveido sistēma tā, lai tam būtu savlaicīgi un vispusīgi pieejama informācija par ziņojumu izskatīšanas rezultātiem un atklātajiem pārkāpumiem;

2.2. nodrošināt mācības kontaktpersonām un atbildīgajām personām trauksmes celšanas jomā.
Ex-post izvērtējumā tika norādīts, ka kontaktpersonu plašais loks un tā mainība nosaka to, ka pieprasījums pēc apmācībām ir nepārtraukts un nepieciešamas regulāras un pastāvīgi pieejamas apmācības. Apmācībās jāskaidro tiesiskais regulējums, kā arī var pārrunāt ziņojumu drošu virzību, efektīvas izskatīšanas metodes un tiesvedību rezultātus, iekļaut labās prakses piemērus;

2.3. izskatīt trauksmes cēlēju ziņojumus, attiecībā uz kuriem nav saskatāma kompetentā institūcija;

2.4. pārbaudīt un uzraudzīt, vai tiek ievērots Likuma regulējums, kā arī sniegt ieteikumus trauksmes celšanas jomā.
Ex-post izvērtējumā tika norādīts, ka nav uzraudzības pār trauksmes cēlēju ziņojumu izskatīšanas efektivitāti un nav skaidrs, kur vērsties jautājumā par trauksmes cēlēja ziņojuma neatbilstošu izskatīšanu vai citos jautājumos saistībā ar Likumā noteiktās kārtības neievērošanu.
Piemēram, līdz šim ir saņemtas vairākas sūdzības, kas saistītas ar lēmuma nesaņemšanu par ziņojuma pirmšķietamo atbilstību vai neatbilstību, ar informācijas nesniegšanu par ziņojuma izskatīšanas gaitu, ar neatbilstošu ziņojuma izskatīšanu, un sūdzības par izskatīšanas rezultātu. Trauksmes cēlējiem rodas priekšstats, ka trauksmes celšanas mehānismi nedarbojas un ka ziņot ir bezjēdzīgi. Ir bijušas gan mutiskas, gan rakstiskas sūdzības par identitātes izpaušanu un par nelabvēlīgām sekām trauksmes cēlējam. Nākotnē potenciāli var būt sūdzības arī par citu likuma prasību neievērošanu (nav izveidots drošs ziņošanas kanāls, nav veikta reģistrēšana drošā veidā, nav noteiktas atbildīgās personas, nav veikta pseidonimizācija u. tml.).
Šāds regulējums turpmāk dos trauksmes cēlēju kontaktpunktam skaidrāku pilnvarojumu daudz vairāk iesaistīties, kā arī pārbaudīt, kā kompetentajā institūcijā tiek ievērots Likuma regulējums (īpaši attiecībā uz to, vai pamatoti atteikts atzīt ziņojumu par trauksmes cēlēja ziņojumu, vai sniegtas atbildes Likumā noteiktajos termiņos, vai sniegta atbilde pēc būtības, vai nodrošināta identitātes aizsardzība), un ja nepieciešams, sniegt arī ieteikumus ziņojuma izskatīšanas kārtības un procesa uzlabošanai un pilnveidei vai jautājumos par trauksmes cēlēju identitātes aizsardzību vai aizsardzību pret nelabvēlīgām sekām.

Ex-post izvērtējumā tika arī norādīts, ka kontaktpunkts varētu koordinēt trauksmes cēlēja ziņojuma izskatīšanu, piemēram, organizēt kopīgas darba sanāksmes un vienotu atbilžu sniegšanu trauksmes cēlējam, ja saņemtais iesniegums ir vairāku institūciju kompetencē un tiek izskatīts kopīgi. Šāda prakse var uzlabot trauksmes celšanas sistēmas efektivitāti un veicināt ziņojuma izskatīšanas gaitas pārskatāmību visām pusēm. Bieži trauksmes cēlēju ziņojumi ir vairāku institūciju kompetencē. Pašreizējā pieejā katra institūcija atbild par savu daļu. Attiecīgi trauksmes cēlējs no katras iestādes saņem atbildes, un šo atbilžu gatavošana rada slogu. Vienlaikus nav kopskata, vai norādītā problēma ir vispusīgi atrisināta.

Ievērojot minēto, tiek precizēta Likuma 7. panta ceturtā daļa, paredzot, ka trauksmes cēlēju kontaktpunkts var koordinēt kopīgi izskatāma iesnieguma izskatīšanu un atbildes sniegšanu trauksmes cēlējam.

2025. gada aprīlī notikušajās diskusijās un rakstveida viedokļu apmaiņā (aprīlī, maijā, jūlijā) ar Eiropas Komisijas pārstāvjiem noskaidrots, ka, lai atzītu, ka Direktīvas 2019/1937 transponēšana ir veikta pilnībā un atbilstoši, nepieciešams:
1) Likumā obligāti ietvert atsauces uz tiem Līguma par Eiropas Savienības darbību pantiem, kuri minēti Direktīvā 2019/1937. Eiropas Komisijas ieskatā, atsauču neesība norāda uz nepienācīgu Direktīvas 2019/1937 transponēšanu;
2) pārņemt pilnībā Direktīvas 2019/1937 6. panta 4. punktu, 7. panta 2. punktu, 9. panta 1. punkta "g" apakšpunktu, 2. punktu, 12. panta 2. punktu, 14. pantu, 16. panta 3. punktu, 18. pantu, 23. panta 1. punkta "c" un "d" apakšpunktu, 2. punkta otro teikumu;
3) precizēt atsevišķas normas, tostarp papildinot tās ar skaidrojumiem.

1. Lai ietvertu atsauces uz Līgumu par Eiropas Savienības darbību, Likuma 1. panta pirmā daļa tiek precizēta, papildinot to ar "a" un "b" apakšpunktu, kā arī tiek precizēts 3. panta pirmās daļas 19. punkts un 3. panta pirmā daļa tiek papildināta ar 23. punktu.
Likuma 1. panta pirmā daļa tostarp tiek papildināta ar "f" apakšpunktu (darba pienākumu veikšana ir noteikta darba veikšana, tai skaitā tāda, ko veic kā akcionārs, dalībnieks, biedrs, valdes vai padomes loceklis), jo Direktīvas 2019/1937 4. panta 1. punkta "c" apakšpunktā noteikts, ka minēto direktīvu piemēro ziņojošām personām, kas strādā privātajā vai publiskajā sektorā un kas ieguvušas informāciju par pārkāpumiem ar darbu saistītā kontekstā, tostarp vismaz akcionāriem un personām, kuras darbojas uzņēmuma administratīvajā, vadības vai uzraudzības struktūrā, tostarp personām, kas nav uzņēmuma vadītāji, kā arī brīvprātīgajiem un atalgotiem vai neatalgotiem praktikantiem. Līdz ar šo precizējumu tiek novērsts Eiropas Komisijas pārmetums, ka nav transponēts Direktīvas 2019/1937 4. panta 1. punkta "c" apakšpunkts.
Likuma 3. panta pirmā daļa tiek papildināta ar 23. punktu (krāpšana, tostarp krāpšana un cita nelikumīga rīcība, kas apdraud Eiropas Savienības finanšu intereses, kā minēts Līguma par Eiropas Savienības darbību 325. pantā un kā papildus precizēts Eiropas Savienības pasākumos), jo būtiski uzsvērt, ka jāziņo gan par "krāpšanu" kā tādu, par ko regulāri gada pārskatā norāda Valsts policija (proti, ka šādi pārkāpumi izskatīti), gan par krāpšanu, kas var apdraudēt Eiropas Savienības finanšu intereses.
Papildus norādāms, ka arī ekspertu darba grupas pirmajā sanāksmē 2020. gada 6. februārī (sanāksmes protokols pieejams šeit: https://ec.europa.eu/transparency/expert-groups-register/screen/meetings/consult?lang=en&meetingId=19233&fromExpertGroups=3709) tika norādīts, ka "lai nodrošinātu juridisko noteiktību un transponēšanas pilnīgumu, ir nepieciešams pilnībā transponēt valstu tiesību aktos gan direktīvas 2. pantu par materiālās darbības jomu, gan pielikumu (I un II daļu). Piemēram, ja valsts transponēšanas tiesību aktā būtu ietverta vispārēja atsauce uz "krāpšanu", nebūtu skaidrs, ka tā attiecas arī uz krāpšanu, kas ietekmē ES budžetu; ja būtu atsauce uz "konkurences tiesību" pārkāpumiem, nebūtu skaidrs, ka tā attiecas arī uz ES konkurences noteikumu pārkāpumiem. Šāda pilnīga direktīvas pārņemšanas nepieciešamība attiecas arī uz direktīvas noteikumu plašākas/horizontālas piemērošanas gadījumiem, kad tiesību aktā skaidri jānorāda, ka tas aptver (piemēram, normatīvajā aktā lietojot "vismaz", "jo īpaši", "papildus") direktīvas darbības jomu".
Tāpat arī EK ziņojumā norādīts, ka "aptuveni puse dalībvalstu ir nepareizi transponējušas 2. pantu saistībā ar definīcijām, kas attiecas uz pārkāpumiem, kuri apdraud Savienības finanšu intereses, kā minēts Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 325. pantā, vai pārkāpumiem, kuri attiecas uz iekšējo tirgu, kā minēts LESD 26. panta 2. punktā, jo tajās nebija skaidras atsauces uz šajās jomās piemērojamiem ES noteikumiem" un ka "lielākā daļa dalībvalstu jēdzienus "darba ņēmēji" un "pašnodarbinātās personas" ir transponējušas bez atsaucēm attiecīgi uz LESD 45. panta 1. punktu un 49. pantu, tādējādi ierobežojot šos jēdzienus līdz to valsts tiesību aktos norādītai definīcijai un apdraudot šo autonomo ES tiesību jēdzienu vienveidīgu piemērošanu dalībvalstīs".

Direktīvas 2029/1937 15. apsvērumā norādīts, ka "Attiecīgie Savienības pasākumi šajā sakarā ietver jo īpaši Padomes Regulu (EK, Euratom) Nr. 2988/95 (20) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES, Euratom) Nr. 883/2013 (21). Regulu (EK, Euratom) Nr. 2988/95 attiecībā uz vissmagākajiem ar krāpšanu saistītiem darbību veidiem papildina Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2017/1371 (22) un 1995. gada 26. jūlija Konvencija par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību (23), kas izstrādāta, pamatojoties uz K3. pantu Līgumā par Eiropas Savienību, tostarp tai pievienotais 1996. gada 27. septembra protokols (24), 1996. gada 29. novembra protokols (25) un 1997. gada 19. jūnija protokols (26). Minētā konvencija un minētie protokoli joprojām ir spēkā dalībvalstīm, kurām Direktīva (ES) 2017/1371 nav saistoša."

2. Eiropas Komisija norādīja, ka arī Direktīvas 2019/1937 3. panta 3. punkta pārējie apakšpunkti un 4. punkts nav pārņemts atbilstoši, jo minētā regulējuma nozīme ir nevis tas, ka par trauksmi nav uzskatāma zvērināta advokāta un klienta, ārsta un pacienta saziņas konfidencialitātes pārkāpšana, tiesnešu apspriedes noslēpuma un neizpaužamu, slēgtajās tiesas sēdēs iegūtu ziņu izpaušana, informācijas izpaušana par speciālo izmeklēšanas darbību veikšanu, kā arī tās rezultātā iegūtu ziņu izpaušana, informācijas izpaušana par konsultēšanos ar darbinieku pārstāvjiem vai arodbiedrībām, kā arī darba koplīguma pusēm, ciktāl tiek skarta darba koplīguma noslēgšanai vai grozīšanai nepieciešamā informācija, bet gan tas, ka Direktīvas 2019/1937 regulējums minētajos gadījumos attiecas tiktāl, ciktāl citos normatīvajos aktos nav noteikts citādi.
Ievērojot minēto, Likuma 2. pantā tiek ietverts regulējums, kas paredz, ka kriminālprocesā, kā arī attiecībā uz tiesnešu apspriedēm, zvērināta advokāta un klienta, ārsta un pacienta saziņas konfidencialitātes aizsardzību, konsultēšanos ar darbinieku pārstāvjiem vai arodbiedrībām un darba koplīgumu slēgšanu šo likumu piemēro tiktāl, ciktāl citos normatīvajos aktos nav noteikts citādi.

3. Direktīvas 2019/1937 6. panta 4. punktā noteikts, ka persona, kas attiecīgajām Eiropas Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem vai aģentūrām ziņo informāciju par pārkāpumiem, kuri ietilpst minētās direktīvas darbības jomā, kvalificējas šajā direktīvā paredzētajai aizsardzībai saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā personas, kuras ziņojušas ārēji.
Līdz ar to likumprojektā nepieciešams noteikt, ka Likumā noteiktās aizsardzības garantijas attiecas arī uz personu, kura ziņojusi par pārkāpumu Eiropas Savienības iestādei, struktūrai, birojam vai aģentūrai, ja sniegtā informācija atbilst Likumā noteiktajām trauksmes celšanas pazīmēm (Likuma 10. panta ceturtā daļa).

4. Direktīvas 2019/1937 7. panta 2. punktā noteikts, ka dalībvalstis mudina pirms ziņošanas, izmantojot ārējos ziņošanas kanālus, ziņot, izmantojot iekšējos ziņošanas kanālus, ja uz pārkāpumu var efektīvi reaģēt iekšēji un ja ziņojošā persona uzskata, ka nepastāv represiju risks.
Savukārt Direktīvas 2019/1937 47. apsvērumā ir skaidrots, ka "principā ziņojošās personas būtu jāmudina vispirms izmantot iekšējos ziņošanas kanālus un ziņot savam darba devējam, ja šādi kanāli tām ir pieejami un var pamatoti sagaidīt, ka tie darbosies. Tas jo īpaši attiecas uz gadījumu, kad ziņojošās personas uzskata, ka pārkāpumu var efektīvi novērst attiecīgās organizācijas iekšienē un ka nepastāv represiju risks".
Ievērojot minēto, Likuma 5. panta ceturtā daļa tiek papildināta ar teikumu, kas paredz noteikt, ka publiskas personas institūcija un privāto tiesību juridiskā persona veicina, lai personas sākotnēji ziņo, izmantojot iekšējo trauksmes celšanas sistēmu, ja uz pārkāpumu var efektīvi reaģēt iekšēji un ja persona uzskata, ka netiks radītas nelabvēlīgas sekas. Tādējādi personas, kuras vēlas iesniegt trauksmes cēlēja ziņojumu, ir iedrošinātas vispirms izvērtēt iespējas ziņot iekšēji darba vietā, jo tā, piemēram, pārkāpumu var novērst ātrāk un efektīvāk. Tomēr šī norma nenozīmē, ka trauksmes cēlēja ziņojumu ir pienākums sākotnēji iesniegt iekšēji.

5. Direktīvas 2019/1937 9. panta 1. punkta "g" apakšpunktā noteikts, ka procedūras iekšējai ziņošanai un turpmākajiem pasākumiem, tostarp ietver skaidras un viegli pieejamas informācijas sniegšanu par nosacījumiem un procedūrām ārējai ziņošanai kompetentajām iestādēm, ievērojot Direktīvas 10. pantu un, attiecīgā gadījumā, Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem vai aģentūrām.
Eiropas Komisija norādīja, ka neskatoties uz to, ka informācija par kompetentajām institūcijām un ziņošanas kārtību ir publiski pieejama, Likumā nav ietvers pienākums iestādēm šo informāciju norādīt iekšēji. Tādējādi nav atbilstoši pārņemts Direktīvas 2019/1937 9. panta 1. punkta "g" apakšpunktā ietvertais regulējums.
Ievērojot minēto, tiek precizēta Likuma 5. panta ceturtā daļa, tostarp paredzot, ka informāciju par ziņošanas kārtību Eiropas Savienības iestādei, struktūrai, birojam vai aģentūrai norāda, ja tas attiecināms, proti, tad, ja organizācijas darbībā var būt pārkāpumi, kuru izskatīšana ir kādas Eiropas Savienības iestādes, struktūras, biroja vai aģentūras kompetencē.
Piemēram, Direktīvas 2019/1937 69. un 71. apsvērumā ir norādīts, ka Komisija, kā arī dažas Savienības struktūras, biroji un aģentūras, piemēram, Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF), Eiropas Jūras drošības aģentūra (EMSA), Eiropas Aviācijas drošības aģentūra (EASA), Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestāde (ESMA) un Eiropas Zāļu aģentūra (EMA), ir ieviesušas ārējos ziņošanas kanālus un procedūras ziņojumu saņemšanai par pārkāpumiem, kas ietilpst šīs direktīvas darbības jomā, ar kuriem galvenokārt nodrošina ziņojošo personu identitātes konfidencialitāti. Šai direktīvai nebūtu jāietekmē šādi ārējie ziņošanas kanāli un procedūras, ja tādas ir, bet tai būtu jānodrošina, ka personas, kuras ziņo Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem vai aģentūrām, gūst labumu no kopējiem minimālajiem aizsardzības standartiem visā Savienībā. Ja tas ir noteikts Savienības vai valstu tiesību aktos, kompetentajām iestādēm lietas vai attiecīgā informācija par pārkāpumiem būtu jānosūta Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem vai aģentūrām, tostarp šīs direktīvas īstenošanas nolūkā – OLAF un Eiropas Prokuratūrai (EPPO), neskarot ziņojošās personas iespēju pašai tieši vērsties šādās Savienības struktūrās, birojos vai aģentūrās.

6. Direktīvas 2019/1937 14. pantā noteikts: "dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās iestādes regulāri un vismaz reizi trīs gados pārskata savas procedūras ziņojumu saņemšanai un turpmākiem pasākumiem pēc tiem. Šādu procedūru pārskatīšanā kompetentās iestādes ņem vērā savu un citu kompetento iestāžu pieredzi un savas procedūras attiecīgi pielāgo".
Ievērojot minēto, Likuma 7. pants tiek papildināts ar desmito daļu.

7. Direktīvas 2019/1937 16. panta 3. punktā ir īpaši uzsvērts, ka "ziņojošās personas iepriekš informē par viņu identitātes izpaušanu, izņemot gadījumus, kad šāda informēšana kaitētu saistītai izmeklēšanai vai tiesvedībai. Ja kompetentā iestāde informē ziņojošās personas, tā tām nosūta rakstisku paskaidrojumu, kurā izskaidro attiecīgo konfidenciālo datu izpaušanas iemeslus".
Ievērojot minēto, lai nodrošinātu, ka Direktīva 2019/1937 tiek pārņemta atbilstoši, tiek precizēta Likuma 11. panta ceturtā daļa.

8. Direktīvas 2019/1937 9. panta 2. punkts, 12. panta 2. punkts un 18. pants skar ziņošanas kārtību, t. i., jābūt iespējai ziņot rakstiski, mutiski vai abējādi. Mutiska ziņošana ir iespējama, izmantojot tālruņa līnijas vai citas balss ziņapmaiņas sistēmas (piemēram, balss pastu), un – pēc ziņojošās personas lūguma – saprātīgā termiņā tiekoties klātienē. Savukārt Direktīvas 2019/1937 18. pantā ir detalizētāk noteikts, kādā veidā notiek ziņojumu iesniegšana mutvārdos un klātienē.
Līdz šim Eiropas Komisijai tika norādīts, ka minētais Direktīvas 2019/1937 regulējums pārņemts ar Iesniegumu likuma 3. pantu, tostarp tā piekto daļu, kas paredz, ka iesniegumu un atbilžu reģistrācijas kārtību nosaka iestādes vadītājs. Tomēr Eiropas Komisija uzstāj, ka Direktīvā 2019/1937 ietvertajam regulējumam jābūt pārņemtam pilnībā, jo katrai tās normai ir nozīme un tam nepārprotami un skaidri jāatspoguļojas transponēšanā.
Ievērojot minēto, tiek precizēta Likuma 6. panta pirmā daļa un pants tiek papildināts ar 1.¹ daļu. Tā kā Likums tiek papildināts ar trauksmes cēlēja ziņojuma iesniegšanas veidiem un kārtību, turpmāk nav nepieciešams atsaukties uz Iesniegumu likumu. Tādējādi veidosies skaidrāks un trauksmes cēlējiem saprotamāks regulējums, jo vairs nebūs jāpēta Iesniegumu likums. Turklāt trauksmes cēlēju kontaktpunktam un atbildīgajām personām tiks mazināts slogs – vairs nebūs iedzīvotājiem jāskaidro iesniegšanas veidi, jo turpmāk tie būs vienoti un aprakstīti Likumā (un vadlīnijās būs sīkāks apraksts un praktiski ieteikumi).
Papildus norādāms, ka attiecībā uz trauksmes cēlēju ziņojumu iesniegšanu attiecas vispārējs regulējums. Tas ir, ka ziņojumam jābūt parakstītam pašrocīgi (Dokumentu juridiskā spēka likuma 5. panta pirmā daļa) vai ar drošo elektronisko parakstu (Elektronisko dokumentu likuma 3. panta otrā daļa), izņemot Likumā paredzēto gadījumu, proti, trauksmes cēlēja ziņojumu var iesniegt elektroniski bez droša elektroniskā paraksta valsts pārvaldes pakalpojumu portālā www.latvija.gov.lv vai tīmekļvietnē www.trauksmescelejs.lv, ja ziņojumu iesniedz un personas identitāti pārbauda, izmantojot tiešsaistes formas, kuras pieejamas portālā un tīmekļvietnē.

9. Direktīvas 2019/1937 19. pantā ir īpaši uzsvērti vairāki nelabvēlīgu seku (represiju) veidi, kurus nepieciešams aizliegt radīt trauksmes cēlējam, viņa radiniekam un saistītajai personai.
Eiropas Komisijas ieskatā:
- "d" apakšpunkts nav pienācīgi pārņemts, jo Likums paredz aizliegt tikai profesionālo apmācību liegšanu, savukārt Direktīvā 2019/1937 norādīts vispārīgi – jebkuru apmācību liegšanu.
Ievērojot minēto, nepieciešams Likuma 13. panta pirmās daļas 4. punktā izslēgt vārdu "profesionālo";
- nevar uzskatīt, ka "g" apakšpunkts – spaidi, iebiedēšana, aizskaršana vai izstumšana – būtu pārņemts ar Likuma 13. panta pirmās daļas 11. punktu (aizliegts citādi tieši vai netieši radīt nelabvēlīgas sekas). Direktīvā 2019/1937 paredzētajām sekām jābūt skaidri norādītām Likumā.
Ievērojot minēto, Likuma 13. panta pirmā daļa tiek papildināta ar 12. punktu;
- nevar uzskatīt, ka "k" apakšpunkts – kaitējums, tostarp personas reputācijai, jo īpaši sociālajos plašsaziņas līdzekļos, vai finansiāls zaudējums, tostarp darījumdarbības zaudējums un ienākumu zudums – ir pārņemts pilnībā, jo Likuma 13. punktā nav norādīts, ka būtu aizliegts radīt finansiālus zaudējumus, tostarp darījumdarbības zaudējumus un ienākumu zudumu.
Ievērojot minēto, Likuma 13. panta pirmā daļa tiek papildināta ar 13. punktu;
- nevar uzskatīt, ka "l" apakšpunkts – iekļaušana melnajā sarakstā, pamatojoties uz formālu vai neformālu nozares vai sektora līmeņa nolīgumu, kas var nozīmēt, ka persona turpmāk nevarēs atrast darbu attiecīgajā nozarē vai sektorā – būtu pārņemts ar Likuma 13. panta pirmās daļas 7. un 11. punktu (aizliegts aizskart godu, cieņu un reputāciju un citādi tieši vai netieši radīt nelabvēlīgas sekas). Direktīvā 2019/1937 paredzētajām sekām jābūt skaidri norādītām Likumā.
Ievērojot minēto, Likuma 13. panta pirmā daļa tiek papildināta ar 14. punktu.​​​​

10. Direktīvas 2019/1937 23. panta 1. punkta "c" apakšpunktā ir noteikts, ka "Dalībvalstis paredz efektīvas, samērīgas un atturošas sankcijas, ko piemēro fiziskām vai juridiskām personām, kuras uzsāk maldinošu tiesvedību pret 4. pantā minētajām personām".
Eiropas Komisija ir norādījusi, ka tiesiskās skaidrības labad Likumā ir obligāti jābūt atsaucēm (blanketa normām) uz citiem likumiem, kas paredz sankcijas, ko piemēro fiziskām vai juridiskām personām, kuras uzsāk maldinošu tiesvedību, jo tādējādi trauksmes cēlējam ir skaidra informācija par viņa tiesībām un aizsardzības garantijām. Līdz šim Eiropas Komisijai tika norādīts, ka tieši Civilprocesa likuma 73.¹ panta trešajā daļā ir noteikts, ka "Par apzināti nepatiesa pieteikuma, prasības pieteikuma vai sūdzības, izņemot blakus sūdzības, apelācijas vai kasācijas sūdzības, iesniegšanu nolūkā sasniegt prettiesisku mērķi vai kavēt tiesību vai likumisko interešu aizsardzību tiesa var uzlikt pusei naudas sodu līdz 1200 euro".
Ievērojot minēto, lai nodrošinātu tiesisko skaidrību un atbilstošu Direktīvas 2019/1937 transponēšanu, Likuma 13. panta pirmā daļa tiek papildināta ar 15. punktu, kas paredzēs to, ka aizliegts trauksmes cēlēja ziņojuma dēļ radīt nelabvēlīgas sekas trauksmes cēlējam, viņa radiniekam un saistītajai personai un iesniegt nepatiesu pieteikumu tiesā. Vienlaikus 13. pants tiek papildināta arī ar jaunu 4.¹ daļu šādā redakcijā:
"(4¹) Par šā panta pirmās daļas 15. punktā minētā pieteikuma iesniegšanu personai var uzlikt naudas sodu Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā."

11. Direktīvas 2019/1937 23. panta 2. punktā ir noteikts, ka "Dalībvalstis paredz efektīvas, samērīgas un atturošas sankcijas, kas piemērojamas ziņojošām personām, ja ir pierādīts, ka tās ir apzināti ziņojušas vai publiskojušas nepatiesu informāciju. Dalībvalstis paredz arī pasākumus, ar ko saskaņā ar valsts tiesību aktiem kompensē kaitējumu, kuru radījuši šādi ziņojumi vai informācijas publiskošana."
Normas 1. teikums ir pārņemts ar Likuma 18. pantu, savukārt attiecībā par otro teikumu Eiropa Komisijai tika norādīts, ka jebkādi zaudējumi tiek segti atbilstoši citiem normatīvajiem aktiem, tostarp civiltiesiskā kārtībā, tā kā Civillikuma 2352.¹ pants paredz, ka  katram ir tiesības prasīt tiesas ceļā atsaukt ziņas, kas aizskar viņa godu un cieņu, ja šādu ziņu izplatītājs nepierāda, ka tās atbilst patiesībai. Ja personas godu un cieņu aizskarošās ziņas izplatītas presē, tad gadījumā, kad tās neatbilst patiesībai, šīs ziņas presē arī jāatsauc. Ja personas godu un cieņu aizskarošās ziņas, kas neatbilst patiesībai, ietvertas dokumentā, šāds dokuments jāapmaina. Citos gadījumos atsaukšanas kārtību nosaka tiesa. Ja kāds prettiesiski aizskar personas godu un cieņu mutvārdiem, rakstveidā vai ar darbiem, tad viņam jādod atlīdzība (mantiska kompensācija). Atlīdzības apmēru nosaka tiesa.
Neskatoties uz minēto, Eiropas Komisija atkārtoti ir norādījusi, ka tiesiskās skaidrības labad Likumā ir obligāti jābūt minētam par kaitējuma seku segšanu un atsaucēm (blanketa normām).
Ievērojot minēto, lai nodrošinātu tiesisko skaidrību un atbilstošu Direktīvas 2019/1937 transponēšanu, Likums tiek papildināts ar jaunu 21. pantu. Minētais pants ir formulēts plaši, ņemot vērā, ka nav izslēgts, ka zaudējumi varētu tikt segti ne tikai civiltiesiskā kārtībā, bet arī pamatojoties uz Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumu, piemēram, ja nepatiesu ziņu sniegšanas rezultātā iestāde būs pieņēmusi prettiesisku administratīvo aktu.

Precizētas atsevišķas normas, papildinot tās ar skaidrojumiem:
1) Direktīvas 2019/1937 5. panta 2. punktā noteikts, ka ""informācija par pārkāpumiem" ir informācija, tostarp saprātīgas aizdomas, par faktiskiem vai iespējamiem pārkāpumiem, kas notikuši vai, ļoti iespējams, var notikt organizācijā, kurā ziņojošā persona strādā vai ir strādājusi, vai citā organizācijā, ar kuru ziņojošā persona sazinās vai sazinājās saistībā ar darbu, un par mēģinājumiem slēpt šādus pārkāpumus".
Eiropas Komisijas ieskatā, Direktīva 2019/1937 nav pienācīgi pārņemta, jo Likumā ietvertais "informācija par iespējamu pārkāpumu" neaptver "saprātīgas aizdomas un mēģinājumus slēpt".
Ievērojot minēto, Likums tiek papildināts ar jaunu terminu "informācija par pārkāpumu" un tā skaidrojumu (Likuma 1. panta pirmās daļas 2.¹ punkts), un tā rezultātā tiek precizēts termins "trauksmes cēlējs", izslēdzot no skaidrojuma vārdu "iespējamu".

Papildus norādāms, ka arī EK ziņojumā tika norādīts, ka "vairākas dalībvalstis nav transponējušas 5. panta 2. punktā ietvertās "informācijas par pārkāpumiem" definīcijas galvenos elementus, piemēram, "saprātīgas aizdomas", pārkāpumi, kas "ļoti iespējams, var notikt" vai "mēģinājumi slēpt" pārkāpumus, tādējādi sašaurinot ziņojamās informācijas apmēru".

Tas atbilst arī starptautiskajiem standartiem trauksmes celšanas jomā, kur viens no principiem ir informācijas autentiskums, proti, trauksmes cēlējam ir vārda brīvība, taču vienlaikus viņam arī ir atbildība iespēju robežās pārliecināties, ka sniegtā informācija ir precīza un ticama. Trauksmes cēlējs pauž saprātīgas aizdomas vai bažas. Viņam ir saprātīgs pamats uzskatīt, ka sniegtā informācija ir patiesa, pat, ja vēlāk izrādās, ka tā tas nav (Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 1729 (2010) rezolūcija “Trauksmes cēlēju aizsardzība”, 6.2.4. punkts.; ECT spriedums lieta Bucur un Toma pret Rumāniju (2013. gads)).

2) Direktīvas 2019/1937 5. panta 11. punktā noteikts, ka ""represijas" ir jebkāda tieša vai netieša darbība vai bezdarbība, kas notiek ar darbu saistītā kontekstā un kā cēlonis ir iekšējā vai ārējā ziņošana vai informācijas publiskošana, un kas izraisa vai var izraisīt nepamatotu kaitējumu ziņojošai personai". Savukārt Direktīvas 2019/1937 19. panta ievaddaļā ir uzsvars uz to, ka dalībvalstis veic pasākumus, kas nepieciešami, lai aizliegtu jebkādas represijas, tostarp represiju draudus un represiju mēģinājumus. 
Eiropas Komisijas ieskatā, Direktīva 2019/1937 nav pienācīgi pārņemta, jo Likumā nav ietverts tas, ka sekas var arī netikt īstenotas, proti, ka, iespējams, ir bijuši draudi, tika uzsākta draudu īstenošana (mēģinājums), bet pārtraukta (piemēram, uzteikumu sagatavoja, ar to iepazīstināja un vēlāk iznīcināja, kā rezultātā persona tomēr netika atbrīvota). 
Ievērojot minēto, Likums tiek papildināts ar jauna termina "nelabvēlīgu seku radīšana" skaidrojumu (Likuma 1. panta pirmās daļas 4.¹ punkts).
Ir būtiski reaģēt jau agrīnā stadijā, kad vēl ir tikai draudi vai mēģinājumi, jo, efektīvi reaģējot, var novērst, ka personai rodas nelabvēlīgās sekas.

3) Direktīvas 2019/1937 8. panta 9. punkta 3. ievilkumā noteikts, ka "dalībvalstis var paredzēt, ka pašvaldībām var būt kopīgi iekšējās ziņošanas kanāli vai to darbību var nodrošināt kopīgas pašvaldību iestādes saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ar noteikumu, ka kopīgie iekšējie ziņošanas kanāli ir nodalīti un autonomi no attiecīgajiem ārējiem ziņošanas kanāliem".
Lai gan Likumā ir noteikts, ka pašvaldības institūcijas, kurās ir mazāk nekā 50 nodarbināto, var veidot kopīgu iekšējo trauksmes celšanas sistēmu, tomēr Eiropas Komisija uzstāj – Likumā papildus jāparedz, ka pašvaldībās "kopīgie iekšējie ziņošanas kanāli ir nodalīti un autonomi no attiecīgajiem ārējiem ziņošanas kanāliem".
Ievērojot minēto, tiek precizēta Likuma 5. panta trešā daļa.
Direktīva 2019/1937 neparedz kā precīzi ir veicama šī nodalīšana un neatkarības nodrošināšana.
Līdz ar to veidu kādā tas īstenojams izvēlās katra pašvaldība, piemēram, iespējams, izveidojot atsevišķu e-pastu iekšējo ziņojumu saņemšanai vai novietojot pastkastīti institūcijas telpās, iespējams, nosakot, ka iekšējos trauksmes cēlēju ziņojumus skata nodarbinātie, kas neskata ārējos ziņojumus.

4) Direktīvas 2019/1937 15. panta 1. punkta "b" apakšpunkta "i" un "ii" punktā noteikts, ka trauksme ceļama publiski, ja "personai ir saprātīgi iemesli domāt, ka:
i) pārkāpums var būt nenovēršams vai nepārprotams sabiedrības interešu apdraudējums, piemēram, gadījumos, kad pastāv ārkārtas situācija vai nenovēršama kaitējuma risks; vai
ii) ārējas ziņošanas gadījumā pastāv represiju risks vai ir mazas izredzes, ka tiks efektīvi reaģēts uz pārkāpumu gadījuma īpašo apstākļu dēļ, piemēram, tad, ja var tikt slēpti vai iznīcināti pierādījumi vai ja starp iestādi un pārkāpuma izdarītāju varētu pastāvēt slepena vienošanās, vai ja iestāde varētu būt iesaistīta pārkāpumā".
Eiropas Komisijas ieskatā, Direktīva 2019/1937 nav pienācīgi pārņemta, jo Likumā nav ietverta paskaidrojošā informācija, kas minēta aiz vārda "piemēram", un tas var ietekmēt normas atbilstošu piemērošanu. Sarunu laikā tika vairākkārt uzsvērts, ka katra piemēra minēšana Direktīvā 2019/1937 bijusi ar nolūku un ir būtiska. Līdz ar to, Eiropas Komisijas ieskatā, tiesiskās noteiktības nolūkā tos nepieciešams pilnībā transponēt Likumā.
Ievērojot minēto, tiek precizēts Likuma 4. panta otrās daļas 3. un 4. punkts.

Arī EK ziņojumā tika norādīts, ka "Direktīvas 15. pantā ir izklāstīti nosacījumi aizsardzībai informācijas publiskošanas gadījumā. Konkrētāk, 15. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir paredzēti nosacījumi saistībā ar uzreiz veiktu informācijas publiskošanu, t. i., kad netiek vispirms ziņots iekšēji un ārēji, vai uzreiz ārēji. Tajā ir noteikts, ka personām ir jābūt pamatotam iemeslam uzskatīt, ka: i) pārkāpums var būt nenovēršams vai nepārprotams sabiedrības interešu apdraudējums vai ii) ārējas ziņošanas gadījumā pastāv represiju risks vai ir mazas izredzes, ka pārkāpums tiks efektīvi novērsts. Tajā ir uzskaitīti arī īpaši apstākļi, kas veido gadījumus, uz kuriem attiecas i) vai ii) punkts, piemēram, apstākļi, kuros pastāv nenovēršama kaitējuma risks vai kad pierādījumi var tikt slēpti vai iznīcināti. Vairākas dalībvalstis nav transponējušas 15. panta 1. punkta b) apakšpunktā izklāstītos konstitutīvos apstākļus. Dažas valstis ir nepareizi definējušas sabiedrības interešu apdraudējuma situāciju vai represiju risku."

Papildus veikti šādi grozījumi:
1) Precizēts termins "darba pienākumu veikšana", lai nodrošinātu skaidrību un pareizu Direktīvas 2019/1937 transponēšanu. Vienlaikus uzsverams, ka termina skaidrojumā ietverts "tai skaitā", līdz ar to noteikta darba veikšanas piemēru uzskaitījums nav izsmeļošs.

2) Precizēts termins "saistītā persona", lai nodrošinātu skaidrību un pareizu Direktīvas 2019/1937 transponēšanu, proti, Direktīvas 2019/1937 5. panta 8. punktā ir noteikts, ka "atbalstītājs" ir fiziska persona, kura palīdz ziņojošajai personai ziņošanas procesā ar darbu saistītā kontekstā un kuras palīdzībai vajadzētu būt konfidenciālai. Līdz ar to termins precizējams, nosakot, ka fiziskās personas palīdzībai vajadzētu būt konfidenciālai.
Papildus minētais termins tiek precizēts ar vārdiem "kā arī juridiska persona", jo publiskās apspriešanas laikā tika saņemts priekšlikums no biedrības "Sabiedrība par atklātību - Delna". Kā priekšlikuma pamatojumu biedrība norādīja "no Trauksmes celšanas regulējuma izriet, ka saistītās personas nevar būt juridiskas personas, tostarp pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kas sniedz jebkāda veida atbalstu trauksmes cēlējam. Juridiskās personas, piemēram, nevalstiskās organizācijas kā Delna, bieži sniedz būtisku atbalstu trauksmes cēlējiem, palīdzot sagatavot un iesniegt trauksmes cēlēju ziņojumus, nodrošinot juridiskas konsultācijas un pārstāvību. Taču arī šīs organizācijas var saskarties ar nelabvēlīgu seku risku. Tādēļ likumdevējam būtu jāpārskata un jāpaplašina saistītās personas jēdziena tvērums, tajā ietverot arī juridiskās personas, kuras atbalsta trauksmes cēlēju."
Izvērtējot priekšlikumu, secināts, ka tas ir atbalstāms un regulējums precizējams.

3) Precizēta Likuma 5. panta pirmā daļa, ņemot vērā, ka Direktīvas 2019/1937 8. panta trešajā punktā ir noteikts, ka "šā panta 1. punktu piemēro privāto tiesību juridiskajām personām, kurās ir 50 vai vairāk darba ņēmēju". Savukārt Latvijā kopš pirmā Trauksmes celšanas likuma bija noteikts, ka publiskas personas institūcijas neatkarīgi no nodarbināto skaita, kā arī privāto tiesību juridiskās personas, kurās ir vairāk nekā 50 nodarbināto, izveido iekšējo trauksmes celšanas sistēmu.

4) Direktīvas 2019/1937 20. panta 1. punkta "a" apakšpunktā norādīts – dalībvalstis nodrošina, ka "sabiedrībai ir viegli pieejama un bezmaksas piekļuve visaptverošai un neatkarīgai informācijai un konsultācijām par procedūrām un tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kas paredzēti aizsardzībai pret represijām, un par iesaistītās personas tiesībām". 
Ievērojot minēto, Likuma 8. panta otrās daļas 1. punktā jāparedz, ka tīmekļvietnē www.trauksmescelejs.lv tiek norādīta arī informācija par tās personas tiesībām, par kuru ziņojis trauksmes cēlējs.

5) Likuma 11. panta otrā daļa ir papildināta ar jaunu teikumu  šādā redakcijā: "Par šādas informācijas nelikumīgu izpaušanu personu var saukt pie kriminālatbildības Krimināllikumā noteiktajā kārtībā."
Minētā daļa precizēta ņemot vērā, ka gan Eiropas Komisija ir norādījusi, ka tiesiskās skaidrības labad Likumā ir jābūt atsaucēm (blanketa normām) uz citiem likumiem, kas paredz, piemēram, sankcijas, ko piemēro fiziskām vai juridiskām personām, kuras pārkāpj pienākumu saglabāt ziņojošo personu identitātes konfidencialitāti (Direktīvas 2019/1937 23. panta 1. punkta "d" apakšpunkts), jo tādējādi trauksmes cēlējam ir skaidra informācija par viņa tiesībām un aizsardzības garantijām, gan likumprojekta sabiedriskās apspriešanas laikā biedrība "Sabiedrība par atklātību - Delna" ir izteikusi šādu viedokli:
"Delna rekomendē papildināt Likuma 11.panta otro daļu ar teikumu “Par šādas informācijas nelikumīgu izpaušanu personu var saukt pie kriminālatbildības.”  Trauksmes celšanas likuma tekstā nav norādes par to, ka par pienākuma nodrošināt trauksmes cēlēja identitātes aizsardzību pārkāpumu būtu paredzēta jebkāda atbildība. Lai gan normatīvo aktu nepārzināšana neatbrīvo personu no atbildības un likumdevējam nav jāveido likuma teksts kā attiecīgās nozares rokasgrāmata, šajā gadījumā būtu vērtējams tas, lai šādas norādes neesamība tomēr praksē neattur atsevišķas personas no trauksmes celšanas. Ne visām personām, kuras vēlas celt trauksmi un kurām ir bažas par tās identitātes aizsardzību, būs pietiekamas juridiskās zināšanas, lai spētu secināt, ka personām, kas neievēro likumā noteikto konfidencialitātes pienākumu varētu tikt piemērota kriminālatbildība. Turklāt jānorāda, ka šobrīd nav gūstams apstiprinājums tam, ka līdz šim kādreiz būtu uzsākts kriminālprocess par trauksmes cēlēja identitātes izpaušanu. Tādējādi likuma tekstā būtu iekļaujama atsauce par piemērojamo atbildību par trauksmes cēlēja identitātes izpaušanu pretēji likumā noteiktajam."

Norādāms, ka Likuma izstrādes laikā tā sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumā (anotācijā) tika norādīts, ka:
"Likumprojekta 11. panta otrajā daļā ir paredzēts, ka trauksmes cēlēja personas datiem, ziņojumam un tam pievienotajiem rakstveida vai lietiskajiem pierādījumiem, kā arī trauksmes cēlēja ziņojuma izskatīšanas materiāliem ir ierobežotas pieejamības informācijas statuss.
Par neizpaužamu ziņu, kas nav valsts noslēpums, izpaušanu ir paredzēta kriminālatbildība saskaņā ar Krimināllikuma 200., 329. vai 330. pantu. Krimināllikuma 200. panta pirmā daļa noteic kriminālatbildību par neizpaužamu ziņu, kas nav valsts noslēpums, izpaušanu, ja to izdarījusi persona, kas nav valsts amatpersona un kas saskaņā ar likumu ir atbildīga par ziņu glabāšanu. Savukārt Krimināllikuma 329. un 330. pantā ir paredzēta kriminālatbildība par neizpaužamu ziņu, kas nav valsts noslēpums, izpaušanu, ja to izdarījusi valsts amatpersona, kas par ziņu neizpaušanu bijusi brīdināta vai kas saskaņā ar likumu ir atbildīga par ziņu glabāšanu, un par tādu neizpaužamu ziņu, kuras nav valsts noslēpums, izpaušanu, ja persona to izdarījusi pēc valsts amatpersonas dienesta atstāšanas laikā, kas tai noteikts brīdinājumā par ziņu neizpaušanu. Par minēto noziedzīgo nodarījumu priekšmetu ir atzīstamas neizpaužamas ziņas, kas ir informācija, kas nav valsts noslēpums, bet kurai normatīvajā aktā ir paredzēta īpaša izmantošanas kārtība vai izplatīšanas aizliegums, piemēram, ierobežotas pieejamības informācija (sk., piemēram, Senāta Krimināllietu departamenta 2019. gada 25. aprīļa lēmuma lietā Nr. SKK-25/2019 4.5. punktu).
Tādējādi jau šobrīd par trauksmes cēlēja identitātes vai citas ierobežotas pieejamības informācijas neatļautu izpaušanu ir paredzēta kriminālatbildība. Līdz ar to administratīvā atbildība par šādiem pārkāpumiem nav paredzama un arī praksē tā nebūtu piemērojama (Administratīvās atbildības likuma 5. panta trešā daļa).
Ievērojot minēto, konstatējams, ka par pienākuma saglabāt trauksmes cēlēju identitātes konfidencialitāti pārkāpumu Latvijā var tik piemērota kriminālatbildība (Krimināllikuma 200., 329. vai 330. pants). Līdz ar to Likumprojektā netiek paredzētas sankcijas par pienākumu saglabāt trauksmes cēlēju identitātes konfidencialitāti pārkāpumu."

Tāpat ņemams vērā, ka līdzīga blanketa norma ir ietverta Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likuma 18. panta pirmajā daļā.

Delnas veiktajā izvērtējumā secināts – lai pilnveidotu trauksmes celšanas regulējumu, likumdevējam būtu:
1) jāpapildina Likums ar skaidru norādi par to, ka trauksmi var celt arī par pārkāpumu slēpšanu un slēpšanas mēģinājumu.
Minētais papildinājums nepieciešams, jo Likumā netiek tieši aprakstīta iespēja celt trauksmi par to, ka informācija par pārkāpumiem tiek slēpta vai tiek mēģināts to slēpt. Pat ja likumā ietvertā termina "pārkāpums" definīcija ir pietiekami plaša un atsevišķās situācijās to varētu tulkot veidā, kas pārkāpuma slēpšanu uzskatītu par atsevišķu pārkāpumu, par kuru var ziņot, Delna uzskata, ka regulējumam būtu pietiekami skaidri jānosaka – persona var celt trauksmi ne tikai par potenciālajiem likuma tvērumā esošajiem pārkāpumiem, bet arī par šādu pārkāpumu slēpšanu un slēpšanas mēģinājumu;
2) jāapsver nepieciešamība noteikt kompetentajām institūcijām pienākumu periodiski (vismaz reizi trijos gados) pārskatīt savas trauksmes cēlēju ziņojumu izskatīšanas procedūras;
3) jāpaplašina negatīvo seku radīšanas aizliegums un par to paredzētā administratīvā atbildība, aptverot arī gadījumus, kad personas draud vai mēģina radīt negatīvas sekas trauksmes cēlējam, tā radiniekiem vai saistītajām personām. Delnas veiktajā izvērtējumā norādīts, ka no Likuma teksta skaidri un nepārprotami neizriet, ka aizliegums radīt nelabvēlīgas sekas būtu attiecināms arī uz draudiem vai mēģinājumu radīt negatīvās sekas. Tomēr arī šāda rīcība ietver potenciālu kavēt trauksmes celšanu un nelabvēlīgi ietekmēt trauksmes cēlējus.

Papildus tam Delnas veiktajā izvērtējumā ir sniegti citi ieteikumi, kas plašāk anotācijā netiek atspoguļoti, jo netiek ņemti vērā, tostarp tādi, kas būtiski mainītu esošo tiesisko kārtību (piemēram, ieteikums atteikties no prasības par informācijas iegūšanu darba pienākumu veikšanas kontekstā vai pārskatīt trauksmes cēlēja definīciju un tajā ietvertā kritērija "var kaitēt sabiedrības interesēm" lietderību).

Izpildot Eiropas Komisijas norādītās nepilnības transponēšanā, tiek izpildīti arī atsevišķi Delnas veiktajā izvērtējumā sniegtie ieteikumi.

Likuma 8. panta otrās daļas 7. punktā noteikts, ka viens no trauksmes cēlēju kontaktpunkta pienākumiem ir "ja nepieciešams, sniegt Juridiskās palīdzības administrācijai atzinumu par nepieciešamību nodrošināt trauksmes cēlējam juridisko palīdzību Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likumā noteiktajā kārtībā, ja pirmšķietami trauksmes celšana ir atbildusi šā likuma prasībām un tās dēļ trauksmes cēlējam ir radušās nelabvēlīgas sekas, kuru risināšanai nepieciešama juridiskā palīdzība". 
Konstatējams, ka, pamatojoties uz Ministru kabineta 2023. gada 14. jūlija rīkojumu Nr. 434 "Par Juridiskās palīdzības administrāciju", ar 2024. gada 1. janvāri tika likvidēta Tieslietu ministrijas pakļautībā esošā Juridiskās palīdzības administrācija, pievienojot to Tieslietu ministrijas padotībā esošajai Tiesu administrācijai.

Likuma 8. panta otrās daļas 7. punktā tiek veikts tehniska rakstura labojums, aizstājot "Juridiskās palīdzības administrācija" ar "Tiesu administrācija".