Anotācija (ex-ante)

Latvijā šobrīd ir iespējams veikt vērtspapīrošanu, ņemot vērā Regulas Nr. 2017/2402, kuras normas ir tieši piemērojamas, noteikumus. Taču minētās regulas tiešas piemērojamības nodrošināšanai nacionālo normatīvo aktu līmenī ir nepieciešams regulējums, ar kuru tiek noteikta kompetentā iestāde uzraudzības jomā.

Noteikt, ka Latvijas Banka uzskatāma par kompetento iestādi Latvijā Regulas Nr. 2017/2402 29. panta 4. un 5. punkta izpratnē un noteikt Latvijas Bankas tiesības un pienākumus, īstenojot uzraudzību.
Uzraudzība pār Regulas Nr. 2017/2402 prasību izpildi:
Likumprojektā noteikts, ka par kompetento iestādi Latvijā Regulas Nr. 2017/2402 29. panta 4. un 5. punkta izpratnē uzskatāma Latvijas Banka. Tāpat Latvijas Banka saskaņā ar Regulā Nr. 2017/2402 un citos Eiropas Savienības tieši piemērojamos tiesību aktos vērtspapīrošanas jomā noteiktajām prasībām veic iniciatoru, sākotnējo aizdevēju, sponsoru, vērtspapīrošanas sabiedrību un trešo personu, kas pārbauda vērtspapīrošanas atbilstību vienkāršības, pārredzamības un standartizācijas prasībām, darbības uzraudzību. Latvijas Bankai, īstenojot uzraudzību vērtspapīrošanas jomā, ir Regulas Nr. 2017/2402 30.panta 2., 3., 4. un 5.punktā minētās kompetentās iestādes tiesības.
Likumprojekts arī paredz noteikt vienreizēju maksājumu Latvijas Bankas darbības finansēšanai par iesniegto dokumentu izskatīšanu atļaujas izsniegšanai trešajām personām, kas pārbauda vērtspapīrošanas atbilstību vienkāršības, pārredzamības un standartizācijas prasībām. Saskaņā ar Eiropas Uzraudzības iestāžu apvienotās komitejas 2021. gada 17. maijā publicēto ziņojumu (The Joint Committee of the European Supervisory Authorities report on the implementation and functioning of the EU Securitisation Regulation Report) Eiropas Savienībā šobrīd ir tikai divas trešās personas, kas saņēmušas attiecīgo atļauju – viena Francijā, bet otra Vācijā. Taču tas neizslēdz iespējamību, ka trešā persona atļaujas saņemšanai varētu vērsties Latvijā.
Atbildība:
Regulas Nr. 2017/2402 normas (t.i., 32. un 33. pants) šobrīd regulē gan to, kādi ir administratīvie sodi un korektīvie pasākumi, gan arī to, par kādiem pārkāpumiem kompetentās iestādes ir tiesīgas tos piemērot. Lai nodrošinātu minēto normu saskaņotību ar Latvijas administratīvās atbildības sistēmu, Likumprojekts paredz nodalīt sankcijas un administratīvos pasākumus un konkretizē to veidus.
Likumprojektā kā sankcijas (respektīvi, sodoša jeb krimināltiesiska rakstura administratīvās sankcijas) ir paredzēts noteikt: 1) publiska paziņojuma sniegšanu, norādot par pārkāpumu atbildīgo fizisko vai juridisko personu un pārkāpuma būtību; 2) piemērot naudas sodu, kā arī 3) atļaujas anulēšanu.
Savukārt kā nesodoša rakstura administratīvos pasākumus Likumprojektā ir paredzēts noteikt: 1) pieprasījumu, lai par pārkāpumu atbildīgā fiziskā vai juridiskā persona nekavējoties izbeidz attiecīgo rīcību; 2) pagaidu aizlieguma noteikšanu iniciatora, sponsora vai vērtspapīrošanas sabiedrības valdes un padomes (ja tāda ir izveidota) loceklim vai citai par pārkāpumu atbildīgai fiziskajai personai veikt tai noteiktos pienākumus līdz pārkāpuma novēršanas brīdim, bet ne ilgāk kā divus gadus; 3) pagaidu aizlieguma noteikšana iniciatoram un sponsoram sniegt Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādei Regulas Nr. 2017/2402 27. panta 1. punktā minēto paziņojumu.
Aizliegums iniciatora, sponsora vai vērtspapīrošanas sabiedrības valdes un padomes (ja tāda ir izveidota) loceklim vai citai par pārkāpumu atbildīgai fiziskajai personai veikt tai noteiktos pienākumus ir kvalificēts kā administratīvais pasākums, jo tas neierobežo personas tiesības ieņemt amatus citās sabiedrībās un ierobežojumam ir īslaicīgs raksturs - līdz pārkāpuma novēršanas brīdim, bet ne ilgāk kā divus gadus. Minētā nesodoša rakstura administratīvā pasākuma mērķis ir aizsargāt vērtspapīrošanas darījumā vai shēmā iesaistīto dalībnieku tiesiskās intereses. Minētajam administratīvajam pasākumam nav represīva rakstura.
Tāpat Likumprojekts regulē kārtību, kādā Latvijas Banka atklāj informāciju par piemērotajām sankcijām un administratīvajiem pasākumiem un nosaka Latvijas Bankas pienākumu sniegt informāciju Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādei.
Likumprojektā tiek regulēts arī noilguma jautājums. Proti, Likumprojekts paredz, ka lēmumu par sankciju vai administratīvo pasākumu piemērošanu Latvijas Banka var pieņemt divu gadu laikā no tās ierosināšanas. Vienlaikus, objektīvu iemeslu dēļ, tostarp tad, ja lietā nepieciešama ilgstoša faktu konstatācija, Latvijas Banka, pieņemot lēmumu, var pagarināt lēmuma pieņemšanas termiņu uz laiku, kas nepārsniedz trīs gadus no lietas ierosināšanas dienas. Minētais termiņš noteikts, jo lietu izskatīšana un lēmuma pieņemšana vērtspapīrošanas jomā ir sarežģīta gan tāpēc, ka vērtspapīrošanas darījumā ir iesaistīts liels dalībnieku skaits, gan arī tāpēc, ka parasti ir nepieciešama Latvijas Bankas pārrobežu sadarbība ar citu valstu uzraugošajām iestādēm. Attiecībā uz ieguldītājiem ir jāņem vērā apstāklis, ka tie var būt no dažiem desmitiem līdz vairākiem tūkstošiem un no dažādām ES dalībvalstīm.
Līdzīgi arī iniciators, vērtspapīrošanas sabiedrība, parādus apkalpojošā sabiedrība, sponsors un citas personas, kuras nodrošina vērtspapīrošanas darījuma vai shēmas īstenošanu, var atrasties dažādās jurisdikcijās, kas papildu apgrūtina savlaicīgu vai ātru konkrētās situācijas izvērtējumu. Līdz ar to Latvijas Bankai noteiktās tiesības pagarināt lēmuma pieņemšanas termiņu uz laiku, kas nepārsniedz trīs gadus no lietas ierosināšanas dienas, ir pamatotas ar vērtspapīrošanas darījuma vai shēmas sarežģītību un tajā iesaistīto ieguldītāju subjektu lielo skaitu un ģeogrāfisko izvietojumu.
Likumprojekts līdzīgi kā Segto obligāciju likums, Finanšu instrumentu tirgus likums un citi finanšu tirgus jomu regulējošie likumi paredz kārtību lēmumu pārsūdzēšanai, proti, lēmumi ir pārsūdzami Administratīvajā apgabaltiesā.

Vērtspapīrošanas darījumā viena no iesaistītajām pusēm ir īpašam nolūkam dibināta sabiedrība, kas veic vērtspapīrošanu, proti, emitents (vērtspapīrošanas sabiedrība), kas nav iniciators vai sponsors, un kura ir izveidota, lai veiktu vērtspapīrošanas darījumus, kuras darbības aprobežojas ar to, kas ir nepieciešams minētā mērķa sasniegšanai, kuras struktūra ir paredzēta, lai emitenta pienākumus nošķirtu no iniciatora pienākumiem.
Praksē vērtspapīrošanas sabiedrība parasti tiek izveidota jurisdikcijās, kurās tiesiskais regulējums efektīvi nodrošina tā saucamo maksātnespējas attālinātību (angļu valodā - insolvency/bankrupcy remotness). Ar maksātnespējas attālinātību saprot tādu pasākumu kopumu, kas preventīvi ļauj nodrošināties pret pašas vērtspapīrošanas sabiedrības maksātnespēju un vienlaikus arī nodrošina ieguldītāju interešu aizsardzību gadījumos, kad maksātnespējīgs kļūst iniciators, paredzot atkāpes no vispārējā maksātnespējas regulējuma, tostarp, aizliedzot maksātnespējas procesa administratoram pārskatīt (vienpusēji atkāpties vai prasības ceļā lūgt atzīt darījumu par spēkā neesošu) iepriekš noslēgtos līgumus ar vērtspapīrošanas sabiedrību. Šobrīd Latvijā nav iespējams nodrošināt Regulas Nr. 2017/2402 20. panta 1. punktā noteikto par prasībām attiecībā uz VSP vērtspapīrošanu, ka pārdevēja maksātnespējas gadījumā uz īpašumtiesību nodošanu vērtspapīrošanas sabiedrībai neattiecina stingrus atgūšanas noteikumus (piemēram, noteikumi, saskaņā ar kuriem pārdevēja likvidators pamatā esošo riska darījumu pārdošanu var atzīt par spēkā neesošu, pamatojoties vienīgi uz to, ka tā tika noslēgta konkrētā laikposmā pirms pārdevēja atzīšanas par maksātnespējīgu). Minētais regulējums maksātnespējas jomā neveicina Latvijas kā labvēlīgas jurisdikcijas izvēli attiecībā uz vērtspapīrošanas sabiedrību dibināšanas vietu, jo aktīvu pārdošanas (piemēram, cesijas ceļā) darījumu ir iespējams noteiktos gadījumos pārskatīt (atcelt vai atzīt par spēkā neesošu) ar atpakaļejošu spēku. Līdz ar to netiek nodrošināta efektīva vērtspapīrošanas sabiedrības aktīvu aizsardzība pret iniciatora kreditoru prasījumiem.
Tā kā maksātnespējas attālinātību iespējams panākt ar dažādu pasākumu kopumu, tad, lai Latvija būtu pievilcīga jurisdikcija vērtspapīrošanas sabiedrību dibināšanai un reģistrācijai, ir nepieciešams speciālais regulējums attiecībā uz vērtspapīrošanas sabiedrības dibināšanu, darbību un darbības izbeigšanu, tostarp, paredzot noteikumus vērtspapīrošanas sabiedrības darbības ierobežojumiem un īpašus noteikumus, kas regulē vērtspapīrošanas sabiedrības tiesiskās aizsardzības procesu, maksātnespējas procesu, likvidācijas procesu un reorganizāciju, kā arī kārtību, kādā tiek apmierināti vērtspapīrošanas sabiedrības ieguldītāji un citi kreditori.

Likumprojekta regulējums maksātnespējas attālinātības (angļu val. - insolvency remotness) nodrošināšanai:
 
1. Likumprojekts aizliedz vērtspapīrošanas sabiedrībai slēgt jebkāda cita veida darījumus, kas nav nepieciešami vērtspapīrošanas sabiedrības darbības nodrošināšanai vai vērtspapīrošanas darījuma vai shēmas pienācīgai īstenošanai. Turklāt nav spēkā tādi vērtspapīrošanas sabiedrības noslēgtie darījumi, kas ir pretrunā minētajam aizliegumam. Līdz ar to tiek samazināts iespējamais vērtspapīrošanas sabiedrības kreditoru loks, kas hipotētiski varētu pieteikt prasījumus vai iesniegt maksātnespējas pieteikumu.

2. Likumprojekts paredz noteikt, ka vērtspapīrošanas sabiedrībai nav darbinieku Darba likuma izpratnē. Vērtspapīrošanas sabiedrības darbība var būt saistīta tikai ar vērtspapīrošanu, tāpēc sabiedrības darbības nodrošināšanai nav nepieciešami darbinieki, jo atsevišķie lēmumi, kas jāpieņem, ietilpst valdes kompetencē. Ierobežojumi attiecībā uz darbiniekiem nodrošina arī to, ka tiek samazināts hipotētiski iespējamo kreditoru skaits, kuri varētu celt prasības pret vērtspapīrošanas sabiedrību vai iesniegt maksātnespējas pieteikumus. Atbilstoši Maksātnespējas likuma regulējumam juridiskas personas maksātnespējas gadījumā darbinieku prasījumiem ir noteikta prioritāra apmierināšanas secība. Līdz ar to minētā norma jau preventīvi nodrošina to, ka vērtspapīrošanas sabiedrības maksātnespējas gadījumā tiek aizsargātas ieguldītāju intereses.
Šādam ierobežojumam no satversmības viedokļa ir leģitīms mērķis, tas ir samērīgs un pat vitāli nepieciešams konkrētā mērķa sasniegšanai, lai nodrošinātu vērtspapīrošanas sabiedrības maksātnespējas attālinātību (angļu val. - insolvency/bankruptcy remotness).
Eiropas Rekonstrukciju un attīstības bankas 2019. gada 7. februāra pētījumā “Ievads segto obligāciju un vērtspapīrošanas juridiskajam un normatīvajam ietvaram Latvijā” (“Introduction of a covered bond and securitisation legal and regulatory framework in Latvia”), analizējot vērtspapīrošanas sabiedrības darbības mehānismus, ir secināts, ka praksē šādai sabiedrībai nebūs darbinieku un būs mazs skaits uzdevumu, kas jāveic: “In practice, the SPV will not have any employees and there will be only a small number of tasks that have to be done by the SPV.” (sk. minētā pētījuma 22.lpp. Pieejams: 2019-02-22_11_54_37_concept-paper.abs-securitization.2019-02-07.eng.final.with-logos1.pdf (fm.gov.lv).
Aizliegums vērtspapīrošanas sabiedrībai pieņemt darbā darbiniekus ir atrodams arī citu valstu normatīvajā regulējumā vai tāds pastāv saskaņā ar pieņemto tirgus praksi. Piemēram, Vācijas vērtspapīrošanas darījumos parastās un tirgus standarta metodes, ko izmanto, lai nodrošinātu vērtspapīrošansas sabiedības maksātnespējas attālinātību, aptver gan pašas sabiedrības darbības ierobežojumus, gan arī personāla jeb darbinieku neesamību (sk. Thompson Reuters. Practical Law. Structured finance and securitisation in Germany: overview Ensuring the SPV is insolvency remote. Pieejams: Struct https://uk.practicallaw.thomsonreuters.com/6-501-1000?transitionType=Default&contextData=(sc.Default)ured finance and securitisation in Germany: overview | Practical Law (thomsonreuters.com)). Līdzīgi arī Īrijā maksātnespējas attālinātības nodrošināšanai tiek paredzēts, ka vērtspapīrošanas sabiedrībai nav darbinieku un tā nevar iesaistīties citās darbībās, kas nav saistītas ar strukturētajiem finanšu darījumiem (sk. Thompson Reuters. Practical Law. Structured finance and securitisation in Ireland: overview Ensuring the SPV is insolvency remote. Pieejams: Struct https://uk.practicallaw.thomsonreuters.com/6-501-1000?transitionType=Default&contextData=(sc.Default)ured finance and securitisation in Ireland: overview | Practical Law (thomsonreuters.com)).
Maksātnespējas attālinātība ir viens no kritērijiem, kuru, emitējot vērtspapīrus, vērtē kredītreitingu aģentūras. Piemēram, saskaņā ar Moody’s 2014.gada 7.oktobra kritērijiem (Bankruptcy Remoteness Criteria for Special Purpose Entities in Global Structured Finance Transactions. Pieejami: https://www.moodys.com/researchdocumentcontentpage.aspx?docid=PBS_SF360315) tiek vērtēts tas, vai vērtspapīrošanas sabiedrības aktivitātes tiek ierobežotas statūtos, vērtspapīrošanas darījumu dokumentācijas noteikumos vai normatīvajos aktos. Galvenie ierobežojumi, kas tiek vērtēti šā kritērija kontekstā, ir:
- ierobežojumi veikt jebkādas citas darbības (tostarp, tādas, kas varētu radīt parādsaistības), izņemot darbības, kas paredzētas  vērtspapīrošanas darījumu dokumentācijas noteikumos;
- ierobežojumi apvienoties ar citu uzņēmumu;
- nav īpašumtiesību uz nekustamo īpašumu vai tā lietošanas tiesību;
- nav meitas sabiedrību;
- nav darbinieku.

3. Likumprojekts noteic, ka vērtspapīrošanas sabiedrība ir tiesīga slēgt atvasināto finanšu instrumentu līgumus par valūtas un procentu likmju risku pārvaldīšanu, atsavināt aktīvus vai citādi sniegt nodrošinājumu, izmantojot aktīvus, vienīgi saskaņā ar vērtspapīrošanas darījumu dokumentācijas noteikumiem. Minētais regulējums novērš iespējamību, ka vērtspapīrošanas sabiedrība uzņemas saistības tādā apmērā, kas rada riskus tās saistību pienācīgai izpildei un secīgi var novest pie sabiedrības maksātnespējas.

4. Līdzīgi kā Segto obligāciju likumā arī Likumprojektā iekļauta norma, kas paredz speciālu un no Komerclikuma atšķirīgu regulējumu par darījumiem ar saistītajām personām. Komerclikuma normas (t.i., Komerclikuma 184.¹ un 184.² pants) par saistīto personu darījumiem nav piemērojamas attiecībā uz darījumiem, kas saistīti ar vērtspapīrošanas darījuma vai shēmas īstenošanu, lai izslēgtu riskus dažādām terminoloģijas (piemēram, darījumi nav slēgti sabiedrības parasti veicamās komercdarbības ietvaros vai neatbilst tirgus nosacījumiem) interpretācijas iespējām un novērstu iespējamību, ka šie darījumi tiek atzīti par spēkā neesošiem, jo nav saņemta kapitālsabiedrības padomes vai dalībnieku sapulces piekrišana.

5. Likumprojekts paredz aizliegumu apstrīdēt vai atzīt par spēkā neesošiem vērtspapīrošanas sabiedrības noslēgtos darījumus iniciatora maksātnespējas procesa ietvaros. Ja atbilstoši vērtspapīrošanas darījuma noteikumiem aktīvu atsavināšana (piemēram, cesijas ceļā) tiek veikta atbilstoši īstas pārdošanas principam, tad īpašumtiesības uz vērtspapīrošanas pamatā esošajiem riska darījumiem pāriet vērtspapīrošanas sabiedrībai.
Ļoti vispārināts “īstas pārdošanas principa” skaidrojums ir sniegts Regulas 2017/2402 apsvērumos. Minētās Regulas 22.apsvērumā norādīts, ka “[..] Īstas pārdošanas vērtspapīrošanā īpašumtiesības uz pamatā esošajiem riska darījumiem tiek nodotas vai faktiski cedētas emitentsabiedrībai, kas ir SSPE [t.i., vērtspapīrošanas sabiedrība].” Savukārt minētās Regulas 24.apsvērumā ir sniegts skaidrojums, kādi darījumi neatbilst “īstai pārdošanai”, proti: “Vērtspapīrošanas darījumos, kas nav “īsta pārdošana”, pamatā esošie riska darījumi netiek nodoti emitentsabiedrībai, kas ir SSPE; ar pamatā esošajiem riska darījumiem saistītais kredītrisks tiek nodots, izmantojot atvasinātā instrumenta līgumu vai galvojumus.” 
Lai nodrošinātu to, ka attiecīgā aktīvu atsavināšana tiek kvalificēta kā “īsta pārdošana” ir nepieciešams nodrošināt speciālu regulējumu, kas paredz atkāpes no šobrīd spēkā esošajiem maksātnespējas jomu regulējošiem normatīvajiem aktiem. Maksātnespējas likums un Kredītiestāžu likums (piemēram, Maksātnespējas likuma 96. pants un 101. pants, Kredītiestāžu likuma 161. panta ceturtās daļas 3.1 punkts un ceturtās daļas 3. punkts) maksātnespējas procesa administratoram dod iespēju noteiktos gadījumos pārskatīt juridiskās personas iepriekš noslēgtos līgumus. Tādējādi iniciatora maksātnespējas process var apdraudēt vērtspapīrošanas īstenošanu un izraisīt notikumu ķēdi, kas novestu pie pašas vērtspapīrošanas sabiedrības maksātnespējas. Lai šādas sekas neiestātos, Likumprojekts paredz atkāpes no vispārējā regulējuma, paredzot maksātnespējas procesa administratoram aizliegumu minētās tiesības izmantot iniciatora maksātnespējas procesā.

6. Tā kā pati vērtspapīrošanas sabiedrība neveic vērtspapīrošanas pamatā esošo riska darījumu parādu apkalpošanu, bet šie pienākumi ar līgumu tiek nodoti pašam iniciatoram vai citai sabiedrībai, tad parādus apkalpojošās sabiedrības maksātnespējas procesā var rasties strīds par finanšu līdzekļu piederību, kas tiek saņemti kā ienākošo maksājumu plūsma no debitora vai galvotāja un tiek tālāk novirzīti vērtspapīrošanas sabiedrību saistību izpildei pret ieguldītājiem. Lai netiktu apdraudēta vērtspapīrošanas sekmīga īstenošana un netiktu ietekmēta saistību pret ieguldītājiem izpilde, Likumprojekts paredz noteikt, ka attiecīgie finanšu līdzekļi neietilpst parādus apkalpojošās sabiedrības mantā un parādus apkalpojošās sabiedrības tiesiskās aizsardzības, maksātnespējas vai likvidācijas procesā tie netiek izmantoti parādus apkalpojošās sabiedrības kreditoru prasījumu segšanai.

7. Lai gan Likumprojekta izstrādes mērķis kopumā ir nodrošināt pēc iespējas lielākā apmērā vērtspapīrošanas sabiedrības maksātnespējas neiestāšanos vai tās preventīvu novēršanu, tomēr maksātnespējas pieteikuma iesniegšana un maksātnespējas pasludināšana ir hipotētiski iespējama. Atbilstoši Likumprojektā noteiktajam Maksātnespējas likums vērtspapīrošanas sabiedrībai ir piemērojams, ciktāl šis likums nenosaka citādi.
Pirmkārt, atzīmējams, ka Likumprojekts paredz atkāpes no vispārējā maksātnespējas regulējuma jautājumā par subjektu loku, kas tiesīgi iesniegt vērtspapīrošanas sabiedrības maksātnespējas pieteikumu. Katram individuālajam ieguldītājam šādu tiesību var nebūt, ja vērtspapīrošanas darījumu dokumentācijas noteikumos ir paredzēta ieguldītāju uzticības personas iecelšana, kura attiecīgi  ieguldītāju vārdā un interesēs tiesīga celt prasību pret vērtspapīrošanas sabiedrību vai iesniegt vērtspapīrošanas sabiedrības maksātnespējas pieteikumu.
Otrkārt, atzīmējams, ka Likumprojekts paredz atkāpes no vispārējā maksātnespējas regulējuma jautājumā par vērtspapīrošanas sabiedrības kreditoru prasījumu apmierināšanas kārtību. Tā kā vērtspapīrošanā ar riska darījumu vai riska darījumu portfeli saistītais kredītrisks tiek sadalīts vairākos laidienos, tad zaudējumu sadale darījuma vai shēmas pastāvēšanas laikā tiek noteikta atbilstoši laidienu pakārtotībai. Piemēram, pirmās kārtas zaudējumu laidiens ir pirmais laidiens, kam jāuzņemas vērtspapīroto riska darījumu radītie zaudējumi un kurš līdz ar to nodrošina aizsardzību otrajam zaudējumu laidienam un citiem augstākas kārtas laidieniem. Līdz ar to, lai tiktu nodrošināta vērtspapīrošanas darījuma vai shēmas īstenošana, ir nepieciešamas atkāpes no visu kreditoru vienlīdzības principa. Atbilstoši Likumprojektā paredzētajam, vērtspapīrošanas sabiedrības maksātnespējas gadījumā ieguldītāju prasījumi tiek apmierināti ievērojot vērtspapīrošanas pozīciju laidienu prioritātes secību konkrētajā vērtspapīrošanas programmā. Vienas vērtspapīrošanas pozīcijas laidiena ieguldītāju prasījumi ir savstarpēji vienas kārtas prasījumi. Savukārt attiecībā uz citiem kreditoriem, kas nav ieguldītāji (piemēram, kreditori, kuru prasījumi izriet no atvasināto finanšu instrumentu līgumiem), Likumprojekts paredz, ka viņu prasījumi tiek apmierināti ievērojot vērtspapīrošanas darījumu dokumentācijas noteikumus, tostarp noteikumus, kas nosaka, kādā kārtā savstarpēji tiek apmierināti ieguldītāju un citu kreditoru prasījumi konkrētajā vērtspapīrošanas darījumā vai shēmā. Tādējādi ieguldītāju un citu kreditoru prasījumu apmierināšanas kārtība pēc būtības ir nevis likumiski noteikta, bet gan līgumiski regulēta. Regulas Nr. 2017/2402 7.panta 1.punkta b) apakšpunktā noteikts, kuros dokumentos jāiekļauj detalizētu aprakstu par vērtspapīrošanas maksājumu prioritāti. Papildus atzīmējams, ka Regulas Nr. 2017/2402 7.pants kopumā regulē vērtspapīrošanas pārredzamības prasības, nosakot, ka visi dokumenti, kas ir būtiski darījuma izprašanai, ir pieejami ieguldītājiem vai potenciālajiem ieguldītājiem. 
Treškārt, lai pēc iespējas vienkāršotu ar vērtspapīrošanas sabiedrības maksātnespējas procesu saistītos jautājumu risināšanu, Likumprojekts paredz noteikt, ka vērtspapīrošanas sabiedrība ir tiesīga vienlaicīgi īstenot tikai vienu vērtspapīrošanas darījumu vai shēmu. Šādas normas mērķis ir pēc iespējas padarīt vienkāršāku vērtspapīrošanas sabiedrības maksātnespējas procesa administrēšanu hipotētiski iespējamās situācijās, kad viena vērtspapīrošanas sabiedrība varētu tikt izmantota vairāku vērtspapīrošanas darījmu vai shēmu īstenošanai, bet problēmas saistībā ar norēķiniem pret ieguldītājiem vai citiem kreditoriem rodas tikai vienas vērtspapīrošanas shēmas ietvaros. Tā kā Likumprojekts neparedz īpašas prasības vērtspapīrošanas sabiedrības dibināšanai attiecībā uz to, kas var būt dibinātāji, kādam jābūt minimālajam pamatkapitāla slieksnim u.tml., tad aizliegums vērtspapīrošanas sabiedrībai īstenot vairākus vērtspapīrošanas darījumus vai shēmas nerada arī papildus administratīvo slogu iniciatoram.
Ceturtkārt, atzīmējams, ka Regulas Nr. 2017/2402 normas ir piemērojamas attiecībā uz tādiem finanšu darījumiem, kas atbilst šajā Regulā sniegtajai vērtspapīrošanas definīcijai, kura cita starpā paredz kredītriska sadalīšanu vairākos laidienos (tranšos). Kapitāla piesaistīšanai ir iespējams izmantot arī citus līdzīgi strukturētus finanšu darījumus, ar kuru palīdzību ar riska darījumiem saistītais kredītrisks tiek pārveidots par finanšu instrumentu. Taču bieži šādi strukturētie finanšu darījumi neparedz kredītriska sadalīšanu vairākos laidienos jeb tranšos. Lai gan tie ir vērtspapīrošanai līdzīgi darījumi, tie neatbilst vērtspapīrošanas definīcijai. Līdz ar to uz tiem neattiecas Regulas Nr. 2017/2402 prasības un Likumprojektā “Vērtspapīrošanas likums” noteiktais.
Tā kā citi strukturētie finanšu darījumi var būt līdzīgi vērtspapīrošanas darījumiem, Likumprojekts paredz iespēju jebkurai personai, kurai tas nepieciešams normatīvajos aktos noteikto funkciju pildīšanai (piemēram, maksātnespējas procesa administratoram), šaubu gadījumā lūgt Latvijas Bankai sniegt atzinumu par to, vai sabiedrība ir veikusi vai veic tādus darījumus, kas atbilstoši Regulas Nr. 2017/2402 2.panta 1.punktam ir definēti kā vērtspapīrošana.
Vairumā gadījumu citām personām nevajadzētu rasties grūtībām pašām konstatēt to, kāda veida darījums ticis veikts. Ļoti bieži vērtspapīrošanas darījuma iniciators ir uzraudzītais subjekts (piemēram, kredītiestāde), kura darbība ir stingri reglamentēta, līdz ar to iespējamība, ka darījumā iesaistītā vērtspapīrošanas sabiedrība neveic vērtspapīrošanu, bet ko citu, ir tik pat kā izslēgta. Visām vērtspapīrošanas sabiedrībām ir normatīvi noteikts pienākums sniegt Latvijas Bankai aktīvu un pasīvu statistiku atbilstoši Eiropas Centrālās bankas 2013. gada 18. oktobra regulai (ES) Nr. 1075/2013 par vērtspapīrošanas darījumos iesaistīto finanšu instrumentsabiedrību aktīvu un pasīvu statistiku (pārstrādāta versija) (ECB/2013/40). Tāpat Regulā 2017/2402 noteiktajos gadījumos informācija par vērtspapīrošanas darījumiem tiek uzglabāta vērtspapīrošanas repozitorijos. Turklāt gadījumos, kad vērtspapīrošana atbilst vienkāršības, pārredzamības un standartizācijas prasībām, saskaņā ar Regulas Nr. 2017/2402 27.panta 5.punktu tā būs iekļauta Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādes (turpmāk arī – EVTI) uzturētajā sarakstā, kas tiek publicēts EVTI oficiālajā tīmekļa vietnē. Līdz ar to parastos apstākļos attiecīgo personu rīcībā būs pietiekama informācija un dokumentācija, kas saistīta ar konkrēto darījumu vai shēmu. Tādējādi tikai pastāvot kādiem īpašiem apstākļiem normatīvajos aktos noteikto funkciju pildīšanai citām personām varētu rasties nepieciešamība lūgt Latvijas Bankai atzinumu.
Likumprojekts kopumā paredz iespēju tam, ka tiek iesniegts vērtspapīrošanas sabiedrības maksātnespējas pieteikums un vērtspapīrošanas sabiedrība tiek pasludināta par maksātnespējīgu. Taču saskaņā ar Likumprojekta 17.panta otrajā daļā noteikto vērtspapīrošanas sabiedrībai nav piemērojams tiesiskās aizsardzības process. Līdzīgs regulējums ir noteikts attiecībā uz segto obligāciju sabiedrībām saskaņā ar Segto obligāciju likuma 79.panta otro daļu un finanšu tirgus dalībniekiem saskaņā ar Maksātnespējas likuma 32.panta trešo daļu.
Atšķirībā no finanšu tirgus dalībniekiem, kas minēti Maksātnespējas likuma 32.panta trešajā daļā, vērtspapīrošanas sabiedrībām nav noteikta prasība būt reģistrētām vai licencētām. Vienlaikus jāņem vērā, ka Likumprojekts paredz prasību, lai vērtspapīrošanas sabiedrības firmā būtu iekļauta norāde "vērtspapīrošanas sabiedrība". Līdz ar to uz visām tām sabiedrībām, kuru firmā iekļauta norāde "vērtspapīrošanas sabiedrība", attiecas aizliegums piemērot tiesiskās aizsardzības procesu. Tas vien, ka sabiedrības firmā iekļauta norāde "vērtspapīrošanas sabiedrība", tiesību normu piemērotājam ir pietiekams pamats atteikties piemērot tiesiskās aizsardzības procesu, ja pat šāds pieteikums ir ticis iesniegts.
Likumprojekta izstrādes gaitā analizēta situācija, kad sabiedrība ir nodibināta, reģistrēta Komercreģistrā un tās firmā iekļauta norāde “vērtspapīrošanas sabiedrība”, bet tā nav uzsākusi vērtspapīrošanas darījuma vai shēmas īstenošanu, vai veic pavisam cita veida komercdarbību, kas nav saistīta ar vērtspapīrošanu. Atzīmējams, ka atbilstoši Komerclikuma 29.panta pirmajai daļai firmā nedrīkst ietvert maldinošas ziņas par komerctiesiskajā apgrozībā svarīgiem apstākļiem, it īpaši par komersanta vai komercdarbības veidu vai arī par komercdarbības apjomu. Līdzīgi arī Likumprojekta 5.panta otrajā daļā noteikts, ka kapitālsabiedrības firmā vai pašreklāmā aizliegts izmantot vārdu "vērtspapīrošanas sabiedrība" jebkurā locījumā, vārdu savienojumā un atvasinājumā tādā veidā, kas rada maldīgu priekšstatu par tās darbības atbilstību Regulai Nr. 2017/2402 un šim likumam. Šādā situācijā jāņem vērā, ka Uzņēmumu reģistrs vērtē komersanta firmas atbilstību tikai brīdī, kad tiek veikta firmas reģistrācija, taču pārbaude (pēc savas iniciatīvas vai trešo personu iesnieguma) par firmas atbilstību faktiskajai komersanta darbībai nav Uzņēmumu reģistra kompetencē. Firmas maiņa var notikt atkārtoti, ja pats komersants pieņem lēmumu mainīt komersanta firmu. Tādējādi, ja sabiedrība ir reģistrēta ar firmā iekļautu norādi "vērtspapīrošanas sabiedrība", bet tā nav uzsākusi vērtspapīrošanas darījuma vai shēmas īstenošanu, tad šādai sabiedrībai tiesiskās aizsardzības process var tikt piemērots tika pēc tam, kad norāde “vērtspapīrošanas sabiedrība” ir izslēgta no sabiedrības firmas.
Likumprojekta izstrādes gaitā analizēta arī pretēja situācija, kad, iespējams, negodprātīgos nolūkos, lai apietu likumā noteikto aizliegumu, no firmas tiek izslēgta norāde “vērtspapīrošanas sabiedrība”, taču secināts, ka atbildība par tiesiskās aizsardzības procesa noteikumu pārkāpšanu, tostarp, par tiesiskās aizsardzības procesa izmantošanu nolūkā izvairīties no saistību izpildes, jau ir noteikta Krimināllikuma 215.¹pantā.

Likumprojekts regulējums attiecībā uz vērtspapīrošanas sabiedrības darbību, lai vērtspapīrošana varētu tikt īstenota:

1. Lai Latvijā reģistrēta vērtspapīrošanas sabiedrība varētu veikt vērtspapīrošanu, Likumprojekts paredz īpašus noteikumus par atļauju (licenci) patērētāju kreditēšanas pakalpojuma un parādu ārpustiesas atgūšanas pakalpojuma sniegšanai. Šāds regulējums nepieciešams, ņemot vērā Latvijas tiesu judikatūras atziņas. Senāta Administratīvo lietu departaments 2021. gada 28. janvāra spriedumā lietā Nr. SKA-68/2021 ir vērtējis patēriņa kredīta devēju tiesību cedēšanu kapitālsabiedrībām, kurām nav Patērētāju tiesību aizsardzības likumā noteiktās speciālās atļaujas (licences) patērētāju kreditēšanai. Senāta Administratīvo lietu departaments ir atzinis, ka "Patēriņa kredīta devēju tiesību cedēšana pieļaujama tikai licencētām kapitālsabiedrībām, jo prasījuma tiesību nodošana var ietekmēt patērētāja tiesības un nostādīt patērētāju neizdevīgākā stāvoklī, ja prasījumus iegūst personas, kuras neatbilst normatīvo aktu prasībām, tostarp Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8. panta 1.¹ daļai.”
Tā kā praksē vērtspapīrošanas darījums parasti tiek strukturēts atbilstoši īstas pārdošanas principam, tad iniciatora aktīvu nodošana vērtspapīrošanas sabiedrībai, piemēram, cesijas ceļā Latvijā šobrīd ir iespējama tikai kapitālsabiedrībām, kurām ir Patērētāju tiesību aizsardzības likumā noteiktā speciālā atļauja (licence) patērētāju kreditēšanai. Šādām sabiedrībām apmaksājamā pamatkapitāla minimālais lielums ir noteikts  425 000 euro. Savukārt valsts nodevas apmērs par speciālās atļaujas (licences) izsniegšanu ir 250 000 euro, bet ikgadējās valsts nodevas apmērs par kreditēšanas pakalpojumu sniedzēja darbības uzraudzību ir 55 000 euro. Šādas atļaujas iegūšana vērtspapīrošanas sabiedrībai ievērojami sadārdzinātu vērtspapīrošanas izmaksas. Turklāt šādas atļaujas saņemšana pēc būtības vērtspapīrošanas sabiedrībai nemaz nav vajadzīga, jo vērtspapīrošanas sabiedrība pati neveic no parādnieka vai nodrošinājuma devēja (galvotāja) ienākošo maksājumu plūsmas apkalpošanu. Parādu apkalpošanu, pamatojoties uz noslēgto līgumu, veic pats iniciators vai cita parādus apkalpojošā sabiedrība.

2. Lai nodrošinātu to, ka vērtspapīrošanas sabiedrība var izmantot tiesības un izpildīt pienākumus, kas noteikti likumā, Likumprojekts regulē personu datu apstrādes jautājumus aktīvu atsavināšanas gadījumā. Likumprojektā paredzētā personas datu apstrāde veicama, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa regulā (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) un Fizisko personu datu apstrādes likumā noteikto personas datu pārziņa un apstrādātāja atbildību un pienākumus, kā arī labo praksi personas datu apstrādē kredītiestāžu darbības jomā. Attiecīgais datu pārzinis izstrādā personas datu aizsardzības politiku, nepieciešamības gadījumā konsultējoties ar Datu valsts inspekciju par tās atbilstību Vispārīgās datu aizsardzības regulas prasībām.

3. Likumprojekts līdzīgi kā Segto obligāciju likums paredz arī speciālu regulējumu par nodrošinājuma, kas saistīts ar aktīviem, pāreju, kā arī regulējumu par ar aktīviem saistītajām tiesībām. Tā kā nodrošinājuma reģistrācija publiskajos reģistros saistīta ar papildus izmaksām, tad Likumprojekts paredz noteikt, ka aktīvu atsavināšana ietver ar šiem aktīviem saistītā nodrošinājuma pāreju vērtspapīrošanas sabiedrībai, taču to dokumentu vēlāka iesniegšana, kuri paredz izmaiņas attiecībā uz nodrošinājuma reģistrāciju publiskajos reģistros, neietekmē nodrošinājuma pāreju vērtspapīrošanas sabiedrībai un tās spēkā esību. Ja normatīvie akti, kas piemērojami nodrošinājumam, saista nodrošinājuma izlietošanu ar publisko reģistru ierakstu pārgrozījumiem attiecībā uz nodrošinājuma ņēmēju, vērtspapīrošanas sabiedrība izlieto nodrošinājumu pēc tam, kad veikti attiecīgie publisko reģistru ierakstu pārgrozījumi. Tāpat Likumprojekts paredz vērtspapīrošanas sabiedrības pirmtiesības uz finanšu līdzekļiem, kas tiek iegūti, realizējot finanšu nodrošinājumu, kā arī tiesības uz apdrošināšanas atlīdzību, ja minētās tiesības ietilpst atsavinātajos aktīvos.

Regulas Nr. 2017/2402 26.e pants paredz īpašas prasības vienkāršā, pārredzamā un standartizētā bilances jeb sintētiskajā vērtspapīrošanā attiecībā uz kredītaizsardzības līgumu, kas tiek slēgts starp iniciatoru un ieguldītāju par vērtspapīroto riska darījumu kredītriska pārvešanu no iniciatora uz ieguldītāju, izmantojot kredītu atvasinātos instrumentus vai garantijas. Ar kredītaizsardzības līgumu iniciators kā aizsardzības pircējs apņemas maksāt kredītaizsardzības prēmiju, kas rada peļņu ieguldītājiem.
Regulas Nr. 2017/2402 26.e panta 3. punkts paredz, ka kredītaizsardzības līgumā nenosaka garantētās prēmijas, prēmiju priekšmaksājumus, atlaižu mehānismus vai citus mehānismus, ar kuriem var izvairīties no zaudējumu faktiskās attiecināšanas uz ieguldītājiem vai tos attiecināt mazākā mērā, vai daļu no samaksātajām prēmijām atmaksāt iniciatoram pēc darījuma termiņa beigām. Vienlaikus prēmiju priekšmaksājumi ir atļauti ar nosacījumu, ka tiek ievēroti valsts atbalsta noteikumi, ja dalībvalsts tiesību aktos ir īpaši paredzēta garantiju sistēma un ja tai piemēro atbalsta garantiju, ko sniedz jebkura no Regulas (ES) Nr. 575/2013 214. panta 2. punkta a) līdz d) apakšpunktā minētajām vienībām.
Tā kā Regulas Nr. 2017/2402 noteikumi neskar valsts atbalsta jautājumus, tostarp arī attiecībā uz iespēju tiesību aktos īpaši paredzēt garantiju sistēmu un prēmiju priekšmaksājumu veikšanu, tad garantiju, ko sniedz kāda no Regulas (ES) Nr. 575/2013 214. panta 2. punkta a) līdz d) apakšpunktā minētajām vienībām, sniegšana ir iespējama, ja to paredz dalībvalstu nacionālie tiesību akti.

Atbilstoši Regulas Nr. 2017/2402 26.e panta 3. punktā noteiktajam prēmiju priekšmaksājumi ir atļauti ar nosacījumu, ka tiek ievēroti valsts atbalsta noteikumi, ja dalībvalsts tiesību aktos ir īpaši paredzēta garantiju sistēma. Šobrīd šāda garantiju sistēmas ieviešana Likumprojektā nav paredzēta.  
Tāpat Likumprojektā nav paredzēti nekādi citi pasākumi, kas sniegtu kādai no pusēm ekonomiskās priekšrocības, piemēram, īstenojot vienkāršu, pārredzamu un standartizētu bilances jeb sintētisko vērtspapīrošanu, uz kuru attiecināmas Regulas Nr. 2017/2402 26.e panta 3. punkta prasības. Līdz ar to Likumprojekts neparedz komercdarbības atbalsta piešķiršanu un attiecīgi komercdarbības atbalsta nosacījumi tajā nav jāietver.

Kredītu reģistra likums noteic pienākumu Kredītu reģistra dalībniekiem (piemēram, Latvijā licencētai kredītiestādei vai ārvalsts kredītiestādes filiālei, kas sniedz finanšu pakalpojumus Latvijā) iekļaut Kredītu reģistrā ziņas par saviem izsniegtajiem vai prasību un tiesību pārejas ceļā iegūtajiem kredītiem.
Gadījumos, ja tiek veikta tradicionālā vērtspapīrošana atbilstoši Regulas Nr. 2017/2402 noteikumiem, iniciators atsavina aktīvus īpašam nolūkam dibinātai sabiedrībai, t.i., vērtspapīrošanas sabiedrībai, kura attiecīgi pārņem prasījuma tiesības uz atsavinātajos aktīvos ietilpstošajiem kredītiem. Regula Nr. 2017/2402 un arī Likumprojekts neaizliedz iniciatoram, kurš ir Kredītu reģistra dalībnieks, aktīvus atsavināt tādai vērtspapīrošanas sabiedrībai, kura pati nav Kredītu reģistra dalībnieks. Tā kā tradicionālās vērtspapīrošanas gadījumā prasījuma tiesības iegūst cits, jauns subjekts, tad ir nepieciešams noteikt kārtību, kādā tiek turpināta ziņu sniegšana Kredītu reģistram.

Likumprojekts paredz noteikt, ka gadījumā, ja vērtspapīrošanas darījumā vai shēmā ir iesaistīts Kredītu reģistra dalībnieks vai Kredītu reģistra dalībnieks ar ierobežotu statusu, tad ziņas par vērtspapīrošanas sabiedrības aktīviem Kredītu reģistrā iekļauj Kredītu reģistra likumā noteiktajā kārtībā.
Likumprojekta kopējā paketē pašlaik nav iekļauti saistītie grozījumi Kredītu reģistra likumā, taču tiek plānots izstrādāt regulējumu, kas būtu līdzīgs tam, kāds šobrīd pastāv segto obligāciju emisijas gadījumā. Proti, plānots, ka Kredītu reģistra likuma 11.pants tiks papildināts ar jaunu daļu. Sarunās ar Latvijas Banku ir jau apspriesta arī iespējamā redakcija. Šobrīd apspriestais risinājums paredz noteikt, ka “Vērtspapīrošanas gadījumā Kredītu reģistra likuma 8. panta pirmās daļas 1. un 2. punktā minētās ziņas, kas attiecas uz vērtspapīrošanas sabiedrības aktīviem, reģistrā iekļauj vērtspapīrošanas darījumā vai shēmā iesaistītais reģistra dalībnieks vai ierobežots reģistra dalībnieks, ja viņš turpina veikt šo vērtspapīrošanas sabiedrības aktīvu apkalpošanu. Ja vērtspapīrošanas sabiedrības aktīvus apkalpo persona, kas neatbilst Kredītu reģistra likuma 1. panta 2. vai 3. punktam, attiecīgās ziņas reģistrā iekļauj vērtspapīrošanas sabiedrība, ja tā ir reģistra dalībnieks vai ierobežots reģistra dalībnieks.”
Grozījumi Kredītu reģistra likumā tiks sagatavoti un virzīti atsevišķi, lai nekavētu šajā likumprojekta paketē ietilpstošā saistītā likumprojekta “Grozījumi Kredītiestāžu likumā” virzību.